piektdiena, 2009. gada 11. septembris

Vienpadsmitais

Labdien, lasītāji!

Ciparu savienojums 9/11 pirms astoņiem gadiem uzņēma jaunu nozīmi, kura, šķiet, joprojām īpaši nav mainījusies. Atceros, kā šodien. Sēdēju pie datora un strādāju. Zvanīja draugs: Vai skaties CNN? Kādu CNN? Darba diena taču! Pasaules tirdzniecības centrā ietriekusies lidmašīna. Ko?! Kāda lidmašīna? Varbūt mazas, privātas lidmašīnas pilots cietis infarktu? Un tad es ieslēdzu CNN. Un tad es burtiski pusstundu stāvēju ar televizora pulti rokā un atkārtu žokli skatījos, kā sabruka viens un pēc tam otrs tornis. Tad zvanīja Latvijas televīzija un teica, lai es dodos turp cik ātri vien iespējams. Tajā vakarā un nākamajā rītā es notiekošo komentēju gan LTV, gan arī Latvijas radio. Nakti īpaši negulēju. Pēc divām dienām skatījos CNN, kā bojā gājušo un bez vēsts pazudušo radinieki izmisīgi viņus meklē. Tad man beidzot trāpīja sirds instinkts, kuru divas diennaktis biju apslāpējis žurnālistikas kontekstā. Raudāju un kaucu vismaz 15 minūtes.

Jāatzīst, ka vienam cilvēkam 2001. gada 11. septembris bija laimīgākā diena mūžā. Tas bija ASV "prezidents" Džordžs Bušs (pēdiņās tāpēc, ka 2000. gadā viņš neuzvarēja, viņa pārstāvētā Republikāņu partija vēlēšanas nozaga). Atceramies, ka labu brīdi pēc tam, kad viņš uzzināja, kas Ņujorkā noticis, ASV prezidents turpināja tērzēt ar bērniem kādā pamatskolā, kurā viņš viesojās. Tas bija zināmais Dž. Bušs -- visnotaļ dumjš, ne īpaši pieslēgts pasaulei. Taču pēc tam cilvēks sevi varēja pārvērst par kara vadoni, un mēs visi zinām, kas notika tālāk. Labi zinot, ka tādu nav, Buša administrācija vienalga piemeklēja "pierādījumus", kas bija vajadzīgi, lai iebruktu Irākā. Bušs "uzvaru" karā pasludināja laikā, kad tas patiesībā vēl bija tikai sācies, jo beidzies tas nav joprojām. Valdība pilnībā atteicās no jebkādiem cilvēka tiesību principiem Gvantanamo līcī, Abu Grahības cietumā Irākā un, jā, zināmā mērā arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas sākās ar mazām neērtībām (lidostā jānovelk kurpes un josta, visnotaļ bezjēdzīgie paziņojumi, ka tagad drošības stāvoklis ir "kods sarkans" un tagad atkal "kods dzeltens") un beidzās ar nopietniem pilsoniskās sabiedrības principu pārkāpumiem -- neierobežotas valdības tiesības noklausīties sarunas, atvērt vēstules un pārtvert interneta komunikācijas, nemaz nerunājot par prezidenta apstiprinātu atļauju, cilvēkus arī spīdzināt. Septiņu gadu garumā pēc 11. septembra Bušs varēja rīkoties, kā vien tīk. Tas nāca par sliktu Amerikai, tas nāca par sliktu pasaulei, bet tas nāca par labu Džordžam Volkeram Bušam. Bez 11. septembra notikumiem viņš gandrīz noteikti būtu bijis vārgs, nezinošs, neinformēts un visai bezcerīgs valsts vadītājs, un 2004. gadā Amerika viņam būtu pateikusi čau. Gandrīz pateica -- daudz netrūka.

Astoņi gadi pagājuši. Osama Binladens joprojām, cik var spriest, dzīvo kaut kur kādā alā. Irāka joprojām ir nemierīga, un tas ir maigi teikts. Sākotnējais uzbrukuma mērķis Afganistāna -- arī tur gludi neiet, patlaban ASV jaunā administrācija apsver dažādus variantus par to, ko tur darīt tālāk. 2001. g. 11. septembrī pasaule pārmainījās uz neatgriešanos. Iespējams, ka visu saskaitot kopā, sanāk, ka tagad tā ir drošāka, nekā tā bija tad, kad Irākā valdīja maniaks Huseins un Afganistānā valdīja haoss ar ultrareliģiskiem maniakiem priešgalā. Daudz asiņu izliets. Daudz naida piedzīvots. Tāds nu bija tas vienpadsmitais.

Jauku visiem dienu!

1 komentārs:

Dzintars teica...

Dvīņu torņi manuprāt tika uzspridzināti, gluži tāpat kā ēka Nr. 7 ! Balstoties kaut uz elementāro fiziku es neticu ka torņi varēja sagrūt 9 sekundēs tikai tāpēc, ka tajos ietriecās lidmašīnas !!!

 

free counter