Par Eiropu un valodām

Labrīt, lasītāji!

Latvijas Avīzē pēdējās pāris nedēļās ir notikusi visnotaļ liela šausmināšanās par kaut ko, kas nesen notika Eiropas Savienībā, proti -- ziņojums par dzimumu līdztiesību Eiropā tika pārtulkots ne vien latviešu un igauņu, bet arī krievu valodā. Pēc tam, kad šo faktu izgaismoja Latvijas radio žurnāliste Ina Strazdiņa, attiecīgie dokumenti no ES mājaslapas tika izņemti.

Šorīt laikrakstā kolēģe Ināra Mūrniece raksta, ka ne visi Eiropas parlamenta ļaudis par šādu lēmumu ir īpaši sajūsmināti. Tatjanas Ždanokas pārstāvētā Eiropas brīvo alianse, tā I. Mūrniece, iebilst, ka "40 procentiem Latvijas iedzīvotāju un 30 procentiem Igaunijas iedzīvotāju krievu valoda ir dzimtā, bet saskaņā ar šo valstu likumiem krievu valoda ir svešvaloda." Pati T. Ždanoka savā mājaslapā ir rakstījusi lūk, ko: "Šādi gadījumi atkārtosies! Mēs noteikti panāksim, lai līdzīgi gadījumi ar ES dokumentu tulkošanu (..) kļūtu par ikdienas praksi un to paredzētu arī attiecīgi ES normatīvi." I. Mūrniece vēl pati no savas puses pašausminās par to, ka arī mūsu valstī atsevišķas iestādes (Ārlietu ministrija, Labklājības ministrija, Satiksmes ministrija, Augstākā tiesa, Satversmes tiesa) informāciju piedāvā ne vien latviešu, bet arī krievu valodā.

Te nu man nudien ir jājautā, vai kādam gabals būtu nokritis, ja par Eiropas Savienības politiku dzimumu vienlīdzības jautājumā ļaudis būtu varējuši lasīt arī krievu valodā. Vai ir nokrituši vēl daži gabali, ja Satversmes tiesa savu spriedumu, piemēram, par pensijām darījusi zināmu visiem valsts iedzīvotājiem, ne tikai tiem, kuri saprot latviešu valodu? Vai Ārlietu ministrija tik tiešām nedara neko tādu, par ko varētu būt interese arī krievu valodā runājošiem ļaudīm ne vien Latvijā, bet arī ārvalstīs? Līdzīga šausmināšanās nav redzama nedz LA, nedz citur, par to, ka minētās iestādes gandrīz pietiekami bieži savu informatīvo saturu piedāvā arī (ne vienmēr īpaši labā) angļu valodā.

Protams, protams, šausmināšanās pamatā ir doma, ka Eiropas Savienība to vien gaida, kā Latvijai uzspiest krievu valodu kā otru oficiālo valsts valodu. Tikpat protams, protams, Eiropas Savienība tā nedara. Ja valsts pati vēlas kādu valodu padarīt par oficiālu ES valodu, tā to var darīt. Lielbritānijā dzīvojošie velsieši jau kopš pagājušā gada vasaras ar ES var sazināties arī savā, ne tikai angļu valodā. Grūti iedomāties apstākļus, kuros oficiālā Latvija varētu aicināt to pašu darīt ar krievu valodu (lai arī, protams, te ir jādomā arī par latviešu tradicionālo laiskumu brīdī, kad ir laiks balsot Saeimas vēlēšanās).

Jo šis ir jautājums, kurā pilnīgi taisnība ir Valsts valodas komisijas vadītājam Andrejam Veisbergam, kurš ir teicis, ka latviešu valodas likteni izšķirs latviešu griba runāt latviski un nest savu valodu. Tieši tā. Kā esmu teicis un rakstījis daudzreiz, viens iemesls, kāpēc Latvijā joprojām ir ļaudis, kuriem "labrīt" ir eksotisks svešvārds ir tas, ka latvieši vienmēr ir gatavi ar nelatviešiem runāt krievu valodā. Pat partijas Visu Latvijai! vadītājs Raivis Dzintars radio intervijā man teica, ja viņam no otra cilvēka kaut kas ir vajadzīgs, tad viņš ir gatavs runāt arī krieviski. Mums patlaban ir izglītības sistēma, kura vismaz teorētiski nodrošina, ka neviens bērns nepabeidz vidusskolu, latviešu valodu neprotot. Man neliekas, ka notiek kaut kas pavisam briesmīgs, ja viņa vecmāmiņa informāciju, kas viņai ir vajadzīga, var izlasīt arī krievu valodā, un tas attiecas tiklab uz Latvijas, kā arī uz Eiropas instancēm.

Jauku visiem dienu!