otrdiena, 2010. gada 19. janvāris

Par neatkarības atjaunošanu -- un par "stabilitātes garantu" vilka lomā

Labdien, lasītāji!

Šodien ziņu portālos lasāms, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers ir izmantojis savas Satversmē paredzētās likuma ierosināšanas tiesības, lai ieteiktu pārmaiņas likumā par svētkiem un piemiņas dienām. Konkrēti, prezidents vēlas, lai turpmāk 4. maijs sauktos par "Neatkarības atjaunošanas dienu." Patlaban minētā diena saucas "Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena" un tā ir tā dēvētā sarkanā vai oficiāla svētku diena. Šogad tā būs otrdienā, kas droši vien nozīmē, ka mums visiem būs četru dienu brīvdienas.

Bet ne par to šis stāsts. Manuprāt, pašreizējais dienas nosaukums ir precīzs. Nu, netika 1990. gada 4. maijā atjaunota Latvijas Republikas neatkarība, netika. Minēto deklarāciju pieņēma Latvijas PSR Augstākā padome, Latviju turpināja okupēt PSRS karaspēks, un starptautisku atzinību valsts tobrīd sagaidīja tikai un vienīgi no Islandes, un tikai tāpēc, ka Lietuva jau bija pieteikusi pilnīgu neatkarību, kamēr mūsu valstī deklarācijā bija teksts tikai par tās atjaunošanu. Savā vēstulē Saeimai Valsts prezidents raksta, ka deklarācijas mērķis ir bijis Latvijas neatkarīgā valstiskuma atjaunošana, bet mērķis un fakts tomēr nav viens un tas pats. Savu de facto neatkarību Latvija atguva tikai 1991. gada augustā, kad sabruka pučs pret PSRS vadītāju Gorbačevu un piepeši (ļoti piepeši) vesela strīpa PSRS republiku, tajā skaitā Krievija, bija neatkarīgas.

Ar to, protams, es nevēlos teikt, ka 4. maijs nebūtu atzīmējams. Minētajā dienā es pats biju Augstākās padomes mājā un tulkoju notiekošo ārvalstu žurnālistiem, kuri tur bija sapulcējušies ļoti plašā skaitā. Kad kļuva skaidrs, ka pietiks balsu deklarācijas apstiprināšanai, man bija stingri jāraugās grīdsegā, jo, ja es ar kādu būtu saskatījies, es noteikti no aizkustinājuma būtu sācis raudāt, un tulkotājam tas nav pareizākais variants. Atceros, kad viss bija noticis, iespraucos AP sēžu zālē, kur visi dziedājām "Dievs, svētī Latviju!" Tad gan asaras bija acīs un kamols kaklā. Taču nedēļu vēlāk Jēkaba ielā notika sadursme ar interfrontistiem un viņu atbalstītājiem no drošības spēkiem, kas apliecināja, ka gluži neatkarīga Latvija vēl nebija. Čeka nekur nebija pazudusi -- tai bija jāsadedzina papīri. Valstī bija divas paralelas pārvaldes struktūras. Nemaz nerunājot par to, kas notika 1991. gada janvārī, kad tika pārņemts Preses nams un pie Iekšlietu ministrijas tika nošauti pieci cilvēki. 1990. g. maijā tomēr nekas akmenī netika iekalts, vēsture būtu varējusi pagriezties pavisam citā virzienā. Jā, bija jau kritis Berlīnes mūris. Bija nomušīts Rumānijas diktators. Taču PSRS joprojām nekur nebija pazudusi, piedevām pasaules lielvalstis par PSRS republiku, tajā skaitā Baltijas valstu neatkarību nemaz tik ļoti sajūsminātas nebija, tāpat, kā tās nebūt tik ļoti nepriecājās par Vācijas apvienošanas ideju. Tas nebija velti, ka Latvijas neatkarību pēc 1991. gada 21. augusta atzina ļoti liela strīpa valstu, pirms to izdarīja Amerikas Savienotās Valstis un Lielbritānija. Tur joprojām cilvēki (precīzi sakot Bušs vecākais un gudrākais un Tečere) cerēja, ka draugs "Gorbijs" saglabās savas pozīcijas.

Būtībā jau nav svarīgi, kā 4. maiju sauc vai nesauc, bet Valsts prezidenta ieteikums tomēr ir maldinošs. Jebkurš ārzemnieks vai nezinātājs, kurš ieraudzīs vārdus "Neatkarības atjaunošanas diena," pieņems, ka tieši tajā datumā neatkarība tika atjaunota. Netika. Un tas nu reiz ir fakts.

O ... un vēl viena lieta. Šonedēļ "Sporta avīzē" kādreizējais valsts "stabilitātes garants," jautāts par to, vai viņš gribētu atgriezties politikā, stāsta, ka lielu aicinājumu nejūt, bet, ja kāds viņu aicinātu nākt un valsti izglābt, tad varētu par to padomāt. Ņemot vērā to, ka tas būtu tas pats, ka vilku aicināt sargāt aitu kūti pēc tam, kad puse aitu ir noplosītas, jācer, ka neviens ar šādu aicinājumu nenāks.

Jauku visiem atlikušo dienu!

4 komentāri:

bush teica...

Kuru datumu Jūs ieteiktu, Streipa kungs?

Miks teica...

Domāju, ka attiecībā uz 4.maiju Jums, Kārli, gluži taisnība nav. Mēs taču svinam un atceramies uzdrīkstēšanās un pirmo soli, nevis kaut kādas politiskās konsekvences. Piemēram, Francija atzīmē 14.jūliju, kad 1789.gadā parīzieši sagrāva Bastīliju un atbrīvoja septiņus kriminālnoziedzniekus. Vēl labu laiku valdīja Burboni, un nekādas republikas tur nebija. Bet tas bija sākums, un viņi uzdrīkstējās. Vēl uzskatāmāks ir Meksikas piemērs: tur atzīmē 16.septembri, kad 1810.gadā SĀKĀS cīņa par neatkarību no Spānijas (izcīnīta tikai 1824.gadā). Itāļi svin 2.jūniju, kad 1946 vienkārši mainījās varas forma (tika pasludināta parlamentārā republika), bet viss Rietumu sabiedroto kontingents pilnā sastāvā vēl atradās Itālijas teritorijā. Mēs taču svinam to dienu, kad, kā Jūs arī pareizi teicāt, „visi dziedājām "Dievs, svētī Latviju!" Tad gan asaras bija acīs un kamols kaklā”. Katrā ziņā, mūsu paaudzei 4.maijs nozīmē ne mazāk kā mūsu tēviem-vectēviem 18.novembris. Un vēl 20janvāris – šodiena. Bet tas ir cits stāsts.

Kārlis Streips teica...

Mik, es nestrīdos par to, vai datums ir vai nav jāatzīmē, jautājums ir par to, kā to sauc. Nu netika neatkarība tajā dienā atjaunota, un tāpēc dienu tā nevajag saukt. Franči atzīmē "Bastiļas dienu" -- konkrēti pasakot, ka tajā dienā notika Jūsu minētais grautiņš. Viņi to nesauc par "Neatkarības izveidošanas dienu."

Vilors Eihmanis teica...

To sauc par vēstures pārrakstīšanu. Jā, 1990. gada 4. maijā cita starpā bija noteikts pārejas periods, un juridiski neatkarību atjaunoja
1991. gada 21. augustā.

 

free counter