Par partijām un vadoņiem

Labdien, lasītāji!

Nu, ko -- tas ir noticis. "Tautas" partija no savām aprindām ir izslēgusi deputātu Dzintaru Ābiķi. Cik viņš pats ir teicis, viņam par to nezinot, bez viņa klātbūtnes. Tāpat, kā kādreiz partija izslēdza Aigaru Štokenbergu brīdī, kad viņš bija ārzemēs. Tipiska uzvedība. Protams, jebkurai partijai ir visas tiesības savās aprindās pieprasīt disciplīnu. Taču, vai šis bija tas gadījums? Dz. Ābiķim ir absolūta taisnība sakot, ka viņš nebalsoja par nodokļa ieviešanu, viņš balsoja par jautājuma iesniegšanu Saeimas komisijām. Citiem vārdiem sakot, viņš balsoja precīzi par to, ko pāris nedēļas pirms tam pati "Tautas" partija bija pieprasījusi -- jautājumu par mājokļa nodokli skatīt atsevišķi un trīs lasījumos. Un par to nu viņš no partijas ir izslēgts.

Vispirms par partiju. Ja tā tagad ir pateikusi, ka partijas līdera parakstītā vēstule Starptautiskajam valūtas fondam ir aizmirstama (partijai, kā zināms, ir ļoti, ļoti īsa atmiņa), un patlaban valstī nav ceļami nekādi nodokļi, tad ko tā piedāvā vietā? Jau mēnešiem ilgi runa ir par kaut kādu mistisku "Zalāna plānu," šodien presē lasāms, ka tas nemaz vēl nav gatavs. Piedevām, ja arī partija par SVF vēstuli ir aizmirsusi, varam būt pavisam droši, ka starptautiskie aizdevēji par to nav aizmirsuši. Ne velti šurpu steidzas Eiropas komisijas monetāro lietu komisārs Almunija. Jādomā, ka viņš Latvijas politikāņiem lasīs ļoti stingru morāli -- redziet, puiši un meitenes, ja jūs vēlaties uzvesties kā niķīgi bērnudārza audzēkņi, tad par tālākiem aizdevumiem gan nedomājiet, jo haotiski pārvaldītā valstī mest iekšā papildus naudu? Nu, nē. Un pie tā, ka patlaban šādas šaubas rodas, vainīga ir tieši "Tautas" partija ar visu savu bezgalīgo ampelēšanos, nemaz nerunājot par to, ka tieši tā bija pie teikšanas tad, kad Latvijas tautsaimniecība gandrīz tika sagrauta. Partijas valdē ir divi TP ministri -- ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un reģionālās attīstības ministrs Egars Zalāns. Manuprāt, nebūtu par daudz prasīts no premjerministra Valda Dombrovska, ja viņš pieprasītu abu ministru demisiju, ja jau arī viņi balsoja par to, ka no partijas ir jāizraida cilvēks, kurš vienkārši darīja to, ko partija jau laikus valdībai bija apsolījusi. Protams, tas nozīmētu valdības krahu, bet kāds labums ir no valdības, kurā viena no lielākajām partijām nepārtraukti darbu vienkārši sabotē? Tad jau gandrīz labāk būtu "Tautas" partijas vietā ņemt Saskaņas centru, vismaz tādā gadījumā Rīgā un valsts valdībā būtu vieni un tie paši teicēji. Protams, uzticēt ārlietas partijai, kurā pietiekami daudzi censoņi joprojām noliedz Latvijas okupāciju -- to ne, bet, piemēram, reģionālā attīstība nav kaut kas tāds, kurā etniskums ir būtisks. Valsts prezidents patlaban ir Ņujorkā, pārbraucot viņam būtu par to jāpadomā gan.

Kas attiecas uz pašu Ābiķi, vakar televīzijā viņš teica, ka vēl nav nolēmis, vai pievienoties kādai citai partijai, turklāt Saeimā viņš nekāds opozicionārs nebūšot. Personīgi ceru, ka viņš piesliesies Pilsoniskajai savienībai. Dzintars ir gaišs cilvēks, viņu pazīstu jau kopš atmodas laikiem. Viņš vairāk nekā jebkurš cits visu laiku bijis gatavs "Tautas" partijai pateikt, ka tā alojas. Tiesa, viņam arī jāuzņemas atbildība par visiem muļķīgajiem lēmumiem, kādus "stabilitātes garanta" laikā partija iniciēja. Bet labāk vēlāk, nekā nekad. Tāpat ļoti ceru, ka viņa izraidīšana liks vairākiem citiem TP pārstāvjiem no partijas aiziet. Kuluāros runā, ka neapmierinātība partijā rūgstot arī par Oskaru Spurdziņu. Sašķelšanās partijā būtu svētīga lieta, jo nudien gribu ticēt, ka tajā tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuri saprot, ka melošana starptautiskajiem aizdevējiem nav prāta darbs, un valsts tālāka sagraušana tomēr nedrīkst būt par mērķi, vienalga, cik ļoti tas varbūt kalpotu atsevišķiem partijas vadoņiem.

***

Un, starp citu, ja par vadoņiem. Šodien Dienā ir divas absolūti iznīcinošas recenzijas par Zigmāra Liepiņa sakomponēto un demagoga Dimitera it kā sacerēto balagānu par Kārli Ulmani. Silvija Radzobe raksta, ka viņa vispār to nevarot vērtēt, jo pasākums ir domāts sabiedrības "zemiskāko instinktu" uzkurbulēšanai. Savukārt Normunds Naumanis raksta, ka balagāna vērtēšana no mākslas viedokļa būtu "smieklīga." Paldies abiem. Kā esmu teicis citreiz, es "Vadoni" neapmeklēšu, jo man nav nekādas vajadzības likt naudu Dimitera kabatā. Taču Nacionālajam teātrim Ojāra Rubeņa personā nudien būtu jāpadomā, kas tiek likts uz skatuves. Doma, ka valstij ir vajadzīga "stiprā dūre," ir bīstama, vienalga, vai tā rodas politikā vai teātrī. Vēl jo vairāk, ja cita starpā "Vadonī" tiek apņirgta Latvijas valsts himna.

Jauku visiem dienu. Izņemot TP valdes locekļiem. Viņi to nav pelnījuši.