Par mūziku veikalā un radio -- kārtības (kā jau ierasts) nav

Labrīt, lasītāji!

Šodien presē atrodami vairāki materiāli par mūziku, vai konkrēti -- par naudu, kāda tiek maksāta, lai mūzika varētu skanēt ne tikai koncertzālēs un stadionos. Un abos gadījumos nākas teikt -- kā jau pie mums Latvijā tas mēdz būt.

Mazāk "tipiski latviskais" stāsts ir par autortiesību aģentūru AKKA/LAA un tarifiem, kādus tā iekasē no veikaliem, restorāniem u.tml. iestādēm, lai tās savus klientus varētu iepriecināt ar fona mūziku. Vienā ziņā var teikt "kā jau pie mums" -- AKKA/LAA tarifi ir augstāki par tiem, kurus iekasē attiecīgās instances Lietuvā un Igaunijā. Taču nevarētu teikt, ka šis ir tas gadījums, kad ļaunprātīga kvazivalsts iestāde pārmērīgi brauc virsū privātajam biznesam. Mūzika tomēr ir prece tieši tāda pati, kā ābols vai zeķubikses. Madonnai vai Robijam Viljamsam droši vien nav ne silts, ne auksts, vai viņi saņem kapeikas par to, ka Vecrīgas krogā skan "I'm a Virgin" vai "Let Me Entertain You." Bet, pirmkārt, Madonna or Robijs Viljamss nebūtu pasakaini bagāti, ja viņiem šo atlīdzību nemaksātu neviens. Un, otrkārt, šī nauda pilnīgi noteikti ir būtiska tiem māksliniekiem, kuri nav Madonnas līmenī. Kā šodien avīzē teicis mūzikas guru Guntars Račs -- ja visas privātās iestādes no mūzikas atskaņošanas atteiksies vispār, tas cita starpā kaitēs arī māksliniekiem. Lai gan, godīgi sakot, man būtu grūti atcerēties pēdējo reizi, kad es kādā lielveikalā vai restorānā dzirdēju dziesmu latviešu valodā (izņemot, protams, Lido ēstuvēs). Neteikšu arī, ka man īpaši tīk ēst pusdienas iestādē, kura bliež smago metālu. Taču kopumā "fona mūzika" ir mūsu dzīves sastāvdaļa, un ceru, ka šajā jomā visi sanāks kopā un atradīs formulu, kurā vilks ir paēdis un kaza joprojām var spēlēt mūziku. (Piezīme dedzīgiem juristiem: Vārdus "vilks" un "kaza" es neattiecinu ne uz vienu konkrētu cilvēku.)

Otra situācija ir hrestomātisks piemērs par "kā jau pie mums mēdz notikt." Izrādās, pēdējo divu gadu laikā Nacionālā Radio un televīzijas padome ir kāsusi naudu no komerciālām radiostacijām uz noteikumu pamata ... kuri jau pirms diviem gadiem zaudēja spēku! Nav neviena spēkā esoša dokumenta, kurš noteiktu šo "tarifu" apjomu -- "Tikpat labi mēs varētu maksāt arī vienu latu," laikrakstam Diena ir apliecinājusi Latvijas Raidorganizāciju apvienības izpilddirektore Gunta Līdaka.

Tā nu ir vienkārši fantastika. Mūsējā ir valsts, kurā ierēdņi mēdz ar pirkstu bakstīt papīros, lai parādītu to vienu konkrēto likuma burtu, uz kura pamata viņi ir sprieduši tā vai citādi, bet šajā gadījumā papīru vispār nav! Un te nu būtu sakāmas divas lietas. Pirmkārt, no NRTP būtu jāatiesā visa tā nauda, kas ir samaksāta bez dokumentu pamata. Nekur arī mūsu reizēm stipri banāniskajā republikā nevar kādu piespiest maksāt, ja nav parakstīta līguma vai dokumenta. Un otrkārt -- lai man, lūdzu, piedod tie NRTP locekļi, kuri apzinīgi dara savu darbu tik vien labi, cik tas ir iespējams -- mēs kārtējo reizi redzam, cik absolūti bezjēdzīga ir šī iestāde. Ja tā nevar pat tik daudz izdarīt, kā nodrošināt juridisku pamatu ... nu, piedodiet, bet teikšu atkal to pašu, ko teicu tad, kad NRTP šefs Kleckins izdomāja, ka viņa loma ir kļūt par Krievijas vēlēšanu iecirkņa partorgu Latvijā. Par licensēm un frekvencēm var spriest attiecīgā nodaļa attiecīgajā ministrijā. Latvijas televīzijas un Latvijas radio ģenerāldirektoru vajadzētu ievēlēt Latvijas televīzijas un Latvijas radio personālam. Un par valsts pasūtījumu var spriest Kultūras ministrija. Protams, tas nozīmētu jautājuma ielikšanu politiskās rokās. Bet NRTP, kurā visi locekļi ir vistiešākā veidā atkarīgi no politikāņiem, kuri viņus ievēl, tomēr nav nekas īpaši neatkarīgs.

Jauku visiem dienu!