Diena: RIP

Labrīt, lasītāji!

Nu tas ir noticis. Dienā apvērsums ir beidzies. Bez jebkādām ceremonijām no laikraksta telpām izsviesti tie darbinieki, kuri nav mierā ar laikraksta jaunā īpašnieka attieksmi pret lietām. Fotogrāfam Uldim Briedim īpašnieka nolīgtie drošībnieki esot mēģinājuši atteikt fotografēšanas tiesības brīdī, kad apsargu uzraudzībā savas mantas pakoja Dienas līdzdibinātājs un komentāru lappuses vadītājs Pauls Raudseps. U. Briedis pilnīgi pamatoti pateica, ka tas viņam atgādinot padomju laikus un kaut ko tādu, ko viņš savā ilgajā profesionāla fotogrāfa mūžā piedzīvojis ļoti reti un pēdējos laikos -- nemaz. No laikraksta tagad aizgājuši cilvēki, kurus uzskatu par kolēģiem un dažos gadījumos arī draugiem -- Nellija Ločmele, Anita Brauna, Pauls Raudseps, Rita Ruduša, Ināra Egle, Sanita Jemberga. Viņiem atbalstu pauduši citi Dienas līdzstrādnieki.

Vispirms, ja kāds to nav pamanījis, no laikraksta aizgājušie ir izveidojuši interneta portālu www.citadiena.wordpress.com. Tajā Rita Ruduša stāsta par to, kā viņa ir centusies sameklēt laikraksta jaunos īpašniekus. Kārtīgs riņķa dancis, kurā attiecīgā uzņēmuma pārstāvim vispirms bijusi sapulce, pēc tam viņš bijis pusdienās, un vairākas stundas vēlāk viņš kategoriski attiecies R. Rudušai parādīt pirkuma dokumentus un pat ir atļāvies viņai aizrādīt, ka viņa neprotot angļu valodu. Situācija smird pa lielu, lielu gabalu. Kāpēc trīs mēnešu garumā bija jāmelo par īpašnieku struktūru, ja patiesībā ar attiecīgo uzņēmumu viss jau bija sarunāts vasarā? Kāpēc tāda slepenība? Var jau būt, ka ne visi investori savas investīcijas bazūnē pa visu pasauli, bet, pirmkārt, te runa tomēr ir par Latvijas nopietnāko laikrakstu un, otrkārt, Latvija ir tā valsts, kurā ļaudīm nudien der atcerēties, ka ofšora kompānijas un ar tām saistītā slepenība nav nekas tāds, kas kalpotu valsts vai sabiedrības interesēm. Vajag tikai paraudzīties uz visu to, kas darās Ventspilī, un ne tikai. Cik varu spriest no internetā sameklētā, jauno īpašnieku uzņēmums Lielbritānijā nav nekāda kaktu firma, taču attieksme pret R. Rudušu ir kā pret aborigēniem, un tas ne par ko labu neliecina.

Būs interesanti redzēt, kāda būs Diena pirmdien. Šorīt tās komentāru lappusē ir tikai atvadu vēstule no N. Ločmeles. Citādi laikraksts kā laikraksts, ar visu SestDienu (it īpaši vēlos uzteikt asprāti, kura konkursā par to, "Ko saka Ābrams Kleckins?" ir piedāvājusi atbildi "Lai dzīvo Kalvīša un Putina ciešā savienība - mūsu dižķibeles stabilitātes garants"). Bet par tālāko ir divi ļoti nopietni jautājumi. Pirmais -- konflikts starp žurnālistiku un uzņēmējdarbību pasaule nav nekas neierasts. Arī laikraksti ir uzņēmumi, un uzņēmumam galvenais uzdevums vienmēr ir un vienmēr būs peļņas gūšana. Hrestomātisks ir atzinums, ka laikrakstos vispirms izvieto reklāmas, un tad žurnālistika izmanto to telpu uz lapas, kura ir palikusi pāri. Vietām īpašnieki diktē arī žurnālistikas saturu, vietām -- ne. Tas vienmēr ir bijis Dienas galvenais trumpis. Zviedru īpašnieku ietekmi nudien nevarēja manīt. Nu, netika Dienā atkārtoti intervēts Zviedrijas karalis tā, kā savu "varoni" tik bieži "intervē" Atkarīgā.

Un tā ir otra lieta. Vai kopā ar jaunajiem īpašniekiem Dienā tagad ienāk arī politiska ietekme? Patlaban neko tamlīdzīgu neesmu manījis, ka pasākumā būtu piedalījušās mūsu valsts politikāņu aprindas. Bet nemierīgu mani situācija dara vienalga. Kaut vai tāpēc, ka aizgājušo ļaužu vietā būs jāliek citi cilvēki, tajā skaitā, jādomā, tādi, kuriem ar pieredzi žurnālistikā tā ir kā ir, ar visu no tā izrietošo.

Veids, kādā ir notikusi Dienas pārņemšana ir vienkārši ārprātīgs, tas ir atbilstošs visai mūsu valsts politultrakorumpētajai videi. Slepenība, melošana, ofšorisms ... pilns komplekts. Es Dienu pasūtīšu arī turpmāk tāpat kā visas avīzes, man tās ir vajadzīgas darba lietām, taču ļoti, ļoti baidos, ka tā vairs nebūs mana Diena. Tas vairs nebūs tas laikraksts, ar kuru man ir bijušas profesionālas attiecības kopš paša pirmā numura tālajā 1990. gadā, kad rakstīju par ASV Valsts departamenta pārstāvja viedokli jautājumā par PSRS gaidāmo sabrukšanu. Cepuri paceļu visu aizgājušo Dienas līdzstrādnieku priekšā. Ja arī ne vienmēr esmu piekritis laikraksta paustajai politikai, ja arī esmu skumis par to, ka Dienas portāls ir pamatīgi delfizējies, Diena tomēr visus šos gadus ir bijis laikraksts nr. 1. Ļoti žēl, ka acīmredzot varam rakstīt:

Diena
23.11.1990 - 10.10.2009
RIP

Gribu, kā vienmēr, visiem vēlēt jauku dienu. Bet šorīt domas īpaši jaukas nav.