ceturtdiena, 2009. gada 3. septembris

Par komunisma rehabilitāciju

Labrīt, lasītāji!

Šorīt Latvijas Avīzē kolēģs Ģirts Zvirbulis ziņo, ka Latvijas Uzņēmumu reģistrs ir liedzis reģistrāciju jaunai organizācijai, kas saucas "Komunisma atbalsta kustība Latvijā." Kustība, gluži loģiski, ar šo lēmumu nav mierā un ir solījusies vērsties Eiropas Cilvēka tiesību tiesā. Un te nu ir pāris lietas, par kurām padomāt.

Pirmkārt, kustības pamatā acīmredzot ir nostaļģija par aizgājušajiem laikiem. Viņdien Latvijas radio man atrakstīja kāda jauniete, latviete, kura nosodīja mani par kritiku, kādu esmu paudis par padomju laiku. Viņas vecāki, tā jaunkundze, tajā laikā ieguva labu bezmaksas izglītību un pēc tam labu darbu. Es par to neko nezinot, un tāpēc man neesot tiesību runāt par "krievu laikiem." Atbildē es rakstīju -- ja viņa tik tiešām ir tik jauna, ka tikai tagad grasās stāties universitātē, kā pati apgalvoja, tad tieši viņa ir tā, kas nav dzīvojusi "krievu laikos", un tāpēc acīmredzot neatceras, ka vecāki ar visu izglītību un darbu nedrīkstēja runāt, ko domā, viņu telefona sarunas kāds noklausījās (ja viņiem vispār bija telefons), viņi no valsts drīkstēja izbraukt tikai ar čekas atļauju, viņi droši vien dzīvoja komunālā dzīvoklī ar svešiniekiem, u.tml. Taču nedz jauniete, nedz minētā kustība nav viena -- šādas pārdomas esmu dzirdējis arī no citiem radio klausītājiem, un ne tikai. Acīmredzot centrālā doma -- kaut vai nebrīve, ja tik vēders pilns. Mūslaikos, kad krīze sit augstu vilni, šādu attieksmi laikam var saprast, lai arī ne pieņemt. Padumjā savienība tomēr bija totalitāra diktatūra ar visu no tā izrietošo, un tas pilnais vēders tomēr pietiekami bieži tik pilns ar tikai to, ko varēja atrast, nevis to, ko cilvēks gribēja. Atšķirībā no minētās jaunkundzes es esmu dzīvojis "krievu laikos" -- Latvijā esmu jau kopš 1989. gada un ļoti labi atceros Centrāltirgu ziemā, kad bietes, kartupeļi un kāposti bija vienīgā zaļbarība, un banāns un apelsīns bija attāls sapnis.

Taču te ir arī cita lieta. "Komunisma atbalsta kustības Latvijā" pārstāve Latvijas Avīzei ir teikusi, ka "citās demokrātiskās valstīs komunistiskās partijas un komunistisko ideju paušana ir atļauta," un tur nu viņai ir taisnība. Komunistu partijas, piedevām daudzās valstīs ne viena vien, ir Austrijā, Dānijā, Īrijā, Itālijā, Šveicē, Nīderlandē, Somijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Portugālē, Vācijā, Norvēģijā, Francijā, Spānijā ... pat Farēru salās. Būs interesanti redzēt, ko par šo lietu teiks Eiropas Cilvēka tiesību tiesa, ja lieta tik tālu nonāks. Citos gadījumos tā ir atļāvusi partiju aizliegšanu, piemēram, Spānijai tā ļava aizliegt basku tautības partiju, kuru Spānijas valdība bija aprakstījusi kā teroristisku. Tiesa lēma, ka demokrātiskā sabiedrībā tas ir pieļaujami. Patlaban "Komunisma atbalsta kustība Latvijā" nav partija, lai arī viens no tās vadītājiem Latvijas Avīzei teica, ka partijas veidošana ar laiku varētu būt iespējama. Kustības gadījumā visticamāk eventuālais spriedums varētu grozīties ap pulcēšanās brīvību, kas ir paredzēta arī Latvijas Satversmē.

Katrā ziņā vienu gan varam teikt droši. Komunisms kā ideoloģija 20. gadsimtā sevi diskreditēja pilnībā un pavisam. Cilvēks nav radīts komunists ar pārliecību, ka visiem jābūt vienādā ekonomiskā vai sabiedriskā līmenī. Cilvēks sev un savai ģimenei vēlas nodrošināt pašu labāko, kāds vien ir iespējams. Vēsturski valstis, kurās pārvaldošā ir bijusi tieši komunistiskā ideoloģija, tāpēc neizbēgami ir bijušas diktatūras. Arī tās valstis, kuras mūsdienās sevi sludina par komunistiskām, mēdz būt ar stipri nekomunistisku tautsaimniecību (redzamākais piemērs -- Ķīna). Tomēr galu beigās varu saprast, kāpēc UR pieņēma minēto lēmumu, bet neesmu pārliecināts, ka tas atbildīs Eiropas cilvēka tiesību principiem.

Jauku visiem dienu!

4 komentāri:

mosties teica...

Rehabilitācija nav gluži tas pats, kas reabilitācija. Jūs droši vien domājāt otro.

Savukārt "nostalģiju" latviski raksta bez mīkstā Ļ.

Par tēmu: ir starpība, vai pie varas ir komunistisks diktators, vai parlamentā darbojas komunistiski noskaņota partija. Arī citas partijas, ja tiktu pie neapstrīdētas varas, valsti vadītu pretrunā ar daudzu citu grupu un organizāciju interesēm. Demokrātijā viņas to nevar, jo jārēķinās ar citiem viedokļiem.

Cita lieta, ja būtu vienošanās, ka komunisms kā ideoloģija ir noziedzīgs -- tāpat kā, piemēram, nacionālsociālisms.

Urbanologs teica...

Lai autors man piedod, bet viņa argumentācija par padomju laikiem ir smieklīga:

1) Cilvēki neesot varējuši runāt ko domā. Un tagad? http://www.nra.lv/zinas/12250-par-baumosanu-policija-tur-aizdomas-augstskolas-lektoru-un-bernu-muzikus.htm

2) Cilvēku telefona sarunas esot tikušas noklausītas? Un tagad? http://www.delfi.lv/news/national/politics/tiesa-valsts-nav-pieradijusi-meginajumus.d?id=17167440

3) Dažiem pat nav bijis telefona... padomā tik. Tagad tas viņus vairs neuztrauc... http://www.nra.lv/zinas/20851-bezpajumtnieku-skaits-tikai-aug.htm

4) Komunisms esot pretējs cilvēka dabai nodrošināt sev labāko? Manuprāt cilvēku no zvēra atšķir tieši viņa prasme "dabas likumu" pakārtot "sabiedrība likumam" un "kopējam labumam". Lielākā vai mazākā mērā tas notiek jebkurā iekārtā, gan komunistiskā, gan liberālā.

5) Par izglītības kvalitāti. Daudzus [bez maksas augstskolās] izglītotus speciālistus (tai skaitā ārstus) pēc robežu krišanas rietumi nopirka. Un pērk joprojām, jo var samaksāt labākas algas par viņu "padumjo" laiku izglītību.

6) Labs piemērs par Centrāltirgu. Autors īsti amerikāniskā garā brīvību reducē līdz iespējai pirkt un patērēt. Tagad taču varam pirkt banānus, džinsus, burgerus, košļenes un colu Centrāltirgus kartupeļu un biešu vietā. Tātad esam demokrātiski un brīvi.

Vienīgais pieņemamais arguments - komunistiska valsts iekārta noved pie totalitārisma vai represijām. To diemžēl arī vēsture pierādījusi. Bet kā nelielas subkultūras ideoloģija komunisms darbojas tīri labi. Autors, kas krievu laikos (pirms perestroikas) tomēr dzīvoja okeāna otrā krastā noteikti labāk nekā es zina par "intentional communities" un ka daudzas no tām pastāv un attīstās joprojām.

P.S. Paldies autoram, ka pamudināja uz pārdomām. bez ironijas.

Kārlis Streips teica...

Paldies, mosties un urbanolog, par pārdomām un valodas labojumiem. Nudien nezināju, ka ir gan rehabilitācija un reabilitācija, lai gan šajā gadījumā, manuprāt, aktīvisti ir paredzējuši abas divas. Urbanolog, nu pa punktam. Telefona sarunas noklausās visur, lai meklētu noziedzniekus. PSRS sarunas noklausījās, lai meklētu visus, kas režīmam šķita bīstami, piemēram -- "briesmīgi bīstamā" Lidija Doroņina Lasmane. Kas attiecas uz brīvdomāšanu un brīvrunāšanu, ceru, ka saprotat, ka Jūsu rakstītais tomēr ir visai smieklīgs. Situācija ar Smirnovu un Frīdenbergu bija absurda, bet to nekādi nevar salīdzināt ar to, kas darījās padomju laikos -- "saruna ar čeku" notika ļoti daudziem cilvēkiem un ļoti daudzu iemeslu dēļ. Skat. iepriekšējo par "bīstamību" režīmam. Tas, ka mūsdienās ļaudis arvien vairāk migrē mobilo telefonu un e-pasta virzienā, tomēr nenoņem faktu, ka padomju laikos telefons bija jāgaida ilgi, ilgi, nemaz nerunājot par mašīnu (un, starp citu, starptautisko savienojumu arī perestroikas laikā varēja nākties gaidīt trīs dienas, ja vien centrālē nebija blata. Par izglītību -- par to, ka PSRS eksaktajās zinātnēs izglītoja ļoti labus speciālistus, par to neviens nestrīdas, bet "ekonomikas" mācības pamatā bija absurdā marksisma teorija, sociālās zinātnes tika uzskatītas par buržuju perversiju, un absolūti visiem pēc kārtas, kuri bija studējuši tā dēvētās humanitārās zinātnes, pēc PSRS sabrukuma pilnīgi visu nācās mācīties no jauna. Un Centrāltirgus manā tekstā tomēr bija simbols mazumtirdzniecībai vispār. Tikpat labi es būtu varējis rakstīt par allaž tukšo Universālveikalu.

Jauku Jums dienu.

Kristaps teica...

Pieminot ar labu vārdu nekad nekur tā arī neuzbūvēto komunismu (Latvijas gadījumā runa ir tikai par PSRS uzkundzēšanos) daudzi aizmirst, ka labumi nāca komplektā ar izsūtīšanām u.c. represijām. Ja reiz uzskaita "sarkano" labumus, tad lūgtum būt konsekventiem un rēķināt no varas sagrābšanas 1940. gadā.

 

free counter