Labrīt, lasītāji! Šodien presē atrodams viens komentārs un viena intervija ar idejām, kuras ir pārdomājamas, bet vienlaikus neizbēgami arī strīdīgas. Runa ir par Saeimas deputāta Aināra Latkovska (JL) komentāru Latvijas Avīzē un par interviju ar kādreizējo premjerministru Valdi Birkavu Atkarīgajā Rīta Avīzē.
Saeimas deputāts aicina valdību apsvērt tā dēvēto bezbērnu nodokli. Viņš atceras, ka padomju laikos sešu procentu nodokli maksāja bezbērnu vīrieši vecumā no 20 līdz 50 un precētas bezbērnu sievietes vecumā no 20 līdz 45 gadiem. A. Laktovskis šādu nodokli apraksta ar vārdiem "pozitīva diskriminācija" un raksta, ka labāk varbūt būtu bērnu vecākiem nodrošināt nodokļa atlaides, bet pašreizējos apstākļos tas būtu problemātiski, un tāpēc varētu padomāt par bezbērnu nodokli.
Varētu gan, jā, bet arī pati doma tomēr ir problemātiska. Ir ļoti, ļoti daudz dažādu iemeslu, kāpēc ļaudis izvēlas dzīvi bez bērniem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka viņi bērnu vienkārši nevar atļauties, un tādā gadījumā ir labāk nedzemdēt, nekā ievest bērniņu pagalam trūcīgā pasaulē. Ir cilvēki, kuri bērnus nevēlas tāpēc, ka sevī nesaskata prasmi, kāda vajadzīga vecākiem. Ja šādi cilvēki tomēr dzemdē bērnu, tad viegli var rasties mūspusē visai ierasti procesi -- bērnam tiek kaitēts, viņš tiek dedzināts ar cigareti vai, kā tas bija vismaz vienā gadījumā, izmests pa logu. Pietiekami daudzos gadījumos jaunā māmiņa no sava bērna vienkārši atsakās, patlaban vismaz mums ir tā dēvētais "baby box," bet vienalga vakar presē bija lasāms par pamestu zīdaini, kura ķermenis jau bija sācis sadalīties. Ir cilvēki, kuriem vienkārši nelaimējas atrast savu otro pusīti. Ir cilvēki, kuri ir sterili. Šādiem ļaudīm likt maksāt nodokli, kura pamatā ir nenovēršama situācija -- nu, tas neliekas īpaši godīgi.
Savukārt V. Birkavs intervijā stāsta, ka ir pienācis laiks prezidentālai republikai ar tautas vēlētu prezidentu. Viņš zūdās, ka premjerministram nav pietiekami lielu tiesību un prezidentam arī ne. "Es domāju, ka mums jāpāriet uz prezidentālu republiku. Vienmēr esmu bijis pret, sevišķi pirms iestāšanās ES un NATO, bet tagad domāju, ka mums vajadzīgs stiprs visas tautas vēlēts prezidents" -- tā Birkavs.
Nelaime ir tāda, ka tautas vēlēts prezidents ne par visu varu būs īpaši "stiprs." Ja mums ir Saeimas, pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanas, kurās piedalās velna ducis un vairāk partiju, tad nav iemesla domāt, ka tikpat daudz kandidātu nebūtu arī prezidenta vēlēšanās. Tādā gadījumā viegli var rasties situācija, kurā par prezidentu kļūst mazākais no ļaunumiem un nebūt ne pats labākais no kandidātiem. Katrā ziņā patlaban valsts redzamāko politiķu starpā būtībā ir ļoti maz cilvēku, kuriem es būtu gatavs uzticēt Rīgas pils atslēgas. Zombējošas reklāmas kampaņas ir pietiekami sliktas, ja runa ir par Saeimu, kurā viena cilvēka ambīcijas atšķaida 99 citi deputāti. Prezidents mums ir tikai viens.
Abos gadījumos -- uzmanīgi pār tiltu.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
2 komentāri:
par tā saucamo 'bezbērnu nodokli' - uzskatu, ka tāds jau ir ieviests kopš 90tajiem un IIN deklarācijā saucas "Atvieglojumi par apgādajamajiem'. atšķīrībā no kolēģiem, kam ir bērni, man šai ailē rakstīta apaļa nulle, kamēr viņiem atkarībā no bērnu skaita savācas šādi tādi desmitiem latu, ko neapliek ar nodokli. rezultātā pie vienādas algas 'uz papīra' iegūstam dažādas algas savos kontos. ja pie varas esošie iedomajas, ka varēs vēl papildus manu algu šķērēt tikai tādēļ, ka neesmu radījis pēcnācējus... nu tā jau ir iejaukšanās manā personīgajā dzīvē - jomā, kurā valstij tā kā nebūtu teikšana... padomju laikos valsts atļāvās pārkāpt ne tādas vien robežas, šķiet ka šādas idejas spēj ģenerēt tikai tādi politikāņi, kas sapņos sevi redz sēdam ķeizara krēslā un tautai diktējot savu izredzēto viedumu.
plus jautājums kādam ekspertam, kas varbūt ir smalkāk papētījis nodokļu jautājumus - vai tāda ES valstī ir šādi 'bezbērnu nodokļi'?
Uzreiz atrunāšos: Birkava interviju NRA vēl neesmu lasījis, bet viņa domas par šo tēmu esmu vairakkārt jau dzirdējis. Bet par lietu: ir absolūti loģiski, ka šāda veida runas parādās tieši tagad, kad ierastie valsts pārvaldes mehānismi nestrādā. Krīzes apstākļos, manuprāt, ir jābūt kādam (nav tik būtiski kā viņu sauc!), kurš izšķirošā brīdī būtu tiesīgs pateikt: Kungi, pietiek! Būs – tā! Tāds bija Rūzvelts, tāds bija de Golls. Krievijas vēsturē tāds bija Stolipins (ar to gan bēdīgi beidzās!). Jā, tas varbūt, ož pēc diktatūras, bet ja tauta to labprātīgi pieņem kā nepieciešamību pēc šādas PAGAIDU pārvaldes formas, tad es tur nesaskatu lielas problēmas. Galu beigās, kad mums remontē ielas, autovadītājs ir spiests mest līkumus (tas viņam ir neērti), bet apzinās šī remonta nepieciešamību (pēcāk būs labāks ceļš). Par zombējošām reklāmas kampaņām: pirmkārt, man šķiet, ka zombējošais efekts stipri pārspīlēts; otrkārt, - labāk jau šīs reklāmas, nekā klusiņām kaktos atrasts un amatā iebīdīts kandidāts. Un nobeigumam: par cilvēku, kam es būtu gatavs uzticēt Pils atslēgas. Piekritu, Kārli – tādu nav daudz. Bet šajā gadījumā jau neiet runa par personālijām: tomēr ir starpība – vai cilvēkam ir 51 deputāta piešķirts mandāts, vai par viņu balsoja pusmiljons. Un tā nav tikai aritmētika. Bet, protams, tas ir ļoti subjektīvi...
Ierakstīt komentāru