Par uzņēmumu sirdsapziņu un tramvajiem -- pārdomas pirmdienā

Labrīt, lasītāji!

Viņvakar noskatījos ļoti interesantu dokumentālfilmu par uzņēmumu, kura sniegtie interneta meklēšanas pakalpojumi kļuvuši tik universāli, ka no tiem, varbūt ne vēl latviešu valodā, bet angļu valodā gan, radies darbības vārds -- gūglēt. Filmā bija stāstīts par to, kā diviem universitātes studentiem savulaik izdevās izveidot firmu, kura patlaban kontrolē teju vai 70 procentus no visa interneta meklēšanas tirgus, ir izdevusies arī pat ļoti veiksmīga šī procesa padarīšanā par peļņas nesošu procesu. Piemēram, šorīt ievadot vārdu "flowers" (ziedi) Gūgļa meklētājā, lapas augšpusē parādās trīs reklāmas -- divi uzņēmumi, kuri piedāvā pasūtīt ziedus un vēl viens, kurš iesaka ziedu vietā sūtīt kaut ko citu. Lapas labajā pusē ir vēl daudz citu reklāmu, un tā pilnīgi noteikti nav sakritība, ka viena no tām saucas "ziedu nosūtīšana uz Latviju." Citādi, protams, ir interneta lapu saraksts, kuros tā vai citādi ir informācija vai saruna par puķēm. Ievadot vārdu "ziedi" latviešu valodā, parādās tikai divas reklāmas lapas labajā pusē, turklāt lapu sarakstā var uzzināt, piemēram, ka Gānā ir pilsēta, kas saucas Ziedi.

Taču filmā manu uzmanību piesaistīja cits jautājums. Proti, filmas autore Gūgļa meklētājā ievadīja vārdus (angļu valodā) "patiesība par Holokaustu." Pats pirmais, kas viņai parādījās, bija lapa, kurā Holokausts vispār tiek noliegts. Šorīt vēl trakāk -- pirmās četras vai piecas piedāvātās lapas bija tieši šādas. Filmā bija interesanti klausīties, kā uzņēmuma pārstāvji skaidroja savu neitralitāti. Gūglim kā tādam, lūk, par Holokaustu vai tā neesamību viedokļa nav. Lapā, kur uzņēmums piedāvā "kategorijās saorganizētu internetu," minētas 13 lapas, kurās Holokausts tiek noliegts, un 17 lapas, kurās ir "pretējais viedoklis."

Lieki teikt, ka filmas tonis par šo lietu bija nosodošs. Filma vispār par Gūgli centās radīt šaubas, ne vien šajā lietā, bet arī jautājumā par to, cik lielā mērā tas saglabā informāciju par to, ko mēs visi ar tā palīdzību meklējam. Taču te ir arī jautājums par to, vai uzņēmējdarbībā var būt morāle. Cilvēks, kurš meklē melus par Holokaustu (un vēsturiski nav absolūti ne mazākā iemesla domāt, ka šis genocīds pret ebrejiem un citiem nenotika), tāpat aplūko lapu, kuru meklētājs attiecīgi uzrāda. Tiesa, vienīgā reklāma, kura parādās, ievadot "patiesība par Holokaustu" ir no kādas, cik var spriest, nevalstiskas organizācijas, kura lieto Holokaustu, lai skolas bērniem mācītu par cilvēka morālo attīstību. Taču gluži tik vienkārši tas, protams, nav. Piemēram, Vācija, kura ir tā valsts, kurā Holokausts lielākoties tika organizēts un notika, ir aicinājusi Gūgli neuzrādīt tās lapas, kurās tiek proponēta doma, ka Holokausts ir mīts. Ķīna un citas totalitāras diktatūras Gūgli mēdz bloķēt pavisam, jo tajā var sameklēt visādas lietas, kuras attiecīgajiem režīmiem nav tīkamas. Tas, savukārt, licis sarosīties informācijas brīvības aizstāvjiem, kuru pārliecības pamatā ir Voltēra kādreiz it kā teiktais par to, ka viņam nepatīk tas, ko otrs cilvēks saka, bet viņš līdz nāvei aizstāvēs cilvēka tiesības, tā pateikt. Patiesībā Voltērs tā neteica, bet tas, atšķirībā no Holokausta noliegšanas, ir mīts, kurš ir iesakņojies pavisam dziļi.

Man cilvēki, kuri, lielākoties antisemītisma dzīti, cenšas apgalvot, ka genocīds pret ebrejiem (un Jehovas lieciniekiem un garīgi slimajiem un gejiem) nenotika, ir vienkārši pretīgi, jo cilvēkam tomēr ir jābūt visai izcili stulbam, lai aplūkotu visu vēsturi un secinātu, ka 99,99999999999% autoru par Holokaustu kaut ko nav pareizi sapratuši vai vienkārši ir rakstījuši nepatiesību. Gūgļa neitralitāti var saprast. Gūglī var ievadīt absolūti jebkuru vārdu kombināciju, tajā skaitā briesmīgākās rupjības, un parādīsies daudz kas. Uzņēmuma datorsistēmām, protams, pašām morāles nav. Ideālā pasaulē arī cilvēki, kuri tur strādā, atzītu, ka briesmīgas muļķības un naidīgumu nevajag popularizēt tikai tāpēc, ka tas skaitās neitrāli. Taču arī saprotu ko citu: Man būs viens bloķējamo lapu saraksts, tev būs cits, un viņai būs vēl cits. Sabloķēsim visi pēc kārtas, un ar laiku vairs nebūs nekā. Jo, ja viens panāks kretinisku antisemītu bloķēšanu, kāds cits panāks cilvēka tiesību organizāciju bloķēšanu, vēl kāds cits -- jebkuru pozitīvu tekstu par rasismu, kāds cits -- jebkuru negatīvu tekstu par rasismu. Bet tomēr sirds smeldz. Jo tajā pašā jautājumā par Holokaustu tomēr ir absolūta patiesība vismaz tajā ziņā, ka nav ne mazāko šaubu, ka tas notika. Un, ja arī ir skaidrs, ka peļņu meklējošam uzņēmumam šajā ziņā tomēr nevar būt institucionālas sirdsapziņas, vienalga drusku sāp.

***

Un ziniet, par ko vēl sāp? Par šodien paziņoto faktu, ka šovasar pa Rīgas ielām nekursēs retro tramvajiņš, jo to vairs nevarot atļauties. Protams, kādreizējais valsts galvenais tehnokrāts Godmanis ir pa visu pasauli izbazūnējis, ka Latvija nav tā vieta, uz kuru vispār kāds tūrists gribētu braukt, bet pieņemsim, ka Godmanim todien sāpēja vēders (vai arī, kas ir stipri ticamāk, ka viņš tāpat kā pietiekami daudz mūsu valsts politikāņu, aizmirsa, ka ieslēgts mikrofons nozīmē, ka teikto uzzinās arī citi). Taču, pirkmārt, ar retro tramvajiņu nebrauc tikai tūristi vien, un otrkārt, tas tomēr daiļo vidi. Vai te nav tas gadījums, tāpat kā Eirovīzija, kur var iesaistīties privāti sponsori? Protams, retro tramvajiņu nedrīkst pilnībā pārkrāsot kāda uzņēmuma vai, Dievs pasargi, politiskas partijas krāsās, bet tomēr. Pavisam citā kontekstā vienā televīzijas kanālā kādā reklāmā dzird cilvēku sakām, "Arī tad, kad viss brūk un krīt, cilvēks vienalga vēlas sevi padarīt skaistu." To pašu var teikt arī par pilsētu. Arī krīzes laikā tādas interesantas "rozīnītes," kā retro tramvajs, nemaz par sliktu nenāk. Varbūt tomēr to var glābt?

Jauku visiem dienu!