pirmdiena, 2010. gada 26. aprīlis

Par memuāriem

Labdien, lasītāji.

Viņdien laikraksta Diena pielikumā SestDiena bija plaša intervija ar kādreizējo Augstākas padomes un Saeimas priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu. Cita starpā viņam tika jautāts, vai viņš rakstīšot savus memuārus, un A. Gorbunovs atbildēja, ka to vajadzēja darīt senāk, tātad -- acīmredzot nē. Savukārt kādreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga man vairākkārt ir teikusi, ka vēl nav laiks rakstīt memuārus par laiku, kad viņa bija prezidente, jo daudzi no tiem, kuri politikā bija iesaistīti toreiz, politikā ir iesaistīti joprojām, un tāpēc viņa, iespējams, nevarētu rakstīt par savu pieredzi ar pilnu vaļsirdību.

Abos gadījumos atļaušos nepiekrist. Gorbunovs noteikti savas atmiņas var atjaunot ar arhīvu palīdzību, un gan jau nebūs tā, ka viņš neko neatcerēsies no juku laikiem, kādos viņš piedalījās. Man, piemēram, būtu ļoti interesanti lasīt detaļās par to, ko viņš tolaik runāja ar Gorbačevu un Rubiku, kā viņš pārtapa no Kompartijas ideoloģiskā sekretāra par tautā iemīlētu Latvijas politiķi, u.c. Tiesa, no intervijas vienu par viņu uzzināju -- no kurienes viņam tā lieliskā frizūra. Cilvēks atbildēja, ka rīta steigā viņš reizēm esot uzpūtis "pārāk daudz lakas." Bet tā ir rozīnīte. Gribas zināt viņa atmiņas un domas par notikušo.

Kas attiecas uz V. Vīķi-Freibergu, pārāk pieticīga ir šī citādi drosmīgā dāma. Kas par to, ka joprojām ļaudis ir iesaistīti politikā? Savā jaunākajā grāmatā par kultūru un latvietību viņa šur tur atļaujas nākt ar visnotaļ šerpām domām par latviešiem, kuras ne visiem tautiešiem šķitīs īpaši glaimojošas. Tieši tas pats ir sakāms par politiku un politikāņiem. Ļoti interesanti būtu lasīt eksprezidentes domas par savu prezidentūru, par valdībām, kuru veidotājus viņa izvirzīja, par Damokla zobenu, par kuru viņa runāja savā atvadas runā, par sarunām ar Putinu un Lielbritānijas karalieni, par kandidatūru ANO ģenerālsekretāra amatam. Vēl un vēl viņa varētu pastāstīt. V. Vīķe-Freiberga, cik man zināms, ir pie labas veselības, bet neviens nedzīvo mūžīgi, un memuāri viņai būtu jāraksta ne vien kamēr var, bet arī kamēr attiecīgie notikumi nav pazuduši no sabiedrības atmiņas.

Salīdzinājumam, kādreizējās ASV pirmās lēdijas Hilarijas Klintones memuāri iznāca 2003. gada jūlijā, tātad -- tikai divarpus gadus pēc tam, kad beidzās viņas vīra prezidentūra (un viņa pati jau bija ASV Senāta locekle no Ņujorkas). Pats Bils Klintons savus memuārus laida klajā 2005. gada maijā, kad pietiekami daudz politiķu, kuri amatā bija viņa prezidentūras laikā, amatā bija joprojām, un nebūt abi Klintoni necentās mīkstināt savas domas par viņiem. Pat bēdīgi slavenais ASV prezidents Ričards Niksons divus memuāru sējumus sāka izdot 1978. gadā, tātad -- tikai piecus gadus pēc tam, kad viņa prezidentūra beidzās negodā.

Lūdzu, Gorbunova kungs, un lūdzu, Freibergas kundze -- saņemieties tomēr un uzrakstiet savus memuārus! Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš manā radio raidījumā teica, ka viņš pie savējiem ķersies klāt kolīdz būs pabeigts viņa 20 gadu darbs Latvijas likumdošanas iestādē. Lūdzu, lūdzu -- sekojiet viņa piemēram! Jūs abi esat Latvijas politikas gaišie tēli. Rakstiet!

Jauku visiem dienu!

2 komentāri:

klausieties teica...

Nu būtu jau gan ļoti interesanti uzzināt kaut ko par visiem zināmiem notikumiem no cilvēkiem, kuriem par tiem ir vairāk informācijas nekā citiem. Pieņemu, ka katram mums ir kāda iedoma un mēs to izskatām par patiesības zināšanu. Bet tā, kā mums nav savām teorijām pierādījumu, gribas lai kāds 6tās apstiprina, kaut var arī gadīties, ka noraida.

Es tomēr nezinu vai, piemēram, Freibergas lundze ir jau nolēmusi doties atpūtā un attālināties no aktīvas politiskas, vai vismaz sabiedriskas darbības. Un tad vienā brīdī pateikt visiem, ar kuriem vienā smilšu kastē būs jāspēlējas, visu, ko par viņiem domā varētu tikai tāds absoluti nevainojams cilvēks, kāds mēs neviens neesam. Tas gan neliedz viņai tos memuārus uzrakstīt, atliekot to publikāciju uz kādu vēlāku laiku.

Man katrā ziņā nepatiktu rakstīt par tām lietām, kuras pats zinu, kā ne īpaši glaimojoši mani raksturojošas un Gorbunova kungam gadījies aktīvi darboties tieši tādā laikā, kurā bija niecīgas iespējas neslēgt kompromisus ar savu sirdsapziņu. Un tad, bez tās vienas - beņemot vērā neko, tik ņemt un rakstīt, ir divas iespējas: pagaidīt kamēr nomirst visi tie, kuri varētu manos memuāros notušēto celt gaismā, vai nomirt pašam pirms memuāru publicēšanas.

Līdz ar to man šķiet, ka šim aicinājumam ir maz cerību sagaidīt atsaucību tuvā laikā.

Janis teica...

Freibergas kundzes memuaarus patiesiibaa gaidu ar ljoti lielu nepacietiibu. Un varbuut ne tikai par pashu prezidentuuras laiku.
Vinjas dziives staasts saakot ar izgludinaatajiem aizkariem pirms aizbraukshanas liidz pat nokljuushanai tai sarkanajaa teerpaa uz melnos uzvalkos teerpto kungu fona un arii peec taa, ir aarkaatiigi iedvesmojoshs. Tas paraada to ka Latvija tieshaam ir iespeeju zeme un dod shai atzhinjai ljoti gaishu skaneejumu.. paraada ka shii ir iespeeju zeme ne tikai zagljiem un primitiiviem sheemotaajiem, bet arii cilveekiem kas sasniedz lietas ar gruutu un godiigu darbu.

 

free counter