Par 21. vidusskolu, dzīvi Venēcijā un Piecīšiem -- pārdomas otrdienā

Labrīt, lasītāji!

Vakar man bija iespēja pāris stundas pavadīt vienā no tā dēvētajām "krievu skolām" mūsu valstī. Runa ir par 21. vidusskolu Rīgā, kur viena no skolotājām savulaik mācījās pie manis laikraksta Diena žurnālistu apmācības programmā, viņa tad arī man ielūdza apmeklēt skolu un aprunāties ar skolēniem.

21. vidusskola šogad atzīmē savu 45. gadskārtu, tātad -- tā ir uz pusi tikpat veca, kā Latvijas Republika. Skola valsts svētkus atzīmēja plaši un zem jēdziena "Nekur nav tik labi, kā mājās". Un tur jau arī ir jautājuma sāls. Jaunieši, ar kuriem runāju, ir savās mājās, lai arī cik ļoti no viņiem negribētu "atbrīvoties" atsevišķi mūsu valsts apdaudzītākie "nacionālisti" (patiesībā -- valsts ienaidnieki). Vismaz tie jaunie cilvēki, kuri ar mani sarunājās, latviešu valodu prata labā līmenī, viens jaunietis bija pat sagatavojis pagaru jautājumu sarakstu (tajā skaitā: "Kāpēc jūsuprāt valsts dara tik daudz, lai izspiestu krievu valodu no izglītības sistēmas?"). Un tas jau ir galvenais -- Latvijā tomēr nedrīkst būt situācija, kurā vidusskolas absolvents neprot valsts valodu. Apsveicami, ka 21. vidusskolā tas tiek nodrošināts, lai gan no skolas pārstāvjiem nācās dzirdēt arī par problēmām. Tajā skaitā par to, ka valsts (lasi: Izglītības ministrija) finansējumu dalītai klasei dod tikai tādā gadījumā, ja skolēnu ir vismaz 26. Ja ir 25, ļoti žēl, visa grupa mācās kopā. Varat iedomāties, ko tas nozīmē, ja runa ir par valodas mācīšanu. Tas nu ir process, kuru vēlams veikt pēc iespējas mazākā grupiņā, bet naudas laikam nav. 21. vidusskolā skolotāju pagaidām netrūkst, bet arī tā ir briestoša situācija. Skola, kurā padomju laikā mācījās 1400 skolēnu, tagad vairs ir tikai 400. Daudzi vecāki bērnus sūta uz latviešu skolām, arī demogrāfiskā situācija ir darījusi savu. 21. vidusskola lepojas ar saviem absolventiem, to skaitā ir arī kādreizējais KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs, kādreizējā kompartijas bosa Rubika bērni, kā arī viens no Aizkraukles bankas īpašniekiem. Direktore neslēpa prieku par to, ka absolventu starpā ir ļaudis, kuri skolai grūtā brīdī var nākt talkā, piemēram, tajā brīdī, kad kādam ienāca prātā likvidēt skolas sporta laukumu, lai tur uzbūvētu dzīvojamo māju. Šo domu skolai izdevās apturēt. Malači.

Grupiņā, ar kuru viesojos, uzdevu šādu jautājumu: "Cik daudzi no jums domājat, ka pēc pieciem gadiem vairs nedzīvosit Latvijā?" Roku pacēla varbūt ne gluži puse skolēnu, bet tālu no tā nebija. Jauniešiem ir sapņi, kuri stiepjas pāri mūsu valsts robežām, pilnīgi noteikti viens no valdošās "elites" grēkiem ir tas, ka netiek darīts pietiekami daudz, lai viņus pārliecinātu, ka laba dzīve ir iespējama arī mūsu valstī. Taču kopumā fakts ir tāds, ka pietiekami daudzi 21. vidusskolas absolventi pēc skolas pabeigšanas mācīsies un strādās tepat mājās. Viņi veidos Latvijas nākotni, un kārtējo reizi ir labi atcerēties, ka to veidos ne jau tikai vistautiskākie latvieši vien. Paldies 21. vidusskolai par laipno uzņemšanu, lai veicas skolai, skolotājām, skolēniem -- visiem, visiem.

***

Tiesa, mazāk pozitīvas domas vakar saistījās ar to, kā es nokļuvu 21. vidusskolā, proti -- kājām. Jau atkal Latviju sniega vētra ir pārsteigusi tā, it kā patiesībā mēs dzīvotu Alžīrijas platuma grādos, kur sniegs ir tāds reizi gadsimtā retums. Kājāmgājējam tomēr Rīgas centrs vakar bija murgs. Ielu tīrītāji sniegu sašķūrē ielas malās, sētnieki sniegu met turpat, un galu galā, ja arī daudzviet ietne bija notīrīta, uz stūriem -- visiem stūriem pēc kārtas -- bija baisa, netīra un pretīga putra, kurai laipot cauri nebija ne mazākā prieka. Varam arī gaidīt gaišo nākotni. Tad, kad visa tā šļura izkusīs (un hidrometeoroloģijas speciālisti paredz, ka jau nedēļas beigās temperatūra varētu sasniegt +8 līmeni), tad mēs atkal visi varēsim dzīvot bezmaz vai Venēcijā, kur ielu vietā ir upes un ezeri. Ledus kritīs ļaudīm uz galvas (vismaz lielākoties tāpēc, ka sods par jumta netīrīšanu ir lētāks, nekā pati jumta tīrīšana -- kārtējais piemērs par Aizspoguliju, kurā dzīvojam), neapzinīgi šoferīši "ielas ezera" saturu izšļakstinās pa visu trotuāru un visiem, kuri uz tā atrodas. Avantūra garantēta. Ar notekūdeņiem mūsu galvaspilsēta nu nekādi netiek galā. Skumji.

***

Un pēdīgi. Šorīt agri, agri no rīta no Latvijas aizbrauca daļa no Čikāgas Piecīšiem, kuri pagājušajā nedēļā koncertēja Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Jēkabpilī, Madonā un Cēsīs. Piecīšiem ir jau 47 gadu vēsture, tajā ziņā viņi konkurē ar tādiem mūzikas grandiem, kā Tīna Tērnere, Šēra un grupa Rolling Stones. Pats apmeklēju koncertu Cēsīs un priecājos par "vecajiem, labajiem gabaliem," jo es Piecīšus pazīstu kopš pazīstu pats sevi. Tēva brālis un mans krusttēvs Uldis Streips Piecīšos spēlē basģitāru, grupas dibinātājs un dvēsele Alberts Legzdiņš ir manas māsas krusttēvs, manā bērnībā Piecīšu mēģinājumi notika manas vecāsmammas mājas pagrabā. Liels, liels prieks, ka viņiem bija šī iespēja, vēl reizi ar koncertprogrammu viesoties Latvijā. Cēsīs man stāstīja, ka kādi ļaudis, kuriem neizdevās uz koncertu iegūt biļetes, pat salīga juristu un gribēja organizētājus par to sūdzēt tiesā. Lūk, cik populāri ir Čikāgas Piecīši!

Jauku visiem dienu!