Pateicības diena

Labrīt, lasītāji!

Šodien manā dzimtenē Amerikā ir Pateicības diena. Tas ir pasākums, kurš laika gaitā ir apaudzis ar visādiem mītiem, bet centrālā doma ir šāda: 17. gadsimtā Amerikas krastos ieradās grupiņa Lielbritānijas iedzīvotāju, kuri nebūt nebija gatavi dzīvei jaunā un visnotaļ neapgūtā zemē. Laimīgā kārtā turpat dzīvoja arī aborigēni, tātad -- Amerikas indiāņi. Vēl laimīgākā kārtā, viens no viņiem kādreiz bija pavadījis kādu laika sprīdi Anglijā un tāpēc prata angļu valodu! Indiāņi parādīja imigrantiem, ko var gatavot no kā, visi kopā draudzīgi apsēdās pie galda, un tā veidojās tautu draudzība. (Imigranti kļuva pietiekami spēcīgi, lai nākamajos gadsimtos apslaktētu gandrīz visus indiāņus, bet tas jau ir cits stāsts.)

Mūsdienās Pateicības diena vidējam amerikānim ir tāda ēšanas, dzeršanas un televīzijas skatīšanās orģija ("tradicionālākais" variants -- sievietes rosās pa virtuvi, vīrieši dzer alu un skatās amerikāņu futbolu). Procesā ir tradicionāli ēdieni, pirmkārt, protams, tītars, jo tādu galdā cēluši esot arī agrīnie indiāņi, bet arī dzērveņu mērce, saldie kartupeļi, ķirbja rausis. Pieceļoties atradu e-pastu no māsas Čikāgā, kura ir profesionāls pavārs un ziņoja, ka viņa šogad ceps divus tītarus -- vienu lielu, vienu maziņu. Tas ir tāpēc, ka pie viņas šopēcpusdien ieradīsies liels bars radinieku, kuri aprīs visu pēc kārtas. Mazais tītars būs domāts nākamajām dienām, kad no tā varēs gatavot sviestmaizes un citus našķus. Māsai mājās patlaban ir trīs mēnešus veca meitiņa, tāda ēst gatavošana noteikti ir liels varoņdarbs.

Amerikāņi nebūtu amerikāņi, ja nebūtu arī nākamā diena pēc Pateicības dienas. Tā visiem ir brīvdiena, jo Pateicības diena vienmēr (kopš ASV prezidenta Ābrahama Linkolna dekrēta 1863. gadā) ir ceturtdienā, un loģiski, ka brīva ir arī nākamā diena. Tā ir tā diena, kurā ASV mazumtirgotāji katru gadu gūst vislielāko peļņu, jo tā skaitās pirmā "iepirkšanās diena pirms Ziemassvētkiem." Lieki teikt, šogad mazumtirgotāji nervozē, nākamajās dienās daudz tiks rakstīts par to, vai pircēju masas šogad bijušas lielākas, mazākas, adekvātas, neadekvātas. Finanšu krīze ir finanšu krīze.

Taču vērts atcerēties arī Pateicības dienas centrālo domu, proti -- 1863. gadā ASV plosījās asiņains pilsoņu karš starp valsts ziemeļiem un dienvidiem. Prezidents Linkolns šajā traģiskajā laikmetā saskatīja gaismas staru. "Šis gads, kurš tuvojas beigām, bijis pārpilns ar auglīgas zemes un veselīgas debess svētībām," -- tā rakstīja prezidents proklamācijā, ar kuru dibināta Pateicības diena. "Šīs svētības mēs tik pastāvīgi baudām, ka mēdzam aizmirst, no kurienes tās ir nākušas. Tām pievienotas citas, kuras ir tik ārpuskārtas, ka tās nevar neietiekmēt un nemīkstināt pat to sirdi, kura parasti neņem vērā Dieva tā kunga vienmēr modro aci. Mēs piedzīvojam nepieredzēti plašu un bargu pilsoņu karu, [taču] bagātības un spēka nepieciešamā pārcelšana no miermīlīgās industrijas uz valsts aizsardzību nav apturējusi nedz arklu, nedz ratus, nedz kuģi. Cirvis ir paplašinājis mūsu apmetņu robežas, savukārt raktuves, no kurām gūstam dzelzi, ogles un dārgmetālus, dod vēl vairāk, nekā pirms tam. Iedzīvotāju skaits stabili pieaudzis, neskatoties uz zudumiem, kādi radušies militārajās nometnēs, aplenkumos un uz kaujas lauka. Valsts bauda apziņu par papildinātu spēku un enerģiju, tai ir tiesības sagaidīt nākamos gadus un ievērojamu brīvības paplašināšanu. Šīs varenās lietas nav izdomājis cilvēka prāts, tās nenodrošina cilvēka roka. Tās ir Dieva visuvaldītāja dāvanas, jo Viņš dusmojas par mūsu grēkiem, taču ir atcerējies arī par žēlastību." Tā rakstīja Amerikas prezidents, viņš piebilda, ka turpmāk katru gadu būtu pareizi šīs Dieva dāvanas pieminēt un par tām arī pateikties. Ciniķis, protams, teiks, ka no tītara un futbola liela pateicība Dievam nerodas, bet tomēr. Doma ir laba.

Arī Latvijā, ar visām tās negācijām un problēmām, der atcerēties, ka mums ir arī lietas, par kurām pateikt paldies. Par to, ka mums ir brīva valsts, kurā latvietis var domāt, runāt, rakstīt, strīdēties, kašķēties, mīlēties un apspriesties latviešu valodā. Par to, ka mums ir skaistā Gaujas senleja un skaistā Vecrīga. Par to, ka vismaz viens vai divi no mūsu politikāņiem tomēr ir godīgi un godprātīgi. Varbūt pat daži vairāk. Par ģimeni. Par draugiem. Ja kas, tad vispār par to, ka šorīt pamodāmies, ievilkām elpu, un vēl vienu dienu esam dzīvi šajā fantastiskajā avantūrā, kas saucas dzīve mūsu pasaulē. Patiesi skumjš ir tas cilvēks, kurš nevar iedomāties neko, par ko būt pateicīgam. Ceru, ka lasītāju starpā neviena tāda nav. Un aicinu pāris minūtes ne tikai šodien un ne tikai tāpēc, ka tālajā Amerikā šodien ir svētku diena, veltīt šādam jautājumam: "Par ko es šodien varu būt pateicīgs (pateicīga)?" Gribu derēt, ka gandrīz visiem uz šo jautājumu radīsies atbilde, un ļoti iespējams, ka sirsniņa un dvēsele uz brīdi būs gaišāka.

Priecīgu visiem Pateicības dienu!