Vienā no iepriekšējiem bloga ierakstiem minēju to, ka pēc daudziem gadiem atradās manu vecāku kāzu fotogrāfijas. Lūk, kādi viņi izskatījās 1959. gada 15. augustā. Māte, Līga Korsts Streipa, ir pa labi, tēvs Laimons Valdemārs Streips ir pa vidu, bet pa kreisi ir mātes jaunākā māsa Gundega. Māte nomira 1991. gada aprīlī, bet tēvs -- 2003. gada augustā. Es viņus turu mīļā piemiņā, jo bez viņiem es nebūtu tas, kas esmu.
trešdiena, 2008. gada 31. decembris
Vēl viena piezīme -- par vecāku kāzām
Vienā no iepriekšējiem bloga ierakstiem minēju to, ka pēc daudziem gadiem atradās manu vecāku kāzu fotogrāfijas. Lūk, kādi viņi izskatījās 1959. gada 15. augustā. Māte, Līga Korsts Streipa, ir pa labi, tēvs Laimons Valdemārs Streips ir pa vidu, bet pa kreisi ir mātes jaunākā māsa Gundega. Māte nomira 1991. gada aprīlī, bet tēvs -- 2003. gada augustā. Es viņus turu mīļā piemiņā, jo bez viņiem es nebūtu tas, kas esmu.
2008. gadam aizejot -- pārdomas 31. decembrī
Labdien, lasītāji!
Nu, ko? Gads atkal garām. Nezinu, kā citiem, bet man tas ir paskrējis garām vēja spārniem. Vispār laiks šķiet ātri, ātri ejam. Bērnībā mēnesis likās kā mūžība, nu vairs gan ne.
Domājot par 2008. gadu Latvijā, diemžēl, jādomā lielākoties par negatīvām lietām. Mūsu izcili nekompetentā valdība turpina vārīt briesmīgas ziepes, lai gan patiesībā zem ziepju katla uguni, protams, iekūra iepriekšējā valdība ar "stabilitātes garantu" priekšgalā. Tiesa, daudzi ministri no viņa valdības ministru krēslos sēž joprojām, lai gan dažam labam lietošanas termiņš jau sen ir garām. Slakteris ar savu "nasing spešal" interviju, Veldre ar saviem zirgiem, Demakova ar savu muļķīgo demagoģiju par laikrakstiem, Segliņš ar savu izmuldēšanos par britiem un zaptes burkām. Tā nav sakritība, ka tie visi ir "Tautas" partijas ministri -- iedomīgāku partiju būtu grūti iedomāties, un tās roka bijusi klāt pie visiem baisākajiem lēmumiem. Centieni sagraut valsts drošību un nodokļu nemaksātāja iebīdīšana prezidenta amatā -- tie bija partijas "nopelni" aizpērn, bet šogad bija centieni legalizēt naudas atmazgāšanu, patoloģiskā demagoģija par vasarā notikušo referendumu, viss minētais nonsenss runāšanā un muldēšanā, kā arī finanšu sistēmas absolūtais krahs, kura rezultātā visiem Latvijas iedzīvotājiem nākamajā gadā nāksies maksāt ievērojami lielākus nodokļus par precēm un pakalpojumiem un daudzos nākamajos gados nāksies atmaksāt aizdevumus no starptautiskām instancēm. Paldies nudien būtu nevietā.
Protams, šogad ir notikušas arī jaukākas lietas. Dziesmu svētki notika pirms valsts atzina, ka finanšu sistēma tuvojas bankrotam, tos nekas netraucēja. Valsts godam atzīmēja savu 90. gadskārtu, nezinu, kā citur, bet Rīga bija ļoti skaisti izrotāta ar mākslinieku izdomātajiem gaismas efektiem. Protams, Olimpiskās spēles, kurās malača godu izpelnījās Māris Štrombergs, Ainārs Kovals un Viktors Ščerbatihs (tiesa, pēdējais ir pelnījis arī nosodījumu kā valdošās kliķes pārstāvis Saeimā), kā arī Parolimpiskās spēles, kurās divas medaļas, tajā skaitā arī zelta medaļu un pasaules rekordu diska grūšanā, ieguva Aigars Apinis. Turpinu uzskatīt, ka tas ir grēks, ka viņam valsts piešķīra mazāku prēmiju, nekā minētajiem "veselajiem" sportistiem.
Ārvalstīs šis ir bijis trauksmains gads gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Amerikāņi nolēma, ka ir laiks atteikties ne vien no visu laiku sliktākā prezidenta Buša, bet arī no viņa politikas, nodrošinot uzvaru Demokrātu partijas kandidātam Barakam Obamam, kā arī Demokrātu partijas vairākumu abās ASV Kongresa palātās. Paldies Dievam, Buša varza vāksies projām, tajā skaitā arī valsts viceprezidents Čeinijs, kurš nupat ir atzinis, ka jā, viņš konkrēti atļāva to cilvēku, kurus Buša valdība tur aizdomās par terorismu, spīdzināšanu. Tas ir konkrēts starptautiskā likuma pārkāpums, turklāt briesmīgs, un Čeinijs būtu pelnījis mūža atlikušo daļu pavadīt cietumā, taču amerikāņu prezidentiem ir ierasts amata termiņa pēdējās dienās piedot visādus grēkus, ļoti iespējams, Bušs tā darīs arī Čeinija gadījumā. Vēl starptautisko sabiedrību satricināja pirmā Krievijas ekspansija kopš PSRS sabrukuma, mums kaimiņos ir patiesa diktatūra, no kuras NATO valstij varbūt nav īpaši jābaidās, taču uzmanīgiem jābūt gan mums, gan arī citiem pasaules iedzīvotājiem. Teroristu uzbrukumi Mumbajā un citur pasaulē -- arī tā, diemžēl, mūsdienās ir dzīves realitāte. Kodolprogrammas divās no pasasules bīstamākajām valstīm, runa ir par Irāku un Ziemeļkoreju -- arī tā ir īstenība. Mēs dzīvojam trauksmainā pasaulē, tā nu ir tiesa. Jēzus savā tā sauktajā kalna sprediķī teica, ka "svētīti ir miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem." Lai nu šādu Dieva bērnu būtu vairāk.
Atliek redzēt, ko mums nesīs jaunais gads. Man rakstot, līdz tam palikušas mazliet vairāk, kā 10 stundas. Vēlu visiem lasītājiem 2009. gadā piedzīvot pirmkārt jau veselību, jo bez tās nekas labs nenotiek, bet arī sapņu piepildīšanos un mērķu sasniegšanu. Nekad nav tik slikti, ka nevarētu būt vēl sliktāk, to der atcerēties, turklāt šogad, tāpat kā visus pēdējos gadus, varam būt pateicīgi par to, ka Latvija ir brīva un neatkarīga un latviešiem ir sava mājvieta. Laimīgu Jauno gadu, lasītāji! Un jauku visiem dienu!
Nu, ko? Gads atkal garām. Nezinu, kā citiem, bet man tas ir paskrējis garām vēja spārniem. Vispār laiks šķiet ātri, ātri ejam. Bērnībā mēnesis likās kā mūžība, nu vairs gan ne.
Domājot par 2008. gadu Latvijā, diemžēl, jādomā lielākoties par negatīvām lietām. Mūsu izcili nekompetentā valdība turpina vārīt briesmīgas ziepes, lai gan patiesībā zem ziepju katla uguni, protams, iekūra iepriekšējā valdība ar "stabilitātes garantu" priekšgalā. Tiesa, daudzi ministri no viņa valdības ministru krēslos sēž joprojām, lai gan dažam labam lietošanas termiņš jau sen ir garām. Slakteris ar savu "nasing spešal" interviju, Veldre ar saviem zirgiem, Demakova ar savu muļķīgo demagoģiju par laikrakstiem, Segliņš ar savu izmuldēšanos par britiem un zaptes burkām. Tā nav sakritība, ka tie visi ir "Tautas" partijas ministri -- iedomīgāku partiju būtu grūti iedomāties, un tās roka bijusi klāt pie visiem baisākajiem lēmumiem. Centieni sagraut valsts drošību un nodokļu nemaksātāja iebīdīšana prezidenta amatā -- tie bija partijas "nopelni" aizpērn, bet šogad bija centieni legalizēt naudas atmazgāšanu, patoloģiskā demagoģija par vasarā notikušo referendumu, viss minētais nonsenss runāšanā un muldēšanā, kā arī finanšu sistēmas absolūtais krahs, kura rezultātā visiem Latvijas iedzīvotājiem nākamajā gadā nāksies maksāt ievērojami lielākus nodokļus par precēm un pakalpojumiem un daudzos nākamajos gados nāksies atmaksāt aizdevumus no starptautiskām instancēm. Paldies nudien būtu nevietā.
Protams, šogad ir notikušas arī jaukākas lietas. Dziesmu svētki notika pirms valsts atzina, ka finanšu sistēma tuvojas bankrotam, tos nekas netraucēja. Valsts godam atzīmēja savu 90. gadskārtu, nezinu, kā citur, bet Rīga bija ļoti skaisti izrotāta ar mākslinieku izdomātajiem gaismas efektiem. Protams, Olimpiskās spēles, kurās malača godu izpelnījās Māris Štrombergs, Ainārs Kovals un Viktors Ščerbatihs (tiesa, pēdējais ir pelnījis arī nosodījumu kā valdošās kliķes pārstāvis Saeimā), kā arī Parolimpiskās spēles, kurās divas medaļas, tajā skaitā arī zelta medaļu un pasaules rekordu diska grūšanā, ieguva Aigars Apinis. Turpinu uzskatīt, ka tas ir grēks, ka viņam valsts piešķīra mazāku prēmiju, nekā minētajiem "veselajiem" sportistiem.
Ārvalstīs šis ir bijis trauksmains gads gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Amerikāņi nolēma, ka ir laiks atteikties ne vien no visu laiku sliktākā prezidenta Buša, bet arī no viņa politikas, nodrošinot uzvaru Demokrātu partijas kandidātam Barakam Obamam, kā arī Demokrātu partijas vairākumu abās ASV Kongresa palātās. Paldies Dievam, Buša varza vāksies projām, tajā skaitā arī valsts viceprezidents Čeinijs, kurš nupat ir atzinis, ka jā, viņš konkrēti atļāva to cilvēku, kurus Buša valdība tur aizdomās par terorismu, spīdzināšanu. Tas ir konkrēts starptautiskā likuma pārkāpums, turklāt briesmīgs, un Čeinijs būtu pelnījis mūža atlikušo daļu pavadīt cietumā, taču amerikāņu prezidentiem ir ierasts amata termiņa pēdējās dienās piedot visādus grēkus, ļoti iespējams, Bušs tā darīs arī Čeinija gadījumā. Vēl starptautisko sabiedrību satricināja pirmā Krievijas ekspansija kopš PSRS sabrukuma, mums kaimiņos ir patiesa diktatūra, no kuras NATO valstij varbūt nav īpaši jābaidās, taču uzmanīgiem jābūt gan mums, gan arī citiem pasaules iedzīvotājiem. Teroristu uzbrukumi Mumbajā un citur pasaulē -- arī tā, diemžēl, mūsdienās ir dzīves realitāte. Kodolprogrammas divās no pasasules bīstamākajām valstīm, runa ir par Irāku un Ziemeļkoreju -- arī tā ir īstenība. Mēs dzīvojam trauksmainā pasaulē, tā nu ir tiesa. Jēzus savā tā sauktajā kalna sprediķī teica, ka "svētīti ir miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem." Lai nu šādu Dieva bērnu būtu vairāk.
Atliek redzēt, ko mums nesīs jaunais gads. Man rakstot, līdz tam palikušas mazliet vairāk, kā 10 stundas. Vēlu visiem lasītājiem 2009. gadā piedzīvot pirmkārt jau veselību, jo bez tās nekas labs nenotiek, bet arī sapņu piepildīšanos un mērķu sasniegšanu. Nekad nav tik slikti, ka nevarētu būt vēl sliktāk, to der atcerēties, turklāt šogad, tāpat kā visus pēdējos gadus, varam būt pateicīgi par to, ka Latvija ir brīva un neatkarīga un latviešiem ir sava mājvieta. Laimīgu Jauno gadu, lasītāji! Un jauku visiem dienu!
otrdiena, 2008. gada 30. decembris
Mājās būt pēc jauka atvaļinājuma -- arī jauki!
Labrīt, lasītāji!
Esmu atgriezies no atpūtas Amerikas Savienotajās Valstīs. Prieks bija liels, Ziemassvētkus pavadīt kopā ar ģimeni, kura kopš mana pēdējā Čikāgas apmeklējuma, ir pieaugusi par vienu vienību -- jaunākās māsas Andārtes meita Līga nu ir četrus mēnešus veca un ir dzīvespriecīga un bieži vien smaidoša meitenīte. Izciemojos kārtīgi, paēdu vairākos restorānos, kuri Čikāgā ir, bet Latvijā nav. Tajā skaitā kafejnīcā "Louie's", kura atrodas netālu no māsas Žubītes mājas un piedāvā klasiskas amerikāņu brokastis -- olas, bekonu, ceptus kartupeļus un grauzdētu maizi. Katru dienu tādas nevar ēst, bet reizēm tās ir oi, cik garšīgas! Apmeklēju arī jūras velšu restorānu "Red Lobster," kur ar gardu muti notiesāju grilētu omāru, garneles un jūras ķemmites. Ņam! Svētvakaru nosvinējām pie māsas Katrīnas. Dīvainākie bija laika apstākļi. Pagājušajā pirmdienā temperatūra nokāpa līdz -25 grādiem, savukārt piektdien jau bija +15 grādu. Tādas svārstības Čikāgā nav ierastas, bet jāatzīst, ka tie +15 decembra beigās bija pavisam jauki, lai arī visu dienu lija kā pa Jāņiem. Savukārt nedēļas sākumā bija dziļš, dziļš sniegs, nācās pat nopirkt jaunus zābakus, lai pa to bristu, jo mājās atvaļinājuma laikā taču sēdēt negribas. Bet lielākais jaukums bija tas, ka pirms pāris nedēļām pavisam negaidīti uzpeldēja manu vecāku kāzu fotogrāfijas no 1959. gada augusta, kuras visus sekojošos gadus mums likās pazudušas, jo dienu pēc kāzām fotogrāfs sastrīdējās ar manu māti un tās viņai nedeva. Mamma un tēvs jau sen ir miruši, tāpēc tā bija īsta Dieva dāvana. Cik skaista mamma toreiz izskatījās, cik ļoti man viņas un tēva pietrūkst! Nu man mājās ir datora disks ar visiem attēliem. Prieks ir liels. Katrā ziņā tā bija ļoti jauka atpūta, nu esmu atkal mājās un gatavs ķerties pie darbiem un darbiņiem. Arī tas ir liels, liels prieks.
2008. gada pārskats lai pagaida, ar to tiksim galā rīt, gada pēdējā dienā. Pagaidām vien ceru, ka visiem lasītājiem bija ļoti gaiši Ziemassvētki.
Jauku visiem dienu!
Esmu atgriezies no atpūtas Amerikas Savienotajās Valstīs. Prieks bija liels, Ziemassvētkus pavadīt kopā ar ģimeni, kura kopš mana pēdējā Čikāgas apmeklējuma, ir pieaugusi par vienu vienību -- jaunākās māsas Andārtes meita Līga nu ir četrus mēnešus veca un ir dzīvespriecīga un bieži vien smaidoša meitenīte. Izciemojos kārtīgi, paēdu vairākos restorānos, kuri Čikāgā ir, bet Latvijā nav. Tajā skaitā kafejnīcā "Louie's", kura atrodas netālu no māsas Žubītes mājas un piedāvā klasiskas amerikāņu brokastis -- olas, bekonu, ceptus kartupeļus un grauzdētu maizi. Katru dienu tādas nevar ēst, bet reizēm tās ir oi, cik garšīgas! Apmeklēju arī jūras velšu restorānu "Red Lobster," kur ar gardu muti notiesāju grilētu omāru, garneles un jūras ķemmites. Ņam! Svētvakaru nosvinējām pie māsas Katrīnas. Dīvainākie bija laika apstākļi. Pagājušajā pirmdienā temperatūra nokāpa līdz -25 grādiem, savukārt piektdien jau bija +15 grādu. Tādas svārstības Čikāgā nav ierastas, bet jāatzīst, ka tie +15 decembra beigās bija pavisam jauki, lai arī visu dienu lija kā pa Jāņiem. Savukārt nedēļas sākumā bija dziļš, dziļš sniegs, nācās pat nopirkt jaunus zābakus, lai pa to bristu, jo mājās atvaļinājuma laikā taču sēdēt negribas. Bet lielākais jaukums bija tas, ka pirms pāris nedēļām pavisam negaidīti uzpeldēja manu vecāku kāzu fotogrāfijas no 1959. gada augusta, kuras visus sekojošos gadus mums likās pazudušas, jo dienu pēc kāzām fotogrāfs sastrīdējās ar manu māti un tās viņai nedeva. Mamma un tēvs jau sen ir miruši, tāpēc tā bija īsta Dieva dāvana. Cik skaista mamma toreiz izskatījās, cik ļoti man viņas un tēva pietrūkst! Nu man mājās ir datora disks ar visiem attēliem. Prieks ir liels. Katrā ziņā tā bija ļoti jauka atpūta, nu esmu atkal mājās un gatavs ķerties pie darbiem un darbiņiem. Arī tas ir liels, liels prieks.
2008. gada pārskats lai pagaida, ar to tiksim galā rīt, gada pēdējā dienā. Pagaidām vien ceru, ka visiem lasītājiem bija ļoti gaiši Ziemassvētki.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2008. gada 19. decembris
Uz brīdi ardievas
Labrīt, lasītāji!
Šis, iespējams, būs mans pēdējais bloga ieraksts uz kādu laiciņu, jo pēc pāris stundām došos uz lidostu un ilgi gaidītu atvaļinājumu ārvalstīs. Būšu atkal mājās 29. datumā, tad atkal sākšu domāt par Latvijas sabiedriski politiskajām lietām, jo, godīgi sakot, gribas no tām kādu brīdi atslēgties. Gan jau nenoturēšos, pa brīdim ieskatīšos arī interneta portālos, taču Ziemassvēkos savā dzimtajā pilsētā Čikāgā neesmu bijis, šķiet, kopš 1992. gada, tāpēc pienācis laiks svētkos atkal apciemot savus mīļotos cilvēkus okeāna otrā krastā.
Vēlu visiem lasītājiem pašus gaišākos Ziemassvētkus. Zinu, daudziem šogad tos aptumšos ekonomiskā krīze, gribu lūgt tos lasītājus, kuriem rocība ir lielāka, vēl reizi palūkoties, kam varētu palīdzēt. Atkarīgajā Rīta Avīze turpinās Ziemassvētku vecīša akcija, portāls Ziedot.lv meklē palīdzību arī tagad, svētku laikā, it īpaši, ja ārā ir sniegains un slidens laiks, nereti pietrūkst asiņu, it sevišķi retākajās grupās. Katrs var kaut ko ziedot no sevis. Protams, tas būtu darāms ne vien šajā, bet arī visās sezonās, taču tieši Ziemassvētkos jācer, ka žēlsirdības zvaniņš ieskanēsies lielākā sirsniņu skaitā, nekā citreiz. Un ļoti ceru, ka katrs lasītājs zem eglītes atradīs tieši, tieši to, ko sirds ir iekārojusi.
Jauku visiem dienu, un priecīgus Ziemassvētkus!
Šis, iespējams, būs mans pēdējais bloga ieraksts uz kādu laiciņu, jo pēc pāris stundām došos uz lidostu un ilgi gaidītu atvaļinājumu ārvalstīs. Būšu atkal mājās 29. datumā, tad atkal sākšu domāt par Latvijas sabiedriski politiskajām lietām, jo, godīgi sakot, gribas no tām kādu brīdi atslēgties. Gan jau nenoturēšos, pa brīdim ieskatīšos arī interneta portālos, taču Ziemassvēkos savā dzimtajā pilsētā Čikāgā neesmu bijis, šķiet, kopš 1992. gada, tāpēc pienācis laiks svētkos atkal apciemot savus mīļotos cilvēkus okeāna otrā krastā.
Vēlu visiem lasītājiem pašus gaišākos Ziemassvētkus. Zinu, daudziem šogad tos aptumšos ekonomiskā krīze, gribu lūgt tos lasītājus, kuriem rocība ir lielāka, vēl reizi palūkoties, kam varētu palīdzēt. Atkarīgajā Rīta Avīze turpinās Ziemassvētku vecīša akcija, portāls Ziedot.lv meklē palīdzību arī tagad, svētku laikā, it īpaši, ja ārā ir sniegains un slidens laiks, nereti pietrūkst asiņu, it sevišķi retākajās grupās. Katrs var kaut ko ziedot no sevis. Protams, tas būtu darāms ne vien šajā, bet arī visās sezonās, taču tieši Ziemassvētkos jācer, ka žēlsirdības zvaniņš ieskanēsies lielākā sirsniņu skaitā, nekā citreiz. Un ļoti ceru, ka katrs lasītājs zem eglītes atradīs tieši, tieši to, ko sirds ir iekārojusi.
Jauku visiem dienu, un priecīgus Ziemassvētkus!
ceturtdiena, 2008. gada 18. decembris
Par LTV un LR -- skumjas
Labrīt, lasītāji!
Piedodiet tie, kuriem tas liksies nepatīkami, bet šodien blogu rakstīšu par jomu, kurā esmu vistiešāk ieinteresēts, proti -- par budžeta samazinājumu Latvijas televīzijai un Latvijas radio. Ar pēdējo jau vairāku gadu garumā neesmu tieši saistīts, bet ar pirmo gan.
Ziņots, ka jaunajā gadā no LTV pazudīs visnotaļ gara strīpa raidījumu. Varbūt pats redzamākais no tiem ir seriāls "Neprāta cena," kuram finanšu nākamajā gadā vairs nebūšot. Atzīstos, neesmu liels seriālu fans, lielākoties tāpēc, ka man nekad nav laika skatīties visas sērijas pēc kārtas un tāpēc sekot līdz attiecīgajiem notikumiem (lai gan prātā arī stāv kāda asprāša atzinums par ASV seriāliem -- "ziepju opera ir raidījums, kurā sievietei ir vajadzīgi 10 mēneši, lai dzemdētu priekšlaicīgu bērnu"). Taču zinu , ka "Neprāta cena" ir ļoti populārs raidījums, un valstī, kurā ar oriģinālraidījumiem tā ir kā ir, no tā atteikties ir skumji.
Vēl viens raidījums, kura būš žēl ir Eirovīzija. Vienā no tām mēslu izgāztuvēm, kādi ir Latvijas lielie interneta portāli, vakar par šo vēsti valdīja plaša sajūsma, taču arī Eirovīzijai katru gadu ir ļoti, ļoti augsts reitings, un tie, kuriem tā nepatīk, var mierīgi to neskatīties un paklusēt. Dziesmas Latvijas pusfinālam jau ir izraudzītas, attiecīgie komponisti un mākslinieki nu paliek pie sasistas siles. Turklāt Latvijai nebūs iespējas piedalīties Eirovīzijā pirmajā gadā, kad pusi balsu nodrošinās profesionāla žūrija, tā samazinot jēdziena "and 12 points go to Russia" ietekmi, un labi, ka tā. Lai nu kā, bet pērn Dima Bilans par savu kroplīgā angļu valodā dziedāto dziesmiņu noteikti bija pelnījis to vietu, kuru viņam ierādīja valstis, kuras nebija "draudzīgajā padomju brālībā" -- aptuveni septīto. Būs interesanti redzēt, kā žūrijas klātbūtne procesu ietekmēs šogad, bet laikam jau nē. Nenoliedzu, man Eirovīziju vadīt patīk, to daru jau daudzu gadu garumā, bet tas nav galvenais. Galvenais ir Eiropas Raidorganizāciju savienības dalībvalsts piekāpšanās valdošās "elites" sagrautās ekonomikas priekšā. Skumji.
Taču pats smagākais Latvijas televīzijas lēmums ir par korespondentpunktu Briselē un Maskavā slēgšanu. Ar to samazināsies valsts iedzīvotāju iespējas uzzināt par notikumiem un procesiem divās vietās, kuras mūsu valstij tomēr ir gana svarīgas. It īpaši par Briselē esošo iestāžu darbu informācijas nekad nevar būt par daudz, tas sevišķi attiecas uz NATO un Eiropas savienību. Arī tas nav nekas labs.
Žēl to raidījumu, kuru vairs nebūs. Egila Zariņa "Jaunā nedēļa" ir gana interesants raidījums, raidījumā "Valsts pirmās personas" sabiedrība redz iztaujātas personas, kuras ne vienmēr ir plaši pieejamas. Vēlu kolēģiem veiksmes tālākā darbā. Bet vēl vairāk ceru, ka tomēr atradīsies līdzekļi minētajiem un arī citiem raidījumiem. Eiropas valstī sabiedriskai televīzijai (un arī radio) tomēr ir būtiska loma, kuru komerctelevīzijas, kurām peļņa ir galvenais, nevar adekvāti piepildīt.
Jauku visiem dienu!
Piedodiet tie, kuriem tas liksies nepatīkami, bet šodien blogu rakstīšu par jomu, kurā esmu vistiešāk ieinteresēts, proti -- par budžeta samazinājumu Latvijas televīzijai un Latvijas radio. Ar pēdējo jau vairāku gadu garumā neesmu tieši saistīts, bet ar pirmo gan.
Ziņots, ka jaunajā gadā no LTV pazudīs visnotaļ gara strīpa raidījumu. Varbūt pats redzamākais no tiem ir seriāls "Neprāta cena," kuram finanšu nākamajā gadā vairs nebūšot. Atzīstos, neesmu liels seriālu fans, lielākoties tāpēc, ka man nekad nav laika skatīties visas sērijas pēc kārtas un tāpēc sekot līdz attiecīgajiem notikumiem (lai gan prātā arī stāv kāda asprāša atzinums par ASV seriāliem -- "ziepju opera ir raidījums, kurā sievietei ir vajadzīgi 10 mēneši, lai dzemdētu priekšlaicīgu bērnu"). Taču zinu , ka "Neprāta cena" ir ļoti populārs raidījums, un valstī, kurā ar oriģinālraidījumiem tā ir kā ir, no tā atteikties ir skumji.
Vēl viens raidījums, kura būš žēl ir Eirovīzija. Vienā no tām mēslu izgāztuvēm, kādi ir Latvijas lielie interneta portāli, vakar par šo vēsti valdīja plaša sajūsma, taču arī Eirovīzijai katru gadu ir ļoti, ļoti augsts reitings, un tie, kuriem tā nepatīk, var mierīgi to neskatīties un paklusēt. Dziesmas Latvijas pusfinālam jau ir izraudzītas, attiecīgie komponisti un mākslinieki nu paliek pie sasistas siles. Turklāt Latvijai nebūs iespējas piedalīties Eirovīzijā pirmajā gadā, kad pusi balsu nodrošinās profesionāla žūrija, tā samazinot jēdziena "and 12 points go to Russia" ietekmi, un labi, ka tā. Lai nu kā, bet pērn Dima Bilans par savu kroplīgā angļu valodā dziedāto dziesmiņu noteikti bija pelnījis to vietu, kuru viņam ierādīja valstis, kuras nebija "draudzīgajā padomju brālībā" -- aptuveni septīto. Būs interesanti redzēt, kā žūrijas klātbūtne procesu ietekmēs šogad, bet laikam jau nē. Nenoliedzu, man Eirovīziju vadīt patīk, to daru jau daudzu gadu garumā, bet tas nav galvenais. Galvenais ir Eiropas Raidorganizāciju savienības dalībvalsts piekāpšanās valdošās "elites" sagrautās ekonomikas priekšā. Skumji.
Taču pats smagākais Latvijas televīzijas lēmums ir par korespondentpunktu Briselē un Maskavā slēgšanu. Ar to samazināsies valsts iedzīvotāju iespējas uzzināt par notikumiem un procesiem divās vietās, kuras mūsu valstij tomēr ir gana svarīgas. It īpaši par Briselē esošo iestāžu darbu informācijas nekad nevar būt par daudz, tas sevišķi attiecas uz NATO un Eiropas savienību. Arī tas nav nekas labs.
Žēl to raidījumu, kuru vairs nebūs. Egila Zariņa "Jaunā nedēļa" ir gana interesants raidījums, raidījumā "Valsts pirmās personas" sabiedrība redz iztaujātas personas, kuras ne vienmēr ir plaši pieejamas. Vēlu kolēģiem veiksmes tālākā darbā. Bet vēl vairāk ceru, ka tomēr atradīsies līdzekļi minētajiem un arī citiem raidījumiem. Eiropas valstī sabiedriskai televīzijai (un arī radio) tomēr ir būtiska loma, kuru komerctelevīzijas, kurām peļņa ir galvenais, nevar adekvāti piepildīt.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2008. gada 17. decembris
Par ministriju skaitu un "vadības līgumiem" -- pārdomas trešdienā
Labrīt, lasītāji!
Sākušās plašas diskusijas par Iekšlietu ministra Segliņa vakar pausto domu -- ka valdības ministriju skaits būtu krietni apcērpjams. Šodien Dienā Askolds Rodins raksta, ka tā ir laba doma, lai arī pastāv šaubas par to, cik efektīvi mūsu valdošā "elite" to izdarīs. Savukārt Latvijas Avīzē Dainis Lemešonoks pārstāv domu, ka sabiedrībai ministriju skaits ir pilnīgi vienaldzīgs, un tāpēc Segliņa piedāvājums tikai tāds mundiera spodrināšanas gājiens vien ir. Partijas, tā kolēģis, varbūt tagad visas saka jā, bet reiz pienāks brīdis patiesai portfeļu skaita samazināšanai, sāksies ķīviņi, kuru rezultātā diez vai kaut kas vispār notiks.
Valdības galva Godmanis ir paziņojis, ka ministriju samazināšana notiks atbilstoši valdošajā kliķē esošo partiju proporcijām Saeimā. Kaili matemātiskais aprēķins rāda -- ja ministriju skaitu samazināsies līdz 11, tad "Tautas" partijai pienāksies četri portfeļi, "zaļajiem zemniekiem" arī četri, Šlesera biznesa projektam divi (plus vēl premjerministra portfelis, ja amatu saglabās Godmanis), bet tēvzemiešiem -- tikai viens portfelis. Patlaban minētajām partijām ir attiecīgi septiņi, četri, četri un trīs portfeļi (e-lietu ministre Signe Bāliņa ir bezpartejiska). Sāpīgākais trieciens tas būtu "Tautas" partijai, kura zaudētu trīs portfeļus, Saeimā visticamāk būtu jāatgriežas Kultūras ministrei Demakovai, Veselības ministram Eglītim un, iespējams, Reģionālās attīstības ministram Zalānam. Zināms, ka darbu zaudēs lielais "integrētājs" Kastēns, droši vien ardievas Ministru kabinetam būtu jāsaka arī Vides ministram Vējonim. Tēvzemiešiem būtu jāatsakās uzreiz no diviem ministriem -- Broka Eiropas lietu sekretariāts jau paredzēts likvidēšanai, ārpus tā tēvzemieši kontrolē Ekonomikas ministriju un Tieslietu ministriju, kuras diez vai ir paredzētas likvidēšanai. Minēto ministru atgriešanās Saeimā nozīmētu "mīksto mandātu" zaudēšanu vairākiem deputātiem, tajā skaitā Paeglei (slikti) un valsts galvenajam homofobam Šmitam (ļoti, ļoti, ļoti labi).
Taču ministriju skaita samazināšana uzdod arī citus jautājumus. Pirmais -- kas notiks ar visiem tiem cilvēkiem, kuri tajās strādā? Lieki teikt, ka pašreizējo ministriju funkcijas kā tādas nekur nepazudīs, ja arī Kastēna gadījumā tās ir bijušas nenoteiktas un reizēm absurdas. Ja vienkārši notiks visu ministrijas darbinieku pārbīdīšana citu ministriju nodaļās, tad nekāda naudas ietaupīšana nenotiks. Ir arī jautājums par nekustamo īpašumu. Nezinu, cik daudzas ministriju celtnes pieder valstij, bet vai esošajās telpās pietiks vietas jaunpienācējiem? Ja ļaudis tiks atbrīvoti no darba, viņiem būs jāmaksā kompensācija. Vārdu sakot, vēl nepavisam nav skaidrs, vai Segliņa paģērētais plāns tiešām valstij ietaupītu lielus līdzekļus. Atliek cerēt, ka šoreiz valdība par plāniem būs ļoti atklāta un patiešām prioritāti dos naudas ietaupīšanai. Starp citu, Lietuvas Ministru padomē ir 13 ministru plus ministru prezidents, bet Igaunijas -- 14 ministru plus ministru prezidents. Amerikas nosacītajā ministru kabinetā ir 15 "ministru" -- Štatos viņus sauc par sekretāriem.
***
Vēl jautājums rodas par valdības lēmumu atteikties no tā saucamajiem "vadības līgumiem," kuri ievērojamam skaitam vadošo ierēdņu nodrošina ievērojamus papildu ienākumus. Satiksmes ministrijas valsts sekretārs papildu algai katru mēnesi saņem 1500 latu, bet ministra biroja vadītāja -- 850 latu. Kultūras ministres padomdevējam katru mēnesi kontā ieripo 803 latu. Var jau teikt, štrunts ar šiem cilvēkiem, kuri ir ieēdušies valsts maizē, taču arī te runa būtu par darba zaudēšanas kompensāciju, savukārt varam visai droši paredzēt, ka "vajadzīgāko" darbinieku gadījumā notiks algu fonda bīdīšana un mīcīšana, lai īpaši lielus zaudējumus neradītu. Tas varētu nozīmēt nedienas mazajiem ministriju gariņiem, kuriem "vadības līgumu" neredzēt kā savas ausis, un viņu skaits ir krietni lielāks par "izredzēto" skaitu -- kopumā valstī ir savi 16 tūkstoši ierēdņu, bet "vadības līgumi" ir tikai kādiem sešiem simtiem. Arī te būs rūpīgi jāraugās, kas īsti valdošajiem ir padomā, jo "savējos" tie gan prot pasargāt. Un bezdarbnieku skaits jau tā pieaug.
Vienu vārdu sakot, nekas vēl nav tā pa īstam noticis. Būsim modri arī svētku laikā. Valdošā "elite" nav instance, kura ir ieradusi mest "tikumu."
Jauku visiem dienu!
Sākušās plašas diskusijas par Iekšlietu ministra Segliņa vakar pausto domu -- ka valdības ministriju skaits būtu krietni apcērpjams. Šodien Dienā Askolds Rodins raksta, ka tā ir laba doma, lai arī pastāv šaubas par to, cik efektīvi mūsu valdošā "elite" to izdarīs. Savukārt Latvijas Avīzē Dainis Lemešonoks pārstāv domu, ka sabiedrībai ministriju skaits ir pilnīgi vienaldzīgs, un tāpēc Segliņa piedāvājums tikai tāds mundiera spodrināšanas gājiens vien ir. Partijas, tā kolēģis, varbūt tagad visas saka jā, bet reiz pienāks brīdis patiesai portfeļu skaita samazināšanai, sāksies ķīviņi, kuru rezultātā diez vai kaut kas vispār notiks.
Valdības galva Godmanis ir paziņojis, ka ministriju samazināšana notiks atbilstoši valdošajā kliķē esošo partiju proporcijām Saeimā. Kaili matemātiskais aprēķins rāda -- ja ministriju skaitu samazināsies līdz 11, tad "Tautas" partijai pienāksies četri portfeļi, "zaļajiem zemniekiem" arī četri, Šlesera biznesa projektam divi (plus vēl premjerministra portfelis, ja amatu saglabās Godmanis), bet tēvzemiešiem -- tikai viens portfelis. Patlaban minētajām partijām ir attiecīgi septiņi, četri, četri un trīs portfeļi (e-lietu ministre Signe Bāliņa ir bezpartejiska). Sāpīgākais trieciens tas būtu "Tautas" partijai, kura zaudētu trīs portfeļus, Saeimā visticamāk būtu jāatgriežas Kultūras ministrei Demakovai, Veselības ministram Eglītim un, iespējams, Reģionālās attīstības ministram Zalānam. Zināms, ka darbu zaudēs lielais "integrētājs" Kastēns, droši vien ardievas Ministru kabinetam būtu jāsaka arī Vides ministram Vējonim. Tēvzemiešiem būtu jāatsakās uzreiz no diviem ministriem -- Broka Eiropas lietu sekretariāts jau paredzēts likvidēšanai, ārpus tā tēvzemieši kontrolē Ekonomikas ministriju un Tieslietu ministriju, kuras diez vai ir paredzētas likvidēšanai. Minēto ministru atgriešanās Saeimā nozīmētu "mīksto mandātu" zaudēšanu vairākiem deputātiem, tajā skaitā Paeglei (slikti) un valsts galvenajam homofobam Šmitam (ļoti, ļoti, ļoti labi).
Taču ministriju skaita samazināšana uzdod arī citus jautājumus. Pirmais -- kas notiks ar visiem tiem cilvēkiem, kuri tajās strādā? Lieki teikt, ka pašreizējo ministriju funkcijas kā tādas nekur nepazudīs, ja arī Kastēna gadījumā tās ir bijušas nenoteiktas un reizēm absurdas. Ja vienkārši notiks visu ministrijas darbinieku pārbīdīšana citu ministriju nodaļās, tad nekāda naudas ietaupīšana nenotiks. Ir arī jautājums par nekustamo īpašumu. Nezinu, cik daudzas ministriju celtnes pieder valstij, bet vai esošajās telpās pietiks vietas jaunpienācējiem? Ja ļaudis tiks atbrīvoti no darba, viņiem būs jāmaksā kompensācija. Vārdu sakot, vēl nepavisam nav skaidrs, vai Segliņa paģērētais plāns tiešām valstij ietaupītu lielus līdzekļus. Atliek cerēt, ka šoreiz valdība par plāniem būs ļoti atklāta un patiešām prioritāti dos naudas ietaupīšanai. Starp citu, Lietuvas Ministru padomē ir 13 ministru plus ministru prezidents, bet Igaunijas -- 14 ministru plus ministru prezidents. Amerikas nosacītajā ministru kabinetā ir 15 "ministru" -- Štatos viņus sauc par sekretāriem.
***
Vēl jautājums rodas par valdības lēmumu atteikties no tā saucamajiem "vadības līgumiem," kuri ievērojamam skaitam vadošo ierēdņu nodrošina ievērojamus papildu ienākumus. Satiksmes ministrijas valsts sekretārs papildu algai katru mēnesi saņem 1500 latu, bet ministra biroja vadītāja -- 850 latu. Kultūras ministres padomdevējam katru mēnesi kontā ieripo 803 latu. Var jau teikt, štrunts ar šiem cilvēkiem, kuri ir ieēdušies valsts maizē, taču arī te runa būtu par darba zaudēšanas kompensāciju, savukārt varam visai droši paredzēt, ka "vajadzīgāko" darbinieku gadījumā notiks algu fonda bīdīšana un mīcīšana, lai īpaši lielus zaudējumus neradītu. Tas varētu nozīmēt nedienas mazajiem ministriju gariņiem, kuriem "vadības līgumu" neredzēt kā savas ausis, un viņu skaits ir krietni lielāks par "izredzēto" skaitu -- kopumā valstī ir savi 16 tūkstoši ierēdņu, bet "vadības līgumi" ir tikai kādiem sešiem simtiem. Arī te būs rūpīgi jāraugās, kas īsti valdošajiem ir padomā, jo "savējos" tie gan prot pasargāt. Un bezdarbnieku skaits jau tā pieaug.
Vienu vārdu sakot, nekas vēl nav tā pa īstam noticis. Būsim modri arī svētku laikā. Valdošā "elite" nav instance, kura ir ieradusi mest "tikumu."
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2008. gada 16. decembris
Par ministrijām, iepirkumiem un aizspriedumiem -- pārdomas otrdienā
Labrīt, lasītāji!
Kļuvis zināms, ka "Tautas" partijai ekonomiskās krīzes risināšanā ir radusies doma, ka Latvija varētu labi iztikt ar krietni mazāku ministriju skaitu. Partijas vadītājs Segliņš šorīt uzstājās radio un teica, ka E-lietu ministriju varētu iekļaut premjera birojā, Kultūras ministriju -- apvienot ar Izglītības, Ekonomikas -- ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, bet Vides -- ar Zemkopības ministriju. Vēl viņš apliecināja, ka arī "Tautas" partija būtu gatava solidāri upurēt ministrijas, kuras vada tās pārstāvji. Tiesa, minēto ministriju starpā tikai vienu vada TP ministre, "dzelteno" laikrakstu apkarotāja Demakova. Paradoksālā kārtā nav un nevar būt runas par divām citām ministrijām, kuras vada Segliņa partijas biedri, lai arī tās vada, iespējams, divi nekompetentākie ministri, kādi patlaban strādā valdībā. Bez Finanšu ministrijas neizikt, bet Slakteri vajadzēja padzīt momentā pēc viņa "klasiskās" intervijas Bloomberg TV (interneta vietnē http://www.vipi.lv/1/4/?id_news=27162 kāds asprātis ir interviju pārvērtis par lieliski dejojamu tehno dziesmu). NATO valsts nevar iztikt arī bez Aizsardzības ministrijas, bet to kūrē zirgu mīļotājs Veldre. Diemžēl, par ministriju skaita samazināšanu ir grūti domāt, nedomājot arī par personālijām. Par personālijām, tiesa, jādomā arī cita "Tautas" partijas spīdekļa kontekstā. "Stabilitātes garants" Kalvītis esot paziņojis, ka viņš tomēr neaizies no politikas, jo gribot palīdzēt Latvijai. Nu, paldies. Trīs gadu garumā pie valdības stūres viņš "palīdzēja" ar KNAB graušanu, ar valsts drošības graušanu, ar Valsts prezidenta institūcijas reputācijas graušanu, ar tautsaimniecības graušanu. Tāda palīdzība Latvijai nudien ir vajadzīga vismazāk.
***
Šķiet, es nekad mūžā neesmu piedalījies nevienā valsts vai pašvaldības konkursā, un labi, ka tā, jo tas nu reiz rādās viens makten subjektīvs process esam. Šoreiz runa nav par tiem ļoti daudzajiem iepirkumiem, kuriem cena solidāri ir pāris kapeikas zem 10 tūkstošiem latu, lai no konkursa varētu izvairīties vispār. Šoreiz runa ir par Dienvidu tilta 3. kārtu, kurā Rīgas pašvaldības gudrās galvas nolēmuši neizvēlēties lētāko piedāvājumu, jo, tā ziņo laikraksts Dienas Bizness, tā iesniedzējs, SIA Saldus ceļinieks, "neesot izpildījis konkursa nolikumā noteiktās prasības attiecībā uz vispārējās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas nosacījumiem un pieredzi līdzīgu ceļa infrastruktūras objektu būvniecībā." Firmai ir 18 gadu pieredze ceļu būvēšanā, tas nozīmē, ka tā darbojusies visu laiku kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas un vēl pirms tam. Tā neskaitas pieredze? Pieņemot piedāvājumu, Rīgas dome atteikusies no 673 tūkstošiem latu -- par tik daudz piedāvājums bijis lētāks par visiem pārējiem. Lieki teikt, lēmums tiks pārsūdzēts Iepirkumu uzraudzības birojā. Iespējams, domes sūdzība par apdrošināšanu ir pamatota, bet tādā gadījumā diez vai vajadzēja kreņķēties arī par pieredzi. Katrā ziņā process ievilksies.
***
Savukārt Latvijas Avīzē šodien ir gara intervija ar Jaunā laika domes vadītāju Kamparu, kurā viņš apcer domu, ka Latvijā varētu veidot "varavīksnes" valdību, kurā piedalās visi Saeimas deputāti, izņemot PCTVL. "Ilgtermiņā nekaitīgāk vienoties 95 balsu lokā, kur Saskaņas centram ir 18 balsis pret visām pārējām labējām un, maksimums, viens vai divi ministru portfeļi nebūt ne svarīgākajās nozarēs" -- tā A. Kampars. Acīmredzot nepietiek ar to, ka pie valdības galda reizēm sēž Lembergs, vajadzīgs arī Rubiks. Nu, nezinu, lai gan Kamparam ir taisnība domā, ka atstāts ārpus valdības, Saskaņas centrs var rīkoties tik vien populistiski, cik vēlas, gatavojoties pavasarī paredzētajām Rīgas domes vēlēšanām. Tas nudien varētu nebūt īpaši nekaitīgi. Otra deputāta paustā doma ir par to, ka valdību veidot varētu aicināt kādu ar partijām nesaistītu profesionāli, piemēram, Latvijas bankas vadītāju Ilmāru Rimševicu (viņam, tiesa, tas nozīmētu ievērojamu ienākumu samazināšanos, jo patlaban viņš pelna krietni vairāk, nekā Ministru prezidents) vai Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu. Vispār droši vien būtu teicama doma, ja visi pašreizējie ministri atteiktos ne vien no portfeļiem, bet arī no mandāta Saeimā, lai pie teikšanas nāk kāds, kas nav vistiešākajā veidā atbildīgs par putru, kādu valdošā "elite" pēdējos gados ir savārījusi, taču diez vai tā kaut kam tādam piekritīs.
Vēl intervijā Kampars atsauc atmiņā vasarā notikušo referendumu par tautas tiesībām atlaist Saeimu, pirms kura Jaunais laiks centās veidot plašu atbalstītāju loku. Veselas trīs dienas tajā esot noturējies partijas Visu Latvijai! veidotājs Raivis Dzintars. Kāpēc tikai trīs dienas? Jo cilvēkam neesot bijis pieņemams tas, ka tajos daudzos simtos tūkstošu valsts iedzīvotāju, kuri atbalstīja referendumā piedāvāto variantu, bija arī atsevišķi cilvēki no organizācijas "Mozaika." Citiem vārdiem sakot, štrunts par valsti, ka tik mēs varam saglabāt aizspriedumus. Skumji.
Jauku visiem dienu!
Kļuvis zināms, ka "Tautas" partijai ekonomiskās krīzes risināšanā ir radusies doma, ka Latvija varētu labi iztikt ar krietni mazāku ministriju skaitu. Partijas vadītājs Segliņš šorīt uzstājās radio un teica, ka E-lietu ministriju varētu iekļaut premjera birojā, Kultūras ministriju -- apvienot ar Izglītības, Ekonomikas -- ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, bet Vides -- ar Zemkopības ministriju. Vēl viņš apliecināja, ka arī "Tautas" partija būtu gatava solidāri upurēt ministrijas, kuras vada tās pārstāvji. Tiesa, minēto ministriju starpā tikai vienu vada TP ministre, "dzelteno" laikrakstu apkarotāja Demakova. Paradoksālā kārtā nav un nevar būt runas par divām citām ministrijām, kuras vada Segliņa partijas biedri, lai arī tās vada, iespējams, divi nekompetentākie ministri, kādi patlaban strādā valdībā. Bez Finanšu ministrijas neizikt, bet Slakteri vajadzēja padzīt momentā pēc viņa "klasiskās" intervijas Bloomberg TV (interneta vietnē http://www.vipi.lv/1/4/?id_news=27162 kāds asprātis ir interviju pārvērtis par lieliski dejojamu tehno dziesmu). NATO valsts nevar iztikt arī bez Aizsardzības ministrijas, bet to kūrē zirgu mīļotājs Veldre. Diemžēl, par ministriju skaita samazināšanu ir grūti domāt, nedomājot arī par personālijām. Par personālijām, tiesa, jādomā arī cita "Tautas" partijas spīdekļa kontekstā. "Stabilitātes garants" Kalvītis esot paziņojis, ka viņš tomēr neaizies no politikas, jo gribot palīdzēt Latvijai. Nu, paldies. Trīs gadu garumā pie valdības stūres viņš "palīdzēja" ar KNAB graušanu, ar valsts drošības graušanu, ar Valsts prezidenta institūcijas reputācijas graušanu, ar tautsaimniecības graušanu. Tāda palīdzība Latvijai nudien ir vajadzīga vismazāk.
***
Šķiet, es nekad mūžā neesmu piedalījies nevienā valsts vai pašvaldības konkursā, un labi, ka tā, jo tas nu reiz rādās viens makten subjektīvs process esam. Šoreiz runa nav par tiem ļoti daudzajiem iepirkumiem, kuriem cena solidāri ir pāris kapeikas zem 10 tūkstošiem latu, lai no konkursa varētu izvairīties vispār. Šoreiz runa ir par Dienvidu tilta 3. kārtu, kurā Rīgas pašvaldības gudrās galvas nolēmuši neizvēlēties lētāko piedāvājumu, jo, tā ziņo laikraksts Dienas Bizness, tā iesniedzējs, SIA Saldus ceļinieks, "neesot izpildījis konkursa nolikumā noteiktās prasības attiecībā uz vispārējās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas nosacījumiem un pieredzi līdzīgu ceļa infrastruktūras objektu būvniecībā." Firmai ir 18 gadu pieredze ceļu būvēšanā, tas nozīmē, ka tā darbojusies visu laiku kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas un vēl pirms tam. Tā neskaitas pieredze? Pieņemot piedāvājumu, Rīgas dome atteikusies no 673 tūkstošiem latu -- par tik daudz piedāvājums bijis lētāks par visiem pārējiem. Lieki teikt, lēmums tiks pārsūdzēts Iepirkumu uzraudzības birojā. Iespējams, domes sūdzība par apdrošināšanu ir pamatota, bet tādā gadījumā diez vai vajadzēja kreņķēties arī par pieredzi. Katrā ziņā process ievilksies.
***
Savukārt Latvijas Avīzē šodien ir gara intervija ar Jaunā laika domes vadītāju Kamparu, kurā viņš apcer domu, ka Latvijā varētu veidot "varavīksnes" valdību, kurā piedalās visi Saeimas deputāti, izņemot PCTVL. "Ilgtermiņā nekaitīgāk vienoties 95 balsu lokā, kur Saskaņas centram ir 18 balsis pret visām pārējām labējām un, maksimums, viens vai divi ministru portfeļi nebūt ne svarīgākajās nozarēs" -- tā A. Kampars. Acīmredzot nepietiek ar to, ka pie valdības galda reizēm sēž Lembergs, vajadzīgs arī Rubiks. Nu, nezinu, lai gan Kamparam ir taisnība domā, ka atstāts ārpus valdības, Saskaņas centrs var rīkoties tik vien populistiski, cik vēlas, gatavojoties pavasarī paredzētajām Rīgas domes vēlēšanām. Tas nudien varētu nebūt īpaši nekaitīgi. Otra deputāta paustā doma ir par to, ka valdību veidot varētu aicināt kādu ar partijām nesaistītu profesionāli, piemēram, Latvijas bankas vadītāju Ilmāru Rimševicu (viņam, tiesa, tas nozīmētu ievērojamu ienākumu samazināšanos, jo patlaban viņš pelna krietni vairāk, nekā Ministru prezidents) vai Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu. Vispār droši vien būtu teicama doma, ja visi pašreizējie ministri atteiktos ne vien no portfeļiem, bet arī no mandāta Saeimā, lai pie teikšanas nāk kāds, kas nav vistiešākajā veidā atbildīgs par putru, kādu valdošā "elite" pēdējos gados ir savārījusi, taču diez vai tā kaut kam tādam piekritīs.
Vēl intervijā Kampars atsauc atmiņā vasarā notikušo referendumu par tautas tiesībām atlaist Saeimu, pirms kura Jaunais laiks centās veidot plašu atbalstītāju loku. Veselas trīs dienas tajā esot noturējies partijas Visu Latvijai! veidotājs Raivis Dzintars. Kāpēc tikai trīs dienas? Jo cilvēkam neesot bijis pieņemams tas, ka tajos daudzos simtos tūkstošu valsts iedzīvotāju, kuri atbalstīja referendumā piedāvāto variantu, bija arī atsevišķi cilvēki no organizācijas "Mozaika." Citiem vārdiem sakot, štrunts par valsti, ka tik mēs varam saglabāt aizspriedumus. Skumji.
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2008. gada 13. decembris
Par politikāņiem un vāverēm -- pārdomas sestdienā
Labdien, lasītāji! Sveicu sestdienā pirms trešās Adventes. Mani paziņas, kuri strādā mazumtirdzniecības sektorā, kā teikts Bībelē, gaudo un zobus šņakstina, nav šogad labs gads, nu nav. Kārtējais "paldies" tiem, kuri mums sarīkoja divarpus reibinošus treknos gadus un tagad, kad sile ir pavisam sasista, izliekas, ka nekas tāds nemaz nav noticis. Kad bija pēdējā reize, kad publiski dzirdējām kaut ko sakām šī balagāna galveno autoru? Laikam pārāk aizņemts ar kalnā rāpšanos un Latvijas gazpromizāciju. Viņa partijas biedrs, televīzijas Bloomberg gada varonis, lai arī cik tas liktos mazticami, nupat grasās atvaļinājumā doties, it kā viss tagad būtu sakārtots un problēmu vairs nav. Cits partijas biedrs, allaž intriģējošais iekšlietu ministrs, par partijas biedru, kurš ir nolēmis, ka "Tautas" partijā atrasties vairs nav jēgas, ir teicis, ka patiesībā cilvēks politikā ir nācis pavisam citu iemeslu dēļ un "tie, kas viņu pazīst, sapratīs." Cik jauki, ka tenku lapu filozofija ir ienākusi arī lielajā politikā.
Bet ko ta' daudz brīvdienās gausties? Man vispār šodien ir darbi darāmi, vakarā sen neredzēts draugs nāks ciemos, rītvakar ļoti laba draudzene, kura ir pārcēlusies uz dzīvi Londonā, nāks ciemos. Gaišas domas. Un tāpēc šodien atkal pāris bilžu. Pirmajā bildē redzamas divas Āfrikas vāveres, kuras acīmredzot kaut ko nav pratušas sadalīt. Ja kādam tas atmiņā sauc ķīniešu filmu par pieplakušo tīģeri un paslēpto pūķi, tad tā tas arī varētu būt. Otrā bildē, manuprāt, ir abu vāveru draugi, kuri ir likuši likmes par to, kurš uzvarēs.
Jauku visiem dienu!
Bet ko ta' daudz brīvdienās gausties? Man vispār šodien ir darbi darāmi, vakarā sen neredzēts draugs nāks ciemos, rītvakar ļoti laba draudzene, kura ir pārcēlusies uz dzīvi Londonā, nāks ciemos. Gaišas domas. Un tāpēc šodien atkal pāris bilžu. Pirmajā bildē redzamas divas Āfrikas vāveres, kuras acīmredzot kaut ko nav pratušas sadalīt. Ja kādam tas atmiņā sauc ķīniešu filmu par pieplakušo tīģeri un paslēpto pūķi, tad tā tas arī varētu būt. Otrā bildē, manuprāt, ir abu vāveru draugi, kuri ir likuši likmes par to, kurš uzvarēs.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2008. gada 12. decembris
'Daiļrunīgā' Demakova un bagātā Gulbe -- pārdomas piektdienā
Labrīt, lasītāji!
Nu, ko. Pastrādāja līdz puspieciem no rīta, un galu galā apstiprināja gan valdības paģērēto "finanšu stabilizācijas plānu", gan arī valsts budžeta grozījumus, tiesa, ne bez zināmiem grozījumiem. Saeimas deputāti tomēr laikam saprata, ka sagraut presi nebūtu prāta darbs, lai arī cik to nevēlētos atsevišķi valdošās kliķes pārstāvji. It īpaši te jāizceļ Ministru kabineta mēbele Demakova, kura pacēla snīpi gaisā un paziņoja, ka visas avīzes Latvijā esot dzeltenas izņemot "Latvijas Avīzi" -- nu absolūti hrestomātisks piemērs par šo bandu, kura ir uzsēdusies Latvijai uz kakla, un kauns par šo sievieti, kura sevi ir tik pilnīgi degradējusi, jo "dzeltens" tādā gadījumā ir arī "Dienas Bizness", "The Baltic Times", "Rīgas Apriņķa Avīze", "Latvijas Vēstnesis", "Ogres Vēstis" un visas pārējās avīzes pēc kārtas. Vēl vairāk, kultūras kūrētāja ir pat īpaši uzstājusi, ka viņas daiļrunīgais, lai arī cik muļķīgais teksts ir jāieraksta valdības sēdes protokollēmumā, no kā jāsecina, ka acīmredzot arī visi pārējie ministri valstij piederošo "Latvijas Vēstnesi" uzskata par dzeltenu. Demakova ir klasisks piemērs tam, kāpēc "Tautas" partija būtu padzenama no valsts dzīves pavisam un ar vislielāko mietu. Jo par ko gan citu Valsts prezidents runāja tad, kad Saeimā vakar pateica: "Kādu brīdi mums pat sāka likties, ka esam sevišķi īpaši un Latvijā ekonomikas likumi vairs nedarbojas. Izrādījās, ka tomēr tā tas nav. Mēs nebijām gatavi pieņemt pat domu par iespējamo ekonomikas lejupslīdi un labākajos gados neveidojām uzkrājumus nebaltām dienām." Tas vislielākā mērā attiecas uz kādreizējo "stabilitātes garantu" Kalvīti. Demakovai kopā ar visiem pārējiem "Tautas" partijas politikāņiem būtu reiz jāvācas prom. Saku vēlreiz -- kauns par šo sievieti.
Kauns arī par visu valdību. Lai arī Saeima tomēr sasparojās un piespieda Godmaņa vadīto bariņu atteikties no "vadības līgumiem," kuri pamatīgi izkropļo apmaksas sistēmu valsts pārvaldē, bariņš tomēr spītīgi palika pie valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēm, kurās "savējie" var nopelnīt pat ļoti brangu naudu. Piemērs tam ir kāda Inguna Gulbe, kura par piedalīšanos uzņēmuma Latvijas Valsts meži padomes sēdēs katru reizi (uzsveru ... katru reizi) saņem gandrīz 2500 latu. Ļoti silta vietiņa, it īpaši, ja ņemam vērā, kā to ir uzsvērusi "Diena", ka I. Gulbe šogad no septiņām LVM padomes sēdēm ar savu klātbūtni pagodināja tikai četras, bet 2006. gadā -- tikai vienu reizi. Lieki teikt, ka viņa savus 2500 latus saņēma neatkarīgi no tā, vai viņa tur bija vai nebija. Pati censone, protams, nekā slikta tajā nesaskata, bet arī tas ir lielisks piemērs par to, kā mūsu valsts "strādā." Ne mazumis tajā ziņā, ka LVM padome I. Gulbei acīmredzot ir tāda kā haltūra, jo viņa arī ir asociēta profesore Latvijas Lauksaimniecības Universitātē, Latvijas Valsts Agrārā institūta nodaļas vadītāja, kā arī finanšu un zemkopības ministra padomdevēja. It īpaši finanšu ministra gadījumā bijusi redzama tik masīva nekompetence, ka "padomdevēja" būtu jāpatriec visnotaļ automātiski. Taču nē. Protams, ka nē. Arī padomdevēji un ministriju šoferi vēlas labu dzīvi. Vien tā sāk izskatīties visnotaļ, piedodiet, kretiniska, ja to salīdzina ar jostas pievilkšanu, kāda būs nepieciešama tiem, kuri nav pamanījušies kļūt par valdošās kliķes "savējiem."
Jauku visiem dienu -- ja varat tādu atļauties.
Nu, ko. Pastrādāja līdz puspieciem no rīta, un galu galā apstiprināja gan valdības paģērēto "finanšu stabilizācijas plānu", gan arī valsts budžeta grozījumus, tiesa, ne bez zināmiem grozījumiem. Saeimas deputāti tomēr laikam saprata, ka sagraut presi nebūtu prāta darbs, lai arī cik to nevēlētos atsevišķi valdošās kliķes pārstāvji. It īpaši te jāizceļ Ministru kabineta mēbele Demakova, kura pacēla snīpi gaisā un paziņoja, ka visas avīzes Latvijā esot dzeltenas izņemot "Latvijas Avīzi" -- nu absolūti hrestomātisks piemērs par šo bandu, kura ir uzsēdusies Latvijai uz kakla, un kauns par šo sievieti, kura sevi ir tik pilnīgi degradējusi, jo "dzeltens" tādā gadījumā ir arī "Dienas Bizness", "The Baltic Times", "Rīgas Apriņķa Avīze", "Latvijas Vēstnesis", "Ogres Vēstis" un visas pārējās avīzes pēc kārtas. Vēl vairāk, kultūras kūrētāja ir pat īpaši uzstājusi, ka viņas daiļrunīgais, lai arī cik muļķīgais teksts ir jāieraksta valdības sēdes protokollēmumā, no kā jāsecina, ka acīmredzot arī visi pārējie ministri valstij piederošo "Latvijas Vēstnesi" uzskata par dzeltenu. Demakova ir klasisks piemērs tam, kāpēc "Tautas" partija būtu padzenama no valsts dzīves pavisam un ar vislielāko mietu. Jo par ko gan citu Valsts prezidents runāja tad, kad Saeimā vakar pateica: "Kādu brīdi mums pat sāka likties, ka esam sevišķi īpaši un Latvijā ekonomikas likumi vairs nedarbojas. Izrādījās, ka tomēr tā tas nav. Mēs nebijām gatavi pieņemt pat domu par iespējamo ekonomikas lejupslīdi un labākajos gados neveidojām uzkrājumus nebaltām dienām." Tas vislielākā mērā attiecas uz kādreizējo "stabilitātes garantu" Kalvīti. Demakovai kopā ar visiem pārējiem "Tautas" partijas politikāņiem būtu reiz jāvācas prom. Saku vēlreiz -- kauns par šo sievieti.
Kauns arī par visu valdību. Lai arī Saeima tomēr sasparojās un piespieda Godmaņa vadīto bariņu atteikties no "vadības līgumiem," kuri pamatīgi izkropļo apmaksas sistēmu valsts pārvaldē, bariņš tomēr spītīgi palika pie valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēm, kurās "savējie" var nopelnīt pat ļoti brangu naudu. Piemērs tam ir kāda Inguna Gulbe, kura par piedalīšanos uzņēmuma Latvijas Valsts meži padomes sēdēs katru reizi (uzsveru ... katru reizi) saņem gandrīz 2500 latu. Ļoti silta vietiņa, it īpaši, ja ņemam vērā, kā to ir uzsvērusi "Diena", ka I. Gulbe šogad no septiņām LVM padomes sēdēm ar savu klātbūtni pagodināja tikai četras, bet 2006. gadā -- tikai vienu reizi. Lieki teikt, ka viņa savus 2500 latus saņēma neatkarīgi no tā, vai viņa tur bija vai nebija. Pati censone, protams, nekā slikta tajā nesaskata, bet arī tas ir lielisks piemērs par to, kā mūsu valsts "strādā." Ne mazumis tajā ziņā, ka LVM padome I. Gulbei acīmredzot ir tāda kā haltūra, jo viņa arī ir asociēta profesore Latvijas Lauksaimniecības Universitātē, Latvijas Valsts Agrārā institūta nodaļas vadītāja, kā arī finanšu un zemkopības ministra padomdevēja. It īpaši finanšu ministra gadījumā bijusi redzama tik masīva nekompetence, ka "padomdevēja" būtu jāpatriec visnotaļ automātiski. Taču nē. Protams, ka nē. Arī padomdevēji un ministriju šoferi vēlas labu dzīvi. Vien tā sāk izskatīties visnotaļ, piedodiet, kretiniska, ja to salīdzina ar jostas pievilkšanu, kāda būs nepieciešama tiem, kuri nav pamanījušies kļūt par valdošās kliķes "savējiem."
Jauku visiem dienu -- ja varat tādu atļauties.
ceturtdiena, 2008. gada 11. decembris
Par partijas aizliegšanu, bet arī par jautrām lietām -- pārdomas ceturtdienā
Labrīt, lasītāji!
Turpinot vakar aizsākto tēmu par Nirnbergu šodien ir arī žēl, ka Latvijā nav tādas iekārtas, kā, teiksim, Zimbabvē, kur veselas partijas var vienkārši aizliegt ar likumu. Protams, Zimbvavē ir citas problēmas, kuras es negribētu mums uzvelt, piemēram, tur ir pat lielāka inflācija, nekā mūsu valstī, un tur banānu klātbūtne ļauj to precīzi saukt par banānu republiku, kamēr mūsu valsti par tādu sauc tikai pārnestā nozīmē. Taču aizliegumu tomēr būtu pelnījusi viena otra partija mūsu valstī, un ne tikai tās sīkpartijeles, kuras aizmirst pārreģistrēties. Pirmkārt to būtu pelnījusi "Tautas" partija. Aizliegumu par uzpūtību. Aizliegumu par nekompetentiem ministriem un izlikšanos, ka viņi ir pats labākais, kas var būt (un, ja "Tautas" partijā tik tiešām rezervistu soliņš ir tik īss, ka finanšu ministrs var būt tikai cilvēks ar mazo smaidiņu un ļoti garo šlipsi Slakteris, tad partijai patiesibā vajadzētu pašlikvidēties). Aizliegumu par tādas situācijas radīšanu, kāda mums patlaban ir. Aizliegumu par aplausiem partijas kongresā cilvēkam, kurš par šīs situācijas radīšanu ir vistiešākā veidā atbildīgs. Aizliegumu vienkārši par visu ko pēc kārtas.
Jo te nu mēs tagad esam pēc "stabilitātes garanta" izbazūnētajiem "treknajiem gadiem." Izdevēji abonentus uz saviem laikrakstiem un žurnāliem uz nākamo gadu esat jau pārdevuši par konkrētu cenu? Ak vai, cik žēl! Klau, viesnīcu īpašnieki! Jūs jau nekad ar tūristiem neko nesarunājat mēnešiem uz priekšu, vai ne? Tūrists vienkārši pie jums ierodas, un jūs viņam iedodat to cenu, kāda tajā dienā ir spēkā, vai ne? Ak, ne? Nu, sorry, piedodiet, tā sanāca. Sieviešu basketbola čempionāta rīkotāji, mēs ko? Mēs pirms kaut kādiem mēnešiem jums kaut ko solījām par finansējumu? Nu, neesat tik naīvi! Lai nu kāda, bet mūsu valsts nav tāda, kurā politikāņi vienmēr stāsta taisnību, tā pat nav valsts, kurā politikāņiem lielākoties ir pat pie vienas vietas, vai viņi stāsta taisnību vai vienkārši melo. Tā nu reiz ir tradīcija, kuru "stabilitātes garants" iedibināja pavisam trekni. Un te nu mēs esam. Valsts, kura kādreiz mums ir pateikusi, ka nodokļi nav jāmaksā, kriminālapsūdzība nav nekas briesmīgs un pat cietumā iemests darba rūķis var turpināt būt Saeimas deputāts ... šī valsts tagad mums ir pateikusi, ka mēs absolūti ne ar ko nevaram rēķināties, kā valdošie gribēs, tā viņi arī rīkosies. Tas ir kliedzošāk par kliedzošu redzams apstāklī, ka ak vai, premjerministram nav sanācis laika padzert kafiju ar kandidātiem un KNAB direktora amatu, jo tas, lūk, ir vēl viens kaut kas tāds, kas viņam ir jādara pašam personīgi un tikai un vienīgi pašam personīgi. Varbūt viņam būs laika par to domāt kaut kad pēc Jaunā gada. Skat. iepriekšējo piezīmi par banāniem.
***
Taču ne viss ir mālējams tumšās krāsās. Manu sirdi šodien ir ielīksmojušas divas lietas, kuras ļauj smaidīt visa ģīmja platumā. Pirmkārt, dziedonis Ivo Fomins ir izdevis albūmu ar nosaukumu, kurš, manuprāt, ir pats lieliskākais albūma nosaukums, kāds vien ir iespējams, proti: "Mamma man pagājušajos Ziemassvētkos uzdāvināja ģitāru un es sākumā nezināju, ko ar to iesākt, bet tad iemācījos pāris labus un gruntīgus hārdroka akordus un tagad jūs varat paklausīties, kas no tā visa sanācis…" Šī ir tradīcija, kuru varētu pārņemt arī citi ar mūziku saistīti ļaudis. Madonna: "Es jau dziedu un lēkāju pa skatuvi gandrīz 40 gadu garumā, bet joprojām ļaudis nāk uz maniem koncertiem un es esmu tik bagāta, ka man pat vīrs nav vajadzīgs." Šēra: "Es jau dziedu un lēkāju pa skatuvi vēl ilgāk, nekā kaut kāda tur Madonna, un tie, kuriem ir apbriebusies dziesma 'I Got You, Babe' šajā albūmā atradīs citas dziesmas!" Britnija Spīrsa: "Varbūt nevajadzēja, bet man patlaban pietrūkst naudas, jo ļaunais Kevins Federleins man neļauj tikties ar bērniem, un tāpēc es ar datoru palīdzību joprojām dziedu." U.tml.
***
Un vēl. Šī bilde, kura man pienāca e-pastā un ir pelnījusi ļoti platu izplatīšanu.
Jauku visiem dienu!
Turpinot vakar aizsākto tēmu par Nirnbergu šodien ir arī žēl, ka Latvijā nav tādas iekārtas, kā, teiksim, Zimbabvē, kur veselas partijas var vienkārši aizliegt ar likumu. Protams, Zimbvavē ir citas problēmas, kuras es negribētu mums uzvelt, piemēram, tur ir pat lielāka inflācija, nekā mūsu valstī, un tur banānu klātbūtne ļauj to precīzi saukt par banānu republiku, kamēr mūsu valsti par tādu sauc tikai pārnestā nozīmē. Taču aizliegumu tomēr būtu pelnījusi viena otra partija mūsu valstī, un ne tikai tās sīkpartijeles, kuras aizmirst pārreģistrēties. Pirmkārt to būtu pelnījusi "Tautas" partija. Aizliegumu par uzpūtību. Aizliegumu par nekompetentiem ministriem un izlikšanos, ka viņi ir pats labākais, kas var būt (un, ja "Tautas" partijā tik tiešām rezervistu soliņš ir tik īss, ka finanšu ministrs var būt tikai cilvēks ar mazo smaidiņu un ļoti garo šlipsi Slakteris, tad partijai patiesibā vajadzētu pašlikvidēties). Aizliegumu par tādas situācijas radīšanu, kāda mums patlaban ir. Aizliegumu par aplausiem partijas kongresā cilvēkam, kurš par šīs situācijas radīšanu ir vistiešākā veidā atbildīgs. Aizliegumu vienkārši par visu ko pēc kārtas.
Jo te nu mēs tagad esam pēc "stabilitātes garanta" izbazūnētajiem "treknajiem gadiem." Izdevēji abonentus uz saviem laikrakstiem un žurnāliem uz nākamo gadu esat jau pārdevuši par konkrētu cenu? Ak vai, cik žēl! Klau, viesnīcu īpašnieki! Jūs jau nekad ar tūristiem neko nesarunājat mēnešiem uz priekšu, vai ne? Tūrists vienkārši pie jums ierodas, un jūs viņam iedodat to cenu, kāda tajā dienā ir spēkā, vai ne? Ak, ne? Nu, sorry, piedodiet, tā sanāca. Sieviešu basketbola čempionāta rīkotāji, mēs ko? Mēs pirms kaut kādiem mēnešiem jums kaut ko solījām par finansējumu? Nu, neesat tik naīvi! Lai nu kāda, bet mūsu valsts nav tāda, kurā politikāņi vienmēr stāsta taisnību, tā pat nav valsts, kurā politikāņiem lielākoties ir pat pie vienas vietas, vai viņi stāsta taisnību vai vienkārši melo. Tā nu reiz ir tradīcija, kuru "stabilitātes garants" iedibināja pavisam trekni. Un te nu mēs esam. Valsts, kura kādreiz mums ir pateikusi, ka nodokļi nav jāmaksā, kriminālapsūdzība nav nekas briesmīgs un pat cietumā iemests darba rūķis var turpināt būt Saeimas deputāts ... šī valsts tagad mums ir pateikusi, ka mēs absolūti ne ar ko nevaram rēķināties, kā valdošie gribēs, tā viņi arī rīkosies. Tas ir kliedzošāk par kliedzošu redzams apstāklī, ka ak vai, premjerministram nav sanācis laika padzert kafiju ar kandidātiem un KNAB direktora amatu, jo tas, lūk, ir vēl viens kaut kas tāds, kas viņam ir jādara pašam personīgi un tikai un vienīgi pašam personīgi. Varbūt viņam būs laika par to domāt kaut kad pēc Jaunā gada. Skat. iepriekšējo piezīmi par banāniem.
***
Taču ne viss ir mālējams tumšās krāsās. Manu sirdi šodien ir ielīksmojušas divas lietas, kuras ļauj smaidīt visa ģīmja platumā. Pirmkārt, dziedonis Ivo Fomins ir izdevis albūmu ar nosaukumu, kurš, manuprāt, ir pats lieliskākais albūma nosaukums, kāds vien ir iespējams, proti: "Mamma man pagājušajos Ziemassvētkos uzdāvināja ģitāru un es sākumā nezināju, ko ar to iesākt, bet tad iemācījos pāris labus un gruntīgus hārdroka akordus un tagad jūs varat paklausīties, kas no tā visa sanācis…" Šī ir tradīcija, kuru varētu pārņemt arī citi ar mūziku saistīti ļaudis. Madonna: "Es jau dziedu un lēkāju pa skatuvi gandrīz 40 gadu garumā, bet joprojām ļaudis nāk uz maniem koncertiem un es esmu tik bagāta, ka man pat vīrs nav vajadzīgs." Šēra: "Es jau dziedu un lēkāju pa skatuvi vēl ilgāk, nekā kaut kāda tur Madonna, un tie, kuriem ir apbriebusies dziesma 'I Got You, Babe' šajā albūmā atradīs citas dziesmas!" Britnija Spīrsa: "Varbūt nevajadzēja, bet man patlaban pietrūkst naudas, jo ļaunais Kevins Federleins man neļauj tikties ar bērniem, un tāpēc es ar datoru palīdzību joprojām dziedu." U.tml.
***
Un vēl. Šī bilde, kura man pienāca e-pastā un ir pelnījusi ļoti platu izplatīšanu.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2008. gada 10. decembris
Laiks domāt par Nirnbergu -- pārdomas trešdienā
Labrīt, lasītāji!
Oi, kā gribētos Latvijā sarīkot tādu Nirnbergas procesu! Nezinu, kā glābt Latvijas ekonomiku. Neesmu ciparu skaitītājs un grauzējs, nav manā rīcībā datu, kuri apliecinātu, ka pareizais veids, kā to izdarīt, ir uzkraut milzīgu nodokļu slogu ļaudīm, kuri pērk laikrakstus, medikamentus un zīdaiņa barību. Bet mani kā vienkāršu ierindas pilsoni noteikti šokē valdošās "elites" atzinums, ka valsts budžetu nāksies samazināt par milzīgu, milzīgu procentu tikai dažus mēnešus pēc tam, kad pēc idejas pārdomātais budžets tika apstiprināts! Turklāt nemierīgu, pat ļoti nemierīgu mani dara doma, ka man un visiem pārējiem Latvijas nodokļu maksātājiem nākamajos gados būs jāatmaksā pat PIECI MILJARDI EIRO, kurus valsts taisās aizņemties no Starptautiskā valūtas fonda! Man ir sarežģīti pilnībā sagremot to ļoti, ļoti, ļoti daudz mazāko kredītu, kāds man personīgi būs jāatmaksā nākamo astoņarpus gadu laikā, bet bļāviens -- PIECI MILJARDI EIRO! Tas ir vairāk kā divi tūkstoši eiro uz katru Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā mana drauga un kolēģa Askolda Rodina nupat dzimušo mazmeitu (apsveicu!), un viņa vēl vismaz dažus mēnešus nekādu naudu nepelnīs. Nudien bļāviens.
Un tāpēc Nirnbergas process. Tāpēc process, kas domāts ne vien neģēļu atmaskošanai, bet arī dvēseles remdināšanai. Process, kurā varētu aplūkot tos smīnīgi pašapmierinātos taukmūļus, kuri mēnesi pēc mēneša stāstīja, ka Latvijā ir pati labākā tautsaimniecība, kāda vispār kaut kur pasaulē ir bijusi, ka gāzei jābūt grīdā, ka latviešiem un latvijiešiem jābūt gluži vai līdz asarām un puņķiem pateicīgiem par to, ka pie teikšanas ir tik cēli un lieliski cilvēki. Cilvēki, kuri var atļauties pilnībā ignorēt to, ko viņiem saka tādas maznozīmīgas iestādes, kā, teiksim, Starptautiskais valūtas fonds. Kuram nupat būtu pilnīgas tiesības paziņot, ka tāda viendienas muša, kā Latvijas valdošā "elite," ir pelnījusi iznīcību, nevis glābšanas riņķi. Nirnbergas process, kurā varētu likt Slakterim paskaidrot, kas īsti bija viņa galvā brīdī, kad viņš nolēma sniegt būtisku interviju valodā, kuru viņš prot 11. klases līmenī. Likt Rozem paskaidrot, kā tas var būt, ka Eiropas Savienībā notiek izšķirošas debates par lauksaimniecības politiku, bet viņš, lūk, ir atvaļinājumā. Un visvairāk likt Kalvītim atbildēt uz jautājumu, vai viņš kaut reizi mūžā ir izlasījis kaut vienu grāmatu par ekonomiskām likumsakarībām, jo šķiet, ka nē. Un tas pats attiecas uz vienu otru citu valdības ministru, kurš pēdējo 20 gadu laikā ir kļuvis ļoti ātri ļoti bagāts, jo elementāras ekonomiskās zināšanas tomēr būtu pateikušas priekšā, ka mašīna, kurai vienmēr "gāze ir grīdā," ar laiku vai nu ietriecas kokā vai vienkārši apstājas, jo degvielas vairs nav.
Politikāņu izturēšanās nudien sāk radīt iespaidu, ka Krievijai ir izdevies tās "tuvējo ārzemju" tālejošais mērķis -- iefiltrēt diversantus, kuri Krievijas "interešu zonā" esošās valstis novājinās tik tālu, ka vairs nebūs ne mazāko problēmu, tās vienkārši nopirkt. Atsevišķi politikāņi jau ir sākuši nodrošināties "jaunajiem laikiem" aptekalējot un apčubinot Krievijas gazpromiskās ekonomiskās intereses. Kā vienmēr, esmu dvēseles centrā optimists, esmu labticīgs optimists, kurš nudien, nudien vēlas ticēt, ka ievēlētās amatpersonas vismaz cenšas rīkoties atbildīgi un pareizi, ja arī ne vienmēr tas izdodas. Bet pēdējā laikā klausoties, kā jauni un varētu pat teikt bļaustīgi paziņojumi par krīzes apmēriem, avotiem, risinājumiem un aspektiem tiek pasniegti bezmaz vai reizi 15 minūtēs, šī pārliecība ļodzās. Lūk, kur gribas redzēt tribunālu, kurš liks tiem, kuri pie visas šīs katastrofas ir vainīgi, sēdēt un, lai arī cik negribīgi, atbildēt uz visiem iespējamiem jautājumiem. Memuārus rakstot politikāņi vienmēr cenšas sevi pozicionēt smaržīgā un smukā kontekstā. Vajadzīga nopratināšana. Vajadzīga stingra un pamatīga nopratināšana.
Bet vispirms tai pašai valdošajai "elitei," kura krīzi radīja, tā arī ir jāatrisina. Johaidī. Tik tālu mēs esam nonākuši. Valdība, kurā ir absolūti bezatbildīgi un neatbilstoši ministri, parlaments, kura vadītājs jau ir paguvis pateikt, ka nekādu atbildību deputāti neuzņemas ārpus balsošanas podziņu spaidīšanas, opozīcija, kura šķiet vairāk spēlējam politiku, nevis risinām krīzi. Vēl vienu reizi, bet tā no sirds: bļāviens!
Oi, kā gribētos Latvijā sarīkot tādu Nirnbergas procesu! Nezinu, kā glābt Latvijas ekonomiku. Neesmu ciparu skaitītājs un grauzējs, nav manā rīcībā datu, kuri apliecinātu, ka pareizais veids, kā to izdarīt, ir uzkraut milzīgu nodokļu slogu ļaudīm, kuri pērk laikrakstus, medikamentus un zīdaiņa barību. Bet mani kā vienkāršu ierindas pilsoni noteikti šokē valdošās "elites" atzinums, ka valsts budžetu nāksies samazināt par milzīgu, milzīgu procentu tikai dažus mēnešus pēc tam, kad pēc idejas pārdomātais budžets tika apstiprināts! Turklāt nemierīgu, pat ļoti nemierīgu mani dara doma, ka man un visiem pārējiem Latvijas nodokļu maksātājiem nākamajos gados būs jāatmaksā pat PIECI MILJARDI EIRO, kurus valsts taisās aizņemties no Starptautiskā valūtas fonda! Man ir sarežģīti pilnībā sagremot to ļoti, ļoti, ļoti daudz mazāko kredītu, kāds man personīgi būs jāatmaksā nākamo astoņarpus gadu laikā, bet bļāviens -- PIECI MILJARDI EIRO! Tas ir vairāk kā divi tūkstoši eiro uz katru Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā mana drauga un kolēģa Askolda Rodina nupat dzimušo mazmeitu (apsveicu!), un viņa vēl vismaz dažus mēnešus nekādu naudu nepelnīs. Nudien bļāviens.
Un tāpēc Nirnbergas process. Tāpēc process, kas domāts ne vien neģēļu atmaskošanai, bet arī dvēseles remdināšanai. Process, kurā varētu aplūkot tos smīnīgi pašapmierinātos taukmūļus, kuri mēnesi pēc mēneša stāstīja, ka Latvijā ir pati labākā tautsaimniecība, kāda vispār kaut kur pasaulē ir bijusi, ka gāzei jābūt grīdā, ka latviešiem un latvijiešiem jābūt gluži vai līdz asarām un puņķiem pateicīgiem par to, ka pie teikšanas ir tik cēli un lieliski cilvēki. Cilvēki, kuri var atļauties pilnībā ignorēt to, ko viņiem saka tādas maznozīmīgas iestādes, kā, teiksim, Starptautiskais valūtas fonds. Kuram nupat būtu pilnīgas tiesības paziņot, ka tāda viendienas muša, kā Latvijas valdošā "elite," ir pelnījusi iznīcību, nevis glābšanas riņķi. Nirnbergas process, kurā varētu likt Slakterim paskaidrot, kas īsti bija viņa galvā brīdī, kad viņš nolēma sniegt būtisku interviju valodā, kuru viņš prot 11. klases līmenī. Likt Rozem paskaidrot, kā tas var būt, ka Eiropas Savienībā notiek izšķirošas debates par lauksaimniecības politiku, bet viņš, lūk, ir atvaļinājumā. Un visvairāk likt Kalvītim atbildēt uz jautājumu, vai viņš kaut reizi mūžā ir izlasījis kaut vienu grāmatu par ekonomiskām likumsakarībām, jo šķiet, ka nē. Un tas pats attiecas uz vienu otru citu valdības ministru, kurš pēdējo 20 gadu laikā ir kļuvis ļoti ātri ļoti bagāts, jo elementāras ekonomiskās zināšanas tomēr būtu pateikušas priekšā, ka mašīna, kurai vienmēr "gāze ir grīdā," ar laiku vai nu ietriecas kokā vai vienkārši apstājas, jo degvielas vairs nav.
Politikāņu izturēšanās nudien sāk radīt iespaidu, ka Krievijai ir izdevies tās "tuvējo ārzemju" tālejošais mērķis -- iefiltrēt diversantus, kuri Krievijas "interešu zonā" esošās valstis novājinās tik tālu, ka vairs nebūs ne mazāko problēmu, tās vienkārši nopirkt. Atsevišķi politikāņi jau ir sākuši nodrošināties "jaunajiem laikiem" aptekalējot un apčubinot Krievijas gazpromiskās ekonomiskās intereses. Kā vienmēr, esmu dvēseles centrā optimists, esmu labticīgs optimists, kurš nudien, nudien vēlas ticēt, ka ievēlētās amatpersonas vismaz cenšas rīkoties atbildīgi un pareizi, ja arī ne vienmēr tas izdodas. Bet pēdējā laikā klausoties, kā jauni un varētu pat teikt bļaustīgi paziņojumi par krīzes apmēriem, avotiem, risinājumiem un aspektiem tiek pasniegti bezmaz vai reizi 15 minūtēs, šī pārliecība ļodzās. Lūk, kur gribas redzēt tribunālu, kurš liks tiem, kuri pie visas šīs katastrofas ir vainīgi, sēdēt un, lai arī cik negribīgi, atbildēt uz visiem iespējamiem jautājumiem. Memuārus rakstot politikāņi vienmēr cenšas sevi pozicionēt smaržīgā un smukā kontekstā. Vajadzīga nopratināšana. Vajadzīga stingra un pamatīga nopratināšana.
Bet vispirms tai pašai valdošajai "elitei," kura krīzi radīja, tā arī ir jāatrisina. Johaidī. Tik tālu mēs esam nonākuši. Valdība, kurā ir absolūti bezatbildīgi un neatbilstoši ministri, parlaments, kura vadītājs jau ir paguvis pateikt, ka nekādu atbildību deputāti neuzņemas ārpus balsošanas podziņu spaidīšanas, opozīcija, kura šķiet vairāk spēlējam politiku, nevis risinām krīzi. Vēl vienu reizi, bet tā no sirds: bļāviens!
otrdiena, 2008. gada 9. decembris
Par Ingunu Sudrabu un Slaktera interviju -- pārdomas otrdienā
Labrīt, lasītāji!
Manuprāt, nav grūti saprast, kāpēc valdošā koalīcija ir gatava Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu darbā apstiprināt vēl uz četriem gadiem bez īpašām ierunām. Tas ir tāpēc, ka valdošie ir ieraduši viņu vienkārši ignorēt. Valsts kontroliere var runāt par nekārtībām valsts pārvaldē līdz brīdim, kad viņai mēle nokalst, bet valdošie rīkojas, kā vien viņiem tīk. Hrestomātiskais piemērs, protams, bija kontrolieres jautājumi par nebūšanām Satiksmes ministrijas jomā, uz kuriem satiksmes ministrs atļāvās atbildēt ar apgalvojumu, ka I. Sudrabai attiecīgajā jautājumā acīmredzot ir kādas personīgas intereses. Tas noveda pie patiesi savdabīgas situācijas, kurā viena augsta valsts amatpersona jutās spiesta otru iesūdzēt tiesā par goda un cieņas aizskārumu. Pirmajā tiesas instancē I. Sudraba zaudēja, pēc pāris gadiem sekos apelācijas process. Taču galvenais ir tas, ka atšķirībā no valdošās "elites" histēriski apkarotā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, Valsts kontrolei nav aizturēšanas tiesību. Tā var lūgt Ģenerālprokuratūru un Valsts ieņēmumu dienestu veikt pārbaudes kriminālprocesu kontekstā, taču pati tā nevar, KNAB direktora vietnieces Jutas Strīķes klasiskajiem vārdiem runājot, kādam "atnākt pakaļ." Protams, Inguna Sudraba savā darbā ir izcila profesionāle, ir ļoti labi, ka viņai darbu ļaus turpināt, taču tas diez vai ir tāpēc, ka valdošie uzskata ka viņa tiem palīdz apkarot nebūšanas, kuru apkarošanā tie paši ir ieinteresēti.
***
Šodien Dienā reklāmas speciālists Ēriks Stendzenieks stāsta, ka Finanšu ministra Ata Slaktera nu jau par leģendu kļuvušo interviju Bloomberg TV kanālā viņš esot varējis skatīties tikai piecas minūtes, jo citādi būtu no kauna bijis jālien zem galda. Man nervi ir stiprāki, es to noskatījos pilnībā, un te nu ir jāsaka, ka kauns tomēr ir vietā. Intervijā vairākkārt ir vietas, kurās ministrs ar kādu kamerā neredzamu cilvēku latviešu valodā diskutē, kas nu būtu jāsaka. Intervētāja jautā: "Kas jums būtu sakāms par apgalvojumu, ka Latvijas valdība pieļāva pārāk lielu tautsaimniecības pārkaršanu, pārāk lielu algu pieaugumu salīdzinot ar produktivitāti, kā dēļ šī situācija radās?" Ministrs paskatās sāņus un neredzamajai personai jautā: "Kā būtu angļu valodā nenopietns?" Seko atbilde. "Nu nē, ne nenopietns, bet vieglprātīgs" -- tā ministrs. "Tur jau bija doma, ka mazliet vieglprātības bijis, gan sabiedrībā, gan valdībā." Un tad: "OK, es pamēģināšu." Seko apgalvojums, ka visi par trim "treknajiem" gadiem ir bijuši vienkārši sajūsmā, gan valdība, gan arī sabiedrība. Droši vien "Tautas" partijas pārstāvim ir grūti atzīt, ka patiesībā pietiekami daudzi speciālisti jau tad teica, ka pārkāršanai sekos kritums, un tā tas izriet arī Slaktera intervijā, kurā viņš ķiķinādams reportierei saka, ka arī "jūsu telekanālā" neviens neesot paredzējis, ka pasaules ekonomiskā krīze būs tik nopietna. Tālāk žurnāliste jautā par eiro ieviešanu, un ministrs apgalvo, ka nākamgad inflācija samazināšoties līdz astoņiem procentiem, tāds esot ministrijas pareģojums, bet inflācijas līmenis "noteikti būs vēl zemāks." Un tad: Neesmu pārliecināts, ka mēs par to būsim priecīgi, bet tā tas būs." Kā to saprast? Kurš nebūs priecīgs par zemākām cenām? Ai, ai. Un tad mirklis, kas nudien liek sarkt. Ministrs stāsta par krīzēm, tad, kā sakautrējusies meitene pieliek roku pie mutes un latviešu valodā: "Ai, es aizmirsu, ko gribēju teikt. Kāds bija jautājums?" Jautājums bija par to, kuri ekonomikas sektori Latvijā cieš visvairāk, un galu galā ministrs nonāk pie secinājuma, ka tādu nav. Tas droši vien ir pārsteigums, piemēram, nekustamā īpašuma sektoram, bet tā nu ministrs teica, tiesa, ar laiku nonākot arī pie atzinuma, ka problēmas ir mežsaimniecības sektoram. Lai gan jautājums tajā brīdī patiesībā bija par augošo bezdarbu un domu, ka ļaudis kritīs panikā un ņems naudu laukā no bankām.
Nāk prātā vasarā notikušs pasākums Ārlietu ministrijā, kurā piedalījās Vācijas ārlietu ministrs. Jautājumus žurnālisti uzdeva latviešu valodā, ministrs noklausījās tulkojumu angļu valodā, un tad viņš atbildēja vācu valodā. Pieļauju, ka Vācijas ārlietu ministram angļu valodas zināšanas ir adekvātas, bet viņš vienalga ērtāk jūtas, ja runā savā valodā. Šis nu būtu bijis pareizais variants arī Slakterim. Angļu valodu viņš zināmā līmenī prot, saprast to, ko viņs teica, var. Taču Bloomberg TV ir ļoti nopietns telekanāls, un jautājumi, kurus uzdeva žurnāliste, bija pietiekami konkrēti un sarežģīti, lai atbildētājam būtu bijis jābūt cilvēkam, kurš spēj atbildēt tikpat konkrēti un niansēti. Un nevis cilvēkam, par kura runāšanu intervijas beigās intervētāja ir spiesta atzīt, "Zinu, ka tas nav viegli." Latvijai kārtējo reizi redzams valdošās "elites" pārstāvis ir radījis apkaunojumu. Un šoreiz visas pasaules priekšā. Vēlreiz -- ai, ai.
Jauku visiem dienu!
Manuprāt, nav grūti saprast, kāpēc valdošā koalīcija ir gatava Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu darbā apstiprināt vēl uz četriem gadiem bez īpašām ierunām. Tas ir tāpēc, ka valdošie ir ieraduši viņu vienkārši ignorēt. Valsts kontroliere var runāt par nekārtībām valsts pārvaldē līdz brīdim, kad viņai mēle nokalst, bet valdošie rīkojas, kā vien viņiem tīk. Hrestomātiskais piemērs, protams, bija kontrolieres jautājumi par nebūšanām Satiksmes ministrijas jomā, uz kuriem satiksmes ministrs atļāvās atbildēt ar apgalvojumu, ka I. Sudrabai attiecīgajā jautājumā acīmredzot ir kādas personīgas intereses. Tas noveda pie patiesi savdabīgas situācijas, kurā viena augsta valsts amatpersona jutās spiesta otru iesūdzēt tiesā par goda un cieņas aizskārumu. Pirmajā tiesas instancē I. Sudraba zaudēja, pēc pāris gadiem sekos apelācijas process. Taču galvenais ir tas, ka atšķirībā no valdošās "elites" histēriski apkarotā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, Valsts kontrolei nav aizturēšanas tiesību. Tā var lūgt Ģenerālprokuratūru un Valsts ieņēmumu dienestu veikt pārbaudes kriminālprocesu kontekstā, taču pati tā nevar, KNAB direktora vietnieces Jutas Strīķes klasiskajiem vārdiem runājot, kādam "atnākt pakaļ." Protams, Inguna Sudraba savā darbā ir izcila profesionāle, ir ļoti labi, ka viņai darbu ļaus turpināt, taču tas diez vai ir tāpēc, ka valdošie uzskata ka viņa tiem palīdz apkarot nebūšanas, kuru apkarošanā tie paši ir ieinteresēti.
***
Šodien Dienā reklāmas speciālists Ēriks Stendzenieks stāsta, ka Finanšu ministra Ata Slaktera nu jau par leģendu kļuvušo interviju Bloomberg TV kanālā viņš esot varējis skatīties tikai piecas minūtes, jo citādi būtu no kauna bijis jālien zem galda. Man nervi ir stiprāki, es to noskatījos pilnībā, un te nu ir jāsaka, ka kauns tomēr ir vietā. Intervijā vairākkārt ir vietas, kurās ministrs ar kādu kamerā neredzamu cilvēku latviešu valodā diskutē, kas nu būtu jāsaka. Intervētāja jautā: "Kas jums būtu sakāms par apgalvojumu, ka Latvijas valdība pieļāva pārāk lielu tautsaimniecības pārkaršanu, pārāk lielu algu pieaugumu salīdzinot ar produktivitāti, kā dēļ šī situācija radās?" Ministrs paskatās sāņus un neredzamajai personai jautā: "Kā būtu angļu valodā nenopietns?" Seko atbilde. "Nu nē, ne nenopietns, bet vieglprātīgs" -- tā ministrs. "Tur jau bija doma, ka mazliet vieglprātības bijis, gan sabiedrībā, gan valdībā." Un tad: "OK, es pamēģināšu." Seko apgalvojums, ka visi par trim "treknajiem" gadiem ir bijuši vienkārši sajūsmā, gan valdība, gan arī sabiedrība. Droši vien "Tautas" partijas pārstāvim ir grūti atzīt, ka patiesībā pietiekami daudzi speciālisti jau tad teica, ka pārkāršanai sekos kritums, un tā tas izriet arī Slaktera intervijā, kurā viņš ķiķinādams reportierei saka, ka arī "jūsu telekanālā" neviens neesot paredzējis, ka pasaules ekonomiskā krīze būs tik nopietna. Tālāk žurnāliste jautā par eiro ieviešanu, un ministrs apgalvo, ka nākamgad inflācija samazināšoties līdz astoņiem procentiem, tāds esot ministrijas pareģojums, bet inflācijas līmenis "noteikti būs vēl zemāks." Un tad: Neesmu pārliecināts, ka mēs par to būsim priecīgi, bet tā tas būs." Kā to saprast? Kurš nebūs priecīgs par zemākām cenām? Ai, ai. Un tad mirklis, kas nudien liek sarkt. Ministrs stāsta par krīzēm, tad, kā sakautrējusies meitene pieliek roku pie mutes un latviešu valodā: "Ai, es aizmirsu, ko gribēju teikt. Kāds bija jautājums?" Jautājums bija par to, kuri ekonomikas sektori Latvijā cieš visvairāk, un galu galā ministrs nonāk pie secinājuma, ka tādu nav. Tas droši vien ir pārsteigums, piemēram, nekustamā īpašuma sektoram, bet tā nu ministrs teica, tiesa, ar laiku nonākot arī pie atzinuma, ka problēmas ir mežsaimniecības sektoram. Lai gan jautājums tajā brīdī patiesībā bija par augošo bezdarbu un domu, ka ļaudis kritīs panikā un ņems naudu laukā no bankām.
Nāk prātā vasarā notikušs pasākums Ārlietu ministrijā, kurā piedalījās Vācijas ārlietu ministrs. Jautājumus žurnālisti uzdeva latviešu valodā, ministrs noklausījās tulkojumu angļu valodā, un tad viņš atbildēja vācu valodā. Pieļauju, ka Vācijas ārlietu ministram angļu valodas zināšanas ir adekvātas, bet viņš vienalga ērtāk jūtas, ja runā savā valodā. Šis nu būtu bijis pareizais variants arī Slakterim. Angļu valodu viņš zināmā līmenī prot, saprast to, ko viņs teica, var. Taču Bloomberg TV ir ļoti nopietns telekanāls, un jautājumi, kurus uzdeva žurnāliste, bija pietiekami konkrēti un sarežģīti, lai atbildētājam būtu bijis jābūt cilvēkam, kurš spēj atbildēt tikpat konkrēti un niansēti. Un nevis cilvēkam, par kura runāšanu intervijas beigās intervētāja ir spiesta atzīt, "Zinu, ka tas nav viegli." Latvijai kārtējo reizi redzams valdošās "elites" pārstāvis ir radījis apkaunojumu. Un šoreiz visas pasaules priekšā. Vēlreiz -- ai, ai.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2008. gada 8. decembris
Svarīga vēsts tautiešiem ārzemēs, un paldies Ditai Arājai par ierosmi -- pārdomas pirmdienā
Labrīt, lasītāji!
Lūdzu, piedošanu iezemiešiem, bet šorīt pirmais teksts ir domāts tiem mūsu tautiešiem, kuri patlaban dzīvi veido kaut kur citur, bet ne mūsu dievzemītē. Eu! Klau, jūs tur! Hei, PAKLAUSIETIES!!! Ja? OK. Lieta tāda. Vajag braukt mājās uz Latviju. Jā, vajag gan. Ko? Latvijā nevar darbu atrast? Nu, beidz! Ziemassvētku laikā vērts atcerēties bībelē teikto: Kas meklē, tas atrod. Kas pieklauvē, tam top atvērts. U.tml. Ko? Kur dzīvosi? Eu, vecīt, nupat nekustamā īpašuma tirgus ir pilnīgi podā iekšā, sacelts vesels lērums dzīvokļu, kurus neviens nepērk, izvēle brīva! Ko? Bērnam skolas gads jau pusē? Nekas, Latvijā skolas asarām acīs klās atvasei ziedu ceļu, jo bērnu trūkst. Paprovē atrast kādu no tām skolām, kuras taisās klapēt ciet. Ja vēl pats gadījumā esi skolotājs, tad tiksi uzņemts ne tikai ar ziedu ceļu, bet arī ar pūtējorķestri, sevišķi vajadzīgi eksakto zinātņu un svešvalodu skolotāji. Tu saki, ka ārzemēs tu vari vairāk naudas nopelnīt? Kaunies par tādām merkantīlām domām brīdī, kad māte Latvija tevi sauc! Brauc mājās! Ko? Tu esi dzimis Čikāgā/Stokholmā/Dublinā/Frankfurtē/Abudabi/Pagopago un uzskati, ka tavas mājas ir tur? Blēņas! Katram latvietim sirdsstīgas sauc uz mājām, uz dzīvi Rīgā/Ventspilī/Cēsīs/Pampāļos/Tīnūžos! Brauc mājās, vai vismaz brauc šurpu!
Tā, lūk. Esmu aicinājis latviešus braukt uz Latviju, turklāt par tukšu velti, nevis par daudziem tūkstošiem latu, kā to dara ar Latvijas satiksmes ministru saistītas personas par ar Latvijas Satiksmes ministriju saistītu uzņēmumu naudu. Varbūt esat lasījuši, ka šie uzņēmumi, tajā skaitā Rīgas lidosta, kāds Latvijas dzelzceļa meitasuzņēmums, kā arī firma Latvijas gaisa satiksme sameta visai prāvu summu, lai ļaudis varētu braukāt pa Eiropu un stāstīt tautiešiem, ka laiks braukt mājās. Tajā skaitā tika nopirkti pat divi jauni "Land Rover Discovery" džipi. Tajā skaitā viens, kuru cilvēks, kurš satiksmes ministram ir sniedzis reklāmas konsultācijas, izmanto arī ģimenes vajadzībām. "Pats to pasākumu nerīkoja" -- tāds bijis satiksmes ministra preses sekretāra komentārs, skaidrojot, kāpēc pašam ministram par to nav nekas sakāms. "Pilnīgi nesaprotama un nevajadzīga" -- tā par minēto uzņēmumu līdzdalību teikusi valsts kontroliere, jo "tām nav nekāda sakara ar latviešu atgriešanos mājās."
Un tāpēc es jūtos pat ļoti patriotisks, jo, lai arī man nav nekāda sakara ar latviešu atgriešanos mājās, es tomēr esmu izplatījis minēto vēsti, turklāt daudz efektīvāk, nekā braukājot pa Eiropu jaunā džipā, un man nav piešķirts pat velosipēds. Cits varbūt manā vietā justos apdalīts, bet tikai ne es, jo es saprotu, ka valstī patlaban ir ekonomiska krīze un nemaz nepretendēju uz finansējumu, turklāt es pat neesmu saistīts ne ar satiksmes, ne arī ar kādu citu ministru, neesmu sniedzis reklāmas konsultācijas. Nē, es labs un pretimnākošs. Paldies visiem, kuri uzklausīja.
***
Un tagad arī citiem. Varbūt portālā Politika.lv lasījāt kolēģes Ditas Arājas blogu par Ziemassvētkiem laikā, kad ārā lielākoties ir tumšs un lietains, bet gaismu tomēr var atrast. "Droši vien es arī sākšu domāt par Ziemassvētku dāvanām. Bet tas nebūs nekas graujoši apžilbinošs. Tas, visticamāk, būs kas ļoti, ļoti vienkāršs. Ļoti īpašs. Kā sveces liesmiņa. Kā dzīvā uguns, kas samīļo un aizgaiņā prom tumsas ķēmus. Baiļu ķēmus" -- tā rakstījusi D. Arāja. Šo dzīvo uguni var atrast daudzviet. Paņem rokās laikrakstu Neatkarīgā, tā šogad, tāpat kā katru gadu, drukā vēstules no ļaudīm, kuriem iet pavisam grūti, bet Ziemassvētku gaismu gribas. Varbūt kādam vari palīdzēt. Ieskaties portālā Ziedot.lv un kāda tuvinieka vārdā uz Ziemassvētkiem palīdzi kādam citam. To var darīt arī starptautiski. Māsām es šogad, tāpat kā citugad, dāvinu arī ziedojumus ar organizācijas Oxfam starpniecību, māsa sociālā darbiniece noziedos medicīnas piederumus, māsa skolotāja -- skolēna galdu un krēslu, bet māsa bērnudārza audzinātaja -- 10 cālīšus. Citugad ziedota govs, kaza. Iespējas ir visdažādākās. Dāvināt ir labāk, nekā saņemt. Dots devējam atdodas. Sakāmvārdu ir daudz, bet Adventes laikā varam katrs un katra atrast sev labāko variantu. Palīdzēt tiem, kuriem ir grūtāk -- tā ir svēta lieta jebkurā, bet it īpaši šajā gada laikā. Sveces liesmiņu kā tādu dāvāt ir grūti, tā ir patstāvīga savā gaismā un siltumā un nelabprāt ceļo. Bet tā ir skaista metafora, ceru, ka Ditas blogs uzrunājis daudzus.
Jauku visiem dienu!
Lūdzu, piedošanu iezemiešiem, bet šorīt pirmais teksts ir domāts tiem mūsu tautiešiem, kuri patlaban dzīvi veido kaut kur citur, bet ne mūsu dievzemītē. Eu! Klau, jūs tur! Hei, PAKLAUSIETIES!!! Ja? OK. Lieta tāda. Vajag braukt mājās uz Latviju. Jā, vajag gan. Ko? Latvijā nevar darbu atrast? Nu, beidz! Ziemassvētku laikā vērts atcerēties bībelē teikto: Kas meklē, tas atrod. Kas pieklauvē, tam top atvērts. U.tml. Ko? Kur dzīvosi? Eu, vecīt, nupat nekustamā īpašuma tirgus ir pilnīgi podā iekšā, sacelts vesels lērums dzīvokļu, kurus neviens nepērk, izvēle brīva! Ko? Bērnam skolas gads jau pusē? Nekas, Latvijā skolas asarām acīs klās atvasei ziedu ceļu, jo bērnu trūkst. Paprovē atrast kādu no tām skolām, kuras taisās klapēt ciet. Ja vēl pats gadījumā esi skolotājs, tad tiksi uzņemts ne tikai ar ziedu ceļu, bet arī ar pūtējorķestri, sevišķi vajadzīgi eksakto zinātņu un svešvalodu skolotāji. Tu saki, ka ārzemēs tu vari vairāk naudas nopelnīt? Kaunies par tādām merkantīlām domām brīdī, kad māte Latvija tevi sauc! Brauc mājās! Ko? Tu esi dzimis Čikāgā/Stokholmā/Dublinā/Frankfurtē/Abudabi/Pagopago un uzskati, ka tavas mājas ir tur? Blēņas! Katram latvietim sirdsstīgas sauc uz mājām, uz dzīvi Rīgā/Ventspilī/Cēsīs/Pampāļos/Tīnūžos! Brauc mājās, vai vismaz brauc šurpu!
Tā, lūk. Esmu aicinājis latviešus braukt uz Latviju, turklāt par tukšu velti, nevis par daudziem tūkstošiem latu, kā to dara ar Latvijas satiksmes ministru saistītas personas par ar Latvijas Satiksmes ministriju saistītu uzņēmumu naudu. Varbūt esat lasījuši, ka šie uzņēmumi, tajā skaitā Rīgas lidosta, kāds Latvijas dzelzceļa meitasuzņēmums, kā arī firma Latvijas gaisa satiksme sameta visai prāvu summu, lai ļaudis varētu braukāt pa Eiropu un stāstīt tautiešiem, ka laiks braukt mājās. Tajā skaitā tika nopirkti pat divi jauni "Land Rover Discovery" džipi. Tajā skaitā viens, kuru cilvēks, kurš satiksmes ministram ir sniedzis reklāmas konsultācijas, izmanto arī ģimenes vajadzībām. "Pats to pasākumu nerīkoja" -- tāds bijis satiksmes ministra preses sekretāra komentārs, skaidrojot, kāpēc pašam ministram par to nav nekas sakāms. "Pilnīgi nesaprotama un nevajadzīga" -- tā par minēto uzņēmumu līdzdalību teikusi valsts kontroliere, jo "tām nav nekāda sakara ar latviešu atgriešanos mājās."
Un tāpēc es jūtos pat ļoti patriotisks, jo, lai arī man nav nekāda sakara ar latviešu atgriešanos mājās, es tomēr esmu izplatījis minēto vēsti, turklāt daudz efektīvāk, nekā braukājot pa Eiropu jaunā džipā, un man nav piešķirts pat velosipēds. Cits varbūt manā vietā justos apdalīts, bet tikai ne es, jo es saprotu, ka valstī patlaban ir ekonomiska krīze un nemaz nepretendēju uz finansējumu, turklāt es pat neesmu saistīts ne ar satiksmes, ne arī ar kādu citu ministru, neesmu sniedzis reklāmas konsultācijas. Nē, es labs un pretimnākošs. Paldies visiem, kuri uzklausīja.
***
Un tagad arī citiem. Varbūt portālā Politika.lv lasījāt kolēģes Ditas Arājas blogu par Ziemassvētkiem laikā, kad ārā lielākoties ir tumšs un lietains, bet gaismu tomēr var atrast. "Droši vien es arī sākšu domāt par Ziemassvētku dāvanām. Bet tas nebūs nekas graujoši apžilbinošs. Tas, visticamāk, būs kas ļoti, ļoti vienkāršs. Ļoti īpašs. Kā sveces liesmiņa. Kā dzīvā uguns, kas samīļo un aizgaiņā prom tumsas ķēmus. Baiļu ķēmus" -- tā rakstījusi D. Arāja. Šo dzīvo uguni var atrast daudzviet. Paņem rokās laikrakstu Neatkarīgā, tā šogad, tāpat kā katru gadu, drukā vēstules no ļaudīm, kuriem iet pavisam grūti, bet Ziemassvētku gaismu gribas. Varbūt kādam vari palīdzēt. Ieskaties portālā Ziedot.lv un kāda tuvinieka vārdā uz Ziemassvētkiem palīdzi kādam citam. To var darīt arī starptautiski. Māsām es šogad, tāpat kā citugad, dāvinu arī ziedojumus ar organizācijas Oxfam starpniecību, māsa sociālā darbiniece noziedos medicīnas piederumus, māsa skolotāja -- skolēna galdu un krēslu, bet māsa bērnudārza audzinātaja -- 10 cālīšus. Citugad ziedota govs, kaza. Iespējas ir visdažādākās. Dāvināt ir labāk, nekā saņemt. Dots devējam atdodas. Sakāmvārdu ir daudz, bet Adventes laikā varam katrs un katra atrast sev labāko variantu. Palīdzēt tiem, kuriem ir grūtāk -- tā ir svēta lieta jebkurā, bet it īpaši šajā gada laikā. Sveces liesmiņu kā tādu dāvāt ir grūti, tā ir patstāvīga savā gaismā un siltumā un nelabprāt ceļo. Bet tā ir skaista metafora, ceru, ka Ditas blogs uzrunājis daudzus.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2008. gada 5. decembris
Par prezidentu, Ābiķi, pārsteidzošo Atkarīgo un bembjiem -- pārdomas piektdienā
Labrīt, lasītāji! Šodien vairākas domas.
Notiek vārīšanās par to, ka kamēr Saeimas deputāti apsprieda ekonomisko krīzi, Valsts prezidents atradās Austrijas kalnos. Pirmkārt, informāciju par to, ka prezidents šomēnes dosies atvaļinājumā, es personīgi atceros redzējis jau pasen. Otrkārt, kas viņam Saeimas sēdē būtu bijis jādara, jāsēž ar rūpēs sarauktu ģīmi? Tā ir loma, kura jau sen ir piešķirta Godmanim. Saeimas sēde bija paredzama -- liela bāršanās no opozīcijas puses, zobu šņakstināšana no valdošās "elites" puses. Par to mierīgi var izlasīt atreferējumu nākamās dienas presē, jādomā, ka prezidentam Austrijā ir pieejams internets, un viņš var izlasīt arī citas domas par tēmu. Vakar kādā portālā kāds apgalvoja, ka ekonomiskas krīzes laikā prezidentam Rīgas pilī esot jābūt "24/7". Persona gan neatrada par vajadzīgu paskaidrot, kas prezidentam tur būtu jādara, jo, ja jau Saeimas spīkeris ir atzinis, ka politikāņi finanšu jomā ir lieli nezinīši, tad diez vai būtu kas cits jāgaida no cilvēka, kurš, pirms kļuva par prezidentu, bija dakteris. Cita lieta, ka valdošo atzinums, ka no budžeta būs jācērpj vēl 600 miljoni latu, ir visnotaļ atbaidošs. Runa nav par to, vai Slakteris ir kompetents vai nekompetents, runa ir par to, ka zem viņa strādā liels bars ļaužu, kuri nudien skaitās finanšu speciālisti (vismaz tie, kuri tur palika pēc Einara Repšes lielās "tīrīšanas"). Ja viņi neparedzēja notiekošo -- un tam es neticu, tad tas ir baisi. Ja viņi to paredzēja, bet politikāņi ar Slakteri priekšgalā viņus ignorēja...
***
Saeimas smalkjūtīgākajam deputātam Ābiķim šodien Dienā ir garš stāsts par to, cik drausmonīgi ir kļūdījusies valdošā "elite," atkal un atkal un atkal tā ir pieņēmusi kaitīgus un muļķīgus lēmumus (es mazliet pārfrāzēju, bet ceru, ka deputāts piedos). Lūk, kā viņš skaidro pirmo lielo Kalvīša valdības izlēcienu -- mēģinājumu sagraut valsts drošības sistēmu: "Tomēr prezidentes rīcībā bija pietiekams varas resurss, lai piespiestu Saeimu no sava sākotnējā iemesla atteikties." Lūk, vēlme ļaut "savējiem" tikt klāt izmeklēšanas materiāliem bija "varas resursu" jautājums. Nevis, tieksim "pelēkās vielas resursu" jautājums, kuram vismaz pēc idejas būtu bijis jāliek valdošās "elites" vairākumam saprast, ka sagraut valsts drošības sistēmu nav prāta darbs, it īpaši pēc tam, kad Valsts prezidente brāķīgo likumu atsūtīja atpakaļ, un valdošā "elite" prātam neaptveramā bezkaunībā to akceptēja vēlreiz, atsevišķiem censoņiem pat paskaidrojot, ka acīmredzot Valsts prezidente to nav tā riktīgi izlasījusi. Ābiķis gan taisnojas, ka citreiz, kad deputāti sajautrojās un likumā ierakstīja mēģinājumu legalizēt noziedzību -- tā dēvētajā mutatis mutandis gadījumā -- prezidentam atkal bija jārīkojas, bet šoreiz "prezidentu neapšaubāmi pārliecināja arī atsevišķu pozīcijas deputātu, tai skaitā šo rindu autora, protesti." Cik cēli! Droši vien tas pats "pelēkās vielas resurss" liktu saprast, ka naudas atmazgāšanas legalizēšana likumā nebūtu nonākusi, Ābiķim nebūtu bijis jāprotestē, un prezidentam nebūtu bijis jārīkojas, ja vien visi deputāti, tajā skaitā arī "rindu autors," kurš parlamentā ir bijis kopš Jēzus bija pusaudzis, būtu sapratuši par ko viņi balso pirmajā piegājienā, nevis pēc tam, kad dažiem ir jāprotestē un citiem ir jārīkojas. Lūk, kāpēc liela daļa sabiedrības vēlas tiesības Saeimu padzīt kaut vai ar 15 balsīm. Tā ir šī patvaļa, un, ja arī atsevišķiem deputātiem tomēr ir spēja kādreiz uz sevi paraudzīties kritiski, tas tomēr neatņem faktu, ka vēl divus gadus mums visticamāk būs jādzīvo ar šo pašu Saeimu, un divi gadi tomēr ir pietiekami daudz laika, lai pastrādātu vēl daudzus un dažādus mēslus.
***
Viens no šiem mēsliem ir varas nepārtrauktie uzbraucieni Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, ar informatīvo atbalstu no Atkarīgās Rīta Avīzes. Bet šodien minētā laikraksta komentāru lappusē ir kas neierasts. Blakus apcerējumam, kurā kādreizējā laikraksta Atmoda redaktore Elita Veidemane atļaujas Saeimas opozīcijas pārstāvjus nosaukt visādos mājlopu vārdos (atkal -- cik cēli!) ir intervija ar Valsts policijas priekšnieku Aldi Lieljuksi, un neierasti ir tas, ka Atkarīgā ir atļāvusies publicēt arī tekstu, kurš neatbilst laikraksta centrālajai tēzei ("Lembergs labs, sorosisti slikti"). A. Lieljuksis atļaujas šādus vārdus: "Nevar pateikt, ka viss ir jauki, viss kārtībā pie augsta korupcijas līmeņa. Jāpanāk, lai katras iestādes vadītājs modri skatās, kas notiek viņa vadītajā iestādē, lai pēc iespējas mazinātu korupcijas riskus. Kad tās lietas būs sakārtotas, varbūt tādu KNAB vairs nevajadzēs. Bet pagaidām vajag, skatoties, kas notiek valstī, pašvaldībās. Manuprāt, KNAB veiktā korupcijas apkarošana ir bijusi veiksmīga. Var jau visādi to noniecināt, bet gribētu redzēt, vai citi nostrādātu labāk." Intervijas autors vēl pagūst (atbilstoši Veidemanes terminoloģijai) noblēt, ka daži ļaudis, lūk, KNAB neuzticoties, kaut kādā vārdā nenosauktā aptaujā 48 procenti darba ļaužu esot teikuši, ka tas ir politiskās ietekmes instruments, bet A. Lieljuksis nepaliek parādā: "Esmu pārliecināts, ka neviena no tiesībsargājošām struktūrām nedrīkst būt politiski ietekmējama. Tā tas nedrīkst būt. Vai ir pierādījumi tam, ka šī iestāde veiktu kādu pasūtījumu? Es nezinu – man tādas informācijas nav."
Paldies, Lieljukša kungs.
***
Un pēdīgi, drūms, bet patiess atzinums šodien Dienas Biznesā no apdrošināšanas kompānijas BTA vadītāja par tipiskajiem "bembju" vadītājiem: "Šo apdrošinātāju murgu reizēm var redzēt degvielas uzpildes stacijās: treniņbiksēs, īsi skūtiem matiem, starp 18-25 gadiem, 10 līdz 15 gadu vecs BMW, ne mazāk kā četru litru motors, blakus meitene ar alus pudeli rokā, skaļa mūzika. Tā tas ir. Bet viņi ilgi nedzīvo, jo mašīna ātra, prātiņa maz, un koku Latvijā daudz. Žēl, ka reizēm koku vietā viņi ietriecas nevainīgu šoferu automašīnās." Jā. Un vēl var piebilst, ka patvaļa politikā nav skatāma ārpus patvaļas sabiedrībā.
Jauku visiem dienu!
Notiek vārīšanās par to, ka kamēr Saeimas deputāti apsprieda ekonomisko krīzi, Valsts prezidents atradās Austrijas kalnos. Pirmkārt, informāciju par to, ka prezidents šomēnes dosies atvaļinājumā, es personīgi atceros redzējis jau pasen. Otrkārt, kas viņam Saeimas sēdē būtu bijis jādara, jāsēž ar rūpēs sarauktu ģīmi? Tā ir loma, kura jau sen ir piešķirta Godmanim. Saeimas sēde bija paredzama -- liela bāršanās no opozīcijas puses, zobu šņakstināšana no valdošās "elites" puses. Par to mierīgi var izlasīt atreferējumu nākamās dienas presē, jādomā, ka prezidentam Austrijā ir pieejams internets, un viņš var izlasīt arī citas domas par tēmu. Vakar kādā portālā kāds apgalvoja, ka ekonomiskas krīzes laikā prezidentam Rīgas pilī esot jābūt "24/7". Persona gan neatrada par vajadzīgu paskaidrot, kas prezidentam tur būtu jādara, jo, ja jau Saeimas spīkeris ir atzinis, ka politikāņi finanšu jomā ir lieli nezinīši, tad diez vai būtu kas cits jāgaida no cilvēka, kurš, pirms kļuva par prezidentu, bija dakteris. Cita lieta, ka valdošo atzinums, ka no budžeta būs jācērpj vēl 600 miljoni latu, ir visnotaļ atbaidošs. Runa nav par to, vai Slakteris ir kompetents vai nekompetents, runa ir par to, ka zem viņa strādā liels bars ļaužu, kuri nudien skaitās finanšu speciālisti (vismaz tie, kuri tur palika pēc Einara Repšes lielās "tīrīšanas"). Ja viņi neparedzēja notiekošo -- un tam es neticu, tad tas ir baisi. Ja viņi to paredzēja, bet politikāņi ar Slakteri priekšgalā viņus ignorēja...
***
Saeimas smalkjūtīgākajam deputātam Ābiķim šodien Dienā ir garš stāsts par to, cik drausmonīgi ir kļūdījusies valdošā "elite," atkal un atkal un atkal tā ir pieņēmusi kaitīgus un muļķīgus lēmumus (es mazliet pārfrāzēju, bet ceru, ka deputāts piedos). Lūk, kā viņš skaidro pirmo lielo Kalvīša valdības izlēcienu -- mēģinājumu sagraut valsts drošības sistēmu: "Tomēr prezidentes rīcībā bija pietiekams varas resurss, lai piespiestu Saeimu no sava sākotnējā iemesla atteikties." Lūk, vēlme ļaut "savējiem" tikt klāt izmeklēšanas materiāliem bija "varas resursu" jautājums. Nevis, tieksim "pelēkās vielas resursu" jautājums, kuram vismaz pēc idejas būtu bijis jāliek valdošās "elites" vairākumam saprast, ka sagraut valsts drošības sistēmu nav prāta darbs, it īpaši pēc tam, kad Valsts prezidente brāķīgo likumu atsūtīja atpakaļ, un valdošā "elite" prātam neaptveramā bezkaunībā to akceptēja vēlreiz, atsevišķiem censoņiem pat paskaidrojot, ka acīmredzot Valsts prezidente to nav tā riktīgi izlasījusi. Ābiķis gan taisnojas, ka citreiz, kad deputāti sajautrojās un likumā ierakstīja mēģinājumu legalizēt noziedzību -- tā dēvētajā mutatis mutandis gadījumā -- prezidentam atkal bija jārīkojas, bet šoreiz "prezidentu neapšaubāmi pārliecināja arī atsevišķu pozīcijas deputātu, tai skaitā šo rindu autora, protesti." Cik cēli! Droši vien tas pats "pelēkās vielas resurss" liktu saprast, ka naudas atmazgāšanas legalizēšana likumā nebūtu nonākusi, Ābiķim nebūtu bijis jāprotestē, un prezidentam nebūtu bijis jārīkojas, ja vien visi deputāti, tajā skaitā arī "rindu autors," kurš parlamentā ir bijis kopš Jēzus bija pusaudzis, būtu sapratuši par ko viņi balso pirmajā piegājienā, nevis pēc tam, kad dažiem ir jāprotestē un citiem ir jārīkojas. Lūk, kāpēc liela daļa sabiedrības vēlas tiesības Saeimu padzīt kaut vai ar 15 balsīm. Tā ir šī patvaļa, un, ja arī atsevišķiem deputātiem tomēr ir spēja kādreiz uz sevi paraudzīties kritiski, tas tomēr neatņem faktu, ka vēl divus gadus mums visticamāk būs jādzīvo ar šo pašu Saeimu, un divi gadi tomēr ir pietiekami daudz laika, lai pastrādātu vēl daudzus un dažādus mēslus.
***
Viens no šiem mēsliem ir varas nepārtrauktie uzbraucieni Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, ar informatīvo atbalstu no Atkarīgās Rīta Avīzes. Bet šodien minētā laikraksta komentāru lappusē ir kas neierasts. Blakus apcerējumam, kurā kādreizējā laikraksta Atmoda redaktore Elita Veidemane atļaujas Saeimas opozīcijas pārstāvjus nosaukt visādos mājlopu vārdos (atkal -- cik cēli!) ir intervija ar Valsts policijas priekšnieku Aldi Lieljuksi, un neierasti ir tas, ka Atkarīgā ir atļāvusies publicēt arī tekstu, kurš neatbilst laikraksta centrālajai tēzei ("Lembergs labs, sorosisti slikti"). A. Lieljuksis atļaujas šādus vārdus: "Nevar pateikt, ka viss ir jauki, viss kārtībā pie augsta korupcijas līmeņa. Jāpanāk, lai katras iestādes vadītājs modri skatās, kas notiek viņa vadītajā iestādē, lai pēc iespējas mazinātu korupcijas riskus. Kad tās lietas būs sakārtotas, varbūt tādu KNAB vairs nevajadzēs. Bet pagaidām vajag, skatoties, kas notiek valstī, pašvaldībās. Manuprāt, KNAB veiktā korupcijas apkarošana ir bijusi veiksmīga. Var jau visādi to noniecināt, bet gribētu redzēt, vai citi nostrādātu labāk." Intervijas autors vēl pagūst (atbilstoši Veidemanes terminoloģijai) noblēt, ka daži ļaudis, lūk, KNAB neuzticoties, kaut kādā vārdā nenosauktā aptaujā 48 procenti darba ļaužu esot teikuši, ka tas ir politiskās ietekmes instruments, bet A. Lieljuksis nepaliek parādā: "Esmu pārliecināts, ka neviena no tiesībsargājošām struktūrām nedrīkst būt politiski ietekmējama. Tā tas nedrīkst būt. Vai ir pierādījumi tam, ka šī iestāde veiktu kādu pasūtījumu? Es nezinu – man tādas informācijas nav."
Paldies, Lieljukša kungs.
***
Un pēdīgi, drūms, bet patiess atzinums šodien Dienas Biznesā no apdrošināšanas kompānijas BTA vadītāja par tipiskajiem "bembju" vadītājiem: "Šo apdrošinātāju murgu reizēm var redzēt degvielas uzpildes stacijās: treniņbiksēs, īsi skūtiem matiem, starp 18-25 gadiem, 10 līdz 15 gadu vecs BMW, ne mazāk kā četru litru motors, blakus meitene ar alus pudeli rokā, skaļa mūzika. Tā tas ir. Bet viņi ilgi nedzīvo, jo mašīna ātra, prātiņa maz, un koku Latvijā daudz. Žēl, ka reizēm koku vietā viņi ietriecas nevainīgu šoferu automašīnās." Jā. Un vēl var piebilst, ka patvaļa politikā nav skatāma ārpus patvaļas sabiedrībā.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2008. gada 4. decembris
Interesantas domas no Saeimas spīkera, atbaidošas no 'haizivs'
Labdien lasītāji!
Šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē ir patiešām interesanta intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi. Tā ir interesanta vairākos veidos. Pirmkārt, intervijas autores nav kautrējušās uzdot patiešām asus jautājumus par spīti tam, ka G. Daudze nācis no Atkarīgās garīgā tēva un dieva veidotās partijas. Prieks, ka jēdziens "žurnālistika" nav pazudis no Atkarīgās komentāru lappuses, kā tas mēdz šķist tad, kad tur vārās Krautmanis vai savu elku un varoni "intervē" Rozenbergs un Dreiblats.
Otrs ir intervijas saturs. Saeimas priekšsēdētājs tajā būtībā atsakās no parlamentāras atbildības par valsts ekonomisko situāciju vai, pareizāk sakot, par tās atrisināšanu. "Saeimas kompetences jautājums ir piekrist vai nepiekrist tiem priekšlikumiem, kurus šobrīd gatavo cilvēki, kas ir tieši atbildīgi par valsts ekonomiskās situācijas stabilizāciju, un tā ir valdība" -- tas ir viens apgalvojums. "Ko tad mēs varam darīt – atvērt budžeta likumu? Ko mēs tur darīsim – samazināsim ieņēmumu prognozi? Par cik? Kurš Saeimā to var izrēķināt? Neviens nevar, tāpēc, ka tā ir Finanšu ministrijas kompetence" -- tas ir otrs.
Tas ir interesants atzinums tajā ziņā, ka Saeimā ir arī patiesas parlamentāras mēbeles, kuras tur ir atradušās jau kopš Augstākās padomes laikiem, un varētu padomāt, ka pa visu šo laiku šie ļaudis šo to par valsts finansēm būtu apjēguši. Taču vēl vairāk tas uzrāda patiesi skumju situāciju, jo Saeimas priekšsēdētāja minētās instances nav darījušas neko, lai sabiedrību informētu par notiekošo. Cik var spriest, liela daļa no noteikošā atrodas starp divām ausīm -- tās ir visdarītāja Ivara Godmaņa ausis. Nav informācijas par to, kādā ziņā dzīve Latvijā ir labāka tagad, kad valsts būtībā pilnībā ir nacionalizējusi Pareksa banku. No finanšu ministra jauns apgalvojums par to, cik naudas ir jāaizņemas no Starptautiskā Valūtas fonda nāk ik pa pāris dienām. Cilvēks, kuru Saskaņas centrs vēlas redzēt finanšu ministra amatā nejēdz, kas ir Starptautiskais Valūtas fonds un ko tas dara. Un pilnīgi noteikti raksturīgi šajā situācijā ir tas, ka sabiedrība vislielāko uzmanību šajā lietā pievērsa jaunietim, kurš koncerta laikā atļāvās pajokot no skatuves. Es tomēr gribētu arī no valdošās koalīcijas Saeimā dzirdēt uzstādījumus par to, kas ir darāms, nevis aizbildinājumu, ka neviens neko nezina, cita starpā tāpēc, ka aizdevums no SVF tomēr būs jāapstiprina arī Saeimai vai, ja var ticēt spīkeram, vismaz tā Budžeta un finanšu komisijai.
***
Vēl šodien acīs iekritusi intervija portālā Apollo ar kādreizējo "pedofīlu mednieku" Jāni Ādamsonu, kurā cilvēks, kurš kandidē kļūt par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju, paziņo, ka KNAB vispār nav vajadzīgs. "Nedrīkst viena šaura noziegumu veida apkarošanai izveidot atsevišķu iestādi" -- tā portāls reuzumē Ādamsona sacīto. Apgalvot, ka korupcija mūsu valstī ir "šaurs noziegumu veids" -- nu prātiņ, nāc mājās! Korupcija caurauž visu Latvijas sabiedriski politisko iekārtu, tā ir atrodama politikā, uzņēmējdarbībā, likuma aizsardzības sistēmā, juridiskajā sistēmā, kā arī sabiedrībā, kura pret to visu nevēršas ne tuvu ar pietiekamu bardzību. Knābja vislielākā problēma ir tā, ka valdošā šķira nepārtraukti cenšas to diskreditēt un iznīdēt. Birojam jākļūst stiprākam, nevis vājākam, un ir absolūti pareizi, ka pretkorupcijas speciālisti ir koncentrēti vienā iestādē, nevis izkaisīti pa dažādām instancēm, ka to ir paģērējis Ādamsons. Labi, ka viņam uz KNAB vadītāja vietu ir tikpat lielas izredzes, kā begemotam ir kļūt par baletdejotāju.
Jauku visiem dienu!
Šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē ir patiešām interesanta intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi. Tā ir interesanta vairākos veidos. Pirmkārt, intervijas autores nav kautrējušās uzdot patiešām asus jautājumus par spīti tam, ka G. Daudze nācis no Atkarīgās garīgā tēva un dieva veidotās partijas. Prieks, ka jēdziens "žurnālistika" nav pazudis no Atkarīgās komentāru lappuses, kā tas mēdz šķist tad, kad tur vārās Krautmanis vai savu elku un varoni "intervē" Rozenbergs un Dreiblats.
Otrs ir intervijas saturs. Saeimas priekšsēdētājs tajā būtībā atsakās no parlamentāras atbildības par valsts ekonomisko situāciju vai, pareizāk sakot, par tās atrisināšanu. "Saeimas kompetences jautājums ir piekrist vai nepiekrist tiem priekšlikumiem, kurus šobrīd gatavo cilvēki, kas ir tieši atbildīgi par valsts ekonomiskās situācijas stabilizāciju, un tā ir valdība" -- tas ir viens apgalvojums. "Ko tad mēs varam darīt – atvērt budžeta likumu? Ko mēs tur darīsim – samazināsim ieņēmumu prognozi? Par cik? Kurš Saeimā to var izrēķināt? Neviens nevar, tāpēc, ka tā ir Finanšu ministrijas kompetence" -- tas ir otrs.
Tas ir interesants atzinums tajā ziņā, ka Saeimā ir arī patiesas parlamentāras mēbeles, kuras tur ir atradušās jau kopš Augstākās padomes laikiem, un varētu padomāt, ka pa visu šo laiku šie ļaudis šo to par valsts finansēm būtu apjēguši. Taču vēl vairāk tas uzrāda patiesi skumju situāciju, jo Saeimas priekšsēdētāja minētās instances nav darījušas neko, lai sabiedrību informētu par notiekošo. Cik var spriest, liela daļa no noteikošā atrodas starp divām ausīm -- tās ir visdarītāja Ivara Godmaņa ausis. Nav informācijas par to, kādā ziņā dzīve Latvijā ir labāka tagad, kad valsts būtībā pilnībā ir nacionalizējusi Pareksa banku. No finanšu ministra jauns apgalvojums par to, cik naudas ir jāaizņemas no Starptautiskā Valūtas fonda nāk ik pa pāris dienām. Cilvēks, kuru Saskaņas centrs vēlas redzēt finanšu ministra amatā nejēdz, kas ir Starptautiskais Valūtas fonds un ko tas dara. Un pilnīgi noteikti raksturīgi šajā situācijā ir tas, ka sabiedrība vislielāko uzmanību šajā lietā pievērsa jaunietim, kurš koncerta laikā atļāvās pajokot no skatuves. Es tomēr gribētu arī no valdošās koalīcijas Saeimā dzirdēt uzstādījumus par to, kas ir darāms, nevis aizbildinājumu, ka neviens neko nezina, cita starpā tāpēc, ka aizdevums no SVF tomēr būs jāapstiprina arī Saeimai vai, ja var ticēt spīkeram, vismaz tā Budžeta un finanšu komisijai.
***
Vēl šodien acīs iekritusi intervija portālā Apollo ar kādreizējo "pedofīlu mednieku" Jāni Ādamsonu, kurā cilvēks, kurš kandidē kļūt par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju, paziņo, ka KNAB vispār nav vajadzīgs. "Nedrīkst viena šaura noziegumu veida apkarošanai izveidot atsevišķu iestādi" -- tā portāls reuzumē Ādamsona sacīto. Apgalvot, ka korupcija mūsu valstī ir "šaurs noziegumu veids" -- nu prātiņ, nāc mājās! Korupcija caurauž visu Latvijas sabiedriski politisko iekārtu, tā ir atrodama politikā, uzņēmējdarbībā, likuma aizsardzības sistēmā, juridiskajā sistēmā, kā arī sabiedrībā, kura pret to visu nevēršas ne tuvu ar pietiekamu bardzību. Knābja vislielākā problēma ir tā, ka valdošā šķira nepārtraukti cenšas to diskreditēt un iznīdēt. Birojam jākļūst stiprākam, nevis vājākam, un ir absolūti pareizi, ka pretkorupcijas speciālisti ir koncentrēti vienā iestādē, nevis izkaisīti pa dažādām instancēm, ka to ir paģērējis Ādamsons. Labi, ka viņam uz KNAB vadītāja vietu ir tikpat lielas izredzes, kā begemotam ir kļūt par baletdejotāju.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2008. gada 3. decembris
Vēlreiz par "Tautas" partijas "vecbiedru"
Labrīt, lasītāji!
Šorīt laikraksts Diena citē "Tautas" partijas "vecbiedru" Gundaru Bērziņu uzdodam sakrālu jautājumu: "Pasakiet man recepti, kā man kļūt par parastu cilvēku, izdarīšu visu, lai tāds taptu." Labprāt, Bērziņa kungs. Ņemiet vērā to, ko nu jau pirms vairākiem mēnešiem pateica Jūsu partijas biedrs Mareks Segliņš, kuram tāpat kā Jums reizēm ir lielas problēmas ar verbālu caureju: "Varbūt izmantot izdevību un paklusēt?" Ja arī pats M. Segliņš šo savu ieteikumu kopš tam ne vienmēr ir pilnībā ņēmis vērā, tas būtu vislielākā mērā attiecināms uz Jums. Vai Jūs neesat pamanījis, ka Jūs esat cilvēks, kurš Ventspils naftas tribunālā Atkarīgā Rīta Avīze tiek intervēts biežāk, nekā gandrīz jebkurš cits, izņemot tribunāla sutenieri Puzē? Un vai neesat pamanījis, ka sarunās ar Atkarīgās skribentiem Jūs tik ļoti bieži stāstāt pilnīgas muļķības?
Meklējat pierādījumus? Lūk, ko par Jums šodien Latvijas Avīzē ir teicis Latvijas bankas vadītājs Ilmārs Rimševics: "Man negribas komentēt Bērziņa kunga izteikumus, jo viņš melo un pats pauž nepatiesu informāciju." I. Rimševics nav puskoka lēcējs, un viņa sašutums par Jūsu apgalvojumiem centrālās bankas sakarā ir pamatots. Tāpat, kā bija pamatots sašutums par Jūsu meliem par Satversmes aizsardzības biroja vadības attiecībām ar ASV vēstniecību, un ne tikai par tiem.
Aizverieties, Bērziņa kungs! Baudiet savu atpūtu no politikas un vienkārši turiet mēli aiz zobiem. Nesaprotu, kas Jūs mudina melot, nesaprotu, kādiem mērķiem Jūs cenšaties iztapt. Un vēl, "Tautas" partijai -- vai kauna vispār vairs nav? Vien smalkjūtīgais Ābiķis pateica, ka "vecbiedra" jaunāko vāvuļošanu derētu izvērtēt tā nopietni. Vai nav neviena "Tautas" partijas biedra ar pietiekami daudz sirdsapziņas, lai melus nosauktu par meliem arī tad, ja tos ir paudis "savējais"? Acīmredzot ne. Cik ļoti nožēlojami!
Jauku dienu, bet tomēr ne visiem, jo vismaz Jums, Bērziņa kungs, derētu šo dienu pavadīt grūtās pārdomās par sevi un par to, vai Jūs patiešām esat Latvijas draugs. Pūšot pīlītes par valsts drošības iestādēm, par centrālo banku un par Latvijas galveno sabiedroto pasaulē, Jūs par tādu neliekaties itin nemaz.
Šorīt laikraksts Diena citē "Tautas" partijas "vecbiedru" Gundaru Bērziņu uzdodam sakrālu jautājumu: "Pasakiet man recepti, kā man kļūt par parastu cilvēku, izdarīšu visu, lai tāds taptu." Labprāt, Bērziņa kungs. Ņemiet vērā to, ko nu jau pirms vairākiem mēnešiem pateica Jūsu partijas biedrs Mareks Segliņš, kuram tāpat kā Jums reizēm ir lielas problēmas ar verbālu caureju: "Varbūt izmantot izdevību un paklusēt?" Ja arī pats M. Segliņš šo savu ieteikumu kopš tam ne vienmēr ir pilnībā ņēmis vērā, tas būtu vislielākā mērā attiecināms uz Jums. Vai Jūs neesat pamanījis, ka Jūs esat cilvēks, kurš Ventspils naftas tribunālā Atkarīgā Rīta Avīze tiek intervēts biežāk, nekā gandrīz jebkurš cits, izņemot tribunāla sutenieri Puzē? Un vai neesat pamanījis, ka sarunās ar Atkarīgās skribentiem Jūs tik ļoti bieži stāstāt pilnīgas muļķības?
Meklējat pierādījumus? Lūk, ko par Jums šodien Latvijas Avīzē ir teicis Latvijas bankas vadītājs Ilmārs Rimševics: "Man negribas komentēt Bērziņa kunga izteikumus, jo viņš melo un pats pauž nepatiesu informāciju." I. Rimševics nav puskoka lēcējs, un viņa sašutums par Jūsu apgalvojumiem centrālās bankas sakarā ir pamatots. Tāpat, kā bija pamatots sašutums par Jūsu meliem par Satversmes aizsardzības biroja vadības attiecībām ar ASV vēstniecību, un ne tikai par tiem.
Aizverieties, Bērziņa kungs! Baudiet savu atpūtu no politikas un vienkārši turiet mēli aiz zobiem. Nesaprotu, kas Jūs mudina melot, nesaprotu, kādiem mērķiem Jūs cenšaties iztapt. Un vēl, "Tautas" partijai -- vai kauna vispār vairs nav? Vien smalkjūtīgais Ābiķis pateica, ka "vecbiedra" jaunāko vāvuļošanu derētu izvērtēt tā nopietni. Vai nav neviena "Tautas" partijas biedra ar pietiekami daudz sirdsapziņas, lai melus nosauktu par meliem arī tad, ja tos ir paudis "savējais"? Acīmredzot ne. Cik ļoti nožēlojami!
Jauku dienu, bet tomēr ne visiem, jo vismaz Jums, Bērziņa kungs, derētu šo dienu pavadīt grūtās pārdomās par sevi un par to, vai Jūs patiešām esat Latvijas draugs. Pūšot pīlītes par valsts drošības iestādēm, par centrālo banku un par Latvijas galveno sabiedroto pasaulē, Jūs par tādu neliekaties itin nemaz.
otrdiena, 2008. gada 2. decembris
Par bļaurīgām privātpersonām, Hipokrāta zvērestu un vēl šo to -- pārdomas otrdienā
Labrīt, lasītāji! Šorīt dažādas pārdomas par dažādām lietām.
"Tautas" partija turpina demonstrēt to, kāpēc vārdu "tautas" es jau vairāku gadu garumā lieku pēdiņās. Tā ir pompozā pašpārliecinātība, kura atkal un atkal apliecina, ka politikāņi, kuri šajā veidojumā piedalās, domā par sazin ko, bet par tautu nu noteikti nē. Attiecībā uz TP "vecbiedra" Gundara Bērziņa kārtējo izmuldēšanos Atkarīgajā Rīta Avīzē partija ir nolēmusi būtībā neteikt neko, jo, daiļrunīgā partijas priekšsēdētāja Segliņa vārdiem runājot, pērt taču neviens viņu netaisās. Lai arī cik šī doma nerada vizuāli savdabīgu attēlu, protams, ka nevajag pērt, mūsdienās to uzskata par cilvēka tiesību pārkāpumu. Taču Segliņam ir cits variants -- ja reiz "vecbiedrs" ir atļāvies paziņot, ka Valsts prezidents ir dikti sekla persona, varbūt "vecbiedram" ar Valsts prezidentu vajadzētu vienkārši izrunāties. Un te nu rodas jautājums -- kāpēc Valsts prezidentam vispār būtu jārunā ar kaut kādu privātpersonu no laukiem? Turklāt privātpersonu, kura varbūt nav sekla, bet bļaurīga ir gan. Nešaubos, ka Valsts prezidents bez šādas sarunas var iztikt gluži labi. Pareizais variants attiecībā uz "vecbiedru" būs nevis pērt, bet, kopā ar visu (piedodiet, Ābiķa kungs, piedodiet!) grupeli, kas saucas "Tautas" partija ... ignorēt.
***
Nespēju atkratīties no šausmām par šajās dienās lasāmo stāstu par sešus gadus veco puiku Artūru, kurš, nabags, cieš no kustības traucējumiem. Tā, lai bērns varētu normāli iet skolā, vecāki speciāli pārcēlās no provinces uz Rīgu ... un konstatēja, ka Latvijas Republikas galvaspilsētā sešus gadus vecam cilvēkbērnam nav pieejama medicīniska aprūpe. Jo veseli 25 ģimenes ārsti atteicās viņu piereģistrēt, tajā skaitā viens no šiem Hipokrāta zvērestu vismaz pēc idejas pieņēmušajiem censoņiem pateica, ja puika būtu vesels, tad vēl varētu par kaut ko runāt, bet tā kā viņam ir kustības traucējumi, tad nē. No tā laikam izriet, ka vismaz šis viens ārsts turpmāk vēlas redzēt tikai veselus pacientus. Tādā gadījumā viņam būtu jāiemācās spēlēt golfu, jo ... ak tavu atklājumu! ... veseli cilvēki pie dakteriem nemēdz iet. Murgs kaut kāds, un te nu atkal ir joma, kurā kolēģijai vajadzētu padomāt par kaut ko analogu pēršanai.
***
Priecājos, ka Finanšu ministrija ir atklājusi jēdzienu "vairāksolīšana." Sākotnēji mums tika pateikts, no Starptautiskā valūtas fonda būs vajadzīgi pāris miljardi, pēc tam -- trīs, un nu jau brašais finanšu ministrs ir paziņojis, ka būs vajadzīgi veseli pieci miljardi eiro. Vien atcerēsimies, tas būs aizdevums, nevis Ziemassvētku dāvana. Un varam trīs reizes minēt, kuram nāksies to visu atmaksāt. Un tāpēc cerēsim, ka ministrs uz Jauno gadu nesadomās, ka varbūt tomēr vajag 8 vai 10 vai 15 miljardus.
***
Vakar pie manis brauca cilvēks no Sarkandaugavas un vienubrīd piezvanīja un pateica, ka kavēsies, jo vēl 35 minūtes būs jāgaida autobuss. Cik jauki, ka nākamgad reisu skaits Rīgas pašvaldības sabiedriskā transporta sistēmā tiks samazināts.
***
Un pēdīgi, piektdien būs liela diena. Piektdien būs tā diena, kurā, pēc grumbpierainā ministru prezidenta skaidrotā, būs zināms kandidāts Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja amatam. Vai varbūt arī nē, jo grumbpierainais ministru prezidents ir aizņemts ar citām lietām. Varbūt kāds viņam tomēr varētu pačukstēt austiņā šādu domu: Ja viņa priekštecis amatā nebūtu veltījis tik milzīgas pūles KNAB čakarēšanai, tad varbūt valsts ekonomiskā krīze patlaban būtu vismaz mazliet maigāka, un tāpēc varbūt čakarēšanas turpināšana nav pats labākais variants, vienalga, cik milzīgi daudz dažādu lietu varonīgais ministru prezidents ir uzņēmies risināt ... vienpersoniski.
Jauku visiem dienu!
"Tautas" partija turpina demonstrēt to, kāpēc vārdu "tautas" es jau vairāku gadu garumā lieku pēdiņās. Tā ir pompozā pašpārliecinātība, kura atkal un atkal apliecina, ka politikāņi, kuri šajā veidojumā piedalās, domā par sazin ko, bet par tautu nu noteikti nē. Attiecībā uz TP "vecbiedra" Gundara Bērziņa kārtējo izmuldēšanos Atkarīgajā Rīta Avīzē partija ir nolēmusi būtībā neteikt neko, jo, daiļrunīgā partijas priekšsēdētāja Segliņa vārdiem runājot, pērt taču neviens viņu netaisās. Lai arī cik šī doma nerada vizuāli savdabīgu attēlu, protams, ka nevajag pērt, mūsdienās to uzskata par cilvēka tiesību pārkāpumu. Taču Segliņam ir cits variants -- ja reiz "vecbiedrs" ir atļāvies paziņot, ka Valsts prezidents ir dikti sekla persona, varbūt "vecbiedram" ar Valsts prezidentu vajadzētu vienkārši izrunāties. Un te nu rodas jautājums -- kāpēc Valsts prezidentam vispār būtu jārunā ar kaut kādu privātpersonu no laukiem? Turklāt privātpersonu, kura varbūt nav sekla, bet bļaurīga ir gan. Nešaubos, ka Valsts prezidents bez šādas sarunas var iztikt gluži labi. Pareizais variants attiecībā uz "vecbiedru" būs nevis pērt, bet, kopā ar visu (piedodiet, Ābiķa kungs, piedodiet!) grupeli, kas saucas "Tautas" partija ... ignorēt.
***
Nespēju atkratīties no šausmām par šajās dienās lasāmo stāstu par sešus gadus veco puiku Artūru, kurš, nabags, cieš no kustības traucējumiem. Tā, lai bērns varētu normāli iet skolā, vecāki speciāli pārcēlās no provinces uz Rīgu ... un konstatēja, ka Latvijas Republikas galvaspilsētā sešus gadus vecam cilvēkbērnam nav pieejama medicīniska aprūpe. Jo veseli 25 ģimenes ārsti atteicās viņu piereģistrēt, tajā skaitā viens no šiem Hipokrāta zvērestu vismaz pēc idejas pieņēmušajiem censoņiem pateica, ja puika būtu vesels, tad vēl varētu par kaut ko runāt, bet tā kā viņam ir kustības traucējumi, tad nē. No tā laikam izriet, ka vismaz šis viens ārsts turpmāk vēlas redzēt tikai veselus pacientus. Tādā gadījumā viņam būtu jāiemācās spēlēt golfu, jo ... ak tavu atklājumu! ... veseli cilvēki pie dakteriem nemēdz iet. Murgs kaut kāds, un te nu atkal ir joma, kurā kolēģijai vajadzētu padomāt par kaut ko analogu pēršanai.
***
Priecājos, ka Finanšu ministrija ir atklājusi jēdzienu "vairāksolīšana." Sākotnēji mums tika pateikts, no Starptautiskā valūtas fonda būs vajadzīgi pāris miljardi, pēc tam -- trīs, un nu jau brašais finanšu ministrs ir paziņojis, ka būs vajadzīgi veseli pieci miljardi eiro. Vien atcerēsimies, tas būs aizdevums, nevis Ziemassvētku dāvana. Un varam trīs reizes minēt, kuram nāksies to visu atmaksāt. Un tāpēc cerēsim, ka ministrs uz Jauno gadu nesadomās, ka varbūt tomēr vajag 8 vai 10 vai 15 miljardus.
***
Vakar pie manis brauca cilvēks no Sarkandaugavas un vienubrīd piezvanīja un pateica, ka kavēsies, jo vēl 35 minūtes būs jāgaida autobuss. Cik jauki, ka nākamgad reisu skaits Rīgas pašvaldības sabiedriskā transporta sistēmā tiks samazināts.
***
Un pēdīgi, piektdien būs liela diena. Piektdien būs tā diena, kurā, pēc grumbpierainā ministru prezidenta skaidrotā, būs zināms kandidāts Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja amatam. Vai varbūt arī nē, jo grumbpierainais ministru prezidents ir aizņemts ar citām lietām. Varbūt kāds viņam tomēr varētu pačukstēt austiņā šādu domu: Ja viņa priekštecis amatā nebūtu veltījis tik milzīgas pūles KNAB čakarēšanai, tad varbūt valsts ekonomiskā krīze patlaban būtu vismaz mazliet maigāka, un tāpēc varbūt čakarēšanas turpināšana nav pats labākais variants, vienalga, cik milzīgi daudz dažādu lietu varonīgais ministru prezidents ir uzņēmies risināt ... vienpersoniski.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2008. gada 1. decembris
Par kārtējām valdības muļķībām un par komunālo pakalpojumu (ne)sniegšanu
Labrīt, lasītāji!
Pāris pārdomas šajā, pirmajā decembra mēneša dienā. Tajā skaitā: Sniegs ir nokusis, un tāpēc varam rēķināties, ka kurpes varēsim valkāt vēl kādu brīdi.
Dienas Bizness šorīt rezumē to, kas uzņēmējiem mūsu valstī ir sakāms par valdības piepešo paziņojumu, ka ir krietni jāmīkstina noteikumi par valsts un pašvaldību iepirkumu mūsu valstī. Lasītāji atcerēsies, ka Ministru prezidents un finanšu ministrs abi divi ir paģērējuši krietnu pieaugumu tajā summā, zem kuras iepirkuma konkurss nav vajadzīgs. Lūk, kā laikraksts rezumējis uzņēmēju sakāmo: "Būs liels bardaks," "Izšķērdēs līdzekļus," "Zaudētāja būs valsts," "Graus konkurenci" un "Vairos patvaļu." Un "Plānotie likuma grozījumi veicinās nevis konkurenci, bet 'draudzīgo attiecību' veidošanos." Un "Jau šobrīd ir populāra prakse, ka iepirkumi mākslīgi tiek sadalīti, lai summas nepārsniegtu 10 tūkst. Ls un nebūtu nepieciešams rīkot konkursus, kas faktiski izslēdz iespēju iepirkuma rezultātus apstrīdēt. Ja slieksnis tiks noteikts virs 90 tūkst. Ls. sūdzību praktiski vairs nebūs, jo visi iepirkumi tiks 'sadalīti' zem šī sliekšņa." Un "Iepirkumu organizēšanā valdīs liela nenoteiktība."
Un cilvēkabērns, kuram liktenis ir lēmis kļūt par finanšu ministru, jo ārpus likteņa pagriezieniem varbūt ir grūti paskaidrot, kāpēc viņš atrodas minētajā postenī: "Šobrīd iepirkumu process Latvijā ir orientēts uz maksimālu iepirkumu procedūru kontroli, tādēļ iepirkumu sistēma ir pārāk birokrātiska."
Vienvārd sakot. Pārāk ķēpīgi ir pārliecināties, ka valsts un pašvaldību iepirkumos process ir godīgs un nevis korumpēts, tāpēc samazināsim kontroli un cerēsim, ka labā feja pavicinās savu burves nūjiņu pa gaisu un piepeši visi kļūs kristāltīri un nekādas korupcijas vairs nebūs un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju varēsim pārvērst par bērnudārzu un pēc tam Sala tētis mums atnesīs daudz daudz skaistu dāvanu un konfekšu un apelsīnu un uz pasaules un zemes būs miers mūžīgi mūžos āmen.
Vai nesāk likties, ka šie ļaudis, kuri Latvijā skaitās valdošā "elite" ir, iespējams, ne vien šķietami nekompetenti, bet patiesībā ir aktīvi diversanti pret valsts un sabiedrības interesēm? Kārtējais gadījums mūsu valstī. Daudzi speciālisti ir vienprātis, ka nevajag, bet valdošajā "elitē" valdošā pārliecība, ka tikai tā zina, kas ir labi un pareizi, nekur nav pazudusi, un tāpēc vajag. Šie ir ļautiņi, kuri dzīvo absolūtākajā Aizspogulijā. Un tad viņi brīnās, kāpēc reitings ir tā kaut kur pie null-komma-nullpadsmit punktiem. Pareizu virsrakstu Dienas Bizness ir uzlicis materiālam par šo kārtējo valdības neuzvedību: "Valdība gatavo krēslas zonu iepirkumiem." Protams, krēslas zona ir tā, kurā darbojas visādas "trešās personas" un "Saeimas deputātu vārdā nenosauktas amatpersonas" u.tml. Valdošā "elite" krēslas zonā jūtas labi. Vien žēl par visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem.
***
Otra lieta. Sestdien man pienāca kārtējā lielā papīru kaudze no Latvijas Gāzes. Man mājā ir divi gāzes skaitītāji, viens priekš plīts, otrs priekš apkures katla. Jau visnotaļ sen ar LG es sarunāju, ka rēķinu maksāšu par abiem diviem kopā, taču papīrus uzņēmums sūta par katru atsevišķi, un nu ir sanācis, ka par plīts skaitītāju acīmredzot esmu pārmaksājis. Re, cik es labs. Taču man, ierindas pilsonim, nav pilnīgas skaidrības par to, kā tas attiecas uz kopējo aprēķinu, turklāt, ja atmiņa neviļ, LG kaut kad nesen kārtējo reizi pacēla gāzes cenu. Neko darīt. Jāzvana uz LG numuru 155. Tur laipna elektrobalss pavaicā vai es vēlos sarunāties latviešu valodā. Jā. Vai es vēlos uzdot jautājumus par norēķiniem? Jā. Labi, tad pagaidiet, jo visi operatori ir aizņemti. Skan daiļa mūzika. Iezvanās. Joprojām visi operatori ir aizņemti. Skan daiļa mūzika. Iezvanās. Joprojām visi operatori ir aizņemti. Skan ..., nu, paši saprotiet. Biju gatavs sēdēt un gaidīt, bet tad piepeši: "Mums ir gara zvanītāju rinda, lūdzu, piezvaniet vēlāk." Un elektroniski vai digitāli nomesta klausule. Nezinu, kur ne vien LG, bet arī virknei citu uzņēmumu, ir radies iespaids, ka zvanītājam reizi 15 sekundēs ir jāatgādina, ka neviens vēl nav atbildējis uz zvanu, jo varētu padomāt, ka lielākoties zvanītāji paši ir pietiekami apķērīgi, lai to saprastu. Bet vēl trakāk, ja LG uzņemas zvanītāja vietā nospriest, cik ilgi viņš ir gatavs gaidīt, kamēr kāds operators tomēr būs brīvs un varēs ar viņu aprunāties un apspriest lietas. Ar laiku droši vien sazvanīšu. LG operatori vienmēr ir bijuši lapni un pretimnākoši. Protams, brīžos, kad viņi nav aizņemti.
Jauku visiem dienu!
Pāris pārdomas šajā, pirmajā decembra mēneša dienā. Tajā skaitā: Sniegs ir nokusis, un tāpēc varam rēķināties, ka kurpes varēsim valkāt vēl kādu brīdi.
Dienas Bizness šorīt rezumē to, kas uzņēmējiem mūsu valstī ir sakāms par valdības piepešo paziņojumu, ka ir krietni jāmīkstina noteikumi par valsts un pašvaldību iepirkumu mūsu valstī. Lasītāji atcerēsies, ka Ministru prezidents un finanšu ministrs abi divi ir paģērējuši krietnu pieaugumu tajā summā, zem kuras iepirkuma konkurss nav vajadzīgs. Lūk, kā laikraksts rezumējis uzņēmēju sakāmo: "Būs liels bardaks," "Izšķērdēs līdzekļus," "Zaudētāja būs valsts," "Graus konkurenci" un "Vairos patvaļu." Un "Plānotie likuma grozījumi veicinās nevis konkurenci, bet 'draudzīgo attiecību' veidošanos." Un "Jau šobrīd ir populāra prakse, ka iepirkumi mākslīgi tiek sadalīti, lai summas nepārsniegtu 10 tūkst. Ls un nebūtu nepieciešams rīkot konkursus, kas faktiski izslēdz iespēju iepirkuma rezultātus apstrīdēt. Ja slieksnis tiks noteikts virs 90 tūkst. Ls. sūdzību praktiski vairs nebūs, jo visi iepirkumi tiks 'sadalīti' zem šī sliekšņa." Un "Iepirkumu organizēšanā valdīs liela nenoteiktība."
Un cilvēkabērns, kuram liktenis ir lēmis kļūt par finanšu ministru, jo ārpus likteņa pagriezieniem varbūt ir grūti paskaidrot, kāpēc viņš atrodas minētajā postenī: "Šobrīd iepirkumu process Latvijā ir orientēts uz maksimālu iepirkumu procedūru kontroli, tādēļ iepirkumu sistēma ir pārāk birokrātiska."
Vienvārd sakot. Pārāk ķēpīgi ir pārliecināties, ka valsts un pašvaldību iepirkumos process ir godīgs un nevis korumpēts, tāpēc samazināsim kontroli un cerēsim, ka labā feja pavicinās savu burves nūjiņu pa gaisu un piepeši visi kļūs kristāltīri un nekādas korupcijas vairs nebūs un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju varēsim pārvērst par bērnudārzu un pēc tam Sala tētis mums atnesīs daudz daudz skaistu dāvanu un konfekšu un apelsīnu un uz pasaules un zemes būs miers mūžīgi mūžos āmen.
Vai nesāk likties, ka šie ļaudis, kuri Latvijā skaitās valdošā "elite" ir, iespējams, ne vien šķietami nekompetenti, bet patiesībā ir aktīvi diversanti pret valsts un sabiedrības interesēm? Kārtējais gadījums mūsu valstī. Daudzi speciālisti ir vienprātis, ka nevajag, bet valdošajā "elitē" valdošā pārliecība, ka tikai tā zina, kas ir labi un pareizi, nekur nav pazudusi, un tāpēc vajag. Šie ir ļautiņi, kuri dzīvo absolūtākajā Aizspogulijā. Un tad viņi brīnās, kāpēc reitings ir tā kaut kur pie null-komma-nullpadsmit punktiem. Pareizu virsrakstu Dienas Bizness ir uzlicis materiālam par šo kārtējo valdības neuzvedību: "Valdība gatavo krēslas zonu iepirkumiem." Protams, krēslas zona ir tā, kurā darbojas visādas "trešās personas" un "Saeimas deputātu vārdā nenosauktas amatpersonas" u.tml. Valdošā "elite" krēslas zonā jūtas labi. Vien žēl par visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem.
***
Otra lieta. Sestdien man pienāca kārtējā lielā papīru kaudze no Latvijas Gāzes. Man mājā ir divi gāzes skaitītāji, viens priekš plīts, otrs priekš apkures katla. Jau visnotaļ sen ar LG es sarunāju, ka rēķinu maksāšu par abiem diviem kopā, taču papīrus uzņēmums sūta par katru atsevišķi, un nu ir sanācis, ka par plīts skaitītāju acīmredzot esmu pārmaksājis. Re, cik es labs. Taču man, ierindas pilsonim, nav pilnīgas skaidrības par to, kā tas attiecas uz kopējo aprēķinu, turklāt, ja atmiņa neviļ, LG kaut kad nesen kārtējo reizi pacēla gāzes cenu. Neko darīt. Jāzvana uz LG numuru 155. Tur laipna elektrobalss pavaicā vai es vēlos sarunāties latviešu valodā. Jā. Vai es vēlos uzdot jautājumus par norēķiniem? Jā. Labi, tad pagaidiet, jo visi operatori ir aizņemti. Skan daiļa mūzika. Iezvanās. Joprojām visi operatori ir aizņemti. Skan daiļa mūzika. Iezvanās. Joprojām visi operatori ir aizņemti. Skan ..., nu, paši saprotiet. Biju gatavs sēdēt un gaidīt, bet tad piepeši: "Mums ir gara zvanītāju rinda, lūdzu, piezvaniet vēlāk." Un elektroniski vai digitāli nomesta klausule. Nezinu, kur ne vien LG, bet arī virknei citu uzņēmumu, ir radies iespaids, ka zvanītājam reizi 15 sekundēs ir jāatgādina, ka neviens vēl nav atbildējis uz zvanu, jo varētu padomāt, ka lielākoties zvanītāji paši ir pietiekami apķērīgi, lai to saprastu. Bet vēl trakāk, ja LG uzņemas zvanītāja vietā nospriest, cik ilgi viņš ir gatavs gaidīt, kamēr kāds operators tomēr būs brīvs un varēs ar viņu aprunāties un apspriest lietas. Ar laiku droši vien sazvanīšu. LG operatori vienmēr ir bijuši lapni un pretimnākoši. Protams, brīžos, kad viņi nav aizņemti.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
