ceturtdiena, 2010. gada 17. jūnijs

Nogurdinošais stāsts par Latvenergo, bet paldies Valsts prezidentam!

Labdien, lasītāji.

Stāsts par Latvenergo, ja godīgi, ir nomācošs un nogurdinošs tādā "cik vēl ilgi, kungs, cik vēl ilgi?" kontekstā. Protams, nav informācijas par to, ko īsti KNAB tur ir saskatījis un ko īsti Latvenergo ļaudis ir darījuši darbu vai nedarbu kontekstā, bet KNAB jau nestrebj karstu. Atliek vien pievienoties šodien Dienas Biznesā paustajai cerībai, ka šoreiz jautājums tiks risināts krietni ātrāk nekā tas ir ierasts mūsu valstī.

Bet tā jau ir sērija. Tā ir sērija, kura sākās pagājušā gadsimta 90. gados, kad Latvijas jaunceptā politikāņu paaudze konstatēja, ka politika var būt viens itin ienesīgs biznesiņš. Mēs zinām pilnīgi skaidri, ka kukuļi Saeimas deputātiem tika maksāti no tā dēvētajām Ventspils interesēm. Mēs zinām pilnīgi skaidri, ka celtniecības industrijā toreiz izveidojās joprojām aktuālais jēdziens "10 procenti." Pagāja laiks, Latvijā ieradās firma Daimler un maksāja kukuļus. Pagāja laiks un tapa pieķertas un notiesātas divas negodīgas tiesneses. Pagāja laiks un viens ietekmīgs advokāts "dzēra tēju" ar tiesnešiem. Pagāja laiks un izveidojās skandāls Bērnu slimnīcā. Un nu ir pagājis laiks un ir šī situācija ar Latvenergo. Un lieki teikt, ka te ir uzskaitīts tikai ļoti, ļoti mazs procents no visa tā, kas mūsu valstī ir darījies tad, kad politika ir saskārusies ar naudu. Piedevām tas viss ir noticis apstākļos, kad politikāņi pret pretkorupcijas centieniem ir izturējušies labākajā gadījumā ar nicinājumu un sliktākajā ar klaju šo centienu apkarošanu. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs tika izveidots tikai pēc masīviem puņķiem un asarām. Pašreizējā Saeimā kā vienu no pašiem, pašiem pirmajiem darbiņiem pēc kopā sanākšanas 2006. gada beigās deputāti likvidēja parlamentāro Pretkorupcijas komisiju. Un kur nu vēl visa garā epopeja ap Alekseju Loskutovu un "stabilitātes garantu," kas uzsēdās visai Latvijai uz kakla.

Tāpēc prieks par runu, ar kādu šodien Saeimā uzstājās Valsts prezidents Valdis Zatlers. Citēju: "Saeimas darba kārtībā ik pa brīdim parādās atsevišķi likumi, kuru virzībā saskatāma šauru interešu lobēšana, piemēram, drošības iestāžu likumi, 'mutatis mutandis,' Kredītiestāžu likuma grozījumi. Arī šodien jūsu darba kārtībā ir likumi, kuros ar atpakaļvērstu spēku tiek nodrošināta zemes privatizācijas krasa samazināšana. Es aicinu deputātus apdomāt un noraidīt šos likumprojektus, nebalsot par iespējamu valsts nozagšanu."

Lieki teikt, ka nebūtu gaidāms, ka Valsts prezidents minēto nedarbu skaitā ieskaitītu arī pats savu ievēlēšanu, ņemot vērā to, ka tā demonstrēja, pirmkārt, toreizējās valdošās bandas prātam neaptveramo augstprātību un, otrkārt, tās nevīžīgo attieksmi pret korupciju, jo naudas maksāšana zem galda un nodokļu nemaksāšana pēc tam tomēr ir uzskatāmas par koruptīvu lietu, ja arī mūsu sabiedrībā pietiekami dziļi "iesakņotu." Bet paldies viņam par atklātu valodu. Vispār Valdim Zatleram ir bijis jābūt tādam kā bērnudārza audzinātājam, te sasaucot Ministru kabineta sēdi, te paģērot pietiekami konkrētus uzdevumus Saeimas "gudrajām galvām," te arī pakratot ar pirkstu un sakot tā nevajag vis, bērniņi. Uzskatāmākais piemērs patlaban -- pēc tam, kad Valsts prezidents pateica to, ko pateica par valsts nozagšanu, abas madāmas no zaļajiem zemniekiem, kuras iesniedza valsts priekšlikumu, kas ļoti acīmredzami bija domāts atsevišķu ļoti bagātu cilvēku interešu apmierināšanai, sakaunējās un to atsauca. Nav nejaušība, ka viņas ir no tās pašas partijas, kuras pērn centās tāpat ar atpakaļejošu spēku legalizēt naudas atmazgāšanu. Nezinu, vai gatavojot šo runu Valsts prezidents domāja par nākamā gada pavasari, kad beigsies viņa termiņš un Saeimai par prezidentu būs jādomā atkal, jo deputātiem pateikt acīs, ka viņi reizēm ir uzvedušies kā pēdējie kretīni, atkalievēlēšanas izredzes it kā īpaši neveicina. V. Zatlera priekštece amatā būtībā tik atklāti sāka runāt tikai sava otra termiņa beigās, it īpaši slavenajā "Damokla zobens" runā, kuru viņa teica termiņa pēdējā dienā. Un arī toreiz politikāņi demonstrēja savu kretīnismu, Saeimas spīkerim pēc Valsts prezidentes uzrunas tūlīt pievēršoties pie nākamā jautājuma bez aplausiem, bez ziediem, bet pateicības, bez nekā. Tā nav nejaušība, ka arī Saeimas toreizējais spīkeris bija no tās pašas partijas, kā abas iepriekšminētās madāmas. Bet labi, ka viņš tā darīja. Ļoti labi, ka tā.

Paldies, prezidenta kungs. Lūdzu, vēlētāji -- domājiet ar galvu.

Jauku visiem dienu.

1 komentārs:

mikijpele teica...

Jā, Kārli, neskatoties uz visu epopeju ar Prezidenta ievēlēšanu, tomēr viņš brīžam šķiet diezgan lādzīgs, turklāt runā visskaļāk no visiem, es pat teiktu, nebaidīdamies par savu vietu. Visu cieņu cilvēkam, kurš, atvainojiet, atrasts zoodārzā, bet vismaz viņam ir lielas ķetnas, ar ko piespiest pie sienas dažus labus valsts izzadzējus.

 

free counter