Labrīt, lasītāji!
Nu, ko. 55. Eirovīzijas dziesmu konkurss ir aizvadīts, un otro reizi pasākuma pusgadsimta-plus-pieci vēsturē triumfēja Vācija 19 gadus vecās Lenas personā. Labus rezultātus uzrādīja arī grupa Manga no Turcijas, rumāņu pāris, kurš acīmredzot izpētīja veiksmi no azerbaidžāņu priekšnesuma pagājušā gada Eirovīzijā (skaista sieviete, ne tikpat skaists vīrietis, popsīgs duets), tad vēl dāņu pāris, un milzīgi spēcīgās balss īpašniece Safura no Azerbaidžānas. Tas bija pirmais piecinieks. Starp citu, Azerbaidžāna nu Eirovīzijā ir piedalījusies trīs reizes un attiecīgi ieguvusi 4., 3. un 5. vietu. Neslikti. Ja arī rada pārdomas par savdabīgo iespēju, ka Eirovīziju varētu rīkot ... Baku.
Varu pateikt, diemžēl, diemžēl, ka mūsu Aiša savā pusfinālā palika pati pēdējā. Seši punkti no Igaunijas, pieci punkti no Somijas, un ar to arī viss ir pateikts. Tiesa, otrā pusfinālā Šveices un Slovēnijas priekšnesumi dabūja vēl mazāk punktu un tāpēc Aiša nosacīti no 39 valstīm palika 37. vietā. Tas ir par vienu solīti labāk nekā pērn klājās Intaram Busulim, kurš arī savā pusfinālā bija pēdējais, bet tikai viens mākslinieks no otra pusfināla dabūja zemāku punktu skaitu. Tāpēc Intars bija 41. vietā no 42. Abos gadījumos -- diez kas nav. Nav absolūti nekādu šaubu, ka Aiša un Intars ir lieliski mākslinieki, grūti spriest, kas abos gadījumos nogāja greizi. Aišas gadījumā, šķiet, Latvijas televīzijas trūcīgums, kas nozīmēja ādas krāsas halātiņu un absolūti nekādu šovu. Ja padomā par tingeltangeli, kuru uz skatuves uztaisīja, piemēram, Grieķijas, Serbijas, Moldovas pārstāvji, tad tas ļoti krita acīs. Neprotu spriest, vai Aiša dziedāja labāk vai sliktāk nekā pusfinālā vai vispār Ventspils finālā, manām ausīm labāka izklausījās otra dziesmas puse par pirmo.
Prieks, liels prieks par žūriju. Krievijas Pēteris Naličs ar savu visai drūmo dziesmu par pamestību palika 11. vietā, bet tikai pateicoties lieliem punktiem no bijušās Sovjetijas, bez tiem viņš būtu palicis kaut kur pavisam zemu. Nevaru pat sākt iedomāties, kas ir bijis prātā Gruzijas iedzīvotājiem, kuri 12 punktus iedeva kolhoza tautas nama priekšnesumam no Baltkrievijas. Briesmīgi samocīta angļu valoda, absolūti nekādas harmonijas. Visi pieci jaunieši dzied ar viņu valsts diktatora saistītos koros, iespējams, nekāds liels izlēciens tur nav iespējams, bet baltkrievi var būt pateicīgi par priekšpēdējo vietu, jo patiesībā viņiem pat nepienācās būt finālā. Arī to viņi panāca tikai tāpēc, ka no Krievijas dabūja 12 pilnīgi nepelnītus punktus. Starp citu, igauņi Malcolm Lincoln savā pusfinālā palika 14. no 17 vietām, bet jautrie lietuvieši ar mirdzošajām īsajām biksēm -- 12. no 17 vietām, tiesa, ar 12 punktiem no "īriem." Katrā gadījumā žūriju klātbūtne ir noremdinājusi "12 punktus dodam" attiecīgi bijušajām PSRS republikām un bijušajām Dienvidslāvijas republikām, pilnīgi bez jebkādām pārdomām par to, vai priekšnesums ir vai nav bijis adekvāts. Pieņemot, ka žūrijās nedarbojas savas valsts šovinisti, tas ir lieliski. Ar to, protams, negribu teikt, ka noraidāms būtu ļoti labs priekšnesums no Krievijas vai pat no Baltkrievijas (lai gan iedomāties Eirovīziju Minskā ir vēl grūtāk nekā to iedomāties Baku, Tbilisi vai Erevānā).
Par ko žēl? Žēl, ka absolūti pēdējā vietā no visiem, visiem palika Mihaels von der Heide no Šveices. Man viņa dziesma "Līst zelts" patika pavisam labi. Citiem acīmredzot ne -- puisis dabūja tikai divus punktus. Žēl, ka finālā labāk neklājās "kiprietim" no Velsas un arī īrietei. Attiecīgi 21. un 23. vieta no 25. Laikam jau labāk būtu gribējis uzvarot redzēt turkus vai (un it īpaši, jo domājam par tiem, kuri savāca lielāko punktu skaitu) dāņus, jo, ja godīgi, man Lenas "alanismorisetiskā" dziesma tā ne īpaši pie sirds iet, bet tas nekas. Nākamgad acīmredzot Eirovīzija pulcēsies Berlīnē. Un prieks par beļģi un viņa ģitāru.
Kas būtu jādara Latvijā, lai nākamgad uz Eirovīziju nenosūtītu kādu, kas galu galā paliek ar pavisam garu degunu? To nu gan nezinu ārpus tā, ka tomēr būtu jāsagrabina graši, lai uz skatuves būtu vismaz kaut kas tāds, uz ko skatīties. Protams, arī uzvarošās Lenas priekšnesums nekāds šovs nebija. Laikam jau tas tā ir, ka Eirovīzijā svarīgi ir arī tas, kā attiecīgajā vakarā ir sarindojušās zvaigznes. Zvaigznes, kas te ļauj uzvarēt diviem opišiem ar ģitārām, te atkal smagā metāla grupai, kuras biedri visi pārģērbušies par monstriem. Atliek vien teikt -- uz redzēšanos nākamgad!
Jauku visiem dienu!
svētdiena, 2010. gada 30. maijs
trešdiena, 2010. gada 26. maijs
Kas vajadzīgs biznesā?
Labrīt, lasītāji!
Uz šodienas ieraksta virsrakstā izdoto jautājumu droši vien katram cilvēkam būs sava atbilde. Viens padomās, ka biznesā ir vajadzīgas zināšanas par ekonomiskām likumsakarībām. Cits -- ir vajadzīga prece vai pakalpojums, kāds citiem ir vajadzīgs un kuru tāpēc citi pirks. Varbūt kādam liksies, ka ir vajadzīga sociāla atbildība, tirgojot preces, kuras ir nekaitīgas. Iespējams, vajadzīga spēja atrast labākos darbiniekus, darboties komandas apstākļos, iedvesmot citus, prast svešvalodas lai sarunātos ar ārzemju partneriem, zināt, kur atrast kapitālu, būt godīgam attiecībās ar Valsts ieņēmumu dienestu, rīkoties tā, lai nepiesaistītu Valsts kontroles uzmanību. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl un vēl.
Bet viena uzņēmēja gadījumā mūsu valstī izrādās, ka pats svarīgākais nav nekas no nosauktā. Nē, vienā gadījumā pats, pats galvenais, kas ir vajadzīgs, lai vadītu uzņēmēju organizāciju, ir pakasīt viena politikāņa centrālo un no valsts vadīšanas viedokļa absolūti neizprotamo kašķi. Stāsts ir par uzņēmēju Gunti Belēviču, par kustību "Par labu Latviju!", un par pagalam neparedzamo politikāni Šleseru, kurš te metas glābt lidostu, te metas glābt Rīgu un tagad acīmredzot atkal metas "glābt" valsti.
Stāsta fabula tiem, kuri par nezina: Viņdien G. Belēvičs sniedza interviju Latvijas Avīzē, kurā cita starpā viņš runāja par to, ka Latvijā ļaudis pārāk daudz esot "pret." Pret to vienu, pret to otru, bet reti kad kāds pasaka, ka ir PAR kaut ko. Lūk, citāts: "Galvenā sabiedrības problēma ir tā, ka mēs vienmēr esam strādājuši "pret", mēs vienmēr gribam kādu apspiest. Mēs gribam apspiest minoritātes, mēs gribam apspiest seksuālās minoritātes tā vietā, lai skaidri un gaiši pateiktu, ka arī tām ir tiesības. Personīgi man nav nekādu šaubu, ka ir jāatļauj geju un lesbiešu laulības. Kā tad mēs bez Čehova un Eltona Džona?"
Uzjautrinošā kārtā nākamajā rītā intervijas autorei Mārai Lībekai, kura acīmredzot nespecializējas literatūras un mūzikas vēsturē, avīzē bija jāpublicē atvainošanās par to, ka viņa laikam ir pārklausījusies un dzirdējusi "Čehovs" tajā vietā, kad vajadzēja dzirdēt "Čaikovskis," bet tas lietas būtību nemaina. Tāpēc, ka G. Belēvičs uzskata, ka visu geju noliedzēji noliedz arī literatūras, mūzikas, mākslas, kino un visa labā un jaukā korifejus (kā arī paši savus tuviniekus, draugus un kolēģus), un tāpēc viņu "apspiešana" ir neracionāla un muļķīga -- tāpēc, lūk, G. Belēvičs nevar vadīt uzņēmēju organizāciju. Piedevām organizāciju, kura, tā apgalvo tās preses pārstāvis, esot "par toleranci sabiedrībā."
Homoseksuālisms Aināram Šleseram ir tāds jājamzirdziņš, ka nudien kādam psihologam vai psihoterapeitam būtu interesanti izpētīt, kāpēc tas tā ir. Vai jaunības dienās Latvijā, Krievijā vai citur A. Šlesers ir piedzīvojis kaut ko tik nepatīkamu, ka pēc tam viņam viss savs vidusskolas izglītību ieguvušā pieaugušā cilvēka mūžs ir jāveltī tā apkarošanai? Kaut kas par to šķiet mazliet jocīgi. Protams, Šlesera pārliecība par uzņēmējdarbības vērtībām (Valsts kontroli ignorēt, visos amatos sabāzt šofera dēlus, solīt darba vietu tūkstošus un nodrošināt tikai vienu vai divas u.tml.) nav tādas, par kurām kāds viņam gribētu piešķir Nobela prēmiju ekonomikā, tāpēc varbūt tik ļoti ir jāuzsver pašam sava neiecietība un fobijas. Piedevām tandēmā ar to, ka "ģimenes vērības" viņa partija demonstrēja visdaiļrunīgāk tad, kad toreizējais "integrācijas" ministrs pierādīja, ka "ģimenes vērtības" nozīmē laikā, kad sieva ir laukos, lakstoties ar blondīnēm. Taču attieksmē pret uzņēmējdarbību šī Gunta Belēviča, kā viņš pats stāsta "aizgājināšana" ir labākajā gadījumā jocīga. Un nebūt ne šī vārda pozitīvajā nozīmē.
***
Un divi vārdi par Eirovīziju. Kamēr nebūs pabeigts viss pasākums, neko daudz es par to neteikšu, vien patlaban lūk, ko:
1) Žēl, ka Aiša netika finālā.
2) Ģeogrāfiskais balsojums vakar bija visskaidrāk redzams tajā gadījumā, kad uz finālu tika nosūtīti pieci jauni cilvēki, kuri uz skatuves sastājās rindiņā un visi absolūti vienā balsī bez jelkādas harmonijas nodziedāja dziesmiņu tā, it kā viņi uzstātos kultūras namā.
Jauku visiem dienu!
Uz šodienas ieraksta virsrakstā izdoto jautājumu droši vien katram cilvēkam būs sava atbilde. Viens padomās, ka biznesā ir vajadzīgas zināšanas par ekonomiskām likumsakarībām. Cits -- ir vajadzīga prece vai pakalpojums, kāds citiem ir vajadzīgs un kuru tāpēc citi pirks. Varbūt kādam liksies, ka ir vajadzīga sociāla atbildība, tirgojot preces, kuras ir nekaitīgas. Iespējams, vajadzīga spēja atrast labākos darbiniekus, darboties komandas apstākļos, iedvesmot citus, prast svešvalodas lai sarunātos ar ārzemju partneriem, zināt, kur atrast kapitālu, būt godīgam attiecībās ar Valsts ieņēmumu dienestu, rīkoties tā, lai nepiesaistītu Valsts kontroles uzmanību. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl un vēl.
Bet viena uzņēmēja gadījumā mūsu valstī izrādās, ka pats svarīgākais nav nekas no nosauktā. Nē, vienā gadījumā pats, pats galvenais, kas ir vajadzīgs, lai vadītu uzņēmēju organizāciju, ir pakasīt viena politikāņa centrālo un no valsts vadīšanas viedokļa absolūti neizprotamo kašķi. Stāsts ir par uzņēmēju Gunti Belēviču, par kustību "Par labu Latviju!", un par pagalam neparedzamo politikāni Šleseru, kurš te metas glābt lidostu, te metas glābt Rīgu un tagad acīmredzot atkal metas "glābt" valsti.
Stāsta fabula tiem, kuri par nezina: Viņdien G. Belēvičs sniedza interviju Latvijas Avīzē, kurā cita starpā viņš runāja par to, ka Latvijā ļaudis pārāk daudz esot "pret." Pret to vienu, pret to otru, bet reti kad kāds pasaka, ka ir PAR kaut ko. Lūk, citāts: "Galvenā sabiedrības problēma ir tā, ka mēs vienmēr esam strādājuši "pret", mēs vienmēr gribam kādu apspiest. Mēs gribam apspiest minoritātes, mēs gribam apspiest seksuālās minoritātes tā vietā, lai skaidri un gaiši pateiktu, ka arī tām ir tiesības. Personīgi man nav nekādu šaubu, ka ir jāatļauj geju un lesbiešu laulības. Kā tad mēs bez Čehova un Eltona Džona?"
Uzjautrinošā kārtā nākamajā rītā intervijas autorei Mārai Lībekai, kura acīmredzot nespecializējas literatūras un mūzikas vēsturē, avīzē bija jāpublicē atvainošanās par to, ka viņa laikam ir pārklausījusies un dzirdējusi "Čehovs" tajā vietā, kad vajadzēja dzirdēt "Čaikovskis," bet tas lietas būtību nemaina. Tāpēc, ka G. Belēvičs uzskata, ka visu geju noliedzēji noliedz arī literatūras, mūzikas, mākslas, kino un visa labā un jaukā korifejus (kā arī paši savus tuviniekus, draugus un kolēģus), un tāpēc viņu "apspiešana" ir neracionāla un muļķīga -- tāpēc, lūk, G. Belēvičs nevar vadīt uzņēmēju organizāciju. Piedevām organizāciju, kura, tā apgalvo tās preses pārstāvis, esot "par toleranci sabiedrībā."
Homoseksuālisms Aināram Šleseram ir tāds jājamzirdziņš, ka nudien kādam psihologam vai psihoterapeitam būtu interesanti izpētīt, kāpēc tas tā ir. Vai jaunības dienās Latvijā, Krievijā vai citur A. Šlesers ir piedzīvojis kaut ko tik nepatīkamu, ka pēc tam viņam viss savs vidusskolas izglītību ieguvušā pieaugušā cilvēka mūžs ir jāveltī tā apkarošanai? Kaut kas par to šķiet mazliet jocīgi. Protams, Šlesera pārliecība par uzņēmējdarbības vērtībām (Valsts kontroli ignorēt, visos amatos sabāzt šofera dēlus, solīt darba vietu tūkstošus un nodrošināt tikai vienu vai divas u.tml.) nav tādas, par kurām kāds viņam gribētu piešķir Nobela prēmiju ekonomikā, tāpēc varbūt tik ļoti ir jāuzsver pašam sava neiecietība un fobijas. Piedevām tandēmā ar to, ka "ģimenes vērības" viņa partija demonstrēja visdaiļrunīgāk tad, kad toreizējais "integrācijas" ministrs pierādīja, ka "ģimenes vērtības" nozīmē laikā, kad sieva ir laukos, lakstoties ar blondīnēm. Taču attieksmē pret uzņēmējdarbību šī Gunta Belēviča, kā viņš pats stāsta "aizgājināšana" ir labākajā gadījumā jocīga. Un nebūt ne šī vārda pozitīvajā nozīmē.
***
Un divi vārdi par Eirovīziju. Kamēr nebūs pabeigts viss pasākums, neko daudz es par to neteikšu, vien patlaban lūk, ko:
1) Žēl, ka Aiša netika finālā.
2) Ģeogrāfiskais balsojums vakar bija visskaidrāk redzams tajā gadījumā, kad uz finālu tika nosūtīti pieci jauni cilvēki, kuri uz skatuves sastājās rindiņā un visi absolūti vienā balsī bez jelkādas harmonijas nodziedāja dziesmiņu tā, it kā viņi uzstātos kultūras namā.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2010. gada 24. maijs
Gadījuma rakstura pārdomas
Labrīt, lasītāji!
Domāju, domāju -- varbūt šorīt rakstīt par "Tautas" partiju un tās balagānu, kurā lielākā balamute bija cilvēks, kurš nemaz nav no TP. Varbūt rakstīt par to, ka Rīgas dome kārtējo reizi ir pierādījusi, ka arī Ušakova laikmetā tā ir politkorumpēta mēslu bedre, šoreiz -- kapu apkopšanas jomā. Bet tad no paziņas Štatos saņēmu uzjautrinošas pārdomas par dzīvi kā tādu, un tāpēc, ka nevar jau visu laiku gražoties par mūsu valsts politikāņiem un viņu bezgalīgajiem nedarbiem, piedāvāju tos vispārējai izklaidei un apsvēršanai. Gražoties varam citreiz. Un tātad:
1. Manuprāt, labākā drauga pienākums ir, tiklīdz tu nomirsti, iztīrīt tava datora atmiņu.
2. Nekas nav pretīgāks par to brīdi strīda laikā, kurā tu atjēdzies, ka tev nav taisnība.
3. Es absolūti nožēloju visas tās reizes, kad biju jaunāks, kad atteicos no diendusas.
4. Datoru pasaulē ļoti nepieciešams ir sarkasma fonts.
5. Ja tā padomā, vai tiešām bija nepieciešams mācīties glītrakstīšanu?
6. Tām GPS sistēmām, kuras rāda, kā nokļūt no punkta a līdz punktam b -- vai tām nevajadzētu sākties ar piekto norādījumu? Esmu visnotaļ pārliecināts, ka no sava mikrorajona es protu izkļūt bez palīdzības.
7. Bēru sludinājumi būtu daudz interesantāki, ja tajos tiktu pateikts, kā cilvēks nomira.
8. Slikts lēmums -- labs stāsts pēc tam.
9. Nespēju atcerēties pēdējo reizi, kad nejutos vismaz mazlietiņ noguris.
10. Nekad nevar zināt, kad tas trāpīs, bet katru dienu darbā pienāk tas viens brīdis, kad tu apzinies, ka visu pārējo dienu tu neko radošu vairs nepaveiksi.
11. Lūdzu, vai nevaram visi piekrist, ka mēs ignorēsim visu to, kas tiks piedāvāts pēc Blue Ray sistēmas? Nudien es nevēlos savu filmu krājumu atkal sākt no jauna.
12. Es vienmēr baidos, kad Microsoft Word pavaicā, vai es gribu saglabāt veiktās pārmaiņas 10 lappuses garā tekstā, ja es ļoti labi zinu, ka nekādas pārmaiņas es neesmu veicis.
13. Ziniet, kas ir briesmīgi? Cilvēks zvana. Es paceļu pēdējā brīdī ("Lūdzu? Hallo? Sasodīts!"). Bet tad es cilvēkam atzvanu, un viņš neceļ. Vai no tā izriet, ka pēc tam, kad tu man piezvanīji, tu sabijies, nometi telefonu un aizmuki?
14. Man nepatīk tās dienas, kad no dzīvokļa es izeju skaists un pašpārliecināts, bet tad visu dienu es neredzu nevienu, kas to prot novērtēt. Kāpēc es tā centos?
15. Ir tādi cilvēki, kuru telefona numurus es saglabāju telefonā tikai tāpēc, lai zinātu, ka tad, kad zvana viņi, es varu necelt.
16. Manuprāt, ja ledusskapī ir spuldzīte, tad tādai būtu jābūt arī saldētavā.
17. Reizēm, skatoties filmu, kuru redzēju, kad biju jaunāks, es piepeši saprotu, ka toreiz es no tās ne nieka nesapratu.
18. Es labprātāk cenšos vienlaikus nest 10 maisiņus ar pārtikas produktiem, nekā ienest daļu un pēc tam iet atpakaļ uz mašīnu.
19. Par sarkanu luksofora gaismu es priecājos tikai tad, ja cenšos pabeigt īsziņu.
20. Nav viegli atšķirt garlaicību no izsalkuma.
21. Cik reizes cilvēks drīkst teikt "Kā, lūdzu?", pirms pienāk brīdis, kad vienkārši māt ar galvu un smaidīt, jo tu joprojām nesaproti nevienu vārdu no tā, ko cilvēks saka?
22. Es baudu vienotību, kāda rodas, kad vesela rinda autovadītāju sanāk kopā, lai neļautu vienam kretīnam iespraukties rindas priekšā. Palieciet stipri, mani brāļi un māsas!
23. Krekls kļūst netīrs. Apakšveļa kļūst netīra. Bikses nekad nekļūst netīras. Tās var nēsāt mūžīgi.
24. Vai tikai man tā liekas, jebšu patiešām katru gadu vidusskolēni kļūst dumjāki un dumjāki?
25. Pati sliktākā sajūta -- krēslu esi atliecis drusku pa tālu atpakaļ, un uz vienu milisekundi tu esi pārliecināts, ka ir pienācis nāves brīdis.
26. Vadu auto un neciešu kājāmgājējus, eju kājām un neciešu autovadītājus, bet mēs abi ienīstam riteņbraucējus.
27. Reizēm pienāk tas brīdis, kad es trīs reizes ieskatos pulkstenī, bet vienalga man nav ne jausmas, cik patlaban ir pulkstenis.
28. Pašos ideālākajos apstākļos cilvēkam var būt grūti kabatā sameklēt mašīnas atslēgas vai dzīvoklī atrast mobilo telefonu, bet vienu gan es zinu droši. Absolūti katrs cilvēks no metra attāluma, 1,7 sekunžu laikā, ar aizvērtām acīm un vienmēr, vienmēr, vienmēr uz modinātājpulksteņa var atrast snaušanas pogu.
Jauku visiem dienu!
Domāju, domāju -- varbūt šorīt rakstīt par "Tautas" partiju un tās balagānu, kurā lielākā balamute bija cilvēks, kurš nemaz nav no TP. Varbūt rakstīt par to, ka Rīgas dome kārtējo reizi ir pierādījusi, ka arī Ušakova laikmetā tā ir politkorumpēta mēslu bedre, šoreiz -- kapu apkopšanas jomā. Bet tad no paziņas Štatos saņēmu uzjautrinošas pārdomas par dzīvi kā tādu, un tāpēc, ka nevar jau visu laiku gražoties par mūsu valsts politikāņiem un viņu bezgalīgajiem nedarbiem, piedāvāju tos vispārējai izklaidei un apsvēršanai. Gražoties varam citreiz. Un tātad:
1. Manuprāt, labākā drauga pienākums ir, tiklīdz tu nomirsti, iztīrīt tava datora atmiņu.
2. Nekas nav pretīgāks par to brīdi strīda laikā, kurā tu atjēdzies, ka tev nav taisnība.
3. Es absolūti nožēloju visas tās reizes, kad biju jaunāks, kad atteicos no diendusas.
4. Datoru pasaulē ļoti nepieciešams ir sarkasma fonts.
5. Ja tā padomā, vai tiešām bija nepieciešams mācīties glītrakstīšanu?
6. Tām GPS sistēmām, kuras rāda, kā nokļūt no punkta a līdz punktam b -- vai tām nevajadzētu sākties ar piekto norādījumu? Esmu visnotaļ pārliecināts, ka no sava mikrorajona es protu izkļūt bez palīdzības.
7. Bēru sludinājumi būtu daudz interesantāki, ja tajos tiktu pateikts, kā cilvēks nomira.
8. Slikts lēmums -- labs stāsts pēc tam.
9. Nespēju atcerēties pēdējo reizi, kad nejutos vismaz mazlietiņ noguris.
10. Nekad nevar zināt, kad tas trāpīs, bet katru dienu darbā pienāk tas viens brīdis, kad tu apzinies, ka visu pārējo dienu tu neko radošu vairs nepaveiksi.
11. Lūdzu, vai nevaram visi piekrist, ka mēs ignorēsim visu to, kas tiks piedāvāts pēc Blue Ray sistēmas? Nudien es nevēlos savu filmu krājumu atkal sākt no jauna.
12. Es vienmēr baidos, kad Microsoft Word pavaicā, vai es gribu saglabāt veiktās pārmaiņas 10 lappuses garā tekstā, ja es ļoti labi zinu, ka nekādas pārmaiņas es neesmu veicis.
13. Ziniet, kas ir briesmīgi? Cilvēks zvana. Es paceļu pēdējā brīdī ("Lūdzu? Hallo? Sasodīts!"). Bet tad es cilvēkam atzvanu, un viņš neceļ. Vai no tā izriet, ka pēc tam, kad tu man piezvanīji, tu sabijies, nometi telefonu un aizmuki?
14. Man nepatīk tās dienas, kad no dzīvokļa es izeju skaists un pašpārliecināts, bet tad visu dienu es neredzu nevienu, kas to prot novērtēt. Kāpēc es tā centos?
15. Ir tādi cilvēki, kuru telefona numurus es saglabāju telefonā tikai tāpēc, lai zinātu, ka tad, kad zvana viņi, es varu necelt.
16. Manuprāt, ja ledusskapī ir spuldzīte, tad tādai būtu jābūt arī saldētavā.
17. Reizēm, skatoties filmu, kuru redzēju, kad biju jaunāks, es piepeši saprotu, ka toreiz es no tās ne nieka nesapratu.
18. Es labprātāk cenšos vienlaikus nest 10 maisiņus ar pārtikas produktiem, nekā ienest daļu un pēc tam iet atpakaļ uz mašīnu.
19. Par sarkanu luksofora gaismu es priecājos tikai tad, ja cenšos pabeigt īsziņu.
20. Nav viegli atšķirt garlaicību no izsalkuma.
21. Cik reizes cilvēks drīkst teikt "Kā, lūdzu?", pirms pienāk brīdis, kad vienkārši māt ar galvu un smaidīt, jo tu joprojām nesaproti nevienu vārdu no tā, ko cilvēks saka?
22. Es baudu vienotību, kāda rodas, kad vesela rinda autovadītāju sanāk kopā, lai neļautu vienam kretīnam iespraukties rindas priekšā. Palieciet stipri, mani brāļi un māsas!
23. Krekls kļūst netīrs. Apakšveļa kļūst netīra. Bikses nekad nekļūst netīras. Tās var nēsāt mūžīgi.
24. Vai tikai man tā liekas, jebšu patiešām katru gadu vidusskolēni kļūst dumjāki un dumjāki?
25. Pati sliktākā sajūta -- krēslu esi atliecis drusku pa tālu atpakaļ, un uz vienu milisekundi tu esi pārliecināts, ka ir pienācis nāves brīdis.
26. Vadu auto un neciešu kājāmgājējus, eju kājām un neciešu autovadītājus, bet mēs abi ienīstam riteņbraucējus.
27. Reizēm pienāk tas brīdis, kad es trīs reizes ieskatos pulkstenī, bet vienalga man nav ne jausmas, cik patlaban ir pulkstenis.
28. Pašos ideālākajos apstākļos cilvēkam var būt grūti kabatā sameklēt mašīnas atslēgas vai dzīvoklī atrast mobilo telefonu, bet vienu gan es zinu droši. Absolūti katrs cilvēks no metra attāluma, 1,7 sekunžu laikā, ar aizvērtām acīm un vienmēr, vienmēr, vienmēr uz modinātājpulksteņa var atrast snaušanas pogu.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2010. gada 18. maijs
Par Krieviju -- labas un ne tikpat labas ziņas
Labdien, lasītāji!
Eiropas Cilvēka tiesību tiesas spriedums jautājumā par noziedznieka un slepkavas Vasīlija Kononova tiesāšanu Latvijā ir apsveicams vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Latvijai Cilvēka tiesību tiesā nav īpaši veicies, gausums, kādā mūsu valstī notiek juridiskie procesi, ir ļāvis vienam apsūdzētajam un notiesātajam pēc nākamā sniegt sūdzību par pastāvošajiem apstākļiem. Savukārt latviešu tautas vēsturiskajā traumā pamatotie aizliegumi dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem piedalīties politiskajā procesā arī nav bijuši atbilstīgi pēckara Eiropas cilvēka tiesību standartiem. Šoreiz tiesa ir spriedusi par labu Latvijai. Tas ir pozitīvi uztverams fakts arī tāpēc, ka atkal jau viena starptautiska organizācija ir skaidri pateikusi Krievijai, ka tās centieni pārrakstīt vēsturi sev par labu Rietumeiropā netiks ņemti vērā. Līdz kliņķim liekulīgā Krievija, protams, mēģina apgalvot, ka vēsturi pārraksta visi iespējamie, tikai ne krievi, bet nu vēl viena organizācija šai pārliecībai ir parādījusi, piedodiet, izstieptu rokas vidējo pirkstu, un pareizi, ka tā. Par padomju zaldātu barbarismu un zvērībām var pastāstīt ne jau tikai Mazo Batu ciema iedzīvotāji vien. Krievijai nāksies vien pazīst īkšķi. Uzvarētājus tiesā gan, ja uzvaras laikā viņi ir veikuši kara noziegumus vai noziegumus pret cilvēci. Šoreiz tas tā ir bijis, un paldies Eiropas tiesai, kas ar lielu balsu pārsvaru (pret Latviju balsoja francūzis, bulgāriete un moldāvs) tā to ir atzinusi.
Skumjāka ziņa, savukārt, saistās ar pēc pāris nedēļām Rīgā gaidāmo NATO Parlamentārās asamblejas pavasara sapulci. Viens no jautājumiem, kāds būs deputātu darba kārtībā, būs par to, vai ir pienācis laiks atcelt procedurālos ierobežojumus, kādi pret Krievijas dalību Parlamentārās asamblejas darbā tika ieviesti pēc tam, kad Krievija iebruka Gruzijā un okupēja daļu tās teritorijas. Šodien laikrakstā Diena par šo lietu Parlamentāras asamblejas dalībniece no Latvijas Vaira Paegle raksta lūk, ko: "Sankciju atcelšana tika rosināta uzreiz pēc ASV un Krievijas vienošanās par kodolieroču samazināšanu START līguma ietvaros. Tomēr, manuprāt, šis jautājums ir daudz plašāks - būtiski ir redzēt, vai Krievija pilda savu apņemšanos izvest karaspēku no Gruzijas teritorijas un kas notiks ar cilvēktiesību jautājumu Krievijā." Piekrītu Vairai Paeglei, un varu piebilst, ka šis jautājums pārbaudīs NATO dalībvalstu daudz aprunāto bet pietiekami bieži ignorēto solidaritātes principu. Piemēram, Francija jau izsenis ir paziņojusi, ka NATO tai ir pie vienas vietas, ja ir iespēja krieviem tirgot lielus helikopteru bāzes kuģus. Vācijai NATO ir pie vienas vietas, ja gāzes prostitūta Gerhards Šrēders savu valsti var pārdot Gazpromam. Un tā tālāk. Ir nepārprotami skaidrs, ka Krievija ne vien netaisās pildīt savu "apņemšanos" par karaspēka izvešanu no Gruzijas, bet dara visu iespējamo, lai savu militāro klātbūtni abās "valstīs" Abhāzijā un Dienvidosetijā nostiprinātu un padarītu par pilnīgi pastāvīgu. Tas uz krievu energoresursu adatas uzsēdinātajai Eiropai ir ļoti nopietns pārbaudījums par to, vai tās paustie principi ir tikai uz papīra, vai arī tie kaut ko nozīmē īstajā dzīvē. Tas pats attiecas uz Krieviju un cilvēka tiesībām. Tādu Krievijā nav, vai vismaz īpaši daudz nav tiem, kuri uzdrīkstas iepīkstēties pret caru Vladimiru V, viņa lelli Dmitriju I un viņu abu svītu. Poļitskaja, Litvinenko, visa čečenu tauta ... par kādām cilvēka tiesībām tur var būt runa? Arī šeit NATO varēs parādīt, vai demokrātijas un cilvēka tiesību principi, kurus alianse mēdz bazūnēt, ja runa ir, piemēram, par Afganistānu, tikpat ļoti attiecas arī uz tās "partnerattiecībām" ar vienpartijas diktatūru, kāda mūsdienās atkal ir Krievija.
Jauku visiem dienu! Un Vešņakovam -- jauku arī Jums dienu, bet ha, ha, ha!
Eiropas Cilvēka tiesību tiesas spriedums jautājumā par noziedznieka un slepkavas Vasīlija Kononova tiesāšanu Latvijā ir apsveicams vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Latvijai Cilvēka tiesību tiesā nav īpaši veicies, gausums, kādā mūsu valstī notiek juridiskie procesi, ir ļāvis vienam apsūdzētajam un notiesātajam pēc nākamā sniegt sūdzību par pastāvošajiem apstākļiem. Savukārt latviešu tautas vēsturiskajā traumā pamatotie aizliegumi dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem piedalīties politiskajā procesā arī nav bijuši atbilstīgi pēckara Eiropas cilvēka tiesību standartiem. Šoreiz tiesa ir spriedusi par labu Latvijai. Tas ir pozitīvi uztverams fakts arī tāpēc, ka atkal jau viena starptautiska organizācija ir skaidri pateikusi Krievijai, ka tās centieni pārrakstīt vēsturi sev par labu Rietumeiropā netiks ņemti vērā. Līdz kliņķim liekulīgā Krievija, protams, mēģina apgalvot, ka vēsturi pārraksta visi iespējamie, tikai ne krievi, bet nu vēl viena organizācija šai pārliecībai ir parādījusi, piedodiet, izstieptu rokas vidējo pirkstu, un pareizi, ka tā. Par padomju zaldātu barbarismu un zvērībām var pastāstīt ne jau tikai Mazo Batu ciema iedzīvotāji vien. Krievijai nāksies vien pazīst īkšķi. Uzvarētājus tiesā gan, ja uzvaras laikā viņi ir veikuši kara noziegumus vai noziegumus pret cilvēci. Šoreiz tas tā ir bijis, un paldies Eiropas tiesai, kas ar lielu balsu pārsvaru (pret Latviju balsoja francūzis, bulgāriete un moldāvs) tā to ir atzinusi.
Skumjāka ziņa, savukārt, saistās ar pēc pāris nedēļām Rīgā gaidāmo NATO Parlamentārās asamblejas pavasara sapulci. Viens no jautājumiem, kāds būs deputātu darba kārtībā, būs par to, vai ir pienācis laiks atcelt procedurālos ierobežojumus, kādi pret Krievijas dalību Parlamentārās asamblejas darbā tika ieviesti pēc tam, kad Krievija iebruka Gruzijā un okupēja daļu tās teritorijas. Šodien laikrakstā Diena par šo lietu Parlamentāras asamblejas dalībniece no Latvijas Vaira Paegle raksta lūk, ko: "Sankciju atcelšana tika rosināta uzreiz pēc ASV un Krievijas vienošanās par kodolieroču samazināšanu START līguma ietvaros. Tomēr, manuprāt, šis jautājums ir daudz plašāks - būtiski ir redzēt, vai Krievija pilda savu apņemšanos izvest karaspēku no Gruzijas teritorijas un kas notiks ar cilvēktiesību jautājumu Krievijā." Piekrītu Vairai Paeglei, un varu piebilst, ka šis jautājums pārbaudīs NATO dalībvalstu daudz aprunāto bet pietiekami bieži ignorēto solidaritātes principu. Piemēram, Francija jau izsenis ir paziņojusi, ka NATO tai ir pie vienas vietas, ja ir iespēja krieviem tirgot lielus helikopteru bāzes kuģus. Vācijai NATO ir pie vienas vietas, ja gāzes prostitūta Gerhards Šrēders savu valsti var pārdot Gazpromam. Un tā tālāk. Ir nepārprotami skaidrs, ka Krievija ne vien netaisās pildīt savu "apņemšanos" par karaspēka izvešanu no Gruzijas, bet dara visu iespējamo, lai savu militāro klātbūtni abās "valstīs" Abhāzijā un Dienvidosetijā nostiprinātu un padarītu par pilnīgi pastāvīgu. Tas uz krievu energoresursu adatas uzsēdinātajai Eiropai ir ļoti nopietns pārbaudījums par to, vai tās paustie principi ir tikai uz papīra, vai arī tie kaut ko nozīmē īstajā dzīvē. Tas pats attiecas uz Krieviju un cilvēka tiesībām. Tādu Krievijā nav, vai vismaz īpaši daudz nav tiem, kuri uzdrīkstas iepīkstēties pret caru Vladimiru V, viņa lelli Dmitriju I un viņu abu svītu. Poļitskaja, Litvinenko, visa čečenu tauta ... par kādām cilvēka tiesībām tur var būt runa? Arī šeit NATO varēs parādīt, vai demokrātijas un cilvēka tiesību principi, kurus alianse mēdz bazūnēt, ja runa ir, piemēram, par Afganistānu, tikpat ļoti attiecas arī uz tās "partnerattiecībām" ar vienpartijas diktatūru, kāda mūsdienās atkal ir Krievija.
Jauku visiem dienu! Un Vešņakovam -- jauku arī Jums dienu, bet ha, ha, ha!
piektdiena, 2010. gada 14. maijs
Prātīgi vārdi no ārzemnieka
Labvakar, lasītāji!
Šodien portālā Ir.lv ir intervija, kuru vajadzētu izlasīt absolūti katram Latvijas politikānim un ne tikai. Sanitas Jembergas sarunas biedrs ir starptautiskā naftas uzņēmuma Vitol pārstāvis Marks Vārs. Viņš ne īpaši atbild uz Sanitas jautājumiem par to, ko Vitol domā par to, ko viņš sauc par "cilšu kariem" Ventspils naftas industrijā, jo acīmredzot starptautiskais uzņēmums īpaši ar citiem kašķēties nevēlas. Tāpat viņš atsakās komentēt baumas, ka savulaik Vitol domāja par savu Ventspils naftas (VN) akciju pārdošanu Ventspils ķeizariņam Lembergam.
Taču vietām tomēr pasprūk Vitol pārstāvja dusmas par to, kas mūsu valstīs darās. Latvijā, tā viņš stāsta, ir grūtāk strādāt nekā Nigērijā. Tā nu nav valsts, kurā naftas industrija ir drošībā, tā ir nemierīga Āfrikas valsts, un šis salīdzinājums, protams, Latvijai par labu nenāk. Un vēl skarbāk: "Es brīžiem brīnos, kā ES valsts var uzvesties tā, it kā būtu no citas pasaules." Un vēl: "Latvija ir ES dalībvalsts, un kopā ar statusu nāk arī pienākumi un standarti, kā darbojas normāla korporatīvā pārvalde. ES dalībvalsts statuss nenozīmē tikai uzrakstu pie durvīm – ar to kopā ir noteikti pienākumi."
Ventspils epopejā neviens nav balts un pūkains. Taču M. Vāra teiktais saistās ne jau ar censoņiem Ventspilī, bet gan ar valsti, kura ilgus gadus bija akcionāre uzņēmumā, kurā pārējās akcijas piederēja absolūti necaurskatāmā ofšoru ķēdes uzņēmumu grupā. Laikā kopš tam valsts nav darījusi neko, lai risinātu to, ka akcijas joprojām pieder absolūti necaurskatāmai ofšoru ķēdes uzņēmumu grupai. Ir arī Latvijas Uzņēmumu reģistrs, kurš uz Ventspils naftinieku ampelēšanos reaģē te šādi, tur atkal tādi. Un par visu vairāk mums diemžēl ir vesela paaudze politikāņu, kuri ir tik cieši piezīdušies pie Ventspils krūts, ka no tās vairs nespēj atteikties. Tas attiecas ne tikai uz Ventspils naftas interešu kabatas partiju, tā dēvētajiem "zaļajiem zemniekiem." Pagājušā gadsimta pēdējā dekādē kukuļi, cik var spriest, tika maksāti visiem pēc kārtas, un arī tagad gan Ventspils ķeizariņa ļaudis, gan arī viņa tā dēvētie oponenti ir attiecībās ar politiskām partijām, kurām būtu jādara nemierīgus tos, kuri Latviju tomēr vēlas saredzēt kā tiesisku valsti.
Paldies M. Vāram var teikto. Tikai ir žēl, ka šādas lietas atkal un atkal un atkal ir jāsaka ārzemniekiem, kuri vienkārši nevar saprast, kā Eiropas savienības dalībvalsts var būt tik ārprātīgi politkorumpēta banānu republika. Daudz labāk būtu, ja par šīm lietām daudz aktīvāk un skaļāk runātu mūsu pašu politiķi un politikāņi. Diemžēl, tas, kas ir pie siles, ir ar pārāk piestūķētu muti, lai vispār runātu.
Jauku visiem vakaru!
Šodien portālā Ir.lv ir intervija, kuru vajadzētu izlasīt absolūti katram Latvijas politikānim un ne tikai. Sanitas Jembergas sarunas biedrs ir starptautiskā naftas uzņēmuma Vitol pārstāvis Marks Vārs. Viņš ne īpaši atbild uz Sanitas jautājumiem par to, ko Vitol domā par to, ko viņš sauc par "cilšu kariem" Ventspils naftas industrijā, jo acīmredzot starptautiskais uzņēmums īpaši ar citiem kašķēties nevēlas. Tāpat viņš atsakās komentēt baumas, ka savulaik Vitol domāja par savu Ventspils naftas (VN) akciju pārdošanu Ventspils ķeizariņam Lembergam.
Taču vietām tomēr pasprūk Vitol pārstāvja dusmas par to, kas mūsu valstīs darās. Latvijā, tā viņš stāsta, ir grūtāk strādāt nekā Nigērijā. Tā nu nav valsts, kurā naftas industrija ir drošībā, tā ir nemierīga Āfrikas valsts, un šis salīdzinājums, protams, Latvijai par labu nenāk. Un vēl skarbāk: "Es brīžiem brīnos, kā ES valsts var uzvesties tā, it kā būtu no citas pasaules." Un vēl: "Latvija ir ES dalībvalsts, un kopā ar statusu nāk arī pienākumi un standarti, kā darbojas normāla korporatīvā pārvalde. ES dalībvalsts statuss nenozīmē tikai uzrakstu pie durvīm – ar to kopā ir noteikti pienākumi."
Ventspils epopejā neviens nav balts un pūkains. Taču M. Vāra teiktais saistās ne jau ar censoņiem Ventspilī, bet gan ar valsti, kura ilgus gadus bija akcionāre uzņēmumā, kurā pārējās akcijas piederēja absolūti necaurskatāmā ofšoru ķēdes uzņēmumu grupā. Laikā kopš tam valsts nav darījusi neko, lai risinātu to, ka akcijas joprojām pieder absolūti necaurskatāmai ofšoru ķēdes uzņēmumu grupai. Ir arī Latvijas Uzņēmumu reģistrs, kurš uz Ventspils naftinieku ampelēšanos reaģē te šādi, tur atkal tādi. Un par visu vairāk mums diemžēl ir vesela paaudze politikāņu, kuri ir tik cieši piezīdušies pie Ventspils krūts, ka no tās vairs nespēj atteikties. Tas attiecas ne tikai uz Ventspils naftas interešu kabatas partiju, tā dēvētajiem "zaļajiem zemniekiem." Pagājušā gadsimta pēdējā dekādē kukuļi, cik var spriest, tika maksāti visiem pēc kārtas, un arī tagad gan Ventspils ķeizariņa ļaudis, gan arī viņa tā dēvētie oponenti ir attiecībās ar politiskām partijām, kurām būtu jādara nemierīgus tos, kuri Latviju tomēr vēlas saredzēt kā tiesisku valsti.
Paldies M. Vāram var teikto. Tikai ir žēl, ka šādas lietas atkal un atkal un atkal ir jāsaka ārzemniekiem, kuri vienkārši nevar saprast, kā Eiropas savienības dalībvalsts var būt tik ārprātīgi politkorumpēta banānu republika. Daudz labāk būtu, ja par šīm lietām daudz aktīvāk un skaļāk runātu mūsu pašu politiķi un politikāņi. Diemžēl, tas, kas ir pie siles, ir ar pārāk piestūķētu muti, lai vispār runātu.
Jauku visiem vakaru!
trešdiena, 2010. gada 12. maijs
Āzis par dārznieku
Labrīt, lasītāji!
Atkal jau Saeimā veidojas pietiekami bīstama situācija, un šoreiz jau atkal tā saistās ar amatpersonu vēlēšanām. Kā zināms, drīz beigsies pilnvaru termiņš Satversmes tiesas tiesnesim Jurim Jelāginam, un nu nāksies piemeklēt viņa pēcteci. Saeimā izvirzītas divas kandidātes. Vienotība likusi priekšā Silviju Meieri, viņa ir Satversmes tiesas konsultante un cilvēka tiesību eksperte Latvijas universitātē. Savukārt "Tautas" partija ir piedāvājusi Vinetu Muižnieci. Kura nav cilvēka tiesību eksperte vai Satversmes tiesas konsultante.
Toties Vineta Muižniece ir pārpārēm Latvijas politkorumpētās vides censone. Viņa ir bijusi 7., 8. un 9. Saeimā, tajā skaitā kādu brīdi pabija tieslietu ministre, ir bijusi Saeimas priekšsēdētāja biedre, savas partijas frakcijas vadītāja, kā arī Saeimas Juridisko lietu komisijas priekšsēdētāja. Tieši šim pēdējam postenim vērts pievērst mazliet uzmanības, jo tajā V. Muižniece ļoti ilgi marinēja Valsts prezidenta paģērētos Satversmes grozījumus un nepārtraukti apgalvoja, ka vainīgi pie šīs tūļāšanās ir pilnīgi visi pēc kārtas, it īpaši Solvita Āboltiņa un "Jaunais laiks," bet ne viņa pati. Prezidenta piedāvātos grozījumus, tā Muižniece mums stāstīja jau krietni sen, vienkārši nav laika apspriest pienācīgi. Toties, kad nāca brīdis komisijai balsot par to, vai Saeimai dot tiesības atlaist pašai sevi, komisija nobalsoja nē, bet Muižniece tūdaļ paziņoja, ka tas jau nenozīmē, ka Saeima nevar balsot un balsot jā. Divkosība "Tautas" partijai un Muižniecei ir visnotaļ raksturīga. Starp citu, tā pati Juridiskā komisija viņdien nolēma neizpaust atbalstu ne vienai, ne otrai kandidātei. Ne īpaši raksturīgā, bet šajā gadījumā visnotaļ "saprotamu" iemeslu dēļ, tā nolēma neko nenolemt un visu jautājumu atstāt Saeimas rokās.
"Saprotami" tas ir tāpēc, ka Satversmes tiesas tiesnesi Saeima vēlēs aizklātā balsojumā, un te nu kārtējo reizi veidojas bīstama situācija. Pieļauju, pati stāsta varone noteikti apzvērētos, ka Satversmes tiesneses amatā viņa nekādus podus negāzīs un savas partijas intereses neturēs augstāk par pārējām, bet, pirmkārt, nekādu garantiju tur nav un, otrkārt, jautājums arī būs par to, kā tas izskatīsies. Pēc 12 gadiem likumdevējā tā pārsviesties uz tieslietu sistēmu? Piedevām apstākļos, kad "Tautas" partijai ir un visticamāk vēl ilgi būs pietiekami konkrēti jautājumi, kuri tādējādi vai citādi nonāk ST redzes lokā? Nu, nē. Saprotu, protams, ka ar visu A+S2 ņemšanos "Tautas" partijas inteliģentākie aktīvisti droši vien saprot, ka rudenī izredzes ir labākajā gadījumā nenoteiktas, un tāpēc svarīgākajiem "savējiem" vērts piemeklēt siltas vietiņas jau tā laicīgi. Piedevām, ne jau Muižniece Satversmes tiesā būtu viena, viens nav cīnītājs u.tml. Taču te kārtējo reizi tiek piedāvāta "savējo" būšana pret pieredzi. Jau vienreiz šīs Saeimas laikā valsts konstitucionālajā tiesā ir iebīdīti "savējie," kuriem par konstitucionālām lietām ir visnotaļ maz sajēgas. Baidos, ka konjunktūras pēc "gudrās galvas" taisās to pašu darīt vēlreiz. Saku vēlreiz -- Vineta Muižniece ir pārpārpārpārpārpārpārpārpārpārpārēm politikāne. Ja viņai un viņas kolēģiem sabiedrībā vairs uzticas tikai divi vai trīs procenti iedzīvotāju, tad kas liek domāt, ka viņa ir pelnījusi tik nopietnu amatu? Kas liek domāt, ka tur viņa piepeši kļūtu uzticamāka? Nekas.
Jauku visiem dienu.
Atkal jau Saeimā veidojas pietiekami bīstama situācija, un šoreiz jau atkal tā saistās ar amatpersonu vēlēšanām. Kā zināms, drīz beigsies pilnvaru termiņš Satversmes tiesas tiesnesim Jurim Jelāginam, un nu nāksies piemeklēt viņa pēcteci. Saeimā izvirzītas divas kandidātes. Vienotība likusi priekšā Silviju Meieri, viņa ir Satversmes tiesas konsultante un cilvēka tiesību eksperte Latvijas universitātē. Savukārt "Tautas" partija ir piedāvājusi Vinetu Muižnieci. Kura nav cilvēka tiesību eksperte vai Satversmes tiesas konsultante.
Toties Vineta Muižniece ir pārpārēm Latvijas politkorumpētās vides censone. Viņa ir bijusi 7., 8. un 9. Saeimā, tajā skaitā kādu brīdi pabija tieslietu ministre, ir bijusi Saeimas priekšsēdētāja biedre, savas partijas frakcijas vadītāja, kā arī Saeimas Juridisko lietu komisijas priekšsēdētāja. Tieši šim pēdējam postenim vērts pievērst mazliet uzmanības, jo tajā V. Muižniece ļoti ilgi marinēja Valsts prezidenta paģērētos Satversmes grozījumus un nepārtraukti apgalvoja, ka vainīgi pie šīs tūļāšanās ir pilnīgi visi pēc kārtas, it īpaši Solvita Āboltiņa un "Jaunais laiks," bet ne viņa pati. Prezidenta piedāvātos grozījumus, tā Muižniece mums stāstīja jau krietni sen, vienkārši nav laika apspriest pienācīgi. Toties, kad nāca brīdis komisijai balsot par to, vai Saeimai dot tiesības atlaist pašai sevi, komisija nobalsoja nē, bet Muižniece tūdaļ paziņoja, ka tas jau nenozīmē, ka Saeima nevar balsot un balsot jā. Divkosība "Tautas" partijai un Muižniecei ir visnotaļ raksturīga. Starp citu, tā pati Juridiskā komisija viņdien nolēma neizpaust atbalstu ne vienai, ne otrai kandidātei. Ne īpaši raksturīgā, bet šajā gadījumā visnotaļ "saprotamu" iemeslu dēļ, tā nolēma neko nenolemt un visu jautājumu atstāt Saeimas rokās.
"Saprotami" tas ir tāpēc, ka Satversmes tiesas tiesnesi Saeima vēlēs aizklātā balsojumā, un te nu kārtējo reizi veidojas bīstama situācija. Pieļauju, pati stāsta varone noteikti apzvērētos, ka Satversmes tiesneses amatā viņa nekādus podus negāzīs un savas partijas intereses neturēs augstāk par pārējām, bet, pirmkārt, nekādu garantiju tur nav un, otrkārt, jautājums arī būs par to, kā tas izskatīsies. Pēc 12 gadiem likumdevējā tā pārsviesties uz tieslietu sistēmu? Piedevām apstākļos, kad "Tautas" partijai ir un visticamāk vēl ilgi būs pietiekami konkrēti jautājumi, kuri tādējādi vai citādi nonāk ST redzes lokā? Nu, nē. Saprotu, protams, ka ar visu A+S2 ņemšanos "Tautas" partijas inteliģentākie aktīvisti droši vien saprot, ka rudenī izredzes ir labākajā gadījumā nenoteiktas, un tāpēc svarīgākajiem "savējiem" vērts piemeklēt siltas vietiņas jau tā laicīgi. Piedevām, ne jau Muižniece Satversmes tiesā būtu viena, viens nav cīnītājs u.tml. Taču te kārtējo reizi tiek piedāvāta "savējo" būšana pret pieredzi. Jau vienreiz šīs Saeimas laikā valsts konstitucionālajā tiesā ir iebīdīti "savējie," kuriem par konstitucionālām lietām ir visnotaļ maz sajēgas. Baidos, ka konjunktūras pēc "gudrās galvas" taisās to pašu darīt vēlreiz. Saku vēlreiz -- Vineta Muižniece ir pārpārpārpārpārpārpārpārpārpārpārēm politikāne. Ja viņai un viņas kolēģiem sabiedrībā vairs uzticas tikai divi vai trīs procenti iedzīvotāju, tad kas liek domāt, ka viņa ir pelnījusi tik nopietnu amatu? Kas liek domāt, ka tur viņa piepeši kļūtu uzticamāka? Nekas.
Jauku visiem dienu.
otrdiena, 2010. gada 11. maijs
Visu pagātnei, maz ko nākotnei
Labrīt, lasītāji!
Viens no aktīvākajiem blogotājiem laikraksta Diena interneta portālā ir nevis konkrēts cilvēks, bet gan partija -- partija Visu Latvijai! Dienas portāls priekšvēlēšanu laikā ir visnotaļ plašs politisks rupors. Vēl process nav uzņēmis apgriezienus, bet varam sagaidīt, ka vēlēšanām tuvojoties partijas tīmekli, tajā skaitā Dienas portālu, izmantos ļoti, ļoti aktīvi. Tā tas bija laikā pirms pašvaldību un Eiropas vēlēšanām, tā tas būs arī šoreiz.
Bet, kas attiecas uz VL!, ļoti acīs krīt tas, cik ārkārtīgi šī ir partija, kura dzīvo tikai un vienīgi tālākā un netālākā pagātnē. Jā, blogā partija stāsta par jaunu nodaļu atvēršanu u.tml., bet pēdējā laikā bloga ieraksti ir bijuši lūk, kādi: "15. maijā notiks 'Visu Latvijai' Vienības brauciens un svecīšu vakars pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa," "Latviešu Nacionālā Apvienība Kanādā izsludina konkursu jaunatnei 'Piemini Abreni'," un "Visu Latvijai aicina piedalīties piemiņas pasākumos 8. maijā, ignorējot 9. maiju."
Tātad. Sestdien partija ar pompu atzīmēs to dienu, kad Latvijā tika likvidēta demokrātija. Jaunieši Kanādā tiek aicināti rakstīt sazini ko par teritoriju, kura Latvijai ir zudusi absolūti un nepārprotami uz neatgriešanos, un partijai svarīgs ir arī 8. un 9. maijs. Ņemot to tandēmā ar partijas aktivitātēm katru gadu 16. martā, ir visnotaļ skaidrs, ka šī ir partija, kura domā lielākoties pagātnes kategorijās. Vēsture nav jāaizmirst, tas ir ļoti skaidrs, bet absolūta aksioma ir tā, ka cilvēks, kurš visu laiku skatās sev aiz muguras, neredz, kur viņš atrodas patlaban un katrā ziņā neredz to, kas viņam ir priekšā. VL! pārstāv to latviešu spārnu, kurš nevar beigt vaidēt. Toreiz "Ulmaņlaikos" viss bija labāk un rožaināk un superīgāk, ak, kaut mums tāds Ulmanis uzrastos vēlreiz! Par Abreni vajag runāt vēl un vēl un vēl un par beigta ēzeļa ausīm nevajag domāt, taču vēl vairāk nevajag domāt par to, ka Eiropas Savienība nu nav tā vieta, kurā tiek bīdītas robežas. Latvieši ir vislielākā cietējnācija visā pasaules vēsturē, un tāpēc nav ne vainas reizi gadā visai pasaulei atgādināt, ka latvieši cīnījās Vācijas pusē, piedevām ar piebildi, ka latviešu tautai nav ne par ko jāatvainojas, piemēram, ebreju priekšā.
Protams, nav tā, ka Visu Latvijai! nedara neko nākotnes vārdā. Brāļu kapus talkojot sakopa, ļaudīm dāļā karodziņa lentītes, lai varbūt sarkanbaltsarkano lentīšu Rīgā būtu vairāk nekā oranži melno (lai gan arī tā ir nodeva pirmām kārtām pagātnei un cīņai par vēsturi). Būtībā jau Dievs ar VL!, oktobrī tā savu procentu, pusotru dabūs (un visas sev saņemtās balsis proporcionāli atdos tām partijām, kuras pārvarēs 5% barjeru, tātad -- ļoti iespējams, pirmām kārtām "Saskaņai," un tas nu būs lielisks pakalpojums latviešu tautai un tās nacionālistiskajam spārnam). Taču arī žēl, jo partijas rosība atgādina, ka viena daļa latviešu tautas vienkārši nespēj atsvabināties no vēstures un tās radītajiem kompleksiem. Nav mums vajadzīgs jauns Ulmanis, jo kurš tad tas būtu -- Šķēle vai Šlesers vai? 2. pasaules karš Latvijai beidzās traģiski, bet tas tomēr bija nu jau pirms 65 gadiem, tajā laikā ir izaugušas trīs paaudzes, piedevām ir jau pagājuši 20 gadi, kopš traģēdija lielā mērā tika likvidēta. Viss, kas Latvijā ir noticis kopš 1991. gada 21. augusta tomēr ir mūsu pašu pārstāvju sadarītais, tur nu vairs Maskavu īpaši vainot nevar, ja nu vienīgi par "mācību," ka blats, savējo sargāšana un valsts mantas uzskatīšana par politisku privātīpašumu ir pareizais veids, kā pārvaldīt valsti.
Oktobrī būtiskākais no visiem iespējamiem jautājumiem Latvijas elektorātam nebūs un vēlreiz nebūs par to, kas notika pirms 50 un 65 gadiem. Jautājums būs par to, kas Latvijā notiks nākamos četrus gadus. Sīkpartijām tomēr ir ļoti konkrēti jāapzinās, ko tās dara, un kāds tam visam būs rezultāts. Partiju apvienošanās principā ir pozitīva lieta, balsis tik daudz netiks pārdalītas. Jo, saku vēlreiz un laikā līdz 2. oktobrim teikšu vēl un vēl. Garantēti vietas Saeimā iegūs Krievijas diktatorpartijas sabiedrotā "Saskaņa." Garantēti vietas Saeimā iegūs Vienotība. Ārpus tā mums ir galīgi bezprincipu "zaļie zemnieki." Mums ir abi AŠ, kuri ignorē faktu, ka pie pašreizējās krīzes visvairāk ir vainīgi viņu vadītie politiskie spēki un patlaban nodarbojas ar elpu aizraujoši bezkaunīgu populismu un demagoģiju. Un tas arī apmēram ir viss. Varbūt vēl tikai dinozauri no tēvzemiešiem vēlreiz atradīs pietiekami daudz nostalģisku vēlētāju, lai iegūtu pieci-komma-nullpadsmit procentus, kā viņiem tas izdevās pagājušajā reizē. Bet tas gan ir viss. Un tām partijām, kuras oktobrī paliks aiz borta, tas būs tāpēc, ka tās nav varējušas pārliecinoši nodemonstrēt, ko tās gribētu darīt valsts pārvaldē nākamajos četros gados. Visu Latvijai! droši vien kaut kāda programma būs. Bet baidos, ka nepietiks. Ja acs vairāk ir kalendārā nevis nākotnē ...
Jauku visiem dienu!
Viens no aktīvākajiem blogotājiem laikraksta Diena interneta portālā ir nevis konkrēts cilvēks, bet gan partija -- partija Visu Latvijai! Dienas portāls priekšvēlēšanu laikā ir visnotaļ plašs politisks rupors. Vēl process nav uzņēmis apgriezienus, bet varam sagaidīt, ka vēlēšanām tuvojoties partijas tīmekli, tajā skaitā Dienas portālu, izmantos ļoti, ļoti aktīvi. Tā tas bija laikā pirms pašvaldību un Eiropas vēlēšanām, tā tas būs arī šoreiz.
Bet, kas attiecas uz VL!, ļoti acīs krīt tas, cik ārkārtīgi šī ir partija, kura dzīvo tikai un vienīgi tālākā un netālākā pagātnē. Jā, blogā partija stāsta par jaunu nodaļu atvēršanu u.tml., bet pēdējā laikā bloga ieraksti ir bijuši lūk, kādi: "15. maijā notiks 'Visu Latvijai' Vienības brauciens un svecīšu vakars pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa," "Latviešu Nacionālā Apvienība Kanādā izsludina konkursu jaunatnei 'Piemini Abreni'," un "Visu Latvijai aicina piedalīties piemiņas pasākumos 8. maijā, ignorējot 9. maiju."
Tātad. Sestdien partija ar pompu atzīmēs to dienu, kad Latvijā tika likvidēta demokrātija. Jaunieši Kanādā tiek aicināti rakstīt sazini ko par teritoriju, kura Latvijai ir zudusi absolūti un nepārprotami uz neatgriešanos, un partijai svarīgs ir arī 8. un 9. maijs. Ņemot to tandēmā ar partijas aktivitātēm katru gadu 16. martā, ir visnotaļ skaidrs, ka šī ir partija, kura domā lielākoties pagātnes kategorijās. Vēsture nav jāaizmirst, tas ir ļoti skaidrs, bet absolūta aksioma ir tā, ka cilvēks, kurš visu laiku skatās sev aiz muguras, neredz, kur viņš atrodas patlaban un katrā ziņā neredz to, kas viņam ir priekšā. VL! pārstāv to latviešu spārnu, kurš nevar beigt vaidēt. Toreiz "Ulmaņlaikos" viss bija labāk un rožaināk un superīgāk, ak, kaut mums tāds Ulmanis uzrastos vēlreiz! Par Abreni vajag runāt vēl un vēl un vēl un par beigta ēzeļa ausīm nevajag domāt, taču vēl vairāk nevajag domāt par to, ka Eiropas Savienība nu nav tā vieta, kurā tiek bīdītas robežas. Latvieši ir vislielākā cietējnācija visā pasaules vēsturē, un tāpēc nav ne vainas reizi gadā visai pasaulei atgādināt, ka latvieši cīnījās Vācijas pusē, piedevām ar piebildi, ka latviešu tautai nav ne par ko jāatvainojas, piemēram, ebreju priekšā.
Protams, nav tā, ka Visu Latvijai! nedara neko nākotnes vārdā. Brāļu kapus talkojot sakopa, ļaudīm dāļā karodziņa lentītes, lai varbūt sarkanbaltsarkano lentīšu Rīgā būtu vairāk nekā oranži melno (lai gan arī tā ir nodeva pirmām kārtām pagātnei un cīņai par vēsturi). Būtībā jau Dievs ar VL!, oktobrī tā savu procentu, pusotru dabūs (un visas sev saņemtās balsis proporcionāli atdos tām partijām, kuras pārvarēs 5% barjeru, tātad -- ļoti iespējams, pirmām kārtām "Saskaņai," un tas nu būs lielisks pakalpojums latviešu tautai un tās nacionālistiskajam spārnam). Taču arī žēl, jo partijas rosība atgādina, ka viena daļa latviešu tautas vienkārši nespēj atsvabināties no vēstures un tās radītajiem kompleksiem. Nav mums vajadzīgs jauns Ulmanis, jo kurš tad tas būtu -- Šķēle vai Šlesers vai? 2. pasaules karš Latvijai beidzās traģiski, bet tas tomēr bija nu jau pirms 65 gadiem, tajā laikā ir izaugušas trīs paaudzes, piedevām ir jau pagājuši 20 gadi, kopš traģēdija lielā mērā tika likvidēta. Viss, kas Latvijā ir noticis kopš 1991. gada 21. augusta tomēr ir mūsu pašu pārstāvju sadarītais, tur nu vairs Maskavu īpaši vainot nevar, ja nu vienīgi par "mācību," ka blats, savējo sargāšana un valsts mantas uzskatīšana par politisku privātīpašumu ir pareizais veids, kā pārvaldīt valsti.
Oktobrī būtiskākais no visiem iespējamiem jautājumiem Latvijas elektorātam nebūs un vēlreiz nebūs par to, kas notika pirms 50 un 65 gadiem. Jautājums būs par to, kas Latvijā notiks nākamos četrus gadus. Sīkpartijām tomēr ir ļoti konkrēti jāapzinās, ko tās dara, un kāds tam visam būs rezultāts. Partiju apvienošanās principā ir pozitīva lieta, balsis tik daudz netiks pārdalītas. Jo, saku vēlreiz un laikā līdz 2. oktobrim teikšu vēl un vēl. Garantēti vietas Saeimā iegūs Krievijas diktatorpartijas sabiedrotā "Saskaņa." Garantēti vietas Saeimā iegūs Vienotība. Ārpus tā mums ir galīgi bezprincipu "zaļie zemnieki." Mums ir abi AŠ, kuri ignorē faktu, ka pie pašreizējās krīzes visvairāk ir vainīgi viņu vadītie politiskie spēki un patlaban nodarbojas ar elpu aizraujoši bezkaunīgu populismu un demagoģiju. Un tas arī apmēram ir viss. Varbūt vēl tikai dinozauri no tēvzemiešiem vēlreiz atradīs pietiekami daudz nostalģisku vēlētāju, lai iegūtu pieci-komma-nullpadsmit procentus, kā viņiem tas izdevās pagājušajā reizē. Bet tas gan ir viss. Un tām partijām, kuras oktobrī paliks aiz borta, tas būs tāpēc, ka tās nav varējušas pārliecinoši nodemonstrēt, ko tās gribētu darīt valsts pārvaldē nākamajos četros gados. Visu Latvijai! droši vien kaut kāda programma būs. Bet baidos, ka nepietiks. Ja acs vairāk ir kalendārā nevis nākotnē ...
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2010. gada 10. maijs
Mūžīgie svētki?
Labrīt, lasītāji!
Prieks, ka vakar "Uzvaras dienas" svētkos nekādu nevajadzīgu provokāciju un ekscesu nebija. Acīmredzot drošības iestādēm izdevās uz vienu dienu neitralizēt tos ekstrēmistus, kuri citugad ir centušies sevi prezentēt ne jau tajā pozitīvākajā gaismā. Vai arī varbūt viņi beidzot ir sapratuši, ka ar savu ālēšanos viņi vienkārši pastiprina to, pret ko viņi sakās cīnāmies. Nu gluži tāpat, kā tie, kuri aizvakar Viļņā demonstrēja savu tumsonību un aizspriedumus. Centrālajai tēmai tas nekādi nekaitēja, bet Lietuva visā pasaulē ieguva slavu kā valsts, kurā tolerances trūkums jau kļūst bīstams.
Taču ir arī pāris lietas par vakardienas pasākumu "Uzvaras" parkā, kuras nav tikpat tīkamas. Mazākā no tām ir krievvalodīgā rupora Vesti Segodnia apgalvojums, protams uz vārdā nenosauktu "policijas" pārstāvju stāstītā pamata, ka parkā esot sapulcējušies 450 tūkstoši cilvēku. Par to var tikai pasmaidīt vai pasmīnēt. Tā būtu piektā daļa visu Latvijas iedzīvotāju, un tas nu ir pagalam maz ticams, lai neteiktu krietni vairāk. Taču sabiedrībai un it īpaši valsts pārvaldes iekārtai būtu jāpadomā, kāpēc parkā bija tik daudz cilvēku, cik tur bija, jo jau ļoti sen tāpat kā 16. marts nav par Latvijas Leģionu, 9. maijs vairs būtībā nav par padomju kara veterāniem. Sv. Georga lenta ir cara impērijas, nevis PSRS simbols. Godināt veterānus nav nekas slikts, manā dzimtenē Amerikā ir i Piemiņas diena maijā i Veterānu diena novembrī. Taču pie mums tas tomēr saistās arī ar imperiālisma jēdziena atdzimšanu. Valsts nav jau jāokupē ar tankiem, mūsdienās to var tikpat viegli izdarīt ar informāciju un komunikāciju procesu.
Un tas, savukārt, noved pie otra, jau daudz nopietnāka jautājuma. Viens par vakardienas pasākumu "Uzvaras" parkā ir jākonstatē pavisam precīzi: Latvijas Republikas galvaspilsētas vadošā amatpersona Latvijas Republikā notiekošā pasākumā sapulcējušos ļaudis uzrunāja ne valsts valodā un, cik man zināms, bet tulkojuma valsts valodā. Šķiet, pirmkārt, tas ir likuma pārkāpums, un ceru, ka attiecīgās instances Latvijas Republikas galvaspilsētas vadošo amatpersonu par to sodīs. Taču vēl nozīmīgāka ir attieksme. Vakar 9. maija svinības būtībā bija viens liels priekšvēlēšanu kampaņas pasākums "Saskaņas" centram, tika dalītas skrejlapiņas, savukārt Latvijas Republikas galvaspilsētas vadošā amatpersona ne valsts valodā dižojās par "unikālu vienotību" un solīja pēc rudenī paredzamajām vēlēšanām "uzlabot un pārbūvēt mūsu valsti." Šī doma jau pavisam dzen tirpas pa kauliem. Tālu nav jāskatās, lai redzētu, kas notiek, kad valstī pie varas kloķiem nonāk kāds, kam Kremlī ir labi draugi -- Ukraina vienā momentā pagriezās ar seju no rietumiem uz austrumiem, kad tika ievēlēts jauns prezidents. Savukārt pie mums Latvijā papildus "Saskaņas" centram ir vairākas partijas, kurām tādas lietas, kā valsts valoda un tautas intereses ir pilnīgi pie vienas pakaļas, ka tik var kāst naudu -- ja no Krievijas, tad no Krievijas, ja tas nozīmē par šo to klusēt, tad par šo to klusēs, u.tml. Latvijas Republikas interesēm tas nu nekādi nekalpo. Latvijas Republikas galvaspilsētas vadošā amatpersona vakar izrādīja necieņu pret valsti, kurā viņš dzīvo. Tiesa, viņš šķietami nestūrē premjerministra krēsla virzienā, priekš tam "Saskaņas" centram ir piemeklēts galma latvietis. Taču mazāk bīstami tas tāpēc nav. Kremļa interešu bīdīšana tandēmā ar Latvijas tālāku sagrābšanu un izpārdošanu? Bail domāt. 2. oktobrī, lūdzu, būsim ļoti, ļoti prātīgi.
Prieks, ka vakar "Uzvaras dienas" svētkos nekādu nevajadzīgu provokāciju un ekscesu nebija. Acīmredzot drošības iestādēm izdevās uz vienu dienu neitralizēt tos ekstrēmistus, kuri citugad ir centušies sevi prezentēt ne jau tajā pozitīvākajā gaismā. Vai arī varbūt viņi beidzot ir sapratuši, ka ar savu ālēšanos viņi vienkārši pastiprina to, pret ko viņi sakās cīnāmies. Nu gluži tāpat, kā tie, kuri aizvakar Viļņā demonstrēja savu tumsonību un aizspriedumus. Centrālajai tēmai tas nekādi nekaitēja, bet Lietuva visā pasaulē ieguva slavu kā valsts, kurā tolerances trūkums jau kļūst bīstams.
Taču ir arī pāris lietas par vakardienas pasākumu "Uzvaras" parkā, kuras nav tikpat tīkamas. Mazākā no tām ir krievvalodīgā rupora Vesti Segodnia apgalvojums, protams uz vārdā nenosauktu "policijas" pārstāvju stāstītā pamata, ka parkā esot sapulcējušies 450 tūkstoši cilvēku. Par to var tikai pasmaidīt vai pasmīnēt. Tā būtu piektā daļa visu Latvijas iedzīvotāju, un tas nu ir pagalam maz ticams, lai neteiktu krietni vairāk. Taču sabiedrībai un it īpaši valsts pārvaldes iekārtai būtu jāpadomā, kāpēc parkā bija tik daudz cilvēku, cik tur bija, jo jau ļoti sen tāpat kā 16. marts nav par Latvijas Leģionu, 9. maijs vairs būtībā nav par padomju kara veterāniem. Sv. Georga lenta ir cara impērijas, nevis PSRS simbols. Godināt veterānus nav nekas slikts, manā dzimtenē Amerikā ir i Piemiņas diena maijā i Veterānu diena novembrī. Taču pie mums tas tomēr saistās arī ar imperiālisma jēdziena atdzimšanu. Valsts nav jau jāokupē ar tankiem, mūsdienās to var tikpat viegli izdarīt ar informāciju un komunikāciju procesu.
Un tas, savukārt, noved pie otra, jau daudz nopietnāka jautājuma. Viens par vakardienas pasākumu "Uzvaras" parkā ir jākonstatē pavisam precīzi: Latvijas Republikas galvaspilsētas vadošā amatpersona Latvijas Republikā notiekošā pasākumā sapulcējušos ļaudis uzrunāja ne valsts valodā un, cik man zināms, bet tulkojuma valsts valodā. Šķiet, pirmkārt, tas ir likuma pārkāpums, un ceru, ka attiecīgās instances Latvijas Republikas galvaspilsētas vadošo amatpersonu par to sodīs. Taču vēl nozīmīgāka ir attieksme. Vakar 9. maija svinības būtībā bija viens liels priekšvēlēšanu kampaņas pasākums "Saskaņas" centram, tika dalītas skrejlapiņas, savukārt Latvijas Republikas galvaspilsētas vadošā amatpersona ne valsts valodā dižojās par "unikālu vienotību" un solīja pēc rudenī paredzamajām vēlēšanām "uzlabot un pārbūvēt mūsu valsti." Šī doma jau pavisam dzen tirpas pa kauliem. Tālu nav jāskatās, lai redzētu, kas notiek, kad valstī pie varas kloķiem nonāk kāds, kam Kremlī ir labi draugi -- Ukraina vienā momentā pagriezās ar seju no rietumiem uz austrumiem, kad tika ievēlēts jauns prezidents. Savukārt pie mums Latvijā papildus "Saskaņas" centram ir vairākas partijas, kurām tādas lietas, kā valsts valoda un tautas intereses ir pilnīgi pie vienas pakaļas, ka tik var kāst naudu -- ja no Krievijas, tad no Krievijas, ja tas nozīmē par šo to klusēt, tad par šo to klusēs, u.tml. Latvijas Republikas interesēm tas nu nekādi nekalpo. Latvijas Republikas galvaspilsētas vadošā amatpersona vakar izrādīja necieņu pret valsti, kurā viņš dzīvo. Tiesa, viņš šķietami nestūrē premjerministra krēsla virzienā, priekš tam "Saskaņas" centram ir piemeklēts galma latvietis. Taču mazāk bīstami tas tāpēc nav. Kremļa interešu bīdīšana tandēmā ar Latvijas tālāku sagrābšanu un izpārdošanu? Bail domāt. 2. oktobrī, lūdzu, būsim ļoti, ļoti prātīgi.
otrdiena, 2010. gada 4. maijs
Svētku dienā par svētkiem un ēšanu
Labrīt, lasītāji!
Vispirms laimīgus Latvijas neatkarības deklarācijas apstiprināšanas svētkus visiem tiem, kuri šodien tos atzīmē. Kur bijāt 1990. gada 4. maijā? Es biju Augstākās padomes, tagad - Saeimas namā, tulkoju procesus ārvalstu žurnālistiem, kuri tur bija sapulcējušies lielā barā. Laikā, kad telefona savienojums ar ārzemēm bija jāgaida trīs dienas un ilgāk, Augstākajā padomē bija instalētas līnijas, pa kurām varēja zvanīt pa tiešo. Kad deklarācija bija apstiprināta, zvanīju mammai Čikāgā. Viņa nebija mājās. Tobrīd pie viņas viesojās draugi no Latvijas, un acīmredzot viņi kaut kur gāja nosvinēt notikušo. Joprojām neesmu pārliecināts, ka ir atbalstāma Valsts prezidenta doma, ka turpmāk 4. maijs būtu saucams par Neatkarības atjaunošanas dienu, jo neatkarība tika atjaunota tikai 1991. gada 21. augustā, taču varu akceptēt kaut ko tādu, ko vakar manā radio raidījumā teica starptautiski pazīstamais jurists Egils Levits, proti -- 1990. g. 4. maijā neatkarības atgūšanas process sākās un 1991. g. 21. augustā tas bija pabeigts. Vienādi vai otrādi, prieks par notikušo nezūd. Starp citu, it īpaši gados jaunākus lasītājus mudināšu Latvijas radio arhīvā atrast sarunu ar E. Levitu. Ja ir caurumi zināšanās par to, kas īsti notika 4. maijā un nedēļās pirms tam, no viņa teiktā to var uzzināt.
Otra lieta, par kuru šodien priecājos, ir kolēģis Juris Šleiers no žurnāla "Klubs." Žurnāla "Garšīgs" maija numurā viņš raksta par gastronomiskiem priekiem un piedzīvojumiem. Omārus ēdis svaigi noķertus, globāli pazīstamā šefpavāra un televīzijas raidījumu vadītāja Gordona Remsija vienā no galvenajiem un ar Mišelina zvaigznītēm aprotātajiem restorāniem ēdis. Taču, "vairāk reti nekā bieži" J. Šleiers iegriežas arī Makdonaldā. Viņš raksta par izsmalcinātiem draugiem, kuri par to vīpsnā, un pilnīgi pamatoti norāda, ka viens šāds tipāžs mierīgi leksē iekšā kebabus un šašļikus, kurus tikpat labi var uzskatīt par pusfabrikātiem, tāpēc vīpsnāšana varbūt nav vietā. Bet J. Šleiers Makdonaldā ēd tāpēc, ka tur ir garšīgi. Pilnīgi viņam piekrītu. Protams, esmu Amerikā dzimis eksemplārs, Makdonaldus es pazīstu kopš bērnības (ja kas, tad arī mana vecāmamma, kas bija tradicionāla latviešu sieviete, kuras kotletes bija gaisīgas, ķimeņmaizītes lika mēli norīt, un kartupeļu salāti bija leģenda, reizēm mazbērnu kompānijā ēda Makdonalda hamburgeru), taču esmu viens no tiem, kurus J. Šleiers min savā slejā, proti - ļaudis, kuri ir pārliecināti, ka nekur pasaulē neviens negatavo frī kartupeļus labāk par Makdonaldu. Kādreiz tie tika gatavoti lopu taukos, un tad tie bija vēl sātīgāki, bet arī tagad tie ir daudz, daudz labāki par frī, kurus tirgo citās Latvijas ēstuvēs. Iemesls, kāpēc Makdonalda ēdieni daudziem garšo, nav tālu meklējams. Lielākoties tā ēdienos ir divas lietas, kas apmierina ēstgribu un garšas sajūtu, proti -- tauki un sāls. Taču tur ir arī svaigi salāti un tomāti, gurķi u.c. Veselīgs ēdiens tas noteikti nav, bet ar mēru izmantots, tas nav arī kliedzoši neveselīgs. Paldies Jurim!
Jauku visiem dienu!
Vispirms laimīgus Latvijas neatkarības deklarācijas apstiprināšanas svētkus visiem tiem, kuri šodien tos atzīmē. Kur bijāt 1990. gada 4. maijā? Es biju Augstākās padomes, tagad - Saeimas namā, tulkoju procesus ārvalstu žurnālistiem, kuri tur bija sapulcējušies lielā barā. Laikā, kad telefona savienojums ar ārzemēm bija jāgaida trīs dienas un ilgāk, Augstākajā padomē bija instalētas līnijas, pa kurām varēja zvanīt pa tiešo. Kad deklarācija bija apstiprināta, zvanīju mammai Čikāgā. Viņa nebija mājās. Tobrīd pie viņas viesojās draugi no Latvijas, un acīmredzot viņi kaut kur gāja nosvinēt notikušo. Joprojām neesmu pārliecināts, ka ir atbalstāma Valsts prezidenta doma, ka turpmāk 4. maijs būtu saucams par Neatkarības atjaunošanas dienu, jo neatkarība tika atjaunota tikai 1991. gada 21. augustā, taču varu akceptēt kaut ko tādu, ko vakar manā radio raidījumā teica starptautiski pazīstamais jurists Egils Levits, proti -- 1990. g. 4. maijā neatkarības atgūšanas process sākās un 1991. g. 21. augustā tas bija pabeigts. Vienādi vai otrādi, prieks par notikušo nezūd. Starp citu, it īpaši gados jaunākus lasītājus mudināšu Latvijas radio arhīvā atrast sarunu ar E. Levitu. Ja ir caurumi zināšanās par to, kas īsti notika 4. maijā un nedēļās pirms tam, no viņa teiktā to var uzzināt.
Otra lieta, par kuru šodien priecājos, ir kolēģis Juris Šleiers no žurnāla "Klubs." Žurnāla "Garšīgs" maija numurā viņš raksta par gastronomiskiem priekiem un piedzīvojumiem. Omārus ēdis svaigi noķertus, globāli pazīstamā šefpavāra un televīzijas raidījumu vadītāja Gordona Remsija vienā no galvenajiem un ar Mišelina zvaigznītēm aprotātajiem restorāniem ēdis. Taču, "vairāk reti nekā bieži" J. Šleiers iegriežas arī Makdonaldā. Viņš raksta par izsmalcinātiem draugiem, kuri par to vīpsnā, un pilnīgi pamatoti norāda, ka viens šāds tipāžs mierīgi leksē iekšā kebabus un šašļikus, kurus tikpat labi var uzskatīt par pusfabrikātiem, tāpēc vīpsnāšana varbūt nav vietā. Bet J. Šleiers Makdonaldā ēd tāpēc, ka tur ir garšīgi. Pilnīgi viņam piekrītu. Protams, esmu Amerikā dzimis eksemplārs, Makdonaldus es pazīstu kopš bērnības (ja kas, tad arī mana vecāmamma, kas bija tradicionāla latviešu sieviete, kuras kotletes bija gaisīgas, ķimeņmaizītes lika mēli norīt, un kartupeļu salāti bija leģenda, reizēm mazbērnu kompānijā ēda Makdonalda hamburgeru), taču esmu viens no tiem, kurus J. Šleiers min savā slejā, proti - ļaudis, kuri ir pārliecināti, ka nekur pasaulē neviens negatavo frī kartupeļus labāk par Makdonaldu. Kādreiz tie tika gatavoti lopu taukos, un tad tie bija vēl sātīgāki, bet arī tagad tie ir daudz, daudz labāki par frī, kurus tirgo citās Latvijas ēstuvēs. Iemesls, kāpēc Makdonalda ēdieni daudziem garšo, nav tālu meklējams. Lielākoties tā ēdienos ir divas lietas, kas apmierina ēstgribu un garšas sajūtu, proti -- tauki un sāls. Taču tur ir arī svaigi salāti un tomāti, gurķi u.c. Veselīgs ēdiens tas noteikti nav, bet ar mēru izmantots, tas nav arī kliedzoši neveselīgs. Paldies Jurim!
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2010. gada 3. maijs
Par radio, avīzēm, labcerīgiem ministriem un valodu -- pārdomas svētku dienās
Labrīt, lasītāji!
Šorīt ir trešā no četrām svētku dienām, kādas nupat visi baudām. Tiesa, man tās ir puslīdz darbīgas dienas - man nekad darba netrūkst, bet šodien no parasti pirmdienās darāmā ir vien radio raidījums, lekcijas universitātē un televīzijas raidījuma nav. Savukārt radio raidījums šovakar solās būt gana interesants. Mans viesis raidījumā "Aktuālais temats" būs jurisprudences speciālists un tiesnesis Egils Levits. Viņš cita starpā palīdzēja sacerēt neatkarības atjaunošanas deklarāciju, kuras divdesmitgadi atzīmēsim rīt. Ne bez viņa palīdzības tapuši arī atsevišķi Latvijas valsts likumi. Viņš bijis Saeimas deputāts, tieslietu ministrs, vēstnieks, tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Iesaku. Raidījums plkst. 18.30 Latvijas radio 1. programmā, ar atkārtojumu pēc ziņām 23.00. Un pēc tam, protams, LR arhīvā.
Blakus tam, ka svētku dienās vienalga ir jāstrādā, mani nodarbina tas, ka visas šīs dienas valstī nav neviena laikraksta. Kā manā dzīvē centrālais centrālais laikraksts Diena iznāca pagājušajā piektdienā, tā tas tagad neiznāks līdz pat šai trešdienai. Varbūt esmu vecmodīgs, bet rīta tēju man tomēr patīk lasīt ērtajā krēslā ar avīzi rokā, nevis pie datora. Piedevām tas, ka patlaban ir četras brīvdienas pēc kārtas, nozīmēja, ka visu savu sakāmo par neatkarības deklarācijas divdesmitgadi visi laikrakstu komentētāji bija spiesti pateikt jau piektdien, tātad -- četras dienas pirms centrālā notikuma.
Tiesa, arī internetā var atrast šo to interesantu, piemēram, portālā Ir.lv ir intervija ar Latvijas jauno ārlietu ministru Aivi Roni, kura priecē ar atziņu, ka ne visi Latvijā ir atteikušies no labsirdīga un varbūt pat mazliet naiva optimisma par to, kas darās mūsu politiskajā iekārtā. Proti, A. Ronis aizgūtnēm stāsta, kā, viņaprāt, viņam izdosies Saeimu pārliecināt, ka ārlietām tomēr ir jābūt "pārpolitiskām" un tātad pilnīgi neatkarīgām no iekšpolitikas peripetijām. Jauki jau būtu, un vēlu ministram tikai to labāko un veiksmīgāko, bet tajā brīdī, kad nāks laiks spriest par nākamā gada valsts budžetu, varu 100 punkti garantēt, ka partijas katra kopējo budžeta deķi vilks savā virzienā, un bezpartejiskais ministrs, kurš sēdēs pie galda, varēs labākajā gadījumā cerēt, ka neviens īpaši viņam un viņa vadītajai ministrijai kaitēt necentīsies, tomēr vietas mūsu pārvaldes sistēmas nekonstitucionālajā "Koalīcijas padomē" taču ministram nebūs, un tā jau ir tā vieta, kurā visbiežāk Latvijas pārvaldes sistēmā viss tiek sarunāts un "sakārtots." Protams, Aivis Ronis nav nekāds paipuisītis vai nūģis, kas nupat nokritis no siena ratiem. Latvijas Ārlietu ministrijā viņš darbojas jau kopš 1991. gada, ir bijis vēstnieks Amerikā, vēstnieks NATO. Naivs viņš noteikti nav. Taču nu viņš ir nonācis būrī ar šakāļiem. It īpaši zinot, ka 2. oktobrī būs jāatskaitās sabiedrības priekšā, diez vai kāds īpaši taisās ar viņu un viņa ministriju auklēties.
Un pēdīgi, mani visnotaļ nošokēja un noskumdināja intervija, kādu piektdien veicu ar lingvistu Andreju Veinbergu. Runājot par valodas kvalitāti, es viņam priecīgs teicu, ka viņš ir viens no retajiem raidījuma Aktuālais temats viesiem, kurš prot atšķirt vārdiņus "ka" un "kad." Gaidīju, ka cienījamais lingvists piekritīs, ka tā ir briesmīga sērga, kura prasa steidzamu ārstēšanu. Tā vietā viņš teica, ka valodas mainās un, viņaprāt, "ka" un "kad" jaukšana nav nekāda liela traģēdija. Atļaujos nepiekrist. Ja arī tāpēc gabals nevienam nenokrīt, tas tomēr ir rādītājs par runas valodas degradāciju, un tas tomēr vismaz man jauki neliekas.
Jauku visiem dienu!
Šorīt ir trešā no četrām svētku dienām, kādas nupat visi baudām. Tiesa, man tās ir puslīdz darbīgas dienas - man nekad darba netrūkst, bet šodien no parasti pirmdienās darāmā ir vien radio raidījums, lekcijas universitātē un televīzijas raidījuma nav. Savukārt radio raidījums šovakar solās būt gana interesants. Mans viesis raidījumā "Aktuālais temats" būs jurisprudences speciālists un tiesnesis Egils Levits. Viņš cita starpā palīdzēja sacerēt neatkarības atjaunošanas deklarāciju, kuras divdesmitgadi atzīmēsim rīt. Ne bez viņa palīdzības tapuši arī atsevišķi Latvijas valsts likumi. Viņš bijis Saeimas deputāts, tieslietu ministrs, vēstnieks, tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Iesaku. Raidījums plkst. 18.30 Latvijas radio 1. programmā, ar atkārtojumu pēc ziņām 23.00. Un pēc tam, protams, LR arhīvā.
Blakus tam, ka svētku dienās vienalga ir jāstrādā, mani nodarbina tas, ka visas šīs dienas valstī nav neviena laikraksta. Kā manā dzīvē centrālais centrālais laikraksts Diena iznāca pagājušajā piektdienā, tā tas tagad neiznāks līdz pat šai trešdienai. Varbūt esmu vecmodīgs, bet rīta tēju man tomēr patīk lasīt ērtajā krēslā ar avīzi rokā, nevis pie datora. Piedevām tas, ka patlaban ir četras brīvdienas pēc kārtas, nozīmēja, ka visu savu sakāmo par neatkarības deklarācijas divdesmitgadi visi laikrakstu komentētāji bija spiesti pateikt jau piektdien, tātad -- četras dienas pirms centrālā notikuma.
Tiesa, arī internetā var atrast šo to interesantu, piemēram, portālā Ir.lv ir intervija ar Latvijas jauno ārlietu ministru Aivi Roni, kura priecē ar atziņu, ka ne visi Latvijā ir atteikušies no labsirdīga un varbūt pat mazliet naiva optimisma par to, kas darās mūsu politiskajā iekārtā. Proti, A. Ronis aizgūtnēm stāsta, kā, viņaprāt, viņam izdosies Saeimu pārliecināt, ka ārlietām tomēr ir jābūt "pārpolitiskām" un tātad pilnīgi neatkarīgām no iekšpolitikas peripetijām. Jauki jau būtu, un vēlu ministram tikai to labāko un veiksmīgāko, bet tajā brīdī, kad nāks laiks spriest par nākamā gada valsts budžetu, varu 100 punkti garantēt, ka partijas katra kopējo budžeta deķi vilks savā virzienā, un bezpartejiskais ministrs, kurš sēdēs pie galda, varēs labākajā gadījumā cerēt, ka neviens īpaši viņam un viņa vadītajai ministrijai kaitēt necentīsies, tomēr vietas mūsu pārvaldes sistēmas nekonstitucionālajā "Koalīcijas padomē" taču ministram nebūs, un tā jau ir tā vieta, kurā visbiežāk Latvijas pārvaldes sistēmā viss tiek sarunāts un "sakārtots." Protams, Aivis Ronis nav nekāds paipuisītis vai nūģis, kas nupat nokritis no siena ratiem. Latvijas Ārlietu ministrijā viņš darbojas jau kopš 1991. gada, ir bijis vēstnieks Amerikā, vēstnieks NATO. Naivs viņš noteikti nav. Taču nu viņš ir nonācis būrī ar šakāļiem. It īpaši zinot, ka 2. oktobrī būs jāatskaitās sabiedrības priekšā, diez vai kāds īpaši taisās ar viņu un viņa ministriju auklēties.
Un pēdīgi, mani visnotaļ nošokēja un noskumdināja intervija, kādu piektdien veicu ar lingvistu Andreju Veinbergu. Runājot par valodas kvalitāti, es viņam priecīgs teicu, ka viņš ir viens no retajiem raidījuma Aktuālais temats viesiem, kurš prot atšķirt vārdiņus "ka" un "kad." Gaidīju, ka cienījamais lingvists piekritīs, ka tā ir briesmīga sērga, kura prasa steidzamu ārstēšanu. Tā vietā viņš teica, ka valodas mainās un, viņaprāt, "ka" un "kad" jaukšana nav nekāda liela traģēdija. Atļaujos nepiekrist. Ja arī tāpēc gabals nevienam nenokrīt, tas tomēr ir rādītājs par runas valodas degradāciju, un tas tomēr vismaz man jauki neliekas.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)