ceturtdiena, 2012. gada 28. jūnijs

Malace valsts sekretāre!

Labdien, lasītāji!

Šodien, kā jau zināt, Latvijā viesojas ASV valsts sekretāre (tātad -- ārlietu ministre) Hilarija Klintone.  Viņa tikusies ar mūsu valsts augstākajām amatpersonām, šodien viņa atklās ielu pie ASV jaunās vēstniecības, kura nosaukta viņas priekšteča Samnera Velsa vārdā (viņš bija tas, kurš izstrādāja ASV neatzīšanas politiku jautājumā par PSRS okupāciju Baltijas valstīs).  Un pēcpusdienā viņa apmeklēja Latvijas Universitāti, kur viņai bija saruna ar jauniešiem, kuri tur bija pulcējušies.  Ja skatījāties Latvijas televīzijā, dzirdējāt manu balsi to visu tulkojam, bet ne par to šis stāsts.

Valsts sekretāres teiktajā bija divas lietas, kurām vēlos pieskarties.  Pirmais ir jautājums par ebreju kompensācijām.  H. Klintone pateica, ka šis ir jautājums, kas nav saistāms ar privātpersonu, bet gan ar kopīpašumiem, kādi ebreju kopienai piederējuši laikā pirms 2. pasaules kara.  Viņa teica, ka tā nav lieta, kas ir aktuāla tikai Latvijā, bet piebilda, ka tās atrisināšana noteikti kalpos arī Latvijas interesēm, jo tas ļaus noslēgt pietiekami sāpīgu nodaļu mūsu valsts vēsturē.  Piekrītu.  Par detaļām var runāt, zināms, ka vairāki no tiem īpašumiem, par kuriem ir runa, ir atdoti vai pārdoti citiem, bet jautājums ir jāatrisina, patīk tas kādam vai nepatīk.  Nacionālās apvienības apgalvojums, ka tādā gadījumā būtu jāatver viss privatizācijas process visām tautībām, nav pamatots.  Tas, kas 2. pasaules kara laikā notika ar Latvijas ebreju tautības iedzīvotājiem, ir prātam grūti aptverams un tomēr nav salīdzināms ar citām tautām.  Pirms kāda pusgada Latvijā viesojās Latvijā dzimusī ASV apelācijas tiesas tiesnese ebrejiete Ilana Rovnere, viņa stāstīja, ka ārpus viņas vecākiem un viņu pašu, kuri jau laikus izspruka uz Ameriku, Holokaustā gāja bojā pilnīgi visa viņas lielā ģimene, dzīvs palika vien viens tēvocis, kurš 1941. gada 14. jūnijā tika deportēts uz Sibīriju.  Bijām spiesti konstatēt, ka viņam laimējās, un to nevar teikt par vairumu tolaik deportēto.  Interneta komentāros par šo lietu ir lasāmi raksturīgi antisemītiski mēsli no anonīmiem gļēvuļiem, bet politikas līmenī šis tomēr ir atrisināms jautājums.  Vai naudā, vai graudā -- tas ir atsevišķs jautājums, bet jārisina tas ir.

Te, starp citu, var arī piebilst kaut ko par jezgu, kāda sacēlās vienā sabiedrības daļā, kad uzzinājām, ka Hilarija Klintone tomēr neapmeklēs ebreju glābēja Žaņa Lipkes pieminekļa atklāšanu.  Konkrēti nevaru zināt, bet valsts sekretāres kalendārs ārvalstu vizītēs mēdz būt visnotaļ piesātināts, iespējams, viņai tam vienkārši nebija laika, un tas būtu saprotams.  Katrā gadījumā par ebreju lietām viņa runāja i Latvijas universitātē, i arī tiekoties ar valsts amatpersonām.

Bet ir arī otra lieta.  Pasākuma laikā Latvijas Universitātē moderators Jānis Geste vārdu deva Mozaīkas pārstāvim Kasparam Zālītim, kurš uzdeva jautājumu par geju un lesbiešu tiesībām.  H. Klintone atbildēja, ka cilvēka tiesības ir universālas, un 2012. gadā nav pieņemama situācija, kurā tiek noraidīta vai diskriminēta jebkura grupa sabiedrībā, vai tās būtu seksuālās minoritātes, invalīdi, sievietes vai jebkuri citi.  Arī Amerikā ir bijis vajadzīgs laiks, lai līdz šai pārliecībai nonāktu, lasītāji zina, ka vēl ļoti daudzu cilvēku atceramā pagātnē ar briesmīgu diskrimināciju bija jārēķinās ASV tumšādainajiem iedzīvotājiem, it īpaši valsts dienvidu štatos.  Vergu brīvlaišana vispār notika tikai pirms pusotra gadsimta.  Arī geju un lesbiešu jomā tiesību atzīšana nav bijis viegls process, bet esmu lepns par to, ka par to pozitīvi nu jau ir runājušas manas valsts pirmā, otrā un piektā amatpersona (attiecīgi prezidents Obama, viceprezidents Baidens un pati Klintone).  Paldies Kasparam par jautājuma uzdošanu, un paldies Hilarijai Klintonei par atbildi.  Saku vēlreiz -- malace valsts sekretāre!

Jauku visiem atlikušo dienu!

2 komentāri:

esmujanis teica...

Sveicināti!
Man arī 2 lietas piesaistīja. Esmu gandarīts par to, ka Hillary - ASV mūs par stratēģiskiem partneriem uztver. Tas priecē, jo likās patiesi (TV pārraidi no LU skatījos). Likās gan kā skolotāja, tomēr tas "pieder pie lietas"
1. Vai Jums nešķiet, ka ēbreju īpašumus cenšas pārņemt jaundibinātas organizācijas, kuras nosaukušās iznīcināto vārdos - vai tām kāds sakars ar tām - iznīcinātajām. Uz to sen sen norādīja Ivars Godmanis, ka tādu ir daudz, tādām īpašumus atdot nevar
2. Piedodiet, 20 gadus dzīvojat Latvijā, tomēr ar latviešu valodu Jums ir problēmas (oriģinālā to pārraidi skatīties nespēju)
Vēl, ja esmu sācis - Skats no malas, ko skatījos līdz pēdējai pārraidei, pēdējā laikā nebija "no malas", bet no Streipa skatu punkta (mans viedoklis). To pašu varu teikt par Aktuālo tematu, kuru cenšos neizlaist, tomēr tur nav teikts "no malas"
Jūsu profesionalitāte neapstrīdama
Jānis Krampis

avestra teica...

Es piekrītu, ka ebreji 2. pasaules karā cieta vairāk, nekā citas tautas, taču neuzskatu, ka tāpēc Latvijai pret viņiem būtu jāizturas kā pret izredzēto tautu. Latvija sevi sauc par 1918. gadā dibinātās valsta mantinieci, nevis par tā veidojuma, kurš pastāvēja no 1941. līdz 1045. gadam, mantinieci. Es neuzskatu, ka man no saviem nodokļiem ir jāmaksā ebrejiem kompensāciju par tām nejēdzībām, ko sastrādāja Hitlers.

Īpašumu atdošanas jautājumā pret visām kopienām ir jāizturas vienādi. Ebreju kopienai pilnīgi noteikti ir jāatdod visi reliģisko organizāciju īpašumi (jo īpašumi tikai atdoti arī katoļu, luterāņu u.c. reliģiskajām organizācijām). Par pārējo pirmskara organizāciju īpašumiem ir jāievēro visi tie paši kritēriji, kuri tika attiecināti uz lībiešu, krievu, baltvācu, latviešu, poļu, lietuviešu un pārējo tautību organizācijām. Kā jau teicu, manuprāt, ebreji nav pelnījuši īpašas privilēģijas, viņi ir pelnījuši taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi.

Un tas, ka Hitlers pirms 70 gadiem šai tautai ļoti nodarīja pāri, nav arguments par labu tam, ka Latvijai ir pienākums viņiem par to piešķirt vairāk, nekā tiek dots citām mūsu valstī dzīvojošām tautām. Vismaz es nejūtos vainīga par Hitlera noziegumiem, lai man būtu par tiem jāmaksā "soda naudas".

 

free counter