Par tehnoloģijām un ludītiem

Labdien, lasītāji!

Šodien laikrakstā Diena ir materiāls par brīnumiem, kādus mūsdienās cenšas saražot pasaules elektronikas un telekomunikāciju kompānijas. Aotrs Jānis Vēvers raksta, ka "kļūst skaidrs, ka jau tuvākajos gados mobilais tālrunis kā verbālas saziņas rīks izzudīs un tā vietā stāsies elektronisks asistents -- miniatūrs dators, kurā starp daudzām citām iespējām būs arī zvanīšanas funkcijas." Esot paredzami video zvani, iespēja veselai grupai cilvēku dažādās pasaules vietās skatīties vienu un to pašu televīzijas raidījumu un ekrānā vienlaikus redzēt arī citam citu lēkājam, priecājamies un kliedzam, kā arī, "mazliet tālākā nākotnē" -- "hologrammas, kas patiešām ļaus projicēt tuviniekus jūsu istabā un pavadīt laiku ar viņiem, pat ja patiesībā šie cilvēki atradīsies citā kontinentā."

Tas viss izklausās interesanti, bet tajā ir arī savs "bet." Mana vēsture ar tehnoloģijām sākās ar melnbaltu televizoru un mehānisku rakstāmmašīnu, kurus vēl bērnībā nomainīja krāsu televizors un elektriska rakstāmmašīna. Kad biju pusaudzis, vecāki iegādājās Makintoša datoru, kuru mamma nosauca par "Anšlāvu." Viņa tajā rakstīja grāmatas, tajā bija arī pavisam elementāras datora spēles. Laikā, kad strādāju Amerikas latviešu apvienībā, tas bija 1991. gadā, mēs ar Latviju sazinājāmies ar teleksu -- aparātu, kurā ievadīja garu lentu ar caurdurtiem caurumiņiem. Latvijā dzīvojot es ilgi turējos pret, bet ar laiku iegādājos peidžeru (vai atceraties peidžerus?). Arī pret mobilo telefonu es ilgi tirinājos -- negribēju būt tik ļoti pieejams, bet 1999. gada decembrī iegādājos arī tādu. Protams, man ir dators, tas ir visnotaļ jaudīgs un ar visvisvisādām programmām. Taču mobilais man joprojām ir vecs un vienkāršs Nokia. Nu, nav man vajadzīgs mobilais telefons ar interneta pieslēgumu. Ko tādā mazītiņā lodziņā vispār var saskatīt? Nav īpašas vajadzības fotografēt -- man ir digitālais fotoaparāts tiem brīžiem, kad kaut kas jāiemužina.

Ja godīgi, attiecībā uz jaunām tehnoloģijām esmu mazliet "ludīts." Jēdziens "Luddite" attiecas uz 19. gadsimta tekstīlrūpniecības darbiniekiem Lielbritānijā, kuri centās iznīcināt industriālā laikmeta pirmos aizmetņus, jo viņi baidījās, ka zaudēs darbu un mainīsies viss viņu dzīves veids. Kas attiecas uz mūsdienu tehnoloģijām, arī man savulaik bija elektroniska piezīmju grāmatiņa, kura vienā jaukā dienā kādā ārzemju lidostā nolēma dzīvei pateikt "čau." Pazuda pilnīgi viss, kas tajā bija ierakstīts. Tas bija pabriesmīgi. Un manī radās šaubas un piesardzība par aparātiem, kuri it kā vienlaikus var izdarīt visu ko pēc kārtas. Piemēram, kādu brīdi pasaulē tapa piedāvāti televizori, kuros bija arī video kasešu iekārta. Ja ir divas lietas vienā, tad ja viena salūzt, labot ir jāstiepj viss aparāts. Man televizors, video aparāts un DVD aparāts katrs stāv atsevišķi, kad sabojājas viens, nav pazaudēta visa sistēma.

No otras puses, visa mūslaiku attīstība ir pagalam interesanta. Vērts atcerēties, ka tas bija salīdzinoši nesen, kad vismaz laukos nebija ne elektrības, ne telefona sakaru. Pat automobīlis ir knapi simts gadu vecs. Pēdējo 20 gadu laikā attīstība bijusi vienkārši žilbinoša, vēl pirms padsmit gadiem mēs neviens nezinājām, kas ir internets, lai gan patiesībā internets kā tāds tika izgudrots jau īsi pēc 2. pasaules kara. Tagad nezinu, kā citiem, bet man bez interneta ir grūti iedomāties dzīvi kā tādu. E-pasts -- vēstuli aploksnē ar pastmarku es sūtu labi, ja trīs vai četras reizes gadā. Par to, ja godīgi, man ir mazliet žēl, jo vēstule pastkastītē ir ļoti jauka lieta. Bet e-pasts ir ātrāks, ar māsu Čikāgā es reizēm sarakstos piecas, sešas reizes dienā. Maniem ļoti daudzajiem tulkošanas klientiem vairs nav jādomā, kā mani atrast, lai rokā iedotu tulkojamās lapas. Visus rēķinus es maksāju internetā, arī tā bija lieta, no kuras es ilgi izvairījos, līdz uzzināju, cik tas patiesībā ir vienkārši un viegli. Atzīstu arī, ka hologramma, ar kuras palīdzību mani radinieki no Amerikas varētu jebkurā brīdī "viesoties" manā dzīvoklī, šķiet pagalam interesanta lieta. Bet cik tas viss maksās? Noteikti, vispirms milzīgi daudz un pēc tam mazāk. Bet cik labi tas darbosies? Piemēram, mani jau ļoti sen kaitina gigantiskā uzņēmuma Microsoft indeve, jaunas operētājsistēmas laist tirgū apmēram reizi sešos mēnešos, turklāt negatavas, lai lietotāji paši konstatē problēmas un dod par tām ziņu. Tas nu nav priekš manis, man joprojām ir Windows XP (arī ar to nācās kādu brīdi aprast), nekādas Vistas, nekādas 7. versijas.

Vienu vārdu sakot, jaunās tehnoloģijas man ir ļoti interesantas. Piemēram, es gribētu, lai kāds izgudro aparātu, ar kura palīdzību var ceļot nākotnē un pagātnē. Gribētu doties 10 tūkst. gadu pagātnē, atrast senlatviešus, un ieteikt viņiem šajos platuma grādos atpūsties, jo ceļš no Indijas bijis garš, bet pēc tam doties tālāk. Kas gan mums nekaitētu, ja mēs būtu, teiksim portugāļi? Laika apstākļi labāki, kaimiņos nekādas Krievijas. Bet tajā pašā laikā es ar tehnoloģijām esmu uzmanīgs. Jā, varbūt tiešām 'ludīts.'

Jauku visiem dienu!