Par sabiedriskā transporta cenām -- jaunas aitas, jauni cirpēji

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Tiem, kas pēdējās nedēļās ir apcerējuši domu par to, ko citu Rīgas pilsēta varētu darīt ar tiem miljoniem, kuri krīzes laikā tiek izgrūsti Šlesernepotiskajai tūrisma veicināšanas programmai, šodien nav tālu jāmeklē. Raugi, Rīgas satiksme ir paziņojusi, ka biļetes cena sabiedriskajā transportā pieaugs no 40 līdz pat 60 santīmiem, savukārt, ja kāds nebūs laikus apbruņojies ar elektronisko karti un gribēs biļeti pirkt no konduktora, būs jāšķiras ar veseliem 80 santīmiem. Dažādiem pilsētas iedzīvotājiem saglabāšoties atlaides, bet te tomēr ir piemērs par to, kā domā mūsu pašvaldības "gudrās galvas." Pie vainas arī ir valsts, kura savu līdzfinansējumu galvaspilsētas sabiedriskajam transportam pārtrauca jau pasen.

Uzņēmumu var saprast. Ja valsts un pašvaldība naudu nedod, tad nauda ir jāsaņem no pakalpojuma patērētājiem. Taču te ir arī pāris jautājumu. Pirmkārt, ziņots, ka Rīgas satiksmes valdes locekļi solidāri ir samazinājuši savu atalgojumu par vienu pusi, bet ņemot vērā to, ka pirms šīs pašupurēšanās atalgojums, kā jau tas mūsu banānu republikā ir raksturīgi, bija starp 5400 un 6000 latiem mēnesī, jāsecina, ka tagad tas ir starp 2700 un 3000 latiem mēnesī. Tiesa, valsts vienotā atalgojuma sistēma šo dāsnumu samazinās vēl vairāk, bet tomēr. RS valdes locekļi, starp citu, ir Irina Feļdmane, Ervins Straupe, Vadims Baraņņiks, Andris Bērziņš un valdes priekšsēdētājs Leons Bemhens.

Bet otrs jautājums ir par cilvēkiem, kuri sabiedrisko transportu izmanto reti. Ērtības labad, piemēram, man ir e-karte ar 20 braucieniem. Nav katru reizi jāniekojas ar sīknaudu. Bet kas notiks tad, ja jaunie tarifi tiks ieviesti pirms esmu ar sabiedrisko braucis 20 reizes? Vai karte būs jāpapildina? Vai dažus braucienus es vienkārši pazaudēšu?

Protams, tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka jau atkal daļu no valsts un pašvaldības finanšu mazspējas un nekompetences nāksies uz saviem kamiešiem nest Latvijas, vai šajā gadījumā -- Rīgas iedzīvotājiem. Laikā, kad automobīlis ir kļuvis patiešām dārgs prieks, pietiekami daudz ļaužu savu dzelzs kumeļu tomēr liek aplokā. Automašīnu skaita samazinājums Rīgas ielās ir pilnīgi un kliedzoši acīmredzams. Jādomā, ka vairums šo cilvēku nav sākuši braukt ar riteni vai uz skrituļslidām. Trolejbusi un tramvaji mēdz būt gana piepildīti. Un tur, lūk, kārtējās aitas, kuras apcirpt. Nauda, ar kuru ārzemniekiem melot par Ziemassvētku eglītes izcelšanos un stāstīt, ka Rīgā ir grūti dzīvot -- šī nauda ir. Nauda sabiedriskajam transportam -- šīs naudas nav. Tipiski. Raksturīgi. Nožēlojami.

Jauku visiem dienu!