Par naturalizāciju

Labrīt, lasītāji!

Šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē blakus kārtējām ņirgu rakstam par Puzes ķeizara tiesāšanu ir gara intervija ar aizejošo Latvijas Naturalizācijas pārvaldes vadītāju Eiženiju Aldermani. Lasītāji zinās, ka viņa tagad ir Rīgas domes deputāte. Intervijā E. Aldermane atceras pārvaldes visai samocītos sākumus, palielās par to, ka viņas 14 gados pārvaldes vadītāja amatā skandāli par darbinieku ne tādu uzvedību bijuši tikai divi, lepojas par to, ka pārvaldes darbinieki veidojuši saliedētu komandu, un arī runā par to, kāda pret viņas darbu bijusi politiķu un arī sabiedrības pārstāvju attieksme.

E. Aldermane neslēpj, ka viņas darbs visnetīkamākais ir bijis ekstrēmistiem gan Latvijas politikas labējā, gan arī kreisajā spārnā. Latviešu ultranacionālisti noraida nepilsoņu naturalizāciju pavisam, krievu tautības šovinisti uzskata, ka pilsonība būtu jādāļā pa labi un pa kreisi visiem pēc kārtas. Manuprāt, E. Aldermane savu kuģi šajā sabangotajā jūrā ir vadījusi ļoti prasmīgi un stabili. Kā viņa ir atzīmējusi minētajā intervijā, viņa vienmēr ir darbojusies atbilstoši likumam, nevis sabiedriski politiskām emocijām. Rezultāts ir acīmredzams -- naturalizējušies ir gana daudz nepilsoņu, un, kā jau minēju, tas lielākoties ir noticis bez skaļiem skandāliem. Atšķirībā, piemēram, no pasu pārdošanas Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldē un nebūšanām pietiekami daudzās citās valsts pārvaldes institūcijās.

Cita lieta, ka valstī joprojām ir vairāk, nekā 300 tūkstoši nepilsoņu, kuri tāda vai cita iemesla dēļ nav izgājuši naturalizācijas procesu. Vieniem, iespējams, valodas prasības liekas pārmērīgas, citi atkal jūtas pārāk veci, trešie jau ir paguvuši saņemt brālīgās kaimiņvalsts pilsonību, bet ceturtie vienkārši seko krievu šovinistu apgalvojumam, ka viņiem kā kādreizējiem PSRS labklājības cēlājiem pilsonība pienākoties automātiski. Nebūt ne. Priecē E. Aldermanes atzinums, ka mūsdienās naturalizāciju lielākoties meklē gados jauni cilvēki, kuriem Latvijas pilsonība ir vienlaikus arī Eiropas Savienības pilsonība. Viņi, kā to ir atzīmējusi NP vadītāja, sliecas rietumu, nevis austrumu virzienā. Taču, kas attiecas uz tiem, kuri nenaturalizējas, tāpat priecē viņas atzinums, ka nepilsoņiem vēlēšanu tiesības nebūtu dodamas. Gribi vēlēt, kļūsti par pilsoni -- tas ir pavisam vienkārši. Tiesa, E. Aldermane tagad ir pieslējusies politiskam spēkam, kurš ar tēmu par nepilsoņu vēlēšanu tiesībām ir flirtējis visnotaļ pamatīgi, piedevām tas ir spēks, kurš Rīgas domē ir palīdzējis pie varas tikt arī tādiem ļaudīm, kuri ir visredzamākie naturalizācijas pretnieki un Krievijas interešu pārstāvji mūsu valstī. Par to ir žēl, jo E. Aldermane ir sakarīgāka par savas politiskās partijas vadību. Taču gribas viņai pateikt paldies par 14 gadu darbu Naturalizācijas pārvaldes vadībā. Viņa ir sista un šaustīta, bet karavāna ir braukusi tālāk, un nebūt tas nav noticis bez pārvaldes vadītājas smaga un nopietna darba, kā arī bez sapratnes, ka naturalizācija tomēr ir būtiska, jo 21. gadsimta Eiropas valsts tomēr nevar būt tāda, kurā ir milzīgs skaits cilvēku bez pilsonības vispār. Lai nu viņai tikpat labi veicas RD. Paldies, Aldermanes kundze!

Jauku visiem dienu!