Gribat zināt? Ejiet dillēs!

Labrīt, lasītāji!

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija šajās dienās kārtējo reizi ir demonstrējusi, kāpēc pašreizējai valdošajai "elitei" vairs nevar uzticēties nemaz. Komisija ir noraidījusi Korupcijas novēršanas un apkarošanas paģērētos, Eiropas Savienības principos pamatotos un Ministru kabineta apstiprinātos grozījumus likumā par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonu darbā, kas būtu ļāvuši (nevis uzlikuši par pienākumu, bet ļāvuši) valsts amatpersonām sabiedrību informēt par gadījumiem, kad cita amatpersona ir darbojusies neatbilstoši likuma prasībām. Doma, ka tas varētu būt pienākums, no politikāņu darba kārtības pazuda jau sen, bet tagad acīmredzot likumā pat nebūs pateikts, ka tas būtu vēlams, ja godīgas valsts amatpersonas citiem pastāstītu par negodīgām valsts amatpersonām.

Civilizētās valstīs šāda "svilpes pūtēju" (no angļu val. - whistleblower) lieta nav nekas neparasts. Kliedzošākie gadījumi ir ar senu bārdu. Amerikas tā dēvētajā Votergeitas skandālā žurnālistiem ļoti daudz informācijas nopludināja cilvēks ar palamu "Dziļā rīkle," un tā rezultātā ASV prezidentam Ričardam Niksonam nācās no amata aiziet ar lielu negodu. Tikai 2005. gadā sabiedrība uzzināja, ka "Dziļā rīkle" bija augsti stāvoša FIB amatpersona. Savukārt 1998. gadā auditors Eiropas komisijā "pūta svilpē," lai norādītu uz pastāvošu korupciju komisijas darbā. Ne tikai tāpēc, bet daļēji tomēr tādēļ notika Žaka Santēra vadītās komisijas atkāpšanās no amata. Runai nav par visu varu jābūt par amatpersonām. 2001. gadā Šveicē divi cilvēki paziņoja, ka cilvēks, kurš ir uzstājies kā "eksperts" jautājumā par tabakas preču kaitīgumu, patiesībā slepus ir bijis nodarbināts kādā lielā cigarešu ražošanas uzņēmumā.

Komisijā "argumenti" bija ierasti un nogurdinoši. Deputāta Oskara Spurdziņa (TP) vadītajā diskusijā notika kārtējā šausmināšanās par to, ka likuma grozījumi nozīmētu "atgriešanos staļinismā" un "stučīšanu." Minētais deputāts nācis no tās pašas partijas, kurā darbojas kādreizējais valdības ministrs Mareks Segliņš, viņš to pašu centās apgalvot par likuma grozījumiem, kuros noziegumos apsūdzētām personām ļautu nodrošināt mīkstāku sodu, ja tās sniegtu liecības par noziegumos nopietnāk iesaistītām personām. Arī tā tika nosaukta par "štučīšanu," lai gan ar laiku šī opozīcija tika pārvarēta un jaunie noteikumi tika ieviesti praksē.

Te nav redzams nekas cits, kā politikāņu ierastā pārliecība, ka par viņu un "savējo" darbu nevienam nedrīkst būt nekādas intereses. Taču politiskā iekārtā, kurā nebūšanas nereti ir ierastākas par labiem darbiem, tas būtu tikai lieliski, ja tie, kuri valsts un pašvaldību pārvaldē saskata nekārtības, to kārtu pie zvana. Protams, tā nedrīkst būt politiska izrēķināšanās, jo arī tā mūsu banānu republikā ir pārāk ierasta, taču tāpēc jau mums ir tiesas. Nebūšanu atklāšanā nozīmīgu un pozitīvu lomu spēlē atsevišķi masu informācijas līdzekļi, pirmkārt jau raidījumi "Nekā personīga" un "De Facto," kā arī portāls Politika.lv un individuāli žurnālisti, piemēram, no laikraksta Diena padzītā Baiba Rulle, kā arī ne vienmēr pavisam pārliecinošais, bet tomēr nopietni uztveramais Lato Lapsa. Taču nekas slikts nebūtu, ja procesā piedalītos arī amatpersonas, pirmkārt jau no Civildienesta, kur nebūšanas noteikti ir redzamas, tā teikt, kā uz delnas.

Komisijā man pastāstīja, ka individuāli balsojumi tajā netiek piefiksēti, bet balsojumā pieci deputāti balsoja "par," neviens nebalsoja "pret" ... bet sešas "gudrās galvas" atturējās. Vārdu sakot, sešiem politikāņiem nebija viedokļa par to, vai pretkorupcijas centienos būtu jāiesaista arī amatpersonas. Pret šo domu acīmredzot pat "gudrās galvas" negribēja balsot, tas nu izskatītos visai nesmuki. Bet rezultāts tomēr bija tieši tāds pats. Un kārtējo reizi "gudrās galvas" sabiedrības virzienā demonstrēja paceltu rokas vidējo pirkstu. Gribējāt zināt? Ejiet dillēs!

Jauku visiem dienu!