Par iecietību un sadzīvošanu: Divi piemēri

Labrīt, lasītāji!

Šodien masu informācijas līdzekļos ir divi materiāli, kuri liek domāt par savstarpējo iecietību un kopā sadzīvošanu. Vienā gadījumā runa ir par Latvijas un latviešu attiecībām ar Krieviju un krieviem, un otrā -- par kopējo tolerances vai netolerances demonstrēšanu Latvijas medijos. Abos gadījumos -- interesanta lasīšana.

Pirmkārt, manu uzmanību piesaistīja intervija Latvijas Avīzē, kuras ievadā tiekam informēti, ka intervijas varonis redakcijā ierodoties ir bijis "stipri norūpējies." Runa ir par advokātu Andri Grūtupu, kurš iepriekš sabiedrības uzmanību ir piesaistījis i ar diskutablo grāmatu "Ešafots," i arī ar savu šķietamo (vai patiesībā visai ticamo) piedalīšanos "kafijas dzeršanas" epopejā ar mūsu valsts tiesnešiem. Šoreiz advokāts ir "stipri norūpējies" par tēmu, kura bijusi arī manas uzmanības lokā, proti -- par konkursu Jaunais vilnis. A. Grūtups televīzijā esot saklausījis, ka uzvarētājs no Indonēzijas pateicības uzplūdumā ir pateicis paldies "Latvijas krievu tautai." Viņš kā Jūrmalas rezidents ir dzirdējis, kā trijos naktī skan salūts, tas, kā advokāts ir pateicis pilnīgi pareizi, ne katram tiek atļauts. Vēl jo vairāk, ja atceramies, ka JV arī bija pie vainas apstāklī, ka divām lidmašīnām bija jānosēžas nevis Rīgā, bet gan Tallinā un Viļņā. Tāpat A. Grūtups konstatē, ka Jūrmalā pagājušajā mēnesī ieradās ne vien Krievijas estrādes "naftalīns," kā viņam labpatīkas nosaukt tos, kuri kāpa uz skatuves, bet arī ievērojams skaits Krievijas politikāņu ar valsts trešo personu, Krievijas prezidenta administrācijas vadītāju priekšgalā. Ne vien skanēja mūzika, bet arī tika dāļāti Krievijas ordeņi u.c. regālijas.

A. Grūtupam ir pilnīga taisnība, arī es jau gadiem ilgi esmu rakstījis par to, ka JV ir Krievijas pasākums no A līdz Z. A. Grūtups intervijā smalkjūtīgi atsakās kritizēt tos divus latviešus, kuri šajā procesā ir iesaistīti līdz ausīm, Raimondu Paulu un Laimu Vaikuli. Man nav nekā sakāma par Vaikuli -- katrs cilvēks sev naudas pelnīšanas iespējas atrod tur, kur tās var atrast. Bet Pauls ir Saeimas deputāts, un daudz lielāku necieņas izrādīšanu pret savu valsti ir grūti iedomāties, neskatoties uz to, cik tūkstošus latu vai eiro Jūrmalā atstāja Pugačova ar savu toy boy un visi pārējie. Šogad neesot bijusi pat reversanse latviešu valodas virzienā. Grūtups iesaka Latvijai pašai rīkot festivālu un to tēmēt nevis austrumu, bet rietumu virzienā. Varbūt, bet katrā ziņā pašreizējais ļembasts, kurā kultūra nozīmes ziņā ir krietni, krietni pakārtota politikai, nav pieņemams. Paldies Andrim Grūtupam!

Otrs materiāls ir atrodams portālā Politika.lv. Grupa pētnieku nupat noslēgusi divu gadu pētījumu par iecietību un neiecietību Latvijas medijos. Nepārsteidzošā kārtā lielākās problēmas bijušas ar jau minēto Latvijas Avīzi, ar Atkarīgo, un ar atsevišķām "krievvalodīgām" avīzēm. Piemēram, pētnieki atstāsta kādas krievu žurnālistes sūdzību par to, ka valsts sievietēm ir izsūtījusi ielūgumu uz onkoloģisko pārbaudi, bet tikai latviešu valodā, un tas nozīmējot, ka krievu tautības sieviešu dzīvība ir apdraudēta. Pavisam nopietni, tā viņa ir apgalvojusi. Problēmas ar iecietību vai tās trūkumu saistītas ne vien ar etniskiem apsvērumiem (LA piesaukta par tās puslīdz histērisko kampaņu pret sabiedrības integrācijas pamatnostādņu apstiprināšanu), bet arī ar tā dēvētajām seksuālajām minoritātēm, nepilsoņiem, nevalstiskām organizācijām (pētījuma atreferējumā tā nav teikts, bet pieņemu, ka te runa vismaz daļēji ir par Atkarīgās ne pat puslīdz, bet pilnībā histērisko kampaņu pret Delnu un Sorosa fondu), arī ar sievietēm.

Pētījuma tekstu var atrast turpat Politika.lv portālā. Mani personīgi pārsteidz tas, cik ziņojums ir lakonisks, varbūt būtu gribējies vairāk, it īpaši piemēru ziņā par to, ko autori ir stāstījuši. Otrkārt, citāti no krievvalodīgās preses ziņojumā ir pasniegti krievu valodā bez tulkojuma. Varbūt pats esmu vainīgs, ka dzīvojot Latvijas Republikā tā arī 20 gadu laikā neesmu iemācījies citas valsts valodu, bet tomēr. Taču paldies autoriem par darbu divu gadu garumā. Cita starpā tekstā ir piesaukts arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā," un tur nu varu apliecināt no personīgas pieredzes, ka reizēm zvanītāji var būt pavisam un bezgalīgi aizspriedumaini, lai neteiktu stipri smagāk. Pētījuma autori aicina izveidot neatkarīgu žurnālistu organizāciju, kura varētu par šo lietu domāt tālāk. Pareizi atzīmēts, ka Latvijas Žurnālistu savienība, kuras priekšsēdētājs patlaban ir Atkarīgās posta kovārnim līdzīgais komentētājs Paiders, šajā jomā nedara absolūti neko, droši vien tāpēc, ka šāda veida organizācijai pietiekami daudz jautājumu būtu par pašu Atkarīgo -- ne velti Paiders ar kolēģiem no Ventspils vadītā mediju koncerna LŽS veica apvērsumu. Lai neitralizētu. Laikā kopš tam LŽS būtībā nav darījusi absolūti neko. Nezinu, vai no jaunas organizācijas būtu daudz jēgas, jo pētījuma autori arī pareizi ir atzīmējuši, ka nekas neliecina, ka tie mediji, kuros aizspriedumainība ir vislielākā problēma, vēlētos kaut ko lietas labā darīt. Piedevām, autori arī ir pamatoti konstatējuši, ka pārmaiņām medijos jānotiek plašākā kontekstā -- jāmainās arī sabiedrībai.

Gan Grūtupa pieminētajā lietā, gan arī Providus pētnieku radītajā ziņojumā -- sarunai jāturpinās!