Par Eirovīziju

Labdien, lasītāji!

Nu, ko. 54. Eirovīzijas dziesmu konkurss nu ir pagātnē. Ja nemaldos, Aleksandram Ribakam vakar izdevās savākt lielāko punktu skaitu visā Eirovīzijas vēsturē. Par viņa uzvaru nevarēja šaubīties būtībā jau no paša balsu paziņošanas sākuma. Malacis. Ļoti priecājos par īslandietes Johannas otro vietu. Patiešām skaista dziesma. Un laikam esmu mazākumā, bet man patika arī somu "Lose Control" un ir žēl, ka somi palika pēdējie. Starp citu, devīto reizi Eirovīzijas vēsturē -- par to paši somi mēdz visai sāji pasmaidīt.

Kāda ietekme bija žūriju līdzdalībai? Pilnīgi noteikti tā samazināja jēdziena "12 points go to Russia" ietekmi, lai gan vakar, protams, Krievijas pārstāvei nebija, teiksim tā, ne pati labākā dziesma, ne arī pats labākais dziedājums. Balkānu valstis balsoja kā vienmēr. Nesaku, ka Horvātijas dziesma nebija pelnījusi atzinību, bet tas tomēr kaut ko pasaka, ka tā lielus punktus saņēma tikai un vienīgi no kaimiņiem un galu galā palika 18. vietā. Horvāti, starp citu, var priecāties -- viņu dziesmu pusfinālā izglāba žūrija. 10. vietā 1. pusfinālā bija Serbija (garais cilvēks ar milzīgajiem matiem). 11. vietā bija īriete, bet 12. - poliete. Žūrija Horvātijas dziesmu pacēla no 13. vietas uz finālu. Lūk, kur patiešām bija žūrijas ietekme.

Attiecībā uz pašu šovu, galu galā man jānonāk kaut kur starp milzīgu apbrīnu un tikpat milzīgu pārliecību, ka organizētāji smagi pārcentās. Gigantomānija Maskavas Eirovīzijas kontekstā bija redzama visur. 30 procenti visas pasaules LED materiālu, lai uztaisītu milzīgos ekrānus. 30 miljonu eiro budžets. 24 kameras. Pasākuma pagodināšana no paša cara Vladimira puses. Patiešām fantastiski priekšnesumi balsu skaitīšanas laikā -- joprojām nesaprotu, kā viņi dabūja gatavu to, ko vakar vakarā demonstrēja argentīnieši. Taču galu galā jāsaka, un to apliecinājuši arī atsevišķi mūziķi, skatuve tomēr vienkārši bija daudz par lielu. Ļoti, ļoti bieži pasākuma režisors izvēlējas kadrus, kuri izskatījās, ka ir filmēti no trīs kilometru attāluma. Daudzos priekšnesumos bija dejošana un akrobātiski triki, kuri palika visnotaļ nepamanīti. Ne velti šur tur ir sākusi izskanēt doma, ka nākamgad konkursa dalībniekiem visiem vajadzētu dziedāt uz plikas skatuves, bez visām butaforijām, ar kurām process ir apaudzis patlaban. Tā tas droši vien nebūs, Eirovīziju jau tomēr tie miljoni skatās ne tikai tāpēc, ka ir labas dziesmas, bet arī tādēļ, ka tas ir viens milzīgi krāšņs pasākums. Taču ir tomēr jāatceras, ka tas ir dziesmu, nevis šovu, izpildītāju un kur nu vēl starpvalstu konkurss.

Intars Busulis ... ai, ai, ai. Savā pusfinālā diemžēl palika pavisam pēdējais, tikai septiņi punkti. Viens punkts mazāk par slovākiem un četri mazāk par nīderlandiešiem. Pie vainas droši vien nav tas, ka Intars nedziedāja angļu valodā. Igaunietes pusfinālā bija trešās, bet finālā -- sestās. Malaces, un viņas dziedāja igauniski. Vai varbūt dziesma vienkārši bija pārāk sarežģīta? Uz Ventspils mazās skatuvītes tā katrā gadījumā bija krietni intīmāk prezentējama, nekā uz lidostas skrejceļa lieluma skatuves Maskavā. Taču Intars, protams, ir lielisks dziedātājs un mākslinieks, bet Eirovīzija zināmā mērā ir lotereja. Ja tas tiešām būtu dziesmu konkurss, un visas dziesmas nodziedātu viens vienīgs mākslinieks, nedomāju, ka Aleksandra Ribaka dziesma būtu izvēlēta kā pati labākā, nedz arī Intara -- kā pati sliktākā, ne tuvu ne. Nākamajā gadā mēģināsim atkal.

Un pēdīgi, liels paldies privātuzņēmumiem Latvijas krājbankai un Narvesenam, kā arī Ventspils pašvaldībai, kas nofinansēja Intara piedalīšanos Eirovīzijā. Cerēsim, ka nākamgad valsts un arī televīzijas finanšu situācija būs krietni uzlabojusies. Vismaz varam droši zināt, ka Norvēģija laikā līdz nākamā gada maijam neokupēs nevienu kaimiņvalsti.

Jauku visiem dienu!