Labākajā gadījumā diskutabla doma no KNAB priekšniecības

Labdien, lasītāji!

Šodien Atkarīgajā ir garāka intervija ar KNAB direktoru Normundu Vilnīti. Intervija uzticēta Viktoram Avotiņam, kurš Atkarīgās štata sarakstos ir viens no mazāk demagoģiskajiem indivīdiem. Tāpēc nav gluži pārsteidzoši, ka intervijā nav ne vārda par Avotiņa un pārējo Atkarīgās skribentu garīgo krusttēvu, kā tas būtu, ja Vilnīti būtu intervējis kāds no tiem "žurnālistiem," kuri patiesībā ir Puzes krusttēva vistīrākās prostitūtas. Pat Avotiņš, protams, nav varējis izvairīties no dažiem laikraksta štampiem ("Vai iepriekš uzrādītie biroja trūkumi, tāpat darbinieku vēlme lietot politiskus argumentus sevis profesionālai attaisnošanai, uzskatāmi par novērstiem un aizmirstiem?" -- tā bija tikai un vienīgi Ventspils kabatas prese, kura Alekseja Loskutova laikā nepārtraukti bauroja par "trūkumiem" un "politiskiem argumentiem"). Taču visā visumā kolēģis ir spējis sevi kontrolēt. Ar to arī varu viņu apsveikt.

Taču intervijā ir viens posms, kurš liek mazliet satraukties. Proti, saruna ir par to, kā KNAB pieķertie korumpanti tiek sodīti. Jaunais biroja direktors nāk ar šādu atzinumu: "Korupcijas gadījumi jāvērtē, vadoties ne tikai pēc tā, cik bargiem jābūt sodiem no krimināltiesību viedokļa. Ir gadījumi, kad atbildībā par koruptīvu darbību akcents liekams uz zaudējumu atlīdzības principu. Attiecībā uz valsti vai privātpersonām, ja to intereses tikušas aizskartas. Man personīgi liekas, ka atsevišķos gadījumos, kad sodi, kas noteikti Krimināllikumā, no krimināltiesiskā aspekta varētu būt arī ne tik nesamērīgi lieli, mēs varētu izmantot civiltiesisko zaudējumu piedziņas mehānismu. Vai, piemēram, konfiscēt mantu, un ar to viss beidzas."

Nu, nē. Nē, nē un vēlreiz nē. KNAB darbs patlaban vēl nav bijis tik veiksmīgs, lai sāktu runāt par kriminālsodu mīkstināšanu. Redzamākajā gadījumā, kad kāds patiešām nonāca aiz restēm, par zaudējumu piedziņu nekādas runas nebija. No tā, ka ar Šķēles, Šlesera un Straumes svētību vietējie politikāņi centās piekukuļot vienu domnieku, lai tas balso par konkrētu kandidātu, nekādi naudā mērami zaudējumi neizrietēja. Pat minētie politikas dūži neko nezaudēja, jo aiz visiem trim stāv politorganizācijas, kurām tādi jēdzieni, kā reputācija un laba slava ir pilnīgi pie pakaļas.

Tālāk intervijā Vilnītis saka lūk, ko: "Konkursi... Arī šajā sfērā – ja ir pieņemti prettiesiski lēmumi, ja ir rīkots konkurss un tur bijuši kukuļošanas fakti, tad personām, kas pieņēmušas nelikumīgus lēmumus, jāparedz kaitējuma atlīdzināšana. Lai tie, kas tādus lēmumus pieņem, vispirms piecreiz preventīvi padomā, vai viņi grib to darīt vai ne. Te būtu ideja – ne tik daudz likt cietumā, cik uzlikt pienākumu pēc tam atlīdzināt nodarīto kaitējumu."

No tā laikam jāsecina, ka cietumsods šāda veida kretinus nebaida, bet tam nu negribētos ticēt. Pirmkārt, koruptīvu konkursu gadījumā zaudējumus piedzīvo tā firma, kurai negodīgi atteikts līgums. Bet kā vērtēt zaudējumus? Vai amatpersonām, kuras ir pieļāvušas koruptīvo konkursu, būtu attiecīgajam uzņēmumam jāmaksā visa tā summa, kuru tas būtu saņēmis līguma ietvaros? Cik tas ir reāli? Rīgas domes deputāti dažos labos haltūras amatos dažādās padomēs un valdēs pelna pat ļoti daudz, bet diez vai pat solidāri viņi spētu apmaksāt tādu summu, nemaz nerunājot par tiem, kuri darbojas konkursu komisijās. Un ko darīt tajos pietiekami biežos gadījumos, kad kāds nolemj, ka konkurss vispār nav vajadzīgs? Preventīvai domāšanai ir jāsaistās arī ar iespēju, ka korumpants nonāks aiz restēm. Pagaidām nepietiekams skaits ļaužu ir nonācis tur, lai tas kļūtu par adekvātu biedu pārējiem. Krimināllikumā sodi par korupciju, kas tomēr ir vistīrākā veidā valsts un sabiedrības interešu nodevība, ir jāpadara stingrāki, nevis jāmīkstina.

Jauku visiem dienu!