ceturtdiena, 2010. gada 25. marts

Niķošanās sportā -- Aldonis, Kirovs un Plušķītis

Labdien, lasītāji!

Latvijas Olimpiskās komitejas vadītājs Aldonis Vrubļevskis šodien piedalījās preses konferencē, kurā izrādījās, ka cilvēks ir nu ļoti, ļoti, ĻOTI neapmierināts ar informāciju kāda par LOK pēdējā laikā ir parādījusies medijos. Konkrēti, runa ir par pērn oktobrī demonstrēto raidījuma "De Facto" sižetu, kurā tika pausts, ka arī krīzes apstākļos Olimpiskā komiteja saviem ļaudīm maksā pat ļoti daudz, kā arī par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja konstatējumu, ka LOK apkopēja algā saņem tikpat daudz, kā Siguldas kamaniņu trases vadītājs un nesen Olimpiskā zelta ieguvēja Martina Dukura tēvs un treneris Dainis. Vrubļevskis aizrunājās tik tālu, ka par šāda veida publicitāti vainoja administratīvos resursus no valsts iestādēm un "represīvām institūcijām," ka arī "mazāk vai vairāk ietekmējamus" žurnālistus. Vēl viņš teica, ka tā visa pamatā acīmredzot ir tas, ka LOK nav mūsu valstī ierasto saišu ar politikānismu, un acīmredzot kāds grib to piespiest atrasties zem "politiska jumta."

Tikām Latvijas Hokeja federācijas boss Kirovs Lipmans ir sabāris valsti ar apgalvojumu, ka tā nav uzcēlusi "nevienu hokeja laukumu, kur nu vēl arēnu. Valdībai ir pienācis laiks izlemt, vai tai ir vajadzīgi profesionāli sportisti, kas nes valsts vārdu pasaulē." Šajā gadījumā, tāpat kā iepriekš minētajā ar Aldoni Vrubļevski, ir tīri jābrīnās par klapēm, kādas abiem džentlmeņiem acīmredzot ir uz acīm. Jācer, ka A. Vrubļevskis ir pamanījis, ka patlaban valstī uz lielum lielām algām visa sabiedrība skatās visnotaļ nīgri. Piedevām, ja arī ir taisnība viņa apgalvotajam, ka daudzos gadījumos šīs dāsnās algas maksā nevis no valsts subsīdijas, bet gan no ziedojumiem, tad jājautā, vai tiešām viņš uzskata, ka tie, kuri ziedo naudu sportam, to ir domājuši uzvalkos tērptiem kungiem, kas sēž aiz galda kabinetā, vai arī tomēr, piemēram ... erm ... sportistiem. Savukārt, kas attiecas uz Lipmanu, viņam nepārprotami ir taisnība, ka hokejs nav lēts prieks, bet vai patlaban ir pareizais brīdis, kad apgalvot, ka valstij vajag ekipēt daudz lielāku skaitu hokeja spēlētāju? Drusku cilvēks ir iebraucis auzās, vienā balsī sūdzoties par to, ka trūcīgas ģimenes savai atvasei hokeju nevar nodrošināt, bet arī apgalvojot, ka "nereti tieši trūcīgāko vecāku atvases mēdz gūt lielākos panākumus." Taču ar visu cieņu pret jauniešiem, kuri vēlas nodarboties ar sportu, patlaban valstī tā tomēr nav un nevar būt prioritāte. Vēl jo vairāk ne, ja no tās pašas Hokeja federācijas pēdējā laikā ir nākusi murmināšana, ka valstij, vai vismaz tai piederošajiem komunālo pakalpojumu uzņēmumiem, būtu jāveltī daudz vairāk naudas profesionālajai komandai Dinamo Rīga.

Savukārt, kas attiecas uz daiļslidotāju Jevgeņiju Pļuščenko, vai daudz niķīgāku bērniņu ir kaut kur gadījies redzēt? Uz Vankuveras Olimpiskajām spēlēm Žeņa aizbrauca jau kā "uzvarētājs." Kādu brītiņu pirms tam viņš, atgriezdamies lielajā sportā pēc garākas pauzes, Eiropas čempionātā uzvarēja visnotaļ viegli, un tas ir maigi teikts. Toties Vankuverā puisis palika otrā vietā aiz amerikāņa Evana Lisačeka. Plušķītis jau tad sāka pinkšķēt. "Biju pārliecināts, ka esmu uzvarējis," viņš klārēja. "Laikam jau Evanam medaļa bija vajadzīga vairāk nekā man. Galu galā, man jau viena ir." Nākamajās dienās apgalvojumi no cilvēka bira laukā papilnam -- viņš, lūk, gaisā ir apgriezies četras reizes un, ja tā, tad neviens, kurš nav izdarījis to pašu, nevar cerēt uz zeltu. Tas nekas, ka Lisačeks bez četriem apgriezieniem programmu noslidoja perfekti, savukārt Pluščenko vairākās vietās saļodzījās, lai arī nenokrita. Šāda attieksme neko par sportista krietnumu nesaka. Norij krupi, nākamajā reizē pacenties vēl drusciņ vairāk. Daiļslidošanā jau pirms vairākiem gadiem tiesāšanas sistēmu pārkārtoja tieši tā, lai no vērtējuma pēc iespējas vairāk noņemtu subjektivitāti. Katram palēcienam un trikam ir piešķirts konkrēts punktu skaits. Pieci lieliski trīskārtējie apgriezieni iegūst daudz vairāk punktu, nekā viens perfekts četrkārtīgais apgrieziens. Absolūti nepiekrītu domai, ka četrkārtīgam apgriezienam ir jāizslēdz viss pārējais, cita starpā tāpēc, ka tiekšanās pēc četrkārtīgā apgrieziena ir nozīmējusi, ka arvien vairāk sportistu priekšnesuma laikā krīt, un tas nu kopējam paskatam nedod neko.

Tomēr Žeņa var arī pārāk neskumt. Krievija, lūk, paziņojot, ka tiesāšana Vankuverā esot bijusi "neobjektīva un netaisnīga," puikam ir sarūpējusi pašam savu zelta medaļu, tā sver precīzi tikpat daudz kā tā, kura viņam Kanādā paslīdēja gar degunu. Saprotu jau, ka Krievijai Vankuvera bija kā zobu sāpes, kādreiz visuvarenā daiļslidošanas komanda šogad izgāzās ar visnotaļ pamatīgu blīkšķi, tajā skaitā pirmo reizi kopš Dievs bija pusaudzis krieviem nebija nevienas vietas uz pjedestāla pāru slidojumā. Taču ceru, ka Pluščenko vismaz mazliet kaunu jutīs par to, ka viņam sava "zelta" medaļa ir jāsaņem ārpus sporta kā tāda. Šonedēļ notiekošajā Pasaules čempionā, starp citu un ja kas, viņš nepiedalās.

Jauku visiem dienu!

3 komentāri:

valdis teica...

Profesionālais sports ir tikai viens no algota darba veidiem izklaides industrijā. Varbūt tas rada atpazīstamību, bet pievienotā vērtība tam nav augsta, tāpēc nesaprotu, kāpēc visādi firmači valstij/pašvaldībām vispār var ko pārmest.
Fiziskā kultūra ir noderīga lieta, bet ar sportu tai visai maz sakara.

marks teica...
Šo komentāru ir noņēmis autors.
marks teica...

Atvainojos par gramatikas kļūdām. :(

 

free counter