Par Lietuvu

Labrīt, lasītāji!

Kaimiņvalsts Lietuva šorīt piesaista uzmanību divu iemeslu dēļ. Viens no tiem: tikai otru reizi kopš senseniem laikiem kādā Eiropas Savienības dalībvalstī ieradies tā dēvētais "Eiropas pēdējais diktators" Aleksandrs Lukašenko. Par šo faktu satraukumu paudušas cilvēka tiesību organizācijas, kā arī Baltkrievijas visnotaļ novārdzinātā opozīcija. Pats stāsta varonis par to neuztraucas. "Lukašenko tiek dēmonizēts Lietuvā tāpat, kā jebkurā citā Eiropas valstī" -- tā viņš stāstījis kādam Lietuvas laikrakstam. Šodien paredzēta tikšanās ar Lietuvas prezidenti, par to diktators priecājas: "Mums būs daudz, par ko parunāt. Neesam jau īpaši kautrīgi ļaudis, mēs zinām, ko tauta no mums sagaida." Laikam viņš īpaši nedomāja par to savas tautas daļu, kura pieredzējusi tikpat lielas represijas Lukašenko izpildījumā, kā kādreiz PSRS laikos -- tie ir cilvēki, kuru radinieki opozicionāri tā vienkārši ir pazuduši. Viņi par šodienas vizīti nebūt nav laimīgi: "Mūsuprāt, Lukašenko kunga vizīte nozīmē tikai vienu -- Lietuvas Republika atzīst pastāvošā valdošā režīma leģitimitāti, tas ir režīms, kuru joprojām tur aizdomās par drausmīgiem noziegumiem." Savukārt Eiropas Komisijas viceprezidents par šo jautājumu izteicies sausi: "Manuprāt, Baltkrievija no Lietuvas nav tālu, viņam nebūs sarežģīti šeit ierasties." Komentēt vizīti politiskā kontekstā EK pārstāvis nav vēlējies.

Protams, diktatoru rehabilitācija mūsdienu pasaulē nav nekas nepieredzēts. Patlaban laipnāku seju pasaules virzienā demonstrē Lībijas ilggadīgais diktators Muamārs Kadafi, lai arī ģeopolitisko apkampšanos stipri pabojāja lībiešu milzīgā un uzstājīgā sajūsma par Lielbritānijas lēmumu, no cietuma atbrīvot cilvēku, kurš bija notiesāts sakarā ar 1988. gada decembrī notikušo lidmašīnas uzspridzināšanu virs Skotijas pilsētiņas Lokerbijas. Pašam Lukašenko aizliegumu ceļot Eiropas Savienībā uzlika 1999. gadā, bet atcēla šī gada aprīlī, cerot, ka par spīti ļoti smagai vēsturei, cilvēks mainīsies uz labo pusi. Protams, runa ir arī par reālpolitiku un ekonomiskām saitēm, kuru dēļ pasaule pietiekami bieži bijusi gatava pievērt acis un "nemanīt" pat elpu aizraujošus cilvēka tiesību pārkāpumus. Būs interesanti redzēt, vai par tiem šodien ierunāsies arī Lietuvas pārstāvji.

Otrs interesantais apstāklis saistās ar Lietuvas iekšpolitiku un valsts parlamenta spīkera likstām. Lasītāji būs dzirdējuši, ka Seims vakar viņam izteica neuzticību pēc tam, kad presē parādījās fotogrāfija, kurā spīkers sarokojas ar redzamu kriminālās pasaules pārstāvi. Kolēģus politiķus nepārliecināja cilvēka apgalvojums, ka, pirms kļūt par politiķi, viņš bijis televīzijas šova vadītājs un pazinis "pusi Lietuvas." Taču te visvairāk redzams tas, kas notiek, kad vēlētāji uzticas absolūti nepārbaudītām politorganizācijām tikai tāpēc, ka tajās ir tādā vai citā nozīmē populāri ļaudis. Spīkers pārstāv partiju, kuru veidoja šovbiznesa ļaudis un kura pagājušajās Seima vēlēšanās ieguva 15 procentus balsu. Gandrīz precīzi tikpat daudz balsu, cik 1995. gadā mūsu valstī ieguva šovmenis Joahims Zīgerists ar savu komandu. Abos gadījumos partija īsi pēc ievēlēšanas sašķēlusies, abos gadījumos vēlētājiem nācies kost pirkstos. Partijām tas var būt pietiekami liels kārdinājums, vēlēšanu sarakstos salikt dažādas slavenības. Reizēm izrādās, ka tās kļūst par veiksmīgiem politiķiem, biežāk gan ne (Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Viktors Ščerbatihs...).

Protams, arī ar it kā profesionāliem politiķiem pietiekami bieži tā ir, kā ir. Vakardienas Ministru kabineta "ārkārtas" sēdē, piemēram, nepiedalījās divi "Tautas" partijas ministri, jo viņiem svarīgāks bija atvaļinājums. Pat TP deputāts Dzintars Ābiķis to ir aprakstījis ar vārdu "bezatbildīgi." Taču, domājot par to, ko nākamā gada vēlēšanās likt TP (un arī ZZS un arī LPP/LC un arī TB/LNNK) vietā, jācer, ka nevienam neienāks prātā veidot sarakstu ar ļaudīm, kuru galvenā "kvalifikācija" ir skaisti zobi, lieliska frizūra, vai panākumi uz skatuves.

Jauku visiem dienu!