Labrīt, lasītāji!
Oi, kā gribētos Latvijā sarīkot tādu Nirnbergas procesu! Nezinu, kā glābt Latvijas ekonomiku. Neesmu ciparu skaitītājs un grauzējs, nav manā rīcībā datu, kuri apliecinātu, ka pareizais veids, kā to izdarīt, ir uzkraut milzīgu nodokļu slogu ļaudīm, kuri pērk laikrakstus, medikamentus un zīdaiņa barību. Bet mani kā vienkāršu ierindas pilsoni noteikti šokē valdošās "elites" atzinums, ka valsts budžetu nāksies samazināt par milzīgu, milzīgu procentu tikai dažus mēnešus pēc tam, kad pēc idejas pārdomātais budžets tika apstiprināts! Turklāt nemierīgu, pat ļoti nemierīgu mani dara doma, ka man un visiem pārējiem Latvijas nodokļu maksātājiem nākamajos gados būs jāatmaksā pat PIECI MILJARDI EIRO, kurus valsts taisās aizņemties no Starptautiskā valūtas fonda! Man ir sarežģīti pilnībā sagremot to ļoti, ļoti, ļoti daudz mazāko kredītu, kāds man personīgi būs jāatmaksā nākamo astoņarpus gadu laikā, bet bļāviens -- PIECI MILJARDI EIRO! Tas ir vairāk kā divi tūkstoši eiro uz katru Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā mana drauga un kolēģa Askolda Rodina nupat dzimušo mazmeitu (apsveicu!), un viņa vēl vismaz dažus mēnešus nekādu naudu nepelnīs. Nudien bļāviens.
Un tāpēc Nirnbergas process. Tāpēc process, kas domāts ne vien neģēļu atmaskošanai, bet arī dvēseles remdināšanai. Process, kurā varētu aplūkot tos smīnīgi pašapmierinātos taukmūļus, kuri mēnesi pēc mēneša stāstīja, ka Latvijā ir pati labākā tautsaimniecība, kāda vispār kaut kur pasaulē ir bijusi, ka gāzei jābūt grīdā, ka latviešiem un latvijiešiem jābūt gluži vai līdz asarām un puņķiem pateicīgiem par to, ka pie teikšanas ir tik cēli un lieliski cilvēki. Cilvēki, kuri var atļauties pilnībā ignorēt to, ko viņiem saka tādas maznozīmīgas iestādes, kā, teiksim, Starptautiskais valūtas fonds. Kuram nupat būtu pilnīgas tiesības paziņot, ka tāda viendienas muša, kā Latvijas valdošā "elite," ir pelnījusi iznīcību, nevis glābšanas riņķi. Nirnbergas process, kurā varētu likt Slakterim paskaidrot, kas īsti bija viņa galvā brīdī, kad viņš nolēma sniegt būtisku interviju valodā, kuru viņš prot 11. klases līmenī. Likt Rozem paskaidrot, kā tas var būt, ka Eiropas Savienībā notiek izšķirošas debates par lauksaimniecības politiku, bet viņš, lūk, ir atvaļinājumā. Un visvairāk likt Kalvītim atbildēt uz jautājumu, vai viņš kaut reizi mūžā ir izlasījis kaut vienu grāmatu par ekonomiskām likumsakarībām, jo šķiet, ka nē. Un tas pats attiecas uz vienu otru citu valdības ministru, kurš pēdējo 20 gadu laikā ir kļuvis ļoti ātri ļoti bagāts, jo elementāras ekonomiskās zināšanas tomēr būtu pateikušas priekšā, ka mašīna, kurai vienmēr "gāze ir grīdā," ar laiku vai nu ietriecas kokā vai vienkārši apstājas, jo degvielas vairs nav.
Politikāņu izturēšanās nudien sāk radīt iespaidu, ka Krievijai ir izdevies tās "tuvējo ārzemju" tālejošais mērķis -- iefiltrēt diversantus, kuri Krievijas "interešu zonā" esošās valstis novājinās tik tālu, ka vairs nebūs ne mazāko problēmu, tās vienkārši nopirkt. Atsevišķi politikāņi jau ir sākuši nodrošināties "jaunajiem laikiem" aptekalējot un apčubinot Krievijas gazpromiskās ekonomiskās intereses. Kā vienmēr, esmu dvēseles centrā optimists, esmu labticīgs optimists, kurš nudien, nudien vēlas ticēt, ka ievēlētās amatpersonas vismaz cenšas rīkoties atbildīgi un pareizi, ja arī ne vienmēr tas izdodas. Bet pēdējā laikā klausoties, kā jauni un varētu pat teikt bļaustīgi paziņojumi par krīzes apmēriem, avotiem, risinājumiem un aspektiem tiek pasniegti bezmaz vai reizi 15 minūtēs, šī pārliecība ļodzās. Lūk, kur gribas redzēt tribunālu, kurš liks tiem, kuri pie visas šīs katastrofas ir vainīgi, sēdēt un, lai arī cik negribīgi, atbildēt uz visiem iespējamiem jautājumiem. Memuārus rakstot politikāņi vienmēr cenšas sevi pozicionēt smaržīgā un smukā kontekstā. Vajadzīga nopratināšana. Vajadzīga stingra un pamatīga nopratināšana.
Bet vispirms tai pašai valdošajai "elitei," kura krīzi radīja, tā arī ir jāatrisina. Johaidī. Tik tālu mēs esam nonākuši. Valdība, kurā ir absolūti bezatbildīgi un neatbilstoši ministri, parlaments, kura vadītājs jau ir paguvis pateikt, ka nekādu atbildību deputāti neuzņemas ārpus balsošanas podziņu spaidīšanas, opozīcija, kura šķiet vairāk spēlējam politiku, nevis risinām krīzi. Vēl vienu reizi, bet tā no sirds: bļāviens!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
5 komentāri:
Izeja ir tikai viena - Jaariko pa jaunam - Saeimas atlaisanas process - vaacot sakumaa pirmajai kartai tik un tik, otrajai kartai tik un tik parakstu, un esmu parliecinats ka uz izskiroso balsojumu pietiks cilveku balsu, Tas ir vienigais un realais risinajums kas var Muus visus glabt no valdosas klikes bezatbildibas.
Jo Mums visiem lielakoties ir krediti - ko dara valsts - samazina nepartraukti algas, nodoklus palielinas precem un citam lietam, Ko mums darit - Godmanis : ir jaizdzivo, Tipa Latvijaa darbosies no Sii briza - Zveru likums - izdzivos striprakais, bet Mes esam stiprakie - Mes esam Saeimas darba devejs, un ja Nesaksim jau tagad vakt parakstus vai Taisit jaunas lietussargu revalucijas tad lidz nakamajaam saeimas veselanas - Latvija tiks domaju izspostita...
Katrs cilveks grib dzivot cilvekcienigu dzivi, kad vins - aizbrauc laimi kalt - arzemes, vinu apsaukaa par nodeveju un nepatriotu, bet vai patriotisms ir nomirt dzimtenee no bada un kreditu sloga?
Vēl drūmākām krāsām: kas notiktu pēc saeimas atlaišanas?
pirms laiciņa, mediķi rīkoja streiku. TV sižetā, atceros, bija redzama attiecīgās nozares ministra māžošanās vienā no slimnīcām - viņš bija ieradies izstāstīt par kaut kādu ministrijas plānu, kas pēc 2 gadiem ko tur uzlabošot. Valdības vecīšu izrunāšanās ir pierasta ikdienas trokšņa daļa.
Satriecošo daļu piebilda apciemotās slimnīcas ārste, sižeta beigās redzama sakot: "jā.. mēs ticam ministram." PRIEKŠ KAM BIJA STREIKOT, ja ministriem var ticēt?
-- un tagad iztēlojamies notikumu gaitu pēc drīzas saeimas atlaišanas :(
Interesanti, ka bez Latvijas pēc aizdevuma pie SVF ir vērsušās tikai Serbija, Ukraina, Baltkrievija un Ungārija. Tas lieka padomāt, kāpēc, piemēram, Lietuva un Igaunija var kaut kā iztikt bez miljardu aizņemšanās, nav taču mūsu kaimiņvalstīm tās ekonomiskās iespējas neko savādākas?
Par vēlu. Kamēr izdomās, slakterbuldozeruāmurgalvu noziegumiem būs iestājies noilgums. Die's zina, par ko Latvijai tāds lāsts.
Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem mēs visu laiku piedzīvojam, ka valsts vara neko jēdzīgu nav izdarījusi ne ar vienu aizņēmumu (es nezinu nevienu gadījumu, ka aizņēmuma rezultātā būtu radītas jaunas darba vietas, modernas tehnoloģijas), vēl vairāk - mēs sistemātiski piedzīvojam, ka nauda tiek nozagta vai "atmazgāta" caur sabiedrībai nekur nevajadzīgiem projektiem. Gluži vienkārši neesmu dzirdējis nevienu gadījumu, ka tiesa būtu reāli notiesājusi baltās apkaklītes par ekonomiskiem noziegumiem un piemērojusi konfiskāciju, tādējādi kaut nedaudz atgūstot valstij nepieciešamos līdzekļus. Par Prokuratūras vai Tiesas labo gribu man nav nekādu ilūziju, jo es redzu, kas tur notiek (pareizāk būtu teikt - nenotiek). Es nezinu nevienu Eiropas Savienības dalībvalsti, kurai būtu tāds pats liktenis kā Latvijai. Šobrīd mums draud Āfrikas valstu liktenis - parādu jūgs uz ilgiem laikiem. Tālāk, redzot ko dara pie varas esošie valsts prihvatizatori, var sekot vārda un preses brīvības ierobežošana, darba nometnes. Lai gan patreizējo sistēmu - dzīvot no algas līdz algai jeb no rokas mutē citādi kā darba nometnes nevar nosaukt. Tas pat vairs nav smieklīgi.
P.S. jā, viss norāda uz to, ka pie varas esošie jau sen saauguši ar Austrumu kaimiņa mafiju. Es tikai nesaprotu, kā Amerikas Savienotās Valstis neredz, ka slāvu gazifikācijas projekti pēc būtības ir viltīgs pasaules iekarošanas plāns un apdraud pasaules brīvās tautas un nācijas.
Ierakstīt komentāru