Labdien, lasītāji!
Rādās, ka joprojām Latvijas sabiedriski politiskā iekārta nav izaugusi no tās brieduma pakāpes, kurā ik pa brīdim ir vajadzīgs jauns jātnieks uz balta zirga. Sevi pieteikusi atkal jauna, pagaidām vārdā nenosaukta partija, kuras viens no organizētājiem stāsta, ka "Latvijas politikā vajag nevis vienu, otru vai trešo partiju, bet fundamentāli jaunu paaudzi." Šis apgalvojums rada vairākus jautājumus.
Pirmkārt, kas ir šī "fundamentāli jaunā" paaudze? Minētā citāta autors ir Didzis Šmits, kura vārds kādreiz saistīts gan ar "Jauno laiku," gan arī ar "Pilsonisko savienību." Laikrakstam Diena, viņš to skaidrojis lūk, kā: "Es varbūt nerunāju par astoņpadsmitgadīgiem cilvēkiem, bet gan tādiem, kas ir strādājuši, mācījušies pie citas valsts pārvaldības un ieguvuši arī labu izglītību un darba pieredzi." Tātad -- ļaudis, kuri kādu brīdi ir padzīvojuši ārzemēs, turklāt ir piedalījušies attiecīgo valstu pārvaldē? Diezin vai tādu pasaulē ir īpaši daudz. Arī "vecajā" paaudzē prātā nāk vien Vaira Paegle, kura ilgus gadus darbojās viena Amerikas štata pārvaldes sistēmā, turklāt ļoti augstā amatā. Pat Vaira Vīķe-Freiberga Kanādas pārvaldes sistēmā nedarbojās. Negribu strīdēties par domu, ka pieredze ārzemēs visbiežāk nāk tikai par labu. Cita starpā ļaudis, kuri pabijuši ārpus mūs valsts, redz, ka valsti var pārvaldīt arī godīgi un atklāti, katrs šāds cilvēks ir spiests vairāk raukt degunu par to, kā tas notiek mūspusē. Taču par "fundamentāli jaunu" paaudzi domājot, rodas jautājums arī par to, ko šādā kompānijā meklē Guntis Ulmanis. Atjaunotās valsts pirmais prezidents tomēr vistiešākā veidā piedalījās tās sistēmas radīšanā, kāda mums pastāv patlaban, un, ja arī viņš no lielās politikas jau ir prom 10 gadu un ilgāk, par "fundamentāli jaunu" viņu uzskatīt būtu visnotaļ pagrūti.
Bet ir arī otrs būtisks jautājums. Runāsim atklāti. Latvijā jau tagad politisko partiju ir par daudz. Pagājušajās Saeimas vēlēšanās piedalījās 19, bet pēdējās Rīgas pašvaldības vēlēšanās -- 17 sarakstu. Jūrmalā bija vēl trakāk -- 21 saraksts. Pēdējā "fundamentāli jaunā" partija, kura parādījās uz politiskā apvāršņa, bija "Jaunais laiks." Un nu klāt ir jānāk atkal vienai? Nezinu vis. Protams, mūsu valsts politikā var piedāvāt šo to "fundamentāli jaunu." Piemēram, pārliecību, ka nevajag visos amatos bāzt savus draugus un paziņas. Piemēram, pārliecību, ka nevajag lēmumus pieņemt tāpēc, ka tie ir vajadzīgi vienam vai vairākiem konkrētiem oligarhiem. Piemēram, pārliecību, ka nevajag saulītē celt cilvēkus, kuriem ir kliedzoši apšaubāma vēsture, ja arī viņi savā pašvaldībā ir ļoti populāri. Piemēram ... nu, nav jāuzskaita visi iespējamie piemēri, lasītāji jau tos zina no galvas. Taču "JL" paraugs tomēr ir visai pamācošs. Vienā lietā Einaram Repšem priekšvēlēšanu laikā bija taisnība -- "JL" savu programmu patiesībā varēs ieviest tikai tad, ja vēlētāji tam piešķirs 51 vietu Saeimā. Tā pie mums nenotiek. Mums patlaban ir Saeima, kurā ievēlēja septiņus sarakstus, patlaban tur ir astoņi saraksti un viens bars neatkarīgo deputātu. Rīgas domē ievēlēja astoņus sarakstus, tur patlaban ir deviņas frakcijas vai bloki un viens neatkarīgs deputāts (viņa, ja kas, saucas Laura Bulmane -- Rīgas domē ir arī tāda).
Un tas savukārt rada nudien"fundamentālo" jautājumu. Vai jauna partija patiešām tagad ir vajadzīga? Diez vai. Politikā var piedalīties arī esošo partiju ietvaros. "Tautas" partija jau sen reklamē, ka vajagot stāties partijā. Protams, cilvēks ar sirdsapziņu tā nedarīs, jo "Tautas" partija pārstāv sazini ko, bet tautu pilnīgi noteikti nē. Taču ir Pilsoniskā sabiedrība, ir Sabiedrība citai politikai, ir arī tas pats "Jaunais laiks." Ir LSDSP, ir kreisie, ir labējie, ir praktiski sakot visi iespējamie varianti. Varam jau cerēt, ka TP, "zaļie zemnieki", Šlesera politibiznesa projekts pazudīs kā slikta smaka un pāri paliks tas, kas ir labāks par visām minētajām, taču tas, kas ir labāks, nekļūs spēcīgāks, ja tas negūs atbalstu. Es ļoti ceru -- kad jaunveidojamās partijas aktīvisti sestdien pulcēsies Nacionālajā teātrī, viņi ļoti skaidri pateiks, ko viņi var piedāvāt tādu, ko patlaban nepiedāvā neviens -- uzsveru, neviens no reālajiem politiskajiem spēkiem (es te nerunāju par kabatas partijelēm, par kurām balso paši biedri un vēl kāds viņu suns). Grūti iedomāties, ka šāds saraksts būs īpaši garš, un tas ir pat ļoti maigi teikts.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
4 komentāri:
Ja mana kaimiņiene tante Emma, kuras dabā nemaz nav, bet eventuāli varētu būt, paziņotu par grasīšanos iet pie sieviešu daktera, tad, neskatoties uz to, ko es par to domāju, būtu vienkārši nepieklājīgi izteikt komentārus par šo tēmu - viņai ir tiesības to darīt UN VISS.
Manuprāt, tikpat klaji nepieklājīgi ir skaļi un publiski izteikt skepsi par jebkuru pilsoņu vēlmi apvienoties jelkāda apvienībā - tā vienkārši ir Satversmes garantēta iespēja UN VISS.
Uz pārmetumu, ka atkal lienu komentēt ne pa tēmu, teikšu - ja kas, tad uz šo aizrādīt šajā vietnē es uzskatīju par vajadzīgu tikai tāpēc, ka še' biju lasījis kvēlu aizstāvību referenduma principam - sak' ja Satversme to pilsoņiem ļauj, tad kritizēt vai pretdarboties referendumam ir bezmaz Satversmes pamatu graušana.
Būsim takš' beidzot konsekventi, nevis parpiegriezīsim savu deķīti katram garastāvokļa untumam! Nu vismaz par Satversmes garantijām runājot.
Partijas vajadzību vai nevajadzību paradīs vēlētājs. Pats gan es esmu no tiem vēlētājiem, kurš ne pie kādiem apstākļiem, ne līdz šim, ne turpmāk nevēlēs par partiju, kas nav jau vismaz vienu sasaukumu IEVĒLĒTA Saimā iepriekš, bet tā ir mana intīma darīšana.
Nevajag jaukt publisko un privāto dzīvi. Neviens neliedz privāti nodarboties ar jebko, kas nav nelikumīgs un netraucē pārējiem.
Partijas dibināšana ir publiska nodarbe (iespējams, ar laiku finansēta no nodokļu maksātāju naudas) un tad būtu gan jāpārdomā alternatīvas, un vai "jauna" partija tik tiešām ir nepieciešama.
Tā tik uz priekšu!
Ceļu sāksim ar Demokrātijas pamatvērtības - pilsoņu apvienošanās partijās - katra konkrēta gadījuma lietderības apšaubīšanu - taciņas pašā viņasgalā ir konkrēta indivīda lietderības iztirzāšana un, protams, "izredzēto" privilēģija nolemt, kuram tālāk ir "lietderīgi" palikt dzīvam.
Vai Latvijas sabiedriski politiskā iekārta ir vai nav izaugusi, to parādīs vēlēšanas. Un kuru no tiem bāleliņiem gan varētu saukt par baltā zirga jājēju?
Ierakstīt komentāru