Par skaitīšanu un kājām iešanu

Labrīt, lasītāji!

Šorīt presē lasāms, ka vispārēju finanšu problēmu apstākļu spiesta, Latvijas valdība Eiropas savienībai ir lūgusi atļauju 2011. gadā veikt nevis pilnīgu tautas, bet gan tā dēvēto lauku skaitīšanu. Centrālajā statistikas pārvaldē uzzināju, ka tas nozīmētu lauksaimniecību saskaitīšanu, jo tas saistās ar informāciju, kāda ir vajadzīga ES lauksaimniecības atbalstu un subsīdiju programmai. Pilnīga tautas skaitīšana, protams, nozīmētu visu Latvijas iedzīvotāju saskaitīšanu.

Man nu liekas, ka šis nav tas gadījums, kad vajag knapināties. Tiesa, pilna tautas saskaitīšana nav lēts prieks. Ziņots, ka patlaban valsts budžeta ietvaros paredzētā summa ir 5,8 miljoni latu mazāka par nepieciešamo. Izmaksas vismaz daļēji saistāmas ar to, ka procesā vajadzīgs liels skaits intervētāju -- savi divi tūkstoši, un par velti jau neviens to nedarīs, piedevām gluži neapmācītas personas darbam nederēs. Taču valdības lūgums, manuprāt, būtu noraidāms divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tautas skaitīšana 2011. gadā notiks visā Eiropas savienībā vienkopus, un tās pamatā ir Eiropas Parlamenta un Padomes regula, tātad -- nevis ieteikums, bet gan noteikums. Un otrkārt, informācija no pilnas tautas saskaitīšanas tomēr ir būtiski svarīga. Piemēram, nav īsti zināms, cik liels skaits mūsu tautiešu ir pārcēlušies uz ārzemēm. Interesanti ir jautājumi par sabiedrības vidējo vecumu un turīgumu. Paredzēts ievākt ziņas par iedzīvotāju izglītības līmeni, par turīgumu vai tā trūkumu, par mājokļiem. Tas viss ir saistoši ne tikai statistikas, bet arī rezultātu līmenī. Runa ir par aplikšanu ar nodokļiem, par subsīdiju nepieciešamību, par daudz ko.

Tiesa, tautas skaitīšana ir viena piņķerīga būšana. Ne visi valsts iedzīvotāji ir viegli saskaitāmi. Ir bezpajumtnieki. Ir ļaudis, kuri tā vai cita iemesla dēļ slēpjas. Latvijas gadījumā būs pietiekami daudz tādu gadījumu, kad cilvēks kaut kur ir pierakstīts, bet tur nav sastopams. Ir cilvēki, kuri nelabprāt atbild uz jebkuru valdības uzdotu jautājumu. Un, kā jau minēju, process nav no lētajiem.

Bet minēto iemeslu dēļ tas tomēr ir jāizdara. Kaut vai, lai precizētu iedzīvotāju skaitu un iedzīvotāju struktūras raksturīpašības. Zinu, ka CSP jau ir sašaurinājusi aplūkojamo jautājumu skaitu, lai daļēji ietaupītu naudiņu. Bet atteikties no skaitīšanas pavisam -- nu, tas nebūtu ES dalībvalsts cienīgi, turklāt tas arī visticamāk nebūtu pieļaujami tieši no minētās regulas viedokļa.

***

Un vēl. Šodien Dienā Bruno Šulcs stāsta par veikaliem Ulmaņa gatvē, kurus viņš apmeklē, lai nopirktu preces mājokļa remontam. B. Šulcs stāsta, ka ar sabiedrisko transportu tur nevar nokļūt, ar divriteni pa rudens dubļiem ir grūti braukt ... un tāpēc viņš ceļu uz veikaliem mēro kājām. Un iedomājieties -- "pirms Lielirbes ielas pēkšņi beidzas trotuārs! Tiesa, pēc metriem simts tas atkal turpinās, taču, lai līdz tam nokļūtu, jāmeklē apkārtceļš." Tas nu liecina, ka Rīga ir iegājusi tā dēvētajā suburbanizācijas posmā, kur pilsētvides plānošana saitās pirmkārt un galvenokārt ar autobraucējiem. Manā dzimtajā Amerikā priekšpilsētās ir ļoti, ļoti daudz vietu, kur kājāmgājējiem nav paredzēts absolūti nekas, gan jau dažs labs šī bloga lasītājs to būs piedzīvojis pats. Protams, mūsu galvaspilsēta arī citā nozīmē nav pazīstama ar pašvaldību, kura īpaši rūpējas par iedzīvotājiem. Stāsts par Mangaļsalu un alkatīgajiem skatieniem, kādi tās virzienā tiek raidīti no atsevišķiem biznesa ļaudīm un šeptētājiem, par to liecina gana labi. Jādomā arī par to, ka pietiekami daudzās vietās Rīgā velosipēdu īpašnieki ir spiesti vai nu braukt pa pieblīvēto ielu, vai arī lavīties pa pieblīvēto trotuāru. Taču mūsējā nav valsts, kurā katram ir automobīlis. Tomēr nevajadzētu būt tā, ka trotuārs pēkšņi beidzas.

Jauku visiem dienu!