Citādi jau nevar, kā vien negodīgi -- paldies, Providus!

Labdien, lasītāji!

Sabiedriskās politikas pētījumu centrs Providus nule kā ir pabeidzis ļoti svētīgu darbu -- ilgstošu monitoringa projektu par to, cik godīgi vai, tieši otrādi, negodīgi pret šī gada Saeimas priekšvēlēšanu kampaņu izturējās politiskās partijas un to apvienības, politisko partiju un to apvienību sabiedrisko attiecību kūrētāji, kā arī kolēģi no masu informācijas līdzekļu pasaules.

Vispirms, liels paldies Providus ļaudīm par paveikto darbu. Kādam tas bija jādara. It kā mazdrusciņ vienu kājas pirkstu attiecīgajā dīķī iemērca Kleckina vadītais kantoris, bet tad, kad tas nolēma, ka televīzijas raidījums, kurā uz grīdas ir vienas konkrētas politiskas partijas simbolika, nav uzskatāms par aģitējošu, ar to arī viss par šo kantori bija pateikts. Providus cilvēki monitorēja aktīvi un, kā teicu ilgstoši. Cepuri nost. Protams, un to atzīst arī pētījuma autori, ne visos gadījumos var būt runa par slēpto reklāmu šī vārda klasiskajā nozīmē, jo tādā gadījumā būtu jāpierāda, ka kāds ir maksājis un kāds ir naudu saņēmis. Šajā ziņā mēs vairs neesam tālajos 90. gados, kad politisku partiju līderi atklāti dižojās par to, kuram ir lielāka "melnā kase," un viena laikraksta redaktors varēja dižoties par to, ka viņš par laikrakstā drukātajām "intervijām" ir saņēmis lielāku naudu nekā kolēģi citur. Un par to paldies Dievam. Bet šoreiz runa nepārprotami un tomēr ir bijusi par negodīgumu. Negodīgumu ij politikā, ij arī, un Dievam žēl, žurnālistikā.

Protams, nav nekāds pārsteigums, ka vislielākais skaits negodīgu paņēmienu (un tas ir ļoti maigi teikts, ka vislielākais) bija Šlesera un Šķēles politveidojumam. Ko gan citu varējām gaidīt no šiem kungiem? Vai ir vērts atkārtot jēdzienus "Jūrmalgeita," "šofera dēls" "muļķi, idioti un putniņi," "Kempmayer," "Mākoņi," "Minhauzens" u.tml.? Droši vien, ka nē. Bet attiecībā uz to, ka šis nu reiz bija veidojums, kurš priekšvēlēšanu laikā bija gatavs darīt absolūti da jebko, lai tik tiktu pie siles, ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, kauna nevienam nav? Piemēram, kādreizējam kolēģim Romānam Melņikam, kurš vismaz pēc idejas kaut ko saprot par godīgumu politikā un it īpaši žurnālistikā? Un, otrkārt, absolūti piekrītu tam, ko vakar kādā intervijā teica politoloģe Ilze Ostrovska: "Es tikai nevaru saprast vienu lietu – no kurienes radušies tie 7,65% vēlētāju, kas atbalsta "Par labu Latviju"? Divus ar pusi es vēl varētu izskaidrot: aptuveni 18 000 piekritēju, pielīdēju, visādi citādi atkarīgo plus caurkritušo biznesmeņu, bet kur tad radušies tie 5%?" Tieši tā.

Vairāk nekā 300 Providus vērtējumā apšaubāmu darījumu. Vairāk nekā 300!!! Gandrīz vai visām pārējām partijām KOPĀ tik liels skaits nesanāk, lai gan kādu brīdi "Saskaņas centrs" un tā informatīvie "atbalstītāji" atsevišķos "krievvalodīgajos" laikrakstos pacentās gan, un kā vēl pacentās. Te nu ir jānonāk pie citas lietas, par kuru minētajā intervijā Ostrovska un kolēģi runāja, proti -- par to, vai Vienotības uzvara ir vismaz daļēji pieskaitāma domai, ka vēlētāji cita starpā politikā vēlas tomēr redzēt godīgumu? Ostrovska teica, ka jā. Sabiedrisko attiecību speciālists Arnis Lapiņš teica, ka "neesmu saticis nevienu cilvēku, kas būtu balsojis par GODĪGUMU" (izcēlums laikrakstā). Acīmredzot ne ar tiem cilvēkiem sabiedrisko attiecību speciālists ir runājis. Jo es personīgi pilnīgi noteikti balsoju ar domu, ka varbūt nākamajos četros gados mums vairs nebūs jādzīvo banānu republikā, kuru pārvalda tikai sevī ieinteresēta (atvainojos, Zemīša jaunskungs un Kolātes jaunkundze, atvainojos) banda. Es personīgi pilnīgi noteikti esmu priecīgs, ka Saeimā ir ievēlētas tādas personas, kā Aleksejs Loskutovs, Lolita Čigāne, Rasma Kārkliņa un Ojārs Kalniņš, no kuriem var sagaidīt, ka šāda attieksme viņiem nebūs pieņemama nekur, tajā skaitā arī pašiem savā partiju apvienībā ne. Es balsoju par GODĪGUMU. Un nebalsoju par Šlesera un Šķēles biznesa projektu tāpēc, ka šie kungi GODĪGUMU neatpazītu arī tad, ja tas piezvanītu pie durvīm, pasniegtu lielu ziedu buķeti un konjaka pudeli, un abus censoņus nobučotu uz abiem vaigiem un vēl uz lūpām. Tajā skaitā domājot arī par to, ka pēdējā dienā pirms vēlēšanām, kad pēc idejas partijas vairs aģitēt nedrīkstēja, kādam likās laba doma, pilsētas ielās izvietot tos Ozoliņa plakātus par "hokeju." Laikam vismaz labi, ka astotais numurs Latvijas hokejā nepagadījās kādam no tiem spēlētājiem, kuri latviešu valodu neprot. To pat Šlesera un Šķēles biznesa projektam varbūt būtu bijis grūti paskaidrot. Vai varbūt arī ne. Droši vien arī tas viņiem ir pie pakaļas.

Te centrālā lieta tomēr ir pārliecība, ka politikā nu nekādi nevar iztikt bez šeptēšanās. Visos amatos tikai "savējie." Viss īpašums kaut kādās tur ofšoru ķēdēs. Melošana acīs skatoties. Savi garie, netīrie pirksti vēja enerģētikas ražošanā, atkritumu apsaimniekošanā, digitālās televīzijas ieviešanā. Vēl un vēl un vēl un vēl. Ja citādi nevar, tad labi, ka vēlētāji šajā gadījumā minētajiem censoņiem iedeva kurvīti.

Jauku visiem dienu!