Par 1. septembri

Labrīt, lasītāji. Jau no paša sākuma vēlos sveikt visus gados jaunos Latvijas iedzīvotājus, kuriem šodien ir pirmā skolas diena, neatkarīgi, vai viņi šodien apmeklē pirmo vai 12. klasi. Mācieties kārtīgi, visi skolēni un, jā, arī studenti -- izglītība mūsdienu pasaulē ir svarīgāka par gandrīz jebko citu, tā veiksmi dzīvē pati par sevi vien negarantē, taču neizglītotam cilvēkam dzīvē izsisties ir nesalīdzināmi grūtāk.

Taču vienalga šorīt es tomēr nevaru sekot izglītības ministres Koķes aicinājumam, dienu uztvert tikai ar prieku. Šorīt Dienā ir stāsts par ģimeni, kura tā arī no pašvaldības nav saņēmusi paziņojumu par to, ka vietējā skoliņa, kurā mācās ģimenes atvase, šogad būs slēgta. Turpat Dienā ir apcere no angļu valodas skolotājas Ludmilas Sočnevas par ļoti daudzajām skolotājām, kuras šodien ir bezdarbnieces, par ģimenēm, kuras ir izmisušas, jo vietējās skolas vairs nav, bet nākamā ir krietnā attālumā, un, jā, arī par tiem izglītības darbiniekiem, kuriem darbs vēl ir, bet alga ir labākajā gadījumā minimāla. Tāpat šorīt nevaru nedomāt par man pazīstamu jaunieti Bauskā, kurš šodien uz skolu iet bez mācību grāmatām, jo pašvaldība šogad ir atteikusies tās finansēt, bet puiša vientuļā māte bezdarbniece tās atļauties nevar.

Te nu visos gadījumos ir jādomā pirmkārt un vienīgi par mūsu valsts politikāņu un birokrātu neizdarību. Latvijas demogrāfiskā situācija taču neradās pagājušajā nedēļā vai mēnesī, par to ir runāts jau gadiem ilgi. Kas traucēja Izglītības ministriju jau laikus paredzēt tik lielu skolēnu skaita samazināšanos, lai izplānotu to, ko darīt ar skolotājām, kuras ar laiku vairs nebūs vajadzīgas? Neizdarība un slinkums, mīļie, neizdarība un slinkums. Kāpēc valstī mācību grāmatu izdošana nav centralizēta? Te nu reiz nav tā joma, kurā stingri ievērot brīvā tirgus principus. Vēsture no gada gadā nemainās, angļu valoda un fizika -- arī ne. Kāpēc ministrija nevar noorganizēt VIENAS mācību grāmatas centralizētu izdošanu, šo grāmatu nodrošināt visiem bērniem, un gada beigās to atkal savākt, lai nākamajā gadā to var izmantot nākamie skolēni? Kārtējā tēma pārdomām tiem vēlētājiem, kuri joprojām apsver iespēju, nākamgad balsot par tām partijām, kuras bija pie varas tā dēvētajos, bet patiesībā traģēdiju veidojošajos "treknajos gados." Tās nav to pelnījušas. Un it īpaši tas ir sakāms par zaļajiem zemniekiem, kuru pārziņā izglītības sistēma ir bijusi kopš 2006. gada aprīļa.

***

Un vēl. Vakar raidījuma "Skats no malas" beigās es uzslavēju tos cilvēkus, kuri Bauskā vakar bloķēja ceļus, lai protestētu pret Bauskas slimnīcas slēgšanu. Nebija laika precizēt, tāpēc tagad vēlos pateikt, ka uzslava nebija domāta tiem četriem cilvēkiem, kuri dienas vidū bija piedzērušies un tāpēc tika aizturēti. Tāpat ar uzslavu nekādi nevēlos kritizēt policistus, kuri darīja savu darbu un, jādomā, to darīja godām. Taču vakar notikušais bija lielisks piemērs par to, kā pilsoniskā sabiedrība var organizēties savu tiesību aizstāvēšanai. Nekāds liels labums droši vien no protesta nesanāks. Slimnīca tiek reorganizēta, un diez vai protesta dēļ šis lēmums tiks pārskatīts. Taču labi, ka cilvēki protestēja. Man jau sen ir bijis jautājums par to, kāpēc, piemēram, Francijā arodbiedrības u.c. aktīvisti var nobloķēt visu Parīzi, bet pie mums reti kad kāds var nobloķēt jebko. Protams, cita valsts, citas tradīcijas, bet tomēr. Sacre bleu!

Jauku visiem dienu! Vēlreiz saku -- it īpaši tiem, kuriem šodien ir pirmā diena skolā. Man pašam pēdējā pirmā diena skolā bija visnotaļ sen, bet atceros, ar kādu apņēmību katru gadu sāku jaunu mācību gadu. Un atkārtoju -- izglītība cilvēka dzīvē ir kaut kas ļoti, ļoti īpašs.