Nestrādājošais pensionārs

Labrīt, lasītāji! Šorīt Latvijas Avīzē (http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=64953) ir plaša intervija ar cilvēku, kurš sevi apraksta ar vārdiem "nestrādājošs pensionārs," bet patiesībā kādreiz bija viens no mūsu valsts politikas smagsvariem, proti -- Anatolijs Gorbunovs. Komparijas ideoloģiskais sekretārs, pēc tam Augstākās padomes un tad arī Saeimas priekšsēdētājs. Viena no Latvijas ceļa "lokomotīvēm" 1993. gada Saeimas vēlēšanās. Reģionālās attīstības ministrs, satiksmes ministrs. Kādreizējais Latvijas valsts mežu padomes priekšsēdētājs. Un nu cilvēks, kurš par pašreizējo dzīvi stāsta lūk, ko: "Vai nu Obamas kundzes, vai karalienes Elizabetes piemēra iedvesmots, kuras iekopa zaļumu dārziņu savos īpašumos, es tagad ar kaimiņu laipnu izpalīdzēšanu esmu ķēries pie lauciņa uzaršanas, ecēšanas un tagad rudenī tik vedu un vedu uz pagrabiņu."

Ļoti mīļi. Dārziņš, lauciņš, pagrabiņš. Taču intervijā vērts izlasīt ne vien nestrādājoša pensionāra sajūsmu par dzīvīti lauciņos, bet arī pieredzējuša politiķa skatu no malas par to, kas patlaban mūsu valstī darās. A. Gorbunovs nāk ar priekšlikumu, Saeimas vēlēšanu barjeru paaugstināt līdz septiņiem procentiem, lai vēl vairāk samazinātu parlamentāro sīkmanību. Atbalstu. Viņš apcer Saeimu: "Jums nevarēs pierādīt, ka latviešiem vajadzīgs tieši tik liels parlaments, cik ir, un ka prezidijā jāsēž ne mazāk kā pieciem deputātiem." Nudien. Patlaban rādās, piemēram, ka Saeimas prezidijs bez viena locekļa var iztikt gluži labi -- Muižniece aizgāja, Rugātei visa Saeima parādīja pigu, un tagad, Saeimas spīkera Daudzes vārdiem runājot, lielākā problēma ir tāda, ka prezidija locekļi vairs nevar tik brīvi braukāt pa pasauli dažādos komandējumos, kā kādreiz, jo dažiem ir arī jāpaliek mājās. Un vēl "nestrādājošais pensionārs" nāk ar visai skaidru redzējumu par mūsu pašreizējo valdību: "Katrai no četrām vai piecām partijām vajag naudiņu "labdarībai", algu palielināšanai – tur nesanāk ietaupīt un uzkrāt. Reformēt? Citas partijas sfēru jā, bet manu gan ne. Notiek bakstīšanās, nevis virzīšanās uz priekšu!"

Tā nu mums ir sanācis, un laikam tas nav nekas pārsteidzošs, ka sakarīgākais sakāmais par mūsu valsts politikāņiem ir tiem, kuri tādi nav. Taču jādomā, ka arī A. Gorbunova teiktajam Jēkaba ielā un Rātslaukumā neviens nekādu uzmanību nepievērsīs, jo šeptēties taču ir tik daudz jaukāk. Raugi, stāsts par Rīgas tēlu, kuram pievērsies šlesušeraksoviskais tandēms Rīgas domē. Viss kā nākas un atbilstoši buldozeriskiem "principiem" -- viss notiek bez pat mazākās reverances konkursa virzienā, nauda ir grandioza, piemeklēts savējais, proti -- paijpuisītis Bertolts, kuram ar naudu noasiņojošas avikokompānijas vadīšanu acīmredzot darba nepietiek, un viņš tagad vadīs arī Rīgas tūrisma popularizēšanas kampaņu. Tas nekas, ka Rīgā tūrisma veicināšanas centrs ir bijis jau gadus septiņus, astoņus. Šleseram viss ir jādara pa savējam (A. Gorbunovs par Rīgas mēru un viņa vietnieku: "Pašreiz redzu, ka viņi ēd labas pusdienas "Lido" ar uzņēmējiem, bet kad un kāds būs rezultāts?"). Un ņemsim vienu gan vērā -- Šleseram Rīgas dome arī ar visām nepotisma un šeptes iespējām tomēr ir mazs dīķītis. Viņdien Atkarīgajā viņš klārēja, ka var sevi saskatīt arī ministru prezidenta lomā. Tad nu gan nāksies izdot grandiozus līdzekļus, lai spodrinātu ne vairs vienas pilsētas, bet veselas valsts tēlu. Maz pasaulē ir valstu ar premjerministriem, kuri savulaik ir piedalījušies sarunās par pašvaldības deputātu piekukuļošanu (un, starp citu, Šlesers nav vienīgais šāds cilvēks, kurš pārdomā nākamā gada Saeimas vēlēšanas). Maz tādu, kuri uzskata, ka tēvs kā šoferis ir pietiekama kvalifikācija dēlam kā "speciālistam." Protams, Itālijā ir Berluskoni. Bet vai tas tiešām ir tas tēls, kuru mēs vēlamies savai valstij -- blakus tēlam par dumjiem politikāņiem ("nasing spešal"), mazspējīgu pārvaldes sistēmu ("Latvijai mēs vairs neuzticamies"), apkrāptiem tūristiem ...

Jauku visiem dienu (un izlasiet interviju ar Gorbunovu!)