Par "jaunu 1934. gadu" un "kristīgo totalitārismu" -- paralēles

Labrīt, lasītāji!

Šorīt Latvijas Avīzē laikraksta kādreizējais avīzes līdzstrādnieks un partijas Visu Latvijai! līderis (arī laikā, kad skaitījās "žurnālists") Raivis Dzintars piedāvā savas pārdomas par tā dēvēto labējo partiju konsolidēšanos Latvijā. Autors pasūrojas par to, ka viņa pārstāvētais politiskais spēks šajā jautājumā nav sadzirdēts, laikam nejūtot, ka plašākā politsabiedrība reti ieklausās partijā, kurai līdz pieciem procentiem balsu ir bijis sūri grūti aizsniegties. Taču tad nāk patiešām baisā pēdējā komentāra rindkopa:

"Pieļauju, ka Latvijas pilsoņi partijām varētu pat piedot vienu otru pagātnes grēku, ja tās izveidotu tiešām plašu un spēcīgu vēlēšanu apvienību (..). Ja partijas to nespēs, tad atliek vien cerēt uz jauna 1934. gada atkārtošanos."

Jēziņ! Lai nu paliek tā pagātnes grēku piedošana, lai gan es personīgi neesmu gatavs tām partijām, kuras pie varas kloķiem bijušas visus šos pēdējos 10 gadus piedot neko. Jaunu 1934. gadu??! R. Dzintaram ambīciju netrūkst, varbūt Ulmaņa lomā viņš saredz pats sevi, bet puisis vēl jauniņš, vien 26 gadiņi. Tāpēc acīmredzot būs jāpiemeklē kāds cits, kas būs gatavs uzņemties ... diktatora lomu. Kas būs gatavs nodrošināt Latvijas izslēgšanu no Eiropas Savienības un NATO. Kas būs gatavs Latviju ierindot vienā strīpā ar Baltkrieviju, Krieviju, Zimbabvi un citām valstīm un "valstīm," kurās viens cilvēks nosaka visu ko pēc kārtas. Kas būs gatavs kļūt par Latvijas nodevēju vistīrākajā veidā. Jo pilnīgi vienalga, ko Kārlis Ulmanis darīja vai nedarīja, lai atveseļotu Latvijas tautsaimniecību, viņš bija diktators, viņa politiskie pretinieki sēdējā cietumā un koncentrācijas nometnē kā politiskie cietumnieki, un viņš kā diktators nolēma, ka latviešiem ir jāpaliek savā vietā un tāpēc pēc mazliet mazāk, kā pēc gada, pietiekami daudzos gadījumos jākāpj vilcienā uz iznīcību Sibīrijas tālajos ziemeļos. Pieļausim, ka tas nav gluži tas, kas R. Dzintaram ir padomā, bet arī cerēsim, ka šī nu būs saucēja balss plašā un tukšā tuksnesī. "Jauns 1934. gads." Johaidī!

Jo 1934. gadā pasaulē darījās vēl šis tas, kam atbalsis joprojām ir arī mūsu valstī. Vispirms, lūdzu, nevienam neuzskatīt, ka nākamo jautājumu jebkādā veidā saistu ar Raivi Dzintaru un viņa partiju. Cik man zināms, viņam un tai ar to nebija nekāda sakara. Bet pirms kāda laika, sektanti no Kazahstānas lepnākā dēla "draudzes" Pārdaugavā atcerējās mācību no Hitlera -- ja kādam ir tev netīkamas idejas, tad pareizais variants ir sadedzināt visu, ko viņš ir rakstījis. Sektantiem no Pārdaugavas, piemēram, netīk Jāņa Jaunsudrabiņa daiļrade. Viņiem netīk Mārtiņa Zandberga dziesmu izlase. Viņiem netīk latviešu bērnu literatūra. Jo tā esot "pagāniska." Ir bijis gluži uzjautrinoši raudzīties, kā tie mūsu valsts reliģikorpopolitiskās pasaules pārstāvji, kuriem sektanti no Pārdaugavas ir vajadzīgi kā redzamākie minētās pasaules kvazioficiālās homofobijas bļaustīgākie pārstāvji, kopš tam ir locījušies skaidrojumos par to, ka nu, tā jau laikam droši vien, ja tā padomā, būtībā acīmredzot nevajadzēja, bet, nu bet, nu bet...

Nē, nekādi bet. Grāmatu dedzināšana pasaulē ir process "ar bārdu," bet īpašu "slavu" tas ieguva tieši nacistu izpildījumā, tajā skaitā 1944. gadā tika nodedzināta viena no pasaules nozīmīgākajām bibliotēkām Varšavā. Saiknes ar R. Dzintara pārdomām par "jaunu 1934. gadu" veidoju tāpēc, ka Pārdaugavas sektantu Kazahstānas mīlulis kādreiz ir apcerējis domu, ka Latvijā esot vajadzīgs "kristīgs totalitārisms." To, protams, neviens viņam nedos. Bet "stipro roku" var meklēt visādās vietās. Vienīgi jācer, ka nevienam tādu neizdosies atrast. Nekādā kontekstā.

Jauku visiem dienu!