Par VK, ampulām un kārtējām nebūšanām

Labrīt, lasītāji!

Divas interesantas lietas šorīt, kas daiļrunīgi liecina par to, kādas mūsu valstī ir attiecības starp sabiedrību un tā dēvēto "politisko eliti." Tiesa, viena saistās ar plašākām interesēm un otra -- ar viena cilvēka iegribām, kā arī viens stāsts ir negatīvs, bet otrs -- pozitīvs, taču abos gadījumos te tomēr ir redzams, kāpēc Latvijas tautsaimniecība buksē un buksē vēl vairāk.

Pirmais ir kārtējais stāsts par Valsts kontroli un kādas "elites" pārstāves smuidri izstiepto rokas vidējo pirkstu. Šoreiz (un ne pirmo reizi) tā ir veselības ministre Rozentāle, kura par VK atzinumu, ka jau atkal slimnīcu sektorā ir atklātas nebūšanas, būtībā ir pateikusi, ka VK var iet trīs mājas tālāk, viņa, Rozentāle, tur nekā slikta nesaskatot. Tāpat kā viņa neko sliktu nesaskatīja jautājumā par korupciju bērnu slimnīcā. Tāpat kā viņa neko sliktu nesaskatīja bļaurošanā par to, ka slimnīcas bezmaz būs jāslēdz ciet visas pēc kārtas, ja valdība nepratīsies un viņas sektoram nedos vairāk kā citiem -- un, jā, starp citu, ļoti daudz jādod Infektoloģijas centram, kurā -- kāda sakritība! -- Rozentāle strādāja pirms kļuva par ministri. Šī patoloģiskā augstprātība, protams, ir raksturīga visai Latvijas valdošajai šķirai, bet mazāk pretīga tā tāpēc nav. Risinājums ir tikai viens. Valsts kontrolei ir jādod represīvas tiesības tādas, kādas ir Konkurences padomei. Visi zinām, ka tieši šajās dienās KP ir uzlikusi krietnu sodu preses izplatītājiem, kā arī olu ražotājiem par neatļautu karteļošanos. VK ir vajadzīgas tieši tādas pašas tiesības, ja jau politikāņi mūsu valstī ir tik absolūti truli, ka pašatļautību tie tur augstāk par visu un absolūti visu pārējo. KP sodi ir pārsūdzami. Arī VK sodi būtu pārsūdzami, lai tiesa beidzot var politiskajai "elitei" pateikt, ka tā, mīļie, tomēr vairs uz priekšu nevar. Protams, pašreizējā "elite" VK nekādas tādas tiesības nedos. Varbūt oktobrī varēsim "eliti" padzīt ar vissmirdīgāko mietu un cerēt, ka tās vietā nāks cilvēki, kuriem vārds "tiesiskums" nav eksotisks un neizprotams svešvārds.

Savukārt otrs stāsts ir par "elitei" pietuvināto personu Kirovu Lipmanu, kurš tagad ir uzmetis lūpu. Izrādās, intensīva čomošanās ar Rīgas galvaspilsētas galveno buldozeru un lielas naudas ziedošana buldozera pārstāvētajai politkorumpmuļķorganizācijai nav Lipmanam nodrošinājusi situāciju, kurā viņa interešu dēļ var ignorēt Rīgas detaļplānojumu un noteikumus par apbūves augstumu, lai viens Lipmans varētu stutēt augšā augstceltni. Aizvainotais Lipmans tagad sola savu ražotni izvietot Slovākijā, jo Latvijas investīciju vidē valdot "visaugstākā nekaunības pakāpe." Šajā gadījumā, atšķirībā no stāsta par VK, ir jākonstatē pozitīvs elements, proti -- tomēr nav iespējama visas Latvijas šleserizācija, kurā valda nekontrolēts un nekontrolējams "gāzi grīdā" alkatības princips -- tas pats, kurš nudien ir aprakstāms ar jēdzienu "visaugstākā nekaunības pakāpe." Lai Lipmans brauc uz Slovākiju, Latvijai tāpēc gabals nenokritīs. Bet vienā gan viņam ir taisnība. Kamēr pasaules investori redzēs, ka Latvijā investīcijas ir sarunājamas aizmuguriski un uz dažādu politikāņu iegribu pamata, arī viņi raudzīsies uz Slovākiju, Igauniju un jebkuru citu valsti. Arī ir šī ir joma, kurā kādam -- ja ne tiesai, tad sabiedrībai vismaz -- ir jāpasaka "viss." Latvijai būtu labi, ja Kirovs Lipmans te celtu ampulu fabriku. Latvijai būtu slikti, ja tas notiktu ierastajā manierē, kurā liels partijas finansētājs pēc tam var rīkoties, kā vien viņam labpatīkas. Un Latvijai būtu vislabāk, ja tai būtu atvērta, godīga un tiesiska investīciju vide, nu, piemēram -- tāda, kā Igaunijā.

Jauku visiem dienu!