Par Ali un Ludmilu

Labdien, lasītāji!

Kaut kā to biju palaidis garām. Protams, zināju, ka Afganistānā ir kāds puika, kuram latviešu zaldāti ir šo to iemācījuši latviešu valodā, taču tikai vakar uzgāju YouTube linku, kurā bija redzams LTV sižets par šo zēnu. Cilvēks, kurš YouTube to izvietoja, nepiemirsa pieminēt, ka sižetā ir redzama "necenzēta valoda," un nudien, 13 gadus vecais puisis latviešu valodu ir iemācījies kopā ar visu mūsu valodu pavadošo buķeti mūsu valstī. Ik trešais teikums beidzas ar vārdiņu bļ.., savukārt skolā viņam iet nepatīk, jo skolotāja esot hui... Ja godīgi, to visu skatoties es smaidīju. Nu, malacis puisis. Par tulkotāju grib kļūt. Ja ir iemācījies i latviešu, i "latvijiešu" latviešu valodu -- pats jau nav vainīgs, tāda acīmredzot ir lingvistiskā kultūra mūsu Bruņotajos spēkos. YouTube links, ja kāds cits to vēl nav redzējis ir lūk, kur: http://www.youtube.com/watch?v=AViTXe7VhNE

Sakarā ar pusaudzi Ali Latvijā šad tad ir izskanējusi ņurdēšana -- nu, paskat' viens cilvēks! Tīnis Afganistānā latviešu valodu var, bet 40 gadus mūsu valstī nodzīvojošs krievs nevar iemācīties. Tā ir lieta, kuru var teikt par daudziem cilvēkiem, tajā skaitā par amerikāni bez jebkādām latviešu asinīm Džordžu Stīlu, kurš nevien izcili runā latviešu valodā, viņš arī jau daudzus gadus dzied korī Gaudeamus. Par vācieti bez, cik man zināms, jebkādām latviešu asinīm Bertoltu Fliku, kura darbībā ir gana daudz kritizējama, bet latviešu valodu viņš prot tekoši. Pat padomju laikos rietumos bija viens otrs lingvists, kurš latviešu valodu iemācījās tikai un vienīgi zinātnisku iemeslu labad.

Taču Dž. Stīls, B. Fliks un minētie lingvisti latviešu valodu iemācījās ārpus krieviskās vides. Ja godīgi, tad nezinu, vai kora dziedātājs un Šlesera mīlulītis prot arī krievu valodu, bet latviešu valodu viņi iemācījās ar konkrētu mērķi, proti -- ja reiz dzīvo un darbojas Latvijā utml. Šo procesu neietekmēja tas, ka mūsu valstī krievu kultūra un informācija sit milzīgi augstu vilni, kuram latviešu valoda ne vienmēr spēj turēties pretīm. Krievu valodai daudzviet Latvijā tomēr ir absolūts pašpietiekamības statuss.

Un tas viss liek domāt ne vien par afgāņu puisi Ali, bet arī par Skolotāju ar lielo burtu Ludmilu Sočņevu, kura kā saucēja tuksnesī daudz raksta par valodu, tautību un to, ko tas nozīmē -- dzīvot Latvijā. Viņas kārtējais pārdomu raksts šodien ir atrodams portālā Citadiena.lv, un ļoti iesaku visiem to izlasīt (http://www.citadiena.lv/2010/03/01/somu-nazis-svesie-savejie-krievi-iv/). Ludmilai sāp tas, ka starp latviešiem un nelatviešiem Latvijā ir tik daudz villošanās, cita starpā viņai nācies ciest pavisam konkrētus un fiziskus apdraudējumus pēc tam, kad atsevišķas krievvalodīgās avīzes Rīgā pret viņu izvērta tādu kā "tā jau nav īstena krieviete" kampaņu. Pirms septiņiem gadiem Pilsonības dienestā taujāta par savu tautību, L. Sočņeva atbildēja "Latvijas pilsone." Cēlāku atbildi būtu grūti iedomāties.

Kāpēc latvieši un nelatvieši neprot cits ar citu sarunāties? Patiesībā jau tas pat nav jautājums, pat man, kurš krievu valodā joprojām prot labi, ja 100 vārdu (tajā skaitā visus tos, kurus Afganistānā ir iemācījies mazais Ali), ir draugi krievi, draugi baltkrievi. Patiesībā jau runa ir par politiku, par lielo uz mazo politiku. "Krievu partijas" un krievvalodīgās avīzes bīda savas maskaviskās šeptes, kamēr latviešu galā nelatviešu ir pagalam maz. Visā valsts pastāvēšanas laikā valdībā ir bijuši tikai divi ministri nelatvieši -- Viktors Makarovs (piedevām, ja atmiņa neviļ, no TB/LNNK (!!!) un Vasilijs Meļņiks, bet pēdējais neskaitās, jo viņš ministrēšanā pavadīja vien apmēram 15 minūtes. "Latviešu partijas" ar nelatviešiem gluži vienkārši neprot runāt, iespējams vienīgais izņēmums ir Šlesera biznesa projekts, kuram valoda nav svarīga, kad laiks bīdīt merkantīlās lietas. Zināma reveranse jau tiek nodrošināta. Pat partijai "Visu Latvijai!" un ļoti nacionālistiskajam laikrakstam Latvijas Avīze ir savs "ķeksīša krievs," lai parādītu, ka ne visi domā tā. Taču tur tas mēdz arī apstāties.

Leģendārā rakstniece Marina Kostaņecka problēmu ir nodefinējusi šādi: "Atsvešinātības sindroms." Nudien nedomāju, ka te galvenā lieta ir runa par to, ka pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā kāds īpaši tika, piedodiet, apčakarēts. Divdesmit gadu garumā zūdīties un sūkāt īkšķi par toreizējiem lēmumiem, ja arī kāds to ir uztvēris kā baismīgu pāri darījumu ... nu, tas nav nopietna pieauguša cilvēka cienīgi. Naturalizācija ir bijusi pieejama vienmēr, nelatviešu vecākiem allaž ir bijusi iespēja savus bērnus sūtīt latviskos bērnudārzos un skolās. Bet saruna tomēr nekāda īpaša starp to vienu pusi un to otru pusi nav notikusi. Atsvešinātība. Un tāpēc prieks par mazo Ali, bet daudz lielāks prieks par Ludmilu. Skolotāja par savu pārliecību var stāstīt arī saviem skolēniem, esmu bijis viņas klasē. Tas jau ir galvenais. Jaunas paaudzes, kurām vairs nav mūžīgās pārestības sajūtas. Protams, būtu jauki, ja mūsu lielā kaimiņvalsts un tās karsēji Latvijā tik ļoti nemēģinātu dzīvot tikai un vienīgi pagātnē ar savu "dižo uzvaru" tieši pirms Latvijas okupācijas sākuma. Būtu jauki, ja Krievijas (un arī pašmāju) informācijas līdzekļi vairs nemelotu par Latviju un par latviešiem. Būtu jauki, ja Rīgas domē nebūtu personas, kura "principu" pēc latviešu valodā nerunā nekad. Taču ticu, ka nākamās paaudzes raudzīsies atpakaļ uz šo laiku ar neizpratni. Kāpēc to visu nevarēja izdarīt ātrāk un gludāk?

Jauku visiem dienu!