Par labiem nodomiem un balerīnām

Labdien, lasītāji!

Ir visādi iemesli, kāpēc piektdiena ir jauka lieta. Nāk uz beigām darba nedēļa (lai gan man personīgi arī sestdienas un svētdienas mēdz būt darba dienas). Ļaudis sāk domāt par atpūtu. Un iznāk laikraksta Dienas Bizness lieliskais pielikums "Numurs." Tas man tīk pat ļoti, jo saturs gandrīz vienmēr ir interesants, un tur strādā talantīgi žurnālisti, tajā skaitā mana kādreizējā studente Ilze Veģe.

Šodien "Numurā" ir gara intervija ar reklāmas guru Ēriku Stendzenieku, kura piesaista uzmanību pāris pārdomu dēļ. Reklāmas meistars stāsta par to, kā ir piedalījies Dziesmu svētku organizēšanā un sūkstās par tiem, kuri pat Dziesmu svētku kontekstā vēlas saskatīt kaut ko netīru vai negodīgu. "Dažreiz ir lietas, ko nevajag pakļaut spekulācijām par teorētiskām nelietībām" -- tā Ē. Stendzenieks. "Ir lietas, ko vienkārši nevajag aiztikt, un uzticēties cilvēkiem. Kurā brīdī mēs esam pazaudējuši to ticību labiem nodomiem? Kā tas ar mums vispār varēja notikt?"

Manuprāt, te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, ja Dziesmu svētku organizētāju vidū bija kāds, kas bija negodīgs un piesavinājās svētkiem domātu naudu, tad par to ir jākliedz tikpat skaļi, kā jebkurā citā gadījumā, un varbūt pat vairāk, jo Dziesmu svētki tomēr ir tautai svēta lieta. Gribas ļoti ticēt, ka tur nekāda žuļicība nenotika, bet jābūt uzmanīgiem ar domu, ka atsevišķos gadījumos par to nemaz nevajag domāt. Visa latviešu kultūra ir svēta lieta, bet arī kultūras jomā ir gadījušās nebūšanas, un atlaides gan te nedrīkst būt.

Otrkārt, par tiem labiem nodomiem. Ir tomēr gaužām viegli par tiem aizmirst, ja ikdienā tomēr nākas lasīt par tieši pretēja veida nodomiem. Kaut vai stāsts par mūsu ārlietu ministru un viņa "klēti", kura atrodas aizliegtajā zonā, bet it kā tur var atrasties, ja tā tik tiešām ir klēts un nevis, teiksim, ļoti jauki iekārtota vasaras māja. Ministrs klārē, ka viņš par to vispār nav atbildīgs, jo "klēts" pieder sievai. It kā Māris Riekstiņš un viņa sieva dzīvotu pilnīgi atšķirīgu dzīvi un pats ministrs "klētī" nekad neierodas. Tas nav labs nodoms. Tas ļoti izskatās pēc centiena, apiet likumu. Par to pareizi avīzē pateica viens no politiologiem -- Riekstiņa pārstāvētā "Tautas" partija nav tendēta uz šī konkrētā likuma ievērošanu. Bet vienalga tas nav labs nodoms.

Taču Ērikam Stendzeniekam var piekrist tādā nozīmē, ka vajag domāt arī par labiem ļaudīm, ne tikai par draņķīgiem. Tāpat avīzē šodien lasāms par puisi no Preiļiem, kurš izglāba sievieti no noslīkšanas. Pats par to ir kautrīgs, nekāds varoņdarbs tas neesot bijis. Sievietei tas pilnīgi noteikti bija varoņdarbs, un puiša nodoms bija pats labākais. Negāciju pārpilnajā vidē, kādā mēs dzīvojam, der par to atcerēties. Arī es blogā lielākoties rakstu par nebūšanām. Reizēm vajag arī pretējo, vajag kaut ko dvēselei.

Un pēdīgi, intervijā ar Ē. Stendzenieku ir arī replika, kura lika no sirds smieties. Runa ir par slaveno vai bēdīgi slaveno, kā nu katram tīk, reklāmu, kuru Stendzenieks gatavoja Aināra Šlesera biznesa projektam "SIA Latvijas pirmā partija": "Šleseram pašam briesmīgi nepatika visi tie buldozeri un raķetes, bet es teicu, piedod, lai kā gribētu, es nevaru tevi reklamēt ar tauriņu un balerīnu." Liels prieks iedomāties Šleseru puantēs un ar spārniņiem. Par to Ērikam Stendzeniekam un "Numuram" liels paldies!

Jauku visiem dienu!