Par ideoloģiju un Latvijas vajadzībām

Labdien, lasītāji!

Turpinoties sarunai par to, kādu koalīciju Valdis Dombrovskis varētu veidot pēc tam, kad Valdis Zatlers viņu lūgs tā darīt (turpinu būt pārliecināts, ka nevienam citam Valsts prezidents šo iespēju nepiedāvās), kļūst arvien redzamāks tas, cik ļoti ideoloģija šajā procesā var būt par traucēkli. Runa, protams, ir par tām divām partiju apvienībām, kuras 10. Saeimā atradīsies pretējos ideoloģiskajos ierakumos. Ja "Saskaņas centra" gadījumā apvienība ir nosacīti mērenāka par Plinera un Buzajeva pārstāvēto PCTVL pagājušajā Saeimā, tad otrā frontes pusē ir iemesls domāt, ka apvienība, iespējams, kļūs krietni radikālāka pat par vēlētāju noraidītajām balamutēm Dobeli un Tabūnu. Un pieņemu, ka tas ir fakts, kas rada pietiekami lielas mieles Dombrovskim un viņa līdzgaitniekiem Vienotībā.

Diemžēl jāatzīst, ka ideoloģija šajā ziņā ir problēma gan brūtgānam, gan arī brūtei. Labprāt aplūkotu Visu Latvijai! mājaslapu, lai redzētu, ko par gaidāmajiem procesiem kāds ir teicis tur, bet acīmredzot manu pieeju mājaslapai kāds ir bloķējis, jo lapa pazib uz mirkli un tad parādās paziņojums par "servera kļūdu." Taču jādomā, ka Raivja Dzintara līdzgaitnieki nav nākuši uz Saeimu, lai sveci turētu īpaši zem pūra. Atcerēsimies, šie ir tie cilvēki, kuri ziemas spelgonī stāvēja puskaili, lai protestētu pret sen izlemtu jautājumu par Abreni. Atcerēsimies arī, un tas ir krietni būtiskāk, ka šie ir tie ļaudis, kuri katru gadu atzīmē 16. martu -- to dienu, kad (jā, jā, jā, saprotu, ka lielākoties Krievijas pretīgās propagandas dēļ, bet tomēr) visai pasaulei viens bariņš Latvijas iedzīvotāju atgādina, ka latvieši Otrajā pasaules karā lielākoties karoja Hitlera pusē. Šie vairs nav tie "tēvzemieši," kurus koalīcijā varēja ņemt kā rēnus dalībniekus, kuriem svarīgākais bija atrasties pie siles. Ja pašreizējo VL!/TB/LNNK ņemt koalīcijā, tad tam droši vien būs jābūt uz krietni stingra koalīcijas līguma pamata, kurā ir noteikts, ka nē, Dombrovska valdība nevērs vaļā izglītības likumu, valsts valodas likumu, likumu par naturalizāciju u.c. likumus, kuros droši vien "vislatvieši" gribētu veikt itin lielas pārmaiņas. Bet vai tas ko dotu? Cita starpā ievēlēto VL! pārstāvju starpā ir mūžīgais brīvdomātājs Visvaldis Lācis, viņš Saeimā ienāca kā "zaļš zemnieks," bet turpināja balsot tikai un vienīgi pats pēc savas sirdsapziņas tik ilgi, kamēr no ZZS nācās sašutumā aiziet. Viņš nebūs uzticams koalīcijas partneris, un grūti spriest, vai tieši tāpat nebūs ar tiem sešiem "vislatviešiem," kuri ar viņu būs kopā. Interesanti, ko par to visu domā viens vienīgais atlikušais "tēvzemietis" Rasnačs. Vai vecākajam radiniekam par "bērniem" nāksies sarkt un bālēt?

Taču tikpat liela problēma šī ir pašā Vienotībā. Jau pirmajās stundās un dienās pēc uzvaras vēlēšanās sāk rādīties, ka šis no nav viens īpaši vienots veidojums. Vieni runā par koalīciju ar "Saskaņas centru," citi par sadarbības līgumu ar "Saskaņas centru," citi par to, ka ar "Saskaņas centru" vispār nekādas attiecības nav vajadzīgas. Jau ir izvērsies strīds par to, kurš būtu vislabākais kandidāts ārlietu ministra postenim. Jau no laika gala zināms, ka apvienību veidojošajās partijās ir pietiekami lielas un nozīmīgas domstarpības ekonomiskos jautājumos, jo Sabiedrība citai politikai vispār ir visnotaļ sociāldemokrātiska savā pieejā. Ja godīgi, ja šie vīri un sievas nevarēs apsēsties pie galda un atrast kopsaucēju, tad viņi nav īpaši pelnījuši tiesības vadīt valsti. Vienmēr ir bijis skaidrs, ka Vienotība ideoloģiskā nozīmē ir visai liels ķīselis. Ja kašķis turpināsies, tad nekas labs nebūs. Un saku vēlreiz -- ja ievēlētie Vienotības pārstāvji uzvedīsies kā klīrīgi bērni un nevis kā nopietni pieaugušie, kuri saprot, ka galvenais nākamajos mēnešos būs atrisināt jautājumu par budžetu pēc iespējas nesāpīgākā veidā, un nevis tas, cik katrs Vienotības cilvēks ir atsevišķi perfekts savā pārliecībā, tad nekāda labuma no Vienotības nebūs. Un tieši tas pats ir sakāms arī par "vislatviešiem." Te vairs nav nevalstiskas organizācijas puišu klubs. Nu ir runa par valsts vadīšanu, ar visu no tā izrietošo.

Kas attiecas uz "Saskaņas centru," piekrītu tam, ko par to viņdien Politikā.lv rakstīja Ivars Ījabs, proti -- te ir apmēram tas pats, kas ar Turciju un Eiropas Savienību. It kā jau varētu draudzēties, bet Turcija tomēr ir drusciņ par daudz no mums atšķirīga, nu drusciņ par daudz. Tas pats ir ar "SC." Jāsaprot, ka nekādā gadījumā pat sapņos nevarētu domāt, ka Urbanoviča un Rubika komandai varētu, piemēram, uzticēt ārlietu ministrijas vadību, jo tās "kandidāts" ārlietu ministra postenim ir demagogs, kurš piedalās Krievijas un tikai Krievijas inspirētajā "Cīņa pret nacismu" organizācijā. Nekādā gadījumā viņiem nevarētu uzticēt politiski jūtīgo izglītības jomu. Finanšu jomu arī ne, un tad jau paliek tikai mazās ministrijas. Ja es būtu Urbanovičs, es diez vai piekristu patlaban uz galda liktajai domai, ka vajadzētu samierināties ar vienu "mazu" ministriju plus vēl atsevišķu komisiju vadīšanu Saeimā (un arī tur ne tās komisijas, kas saistās ar ārlietām, izglītību un nacionālo drošību). Bet tikpat ļoti neesmu pārliecināts, ka Vienotībai ir īpaši nepieciešams ar šo veidojumu koķetēt. Galu galā, joprojām tas dod pajumti vienīgajam cilvēkam, kurš mūsu valsts vēsturē ir notiesāts par valsts nodevību, joprojām tā ir tā organizācija, kurai ir "partnerattiecības" ar Krievijas diktatora partiju, un joprojām tā ir tā organizācija, kuras vadonis ir teicis, ja viņam nedos brīvu vaļu, pie mums notiks asins liešana uz ielas. Piekrītu, ka 20 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas kļūst arvien muļķīgāk un muļķīgāk dalīt Latvijas sabiedrību latviešos un nelatviešos, taču te nav runa tikai par etniskām atšķirībām.

Vienu vārdu sakot, Vienotībai ir problēmas pašai ar sevi, un Vienotībai ir problēmas ar abiem ideoloģiskajiem galiem Latvijas politikā. Laiks rādīs, vai Dombrovskis un viņa komanda izrādīsies pietiekami viedi esam, lai apliecinātu, ka viņi nopelnīja to ievērojamo atbalstu, kāds viņiem tika demonstrēts pagājušajā sestdienā.

Jauku visiem dienu!