Par sievietēm un vanadzismu

Labrīt, lasītāji!

Šorīt presē lasāms, ka atsevišķi Latvijas Evaņģēliski vanadziskās baznīcas aktīvisti ir nākuši ar priekšlikumu, grozīt baznīcas satversmi tā, lai oficiāli noteiktu, ka sievietes nedrīkst kļūt par mācītājām. Kā zināms, šis "princips" baznīcā tika akceptēts brīdī, kad pašreizējais arhibīskaps nonāca pie varas, bet patlaban tas ir neoficiāls. Nu acīmredzot baznīca taisās to padarīt par pavisam oficiālu.

Šajā ziņā, un ne tikai, vanadziskā baznīca neiet kopā ar plašāko luterāņu kopienu. Dānijas luterāņu baznīca sievietes sāka ordinēt 1948., Zviedrijas -- 1960., Amerikas -- 1970., Somijas -- 1988. gadā. Emigrācijas latviešu luterāņu baznīca sievietes ordinē jau sen. Piemēram, lieliska mācītāja ir mana laba draudzene Vašingtonā Anita Vārsberga. Taču jautājums ir krietni plašāks nekā tas, ko dara citi. Vanadziskās baznīcas aktīvistu priekšlikuma pamatā ir pārliecība, ka puse Radītāja radīto cilvēku (piedevām Latvijā -- vairāk nekā puse) neder mācītāja amatam. No vienas puses, protams, Bībelē vairākās vietās ir teikts, ka sievietei baznīcas lietās der klusu stāvēt. No otras puses, Bībelē arī ir teikts, ka vergu turēšana ir akceptējama, ka ēst garneles ir grēks un, ja kas, ka sievietes mēnešreizes laikā jebkurš krēsls, uz kura viņa apsēžas, uz nedēļu ir nešķīsts. Ceru, ka konsekvences labad visi sieviešu ordinācijas piekritēji ievēro visus šos principus. Esmu pārliecināts, ka viņi tā nedara, un tāpēc ir liekuļi.

Kāpēc sieviete nevar būt mācītāja? Vai viņai nav pārdomas par Radītāju un Viņa attiecībām ar cilvēkiem? Vai viņai nevar būt tās līdzjūtības, kāda ir nepieciešama, lai aprūpētu draudzi? Vai viņa automātiski ir dumjāka par jebkuru vīrieti? Sievietes taču allaž ir bijušas ģimenes gani. Nospiedošais vairākums skolotāju un medmāsu ir sievietes. Aprūpēt citus viņas taču prot. Protams, ne visas, bet tomēr.

Man vienmēr ir licies, ka organizētā baznīca Jēzus vēsti sāka pārkārtot aptuveni vienu sekundi pēc viņa nāves. Es baznīcā eju un reizēm dievkalpojumus vadu tāpēc, ka tas man ļauj pārdomāt savas attiecības ar Radītāju un, jā, arī paust savu viedokli par to, kāda ir mūsdienu kristiešu dzīve. Es ticu Radītājam un neticu, ka Viņš ir aizspriedumains. Daudzviet pasaulē organizētā baznīca Jēzus teikto vienkārši ignorē. Pārdaugavā mums ir sekta, kura Jēzus teikto -- ka kamielim ir vieglāk izspraukties cauri adatas acij nekā bagātam cilvēkam ir nokļūt debesīs -- ir pārvērtusi par vēsti, ka patiesībā Jēzus vēlas, lai visi būtu pēc iespējas bagātāki. Vanadziskie aktīvisti, kuri Bībeli vicina pa gaisu tad, kad ir nepieciešams noliegt seksuālo minoritāšu dzīvi, klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši, kad runa ir par laulības šķiršanu -- par to Jēzus, ja kas, ir runājis krietni vairāk, nekā par daudzām citām lietām, un nebūt ne pozitīvā nozīmē. Pat Romas katoļu baznīca patlaban atkāpjas no saviem principiem par mācītāju celibātu, lai baznīcai varētu pievienoties laulāti anglikāņu mācītāji, kuri vēlas atrast domubiedrus seksima un arī homofobijas dēļ. Tas viss ir pagalam nožēlojami, jo Jāņa evaņģēlijā Jēzus ir teicis, ka ikkatrs, kas viņam tic, iemantos mūžīgo dzīvību. Nevienā Bībeles tulkojumā (un, starp citu, mūsdienu Bībele visnotaļ plaši atšķiras no teksta, kurš tika rakstīts pirms 2000 gadiem, jo tulkotāji reizēm nejauši, bet pietiekami bieži ar konkrētu nolūku ir mainījuši to, kas tur ir teikts) nav zemsvītras atsauces, kurā būtu teikts, ka šī vēsts neattiecas uz to grupu sabiedrībā vai citu. Latvijas vanadziskajā baznīcā acīmredzot sievietes, kuras jūt Radītāja aicinājumu (un nešaubīsimies ne mirkli, ka Viņš tomēr nešķiro labus cilvēkus pēc dzimuma), ir spiestas vai nu to ignorēt, vai arī emigrēt. Ārzemēs ir pietiekami daudz Latvijas sieviešu, kuras aicinājumam nevar sekot šeit, un tāpēc tam seko citur. Vai mūsu valstī sievietes tiešām ir tik nevajadzīgas? Nē. Arī baznīcā nē.

Jauku visiem dienu!