Par KNAB, par zudušu žurnālisti un par neapzinīgiem šoferiem

Labdien, lasītāji!

Darbiņš padarīts, šodien komisija, kas veidota, lai Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) atrastu jaunu direktoru, paziņoja, ka amatam izvirzīts tiks KNAB Valsts amatpersonu darbības kontroles nodaļas direktores vietnieks Jaroslavs Streļčenoks. Komisija kopumā izvērtēja četrus finālistus -- vēl divus KNAB darbiniekus, kā arī kādreizējo iekšlietu ministru Māri Gulbi. Streļčenoks guva virsroku.

Galvenais, kas šajā lietā ir apsveicami, ir tas, ka kandidātu vērtēšanas komisija šoreiz absolūti nebija politizēta kā tas bija tad, kad dažādas komisijas vērtēja Alekseja Loskutova atstādināšanu un nākamā KNAB direktora iecelšanu. Šoreiz procesu vadīja Valsts kancelejas direktore, komisijā bija arī Ģenerālprokuratūras un Augstākās tiesas pārstāvji, kā arī Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas vadītāji. Protams, komisijai nepieder pēdējais vārds, Streļčenoka kandidatūra vēl jāizvērtē Ministru kabinetam un Saeimai. Te nu būs pirmais lielais pārbaudījums pašpasludinātās "tiesiskuma un reformu koalīcijas" disciplīnai, jo visticamāk viņdien Saeimas Juridiskās komisijas vienbalsīgi (!) apstiprinātais likumprojekts par atteikšanos no slepeniem balsojumiem netiks pieņemts un izsludināts pirms pienāks brīdis balsot par Streļčenoku. Ja slepenā balsojumā "gudrās galvas" viņu noraidīs, tad būs skaidri redzams, ka politiskā "kultūra" mūsu deputātu vidē nav mainījusies.

Bet pieņemsim, ka koalīcija pratīsies un cilvēku apstiprinās amatā. Galvenais pēc tam būs nodrošināt, ka valsts pārvalde "knābja" darbā neiejaucas tik groteski, kā kādreiz to darīja "stabilitātes garants" Kalvītis. Jo KNAB tomēr ir izmisīgi svarīgs darbs darāms tādos jautājumos, kā valsts amatpersonu lieta, digitalizācijas skandāls, Šlesera telefonsarunas par īpašumtiesībām un, iespējams, to slēpšanu u.tml. Tikai un vienīgi tiem, kuri ir iesaistīti koruptīvās shēmās, ir iemesls cerēt, ka arī šoreiz KNAB vadībai tiks izraudzīts "pareizais" cilvēks, kurš biroja darbu tieši traucēs, nevis veicinās, ka to darīja jūnijā no amata atstādinātais Normunds Vilnītis. Mēs visi pārējie varam turēt īkšķus par to, lai KNAB kļūtu arvien spēcīgāks un aktīvāks.

***

Žēl par vēl vienu nebūtībā aizgājuši kolēģi. Man personīgi ziņa, ka kādreizējā raidījuma "De facto" vadītāja Ilze Nagla ir kļuvusi par uzņēmuma Ventspils nafta korporatīvās komunikācijas un sabiedrisko attiecību vadītāju, bija visnotaļ šokējoša. Lai vai kā, bet tā dēvētas "Ventspils intereses" allaž bijušas tādu raidījumu, kā "De facto," redzes lokā, un te nu reiz ir absolūti tas pats, kas savulaik ar Intu Lasi, kura vakarā kritizēja Valsts prezidenta Valda Zatlera ievēlēšanu, un nākamā rītā kļuva par viņa preses sekretāri. Naglas gadījumā situācija ir vēl smagāka, jo Valsts prezidenta institūcija ir viena lieta, bet ārkārtīgi miglainās "Ventspils intereses" ir pavisam kas cits. Naglas sabiedrisko attiecību jomā būs arī pagalam strīdīgais uzņēmums Latvijas kuģniecība. Būs skumji vērot, ka viņa tagad locīsies jautājumos par to, kas īsti kam tur pieder un kas īsti tur notiek. Tāpat, kā toreiz ar Intu Lasi, arī šoreiz man jāsaka, ka žurnālistikas durvīm Naglas gadījumā tagad jābūt pavisam slēgtām -- ja reiz viņa ir izlēmusi kļūt par korporatīvo interešu runas sievu, tad tas nav žurnālistes cienīgs lēmums, un par žurnālisti, diemžēl, Ilzi Naglu vairs uzskatīt nevaram.

***

Un, pēdīgi, šodien vienā no Latvijas laikrakstiem Valsts tiesībsargs Juris Jansons ir nācis ar domu, ka ne tur noliktu automobiļu riepu bloķēšana esot "prettiesiska īpašuma aizturēšana, kas ir pretrunā ar Civillikumu un Satversmi." Tiesībsarga birojs, tā tiesībsargs, pats šo procesu varētu apelēt Satversmes tiesā.

Ļoti ceru, ja tā, tad Satversmes tiesa lūgumu noraidīs. Riepu bloķēšana taču nav nekas tāds, ko kāds ir izdomājis tikai Latvijā vien, arī manā dzimtajā Amerikā tā nav neparasta lieta. Taču riepas taču netiek bloķētas tāpat vien. Runa ir tikai un vienīgi par neapzinīgiem šoferiem, kuriem ir pārliecība, ka spēkratus var likt da jebkur. Mašīnas likšana ne tajā vietā un tarifa nemaksāšana tomēr ir likumpārkāpums, un uzskatīt riepu bloķēšanu par "prettiesisku īpašuma aizturēšanu" -- tādā gadījumā laikam tas pats būtu jāsaka par finanšu kontu arestēšanu koruptīvu darījumu izmeklēšanas laikā. Abos gadījumos sakāms pilnīgi viens un tas pats -- negribi savas mašīnas riepu bloķēšanu (savu kontu arestēšanu), nedari neko tādu, kas pie tā novestu. Tas nav sarežģīts reizes rēķins.

Jauku visiem dienu!

Par pulksteņiem

Labdien, lasītāji!

Kā zināms, šonakt mēs visi varēsim pagulēt vēl vienu stundiņu ilgāk, jo šonakt mēs grozīsim pulksteņus. Tas ir jaukāk nekā pavasarī, kad viena stunda tiek zaudēta, taču mulsina tracis, kādu šis process izraisa vienā sabiedrības daļā.

Šodien šim korim pievienojies laikraksts Diena, kur ievadrakstā teikts, ka "pulksteņa grozīšana divreiz gadā pilnīgi noteikti rada lieku stresu, savukārt ekonomiskais labums ar kuru pamatojot pulksteņa griešanu, tā savulaik tika ieviesta, ir nevienam tā īsti nezināms." Nu, Dienas komentāri mūsdienās ir tādi pagalam īsiņi, tāpēc varbūt šī komentāra vārdā nenosauktais autors nejuta nepieciešamību izpētīt, kāpēc pulksteņa grozīšana "savulaik" tika ieviesta, taču informācijas par to netrūkst. Pavasarī pabīdot pulksteni par vienu stundu uz priekšu, vakars ir garāks, tāpēc ilgāk var darboties tie, kuri strādā ārpus telpām, piemēram, zemnieki. Tāpat garāka saules gaisma vakarā ļauj ietaupīt energoresursus, jo nav nepieciešams izmantot elektriskās spuldzes. Tieši šī ekonomiskā pamatojuma dēļ pulksteņa grozīšanu Lielbritānija ieviesa 1916., bet Amerikas Savienotās Valstis -- 1918. gadā. Protams, Latvija ir pietiekami tālu uz ziemeļiem, ka būtībā vasaras saulgriežu laikā ir viens pīpis, vai saule noriet pusnaktī vai stundu ātrāk, bet tāds nu tas pamatojums ir.

Savukārt, pulksteņa grozīšana rudenī nodrošina, ka rīts ir par stundu garāks, un tas it īpaši ir svarīgi skolēniem, kuriem nav jādodas uz skolu tumsā. Arī šajā gadījumā, protams, šī priekšrocība Latvijā ir nosacīta, jo dziļākajā ziemas posmā saule tāpat nelec ļoti agri no rīta, bet tomēr. Pulksteņu grozīšana Eiropas Savienībā ir ar direktīvu palīdzību noteikts process, visās ES dalībvalstīs tas notiek marta un oktobra pēdējā svētdienā.

Protams, biznesam sarežģījumus šogad var radīt tas, ka Krievija un Baltkrievija pirmoreiz pulksteņus negrozīs, tāpēc atšķirība starp Rīgu un Maskavu būs nevis viena, bet divas stundas. Taču jādomā, ka gabals tāpēc nevienam nenokritīs. Cits jautājums ir par to, vai šis process ietekmē cilvēka veselību. Dienā šodien apgalvots, ka "tā saucamie speciālisti" (tātad -- ja viedoklis ir atšķirīgs, tad cilvēks ir tikai "tā saucams"), kuri uzskata, ka pulksteņa grozīšana neietekmē veselību, "aizmirst, ka daudzu, pat nopietnu, slimību cēlonis ir emocionāls. Kopš trīsdesmitajiem gadiem zināms, ka pat kuņģa čūlas cēlonis var būt emocionālas dabas." Jā, tā tas ir, bet mani vienmēr ir mulsinājuši apgalvojumi, ka pulksteņa grozīšana par vienu stundu turp vai atpakaļ rada nepārvaramas problēmas. Šonakt stundu ilgāk gulēt -- tas kādam kaitēs? Martā zaudēt vienu stundu -- tas pats? Šķiet, tam jābūt visnotaļ vārīgam organismam, kuru tas ietekmē tik ļoti, ka rodas nozīmīgas problēmas. Katrā gadījumā es šonakt laimīgs iešu gulēt ar apziņu, ka patiesībā eju gulēt stundu agrāk.

Un par Dienu vēl viena lieta -- nezinu, vai laikrakstā vispār vairs strādā lapu redaktori, bet šodien SestDienā ir kliedzoša kļūda. Fotogrāfija, kurā redzamas divas personas Jānis Urbanovičs un Latvijas jaunais satiksmes ministrs. Kā identificēts viņš? "Pie partijām nepiederošais Indulis Ronis." Vai tiešām neviens to nepamanīja? Indulis Ronis ir vēsturnieks. Satiksmes ministra vārds ir Aivis. Diez kas nav.

Jauku visiem (šo pagarināto) dienu!

Par jauno valdību

Labdien, lasītāji!

Teju trīs stundas debatēja, bet rezultāts bija paredzams, ar vienu maziņu pārsteigumu. Šodien Saeima apstiprināja jaunu valdību ar Valdi Dombrovski priekšgalā. Debatēs piedalījās vien 27 no tautas kalpiem, daži no viņiem -- vairākkārt. Lielākoties runāja opozīcijas pārstāvji, tajā skaitā Jānis Tutins no Saskaņas centra tādā pa pusei latgaliskā, pa pusei latviskā valodā ar krievu valodas piešprici ("nu vot," "davai"), par ko viņš saņēma aizrādījumu no Saeimas priekšsēdētājas. Divreiz runāja arī "zaļo zemnieku" pārstāvis Kārlis Seržants, bet pašā balsojumā viņš nepiedalījās, jo "neesot paguvis" -- tā viņš pats to pēc tam skaidroja. Toties (un te ir maziņais pārsteigums), par valdību balsoja cits "zaļais zemnieks" Ingmārs Līdaka. Malacis! Bet tomēr nē -- pēcāk Līdaka paziņoja, ka ir kļūdījies un Saeimas Prezidijam lūgs mainīt protokolu, lai norādītu, ka viņš balsojis "nē." Nav malacis, nav.

Protams, par dažiem no tiem, kuri tagad ir tapuši par ministriem, bijuši jautājumi. Kāds tad īsti ir Edmunda Sprūdža izglītības līmenis? Vai Rihards Kozlovskis tik tiešām pazīst drēbi Iekšlietu ministrijā? Danielam Pavļutam izglītība ir kultūras jomā, ko viņš sajēgs Ekonomikas ministrijā? Un vai tiešām parlamentārā republikā ir pareizi, ka viņš, kā arī Roberts Ķīlis un Aivis Ronis, nav nevienā partijā? Tiesa, Ministru kabinetā nebūs tikai un vienīgi jaunu seju. Par Dombrovski varētu rakstīt atsevišķu stāstu, viņa atkārtota ievēlēšana pēc ļoti smagajiem un sāpīgajiem lēmumiem, kādi bijuši vajadzīgi pēdējo gadu laikā, ir ievērojams sasniegums. Finanšu un aizsardzības ministra krēslus attiecīgi saglabās Andris Vilks un Artis Pabriks. Tieslietu ministrijā atgriezīsies Gaidis Bērziņš, kurš tur jau ir sabijis, kā arī Veselības ministriju kūrēs Ingrīda Circene, arī viņa veselības ministra portfeli ir turējusi, gan senāk nekā Bērziņš bija tieslietu ministrs.

Jaunās valdības apstiprināšana nozīmēs "mīkstos mandātus" savam pusducim cilvēku -- Lolitai Čigānei, Rasmai Kārkliņai, Arvilam Ašerādenam un Ingmāram Čaklajam no Vienotības, savukārt vismaz man nemaz nezināmajai Dainai Kazākai un Raivim Blumfeldam attiecīgi no ZRP un Nacionālās apvienības. Tas, ka "mīksto mandātu" skaits ir tik mazs, arī ir saistāms ar visnotaļ lielo bezpartejisko cilvēku skaitu, kuri kļuvuši par ministriem, savukārt Circene par ministri kļuvusi lai gan viņa vēlēšanās palika aiz svītras, bet jaunā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende pat nekandidēja, piedevām viņa vislabāk ir pazīstama kā kādreizējā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāja, un tas nu reiz nav darbs, kuram šķiet esam īpaši lielas saites ar kultūras lietām.

Redzēsim, kā jaunajai valdībai klāsies. Viegli nebūs. Budžets jāpieņem, ar Eiropu jārunā par patlaban bezgalīgi negodīgajām subsīdijām (šajā kontekstā sevišķi būtiska loma būs jaunajai zemkopības ministrei Laimdotai Straujumai, kurai vispirms būs jāizcīna valsts zemnieku uzticība), Māstrihtas kritēriji jāapmierina, jāizdomā, ko iesākt ar airBaltic, Citadeles banku u.c. valsts aktīviem. Saeimā opozīcija būs rūdīta un viltīga, nepārtraukti tā centīsies mest sprunguļus valdības ceļā un tas, savukārt, nozīmēs ļoti nopietnu koalīcijas disciplīnu būtiskos balsojumos. Tas sevišķi interesanti tāpēc, ka koalīcijai kā tādai ir tikai 50 balsu Saeimā, plus vēl seši "neatkarīgie" deputāti, kuri savā neatkarībā var justies pagalam brīvi.

Taču ir visas iespējas cerēt, ka vismaz mēs vairs nepiedzīvosim to, ko piedzīvojām 10. Saeimas laikā -- nepārtrauktu vienas koalīcijas partijas bloķēšanos ar opozīciju, it īpaši jautājumos par tiesiskumu. Tas priecē. Latvijā ir pietiekami daudz skeptiķu par šīs valdības ilgtspēju, taču es neredzu iemesla, kāpēc tā nevarētu palikt vietā līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām 2014. gadā. Kā teicu, tas prasīs disciplīnu, bet, ja koalīcijas partiju pārstāvji pratīs sadarboties un draudzēties, tad rezultātam nav jābūt negatīvam. Protams, politikāņi ir politikāņi, grūtos jautājumos vienam otram varētu niezēt nagi par domu, ka varbūt būtu jāpieņem populistisks, nevis valstisks lēmums jautājumos, piemēram, par pensijām, par izglītības un veselības reformām, par nodokļiem. Taču, gribu tomēr šajā jomā būt optimists. Jā, dzīvosim, redzēsim, bet šoreiz nudien man ir lielākas cerības nekā iepriekš, it īpaši tādā nozīmē, ka premjerministra un finanšu ministra amatu saglabā tie paši cilvēki, kas iepriekš, tātad -- tie ir cilvēki, kuri pazīst drēbi. Dombrovskis pakāpeniski ir atkratījies no sava "grāmatveža" imidža, lai viņam veicas.

Vēl pāris domu par jauno Saeimu. Minētie "mīkstie mandāti" šajā sasaukumā nebūs pirmie, jau tagad bērna kopšanas atvaļinājuma laikā mandātu nolikusi "zaļā zemniece" un šahiste Dana Reizniece-Ozola. Saeimā ir trīs Andreji, trīs Andri, četri Dzintari, divi Edmundi, divi Gunāri, trīs Igori, divas Ineses, divas Ingas, divi Ivani, veseli 10 Jāņi, trīs Kārļi, divi Raimondi, trīs Sergeji, trīs Valdi, divi Viktori un divi Vladimiri. No dzīvnieku pasaules Saeimā ir Līdaka, Zaķis un Bite. Kā esmu rakstījis citreiz, ir palicis vairs tikai viens deputāts, kurš sabijis visās Saeimās plus vēl Augstākajā padomē, tas ir Dzintars Ābiķis. Vēl visās Saeimās, bet ne Augstākajā padomē, bijis Jānis Urbanovičs. Kopā mūsu valsts parlamentā laikā kopš Augstākās padomes vēlēšanām sabijis 643 mūsu valsts iedzīvotāju. Rekordiste deputātu skaita ziņā bija 8. Saeima, kuras laikā deputātu krēslā sēdējuši veseli 132 cilvēki (salīdzinoši 10. Saeimā -- 118, bet 9. Saeimā-- 128 deputātu). Un cik no visām tām 643 personām bijušas sievietes? Mazāk par 100. Arī tas ir sava veida rādītājs.

Saku vēlreiz -- veiksmes jaunajai valdībai un Saeimai!

Jauku visiem dienu!

Bīstama doma no Valsts kontrolieres

Labvakar, lasītāji!

Šodien Ventspils trubas laikrakstā ir plaša intervija ar Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu, kurā viņai top vaicāts par pašreizējām politikas aktualitātēm. Neraksturīgi, ka laikraksts neko nevaicāja par "sorosīdiem," taču interviju veica viena no tā profesionālajām žurnālistēm (atšķirībā no demagogiem, kas tur strādā), Baiba Lulle.

Intervijas laikā I. Sudraba pamatīgi nostrostē politikāņus par viņu vājumu un mazspēju, paužot pārliecību, ka joprojām viņi ir pārāk ieinteresēti savtīgās interesēs un krēslos, lai būtu spējīgi domāt par valsts un sabiedrības interesēm. It īpaši viņa runā par to, cik viegli politikāņi zīmē dažādas "sarkanās līnijas" un nodarbojas ar etnisku konfliktu veicināšanu, tā slēpjoties aiz savu vēlētāju muguras. Pirmajā gadījumā, protams, runa pirmkārt ir par Zatlera Reformu partiju, bet pēdējā -- par Saskaņas centru un Nacionālistu apvienību (lai gan pēdējo I. Sudraba vārdā nemin). Kontrolierei, lieki teikt, ir taisnība, ka uzspēlētas intereses par "latviešiem" vai "krievvalodīgajiem" traucē atrast kopsaucēju par valsts un sabiedrības interesēm, jo nudien, "nacionālistu" teiktais, ka ar SC nekad un nekādā gadījumā (un otrādi) neliecina, ka politiķiem pat minimāli interesē, piemēram, ko otra puse domā par valsts budžeta konsolidāciju vai izglītības un veselības reformām. Protams, daudz vieglāk ir rīdīt latviešus un nelatviešus nekā domāt par nopietnām lietām, taču tas ir nudien nožēlojami, lai neteiktu vairāk.

Taču jautāta par iespējamiem risinājumiem, Valsts kontroliere nākusi ar vienu diskutablu un vienu pagalam bīstamu domu. Diskutablā doma ir par to, ka Latvijai ir jākļūst par prezidentālu republiku, kurā "var ar prezidentālas varas palīdzību veidot profesionālu valdību, jo, manuprāt, jāmeklē ceļi, kā sabiedrību saliedēt. Caur partiju sistēmu pārsvarā notiek savtīgu interešu realizācija un sabiedrības šķelšana." Jā, tas tā ir, bet vai plašākas pilnvaras Valsts prezidenta uz likumdevēja un izpildvaras rēķina nodrošinātu, ka tas tā vairs nav? Tas būtu ļoti lielā mērā atkarīgs no tā, kas kļūst par prezidentu. Ja, piemēram, notiktu neiedomājamais un par prezidentu kļūtu nesaprotami populārais Puzes ķeizars, tad pilnīgi noteikti Valsts prezidentam pirmajā vietā būtu "savtīgu interešu realizācija." Šis nu reiz nav tas jautājums, kuru vajag ieviest bez ļoti plašām debatēm par tā rezultātiem.

Savukārt, bīstamā doma ir par to, ka Valdim Dombrovskim būtu jāveido koalīcija, kurā ir visas Saeimā ievēlētās partijas. Šī ir noraidāma doma divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tās partijas, kuras būs opozīcijā, ja Saeima apstiprinās Dombrovska "50+6" koalīciju, ir pelnījušas būt opozīcijā, jo abas 10. Saeimā bija uzskatāmi bezatbildīgas par valsti un tās attīstību. Un, otrkārt, ja visas valdības ir koalīcijā, tad nav neviena, kas valdībai skatās pirkstos, nav neviena, kas oponē. Piedevām, tas arī nozīmē, ka vara pieder visiem un tātad nevienam, gluži kā tas bija ar īpašumiem Padomju savienībā. Vai tas, ka dzīvojamais nams "piederēja" visiem tā iemītniekiem, nodrošināja nama apkopi un uzlabošanu? Protams, ka ne. Jo, ja kāpņu telpa piederēja visiem, tad tā noteikti nepiederēja jebkuram individuālam iedzīvotājam. Parlamentārās valstīs opozīcija, ja vien tā ir atbildīga opozīcija, spēlē būtisku lomu, revidējot koalīcijas darīto un oponējot tam, ja ir labs iemesls tā darīt. Turpinu uzskatīt, ka Dombrovskim vajadzēja koalīcijā paņemt arī "zaļos zemniekus" Jāņa Dūklava personā, jo viņiem šajā Saeimā vairs nav pietiekami lielas teikšanas, lai apkalpotu sava elka intereses un ne par ko citu nedomātu, taču pilnīgi bez opozīcijas Saeima tomēr nedrīkst būt.

Vēl šodien topošais premjerministrs ir paziņojis sava kabineta sastāvu. Tajā būs četri ļaudis no Vienotības, trīs no ZRP un divi no Nacionālistu apvienības. Kopā -- deviņi ministri. Kā ar pārējiem? Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts vēl tikai paredz iestāties ZRP. Par izglītības ministru Robertu Ķīli ZRP vien ņems "atbildību," savukārt par bezpartejisko satiksmes ministru Aivi Roni un bezpartejisko zemkopības ministri Laimdotu Straujumu attiecīgi "atbildību" uzņemsies Vienotība un ZRP pirmajā, un tikai Vienotība otrā gadījumā. Var, protams, runāt par attiecīgo cilvēku profesionalitāti, taču labāk tomēr ir veidot valdību no ļaudīm, kuri ir attiecīgajās partijās, jo tas vēl jo vairāk ļauj nodrošināt minēto "atbildību."

Jauku visiem dienu!

Mūzika, mūzika

Labdien, lasītāji!

Vakar vadīju vienu uzņēmuma pasākumu, kurā cita starpā uz skatuves kāpa četri muzikāli priekšnesumi. Rindas kārtībā tie bija Latvijas Simfoniskā orķestra pirmā vijole Raimonds Ozols tandēmā ar taustiņinstrumentālistu Raimondu Macatu, grupa Instrumenti, lieliskais Džordžs Siksna ar sešiem cilvēkiem no viņa tirkīza kora no Koru kariem, un Māra Briežkalna kvintets ar tikpat lielisko Intaru Busuli priekšgalā.

Stāvēju, klausījos un priecājos. Instrumenti ir grupa, ko veidojuši divi Cosmos puiši Jānis Šipkēvics jaunākais un Reinis Sējāns. Cita starpā puiši ir uzstājušies pandu maskās, taču šoreiz viņi bija tērpti smalkos tērpos, kas lika domāt par kategoriju "glam rock" -- tātad, glamūra roks. Instrumenti nule laiduši klajā jaunu disku "TRU," arī man viņi uzdāvināja eksemplāru, un paldies par to. Šipsim, kā viņš pats sevi sauc, ir vienkārši elpu aizraujoša balss. Savukārt, Raimonds Ozols spēlēja elektronisku instrumentu, kurš vijoli kā tādu atgādināja tikai nosacīti, taču tas nenozīmēja kvalitātes zudumu. Tieši pretējais, skaņa bija lieliska. Džordžam Siksnam ir operas kvalitātes tenora balss, arī kora dalībnieki -- super! Un arī par Intaru Busuli var teikt tikai to labāko, viņam ir balss, kas var dziedāt visu no džeza un bibopa līdz rokam.

Grāmatu sērijā par Hariju Poteru ir aina, kurā visi skolēni dzied skolas dziesmu, un pēc tam skolas direktors Dumidors nopūšas, "Ak, mūzika -- tas ir lielāks brīnums par visu to, ko mēs burvji darām." Piekrītu. Bez mūzikas dzīve būtu daudz pliekanāka. Vienmēr esmu nožēlojis, ka man nav tādas balss, kuru ārpus liturģijas dziedāšanai baznīcā un atsevišķiem karaoke priekšnesumiem kāds īpaši gribētu klausīties. Taču mūziku klausos vienmēr un ar lielu baudu. Man tīk gandrīz visi mūzikas paveidi izņemot tā dēvēto tehno, ko patlaban spēlē klubos. Manā uztverē divas notis un trīs vārdi nav īsti mūzika, piedevām mūsdienās elektronika nereti cilvēka balsi pārvērš tā, ka pašu balsi vairs nevar uztvert nemaz. Taču citādi klausos visu no klasikas līdz roka mūzikai, un teikšu vēlreiz -- bez mūzikas dzīve būtu neiedomājama.

Jauku un skanīgu visiem dienu!

Vēl viena tirāna nāve

Labdien, lasītāji!

Tāpat, kā Sadāms Huseins un Osama Binladens pirms viņa, viņš slēpās. Sadāmu izcēla no pazemes bedres, viņš bija paslēpies kanalizācijas šahtā. Sākotnēji vēstīts, ka viņš sašauts kājās, vēlāk izrādījies, ka viņš nošauts. Internetā var atrast video, kurā redzams attiecīgais mirklis. "Nešaujiet!", lūdzas diktators. Un tad atskan šāviens.

Protams, runa ir par Lībijas ilggadīgo diktatoru Muamaru Kadafi. Sacelšanās "arābu pavasara" kontekstā sākās jau pirms vairākiem mēnešiem, ar NATO gaisa spēku palīdzību režīma pretnieki pakāpeniski pārņēma visu valsti. Kadafi slēpās pēdējā pilsētā, kuru vēl savās rokās turēja viņa atbalstītāji, bet tas bija tikai pagaidu slēpnis. Nu viņa vairs nav.

Muamars Kadafi bija tīrradnis, viņš te nolādēja visu Rietumu pasauli, te atkal līda tai klāt. Sešas dienas pēc tam, kad tika sagūstīts Huseins, Kadafi atteicās no masu iznīcināšanas ieroču programmas un aicināja Lībijā ierasties starptautiskus inspektorus, lai pārliecinātos, ka viņš tik tiešām tā bija izdarījis. Kad teroristi iznīcināja lidmašīnu virs Lokerbijas, Kadafi ilgi tielējās, bet galu galā izdeva apsūdzētos, un Lielbritānijā viņi tika notiesāti. Savā valstī viņam bija Staļina un Mao tipa personības kults. Viņš pats sevi sauca par "brāli vadoni" un "revolūcijas vadītāju," kā arī par "visu karaļu karali." Viņš savu valsti pārvaldīja ar dzelzs dūri jau kopš tālā 1969. gada, neviens cits arābu valstu vadonis tik ilgi pie varas nenoturējās. Viņam bija pašam sava pārvaldes filozofija, t.s. "Trešā starptautiskā teorija," tā izdota "Zaļajā grāmatā" analogi Mao "Sarkanajai grāmatai." Lībija ir bagāta valsts, tai ir naftas un gāzes resursi, bet valsts vienkāršie iedzīvotāji neko no šīs bagātības neredzēja, tautsaimniecība būtībā bija Kadafi un viņa ģimenes rokās. Kad viņš ceļoja, tas allaž bija ar savu telti, viesnīcās viņš neuzturējās. Š.g. jūnijā Starptautiskā Krimināltiesa viņu apsūdzēja noziegumos pret cilvēci. Nu tiesas priekšā viņam nenāksies stāties.

Jautājums par "arābu pavasari" nav viennozīmīgs, jo tajās valstīs, kurās gāzti diktatori vai kvazi-diktatori, lielākoties nav skaidrs, kas notiks tālāk. Ēģiptē notiek ņurdēšana par to, ka militāristi, kuri pārņēma varu pēc Valsts prezidenta Mubaraka ēras beigām, nebūt tik ļoti nesteidzas ar solīto pārvaldes tiesību atdošanu civilpersonām. Tālāk tikusi Tunisija, tur parīt paredzētas Konstitucionālās asamblejas vēlēšanas, lai pēc tam rīkotu vispārējas vēlēšanas. Taču visumā pieredze liecina, ka diktatoru gāzšana Tuvajos austrumos un Āfrikas ziemeļos nebūt nenozīmē automātisku demokrātijas ieviešanu. Arī Irākā ar to iet kā pa brikšņiem, ļaudis vienkārši nav pieraduši pie pašnoteikšanās. Ir arī tas apstāklis, ka daudzviet minētajā teritorijā diktatori apspieda musulmaņu kustības, kuras tagad kāri raugās varas virzienā. To starpā ir arī tādi musulmaņi, kuri savā valstī vēlas izveidot kalifātu ar viduslaiku likumiem. Tas nu nebūtu nekas jauks.

Taču "arābu pavasaris" arī ir apliecinājis pārējās pasaules divkosību. Lībijas iedzīvotājiem NATO un Apvienoto Nāciju organizācija steidzās palīgā sakarā ar minēto apgalvojumu par noziegumiem pret cilvēci. Taču Sīrijā, kur diktatora režīms pēdējo mēnešu laikā ir nogalinājis burtiski tūkstošiem civiliedzīvotāju, nekas tamlīdzīgs netiek darīts. Pat nosodošu rezolūciju ANO Drošības padome nevarēja pieņemt, jo Krievija un Ķīna tai uzlika savu veto. Pieņēmums, ka visur pasaulē ļaudis vēlas brīvību, ir pamatots, bet pieņēmums, ka valstis, kurās demokrātija Rietumu izpratnē nav bijusi nekad, automātiski to pieņems tiklīdz tas būs iespējams, nebūt nav pamatots. Tas, starp citu, labi redzams mūsu kaimiņvalstī Krievijā, kur demokrātija lielākoties ir tikai imitācija. Savukārt, Tuvajos austrumos un Ziemeļāfrikā sabiedriski politiskās tradīcijas veidojušās krietni citādā veidā nekā Rietumos. Grūti spriest, kas tur notiks tālāk.

Taču viens ir skaidrs. Lībijas diktators ir saņēmis pelnītu sodu pats no savas tautas, un nav iemesla par to nepriecāties. Protams, diktatori arī mūsdienās nav nekas neparasts, tajā skaitā mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā. Tomēr gribas domāt, ka viņu laiks tuvojas beigām. Ne velti Ķīna tik ļoti paniski cenzē visu informāciju par "arābu pavasari" -- vecie buki, kas pārvalda milzīgo un bagāto valsti, negrib, lai ķīniešiem rastos ne tādas domas. Mums Latvijā ir viss iemesls atbalstīt jebkurus centienus demokrātijas virzienā. Mūsu pašu demokrātija varbūt ir ne pašā labākajā līmenī, kā tas bijis redzams cirkā, kas saistāms ar valdības veidošanu, taču no totalitārisma jūga mūsu tauta atbrīvojās itin naski un veiksmīgi. Tas ir veiksmes stāsts, un nav iemesla kaut ko citu vēlēt lībiešiem, tunisiešiem, irākiešiem vai jebkuriem citiem cilvēkiem pasaulē.

Jauku visiem dienu!

Šoreiz come oooooooooooooooon domāts Zatleram

Labdien, lasītāji!

Pirms kāda brīža blogā rakstīju par Vienotības nevēlēšanos akceptēt Zatlera Reformu Partijas (ZRP) domu par koalīciju ar Saskaņas centru (SC) un rakstīju "come oooooooooooooooon", tā aicinot Vienotību beigt ākstīties un ķerties pie darba.

Šodien tas pats man jāsaka Valdim Zatleram. Vakar Rīgas pilī viņš kopā ar Valdi Dombrovski (Vienotība) un Raivi Dzintaru (Nacionālā apvienība, NA) tikās ar pēcteci Valsts prezidenta amatā Andri Bērziņu, tapa aicināts padomāt par plašāku koalīciju nekā piedāvāto "50+6" variantu, un paziņoja, ka nē, nekāda paplašināšana nebūs, jo Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) bezpartejiskā pārstāvja Jāņa Dūklava atstāšana zemkopības ministra amatā nozīmētu "tārpu" klātbūtni valdībā. Nekas īpaši ātrs šajā procesā nenotiks, jo Bērziņš Saeimas balsojumu par valdību pieļaus tikai tad, kad visas attiecīgās institūcijas būs sniegušas savu viedokli par izvirzītajiem ministru kandidātiem un Dombrovskis būs iesniedzis valdības deklarācijas projektu. Tāpēc ir vēl laiks pārdomāšanai.

Valsts prezidentam nepārprotami ir taisnība, ka proponētā 50+6 koalīcija nevar būt pati stabilākā, jo neatkarīgi deputāti ir citā statusā nekā partiju pārstāvji. Nevaru piekrist šīs domas ekstrēmajam variantam -- valdība ar visu Saeimā pārstāvēto politisko spēku pārstāvniecību, jo opozīcija parlamentārā iekārtā tomēr ir būtiska. Taču jautājumā par Dūklavu ir konstatējams tas, ka lauksaimnieku organizācijas visai vokāli ir pieprasījušas viņa atstāšanu amatā, jo viņi uzskata, ka viņš darbu ir veicis godam un nebūtu nomaināms tieši tagad, kad notiek diskusijas par Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku pēc 2013. gada beigām. Tas ir viedoklis, kuru ir vērts ņemt vērā, jo lauksaimnieki protams drēbi pazīst labāk nekā citi.

Zatlers acīmredzot baidās par to, ka "zaļo zemnieku" klātbūtne koalīcijā nozīmētu Puzes ķeizara klātbūtni un leģitimēšanu. Taču situācija ar ZZS patlaban ir ļoti citādāka nekā tā bija 10. Saeimā. Šoreiz apvienība būtu viena no četrām, nevis viena no tikai divām koalīcijas partnerēm. Tas, savukārt, nozīmē, ka jebkādus centienus, piemēram, mīkstināt noteikumus par naudas atmazgāšanu, kā tas bija 9. Saeimas laikā, valdība viegli varētu apturēt. Zatlera vēlmi atbrīvot Latvijas politiku no oligarhiem var saprast un atbalstīt, taču, ja šoreiz tas notiek upurējot valdības stabilitāti, tad tas nav pats labākais variants. Piedevām, 50+6 koalīcijai būs jārēķinās ar ārkārtīgi rūdītu un viltīgu opozīciju, ja tajā būs gan "zaļie zemnieki," gan arī Kremļa partneri no SC. Neesmu nekāds ZZS fans, uzskatu, ka apvienībai nāktu tikai par labu atteikšanās no Ventspils partijas, taču šajā gadījumā "zaļajiem zemniekiem" Saeimā nav pietiekami lielas teikšanas, lai bezrūpīgi nodarbotos ar nedarbiem, kā tas bija 10. Saeimā. Arī tad, ja tā balsos kopā ar SC, 50+6 koalīcijai ir pietiekami daudz balsu, lai novērstu nepareizu lēmumu pieņemšanu. Protams, ar nosacījumu, ka pati koalīcija ir vienota, un ņemot vērā notikumus pirmdien un otrdien, par to nu īpaši droši nevaram būt. Taču mēģināts nav zaudēts, un šoreiz tomēr būtu ļoti labi, ja Zatlers atteiktos no savas "sarkanās līnijas." Latvijas problēmas patlaban ir pārāk būtiskas, lai vienam cilvēkam ļautu nodarboties ar spēlītēm.

Pats Zatlers būtībā ir zaudējis visu cieņu. Manuprāt, viņš patlaban ir tādā pat situācijā, kādā bija pirms četriem gadiem, kad kļuva par Valsts prezidentu. Tāpat, kā toreiz ("Es esmu ... jā, kas es esmu?), viņš īsti nesaprot vidi, kurā atrodas. No Rīgas pils, kur viņu apčubināja, no kuras un uz kuru viņš devās konvojā ar policijas eskortu, un kurā viņš bija galvenais teicējs ar nudien elegantu dzīvi, viņš ir nonācis tajā vircas bedrē, kāda ir parlamentārā politika mūsu valstī. Pēc kaunpilnās sakāves Saeimas priekšsēdētāja vēlēšanās, kur par viņu nebalsoja 11 no viņa paša koalīcijas pārstāvjiem, cilvēkam vajag saprast, ka viņš vairs nav lielākais puika smilšu kastē. Ja viņš to nespēj pieņemt, tad droši vien ir laiks nolikt mandātu un atgriezties medicīnā. Jo, saku vēlreiz, spēle patlaban ir pārāk nopietna, lai viens cilvēks varētu to apgāzt. Vismaz eksperimentālā kārtā, lai Dūklavs paliek Zemkopības ministrijā un lai Latvijai ir koalīcija, kas nevis 50+6, bet gan 63+6 ... cita starpā tāpēc, ka tas nodrošina konstitucionālo vairākumu Satversmes grozīšanai, ja tas kļūst nepieciešams.

Jauku visiem dienu!