Šķiet, Islandes vulkāna radītais haoss pasaules avioindustrijā ir rimies. Lidmašīnas atkal lido, ļaudis tiek, kur tiem ir jātiek. Daudzi cilvēki pēdējās dienas pavadīja ne tur, kur bija paredzējuši tās pavadīt. Svētdien mums Anglikāņu baznīcā bija grupiņa britu, kuri dievkalpojumu apmeklēja tāpēc, ka nevarēja tikt mājās. Internetā lasīju, ka dižais pavārs Mārtiņš Rītiņš ir iesprūdis Izraēlā. Bijušai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai bija paredzēts piedalīties konferencē Briselē, tā vietā bija nepieciešama divas stundas gara telefonsaruna. Atceros 2001. gada septembra notikumus. Man ir draugs, kurš bija paredzējis atbraukt uz Latviju ... 2001. gada 12. septembrī. Lieki teikt, viņš palika Amerikā. Protams, cilvēka radīta katastrofa un dabas radīta katastrofa nav viens un tas pats, bet efekts bija līdzīgs.
Taču par vulkāna izvirdumu prātā nāk pāris domu. Pirmkārt, tas ir vienkārši elpu aizraujoši skaists, ja arī smagi kaitīgs. Lūk, vieta, kur ir atrodamas fotogrāfijas: http://bit.ly/cEsUf2. Lūk, viena no tām:
Dabas katastrofas var būt skaistas. Man, piemēram, vienmēr ir licies, ka ļoti skaista ir dabas traģēdija, kas saucas tornado vai virpuļvētra -- vijīgs mākonis, kurā var raudzīties ar aizturētu elpu, zinot, ka vijīgā mākoņa apakšā notiek briesmu lietas.
Taču, šķiet, ir arī otrs jautājums. Vai patlaban nešķiet, ka šādu katastrofu pasaulē rodas arvien vairāk un vairāk? Internetā lasīju kādas komentētājas teikto, ka viņai nākas domāt par Bībeles pēdējo grāmatu, par Jāņa atklāsmes grāmatu, kurā ļoti tēlaini ir aprakstīta zemes bojāeja, gatavojoties pēdējai cīņai starp labo un ļauno. No 5. nodaļas: "Un es redzēju, kad viņš atdarīja sesto zīmogu, tad notika liela zemestrīce, saule tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis. Debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt augļi. Un debesis savēlās kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salas tika izkustinātas no savām vietām." Gana baisi.
Tomēr, vai šis būs tas gadījums? Cilvēka darbi un nedarbi dabu var ietekmēt pat ļoti. Zināms, piemēram, ka globālā sasilšana var netieši radīt zemestrīces, jo kūstot pasaules ledājiem, to masīvais svars samazinās, un tektoniskās plātes zem zemes garozas tāpēc var brīvāk kustēties. Savukārt zemestrīce var veicināt vulkāna izvirdumu un otrādi. Tiesa, nav datu, kuri liecinātu, ka patiešām zemestrīču un vulkāna izvirdumu skaits pasaulē pēdējā laikā ir pieaudzis (angliski lasošie, skat. http://bit.ly/cs2KSb). Minētās pārliecības pamatā patiesībā ir trīs faktori. Pirmkārt, pasaulē patlaban ir milzīgi daudz vairāk seismogrāfu, kuri piereģistrē pat maziņas zemestrīces, bet tādu zemestrīču skaits, kuras uz Rihtera skalas ir vērtējamas ar septiņām ballēm vai vairāk -- tas nav pieaudzis. Otrkārt, pasaules iedzīvotāju skaita krasa palielināšanās ir nozīmējusi, ka aizvien vairāk cilvēku dzīvo vietās, kurās zemestrīces nav retums, un tāpēc kaitējums var būt krietni lielāks nekā tas bija pirms 50 un 100 gadiem. Treškārt, mūsdienu komunikācijas ir tādas, ka par jebkuru zemestrīci informācija pasauli apšalc burtiski momentā.
Taču pamatu pamatā man nāk prātā televīzijas reklāma, kādu redzēju bērnībā. Stāsts bija par margarīnu, kurš it kā garšoja precīzi kā sviests. Reklāmā margarīnu pagaršoja Dabas māte. Kad viņa uzzināja, ka patiesībā ir ēdusi margarīnu, debesis satumsa, zibens zibeņoja, pērkons dārdēja, un nopietnā balsī Dabas māte paziņoja: "Nav jauki apmānīt Dabas māti!" Cilvēks droši vien pie Islandes vulkāna izvirduma nav vainojams. Taču ļoti daudzos citos gadījumos tā nu gan nevar teikt. Pirmajā Lielajā talkā 2008. gada septembrī ļaudis no Latvijas mežiem un parkiem iznesa 13 tūkstošus tonnu (!) atkritumu. Tos visus kāds tur bija izmetis. Mēs tomēr visi esam atbildīgi par šo planētu, kuru apdzīvojam. Šad tad tā par to mums atgādina.
Jauku visiem dienu!
9 komentāri:
šis man ar bieži jautājums ir galvā, par to ka mēs varam darīt lielas, lietas, bet tik un tā māte Daba, kad gribēs pateikt to, ko gribēs viņa to izdarīs un mēs neko nevarēsim viņai pretī pateikt. mēs esam tikai kukaiņi, kukaiņi uz Zemes nerunājot nemaz par Saules sistēmu un tālak..
Daļēji pievienojos Gatim par to kukaiņu būšanu. Tomēr ir svarīgi, lai tādēļ mēs tomēr nesāktu darīt nelabas lietas, sak, kāds tad no maniem - maza kukainīša - nedarbiem ļaunums :)
Cilvēku atmiņa ir ļoti īsa. Mēs kaut cik jēdzīgi varam aptvert savas dzīves laikā notikušos procesus. Vēl mazliet varam saprast iepriekšējos 100 gadus - ļoti atkarīgs no saņemtās izglītības un interesēm. Tas ko mēs saucam par Zemes līdzsvaru, kas tagad tiek izkustināts, īstenībā ģoloģiskajā laikā ir mirklis, relatīvi lēnu izmaiņu laiks. Tikai cilvēka uztverē tas ir kaut kas it kā ilgstošs, stabils bijis. Turklāt noteikti atšķirsies uztvere dažādos pasaules reģionos. Tādēļ, kā teicis Karlsons uz jumta: Mieru, tikai mieru :)
Es pats ar cenšos nu visādi atstāt aiz sevis pēc iespējas mazāku pēdu: braucu ar riteni, šķiroju atkritumus, metu izsmēķus grušenē, lietoju draudzīgāku veļaspulveri (kas viss visticamāk ir vienkārši reklāma, cik viss draudzīgs un zaļš..) un jūtu ka itkā es esmu draudzīgs dabai, bet tad es tā atkal par to kukaiņu būšanu iedomājos, ka mēs, mūsu civilizācija ir tāds mirklis šeit tikai, dabai ir vienalga vai mēs tajā mirklī piecūkojam visu un sašmucējam, paies attiecīgie gadi, nebūs te ne cilveks, ne draza, un viss varēs sākties no jauna, evolūcija vai dievs taisīs jaunu dzīvību, un par mūsu eksistenci neviens neliksies ne zinis, ja nu vienīgi nākamās civilizācija arheologi, kas domās: "bija nu gan viņi cūcīgi"
Varbūt nesaistīts jautājums - cikos svētdienās notiek dievkalpojumi Anglikāņu baznīcā?
Jā, Gati, skatos, ka grūti mums abiem, jo baigi dziļi rokam... Bet mēs tik un tā necūkosim :)
Es to pašu domāju, ka mūsu pēdas laiks notīrīs. Globāli gan lielās ķīmijas un atomenerģētikas sekas var nākošo civilizāciju, žurkāciju vai peļāciju ietekmēt. Tomēr tiem, kas būs, tā būs "normāla stabila vide". Kam būs nenormāla, to nebūs pašu :)
Plutonija Pu-242 pussabrukšanas periods ir 376000 gadi, mūsu Zemītes vecums ir 4.54 miljardi gadi, hmmm, man pašam ieinteresēja šie fakti, šķiet, ka plutonija pussabrukšanas periods ir mirklis Zemes mērogā, tā kā 'pretty much' mēs neko zīmīgu Zemei pāri nodarīt nevaram, tikai un vienīgi paši sev, un cik tas ir ironiski, pat Bībeli var nezināt un tāpat būs skaidrs, ka mums - cilvēkiem gals jau kaut kad pienāks. Tai pat laika cilvēks jau tāds žurkas cienīgs izdzīvotājs ir..
Jā, un, paskatoties uz to lodīti, kur dzīvo tik liels ļaunums, agresija, mīlestība un saprāts, tomēr ir jauki ka ir tādas mājas, kā šī Zeme. Smuka bumba lido pa bezgalību (Earth is also moving around the Sun at about 67,000 miles per hour.. kaut kāds neaptverams lielums)
Ieva, Anglikāņos dievkalpojums angļu valodā ir plkst. 11.00. Latviešu valodā, ja nemaldos, plkst. 17.00, bet tur varu kļūdīties. Abos gadījumos -- māc. Juris Cālītis.
Protams ka jebkurai muusu darbiibai ir sekas.. tomeer kad saakam sevi vainot pie zemestriiceem, vulkaaniem un taa ka ledus ir auksts un cukurgailiits salds - nu tur nu gan ljaudis atkal jau speelee Dievu..
Lai gan.. nevar jau zinaat.. teoreetiski vareetu pastaaveet iekaartas ar kuraam cilveeki shaadas kataklizmas ar nodomu gjeneree..bet taa noteikti nebuutu civilizaacijas kaa taadas vaine.. mums driizaak vajadzeetu padomaat par tiem kariem, kraamiem un greekiem pie kuriem tieshaam vainojama muusu daba
Ierakstīt komentāru