Par viena konkrēta likuma marinēšanu Saeimā

Labrīt, lasītāji!

Gribētos teikt, ka mulsina, bet patiesībā jau nemulsina vakar notikušais Saeimā. "Gudrās galvas" sprieda par tiem trim likumiem, kurus laikam jau priekšjāņu skurbuļa dēļ pavirši sagatavotus Valsts prezidents atmeta atpakaļ. Divi sarežģīti, viens -- šķiet jau, ka ne tik ļoti. Bet tos divus sarežģītos deputāti apspriedīs ātri, bet to vienu ne tik ļoti sarežģīto -- lēni. Lēni, lēni, lēni.

Viens likums ir par to, kā Latvijā ļaudis var tapt maksātnespējīgi. Viens ir par to, kāda ir Latvijas elektronisko mediju nākotne. Un viens ir par to, ka ļaudīm, kuri vada partijas, kuras vēlas vadīt valsti, būtu jādeklarē savi īpašumi un, tātad, savas intereses. Varat trīs reizes minēt, kuru likumu "gudrās galvas" ir nolēmušas kādu brīdi pamarinēt.

Vai minējāt, ka tas varētu būt maksātnespējas likums? Nē. To deputāti paredz apspriest jau pēc 14 dienām -- 12. jūlijā. Vai minējāt, ka tas varētu būt elektronisko mediju likums? Nē. Arī tas taps 12. jūlijā apspriests. Tur steigu var saprast, jo deputātu muļļāšanās šajā jautājumā ir radījusi itin lielus draudus par Eiropas sankcijām. Man radio raidījumā vakar Valsts prezidenta likumdošanas konsultante stāstīja, ka būtībā prezidenta kanceleja ir akceptējusi domu, ka arī pēc otrreizējās apstrādes elektronisko mediju likums pati pilnība gan nebūs un tāpēc, tiklīdz tas būs pieņemts un Eiropas prasības apmierinātas, tas būs jāver atkal vaļā. Nezinu, man personīgi tas nešķiet kā īpašs apliecinājums par pašreizējā deputātu sastāva darba un prāta spējām. Vēl vairāk šaubas rada cits, ko konsultante stāstīja -- problēmas kancelejai pietiekami bieži rada tas, ka trešajā lasījumā "gudrās galvas" likumos mēdz sabalsot visvisvisādas lietas, tajā skaitā pietiekami bieži tādas, kuras ir savstarpēji pretrunīgas. Skat. piezīmi par darba un prāta spējām, piedevām jautājot, vai visā Saeimā nav iespējams izveidot struktūru, kura fiksos priekšlikumus vispirms aplūkotu no saderības viedokļa. Laikam jau jāsaka, protams, ka nē. Tādā gadījumā būtu vēl grūtāk ik pa brīdim pacensties, piemēram, legalizēt naudas atmazgāšanu, vai atsevišķiem lieliem zemju īpašniekiem dzīvi padarīt vieglāku uz valsts budžeta rēķina. Skarbāk neteikšu. Radio un televīzijas padomes šefs varbūt atkal satrauksies, negribētu, lai cilvēkam ir pārāk lieli un lieki kreņķi. Dievs pasargi.

Bet, kas attiecas uz interešu konflikta likumu ... to "gudrās galvas" nākamajā reizē pētīs ... 23. septembrī. Tas būtum tas 23. septembris, kurš kalendārā parādīsies tik vien, kā deviņas dienas pirms Saeimas vēlēšanām. Tas būtum tā, lai laika posms, kurā Valsts prezidents likumu var izsludināt vai noraidīt, beigtos nākamajā dienā pēc Saeimas vēlēšanām. Tas nozīmētum, ka sabiedrībai tomēr priekšvēlēšanu laikā nebūs uzzināt, kas lācītim vēderā, jebšu, kādas ir politisko partiju valdes locekļu mantiskās un tāpēc mūsu valstī arī politiskās intereses. Bloga pirmajā rindkopā minēju vārdu "mulsina." Atgriežos pie tā. Attiecinu to uz to faktu, ka vakar Saeimā lēmumu par likumprojekta marinēšanu līdz pat 23. septembrim "gudrās galvas" akceptēja pilnīgi bez jebkāda balsojuma. No stenogrammas:

Sēdes vadītāja (spīkera vietniece Pētersone): "Mums, kolēģi, ir jālemj par termiņu, kādā ir iesniedzami priekšlikumi un likums atkārtoti izskatāms. Komisijas vārdā vēlētos runāt deputāts Spurdziņš." (Tas būtum deputāts Oskars Spurdziņš no "Tautas" partijas -- tās, kuras pārvaldes struktūrā varētu būt viens otrs cilvēks ar visnotaļ dažādinātām politekonomiskām interesēm mūsu valstī).

O. Spurdziņš: Piedāvātu termiņu priekšlikumiem šā gada 5.jūliju un izskatīšanu šā gada 23.septembra plenārsēdē.

Sēdes vadītāja: Jā... Vai būtu vēl kādi priekšlikumi? Ja citu priekšlikumu nav, vai deputāti aicina balsot? Balsot neaicina neviens. Paldies. Termiņi ir pieņemti. 5.jūlijs – priekšlikumu iesniegšana un izskatīšana – 23.septembra sēdē.

Un ar to stāsts arī beidzas. Deputāti varēs divarpus mēnešus spriedelēt par priekšlikumiem, kādi tiks iesniegti līdz nākamās nedēļas pirmdienai. Steigas nebūs. Jo nākamā reize, kad Latvijas cilvēkiem varētu būt pastiprināta interese par to, kādas ir mantiskās un īpašuma intereses tiem ļaudīm, kuru pārstāvētie politiskie spēki cenšas valstī iegūt varu būs pēc ... četriem gadiem, trīs mēnešiem un trīs dienām. Vai tiešām visā plašajā Saeimā neatradās neviens, kurš būtu gribējis šo jautājumu uzlikt uz balsošanu? Tādu, kurā pēc tam būtu zināms, kuri deputāti šai marinēšanai ir teikuši jāvārdu? Tiem, kuri manī nepamatoti saskata lielu Vienotības "trubadūru" -- arī Vienotību pārstāvošajiem deputātiem vakar par šo lietu nebija sakāms nekas. Nākas atkārtot to, ko rakstīju tad, kad Saeimas "gudrās galvas" nepieredzētā vienprātībā nobalsoja pašas par savu privilēģiju saglabāšanu laikā, kad tika grieztas pensijas, pabalsti, subsīdijas un viss pārējais. Droši vien 2. oktobrī būtu jāsaka "čau" visiem 100 cilvēkiem, kuri parlamentā atrodas patlaban.

Jauku visiem dienu!

PS. Bloga ieraksta sākumā redzamo attēlu izstrādāja labs draugs ārzemēs. Paldies viņam par to.

Par Kleckinu un Anglosaxi -- pārdomas pirmdienā

Labdien, lasītāji. Šodien divas lietas. Pirmkārt, par Abrama Kleckina interviju Atkarīgajā Rīta Avīzē un, otrkārt, par anonīmo gļēvuli Anglosaxi un viņa viņdien smīnīgi uzdoto jautājumu par Eiropas Cilvēka tiesību tiesu.

Par Kleckinu man nav daudz sakāma. Lai cilvēks runā, ko runādams, man tikpat ļoti tas neinteresē, cik pēc viņa sapratnes man neinteresēja NRTP pasākums, kurā viņš ieradās ļoti ilgi pēc pasākuma sākuma un tāpēc nedzirdēja to, kas tika runāts par Skatu no malas. Žurnālistikas profesoram droši vien būtu kaut kas jāsaprot par netieši dzirdētu informāciju. Paldies viņam, ka viņš mani tik jauneklīgu saskata, lai mani sauktu par puiku. Manos gados tas ir pavisam jauki. Bet vienā ziņā profesors gan ir iebraucis ļoti dziļās auzās. Tas ir ar šādu apgalvojumu: "Viņš [Streips] ir tik sen prom no Amerikas, ka ir aizmirsis, kā tur lietas notiek. Amerikā par tādu uzvedību, kādu atļaujas šeit, viņš neizlīstu no tiesām." Nezinu, vai Kleckins vispār kādreiz ir bijis Amerikā, bet domāju, ka tik ļoti ilgus gadus strādājošs profesors zina, kas ir ASV Konstitūcijas 1. grozījums un varbūt ir šo to padzirdējis arī par goda un cieņas aizskaršanas likumu, kura ietvaros tā dēvētajām publiskajām personām (un politikāņi un viņu ielikteņi dažādās pārvaldes iestādēs visi ir publiskas personas) goda un cieņas aizskaršanu ir milzīgi daudz grūtāk pierādīt nekā privātpersonām, jo publiskām personām, sevi izliekot vispārējai apskatei, ir jārēķinās, ka citi komentēs to, ko redz un dzird, pirmām kārtām jau žurnālisti. Nezinu, par kādu manu "uzvedību" Kleckins domā, ka Amerikā kāds mani tiesātu, bet vēl vienu gan gribētos pateikt: Ja reiz mana uzvedība ir tik ļoti traka, tad kāpēc mani tik reti kāds sūdz tiesā Latvijā, kur goda un cieņas aizskaršanas likumdošana ir krietni vaļīgāka nekā Amerikā? Tikai divas reizes tas tā ir noticis. Ar abām jaunkundzēm no Latvijas ultranacionālistu spārna bija jātiesājas visu ceļu līdz Augstākajai tiesai. Ar LETA žurnālistu, kurš uzmeta lūpu par to, ka reiz raidījumā teicu, ka īsti žurnālisti neuzvedas tā, kā viņš uzvedās kādā Delnas preses konferencē -- tur bija vajadzīga tikai viena tiesas sēde. Starpība starp to pirmo un to otro -- pa starpu Latvija paguva iestāties Eiropas Savienībā, un arī Latvijā tiesneši sāka saprast, ka, pirmkārt, komentārs nevar būt patiess vai nepatiess, jo tas pauž viedokli un, otrkārt, žurnālistiem ir visas tiesības komentēt sev apkārt notiekošo. Vienvārdsakot, cienījamajam profesoram atkal ir nācies mazdruscītiņ samuldēties. Gadās arī tā.

***

Kas attiecas uz anonīmo gļēvuli Anglosaxi, viņš pēdējo reizi, kad rakstīju par cilvēka seksualitātes lietām Latvijas jaunā "pujāta" kontekstā (arī viņam nācās samuldēties, pie tam krietni vairāk nekā mazdruscītiņ), smīnīgi pajautāja, ko tad es domāju par Eiropas Cilvēka tiesību tiesu, vai arī tur visi esot idioti. Runa ir par tiesas spriedumu kādā Austrijas lietā, un tā vietā lai to visu izskaidrotu Anglosaxim un citiem, ļaušu to darīt britu cilvēka tiesību profesoram Robertam Vintemutem no Londonas Karaliskās augstskolas Juristu fakultātes. Lūk, ko par attiecīgo spriedumu ir rakstījis viņš:

Eiropas Cilvēka tiesību tiesa šodien izplatīja spriedumu lietā Schalk & Kopf pret Austriju. Tiesa pagaidām vēl nebija gatava Eiropas Cilvēka tiesību konvencijas 12. pantu interpretēt tā, lai liktu Eiropas padomes dalībvalstīm atļaut viendzimuma pāru laulības, taču tiesa nepārprotami norādīja, ka šis secinājums, iespējams, mainīsies tad, kad lielāks skaits dalībvalstu pārtrauks viendzimuma pāru izslēgšanu no laulību jēdziena. Patlaban to ļauj septiņas valstis – Beļģija, Islande, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Spānija un Zviedrija. Konkrētāk runājot, tiesa sprieda, ka 12. pantā minētie vārdi „vīrieši un sievietes” (tie ir vārdi, kuri ir izskausti no Eiropas Savienības fundamentālo tiesību hartas 9. panta) vairs nav uzskatāmi par vārdiem, kuri nosaka, ka „12. pantā paredzētās tiesības laulāties visos gadījumos ir ierobežojamas tā, lai laulības pieļautu tikai divu pretējo dzimumu cilvēku laulāšanos.”

Vēl tiesai bija jāspriež, vai Austrijai bija pienākums ieviest reģistrēto partnerattiecību likumu viendzimuma pāriem, kurš stājās spēkā 2010. g. 1. janvārī, atbilstoši 14. panta (diskriminācijas aizliegums) un 8. panta (cieņa pret privāto un ģimenes dzīvi) prasībām. Trīs no septiņiem tiesnešiem sprieda, ka Austrijai tāds pienākums bija. Vairākums – 4 tiesneši – vienīgi sprieda, ka „nevaram kritizēt Austrijas likumdevēju par to, ka Reģistrēto partnerattiecību likums netika ieviests ātrāk,” vai arī par to, ka Austrija reģistrētiem viendzimuma partneriem nenodrošina statusu, kas „atbilst laulībai visos sīkumos.” Tiesneši uzsvēra, ka jaunā likuma dēļ „tiesa netika lūgta izpētīt, vai jebkādas viendzimuma pāru juridiskas atzīšanas trūkums būtu uzskatāms par 14. panta un arī 8. panta pārkāpumu, ja šāds trūkums pastāvētu joprojām.” Tas nozīmē, ka lietā pret Eiropas valsti, kas atsakās atzīt jebkāda veida reģistrētas partnerattiecības viendzimuma pāriem, tiesa, ļoti iespējams, varētu konstatēt 14. un 8. panta pārkāpumu.

Būtiskākais elements tiesas spriedumā, ja runājam par viendzimuma pāriem Eiropā un citur pasaulē, ir šāds: Tiesa pirmo reizi ir nākusi ar atzinumu, ka 14. pants ir savienojams ar 8. pantā paredzēto „cieņu pret privāto un ģimenes dzīvi.” Laikā no 1983. līdz 1996. gadam Eiropas Cilvēka tiesību komisija konsekventi apgalvoja, ka viendzimuma pāris bauda „privāto dzīvi,” bet ne „ģimenes dzīvi,” tomēr šis pats princips netika attiecināts uz neprecētu vīrieša un sievietes pāri. 2001. gadā tiesa šo principu apstiprināja, noraidot lūgumu izskatīt lietu Mata Estevez pret Spāniju. Laikā kopš tam viendzimuma vienlīdzīgo tiesību atzīšanas oponenti ir citējuši šo lietu kā pamatu viendzimuma pārus izslēgt no principa „ģimenes dzīve” atbilstoši 8. panta prasībām. Starptautiskās lesbiešu un geju asociācijas (ILGA) Eiropas nodaļa, Starptautiskā Cilvēka tiesību organizāciju federācija (FIDH), Starptautiskā juristu komisija un Centrs padomu sniegšanai par individuālām tiesībām (AIRE) rakstiski lūdza tiesu vēlreiz padomāt par jautājumu Marta Estevez lietā un konkrēti atteikties no iepriekšējās domāšanas. Tiesa tā arī izdarīja: „Tiesa konstatē, ka laikā kopš 2001. gada, sabiedrības attieksme pret viendzimuma pāriem daudzās dalībvalstīs ir attīstījusies ļoti ātri. Laikā kopš tam ievērojams skaits dalībvalstu ir nodrošinājušas juridisku atzīšanu viendzimuma pāriem. Arī Eiropas Savienības likumos arvien biežāk viendzimuma pāri tiek iekļauti jēdzienā „ģimene.” Skatoties uz šo attīstību, tiesa uzskata, ka būtu mākslīgi saglabāt uzskatu, ka atšķirībā no pretējo dzimumu pāra, viendzimuma pāris nedrīkst baudīt ‘ģimenes dzīvi’ atbilstoši 8. panta prasībām. Tāpēc lietas pieteicējiem – tas ir viendzimuma pāris, kurā abi cilvēki dzīvo stabilās de facto partnerattiecībās – ir attiecības, kuras atbilst jēdzienam ‘ģimenes dzīve,’ tieši tāpat, kā tas būtu, ja runa būtu par pretējo dzimumu pāri.”

Lai arī četri no septiņiem tiesnešiem nekonstatēja Konvencijas pārkāpumu, spriedums ir ievērojams solis viendzimuma vienlīdzīgo juridisko tiesību nodrošināšanas virzienā. Schalk & Kopf spriedumā pirmo reizi ir atzīts, ka viendzimuma pāriem ir tiesības baudīt „ģimenes dzīvi.” Atklāta paliek iespēja, ka valsts, kurā nav nekāda veida reģistrētu partnerattiecību viendzimuma pāriem, pārkāpj Konvencijas noteikumus. Turpmāk viendzimuma pāru iesniegtās lietas tiesai ļaus spriest arī par šādu jautājumu.

***

Gaidīsim notikumu tālāko attīstību.

Jauku visiem dienu!

Atkal jauna šepte Rīgas pašvaldībā?

Labvakar, lasītāji!

Ar mani šajās dienās ir sazinājies cilvēks, kas sevi sauc "Jānis Apustulis". ("Atvainojos, savu identitāti atklāt nevaru. Gribu vēl dzīvot šajā valstī" -- tā viņš rakstījis.) E-pasts ir par konkursu, kāds patlaban notiek Rīgas pašvaldības paspārnē esošajā Rīgas brīvostā. Runa ir par būvdarbiem Krievu salā, un Apustuļa kungs uzskata, ka kārtējo reizi konkurss tiek gatavots kaut kam "īpašam." Pirmkārt, tas ir slēgts konkurss. Otrkārt, prasības ir visnotaļ specifiskas. Uzņēmumam, kurš vēlas iesniegt pieteikumu, pēdējos trīs gados ir jābūt bijušam ar 50 miljonus latu lielu apgrozījumu un ar trim gadiem pieredzes hidrotehnisko būvju celšanā. Tajā skaitā katru gadu jābūt bijušiem 22 miljonus latu lieliem ienākumiem no hidrotehniskiem būvdarbiem (visai konkrēts cipars). Tam jāapmierina divu dažādu ISO standartu prasības. Uzņēmumam ir jānodrošina visai ievērojams skaits ļoti specifisku speciālistu dažādās jomās.

Ja nebūtu tas apstāklis, ka Rīgas pašvaldība nekad nav bijusi pazīstama ar savu godīgumu, varētu likties, ka tiktāl viss būtum kārtībā. Loģiski, ja ostā ir jāveic hidrotehniskie darbi, tad tas ir jādara kādam, kas pazīst drēbi. Taču Apustuļa kungu uzmanīgu dara pāris citas lietas. Pirmkārt, viņš norāda, ka 30 procenti no vērtējuma kritērijiem saistīšoties ar jēdzienu "darba organizācijas novērtējums." J. Apustulis uzskata, ka tas varētu būt pagalam subjektīvs process. Un tad vēl lūk, kas: "Jaunākā „odziņa” Latvijas praksē: uzvarētajam bankas konts uz kuru pārskaitīt naudu jāiesniedz vienīgi 14 dienu laikā pēc līguma parakstīšanas (līguma 4.2.punkts). Iemesls viens, veidot shēmas un slēpt pēdas."

Jā, tāda prasība līguma projektā ir nudien. Katrs to var apskatīt pats. Tas ir Dokuments Nr. 18 šādā vietnē: http://www.rop.lv/lv/par-ostu/izsludinatie-konkursi.html. Neņemšos teikt, vai nudien šī prasība ir domāta tā, lai "veidotu shēmas un slēptu pēdas." To es, protams, nevaru zināt. Piedevām bloga lasītāji zina, ko es kopumā domāju par apgalvojumiem, kas tiek veikti anonīmi. Taču teikšu ko citu gan. Rīgas Brīvosta tomēr ir vide, ap kuru dažādas Latvijas politkorumpētās sistēmas "intereses" ir šņakstinājušās gana ilgi. Brīvostas valdes priekšsēdētājs ir buldozers Šlesers, kurš nekad nav ļāvis jebkam stāvēt priekšā merkantīlām biznesa interesēm. Tāpēc jācer, ka šī ir lieta, kurai kolēģi žurnālisti, kā arī tie brīvostas valdes locekļi, kuri nav saistīti ar "gāzi grīdā" tautsaimniecības filozofiju (Pulka kungs, tas būtum Jūs) pievērsīs ļoti rūpīgu uzmanību. Jo kārtējā afēra nav vajadzīga nedz Rīgai, nedz tās iedzīvotājiem.

Jauku visiem vakaru!

Gribu dzīvot -- es atsakos no amata!

Labdien, lasītāji. Šoreiz nāku pie Jums otru reizi, šoreiz ar kaut ko jaukāku. Šo eseju man atsūtīja paziņa, tā lika smaidīt, un ceru, ka tāpat būs arī Jums. Tātad:

Oficiāli paziņoju, ka atsakos no darba, kas saucas "būt pieaugušam." Esmu nolēmis, ka atkal vēlos uzņemties astoņus gadus veca bērna atbildību. Vēlos doties uz Makdonaldu un to uzskatīt par četru zvaigznīšu restorānu. Vēlos spēlēties ar zaru un svaigi veidotu dubļu peļķi. Vēlos veidot trotuāru no akmeņiem. Vēlos domāt, ka M&M konfektes ir labākas par naudu, jo tās ir ēdamas. Vēlos apgulties zem liela koka un karstā vasaras dienā kopā ar draugiem dzert limonādi.

Es gribu atgriezties laikā, kad dzīve bija vienkārša. Viss, kas toreiz bija jāpārzina, bija krāsas, reizes rēķins un skaitāmpantiņi, bet tas tevi neuztrauca, jo tu nezināji, ko tu nezināji, un tev tas bija dziļi vienaldzīgi. Viss, ko tu prati bija -- būt laimīgam, jo tu dzīvoji svētlaimīgi un nezināji par visām tām lietām, par kurām tev būtu jāuztraucas vai no kurām ir jābaidās. Gribu domāt, ka pasaule ir godīga vieta. Gribu ticēt, ka visi cilvēki ir godīgi un labi. Gribu ticēt, ka iespējams ir pilnīgi viss. Gribu nedomāt par dzīves sarežģītību un atkal reizi pārāk priecāties par mazām lietām.

Gribu atkal dzīvot vienkāršu dzīvi. Negribu dienu, kurā ir datora sabrukums, liela kaudze papīru, skumdinošas ziņas, pārdomas par to, kāpēc mēnesī ir vairāk dienu nekā bankā ir naudas, rēķini no ārstiem, tenkošana, slimība un sev tuvu cilvēku zaudēšana.

Es gribu ticēt, cik spēcīgs ir smaids, apskaušana, laipns vārds, patiesība, taisnīgums, miers, sapņi, iztēle, cilvēce un spēja sniegā veidot eņģelīšus.

Es oficiāli atsakos no darba, kas saucas pieaudzis cilvēks. Ja tu vēlies ar mani par to parunāt tālāk, tad tev būs mani jānoķer. Jo es tagad spēlēšu sunīšus. Čau!


Jauku visiem atlikušo dienu!

Māte diktatore

Labrīt, lasītāji!

Cilvēks skaitās augsti izglītots. 2008. gadā doktora grādu saņēmis. Daudzas valodas prot. Bet atsevišķos jautājumos ir, piedodiet, atvainojiet, vienkārši pārāk slinks, lai padomātu. Vai arī, piedodiet, atvainojiet vēlreiz, vienkārši stulbs.

Runa ir par personu vārdā Zbigņevs Stankevičs, viņš pēc pāris mēnešiem kļūs par Latvijas nākamo Pujātu, proti, par valsts Romas katoļu baznīcai piederīgo ganu. Lūk, šī it kā augsti izglītotā cilvēkbērna skaidrojums par to, kā rodas homoseksuāli cilvēki: "Homoseksuālisms kā tendence ir objektīva realitāte, kura ir sastopama cilvēkos un kuras iemesli ir pieredze, kas tikusi uzspiesta konkrētam cilvēkam. Par šo tendenci viņš nav atbildīgs, tā nav viņa vaina, ka viņam bijusi slima ģimene, māte diktatore, kas ieaudzinājusi riebumu pret sievietēm. Tur nav morālas vainas."

Šis vārdu savārstījums ir tik pretīgi nejēdzīgs, ka grūti zināt, kur sākt, bet sākšu ar to, ka mana māte, kas pāragri nomira 1991. gada aprīlī, pilnīgi noteikti nebija diktatore un mana ģimene, lai arī ar dažāda veida problēmām, kādas var rasties un rodas pilnīgi visās ģimenēs, "slima" nu nebija gan. Vispār Stankeviča apgalvojums, ka mamma bija diktatore, ir godu un cieņu aizskarošs, un gandrīz vai žēl, ka mirušas personas viņu tiesā iesūdzēt nevar. Nemaz nerunāsim par to, ka geju mūsu pasaulē ir miljoniem un miljoniem un miljoniem, un diez vai visiem tiem, kuri auguši ģimenē ar māti, viņa ir bijusi "diktatore." Ceru, ka iegūstot doktora grādu cilvēks nemēģināja apgalvot, piemēram, ka visiem pasaules heteroseksuālajiem vīriešiem ir bijusi māte cukurzirnītis un varbūt tēvs diktators, kas ir ieaudzinājis "riebumu pret vīriešiem." Tālāk. Man tuva persona gejs visu bērnību pavadīja bērnu namā. Kura persona tur būs bijusi tā "diktatoriskā mamma"? Kurai piešķirt šo "lomu"? Treškārt, no kurienes šis dabas bērns ir ņēmis ideju, ka kādam ir "riebums pret sievietēm"? Ja manī tāds ir, tad kaut kā neesmu to pamanījis. To nav pamanījušas arī tās ļoti daudzās sievietes, kuras man ir labas draudzenes. Ceturtkārt, interesanti, ko melnsvārcis domā par lezbietēm, jo viņām, ja arī mamma ir bijusi ar diktatoriskām nosliecēm, "riebuma pret sievietēm" pilnīgi nekādā gadījumā nav.

Laikrakstā Diena, kur topošais arhibīskaps ir muldējis savu muldējamo, viņš ir nācis arī ar reportiera Ata Rozentāla pārfrāzētu lūk, kādu apgalvojumu: "Z. Stankevičs piesauc pētījumus ASV, kuros esot pierādīts, ka luterāņu garīdznieku vidū pedofilu un homoseksuālistu esot vairāk, tāpat ievērojami vairāk pedofilu esot sporta treneru vidū, tāpēc apgalvot, ka šo problēmu iemesls ir celibāts, esot pretzinātniski." Gribētos cilvēku palūgt -- uzrādiet, lūdzu, šos pētījumus, bet, lūdzu, pavisam, pavisam konkrēti. Ļoti iespējams, ka runa ir par kādu no pietiekami daudzajiem evaņģēlisko "kristiešu" "pētījumiem," kuros ir sarakstīts viss kas pēc kārtas, bet kurus par zinātniskiem uzskatīt nu nevar nekādi. Tādā gadījumā nākamais bīskaps ir mazliet naivs. Vai arī, iespējams, tādu pētījumu vienkārši nav, kaut vai tāpēc, ka aptaujājot sporta trenerus, diez vai zinātnieks nonāks pie īpaši daudziem, kuri teiks "Jā, es esmu pedofils." Tādā gadījumā viņš vienkārši melo. Abos gadījumos -- ne īpaši labas kvalifikācijas baznīcas galvai. Lai gan, ja padomā par to, kādas viņa pārstāvētās baznīcas attiecības ļoti, ļoti, ļoti daudzu gadu garumā ir bijušas ar pierādītiem pedofiliem, kuri mugurā ir vilkuši priestera mantiju ...

Jauku visiem dienu.

Vai Saeimā vispār kāds vēl domā ar galvu?

Labdien, lasītāji!

Pagājušajā nedēļā Saeimas "gudrās galvas" apstiprināja trīs lielus likumus. Visi trīs likumi tika nosūtīti Valsts prezidentam. Visi trīs likumi tikpat ātri tika nosūtīti atpakaļ. Valsts prezidenta motivācijas vēstules, kurās viņš skaidro savus iebildumus pret minētajiem likumiem, skaidrāk par skaidru rāda, ka pašreizējās "gudrās galvas" ir absolūti izsmēlušas savu kompetenci un vairs nav spējīgas darīt neko sakarīgu. Tas attiecas tiklab uz pozīciju, kā uz opozīciju.

Piemēram, likums par fizisko personu maksātspēju. Otrā lasījumā Saeima apstiprināja noteikumus, kurus izstrādāja vesela gara strīpa kompetentu organizāciju, tajā skaitā Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kamera, Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācija, Latvijas Kredītņēmēju apvienība, Latvijas Komercbanku asociācija, Ārvalstu investoru padome, Pasaules banka un Starptautiskais valūtas fonds. Kas notika tālāk? Varat trīs reizes minēt. Jā, atbildīgajā Saeimas komisijā piepeši tapa pavisam cits variants un tas ir tas, ko pēc tam "gudrās galvas" apstiprināja trešajā lasījumā. Un no tā absolūti un nepārprotami rodas klasiskais latviešu jautājums: Kam tas ir izdevīgi? Jo galu galā "gudrās galvas" uztaisīja likumu, kurš nediferencē starp vienkāršiem kredītņēmējiem un spekulantiem, kuri "Tautas" partijas un Šlesera biznesa projekta veidotajos "treknajos gados" kampa visu iespējamo pēc kārtas un pie sasistas siles nonāca paši savas vainas dēļ, kā arī tāpēc, ka ticēja minētajām valdošās bandas partijām. Vienkāršie kredītņēmēji reti ir tie, kuri politiskajām partijām ziedo ievērojamas naudas summas. Šķiet -- bodīte. Kārtējā bodīte.

Un tad vēl Jaunā laika censonis Šadurskis un viņa visnotaļ negaidīti apstiprinātais likums par to, ka politisko partiju valdes priekšsēdētājiem un locekļiem ir jāiesniedz valsts amatpersonas deklarācijas. Tā nepārprotami ir ļoti laba ideja, jo galu galā Saeimā esošās frakcijas pietiekami bieži saka, ka tās nezinās ko darīt, iekams tām to priekšā nebūs pateikušas attiecīgo partiju valdes. Piedevām, ja ņemam vērā to, ka ļoti bieži politiskas partijas mūsu valstī patiesībā ir biznesa projekti, ir visādi iemesli kāpēc tos, kuri šos biznesa projektus kūrē, saukt pie atklātības. Jo politiska partija, ja arī radīta tās īpašnieka labumam, tomēr nav uzņēmums klasiskajā izpratnē. Tā var būt daudzreiz kaitīgāka par jebkuru īstu uzņēmumu, un tāpēc sabiedrībai ir pilnīgs pamatojums uzzināt par partiju bosu mantisko stāvokli, lai labāk varētu spriest par to, kāpēc Saeimā un Ministru padomē tiek pieņemti tādi un ne citi lēmumi.

Bet arī šis likums ir apstiprināts nesagatavots. Acīmredzot arī Jaunajā laikā nav neviens kas var padomāt ar galvu un saprast, piemēram, ka likums par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbā attiecas uz ... kāds pārsteigums! ... valsts amatpersonām. Partiju valžu priekšsēdētāji un locekļi ... kāds pārsteigums! ... nav valsts amatpersonas. Acīmredzot tur nav neviena, kas var padomāt ar galvu un saprast, piemēram, ka kopā ar noteikumiem par deklarāciju iesniegšanu arī būtu nepieciešami noteikumi par to, kas notiks, ja kāds to neizdarīs. Un varbūt varētu arī būt nepieciešami noteikumi par attiecīgo kontroles institūciju, jo KNAB, piemēram, pilnīgi bez nekādām instrukcijām diez vai varētu kaut ko īpaši lietas labā darīt.

Fiksas idejas šajā Saeimas sasaukumā diemžēl ir likums, nevis izņēmums. Un tāpēc turpinu domāt, ka oktobrī ejot uz vēlēšanām es paņemšu līdz pašreizējo "gudro galvu" sarakstu un vienalga kādu sarakstu izvēlēšos, no tā trekni izsvītrošu pilnīgi katru cilvēku, uz kuru šis statuss ir attiecināms. Kaut kādā brīdī Latvija tomēr ir pelnījusi pārvaldes iekārtu, kuras pamatā nav princips "tāpēc, ka es tā gribu." Tas attiecas tiklab uz abām "zaļajām zemniecēm," kuras pagājušajā nedēļā vai nu bija pretīgi viltīgas vai arī nožēlojami dumjas, kā uz Jaunā laika deputātu, kurš arī acīmredzot nesaprot, ka krekls ir gatavs tad, kad ir sašūtas visas vīles un piešūtas visas pogas. Sanāk, ka Šadurska priekšlikums bija sadriskāta maiciņa. Kauns, Kārli. Kauns, Baiba un Sarmīte. Kauns visām 100 "gudrajām galvām," jo acīmredzot neko no tā, ko motivācijas vēstulē rakstīja Valsts prezidents, NEVIENA no tām pirms tam nepamanīja. Un tas jau ir pavisam, pavisam nožēlojami.

Jauku visiem dienu. It īpaši Saeimas deputātiem, jo viņi tagad ir brīvdienās un vismaz uz kādu brītiņu mums no viņu nejēdzībām, aušībām un dullībām būs miers.

Aizspriedumi un Eiropa -- ko Saeima nesaprot?

Labdien, lasītāji!

Pagājušajā nedēļā Saeima apstiprināja jaunu elektronisko mediju likumu, kurā ir šis tas strīdīgs, bet ne par to šis stāsts. Tajā nav elementa, kura dēļ Latvijai kārtējo reizi radīsies problēmas ar Eiropas Savienību.

Proti, attiecīgajā ES direktīvā ir noteikts, ka valsts likumdošanā par medijiem ir jāaizliedz diskriminācija pret LGBT cilvēkiem. Saeimas Cilvēka tiesību komisija acīmredzot saprata, ka direktīvas, patīk kādam vai nepatīk, Eiropas Savienības dalībvalstīm ir obligātas, un prasību likumprojektā iekļāva. Saeimas nosacītais vairākums (balsojumā par balsoja 26, bet pret -- tikai 42 "gudrās galvas") to atkal izņēma laukā.

Te būtu jāatzīmē pāris lietas. Pirmkārt, cepuri nost Saeimas spīkera Daudzes priekšā, jo viņš, atšķirībā no pietiekami daudziem kolēģiem, acīmredzot saprot Latvijas pienākumus ES dalībvalsts statusā un balsoja par. Bravo, Daudzes kungs, ka šoreiz bijāt valstsvīrs, nevis politikānis. Otrkārt, to, cik lielā mērā LGBT lietas "gudrajām galvām" ir milzīgs bubulis, varēja redzēt tad, kad deputāta Klementjeva birojā TP, LPP/LC un SC līderi skaļā balsī apsprieda gaidāmos balsojumus, tajā skaitā to, ka iebildumi būtu pret "pederastu" iekļaušanu likumā. Tas kārtējo reizi nodemonstrēja, ka "ģimenes vērtību" aizstāvji mūsu valstī par "ģimenes vērtību" uzskata nepamatotu aizspriedumu uzturēšanu sabiedrībā un politikā un pietiekami liela skaita sabiedrības locekļu vienkāršu noraidīšanu. Un, treškārt un vēlreiz -- Eiropas Savienības direktīvas nav rekomendācijas, tās nav ieteikumi, tās nereprezentē domu "Mīļie, varbūt par šo lietu padomājiet." Par to, ka diskriminācija pret LGBT cilvēkiem ir pagalam greiza, ir spriedusi Eiropas Cilvēka tiesību tiesa, par to ir spriedusi (ar Latvijas pārstāvju atbalstu) Eiropas padome, par to ir spriedušas tās nu jau pietiekami daudzās valstis Eiropā un ne tikai, kurās LGBT cilvēku tiesības ir pilnveidotas līdz partnerattiecību atzīšanai un tālāk -- ko no tā visa Saeimas aunpieres nesaprot? Un vēl vairāk -- vai tiešām viņi tic, ka Latvijā ir īpaši daudz cilvēku, kuri par kādu partiju vai kandidātu balsos specifiski tāpēc, ka tā vai viņš ir tas, ko angļu valodā sauc par "bigot"? (Varbūt raksturīgi, ka latviešu valodā šim jēdzienam ekvivalenta nav, bet tas nozīmē cilvēku, kuram ir neracionāli (un citādi tie nevar būt) aizspriedumi pret citu cilvēku dēļ "iemesla," par kuru attiecīgais cilvēks nekā nevar darīt, tātad -- dzimumu, ādas krāsu, seksualitāti, invaliditāti un, ja gribat, acu krāsu vai ausu ļipiņu garumu.) Jau vienreiz "gudrās galvas" dabūja pa ņuņņām tad, kad ignorēja Eiropas pretdiskriminācijas prasības darba likumdošanas jomā. Vai tiešām tas ir vajadzīgs vēlreiz?

Jauku visiem (izņemot 42 konkrētus cilvēkus Saeimā) dienu!

Triviāli

Labrīt, lasītāji!

"Viņas vienkārši nesaprata, ko iesniegušas -- tik triviāli." Tā vakar Latvijas Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis ir pateicis par divām "gudrajām galvām" Baibu Rivžu un Skaidrīti Pilāti un viņu pieteikto likumprojektu, kurš kārtējo reizi būtu kalpojis dažu, bet nebūt ne visu Latvijas iedzīvotāju interesēm. Vienkārši nesaprata, ko iesniegušas.

It īpaši ņemot vērā to, ka Baiba Rivža kādreiz augsti kotējās akadēmiskajās aprindās un pabija pat ministres amatā, šis atzinums tomēr ir visnotaļ šokējošs, vai vismaz tas tā būtu, ja tas nāktu no kādas partijas un kāda politiķa, kas pret politiku attiecas nopietni un strādā normālā, nevis banānu republikai cienīgā parlamentā. Vienkārši nesaprata, ko iesniegušas??! Vai likumprojekts abām kundzēm uz darba galda nokrita no debesīm ar instrukcijām no Dieva, davaj, sūtiet tik iekšā, bet nelasiet? Vai kāds viltīgs, viltīgs cilvēks viņām iesmērēja vienu likumprojektu, kad viņas patiesībā domāja, ka piedāvā ko citu? Nu, pieņemsim tomēr, ka nē. Pieņemsim, ka abas autores perfekti labi zināja, ko dara. Latvijā ir ļaudis, kas vēl nav paguvuši izpirkt privatizēto zemi. Ja viņiem (atšķirībā no visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem) var ļaut to darīt par krietni samazinātu samaksu, tad protams viņiem tādu iespēju vajag radīt. Tas nav nekāds pārsteigums nākot no partijas, kura pirms pāris gadiem vairākkārt centās pa lielam un ar atpakaļejošu datumu legalizēt naudas atmazgāšanu, bet nevajag taču izlikties par pilnīgiem pajoliņiem. Nesaprata ko iesniegušas. Nu ja.

"Zaļo zemnieku" attieksme pret politiku ir redzama arī citos elementos, piemēram, tā paša Brigmaņa atkārtoti teiktajā, ka pasaulē slavenais svarcēlājs Viktors Ščerbatihs ir vienkārši lielisks deputāts un protams, protams rudenī kandidēs atkal. Par lielisku viņu varbūt var uzskatīt tajā ziņā, ka tajās ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudzajās dienās, kad viņš nepiedalījās darbā, kuru viņam uzticēja tauta (vai vismaz viena tās daļa), viņš nekādus podus atšķirībā, piemēram, no Rivžas un Pilātes kundzes, negāza, bet tomēr. Un tad vēl šis atzinums no partijas valdes locekļa Viestura Silenieka par to, vai vēlēšanās kandidēs arī Puzes ķeizariņš: "Ja viņš piekritīs, protams, virzīsim viņu kā vienu no centrālajām figūrām. Taču nevaram būt arī droši, ka viņu neapcietinās." Jā. Laikam tomēr "zaļajiem zemniekiem" pilnīgi viss triviāli nav vis.

Jauku visiem dienu!

Nogurdinošais stāsts par Latvenergo, bet paldies Valsts prezidentam!

Labdien, lasītāji.

Stāsts par Latvenergo, ja godīgi, ir nomācošs un nogurdinošs tādā "cik vēl ilgi, kungs, cik vēl ilgi?" kontekstā. Protams, nav informācijas par to, ko īsti KNAB tur ir saskatījis un ko īsti Latvenergo ļaudis ir darījuši darbu vai nedarbu kontekstā, bet KNAB jau nestrebj karstu. Atliek vien pievienoties šodien Dienas Biznesā paustajai cerībai, ka šoreiz jautājums tiks risināts krietni ātrāk nekā tas ir ierasts mūsu valstī.

Bet tā jau ir sērija. Tā ir sērija, kura sākās pagājušā gadsimta 90. gados, kad Latvijas jaunceptā politikāņu paaudze konstatēja, ka politika var būt viens itin ienesīgs biznesiņš. Mēs zinām pilnīgi skaidri, ka kukuļi Saeimas deputātiem tika maksāti no tā dēvētajām Ventspils interesēm. Mēs zinām pilnīgi skaidri, ka celtniecības industrijā toreiz izveidojās joprojām aktuālais jēdziens "10 procenti." Pagāja laiks, Latvijā ieradās firma Daimler un maksāja kukuļus. Pagāja laiks un tapa pieķertas un notiesātas divas negodīgas tiesneses. Pagāja laiks un viens ietekmīgs advokāts "dzēra tēju" ar tiesnešiem. Pagāja laiks un izveidojās skandāls Bērnu slimnīcā. Un nu ir pagājis laiks un ir šī situācija ar Latvenergo. Un lieki teikt, ka te ir uzskaitīts tikai ļoti, ļoti mazs procents no visa tā, kas mūsu valstī ir darījies tad, kad politika ir saskārusies ar naudu. Piedevām tas viss ir noticis apstākļos, kad politikāņi pret pretkorupcijas centieniem ir izturējušies labākajā gadījumā ar nicinājumu un sliktākajā ar klaju šo centienu apkarošanu. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs tika izveidots tikai pēc masīviem puņķiem un asarām. Pašreizējā Saeimā kā vienu no pašiem, pašiem pirmajiem darbiņiem pēc kopā sanākšanas 2006. gada beigās deputāti likvidēja parlamentāro Pretkorupcijas komisiju. Un kur nu vēl visa garā epopeja ap Alekseju Loskutovu un "stabilitātes garantu," kas uzsēdās visai Latvijai uz kakla.

Tāpēc prieks par runu, ar kādu šodien Saeimā uzstājās Valsts prezidents Valdis Zatlers. Citēju: "Saeimas darba kārtībā ik pa brīdim parādās atsevišķi likumi, kuru virzībā saskatāma šauru interešu lobēšana, piemēram, drošības iestāžu likumi, 'mutatis mutandis,' Kredītiestāžu likuma grozījumi. Arī šodien jūsu darba kārtībā ir likumi, kuros ar atpakaļvērstu spēku tiek nodrošināta zemes privatizācijas krasa samazināšana. Es aicinu deputātus apdomāt un noraidīt šos likumprojektus, nebalsot par iespējamu valsts nozagšanu."

Lieki teikt, ka nebūtu gaidāms, ka Valsts prezidents minēto nedarbu skaitā ieskaitītu arī pats savu ievēlēšanu, ņemot vērā to, ka tā demonstrēja, pirmkārt, toreizējās valdošās bandas prātam neaptveramo augstprātību un, otrkārt, tās nevīžīgo attieksmi pret korupciju, jo naudas maksāšana zem galda un nodokļu nemaksāšana pēc tam tomēr ir uzskatāmas par koruptīvu lietu, ja arī mūsu sabiedrībā pietiekami dziļi "iesakņotu." Bet paldies viņam par atklātu valodu. Vispār Valdim Zatleram ir bijis jābūt tādam kā bērnudārza audzinātājam, te sasaucot Ministru kabineta sēdi, te paģērot pietiekami konkrētus uzdevumus Saeimas "gudrajām galvām," te arī pakratot ar pirkstu un sakot tā nevajag vis, bērniņi. Uzskatāmākais piemērs patlaban -- pēc tam, kad Valsts prezidents pateica to, ko pateica par valsts nozagšanu, abas madāmas no zaļajiem zemniekiem, kuras iesniedza valsts priekšlikumu, kas ļoti acīmredzami bija domāts atsevišķu ļoti bagātu cilvēku interešu apmierināšanai, sakaunējās un to atsauca. Nav nejaušība, ka viņas ir no tās pašas partijas, kuras pērn centās tāpat ar atpakaļejošu spēku legalizēt naudas atmazgāšanu. Nezinu, vai gatavojot šo runu Valsts prezidents domāja par nākamā gada pavasari, kad beigsies viņa termiņš un Saeimai par prezidentu būs jādomā atkal, jo deputātiem pateikt acīs, ka viņi reizēm ir uzvedušies kā pēdējie kretīni, atkalievēlēšanas izredzes it kā īpaši neveicina. V. Zatlera priekštece amatā būtībā tik atklāti sāka runāt tikai sava otra termiņa beigās, it īpaši slavenajā "Damokla zobens" runā, kuru viņa teica termiņa pēdējā dienā. Un arī toreiz politikāņi demonstrēja savu kretīnismu, Saeimas spīkerim pēc Valsts prezidentes uzrunas tūlīt pievēršoties pie nākamā jautājuma bez aplausiem, bez ziediem, bet pateicības, bez nekā. Tā nav nejaušība, ka arī Saeimas toreizējais spīkeris bija no tās pašas partijas, kā abas iepriekšminētās madāmas. Bet labi, ka viņš tā darīja. Ļoti labi, ka tā.

Paldies, prezidenta kungs. Lūdzu, vēlētāji -- domājiet ar galvu.

Jauku visiem dienu.

Par prognozēm, horoskopiem un milžiem -- pārdomas trešdienā

Labrīt, lasītāji!

Optimisms no Latvijas Avīzes: "Pašreizējās prognozes liecina, ka Līgo dienā un Jāņos lietus, visticamāk, nelīs vai arī gaidāms tikai vietām un nedaudz."

Mazāks optimisms no Dienas: "Dabas zīmju vērojumi ziemā un pavasarī ļauj prognozēt, ka Jāņos iespējams lietus, dažviet pat stiprs."

Šīs prognozes abas vienā un tajā pašā dienā. Gadās arī tā. Man šonedēļ divās atsevišķās avīzēs un divās atsevišķās dienās horoskopā bijis teikts, ka man jānodarbojas ar tekstilmākslu. Nespīd. Un nudien nav pārliecības, ka mūsu platuma grādos ar visaugstāko tehnoloģiju un ar visdetalizētāko izpratni par sūnām, putniem, ticējumiem, buramvārdiem u.tml., ir iespējams paredzēt laika apstākļus septiņas dienas uz priekšu. Dzīvosim, redzēsim.

***

Villošanos atsevišķos iecirkņos radījusi Latvijas televīzijas atteikšanās no tā dēvētajām "Milžu cīņām." Kolēģis Jānis Domburs to ir nosaucis par "bezkaunību" un "traģisku acu aizmālēšanu." Stafeti pārņemt esot gatavs LNT šefs Andrejs Ēķis. Manuprāt, te ir sakāmas vairākas lietas. Pirmkārt, nav jau tā, ka Latvijas televīzija gatavojas oktobrī gaidāmās Saeimas vēlēšanas ignorēt . LTV diskusiju raidījumi pēc vasaras brīvdienām visi pievērsīsies priekšvēlēšanu kampaņu, katrs savā lauciņā. Viens par tautsaimniecību, viens par sociāliem jautājumiem. Skats no malas par visu pēc kārtas. Kas notiek Latvijā par visu pēc kārtas. 100. pants katru vakaru. Kāpēc ne arī 100 grami kultūras par kultūrpolitiku un Sams par jauniešu politiku?

Otrkārt, kā cilvēks, kurš Milžu cīņu veidošanā iepriekšējos gados ir bijis iesaistīts visnotaļ cieši, varu pateikt arī ko citu, un proti -- vienlaikus intervēt astoņus vai deviņus cilvēkus nav tas pats labākais veids, kā no viņiem dabūt laukā informāciju. Ja raidījums ir 90 minūtes garš, tad katram no deviņiem dalībniekiem it kā sanāk 10 minūtes (piedevām neņemot vērā laiku, kas ir vajadzīgs raidījuma ievadīšanai, jautājumu uzdošanai u.tml.), bet, ja katram dalībniekam ir jāuzdod pašam "savs" jautājums, uz kuru var atbildēt un vajag atbildēt arī vienam vai vairākiem citiem, tad redzams, ka ļoti iedziļināta diskusija nesanāk. Jo, ja rodas iespaids, ka vienam kandidātam (partijai) tiek dots vairāk laika nekā citām, citi sāk gražoties. Pietiek jau ar to, ka nav iespējams studijā ielikt visu divdesmit-un-cik-tur partiju un partijeļu pārstāvjus -- arī par to reizi četros gados notiek pietiekami liela kašķēšanās. Piedevām, Latvijas politisko partiju pārstāvji jau nav nupat nokrituši no koka, viņi ir pietiekami rūdīti, lai atpazītu glancētas frāzes, kuras izklausās jau smuki, bet patiesībā neko nepasaka. Dombura raidījuma formāts ļauj raidījuma vadītājam ciešāk izprašņāt tos, kuri lavierē un muld. Strukturētās debatēs, kurās uz vienlīdzības pamata piedalās daudz cilvēku, tas diemžēl ir daudz mazāk iespējams.

Protams, šogad LTV varētu sakost zobus un priekšvēlēšanu diskusijas rīkot tikai to politiķu starpā, kuru pārstāvētajiem spēkiem ir reālas iespējas iekļūt Saeimā. Bet tad radīsies jautājums par jēdzienu "reālas." Vismaz patlaban šķiet, ka reālas iespējas 2. oktobrī būs Saskaņai, Vienotībai, zaļzemniekiem, un AŠajam biznesa projektam. Varbūt vēl tēvzemiešiem -- un tur, lūk, rodas jautājums. Ja uz "varbūt" pamata tēvzemiešus, tad kāpēc ne Visu Latvijai! vai sociķus?

Taču, ja politiķu debates taisās rīkot LNT, tad ir visas iespējamās bažas par to, kā tas notiks. Andrejs Ēķis nav politiski neitrāla persona un pat nemēģina par tādu izlikties. Atceros, ka pirms vienām vēlēšanām vienā no privātajiem kanāliem bija politiķu debates uz kurām, pēcāk izrādījās, tika aicināti tikai to partiju pārstāvji, kuras par to prieku bija samaksājušas. Pašā LNT svaigā atmiņā ir "politiski neitrālā" raidījumu sērija, kura, ja tā bija politiski neitrāla, tad Elviss Preslijs ir dzīvs un dzīvo Ziemeļpolā kopā ar Santaklausu. Protams, politikāņiem nekas netīk labāk, kā uzpērkams medijs. No tā viedokļa, protams, labāk būtu, ja LTV tomēr atrastu finansējumu vienotam debašu ciklam. Bet tomēr paturot prātā iepriekš minētās problēmas. Ja kāds var izstrādāt metodi, kurā ar lielu baru rafinētu politikāņu ir iespējamas saturīgas debates, tad es būšu tikai par, bet nebūs šoruden tā, kā Lielbritānijā, kur debatēs piedalās trīs, bet Amerikā -- tikai divi kandidāti. Tiesa, var arī piekrist kolēģa Dmitrija Petrenko šodien Dienā teiktajam, ka vēlēšanas tomēr nav kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, par to, ka 2. oktobrī notiks vēlēšanas, visi ir zinājuši ... nu, kopš tika noteikts, ka vēlēšanas ir oktobra pirmajā sestdienā, un tas bija visnotaļ sen. Varbūt finansējumu varēja paredzēt savlaicīgāk. Bet LTV finanšu problēmas tomēr ir pietiekami objektīva lieta, tas tā turpināsies līdz brīdim, kad politikāņi beidzot sadūšosies, lai sabiedriskajai televīzijai (un radio) nodrošinātu to finansējumu, kāds ir nepieciešams, lai pilnvērtīgi izpildītu tā dēvēto valsts pasūtījumu. Patlaban, manuprāt, abos medijos šis uzdevums tiek veikts pašaizliedzīgi un kvalitatīvi. Bet visu tomēr nevar atļauties.

Jauku visiem dienu!

Par Saeimas jefiņiem un muzejiskām cūkām -- pārdomas otrdienā

Labrīt, lasītāji!

Jā, varētu šorīt kreņķēties. Varētu kreņķēties par to, ka "Saskaņas," Šlesera biznesa projekta un Šķēles biznesa projekta pārstāvji ir nolēmuši neatbalstīt ilgi un grūti izstrādāto Elektronisko mediju likumu, cita starpā tāpēc, kā to ir skaidrojis Šlesers, "Lembergs arī neatbalsta, viņš man atsūtīja īsziņu." Kāds cits no klātesošajiem (Šķēle, Jānis Urbanovičs, Andrejs Klementjevs, Māris Kučinskis, Andris Bērziņš) piebilda, ka Lembergs "ir pret pederastiem." Interesanti, kurš -- Šķēle, Urbanovičs, Klementjevs, Kučinskis vai Bērziņš ir atļāvies izmantot šo netīkamo vārdu. Kauns par viņu un kauns arī par to, ka Saeimā ir tik milzīgi auni, ka savu (un Lemberga) personīgo un idiotisko aizspriedumu dēļ viņi ir gatavi izgāzt visu Elektronisko mediju likumu. Jefiņi tādi. Ļoti maigi teikts.

Bet kreņķēties negribas, jo šajās dienās ir noticis arī kaut kas brīnumjauks, proti -- Latvijas Nacionālais mākslas muzejs beidzot ir atvēris suvenīru veikaliņu. Tā ir lieta, par kuru šajā blogā un citur esmu rakstījis vairākkārt, un es, protams, neņemšos apgalvot, ka tieši tāpēc tas ir noticis, bet ļoti labi, ka tas ir noticis. Veikaliņā ir visādas labas lietas -- monogrāfijas par māksliniekiem, fantastisko mākslinieku Sigismunda Vidberga un Aleksandras Beļcovas apgleznotā porcelāna reprodukcijas, gleznu reprodukcijas, no kurām veidota saliekamā bilde jeb puzlis. Un, jā -- jā, jā, jā, ir arī atradies mākslinieks, kurš spēj ļoti izcilā kvalitātē uztaisīt hrestomātiskās Zaļkalna cūkas kopijas miniatūrā. Muzejs man vienu tādu uzdāvināja, paldies, paldies par to. Cūka stāv dzīvojamā istabā uz palodzes un visu novēro. Veikaliņa dāmas stāstīja, ka par 90 procentiem ir arī gatavi plakāti ar muzeja pazīstamāko gleznu reprodukcijām. Teicu viņām, ja uz kāda plakāta būs Ludolfa Liberta elpu aizraujošais Taimsskvēra skats, es būšu klāt ar naudas maku. Vien tad būs jāizdomā, kur dzīvoklī kārt plakātu blakus "īstām" gleznām. Tā nav liela problēma. Prieks, liels prieks par muzeju.

Cūka veikaliņā maksā 24 latus.

Jauku visiem dienu!

Un vēl šodien arī par buldozeru

Labdien vēlreiz, lasītāji!

Nāku šodien vēlreiz tikai, lai uzrādītu vienu interneta vietni, proti, Ainarasolijumi.lv. Nezinu, kas to ir sagatavojis, bet paldies viņam, jo lapā ir atrodami visi Šlesera solījumi gadu gaitā un patiesība par to, kas ir noticis īstajā dzīvē, nevis buldozeram starp ausīm. Kāpēc vairs kaut viens cilvēks, tajā skaitā Stendzenieks (nu, Stendzenieks tāpēc, ka viņam par to maksā, un droši vien brangu naudu), šim radījumam vairs tic?

Jauku vēlreiz visiem dienu!

Par Ulmani

Labrīt, lasītāji!

Manuprāt, Gunta Ulmaņa iesaistīšana politorganizācijas "Par labu Latviju" darbā (piedevām, viņu izvelkot no aizkulisēm tā, it kā viņš būtu Smaragdu pilsētas burvis aiz sava aizkariņa) ir pamatota tajā pašā procesā, kas tā dēvētajām "krievu" partijām mūsu valstī katru reizi uz vēlēšanām liek piemeklēt ļaudis ar tādiem uzvārdiem, kā Putins un Medvedevs. Sak', varbūt lētticīgākie ļautiņi padzirdēs uzvārdu Ulmanis un tāpēc aizsapņosies tik tālu, ka roka automātiski pastiepsies pēc attiecīgā biļetena.

Jo, runāsim atklāti -- kas gan Guntis Ulmanis ir par politiķi? Par prezidentu viņš kļuva toreizējās konjunktūras dēļ, jo tas vien, ka viņam vectēva brālis bija pirmskara valsts diktators, protams, nenozīmēja, ka jaunākais radinieks automātiski būtu ar politiskām dotībām apveltīts. Vispār padomju laikus cilvēks nodzīvoja pavisam ar citu uzvārdu, tikai pēc tam, kad valsts atjaunoja neatkarību, vārds "Ulmanis" atkal kļuva par "ejamu" preci. Ar to nebūt negribu teikt, ka G. Ulmanis bija slikts prezidents, lai arī būtu vērts konstatēt to, ka Rīgas pilī viņš darbojās tajos gados, kad valstī darbojās tā dēvētais mežonīgais kapitālisms. Viņš darīja ļoti daudz, lai nostiprinātu Latvijas Republikas prezidenta amatu kā tādu, tajā skaitā viņa laikā atjaunots Trīs zvaigžņu ordenis, izveidotas tradīcijas, kuras prezidentūrā tiek ņemtas vērā vēl šobaltdien. Ārvalstīs G. Ulmanis Latvijai kaunu nedarīja, tajā skaitā viņš uzstājās ANO 50 gadu jubilejas pasākumā, Izraēlā atvainojās par latviešu lomu genocīdā pret ebrejiem. Taču šo to viņš iemācījās arī no tā, kā politika mūsu valstī tik ļoti, ļoti cieši savijas ar ekonomiskām un tāpēc personīgām interesēm. 2007. gadā kolēģis Lato Lapsa Gunti Ulmani pirmo reizi iekļāva savā slavenajā (vai bēdīgi slavenajā, kā nu to ņem) miljonāru sarakstā, rakstot, ka šī bagātība iekasēta ne gluži skaidrā veidā. Kam nav slinkums, paskatieties paši: http://bit.ly/9MZ3Ms.

Zinu, ka attiecīgo partiju sabiedrisko attiecību speciālistiem un viņu pārstāvjiem, kuri ganās pa visiem iespējamiem portāliem, lai anonīmi (gļēvi) bīdītu uz priekšu savu "varoņu" intereses, tas rada rebes, bet pēc Gunta Ulmaņa uzrašanās es šo tandēmu nevērtēju ne pa kripatiņu pozitīvāk. Cik var spriest, viņš sabiedrībai tiks prezentēts kā "premjerministra kandidāts," bet visticamāk tā tomēr ir izkārtne. Jo negribētos domāt, ka cilvēkam ir pilnīgi pieņemams tas, ar ko nodarbojas viņa jaunceptie partneri. Presē ziņots, ka grupējums Ulmanis-Šķēle-Šlesers attiecīgi varētu būt premjerministrs, finanšu ministrs un ekonomikas ministrs. Par Šķēli šajās dienās presē parādās arvien vairāk un vairāk materiālu par to, kas par viņu ir sakāms ne jau mūsu valsts, bet gan Lielbritānijas tiesām un dažāda veida speciālistiem (angliski lasošajiem -- skat. Vjačeslava Dombrovska jaunāko bloga ierakstu Politikā.lv). Savukārt nav vērts atkārtot, kāpēc ... nu, kāpēc Eiropas noteikumu ignorētājs, dabas draugu nicinātājs, "savējo" bīdītājs, tiesiskuma nepazinējs ... kāpēc tāds cilvēks no valsts finanšu kloķiem būtu turams pēc iespējas attālāk.

Mierinājums ir tajā, ka PLL visticamāk nekādu milzīgi lielu izredžu 2. oktobrī nav. Protams, Stendzenieks pacentīsies, partijām un to apvienībām šogad ir tiesības pavisam oficiāli sevis reklamēšanai izdot vairāk nekā pusmiljonu latu, piedevām Saeimas "gudrās galvas" tā arī neatcēla noteikumu, ka pasākumu rīkošana un pašas partijas publikāciju izdošana un izplatīšana nav uzskatāma par kampaņas izdevumiem. Gaidiet, mīļie, sākot ar septembra sākumu Jūs no politikāņu pašapmierinātās un par nākamajiem četriem gadiem stipri melīgās reklāmas ne ar bomi nevarēsit atkauties. Taču nav absolūti nekāda iemesla domāt, ka PLL bosiem ir taisnība apgalvojumā, ka vēlēšanās viņi noteikti uzvarēs. Nē, visticamāk vēlēšanās uzvarēs vai nu Saskaņa vai Vienotība (interesanti, cik ļoti līdzīgi ir šie vārdi), pēc tam varētu nākt zaļie zemnieki, jo viņu absolūtākas principu trūkums ļauj katram viņos saskatīt kaut ko citu un sev tuvāku, un droši vien tikai pēc tam vēl kāds cits, tajā skaitā arī PLL. Deputāta imunitātes iegūšana vienam otram censonim varētu būt vadmotīvs, gluži tāpat kā pie kaimiņiem Krievijā un attālākiem kaimiņiem tajā Eiropas daļā, kura saucas Itālija. Taču tas nu reiz nav iemesls par kādu balsot. Tieši pretējais -- tas ir iemesls attiecīgās personas atstāt privātajā dzīvē, lai ar saviem pagātnes grēkiem tie tiek galā paši un nemet kārtējo kauna traipu uz visu Latvijas politiku un parlamentāro iekārtu. Savukārt, ja Guntis Ulmanis tagad ir kļuvis par cilvēku, kurš ir gatavs akceptēt bezstrīdus "gāzi grīdā" politiku, "savējo" bīdīšanu visos amatos, apstākļus, kuros nopietns ārvalstu investors saka, ka vieglāk ir strādāt Nigērijā nekā Latvijā, un kolēģus, kuriem no darba brīvā laikā ir risināma tiesvedība ... nu, tad labāk lai arī viņš paliek privātajos, nodarbojas ar savu hokeju, un dzīvo labu, bet privātu dzīvi.

Jauku visiem dienu!