Labrīt, lasītāji!
Šodien ir pirmā Advente, Ziemassvētki nu vairs nav nemaz tālu. Ceru, ka visiem veidojas gaiša un laimīga šī sezona.
Vakar pat ļoti gaišu nākotni sev saskatīja ļaudis no visnotaļ aprēķinā pamatotā veidojuma, kurš saucas "Saskaņas centrs." Viens no tā vadoņiem pasludināja, ka pats liktenis esot lēmis, ka pēc kāda laika saskaņieši nonāks valdībā. Rīgas pašvaldības vēlēšanās par mēra kandidātu kalpos kādreizējais žurnālists Nils Ušakovs. Eiropas parlamenta vēlēšanās pirmais numurs varētu būt kādreizējam fiziķim un negurstošajam krievu "tautiešu" aizstāvim Borisam Cilēvičam. Vārdu sakot, partija ņēmusi spēku no tā, ka jau ilgstoši tā sabiedriskajās aptaujās Latvijā skaitās pati populārākā. Noteikti optimismu vairo arī tas, ka atsevišķi valdošās "elites" pārstāvji ar to ir sākuši flirtēt un maigoties.
Taču lēnām pār tiltu, ļaudis. B. Cilēvičs kongresā stāstīja, ka vienam no galvenajiem mērķiem jābūt -- pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanu tiesības Latvijas nepilsoņiem. Nevis, teiksim, aktīvi atbalstīt domu, ka Latvijas nepilsoņiem būtu jākļūst par pilsoņiem, un tad viņi varētu piedalīties visās vēlēšanās pēc kārtas. Šis, protams, ir loģisks arguments cilvēkam, kurš vēlas kļūt par Eirodeputātu. Tas ir jauks darbs, labi maksā. Galu galā, ja pat pilsoņu kopums izrādījās ar mieru uz Briseli sūtīt profesionālo visa krieviskā aizstāvi Ždanoku, tad gan jau arī Borisam vietiņa atradīsies.
Un tomēr. "Saskaņas centrs" ir partija, kura ar visiem it kā labajiem nodomiem, tomēr ir struktūra ar garu, garu asti. Vakar kongresā savus sveicienus nodeva arī padlaiku nostaļģijas pārņemto elks Rubiks, kurš nāca ar šādu atziņu: "Neaicinu celt sociālismu, līdz tam vēl ir tālu, un līdz tam mēs vēl nonāksim." Nabaga Alfrēds. Kādreiz viņa pārstāvētā totalitārisma struktūra pasolīja komunismu uzcelt ... nu, nākamajos piecos gados un, ja ne piecos, tad nākamajos desmit gados pilnīgi noteikti! Tagad ir jāgaida līdz kādam nenoteiktam "tālajam" brīdim. Taču tiem, kuri tik ļoti vēlas būt "saskanīgi", būtu tomēr jāpaskaidro, kad viņi paredz sociālisma uzcelšanu. Ja vispār ne, tad ko viņu organizācijā meklē recidīvists Rubiks ar savu grupiņu? Vai tas no saskaņiešiem ir kas vairāk, nekā kails oportūnisms? Aptuveni tāds pats, kāds savulaik lika ar Rubiku gultā iekāpt arī Jānim Jurkānam? Latvijā tas vismaz pagaidām garantē vietu opozīcijā. Tāpēc jau saskaņieši tik ļoti grib uz valdību. Tāpēc jau pat gazpromizētā "Tautas" partija raustās jautājumā par to, ka viņus nu nevajadzētu laist klāt ārlietu un aizsardzības ministra posteņiem. Bet kuriem tad, ja "saskaņa" ir vērsta pirmkārt pāri austrumu robežai un nevis valsts iekšējam patēriņam? Izglītības ministriju? Nu, nē. Finanšu vai ekonomikas? Sociālisma fani tur nu gan nederēs. Varbūt e-lietu? Oi, aizmirsās -- to jau valsts paguva likvidēt. Satiksmes ministrija ir privatizēta, pie tieslietām laist klāt tos, kuri vēlas atteikties no naturalizācijas procesa arī nevajadzētu. Zemkopībā varētu būt nīgras atmiņas par Rubika pārstāvētās vadības sistēmas pārliecību, ka visam jābūt kolektivizētam...
Nu, labi, mazliet jokoju, mazliet pārspīlēju. Taču partijas neviennozīmīgā izturēšanās Gruzijas jautājumā, tās flirts ar varu, un tomēr tās pārliecība par to, kāda ir veidojama nākotne ar Latvijas "krievvalodīgajiem" -- nu, tas viss dara nemierīgu. Vēl jo vairāk tas ir tādēļ, ka Saeimā saskaņieši pat īstu opozīciju neveido. Nezinu, varbūt uz kādu laiku viņiem varētu atdot vienu vai pāris ministrijas, paskatīsimies, ko sastrādās, un diez vai jauniecelts SC ministrs sekos vecbiedra Jurkāna piemēram un dosies pa tiešo uz Maskavu, lai cars Vladimirs viņam varētu noglaudīt galvu. Bet vai vajag?
Neesmu to 10 vai cik tur procentu pilsoņu starpā, kuri aptaujās vēstī, ka gadījumā, ja Saeimas vēlēšanas notiktu rīt, viņi balsotu par "Saskaņas centru." Tur arī nekad nebūšu. Nemierīgu mani dara partija, kurai programmā apliecinātais mērķis ir "krievu valodas statusa nostiprināšana likumdošanā, kas ir lielākās minoritātes valoda, saskarsmē ar varas pārstāvjiem, presi, publiskajā informācijas telpā un izglītības procesā." Kur nu vēl par partiju, kurā viens no redzamākajiem censoņiem joprojām sapņo par sociālisma uzcelšanu...
Jauku visiem dienu!
svētdiena, 2008. gada 30. novembris
ceturtdiena, 2008. gada 27. novembris
Pateicības diena
Labrīt, lasītāji!
Šodien manā dzimtenē Amerikā ir Pateicības diena. Tas ir pasākums, kurš laika gaitā ir apaudzis ar visādiem mītiem, bet centrālā doma ir šāda: 17. gadsimtā Amerikas krastos ieradās grupiņa Lielbritānijas iedzīvotāju, kuri nebūt nebija gatavi dzīvei jaunā un visnotaļ neapgūtā zemē. Laimīgā kārtā turpat dzīvoja arī aborigēni, tātad -- Amerikas indiāņi. Vēl laimīgākā kārtā, viens no viņiem kādreiz bija pavadījis kādu laika sprīdi Anglijā un tāpēc prata angļu valodu! Indiāņi parādīja imigrantiem, ko var gatavot no kā, visi kopā draudzīgi apsēdās pie galda, un tā veidojās tautu draudzība. (Imigranti kļuva pietiekami spēcīgi, lai nākamajos gadsimtos apslaktētu gandrīz visus indiāņus, bet tas jau ir cits stāsts.)
Mūsdienās Pateicības diena vidējam amerikānim ir tāda ēšanas, dzeršanas un televīzijas skatīšanās orģija ("tradicionālākais" variants -- sievietes rosās pa virtuvi, vīrieši dzer alu un skatās amerikāņu futbolu). Procesā ir tradicionāli ēdieni, pirmkārt, protams, tītars, jo tādu galdā cēluši esot arī agrīnie indiāņi, bet arī dzērveņu mērce, saldie kartupeļi, ķirbja rausis. Pieceļoties atradu e-pastu no māsas Čikāgā, kura ir profesionāls pavārs un ziņoja, ka viņa šogad ceps divus tītarus -- vienu lielu, vienu maziņu. Tas ir tāpēc, ka pie viņas šopēcpusdien ieradīsies liels bars radinieku, kuri aprīs visu pēc kārtas. Mazais tītars būs domāts nākamajām dienām, kad no tā varēs gatavot sviestmaizes un citus našķus. Māsai mājās patlaban ir trīs mēnešus veca meitiņa, tāda ēst gatavošana noteikti ir liels varoņdarbs.
Amerikāņi nebūtu amerikāņi, ja nebūtu arī nākamā diena pēc Pateicības dienas. Tā visiem ir brīvdiena, jo Pateicības diena vienmēr (kopš ASV prezidenta Ābrahama Linkolna dekrēta 1863. gadā) ir ceturtdienā, un loģiski, ka brīva ir arī nākamā diena. Tā ir tā diena, kurā ASV mazumtirgotāji katru gadu gūst vislielāko peļņu, jo tā skaitās pirmā "iepirkšanās diena pirms Ziemassvētkiem." Lieki teikt, šogad mazumtirgotāji nervozē, nākamajās dienās daudz tiks rakstīts par to, vai pircēju masas šogad bijušas lielākas, mazākas, adekvātas, neadekvātas. Finanšu krīze ir finanšu krīze.
Taču vērts atcerēties arī Pateicības dienas centrālo domu, proti -- 1863. gadā ASV plosījās asiņains pilsoņu karš starp valsts ziemeļiem un dienvidiem. Prezidents Linkolns šajā traģiskajā laikmetā saskatīja gaismas staru. "Šis gads, kurš tuvojas beigām, bijis pārpilns ar auglīgas zemes un veselīgas debess svētībām," -- tā rakstīja prezidents proklamācijā, ar kuru dibināta Pateicības diena. "Šīs svētības mēs tik pastāvīgi baudām, ka mēdzam aizmirst, no kurienes tās ir nākušas. Tām pievienotas citas, kuras ir tik ārpuskārtas, ka tās nevar neietiekmēt un nemīkstināt pat to sirdi, kura parasti neņem vērā Dieva tā kunga vienmēr modro aci. Mēs piedzīvojam nepieredzēti plašu un bargu pilsoņu karu, [taču] bagātības un spēka nepieciešamā pārcelšana no miermīlīgās industrijas uz valsts aizsardzību nav apturējusi nedz arklu, nedz ratus, nedz kuģi. Cirvis ir paplašinājis mūsu apmetņu robežas, savukārt raktuves, no kurām gūstam dzelzi, ogles un dārgmetālus, dod vēl vairāk, nekā pirms tam. Iedzīvotāju skaits stabili pieaudzis, neskatoties uz zudumiem, kādi radušies militārajās nometnēs, aplenkumos un uz kaujas lauka. Valsts bauda apziņu par papildinātu spēku un enerģiju, tai ir tiesības sagaidīt nākamos gadus un ievērojamu brīvības paplašināšanu. Šīs varenās lietas nav izdomājis cilvēka prāts, tās nenodrošina cilvēka roka. Tās ir Dieva visuvaldītāja dāvanas, jo Viņš dusmojas par mūsu grēkiem, taču ir atcerējies arī par žēlastību." Tā rakstīja Amerikas prezidents, viņš piebilda, ka turpmāk katru gadu būtu pareizi šīs Dieva dāvanas pieminēt un par tām arī pateikties. Ciniķis, protams, teiks, ka no tītara un futbola liela pateicība Dievam nerodas, bet tomēr. Doma ir laba.
Arī Latvijā, ar visām tās negācijām un problēmām, der atcerēties, ka mums ir arī lietas, par kurām pateikt paldies. Par to, ka mums ir brīva valsts, kurā latvietis var domāt, runāt, rakstīt, strīdēties, kašķēties, mīlēties un apspriesties latviešu valodā. Par to, ka mums ir skaistā Gaujas senleja un skaistā Vecrīga. Par to, ka vismaz viens vai divi no mūsu politikāņiem tomēr ir godīgi un godprātīgi. Varbūt pat daži vairāk. Par ģimeni. Par draugiem. Ja kas, tad vispār par to, ka šorīt pamodāmies, ievilkām elpu, un vēl vienu dienu esam dzīvi šajā fantastiskajā avantūrā, kas saucas dzīve mūsu pasaulē. Patiesi skumjš ir tas cilvēks, kurš nevar iedomāties neko, par ko būt pateicīgam. Ceru, ka lasītāju starpā neviena tāda nav. Un aicinu pāris minūtes ne tikai šodien un ne tikai tāpēc, ka tālajā Amerikā šodien ir svētku diena, veltīt šādam jautājumam: "Par ko es šodien varu būt pateicīgs (pateicīga)?" Gribu derēt, ka gandrīz visiem uz šo jautājumu radīsies atbilde, un ļoti iespējams, ka sirsniņa un dvēsele uz brīdi būs gaišāka.
Priecīgu visiem Pateicības dienu!
Šodien manā dzimtenē Amerikā ir Pateicības diena. Tas ir pasākums, kurš laika gaitā ir apaudzis ar visādiem mītiem, bet centrālā doma ir šāda: 17. gadsimtā Amerikas krastos ieradās grupiņa Lielbritānijas iedzīvotāju, kuri nebūt nebija gatavi dzīvei jaunā un visnotaļ neapgūtā zemē. Laimīgā kārtā turpat dzīvoja arī aborigēni, tātad -- Amerikas indiāņi. Vēl laimīgākā kārtā, viens no viņiem kādreiz bija pavadījis kādu laika sprīdi Anglijā un tāpēc prata angļu valodu! Indiāņi parādīja imigrantiem, ko var gatavot no kā, visi kopā draudzīgi apsēdās pie galda, un tā veidojās tautu draudzība. (Imigranti kļuva pietiekami spēcīgi, lai nākamajos gadsimtos apslaktētu gandrīz visus indiāņus, bet tas jau ir cits stāsts.)
Mūsdienās Pateicības diena vidējam amerikānim ir tāda ēšanas, dzeršanas un televīzijas skatīšanās orģija ("tradicionālākais" variants -- sievietes rosās pa virtuvi, vīrieši dzer alu un skatās amerikāņu futbolu). Procesā ir tradicionāli ēdieni, pirmkārt, protams, tītars, jo tādu galdā cēluši esot arī agrīnie indiāņi, bet arī dzērveņu mērce, saldie kartupeļi, ķirbja rausis. Pieceļoties atradu e-pastu no māsas Čikāgā, kura ir profesionāls pavārs un ziņoja, ka viņa šogad ceps divus tītarus -- vienu lielu, vienu maziņu. Tas ir tāpēc, ka pie viņas šopēcpusdien ieradīsies liels bars radinieku, kuri aprīs visu pēc kārtas. Mazais tītars būs domāts nākamajām dienām, kad no tā varēs gatavot sviestmaizes un citus našķus. Māsai mājās patlaban ir trīs mēnešus veca meitiņa, tāda ēst gatavošana noteikti ir liels varoņdarbs.
Amerikāņi nebūtu amerikāņi, ja nebūtu arī nākamā diena pēc Pateicības dienas. Tā visiem ir brīvdiena, jo Pateicības diena vienmēr (kopš ASV prezidenta Ābrahama Linkolna dekrēta 1863. gadā) ir ceturtdienā, un loģiski, ka brīva ir arī nākamā diena. Tā ir tā diena, kurā ASV mazumtirgotāji katru gadu gūst vislielāko peļņu, jo tā skaitās pirmā "iepirkšanās diena pirms Ziemassvētkiem." Lieki teikt, šogad mazumtirgotāji nervozē, nākamajās dienās daudz tiks rakstīts par to, vai pircēju masas šogad bijušas lielākas, mazākas, adekvātas, neadekvātas. Finanšu krīze ir finanšu krīze.
Taču vērts atcerēties arī Pateicības dienas centrālo domu, proti -- 1863. gadā ASV plosījās asiņains pilsoņu karš starp valsts ziemeļiem un dienvidiem. Prezidents Linkolns šajā traģiskajā laikmetā saskatīja gaismas staru. "Šis gads, kurš tuvojas beigām, bijis pārpilns ar auglīgas zemes un veselīgas debess svētībām," -- tā rakstīja prezidents proklamācijā, ar kuru dibināta Pateicības diena. "Šīs svētības mēs tik pastāvīgi baudām, ka mēdzam aizmirst, no kurienes tās ir nākušas. Tām pievienotas citas, kuras ir tik ārpuskārtas, ka tās nevar neietiekmēt un nemīkstināt pat to sirdi, kura parasti neņem vērā Dieva tā kunga vienmēr modro aci. Mēs piedzīvojam nepieredzēti plašu un bargu pilsoņu karu, [taču] bagātības un spēka nepieciešamā pārcelšana no miermīlīgās industrijas uz valsts aizsardzību nav apturējusi nedz arklu, nedz ratus, nedz kuģi. Cirvis ir paplašinājis mūsu apmetņu robežas, savukārt raktuves, no kurām gūstam dzelzi, ogles un dārgmetālus, dod vēl vairāk, nekā pirms tam. Iedzīvotāju skaits stabili pieaudzis, neskatoties uz zudumiem, kādi radušies militārajās nometnēs, aplenkumos un uz kaujas lauka. Valsts bauda apziņu par papildinātu spēku un enerģiju, tai ir tiesības sagaidīt nākamos gadus un ievērojamu brīvības paplašināšanu. Šīs varenās lietas nav izdomājis cilvēka prāts, tās nenodrošina cilvēka roka. Tās ir Dieva visuvaldītāja dāvanas, jo Viņš dusmojas par mūsu grēkiem, taču ir atcerējies arī par žēlastību." Tā rakstīja Amerikas prezidents, viņš piebilda, ka turpmāk katru gadu būtu pareizi šīs Dieva dāvanas pieminēt un par tām arī pateikties. Ciniķis, protams, teiks, ka no tītara un futbola liela pateicība Dievam nerodas, bet tomēr. Doma ir laba.
Arī Latvijā, ar visām tās negācijām un problēmām, der atcerēties, ka mums ir arī lietas, par kurām pateikt paldies. Par to, ka mums ir brīva valsts, kurā latvietis var domāt, runāt, rakstīt, strīdēties, kašķēties, mīlēties un apspriesties latviešu valodā. Par to, ka mums ir skaistā Gaujas senleja un skaistā Vecrīga. Par to, ka vismaz viens vai divi no mūsu politikāņiem tomēr ir godīgi un godprātīgi. Varbūt pat daži vairāk. Par ģimeni. Par draugiem. Ja kas, tad vispār par to, ka šorīt pamodāmies, ievilkām elpu, un vēl vienu dienu esam dzīvi šajā fantastiskajā avantūrā, kas saucas dzīve mūsu pasaulē. Patiesi skumjš ir tas cilvēks, kurš nevar iedomāties neko, par ko būt pateicīgam. Ceru, ka lasītāju starpā neviena tāda nav. Un aicinu pāris minūtes ne tikai šodien un ne tikai tāpēc, ka tālajā Amerikā šodien ir svētku diena, veltīt šādam jautājumam: "Par ko es šodien varu būt pateicīgs (pateicīga)?" Gribu derēt, ka gandrīz visiem uz šo jautājumu radīsies atbilde, un ļoti iespējams, ka sirsniņa un dvēsele uz brīdi būs gaišāka.
Priecīgu visiem Pateicības dienu!
trešdiena, 2008. gada 26. novembris
Par valsts autoparku un ministru - tomēr tīni!
Labrīt, lasītāji!
Nu, ko. Tiem, kuri gaidīja pierādījumus par to, vai iekšlietu ministram un jaunajam "Tautas" partijas līderim Marekam Segliņam izdosies pārvarēt to, ko raidījumā "Skats no malas" kolēģis Vladimirs Čepurovs nesen nosauca par tīņa uzvedību, ilgi nebija jāgaida. Kārtējo reizi mūsu valdības visdaiļrunīgākais loceklis ir demonstrējis ne vien savu daiļrunību, bet arī sevis pārstāvētās partijas un valdības elpu aizraujošo uzpūtību.
Šoreiz lieta saistās ar dienesta automobīļiem. Diena šai tēmai šodien ir veltījusi plašu apskatu, tajā skaitā citējot vēl vienu "Tautas" partijas spīdekli, Saeimas Juridiskās komisijas vadītāju Vinetu Muižnieci. Viņa ir skaidrojusi, ka bez dienesta automašīnas un tikai ar privāto automašīnu viņai būtu "grūti pārvietoties ar dokumentiem rokās un sausām kājām." No kā laikam jāsecina, ka V. Muižniece pati neprot atrast vietu, kur no mašīnas izkāpt tā, lai neiebristu peļķē, bet dienesta automašīnas vadītājs to prot. Nu ko -- malacis auto vadītājs! Varbūt tajos gadījumos, kad ir peļķe, viņš tai pārklāj savu mēteli, lai tikai V. Muižniecei būtu sausas kājas.
Savukārt daiļrunīgais iekšlietu ministrs sazvanīts jautājumā par dienesta automašīnu skaitu un lietderību nav pat noklausījies jautājumu līdz galam, tā apgalvo reportiere Inga Spriņģe, bet ir noskaldījis šādu tekstu: "Nu tad tagad premjeram un valsts prezidentam būs jābrauc ar tramvaju? Laba doma! Uz redzēšanos!" Nu, prieks, kur tu rodies? Visīstākais un riktīgākais tīnis!
Protams, ka prezidentam nav jābrauc tramvajā. No viņa mājas Jūrmalā līdz Rīgas pilij vispār ar tramvaju nevar nokļūt, 5. tramvajs apstājas Imantā un gluži spītīgi tālāk līdz Jūrmalai nebrauc. Tiesa, prezidents varētu no rīta aiziet līdz dzelzceļa stacijai un uz darbu braukt piepilsētas vilcienā. Nezinu, kur dzīvo premjerministrs, bet droši vien, ka Rīgā, un tad jau par sabiedrisko transportu varētu runāt pavisam nopietni. Tiesa, kopā ar miesassargiem par katru braucienu būtu jāsamaksā vismaz Ls 1,20, bet taupības apstākļos arī tas diez vai būtu par daudz prasīts.
Bet, ja nopietni. Loģiski, ka amatpersonu rīcībā ir automobīļi, lai gan Rīgas centrā varu pilnīgi bez kādas šaubīšanās apgalvot, ka darba dienas laikā nudien lielākoties ir ātrāk pārvietoties kājām, nevis spēkratos, it īpaši tajās dienās, kad pašvaldību kārtējo reizi ir "pārsteidzis" dabas fenomens, kurš saucas sniegs. Jautājums ir par to, cik daudz šādu automobīļu ir, kas tos izmanto, un vai tie patiešām tiek lietoti darba vajadzībām. Ja kas, tad M. Segliņa ministrijai nupat valdība atļāva divkāršot dienesta automašīnu skaitu, no kā varam secināt, ka vismaz iekšlietu ministrs nu gan uz darbu tramvajā nebrauc. Un noteikti ticu, ka izņēmums, nevis raksturīgs piemērs ir Dienas citētais vārdā nenosauktas ministrijas valsts sekretārs, kura dienesta šoferis no rīta vedot ne vien valsts sekretāru uz darbu, bet arī valsts sekretāra sievu uz darbu un arī bērnus uz bērnudārzu.
Tas ir kontroles jautājums. Protams, mūsējā ir valsts, kurā trolejbusā nebraucošais Godmanis un noteikti tikpat ļoti trolejbusā nebraucošais Slakteris vēlas ievērojami paaugstināt to naudas summu, kuru valsts un pašvaldības var izmantot bez konkursu rīkošanas. Atgādināšu, kas par to pirms pāris dienām bija sakāms kādam autotirgotājam -- jau tagad tā ir joma, kurā notiek absolūtākās Dieva zīmes. Vienādi vai otrādi, arī dienesta automobīļu parks ir joma, kurā visticamāk pilnīgas kārtības nav. Un, ja arī no tā neizriet, ka prezidentam un premjerministram būtu jābrauc uz darbu autobusā, tad kārtējo reizi tomēr nāksies konstatēt, ka valsts likuma aizsardzību pārstāvošs ministrs varētu būt izmantojis izdevību paklusēt, lai arī cik ļoti atvērts, mirdzošām ačtelēm un tīņa dzīvesspēku baudošs viņš arī nebūtu. Un, starp citu, droši vien nemaz, nemaz nenāktu par sliktu arī viņam kādreiz pabraukāt sabiedriskajā transportā, jo arī tā ir joma, kurā ne gluži viss ir gluži tik labā kārtībā, kā gluži gribētos cerēt.
Jauku visiem dienu!
Nu, ko. Tiem, kuri gaidīja pierādījumus par to, vai iekšlietu ministram un jaunajam "Tautas" partijas līderim Marekam Segliņam izdosies pārvarēt to, ko raidījumā "Skats no malas" kolēģis Vladimirs Čepurovs nesen nosauca par tīņa uzvedību, ilgi nebija jāgaida. Kārtējo reizi mūsu valdības visdaiļrunīgākais loceklis ir demonstrējis ne vien savu daiļrunību, bet arī sevis pārstāvētās partijas un valdības elpu aizraujošo uzpūtību.
Šoreiz lieta saistās ar dienesta automobīļiem. Diena šai tēmai šodien ir veltījusi plašu apskatu, tajā skaitā citējot vēl vienu "Tautas" partijas spīdekli, Saeimas Juridiskās komisijas vadītāju Vinetu Muižnieci. Viņa ir skaidrojusi, ka bez dienesta automašīnas un tikai ar privāto automašīnu viņai būtu "grūti pārvietoties ar dokumentiem rokās un sausām kājām." No kā laikam jāsecina, ka V. Muižniece pati neprot atrast vietu, kur no mašīnas izkāpt tā, lai neiebristu peļķē, bet dienesta automašīnas vadītājs to prot. Nu ko -- malacis auto vadītājs! Varbūt tajos gadījumos, kad ir peļķe, viņš tai pārklāj savu mēteli, lai tikai V. Muižniecei būtu sausas kājas.
Savukārt daiļrunīgais iekšlietu ministrs sazvanīts jautājumā par dienesta automašīnu skaitu un lietderību nav pat noklausījies jautājumu līdz galam, tā apgalvo reportiere Inga Spriņģe, bet ir noskaldījis šādu tekstu: "Nu tad tagad premjeram un valsts prezidentam būs jābrauc ar tramvaju? Laba doma! Uz redzēšanos!" Nu, prieks, kur tu rodies? Visīstākais un riktīgākais tīnis!
Protams, ka prezidentam nav jābrauc tramvajā. No viņa mājas Jūrmalā līdz Rīgas pilij vispār ar tramvaju nevar nokļūt, 5. tramvajs apstājas Imantā un gluži spītīgi tālāk līdz Jūrmalai nebrauc. Tiesa, prezidents varētu no rīta aiziet līdz dzelzceļa stacijai un uz darbu braukt piepilsētas vilcienā. Nezinu, kur dzīvo premjerministrs, bet droši vien, ka Rīgā, un tad jau par sabiedrisko transportu varētu runāt pavisam nopietni. Tiesa, kopā ar miesassargiem par katru braucienu būtu jāsamaksā vismaz Ls 1,20, bet taupības apstākļos arī tas diez vai būtu par daudz prasīts.
Bet, ja nopietni. Loģiski, ka amatpersonu rīcībā ir automobīļi, lai gan Rīgas centrā varu pilnīgi bez kādas šaubīšanās apgalvot, ka darba dienas laikā nudien lielākoties ir ātrāk pārvietoties kājām, nevis spēkratos, it īpaši tajās dienās, kad pašvaldību kārtējo reizi ir "pārsteidzis" dabas fenomens, kurš saucas sniegs. Jautājums ir par to, cik daudz šādu automobīļu ir, kas tos izmanto, un vai tie patiešām tiek lietoti darba vajadzībām. Ja kas, tad M. Segliņa ministrijai nupat valdība atļāva divkāršot dienesta automašīnu skaitu, no kā varam secināt, ka vismaz iekšlietu ministrs nu gan uz darbu tramvajā nebrauc. Un noteikti ticu, ka izņēmums, nevis raksturīgs piemērs ir Dienas citētais vārdā nenosauktas ministrijas valsts sekretārs, kura dienesta šoferis no rīta vedot ne vien valsts sekretāru uz darbu, bet arī valsts sekretāra sievu uz darbu un arī bērnus uz bērnudārzu.
Tas ir kontroles jautājums. Protams, mūsējā ir valsts, kurā trolejbusā nebraucošais Godmanis un noteikti tikpat ļoti trolejbusā nebraucošais Slakteris vēlas ievērojami paaugstināt to naudas summu, kuru valsts un pašvaldības var izmantot bez konkursu rīkošanas. Atgādināšu, kas par to pirms pāris dienām bija sakāms kādam autotirgotājam -- jau tagad tā ir joma, kurā notiek absolūtākās Dieva zīmes. Vienādi vai otrādi, arī dienesta automobīļu parks ir joma, kurā visticamāk pilnīgas kārtības nav. Un, ja arī no tā neizriet, ka prezidentam un premjerministram būtu jābrauc uz darbu autobusā, tad kārtējo reizi tomēr nāksies konstatēt, ka valsts likuma aizsardzību pārstāvošs ministrs varētu būt izmantojis izdevību paklusēt, lai arī cik ļoti atvērts, mirdzošām ačtelēm un tīņa dzīvesspēku baudošs viņš arī nebūtu. Un, starp citu, droši vien nemaz, nemaz nenāktu par sliktu arī viņam kādreiz pabraukāt sabiedriskajā transportā, jo arī tā ir joma, kurā ne gluži viss ir gluži tik labā kārtībā, kā gluži gribētos cerēt.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2008. gada 25. novembris
Par 21. vidusskolu, dzīvi Venēcijā un Piecīšiem -- pārdomas otrdienā
Labrīt, lasītāji!
Vakar man bija iespēja pāris stundas pavadīt vienā no tā dēvētajām "krievu skolām" mūsu valstī. Runa ir par 21. vidusskolu Rīgā, kur viena no skolotājām savulaik mācījās pie manis laikraksta Diena žurnālistu apmācības programmā, viņa tad arī man ielūdza apmeklēt skolu un aprunāties ar skolēniem.
21. vidusskola šogad atzīmē savu 45. gadskārtu, tātad -- tā ir uz pusi tikpat veca, kā Latvijas Republika. Skola valsts svētkus atzīmēja plaši un zem jēdziena "Nekur nav tik labi, kā mājās". Un tur jau arī ir jautājuma sāls. Jaunieši, ar kuriem runāju, ir savās mājās, lai arī cik ļoti no viņiem negribētu "atbrīvoties" atsevišķi mūsu valsts apdaudzītākie "nacionālisti" (patiesībā -- valsts ienaidnieki). Vismaz tie jaunie cilvēki, kuri ar mani sarunājās, latviešu valodu prata labā līmenī, viens jaunietis bija pat sagatavojis pagaru jautājumu sarakstu (tajā skaitā: "Kāpēc jūsuprāt valsts dara tik daudz, lai izspiestu krievu valodu no izglītības sistēmas?"). Un tas jau ir galvenais -- Latvijā tomēr nedrīkst būt situācija, kurā vidusskolas absolvents neprot valsts valodu. Apsveicami, ka 21. vidusskolā tas tiek nodrošināts, lai gan no skolas pārstāvjiem nācās dzirdēt arī par problēmām. Tajā skaitā par to, ka valsts (lasi: Izglītības ministrija) finansējumu dalītai klasei dod tikai tādā gadījumā, ja skolēnu ir vismaz 26. Ja ir 25, ļoti žēl, visa grupa mācās kopā. Varat iedomāties, ko tas nozīmē, ja runa ir par valodas mācīšanu. Tas nu ir process, kuru vēlams veikt pēc iespējas mazākā grupiņā, bet naudas laikam nav. 21. vidusskolā skolotāju pagaidām netrūkst, bet arī tā ir briestoša situācija. Skola, kurā padomju laikā mācījās 1400 skolēnu, tagad vairs ir tikai 400. Daudzi vecāki bērnus sūta uz latviešu skolām, arī demogrāfiskā situācija ir darījusi savu. 21. vidusskola lepojas ar saviem absolventiem, to skaitā ir arī kādreizējais KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs, kādreizējā kompartijas bosa Rubika bērni, kā arī viens no Aizkraukles bankas īpašniekiem. Direktore neslēpa prieku par to, ka absolventu starpā ir ļaudis, kuri skolai grūtā brīdī var nākt talkā, piemēram, tajā brīdī, kad kādam ienāca prātā likvidēt skolas sporta laukumu, lai tur uzbūvētu dzīvojamo māju. Šo domu skolai izdevās apturēt. Malači.
Grupiņā, ar kuru viesojos, uzdevu šādu jautājumu: "Cik daudzi no jums domājat, ka pēc pieciem gadiem vairs nedzīvosit Latvijā?" Roku pacēla varbūt ne gluži puse skolēnu, bet tālu no tā nebija. Jauniešiem ir sapņi, kuri stiepjas pāri mūsu valsts robežām, pilnīgi noteikti viens no valdošās "elites" grēkiem ir tas, ka netiek darīts pietiekami daudz, lai viņus pārliecinātu, ka laba dzīve ir iespējama arī mūsu valstī. Taču kopumā fakts ir tāds, ka pietiekami daudzi 21. vidusskolas absolventi pēc skolas pabeigšanas mācīsies un strādās tepat mājās. Viņi veidos Latvijas nākotni, un kārtējo reizi ir labi atcerēties, ka to veidos ne jau tikai vistautiskākie latvieši vien. Paldies 21. vidusskolai par laipno uzņemšanu, lai veicas skolai, skolotājām, skolēniem -- visiem, visiem.
***
Tiesa, mazāk pozitīvas domas vakar saistījās ar to, kā es nokļuvu 21. vidusskolā, proti -- kājām. Jau atkal Latviju sniega vētra ir pārsteigusi tā, it kā patiesībā mēs dzīvotu Alžīrijas platuma grādos, kur sniegs ir tāds reizi gadsimtā retums. Kājāmgājējam tomēr Rīgas centrs vakar bija murgs. Ielu tīrītāji sniegu sašķūrē ielas malās, sētnieki sniegu met turpat, un galu galā, ja arī daudzviet ietne bija notīrīta, uz stūriem -- visiem stūriem pēc kārtas -- bija baisa, netīra un pretīga putra, kurai laipot cauri nebija ne mazākā prieka. Varam arī gaidīt gaišo nākotni. Tad, kad visa tā šļura izkusīs (un hidrometeoroloģijas speciālisti paredz, ka jau nedēļas beigās temperatūra varētu sasniegt +8 līmeni), tad mēs atkal visi varēsim dzīvot bezmaz vai Venēcijā, kur ielu vietā ir upes un ezeri. Ledus kritīs ļaudīm uz galvas (vismaz lielākoties tāpēc, ka sods par jumta netīrīšanu ir lētāks, nekā pati jumta tīrīšana -- kārtējais piemērs par Aizspoguliju, kurā dzīvojam), neapzinīgi šoferīši "ielas ezera" saturu izšļakstinās pa visu trotuāru un visiem, kuri uz tā atrodas. Avantūra garantēta. Ar notekūdeņiem mūsu galvaspilsēta nu nekādi netiek galā. Skumji.
***
Un pēdīgi. Šorīt agri, agri no rīta no Latvijas aizbrauca daļa no Čikāgas Piecīšiem, kuri pagājušajā nedēļā koncertēja Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Jēkabpilī, Madonā un Cēsīs. Piecīšiem ir jau 47 gadu vēsture, tajā ziņā viņi konkurē ar tādiem mūzikas grandiem, kā Tīna Tērnere, Šēra un grupa Rolling Stones. Pats apmeklēju koncertu Cēsīs un priecājos par "vecajiem, labajiem gabaliem," jo es Piecīšus pazīstu kopš pazīstu pats sevi. Tēva brālis un mans krusttēvs Uldis Streips Piecīšos spēlē basģitāru, grupas dibinātājs un dvēsele Alberts Legzdiņš ir manas māsas krusttēvs, manā bērnībā Piecīšu mēģinājumi notika manas vecāsmammas mājas pagrabā. Liels, liels prieks, ka viņiem bija šī iespēja, vēl reizi ar koncertprogrammu viesoties Latvijā. Cēsīs man stāstīja, ka kādi ļaudis, kuriem neizdevās uz koncertu iegūt biļetes, pat salīga juristu un gribēja organizētājus par to sūdzēt tiesā. Lūk, cik populāri ir Čikāgas Piecīši!
Jauku visiem dienu!
Vakar man bija iespēja pāris stundas pavadīt vienā no tā dēvētajām "krievu skolām" mūsu valstī. Runa ir par 21. vidusskolu Rīgā, kur viena no skolotājām savulaik mācījās pie manis laikraksta Diena žurnālistu apmācības programmā, viņa tad arī man ielūdza apmeklēt skolu un aprunāties ar skolēniem.
21. vidusskola šogad atzīmē savu 45. gadskārtu, tātad -- tā ir uz pusi tikpat veca, kā Latvijas Republika. Skola valsts svētkus atzīmēja plaši un zem jēdziena "Nekur nav tik labi, kā mājās". Un tur jau arī ir jautājuma sāls. Jaunieši, ar kuriem runāju, ir savās mājās, lai arī cik ļoti no viņiem negribētu "atbrīvoties" atsevišķi mūsu valsts apdaudzītākie "nacionālisti" (patiesībā -- valsts ienaidnieki). Vismaz tie jaunie cilvēki, kuri ar mani sarunājās, latviešu valodu prata labā līmenī, viens jaunietis bija pat sagatavojis pagaru jautājumu sarakstu (tajā skaitā: "Kāpēc jūsuprāt valsts dara tik daudz, lai izspiestu krievu valodu no izglītības sistēmas?"). Un tas jau ir galvenais -- Latvijā tomēr nedrīkst būt situācija, kurā vidusskolas absolvents neprot valsts valodu. Apsveicami, ka 21. vidusskolā tas tiek nodrošināts, lai gan no skolas pārstāvjiem nācās dzirdēt arī par problēmām. Tajā skaitā par to, ka valsts (lasi: Izglītības ministrija) finansējumu dalītai klasei dod tikai tādā gadījumā, ja skolēnu ir vismaz 26. Ja ir 25, ļoti žēl, visa grupa mācās kopā. Varat iedomāties, ko tas nozīmē, ja runa ir par valodas mācīšanu. Tas nu ir process, kuru vēlams veikt pēc iespējas mazākā grupiņā, bet naudas laikam nav. 21. vidusskolā skolotāju pagaidām netrūkst, bet arī tā ir briestoša situācija. Skola, kurā padomju laikā mācījās 1400 skolēnu, tagad vairs ir tikai 400. Daudzi vecāki bērnus sūta uz latviešu skolām, arī demogrāfiskā situācija ir darījusi savu. 21. vidusskola lepojas ar saviem absolventiem, to skaitā ir arī kādreizējais KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs, kādreizējā kompartijas bosa Rubika bērni, kā arī viens no Aizkraukles bankas īpašniekiem. Direktore neslēpa prieku par to, ka absolventu starpā ir ļaudis, kuri skolai grūtā brīdī var nākt talkā, piemēram, tajā brīdī, kad kādam ienāca prātā likvidēt skolas sporta laukumu, lai tur uzbūvētu dzīvojamo māju. Šo domu skolai izdevās apturēt. Malači.
Grupiņā, ar kuru viesojos, uzdevu šādu jautājumu: "Cik daudzi no jums domājat, ka pēc pieciem gadiem vairs nedzīvosit Latvijā?" Roku pacēla varbūt ne gluži puse skolēnu, bet tālu no tā nebija. Jauniešiem ir sapņi, kuri stiepjas pāri mūsu valsts robežām, pilnīgi noteikti viens no valdošās "elites" grēkiem ir tas, ka netiek darīts pietiekami daudz, lai viņus pārliecinātu, ka laba dzīve ir iespējama arī mūsu valstī. Taču kopumā fakts ir tāds, ka pietiekami daudzi 21. vidusskolas absolventi pēc skolas pabeigšanas mācīsies un strādās tepat mājās. Viņi veidos Latvijas nākotni, un kārtējo reizi ir labi atcerēties, ka to veidos ne jau tikai vistautiskākie latvieši vien. Paldies 21. vidusskolai par laipno uzņemšanu, lai veicas skolai, skolotājām, skolēniem -- visiem, visiem.
***
Tiesa, mazāk pozitīvas domas vakar saistījās ar to, kā es nokļuvu 21. vidusskolā, proti -- kājām. Jau atkal Latviju sniega vētra ir pārsteigusi tā, it kā patiesībā mēs dzīvotu Alžīrijas platuma grādos, kur sniegs ir tāds reizi gadsimtā retums. Kājāmgājējam tomēr Rīgas centrs vakar bija murgs. Ielu tīrītāji sniegu sašķūrē ielas malās, sētnieki sniegu met turpat, un galu galā, ja arī daudzviet ietne bija notīrīta, uz stūriem -- visiem stūriem pēc kārtas -- bija baisa, netīra un pretīga putra, kurai laipot cauri nebija ne mazākā prieka. Varam arī gaidīt gaišo nākotni. Tad, kad visa tā šļura izkusīs (un hidrometeoroloģijas speciālisti paredz, ka jau nedēļas beigās temperatūra varētu sasniegt +8 līmeni), tad mēs atkal visi varēsim dzīvot bezmaz vai Venēcijā, kur ielu vietā ir upes un ezeri. Ledus kritīs ļaudīm uz galvas (vismaz lielākoties tāpēc, ka sods par jumta netīrīšanu ir lētāks, nekā pati jumta tīrīšana -- kārtējais piemērs par Aizspoguliju, kurā dzīvojam), neapzinīgi šoferīši "ielas ezera" saturu izšļakstinās pa visu trotuāru un visiem, kuri uz tā atrodas. Avantūra garantēta. Ar notekūdeņiem mūsu galvaspilsēta nu nekādi netiek galā. Skumji.
***
Un pēdīgi. Šorīt agri, agri no rīta no Latvijas aizbrauca daļa no Čikāgas Piecīšiem, kuri pagājušajā nedēļā koncertēja Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Jēkabpilī, Madonā un Cēsīs. Piecīšiem ir jau 47 gadu vēsture, tajā ziņā viņi konkurē ar tādiem mūzikas grandiem, kā Tīna Tērnere, Šēra un grupa Rolling Stones. Pats apmeklēju koncertu Cēsīs un priecājos par "vecajiem, labajiem gabaliem," jo es Piecīšus pazīstu kopš pazīstu pats sevi. Tēva brālis un mans krusttēvs Uldis Streips Piecīšos spēlē basģitāru, grupas dibinātājs un dvēsele Alberts Legzdiņš ir manas māsas krusttēvs, manā bērnībā Piecīšu mēģinājumi notika manas vecāsmammas mājas pagrabā. Liels, liels prieks, ka viņiem bija šī iespēja, vēl reizi ar koncertprogrammu viesoties Latvijā. Cēsīs man stāstīja, ka kādi ļaudis, kuriem neizdevās uz koncertu iegūt biļetes, pat salīga juristu un gribēja organizētājus par to sūdzēt tiesā. Lūk, cik populāri ir Čikāgas Piecīši!
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2008. gada 24. novembris
Latvija: Pati stiprākā, gudrākā, labākā un godīgākā! Točna?
Labrīt, lasītāji!
Laikam nekas cits neatliek, kā ar visu sirsniņu un dvēselīti pateikt paldies, paldies un vēlreiz lielu, lielāku un vislielāko paldies Dievam tam kungam par to, ka mums valstī ir ļaudis, kuri prot mūs izārstēt no depresīvās domāšanas, kāda saistās ar mūsu valsti, sabiedrību un tajā notiekošo. Jā, pateicība Radītājam par to, ka ik pa brīdim uzrodas kāds vai kāda, kurš vai kura var mūs izpurināt no patosa par domu, ka dzīvojam mazā, korumpētā banānu republikā uz Baltijas jūras krastiem -- jā, krastiem, kuri nu jau draud, ja ne gluži Ventspili un Liepāju, tad kādu mazāku sādžiņu izskalot jūrā, jo arī Dabas māte ir nikna un skumja.
Jā, mūsu rīcībā ir brašulis, kurš saucas Finanšu ministrs Atis Slakteris! Skaidrodams, kāpēc būtu jāmaina noteikumi par valsts iepirkumu, lai oficiālās iepirkuma procedūras attiecinātu uz daudz augstāku summu, nekā tas ir patlaban, viņš mums ir pateicis priekšā, ka "mēs esam stiprāki, gudrāki, labāki, godīgāki nekā Eiropā." Nepieklājīgs cilvēks reaģējot uz šo paziņojumu droši vien gribētu zināt, ko ministrs ir sapīpējis, pirms lēmis, ka Latvijai, piedodiet, izkārnījumi ne vien nesmird, bet izdveš naktsvijolīšu un mežrozīšu aromātu. Bet jaunas nedēļas sākumā, kad sniegs uz ielas vēl ir balts un nevis pretīgi brūnīgsnēji pelēks, taču negribas būt nepieklājīgam.
Bet, ja nopietni. Pieļauju, ka valsts pasūtījuma likuma prasību kārtošana valsts un pašvaldības iestādēm var būt gana piņķerīga padarīšana. Ne vien visādi papīru papīri jākārto, konkursi jārīko, bet arī pār plecu skatās kaut kādi tur sorozīdi no Delnas un Eiropas Komisijas. Taču doma, ka ir ievērojami jāpaceļ summa, zem kuras šie procesi nav vajadzīgi, automātiski pieļauj arī domu, ka jau tagad iepirkumos, uz kuriem tie neattiecas, viss ir vienkārši super. Varbūt pat stipri, gudri, labāk un godīgi, ja citējam ministru. Atļaušos tomēr mazliet pašaubīties. Kaut vai domājot par to, ko avīzē ir teicis Autorizēto autotirgotāju asociācijas direktors: "14 gadus strādājot autotirgū, esmu redzējis tādus brīnumus publiskajos iepirkumos, bet tagad, ja nebūs konkursu, mašīnas pirks no nezin kā." Un AAS Ergo Latvija valdes locekle Ingrīda Ķirse: "Procedūra būs necaurskatāma, kritēriji - subjektīvi, paziņojumi būs tīri informatīvi, bet apstrīdēšanas iespējas reāli nebūs, jo rezultāts tiks publiskots jau pēc līguma noslēgšanas. No iepirkumiem, kuros mēs 2008. gada pirmajā pusē piedalījāmies, tikai 8% būtu virs jaunā sliekšņa."
Vārdu sakot, paldies finanšu ministram, bet laikam tomēr būs jāatzīst, ka vismaz iepirkumu jomā Latvija un tās iedzīvotāji ne vienmēr ir paši "gudrākie, labākie un godīgākie." Protams, paldies visiem, kuri iepirkumus veic godīgi. Taču "savējo būšana" tomēr mūsu valstī nekur nav pazudusi. Un vispār ministra pārdomas sauc atmiņā to "gudro galvu" Saeimā, kura reiz skaidroja, ka nodokļu nemaksātājs, kurš atzīstas, ka ir nodokļu nemaksātājs, ir pats godīgākais nodokļu nemaksātājs no visiem nodokļu nemaksātājiem un tāpēc var tikt ievēlēts par Valsts prezidentu. Šī "filozofija," lūk, ir tā, kuras kontekstā tomēr būtum jāapsver jebkuri valdošās (...) centieni mīkstināt pretkorupcijas noteikumus. It īpaši, ja patlaban valdības vadītājam tā īsti nav laika domāt par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja direktora meklēšanu...
Jauku visiem dienu!
PS: Atbilstoši savas juristes ieteikumam, vēl vēlos pierakstīt šādu teikumu: "Lūdzu Drošības policijai neuzskatīt, ka iepriekš rakstītais nozīmē, ka es šaubos par Latvijas Republikas finanšu sistēmu, lata drošību, valūtas maiņas likmi un vispārējo finanšekonomisko nākotni nedz šodien, nedz rīt, nedz arī paredzamajā un neparedzamajā nākotnē. Nebūt ne. Dievs pasargi. Paldies."
Laikam nekas cits neatliek, kā ar visu sirsniņu un dvēselīti pateikt paldies, paldies un vēlreiz lielu, lielāku un vislielāko paldies Dievam tam kungam par to, ka mums valstī ir ļaudis, kuri prot mūs izārstēt no depresīvās domāšanas, kāda saistās ar mūsu valsti, sabiedrību un tajā notiekošo. Jā, pateicība Radītājam par to, ka ik pa brīdim uzrodas kāds vai kāda, kurš vai kura var mūs izpurināt no patosa par domu, ka dzīvojam mazā, korumpētā banānu republikā uz Baltijas jūras krastiem -- jā, krastiem, kuri nu jau draud, ja ne gluži Ventspili un Liepāju, tad kādu mazāku sādžiņu izskalot jūrā, jo arī Dabas māte ir nikna un skumja.
Jā, mūsu rīcībā ir brašulis, kurš saucas Finanšu ministrs Atis Slakteris! Skaidrodams, kāpēc būtu jāmaina noteikumi par valsts iepirkumu, lai oficiālās iepirkuma procedūras attiecinātu uz daudz augstāku summu, nekā tas ir patlaban, viņš mums ir pateicis priekšā, ka "mēs esam stiprāki, gudrāki, labāki, godīgāki nekā Eiropā." Nepieklājīgs cilvēks reaģējot uz šo paziņojumu droši vien gribētu zināt, ko ministrs ir sapīpējis, pirms lēmis, ka Latvijai, piedodiet, izkārnījumi ne vien nesmird, bet izdveš naktsvijolīšu un mežrozīšu aromātu. Bet jaunas nedēļas sākumā, kad sniegs uz ielas vēl ir balts un nevis pretīgi brūnīgsnēji pelēks, taču negribas būt nepieklājīgam.
Bet, ja nopietni. Pieļauju, ka valsts pasūtījuma likuma prasību kārtošana valsts un pašvaldības iestādēm var būt gana piņķerīga padarīšana. Ne vien visādi papīru papīri jākārto, konkursi jārīko, bet arī pār plecu skatās kaut kādi tur sorozīdi no Delnas un Eiropas Komisijas. Taču doma, ka ir ievērojami jāpaceļ summa, zem kuras šie procesi nav vajadzīgi, automātiski pieļauj arī domu, ka jau tagad iepirkumos, uz kuriem tie neattiecas, viss ir vienkārši super. Varbūt pat stipri, gudri, labāk un godīgi, ja citējam ministru. Atļaušos tomēr mazliet pašaubīties. Kaut vai domājot par to, ko avīzē ir teicis Autorizēto autotirgotāju asociācijas direktors: "14 gadus strādājot autotirgū, esmu redzējis tādus brīnumus publiskajos iepirkumos, bet tagad, ja nebūs konkursu, mašīnas pirks no nezin kā." Un AAS Ergo Latvija valdes locekle Ingrīda Ķirse: "Procedūra būs necaurskatāma, kritēriji - subjektīvi, paziņojumi būs tīri informatīvi, bet apstrīdēšanas iespējas reāli nebūs, jo rezultāts tiks publiskots jau pēc līguma noslēgšanas. No iepirkumiem, kuros mēs 2008. gada pirmajā pusē piedalījāmies, tikai 8% būtu virs jaunā sliekšņa."
Vārdu sakot, paldies finanšu ministram, bet laikam tomēr būs jāatzīst, ka vismaz iepirkumu jomā Latvija un tās iedzīvotāji ne vienmēr ir paši "gudrākie, labākie un godīgākie." Protams, paldies visiem, kuri iepirkumus veic godīgi. Taču "savējo būšana" tomēr mūsu valstī nekur nav pazudusi. Un vispār ministra pārdomas sauc atmiņā to "gudro galvu" Saeimā, kura reiz skaidroja, ka nodokļu nemaksātājs, kurš atzīstas, ka ir nodokļu nemaksātājs, ir pats godīgākais nodokļu nemaksātājs no visiem nodokļu nemaksātājiem un tāpēc var tikt ievēlēts par Valsts prezidentu. Šī "filozofija," lūk, ir tā, kuras kontekstā tomēr būtum jāapsver jebkuri valdošās (...) centieni mīkstināt pretkorupcijas noteikumus. It īpaši, ja patlaban valdības vadītājam tā īsti nav laika domāt par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja direktora meklēšanu...
Jauku visiem dienu!
PS: Atbilstoši savas juristes ieteikumam, vēl vēlos pierakstīt šādu teikumu: "Lūdzu Drošības policijai neuzskatīt, ka iepriekš rakstītais nozīmē, ka es šaubos par Latvijas Republikas finanšu sistēmu, lata drošību, valūtas maiņas likmi un vispārējo finanšekonomisko nākotni nedz šodien, nedz rīt, nedz arī paredzamajā un neparedzamajā nākotnē. Nebūt ne. Dievs pasargi. Paldies."
piektdiena, 2008. gada 21. novembris
Par baumošanu, lata stabilitāti, valdības ticamību un vārda brīvību
Labrīt, lasītāji!
Pirms pāris dienām garāmejot ieminējos par baumām par valsts finanšu stāvokli un likuma aizsardzības instanču reakciju pret tām. Tobrīd runa bija par Drošības policijas izmeklēšanu vārdā nenosauktu ļaužu kontekstā. Nu šis process uzņēmis konkrētas aprises, zinām, ka viens no izmeklēšanas mērķiem ir Ventspils augstskolas lektors Dmitrijs Smirnovs. Viņš kādā laikraksta intervijā esot runājis par banku sistēmu un kreditēšanas lietām "ne tā". Vēl policija izmeklējot kādu mākslinieku, kurš no Jelgavas kultūras nama skatuves esot koncerta apmeklētājiem teicis, ka pēc koncerta vajagot doties uz konkrētām bankām un izņemt naudu.
Krimināllikuma pants, ar kuru te ir darīšana, liedz "apzināti nepatiesus datus vai ziņas izplatīt mutvārdos, rakstveidā vai citādā veidā par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli." Un te nu rodas vesela sērija jautājumu, sākot ar smieklīgiem un beidzot ar pavisam nopietniem. Mutvārdos, rakstveidā vai "citādā veidā" -- lūdzu, nevienam nekurt ugunskuru un necensties "nepatiesus datus un ziņas" izplatīt ar dūmu signāliem, kā to kādreiz darīja Amerikas indiāņi. Tas būtu "citāds veids." Arī jūrniekiem būtu jāmēģina semafora karodziņus neizmantot šādam mērķim.
Bet, ja nopietni. Te ir vārda brīvības jautājums, kura kontekstā ir jādomā arī par jēdzienu "nepatiess." Latvijas jurisprudence pakāpeniski ir nākusi pie izpratnes, ka viedoklis kā tāds nevar būt patiess vai nepatiess. Ir starpība starp teikumu "Manuprāt situācija patlaban varētu būt tāda, kurā būs jādevalvē lats" un "Dati patlaban nepārprotami rāda, ka tuvākajās nedēļās lats tiks devalvēts." Jēdziens "varētu būt tāda" nevar būt nedz patiess, nedz nepatiess, jo situācija tikpat labi varētu būt arī citāda. Un te, savukārt, ir divas nelaimes. Pirmkārt, ne visi Latvijas masu informācijas līdzekļi ir tādi, kuros var ticēt, ka visi pēc kārtas runā objektīvi. Piemēram, kad Atkarīgās Rīta Avīzes ļaudis raksta par galīgi jebko, ir jāatceras, ka laikraksts pieder Ventspils interesēm un apgalvotais ir jāsijā caur šo sietu. Ja Atkarīgā apgalvo, ka Ģenerālprokuratūra ir nekompetenta, tad jāskatās, ko Ģenerāprokuratūra ir nodarījusi laikraksta sponsoriem un mīluļiem. Ja laikraksts apgalvo, ka finanšu sistēmā ir problēmas, tad visticamāk apgalvojums ir jāsaskata attiecīgo biznesa interešu kontekstā. Taču vienalga, arī angažētus viedokļus tomēr demokrātiskā valstī paust ir brīv.
Otra nelaime ir tāda, ka mūsu valdošā "elite" par finanšu lietām var bazūnēt visu pēc kārtas, bet tai nu gan vairs retais tic. Tās pašas Pareksa bankas gadījumā nu zināms, ka "savējie" par bankas problēmām zināja krietni ātrāk, nekā vienkāršie mirstīgie depozitori un savu naudu ļoti fiksi no bankas izvāca laukā. Mums ir politikāņi, kuri vēl tagad nav gatavi atzīt, ka valstī ir finanšu krīze. Mums ir politikāņi, kuri paskatās, kā Ivars Godmanis mēģina aizliegt prēmēšanu, un tad nākamajās dienās un nedēļās prēmē uz nebēdu. Mums ir deputāti, kuri vēlas legalizēt naudas atmazgāšanu. Mums ir politiska sistēma, kurā kriminālapsūdzība un pat notiesāšana nav nekas slikts vai noraidāms, ja vien cilvēks ir "savējais." Man personīgi joprojām uzticams informācijas avots ir Latvijas banka, ja tā saka, ka latu nedevalvēs, tad es arī tam ticu. Cita starpā tāpēc, ka man personīgi ir visnotaļ miglains priekšstats par devalvācijām, ko tās nozīmē un konkrēti ko tāda nozīmētu manam naudas maciņam.
Tāpēc būtu ļoti žēl, ja zustu uzticība arī centrālajai bankai. Un šajā kontekstā vēl viena doma. Viņdien Latvijas radio bankas priekšnieks Rimševics nāca ar šādu apgalvojumu: "Jebkurā citā valstī, ja runātu par kādas valūtas devalvāciju vai kādas bankas bankrotu un cilvēki apzināti izplatītu šādas baumas, viņi tiktu aizturēti desmit, piecpadsmit minūtēs." Man būtu ļoti interesanti no Latvijas bankas uzzināt konkrētus likuma pantus "jebkurā citā valstī," kurā baumas kļūst par kriminālnoziegumu, jo šķiet visai ticami, ka šādi panti atrodas tādās valstīs, kurās valdība pieturas pie domas "tev nebūs par mani sliktu runāt." Katrā gadījumā savā dzimtajā Amerikā neatceros pat ļoti nozīmīgos finanšu katastrofu gadījumos dzirdējis, ka kāds būtu aizturēts vai notiesāts par baumošanu. Vai Rimševica kungs runāja apzināti? Vai varbūt ar jēdzienu "jebkurā citā valstī" viņš ... nu, teiksim, pārspīlēja? Vai ticēt?
Un pēdīgi, ir tomēr arī jārunā par cērpjamām aitām. Man ir ļoti grūti iedomāties cilvēku, kurš finanšu padomu ņem no kaut kāda mūziķa uz skatuves. Es personīgi būtu daudz gatavāks klausīties uz pasniedzēju no universitātes. Bet vēl ļoti daudz vairāk es tomēr gribu dzīvot valstī, kurā varas iestādes saprot, kas ir viedokļa paušana. Negribu ticēt, ka Latvijas valūta ir tik vārga, ka tās iznīcināšanai pietiek ar garāmejošu teikumu no Jelgavas kultūras nama skatuves vai ar pārdomām kādā provinces laikrakstā. Vēl jo vairāk, ja tajā pašā radio intervijā centrālās bankas prezidents apgalvoja, ka nekas tamlīdzīgs lata stabilitāti neietekmējot. Tādā gadījumā kriminālpants pilnīgi noteikti ir lieks un nevajadzīgs. Jo, diemžēl, no baumu aizliegšanas par finanšu situāciju nemaz nav tāls ceļš ejams līdz totalitārās diktatūrās ļoti populārajiem noteikumiem par to, ka runāt nedrīkst arī par tiem, kas ir pie varas kloķiem. Un tas nu gan būtu baisi.
Jauku visiem dienu!
Pirms pāris dienām garāmejot ieminējos par baumām par valsts finanšu stāvokli un likuma aizsardzības instanču reakciju pret tām. Tobrīd runa bija par Drošības policijas izmeklēšanu vārdā nenosauktu ļaužu kontekstā. Nu šis process uzņēmis konkrētas aprises, zinām, ka viens no izmeklēšanas mērķiem ir Ventspils augstskolas lektors Dmitrijs Smirnovs. Viņš kādā laikraksta intervijā esot runājis par banku sistēmu un kreditēšanas lietām "ne tā". Vēl policija izmeklējot kādu mākslinieku, kurš no Jelgavas kultūras nama skatuves esot koncerta apmeklētājiem teicis, ka pēc koncerta vajagot doties uz konkrētām bankām un izņemt naudu.
Krimināllikuma pants, ar kuru te ir darīšana, liedz "apzināti nepatiesus datus vai ziņas izplatīt mutvārdos, rakstveidā vai citādā veidā par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli." Un te nu rodas vesela sērija jautājumu, sākot ar smieklīgiem un beidzot ar pavisam nopietniem. Mutvārdos, rakstveidā vai "citādā veidā" -- lūdzu, nevienam nekurt ugunskuru un necensties "nepatiesus datus un ziņas" izplatīt ar dūmu signāliem, kā to kādreiz darīja Amerikas indiāņi. Tas būtu "citāds veids." Arī jūrniekiem būtu jāmēģina semafora karodziņus neizmantot šādam mērķim.
Bet, ja nopietni. Te ir vārda brīvības jautājums, kura kontekstā ir jādomā arī par jēdzienu "nepatiess." Latvijas jurisprudence pakāpeniski ir nākusi pie izpratnes, ka viedoklis kā tāds nevar būt patiess vai nepatiess. Ir starpība starp teikumu "Manuprāt situācija patlaban varētu būt tāda, kurā būs jādevalvē lats" un "Dati patlaban nepārprotami rāda, ka tuvākajās nedēļās lats tiks devalvēts." Jēdziens "varētu būt tāda" nevar būt nedz patiess, nedz nepatiess, jo situācija tikpat labi varētu būt arī citāda. Un te, savukārt, ir divas nelaimes. Pirmkārt, ne visi Latvijas masu informācijas līdzekļi ir tādi, kuros var ticēt, ka visi pēc kārtas runā objektīvi. Piemēram, kad Atkarīgās Rīta Avīzes ļaudis raksta par galīgi jebko, ir jāatceras, ka laikraksts pieder Ventspils interesēm un apgalvotais ir jāsijā caur šo sietu. Ja Atkarīgā apgalvo, ka Ģenerālprokuratūra ir nekompetenta, tad jāskatās, ko Ģenerāprokuratūra ir nodarījusi laikraksta sponsoriem un mīluļiem. Ja laikraksts apgalvo, ka finanšu sistēmā ir problēmas, tad visticamāk apgalvojums ir jāsaskata attiecīgo biznesa interešu kontekstā. Taču vienalga, arī angažētus viedokļus tomēr demokrātiskā valstī paust ir brīv.
Otra nelaime ir tāda, ka mūsu valdošā "elite" par finanšu lietām var bazūnēt visu pēc kārtas, bet tai nu gan vairs retais tic. Tās pašas Pareksa bankas gadījumā nu zināms, ka "savējie" par bankas problēmām zināja krietni ātrāk, nekā vienkāršie mirstīgie depozitori un savu naudu ļoti fiksi no bankas izvāca laukā. Mums ir politikāņi, kuri vēl tagad nav gatavi atzīt, ka valstī ir finanšu krīze. Mums ir politikāņi, kuri paskatās, kā Ivars Godmanis mēģina aizliegt prēmēšanu, un tad nākamajās dienās un nedēļās prēmē uz nebēdu. Mums ir deputāti, kuri vēlas legalizēt naudas atmazgāšanu. Mums ir politiska sistēma, kurā kriminālapsūdzība un pat notiesāšana nav nekas slikts vai noraidāms, ja vien cilvēks ir "savējais." Man personīgi joprojām uzticams informācijas avots ir Latvijas banka, ja tā saka, ka latu nedevalvēs, tad es arī tam ticu. Cita starpā tāpēc, ka man personīgi ir visnotaļ miglains priekšstats par devalvācijām, ko tās nozīmē un konkrēti ko tāda nozīmētu manam naudas maciņam.
Tāpēc būtu ļoti žēl, ja zustu uzticība arī centrālajai bankai. Un šajā kontekstā vēl viena doma. Viņdien Latvijas radio bankas priekšnieks Rimševics nāca ar šādu apgalvojumu: "Jebkurā citā valstī, ja runātu par kādas valūtas devalvāciju vai kādas bankas bankrotu un cilvēki apzināti izplatītu šādas baumas, viņi tiktu aizturēti desmit, piecpadsmit minūtēs." Man būtu ļoti interesanti no Latvijas bankas uzzināt konkrētus likuma pantus "jebkurā citā valstī," kurā baumas kļūst par kriminālnoziegumu, jo šķiet visai ticami, ka šādi panti atrodas tādās valstīs, kurās valdība pieturas pie domas "tev nebūs par mani sliktu runāt." Katrā gadījumā savā dzimtajā Amerikā neatceros pat ļoti nozīmīgos finanšu katastrofu gadījumos dzirdējis, ka kāds būtu aizturēts vai notiesāts par baumošanu. Vai Rimševica kungs runāja apzināti? Vai varbūt ar jēdzienu "jebkurā citā valstī" viņš ... nu, teiksim, pārspīlēja? Vai ticēt?
Un pēdīgi, ir tomēr arī jārunā par cērpjamām aitām. Man ir ļoti grūti iedomāties cilvēku, kurš finanšu padomu ņem no kaut kāda mūziķa uz skatuves. Es personīgi būtu daudz gatavāks klausīties uz pasniedzēju no universitātes. Bet vēl ļoti daudz vairāk es tomēr gribu dzīvot valstī, kurā varas iestādes saprot, kas ir viedokļa paušana. Negribu ticēt, ka Latvijas valūta ir tik vārga, ka tās iznīcināšanai pietiek ar garāmejošu teikumu no Jelgavas kultūras nama skatuves vai ar pārdomām kādā provinces laikrakstā. Vēl jo vairāk, ja tajā pašā radio intervijā centrālās bankas prezidents apgalvoja, ka nekas tamlīdzīgs lata stabilitāti neietekmējot. Tādā gadījumā kriminālpants pilnīgi noteikti ir lieks un nevajadzīgs. Jo, diemžēl, no baumu aizliegšanas par finanšu situāciju nemaz nav tāls ceļš ejams līdz totalitārās diktatūrās ļoti populārajiem noteikumiem par to, ka runāt nedrīkst arī par tiem, kas ir pie varas kloķiem. Un tas nu gan būtu baisi.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2008. gada 20. novembris
Kārtējais pierādījums, ka valdošā banda neatbalsta pretkorupcijas cīņu -- paldies, Godmani!
Labdien, Lasītāji!
Nu, johaidī! Tas ir vienīgais vārds, kuru varu attiecināt uz Ivara Godmaņa vadītās valdības bezgalīgo čammāšanos ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Nu ziņots, ka valsts smagi norūpētais Godmaņpapus ir nolēmis, ka kandidātu pieteikšanās KNAB direktora amatam turpināsies ... vēl divas nedēļas. Drīz atzīmēsim pusgadu, kopš valdošā (...) politizētu iemeslu dēļ atbrīvojās no iepriekšējā KNAB direktora. Visu laiku kopš tam tā ir izmisīgi pūlējusies atrast veidu, kā amatā iebīdīt sev paklausīgu marioneti, tikai tādā veidā, lai sabiedrība to nepamanītu un, Dievs pasargi, atkal neizietu ielās, lai vismaz tiem dažiem kliķes dalībniekiem, kuriem sirdsapziņa vēl nav gluži atrofējusies, neradītu kuņga sāpes. "Nu, vajag" -- tā apmēram valdības vadītājs ir "paskaidrojis," kāpēc procesā ir vajdzīgas vēl divas nedēļas.
Acīmredzamā problēma ir tā, ka vēl nav atradies "pareizais" cilvēks. Pieteikušās patlaban ir četras personas. Par vienu no tām es jau rakstīju -- haizivs un "pedofīlu" mednieks Ādamsons, kurš ir teicis, ka viņa piedalīšanās konkursā ir tā, lai process būtu "interesantāks." Dievs ar viņu. Pieteikušies ir arī viens Kārtības policijas un viens Drošības policijas pārstāvis. Un ir pieteikusies Juta Strīķe.
Normālā valstī viņai būtu visas izredzes konkursā uzvarēt, lai gan normālā valstī KNAB vadībā joprojām strādātu Aleksejs Loskutovs. Protams, Godmaņpapus no zila gaisa izvilka "principu," ka konkursā uz KNAB vadītāja vietu nedrīkst kandidēt tie, kuri patlaban tur strādā. To no valdošās bandas vadošā pārstāvja, protams, var saprast. Labāk noteikti būtu tur iebīdīt kādu, kuram paies pusgads vai gads kamēr iešūposies, cita starpā varbūt nepamanīs, kā valdošie izmantos savus "administratīvos resursus" gaidāmajās pašvaldību un Eiropas vēlēšanās. Taču ārpus tā, liegums KNAB darbiniekiem pakāpties līdz direktora krēslam ir labākajā gadījumā liekulīgs. Nevaru spriest par to, cik lielā mērā Jutai Strīķei un visiem pārējiem KNAB darbiniekiem būtu jājūtas vainīgiem par to, ka divi kolēģi izrādījās kretini esam. Taču, ja viņi visi ir kolektīvi atbildīgi par to, ko šie kretini izdarīja, tad piedodiet, bet arī pašam Godmanim steigšus ir jādemisionē kaut vai tāpēc, ka viņš bija ministrs Kalvīša valdībā, kura gandrīz sagrāva valsts tautsaimniecību. Arī Ministru kabinetā tādā gadījumā vajadzētu darboties tikai cilvēkiem, kuri tur iepriekš nav strādājuši. Brašie politikāņi. No Jutas viņiem ir bail. Nožēlojami.
Būsim, lūdzu, visi ļoti, ļoti moži nākamajās divās nedēļās, lai redzētu, kas ir bijis īstais iemesls, kāpēc savajadzējās vēl divas nedēļas laika. Vai "pareizais" cilvēks vēl nav atrasts? Vai varbūt "pareizais" cilvēks ir atrasts, bet vēl nav pārliecināts? Tas varētu pat būt ticami. Jebkurš cilvēks par puslīdz kārtībā esošu pašcieņu un karjeras attīstību taču nelīdīs amatā, kura absolūti pretīgi politiskais raksturs ir pierādīts jau sen. Kārtējā diena un kārtējais lēmums valdošās bandas dzīvē. Cik žēl, ka tas kārtējo reizi apliecina ne vien mums, bet visai pasaulei, ka Latvijas Republikas valdība nav ieinteresēta cīņā pret korupciju, un tas, kārtējo reizi, ir ļoti, ļoti maigi teikts.
Jauku visiem dienu. Izņemot tos, kuri sargā korumpantus un korupciju. Viņi jauku dienu nav pelnījuši.
Nu, johaidī! Tas ir vienīgais vārds, kuru varu attiecināt uz Ivara Godmaņa vadītās valdības bezgalīgo čammāšanos ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Nu ziņots, ka valsts smagi norūpētais Godmaņpapus ir nolēmis, ka kandidātu pieteikšanās KNAB direktora amatam turpināsies ... vēl divas nedēļas. Drīz atzīmēsim pusgadu, kopš valdošā (...) politizētu iemeslu dēļ atbrīvojās no iepriekšējā KNAB direktora. Visu laiku kopš tam tā ir izmisīgi pūlējusies atrast veidu, kā amatā iebīdīt sev paklausīgu marioneti, tikai tādā veidā, lai sabiedrība to nepamanītu un, Dievs pasargi, atkal neizietu ielās, lai vismaz tiem dažiem kliķes dalībniekiem, kuriem sirdsapziņa vēl nav gluži atrofējusies, neradītu kuņga sāpes. "Nu, vajag" -- tā apmēram valdības vadītājs ir "paskaidrojis," kāpēc procesā ir vajdzīgas vēl divas nedēļas.
Acīmredzamā problēma ir tā, ka vēl nav atradies "pareizais" cilvēks. Pieteikušās patlaban ir četras personas. Par vienu no tām es jau rakstīju -- haizivs un "pedofīlu" mednieks Ādamsons, kurš ir teicis, ka viņa piedalīšanās konkursā ir tā, lai process būtu "interesantāks." Dievs ar viņu. Pieteikušies ir arī viens Kārtības policijas un viens Drošības policijas pārstāvis. Un ir pieteikusies Juta Strīķe.
Normālā valstī viņai būtu visas izredzes konkursā uzvarēt, lai gan normālā valstī KNAB vadībā joprojām strādātu Aleksejs Loskutovs. Protams, Godmaņpapus no zila gaisa izvilka "principu," ka konkursā uz KNAB vadītāja vietu nedrīkst kandidēt tie, kuri patlaban tur strādā. To no valdošās bandas vadošā pārstāvja, protams, var saprast. Labāk noteikti būtu tur iebīdīt kādu, kuram paies pusgads vai gads kamēr iešūposies, cita starpā varbūt nepamanīs, kā valdošie izmantos savus "administratīvos resursus" gaidāmajās pašvaldību un Eiropas vēlēšanās. Taču ārpus tā, liegums KNAB darbiniekiem pakāpties līdz direktora krēslam ir labākajā gadījumā liekulīgs. Nevaru spriest par to, cik lielā mērā Jutai Strīķei un visiem pārējiem KNAB darbiniekiem būtu jājūtas vainīgiem par to, ka divi kolēģi izrādījās kretini esam. Taču, ja viņi visi ir kolektīvi atbildīgi par to, ko šie kretini izdarīja, tad piedodiet, bet arī pašam Godmanim steigšus ir jādemisionē kaut vai tāpēc, ka viņš bija ministrs Kalvīša valdībā, kura gandrīz sagrāva valsts tautsaimniecību. Arī Ministru kabinetā tādā gadījumā vajadzētu darboties tikai cilvēkiem, kuri tur iepriekš nav strādājuši. Brašie politikāņi. No Jutas viņiem ir bail. Nožēlojami.
Būsim, lūdzu, visi ļoti, ļoti moži nākamajās divās nedēļās, lai redzētu, kas ir bijis īstais iemesls, kāpēc savajadzējās vēl divas nedēļas laika. Vai "pareizais" cilvēks vēl nav atrasts? Vai varbūt "pareizais" cilvēks ir atrasts, bet vēl nav pārliecināts? Tas varētu pat būt ticami. Jebkurš cilvēks par puslīdz kārtībā esošu pašcieņu un karjeras attīstību taču nelīdīs amatā, kura absolūti pretīgi politiskais raksturs ir pierādīts jau sen. Kārtējā diena un kārtējais lēmums valdošās bandas dzīvē. Cik žēl, ka tas kārtējo reizi apliecina ne vien mums, bet visai pasaulei, ka Latvijas Republikas valdība nav ieinteresēta cīņā pret korupciju, un tas, kārtējo reizi, ir ļoti, ļoti maigi teikts.
Jauku visiem dienu. Izņemot tos, kuri sargā korumpantus un korupciju. Viņi jauku dienu nav pelnījuši.
trešdiena, 2008. gada 19. novembris
Par Stokholmu, baumām un bezcerīgām kustībām -- pārdomas trešdienā
Labdien, lasītāji!
Pirms maza brītiņa atgriezos no Stokholmas. Tur 18. novembra atzīmēšana bija ļoti jauka. Biju mazliet pārsteigts par ieradušos cilvēku skaitu -- viņu bija ļoti daudz, gan baznīcā, gan arī pēc tam svētku sarīkojumā. Paldies organizētājiem par ielūgumu. Runāja Latvijas vēstniece Zviedrijā Elita Kuzma, runāju es. Tika paziņoti Pasaules brīvo latviešu apvienības un Latviešu kultūras fonda balvu saņēmēji. Noskatījāmies Valsts prezidenta uzrunu (piezīme Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem - viņam ir jāiemācās, kā lietot Teleprompteru, jo patlaban tas labi neizskatās). Pēc pārtraukuma, kurā tika pasniegti pīrāgi un Rīgas "šampanietis" (man kaut kā likās, ka pēc tam, kad iestājāmies Eiropas savienībā, šo šķirdrumu saukt par šampanieti būs aizliegts, bet laikam ne), dziedāja vienmēr lieliskā Ieva Akurātere are grupu Lidojošais paklājs. Drīzumā būs jauns albūms, Stokholmā tas tika prezentēts. Grupā ir ne vien Ieva, bet arī tautas dziesmu meistare Zane Šmite, vienkārši elpu aizraujoši talantīgā ģitāriste Ilze Grunte, un Ievas Akurateres dēls Matīss. Vārdu sakot, vakars bija izdevies. Saku vēlreiz paldies tā organizētājiem.
***
Mājās pārbraucot ziņu lapās pāris lietas krita acīs. Pirmkārt, vēsts, ka it kā ir aizturēti ļaudis, kuri ir izplatījuši baumas par lata devalvāciju. Tā nu reiz ir lieta, kuru es absolūti nesaprotu. Kāda velna pēc baumu izplatīšana par jebkuru tematu būtu sodāma lieta?! Šīs lietas pamatā acīmredzot ir pārliecība, ka Latvijas iedzīvotāji ir viens riktīgi liels aunu bars. Pietiks ar to, ka kāds pačukstēs ausī, ka tiks devalvēts lats, un sākies kaut kāda milzīga panika. Lai rīkojas valdība tā, lai cilvēkiem nebūtu iemesla tā kaut kam ticēt, un nebūs arī baumas. Diemžēl valdība tā nemēdz rīkoties, bet tur tā pati ir vainīga.
***
Ziņots, ka ļaužu grupiņa, kuru sevi kādreiz sauca par Eiroskeptiķiem tagad saukšoties Rīcības partija. Ņemot vērā to, ka šie ir ļautiņi, kuri acīmredzot turpina uzskatīt, ka Latvijai Eiropas nauda nav vajadzīga, var droši prognozēt, ka vārda nosaukums nepacels viņus no null-komma-nullpatdsmit procentu atbalsta, kāds ir patlaban, un labi vien ir. Latvijā ir arī pietiekami aptaurēti ļaudis, kuri domā, ka arī NATO Latvijai nevajadzētu būt. Arī viņiem neviens īpaši uzmanību nepievērš. Un labi, ka tā.
Jauku visiem dienu!
Pirms maza brītiņa atgriezos no Stokholmas. Tur 18. novembra atzīmēšana bija ļoti jauka. Biju mazliet pārsteigts par ieradušos cilvēku skaitu -- viņu bija ļoti daudz, gan baznīcā, gan arī pēc tam svētku sarīkojumā. Paldies organizētājiem par ielūgumu. Runāja Latvijas vēstniece Zviedrijā Elita Kuzma, runāju es. Tika paziņoti Pasaules brīvo latviešu apvienības un Latviešu kultūras fonda balvu saņēmēji. Noskatījāmies Valsts prezidenta uzrunu (piezīme Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem - viņam ir jāiemācās, kā lietot Teleprompteru, jo patlaban tas labi neizskatās). Pēc pārtraukuma, kurā tika pasniegti pīrāgi un Rīgas "šampanietis" (man kaut kā likās, ka pēc tam, kad iestājāmies Eiropas savienībā, šo šķirdrumu saukt par šampanieti būs aizliegts, bet laikam ne), dziedāja vienmēr lieliskā Ieva Akurātere are grupu Lidojošais paklājs. Drīzumā būs jauns albūms, Stokholmā tas tika prezentēts. Grupā ir ne vien Ieva, bet arī tautas dziesmu meistare Zane Šmite, vienkārši elpu aizraujoši talantīgā ģitāriste Ilze Grunte, un Ievas Akurateres dēls Matīss. Vārdu sakot, vakars bija izdevies. Saku vēlreiz paldies tā organizētājiem.
***
Mājās pārbraucot ziņu lapās pāris lietas krita acīs. Pirmkārt, vēsts, ka it kā ir aizturēti ļaudis, kuri ir izplatījuši baumas par lata devalvāciju. Tā nu reiz ir lieta, kuru es absolūti nesaprotu. Kāda velna pēc baumu izplatīšana par jebkuru tematu būtu sodāma lieta?! Šīs lietas pamatā acīmredzot ir pārliecība, ka Latvijas iedzīvotāji ir viens riktīgi liels aunu bars. Pietiks ar to, ka kāds pačukstēs ausī, ka tiks devalvēts lats, un sākies kaut kāda milzīga panika. Lai rīkojas valdība tā, lai cilvēkiem nebūtu iemesla tā kaut kam ticēt, un nebūs arī baumas. Diemžēl valdība tā nemēdz rīkoties, bet tur tā pati ir vainīga.
***
Ziņots, ka ļaužu grupiņa, kuru sevi kādreiz sauca par Eiroskeptiķiem tagad saukšoties Rīcības partija. Ņemot vērā to, ka šie ir ļautiņi, kuri acīmredzot turpina uzskatīt, ka Latvijai Eiropas nauda nav vajadzīga, var droši prognozēt, ka vārda nosaukums nepacels viņus no null-komma-nullpatdsmit procentu atbalsta, kāds ir patlaban, un labi vien ir. Latvijā ir arī pietiekami aptaurēti ļaudis, kuri domā, ka arī NATO Latvijai nevajadzētu būt. Arī viņiem neviens īpaši uzmanību nepievērš. Un labi, ka tā.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2008. gada 17. novembris
Dažas domas valsts svētku priekšvakarā
Labrīt, lasītāji!
Pēc dažām stundām došos lidostas virzienā un tālāk uz Stokholmu, kur rītvakar valsts svētkos paredzēts uzrunāt tautiešus Zviedrijā. Kad pirms vairākiem mēnešiem saruna par šo procesu sākās, es pusnopietni kontaktpersonai teicu, ka uzruna droši vien būs drūma un depresīva, jo patlaban ir grūti teikt kaut ko pozitīvu par to, kas mūsu valstī darās. Taču, protams, tas bija tikai pusnopietni.
Amerikā augot 18. novembris bērnam reizēm bija pārbaudījums. Manā dzimtajā Čikāgā bija vairākas latviešu draudzes, un mācītāji un priesteri sprediķošanas pienākumu 18. novembrī rotēja. Nevēlos aizvainot nedz cilvēku, nedz konfesiju, bet tīras šausmas bija tajos gados, kad uzradās viens konkrēts Dieva pārstāvis uz zemes, jo sprediķis īsāks par septiņām vai astoņām stundām noteikti nebija, vismaz bērnam tā likās.
Taču mājās par 18. novembra nozīmi jautājums nebija. Par to, ka valoda mājās ir latviešu valoda, debašu nebija. Bērnudārza skolotāja mani uzņēma ar šausmām, jo viņas priekšā stāvēja bērns, kurš ne vien neprata angļu valodu, bet runāja valodā, par kuru skolotāja vispār neko nekad mūžā nebija dzirdējusi. Angļu valodu iemācījos, bet mājās ... tikai un vienīgi latviešu valoda. Mammai virs klavierēm stāvēja Blaumaņa teksts: "Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods." Viņa uz Latviju sāka braukt jau pagājušā gadsimta 80. gados (un reiz čekas "pieskatītājam", kurš viņai sekoja uz ielas, pajautāja, vai viņš negarlaikojas). Tā bija viņa, kuru es aizvietoju Latvijas universitātes Svešvalodu katedrā tad, kad viņai bija citi pienākumi, kuri neļāva vienu gadu tur mācīt angļu valodu, un viņas vietā atbraucu es. Es, kurš nekad nebūtu domājis, ka dzīve turpināsies Latvijā. 1991. gadā, kad viņa Latvijā piestrādāja Tautas frontē un Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam mācīja angļu valodu, negaidīti un negodīgi agri mūžā (54 g.) apstājās viņas sirds.
Bet Latvijas sirds neapstājas. Lai arī kādas nebūtu negācijas mūsu sabiedriski politiskajā apritē, un šo negāciju netrūkst nemaz, mēs nedrīkstam nepieminēt to brīnumu, kura dēļ mums vispār ir pašiem sava valsts. Tie drosmīgie, kuri pirms 90 gadiem gatavojās pasludināt valsts neatkarību, nevarēja zināt, kā tas beigsies, un vienubrīd likās, ka beigsies ļoti, ļoti slikti. Tikpat ļoti tie drosmīgie, kuri pirms 30 un 40 gadiem turēja svētu Latvijas neatkarības domu un tāpēc nereti nonāca gulagā, varēja sapņot, kā 1983. gadā teica Gunārs Astra: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs," bet konkrēti paredzēt, ka Padomju savienība izirs un sabruks pati zem sava svara tomēr nevarēja.
Un tomēr, te nu mēs esam. Mūsējā ir valsts, kurā mēs varam sarunāties latviešu valodā, mācīties latviešu valodā, dziedāt latviešu valodā, rakstīt latviešu valodā, sapņot latviešu valodā. Mums ir savi Olimpiskie čempioni (un arī valsts svētkos vērts atcerēties, ka pēc okupācijas pirmo zelta medaļu mājās pārnesa krievu tautības Latvijas iedzīvotājs vārdā Igors Vihrovs, arī viņa dēļ mēs varam lepoties par savu Latviju). Mūsu kultūra skan tāli un plaši, vai tā būtu Lailas Pakalniņas filma starptautiskos kinofestivālos, vai tā būtu fantastiskā Inese Galante vai elpu aizraujošais Egils Siliņš uz pasaules operas skatuvēm, vai arī tā būtu Marija Naumova, kura ar savu "wannošanos" plūca laurus Eirovīzijas dziesmu konkursā. Ja kas, sasodīts, tad mūsu valsts ir iestājusies Eiropas Savienībā un NATO, un ne mirkli nenovērtēsim pārāk zemu to, kāds milzīgs panākums tas bija, 13 gadu laikā pārvērsties no padomju republikas uz NATO dalībvalsti.
Un mums ir tomēr tik ļoti skaista valsts. Katrs, kurš mani pazīst personīgi, zina, ka esmu zvērināts pilsētnieks. Ja ir taisnība, ka katram latvietiem ir "savs kaktiņš, savs stūrītis zemes," es esmu gatavs savu stūrīti kādam pārdot par labu cenu, uzskatu, ka pats labākais, ko var teikt par laukiem ir tas, ka no tiem ir iespējams atgriezties pilsētā. Taču gadījuma apstākļos arī mani nevar atstāt vienaldzīgu Gaujas senleja, tumšie kalnāji ap Sabili Kurzemes pusē, akmeņainā jūrmala Vidzemē. Un Rīga. Skaistā, sirmā Rīga, vēl tik ļoti daudz jo skaistāka patlaban, kad mirgo iedvesmotais "Staro Rīga" pasākums (milzīgs paldies tā organizētājiem). Man skaista ir arī pilsēta, kurā es jau dzīvoju gandrīz divus gadu desmitus.
Vēlu visiem lasītājiem jaukus un aizkustinošus valsts svētkus. Sveika, Latvija! Paldies Tev, Latvija! Saules mūžu Tev, Latvija!
Pēc dažām stundām došos lidostas virzienā un tālāk uz Stokholmu, kur rītvakar valsts svētkos paredzēts uzrunāt tautiešus Zviedrijā. Kad pirms vairākiem mēnešiem saruna par šo procesu sākās, es pusnopietni kontaktpersonai teicu, ka uzruna droši vien būs drūma un depresīva, jo patlaban ir grūti teikt kaut ko pozitīvu par to, kas mūsu valstī darās. Taču, protams, tas bija tikai pusnopietni.
Amerikā augot 18. novembris bērnam reizēm bija pārbaudījums. Manā dzimtajā Čikāgā bija vairākas latviešu draudzes, un mācītāji un priesteri sprediķošanas pienākumu 18. novembrī rotēja. Nevēlos aizvainot nedz cilvēku, nedz konfesiju, bet tīras šausmas bija tajos gados, kad uzradās viens konkrēts Dieva pārstāvis uz zemes, jo sprediķis īsāks par septiņām vai astoņām stundām noteikti nebija, vismaz bērnam tā likās.
Taču mājās par 18. novembra nozīmi jautājums nebija. Par to, ka valoda mājās ir latviešu valoda, debašu nebija. Bērnudārza skolotāja mani uzņēma ar šausmām, jo viņas priekšā stāvēja bērns, kurš ne vien neprata angļu valodu, bet runāja valodā, par kuru skolotāja vispār neko nekad mūžā nebija dzirdējusi. Angļu valodu iemācījos, bet mājās ... tikai un vienīgi latviešu valoda. Mammai virs klavierēm stāvēja Blaumaņa teksts: "Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods." Viņa uz Latviju sāka braukt jau pagājušā gadsimta 80. gados (un reiz čekas "pieskatītājam", kurš viņai sekoja uz ielas, pajautāja, vai viņš negarlaikojas). Tā bija viņa, kuru es aizvietoju Latvijas universitātes Svešvalodu katedrā tad, kad viņai bija citi pienākumi, kuri neļāva vienu gadu tur mācīt angļu valodu, un viņas vietā atbraucu es. Es, kurš nekad nebūtu domājis, ka dzīve turpināsies Latvijā. 1991. gadā, kad viņa Latvijā piestrādāja Tautas frontē un Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam mācīja angļu valodu, negaidīti un negodīgi agri mūžā (54 g.) apstājās viņas sirds.
Bet Latvijas sirds neapstājas. Lai arī kādas nebūtu negācijas mūsu sabiedriski politiskajā apritē, un šo negāciju netrūkst nemaz, mēs nedrīkstam nepieminēt to brīnumu, kura dēļ mums vispār ir pašiem sava valsts. Tie drosmīgie, kuri pirms 90 gadiem gatavojās pasludināt valsts neatkarību, nevarēja zināt, kā tas beigsies, un vienubrīd likās, ka beigsies ļoti, ļoti slikti. Tikpat ļoti tie drosmīgie, kuri pirms 30 un 40 gadiem turēja svētu Latvijas neatkarības domu un tāpēc nereti nonāca gulagā, varēja sapņot, kā 1983. gadā teica Gunārs Astra: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs," bet konkrēti paredzēt, ka Padomju savienība izirs un sabruks pati zem sava svara tomēr nevarēja.
Un tomēr, te nu mēs esam. Mūsējā ir valsts, kurā mēs varam sarunāties latviešu valodā, mācīties latviešu valodā, dziedāt latviešu valodā, rakstīt latviešu valodā, sapņot latviešu valodā. Mums ir savi Olimpiskie čempioni (un arī valsts svētkos vērts atcerēties, ka pēc okupācijas pirmo zelta medaļu mājās pārnesa krievu tautības Latvijas iedzīvotājs vārdā Igors Vihrovs, arī viņa dēļ mēs varam lepoties par savu Latviju). Mūsu kultūra skan tāli un plaši, vai tā būtu Lailas Pakalniņas filma starptautiskos kinofestivālos, vai tā būtu fantastiskā Inese Galante vai elpu aizraujošais Egils Siliņš uz pasaules operas skatuvēm, vai arī tā būtu Marija Naumova, kura ar savu "wannošanos" plūca laurus Eirovīzijas dziesmu konkursā. Ja kas, sasodīts, tad mūsu valsts ir iestājusies Eiropas Savienībā un NATO, un ne mirkli nenovērtēsim pārāk zemu to, kāds milzīgs panākums tas bija, 13 gadu laikā pārvērsties no padomju republikas uz NATO dalībvalsti.
Un mums ir tomēr tik ļoti skaista valsts. Katrs, kurš mani pazīst personīgi, zina, ka esmu zvērināts pilsētnieks. Ja ir taisnība, ka katram latvietiem ir "savs kaktiņš, savs stūrītis zemes," es esmu gatavs savu stūrīti kādam pārdot par labu cenu, uzskatu, ka pats labākais, ko var teikt par laukiem ir tas, ka no tiem ir iespējams atgriezties pilsētā. Taču gadījuma apstākļos arī mani nevar atstāt vienaldzīgu Gaujas senleja, tumšie kalnāji ap Sabili Kurzemes pusē, akmeņainā jūrmala Vidzemē. Un Rīga. Skaistā, sirmā Rīga, vēl tik ļoti daudz jo skaistāka patlaban, kad mirgo iedvesmotais "Staro Rīga" pasākums (milzīgs paldies tā organizētājiem). Man skaista ir arī pilsēta, kurā es jau dzīvoju gandrīz divus gadu desmitus.
Vēlu visiem lasītājiem jaukus un aizkustinošus valsts svētkus. Sveika, Latvija! Paldies Tev, Latvija! Saules mūžu Tev, Latvija!
sestdiena, 2008. gada 15. novembris
Par Latvijas ļeņinistiskajām "elites" partijām un sviestu -- pārdomas sestdienā
Labrīt, lasītāji!
Nu, ko. Valsts budžets pieņemts. Jau šodien sāksies runas par to, kā to labot, kā vēl kaut kur samazināt līdzekļus. Lai veicas. Ekonomiska krīze nekāda joka lieta nav.
Taču Saeimas deputāti ir pamanījušies pa to starpu darīt arī citus darbiņus un nedarbiņus. Tā, piemēram, ceturtdien steidzamības kārtā (!) tika grozīts likums par interešu konfliktu, lai Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis varētu kļūt par Pareksa bankas valdes priekšsēdētāju. Atkārtosim. Steidzamības kārtā viena un viena vienīga cilvēka dēļ tika grozīts vesels likums. M. Bičevskis nepazīstu. Iespējams, viņš ir milzīgi liels banku lietu speciālists, augsti izglītots ar bankām saistātās augstskolās, institūtos un iestādēs, un neviens cits visā Latvijas Republikā un aiz tās robežām nebūtu labāks Pareksa bankas valdes priekšsēdētājs, kā tikai un vienīgi M. Bičevskis. Vai arī, iespējams, "Tautas" partijai sev vien zināmu iemeslu dēļ savajadzējās kādu, kas varēs banku, tās finanses un tās tālāko darbu "pieskatīt". Un tāpēc, atkārtosim vēlreiz -- steidzamības kārtā Saeimas "gudrās galvas" grozīja likumu. Tik bieži deputāti un deputāteļi uz steidzamības kārtu nesarosās. Bet šoreiz vajadzēja.
Savējais, mīļie. Varam aplūkot arī apstākli, ka aizturēti pāris Finanšu policijas pārstāvji par kukuļņemšanu. Vismaz man dzirdot nekur nav skanējusi doma, ka šajā kontekstā vajadzētu aplūkot Finanšu policiju pārraugošās iestādes vadības atbildību. Šī iestāde būtum Valsts ieņēmumu dienests, kurš arī ir iestāde, kurā noteikumi tiek grozīti viena konkrēta cilvēka vajadzībām, proti -- kad Vladimiram Vaškevicam atņēma pielaidi valsts noslēpumam, VID pēkšņi nolēma, ka viņa amatam pielaide vairs nav vajadzīga. Atliek vien atcerēties, kāpēc no amata tika padzīts KNAB šefs Loskutovs. Lūk, ne savējais.
Un šajā kontekstā es ar vislielāko pārliecību vēlos visiem, visiem ieteikt pacelt rokās šodienas Dienu un rūpīgi izlasīt politologa Ivara Ījaba rakstu "Ļeņins diemžēl tiešām ir izrādījies mūžam dzīvs." Tajā autors konstatē, ka valdošo (...) -- nē, piedodiet, sorry, atvainojiet un tut mir bloody Leid -- valdošo BANDU veido partijas, kuras ir vistiešākā veidā līdzīgas Ļeņina veidotajai Kompartijai: "Ļeņiniskās partijas lielākoties cenšas noliegt jebkuru ideoloģisku dažādību. Pareizā mācība ir pieņemama bez iebildumiem, ar riebumu un sašutumu noraidot jebkuru principiālu kritiku. Sistēmiskām problēmām ir jāpiedāvā vienīgi tīri tehnoloģiski risinājumi, un, ja tie noved purvā, jāvaino ārējie apstākļi un ienaidnieka diversijas."
Nevaru iedomāties labāku aprakstu nedz Kalvīša fatālajai pašpārliecinātībai, ne Kalniņa pretīgajam kašķīgumam protestu laikā, ne valdošo nemitīgai ņaudēšanai par to, ka vienīgā problēma ir viņu nespēja komunicēt ar tautu, nedz arī visas valdošās bandas gatavībai spiest balsošanas podziņu ne tāpēc, ka valstij vai Pareksa bankai un tās ļoti daudzajiem klientiem būtu labāk, bet tāpēc, ka savējam savajadzējās. Milzīgi liels paldies Ivaram Ījabam, un saku vēlreiz -- atrodiet šodien Dienu un izlasiet to, kas viņam ir sakāms.
***
Un varēsit atrast arī dzīvu patiesību citā jomā, proti: "Sviesta cietības pakāpe ir tieši proporcionāla maizes mīkstumam." Nudien dzīva patiesība.
Jauku visiem dienu!
Nu, ko. Valsts budžets pieņemts. Jau šodien sāksies runas par to, kā to labot, kā vēl kaut kur samazināt līdzekļus. Lai veicas. Ekonomiska krīze nekāda joka lieta nav.
Taču Saeimas deputāti ir pamanījušies pa to starpu darīt arī citus darbiņus un nedarbiņus. Tā, piemēram, ceturtdien steidzamības kārtā (!) tika grozīts likums par interešu konfliktu, lai Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis varētu kļūt par Pareksa bankas valdes priekšsēdētāju. Atkārtosim. Steidzamības kārtā viena un viena vienīga cilvēka dēļ tika grozīts vesels likums. M. Bičevskis nepazīstu. Iespējams, viņš ir milzīgi liels banku lietu speciālists, augsti izglītots ar bankām saistātās augstskolās, institūtos un iestādēs, un neviens cits visā Latvijas Republikā un aiz tās robežām nebūtu labāks Pareksa bankas valdes priekšsēdētājs, kā tikai un vienīgi M. Bičevskis. Vai arī, iespējams, "Tautas" partijai sev vien zināmu iemeslu dēļ savajadzējās kādu, kas varēs banku, tās finanses un tās tālāko darbu "pieskatīt". Un tāpēc, atkārtosim vēlreiz -- steidzamības kārtā Saeimas "gudrās galvas" grozīja likumu. Tik bieži deputāti un deputāteļi uz steidzamības kārtu nesarosās. Bet šoreiz vajadzēja.
Savējais, mīļie. Varam aplūkot arī apstākli, ka aizturēti pāris Finanšu policijas pārstāvji par kukuļņemšanu. Vismaz man dzirdot nekur nav skanējusi doma, ka šajā kontekstā vajadzētu aplūkot Finanšu policiju pārraugošās iestādes vadības atbildību. Šī iestāde būtum Valsts ieņēmumu dienests, kurš arī ir iestāde, kurā noteikumi tiek grozīti viena konkrēta cilvēka vajadzībām, proti -- kad Vladimiram Vaškevicam atņēma pielaidi valsts noslēpumam, VID pēkšņi nolēma, ka viņa amatam pielaide vairs nav vajadzīga. Atliek vien atcerēties, kāpēc no amata tika padzīts KNAB šefs Loskutovs. Lūk, ne savējais.
Un šajā kontekstā es ar vislielāko pārliecību vēlos visiem, visiem ieteikt pacelt rokās šodienas Dienu un rūpīgi izlasīt politologa Ivara Ījaba rakstu "Ļeņins diemžēl tiešām ir izrādījies mūžam dzīvs." Tajā autors konstatē, ka valdošo (...) -- nē, piedodiet, sorry, atvainojiet un tut mir bloody Leid -- valdošo BANDU veido partijas, kuras ir vistiešākā veidā līdzīgas Ļeņina veidotajai Kompartijai: "Ļeņiniskās partijas lielākoties cenšas noliegt jebkuru ideoloģisku dažādību. Pareizā mācība ir pieņemama bez iebildumiem, ar riebumu un sašutumu noraidot jebkuru principiālu kritiku. Sistēmiskām problēmām ir jāpiedāvā vienīgi tīri tehnoloģiski risinājumi, un, ja tie noved purvā, jāvaino ārējie apstākļi un ienaidnieka diversijas."
Nevaru iedomāties labāku aprakstu nedz Kalvīša fatālajai pašpārliecinātībai, ne Kalniņa pretīgajam kašķīgumam protestu laikā, ne valdošo nemitīgai ņaudēšanai par to, ka vienīgā problēma ir viņu nespēja komunicēt ar tautu, nedz arī visas valdošās bandas gatavībai spiest balsošanas podziņu ne tāpēc, ka valstij vai Pareksa bankai un tās ļoti daudzajiem klientiem būtu labāk, bet tāpēc, ka savējam savajadzējās. Milzīgi liels paldies Ivaram Ījabam, un saku vēlreiz -- atrodiet šodien Dienu un izlasiet to, kas viņam ir sakāms.
***
Un varēsit atrast arī dzīvu patiesību citā jomā, proti: "Sviesta cietības pakāpe ir tieši proporcionāla maizes mīkstumam." Nudien dzīva patiesība.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2008. gada 13. novembris
Oi, kāda bodīte! Kur varu pieteikties?
Labdien, lasītāji!
Ministru prezidents Ivars Godmanis šodien daļu dienas pavadīja Saeimā, kur viņam nācās atskaitīties par milzīgo bodīti, kas saucas amati valsts un pašvaldību uzņēmumos. Premjers stāstīja, ka pērn šo ļautiņu atalgošanai ir iztērēti gandrīz septiņi miljoni latu, ja ieskaitām sociālos maksājumus. Turklāt citas kategorijas ļaudis -- valsts kapitāla daļu turētāju pārstāvji -- saņēmuši vēl vairākus simtus tūkstošus latu.
Premjers arī pastāstīja, ka Valsts kontroles iedvesmota, valdība ir izstrādājusi jaunus noteikumus par to, kādā veidā dažādo valžu un padomju locekļi tiek atalgoti. Te uzmanību piesaista cipari. Sākot ar nākamā gada 1. janvāri, valsts kapitāla daļu turētāji nedrīkstēs pelnīt vairāk, kā 3500 latus mēnesī. Ak, vai! Kāds drastisks ierobežojums taupības laikmetā! Smagi ierobežoti tiks arī ministriju valsts sekretāri. Viņi drīkstēs būt valsts kapitāla daļu turētāji ne vairāk kā piecās mazajās, četrās vidējās, trīs lielajās un divās īpaši lielajās kapitālsabiedrībās -- tātad, 11 uzņēmumos uzreiz. Tīri brīnums, cik ārkārtīgi efektīvi šie ļaudis ir, ja var vienlaikus ieņemt tik ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudzus dažādus posteņus. Kas attiecas uz valžu un padomju locekļiem, viņiem turpmāk būs ļauts ieņemt ne vairāk kā trīs šādus amatus (nevis, teiksim -- vienu, kurš atbilstu attiecīgā cilvēka specialitātei), savukārt prēmijas viņi drīkstēs saņemt ne vairāk kā divas reizes gadā un to summa nedrīkstēs pārsniegt divu mēnešu algas kopsummu. Vai nav tā, ka nesen Godmanis runāja par to, ka prēmēšana ir jāizbeidz vispār?
Par to visu esmu rakstījis arī citreiz, šodien nākas vien konstatēt, ka kārtējo reizi valdošā (...) ir pierādījusi, ka "savējos" tā neaizskar. Visi zinām, kas ir valsts un pašvaldību uzņēmumu valžu un padomju locekļi. Nešaubos, šajās iestādēs strādā arī ļaudis, kuri savu darbu dara ar vislielāko pienākuma apziņu, taču galvenais pietiekami daudzos gadījumos ir tas, ka viņi ir kāda redzama politikāņa vai valdošās "elites" pārstāvētās partijas kabatā. Vienalga, vai ir laimējies kļūt par valsts sekretāru, padomdevēju, biroja vadītāju vai pat šoferi -- amats ir rokā, sēdi, pacel rociņu vajadzīgā brīdī, un skaties, kā lati ripo tavā kontā iekšā.
Virsrakstā jautāju, kur varu pieteikties. Retorisks jautājums.
Jauku visiem dienu!
Ministru prezidents Ivars Godmanis šodien daļu dienas pavadīja Saeimā, kur viņam nācās atskaitīties par milzīgo bodīti, kas saucas amati valsts un pašvaldību uzņēmumos. Premjers stāstīja, ka pērn šo ļautiņu atalgošanai ir iztērēti gandrīz septiņi miljoni latu, ja ieskaitām sociālos maksājumus. Turklāt citas kategorijas ļaudis -- valsts kapitāla daļu turētāju pārstāvji -- saņēmuši vēl vairākus simtus tūkstošus latu.
Premjers arī pastāstīja, ka Valsts kontroles iedvesmota, valdība ir izstrādājusi jaunus noteikumus par to, kādā veidā dažādo valžu un padomju locekļi tiek atalgoti. Te uzmanību piesaista cipari. Sākot ar nākamā gada 1. janvāri, valsts kapitāla daļu turētāji nedrīkstēs pelnīt vairāk, kā 3500 latus mēnesī. Ak, vai! Kāds drastisks ierobežojums taupības laikmetā! Smagi ierobežoti tiks arī ministriju valsts sekretāri. Viņi drīkstēs būt valsts kapitāla daļu turētāji ne vairāk kā piecās mazajās, četrās vidējās, trīs lielajās un divās īpaši lielajās kapitālsabiedrībās -- tātad, 11 uzņēmumos uzreiz. Tīri brīnums, cik ārkārtīgi efektīvi šie ļaudis ir, ja var vienlaikus ieņemt tik ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudzus dažādus posteņus. Kas attiecas uz valžu un padomju locekļiem, viņiem turpmāk būs ļauts ieņemt ne vairāk kā trīs šādus amatus (nevis, teiksim -- vienu, kurš atbilstu attiecīgā cilvēka specialitātei), savukārt prēmijas viņi drīkstēs saņemt ne vairāk kā divas reizes gadā un to summa nedrīkstēs pārsniegt divu mēnešu algas kopsummu. Vai nav tā, ka nesen Godmanis runāja par to, ka prēmēšana ir jāizbeidz vispār?
Par to visu esmu rakstījis arī citreiz, šodien nākas vien konstatēt, ka kārtējo reizi valdošā (...) ir pierādījusi, ka "savējos" tā neaizskar. Visi zinām, kas ir valsts un pašvaldību uzņēmumu valžu un padomju locekļi. Nešaubos, šajās iestādēs strādā arī ļaudis, kuri savu darbu dara ar vislielāko pienākuma apziņu, taču galvenais pietiekami daudzos gadījumos ir tas, ka viņi ir kāda redzama politikāņa vai valdošās "elites" pārstāvētās partijas kabatā. Vienalga, vai ir laimējies kļūt par valsts sekretāru, padomdevēju, biroja vadītāju vai pat šoferi -- amats ir rokā, sēdi, pacel rociņu vajadzīgā brīdī, un skaties, kā lati ripo tavā kontā iekšā.
Virsrakstā jautāju, kur varu pieteikties. Retorisks jautājums.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2008. gada 12. novembris
Par budžetu, policiju un bērna argumentiem no ministra mutes -- pārdomas trešdienā
Labrīt, lasītāji!
Nemaz nejūtos nelaimīgs, ka man nav jāpiedalās 2009. gada valsts budžeta izstrādāšanā. Piekrītu vārda brāļa Leiškalna šodien Dienas Biznesa teiktajam -- procesā ir lietas, kuras es nesaprotu, ja es tās saprastu, tad es varētu būt premjerministrs, bet tas ir amats, kurā mani neviens negaida. Turklāt vārda brālis Leiškalns ir Saeimas Budžeta komisijas priekšsēdētājs un noteikti saprot vairāk, nekā vidēji aritmētiskais valsts iedzīvotājs.
Neizpratni rada tas, kā valdošā (elite/koalīcija/ļoti-jauko-un-vienmēr-godīgo-ļaužu-kuri-nekad-nedomā-ne-par-ko-citu-kā-vienīgi-un-tikai-un-ekskluzīvi-par-tautu-un-tās-interesēm grupa -- izvēlēties vēlamo) ar budžeta lietām ir rīkojusies. Raugi, pie visa taupības budžeta ir izdevies sameklēt 200 miljonus latu, kurus atdot Pareksa bankai. Prieks par to. Banka ir glābta. Bet vai no tā izriet, ka nauda ir atņemta kaut kam citam, ja nu reiz tās nav daudz?
Uz šo domu uzvedina valdošās (...) paziņojums, ka nākamgad tiks likvidētas veselas 500 policijas štata vietas ar vēl dažām klāt. No vienas puses, Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis ir piedāvājis pat ļoti sakarīgu problēmu sarakstu, kuru dēļ kādu no policijas varētu arī padzīt: "Pirmais — personai nav atbilstošas izglītības, un tā nemācās. Tas parāda, ka cilvēks necenšas sevi pilnveidot. Otrais: spēkā esošs disciplinārsods — neatbilstība ieņemamajam amatam. Trešais — novērtējuma kategorija C. Atstādināts no dienesta pienākumu pildīšanas. Faktiskās valodas zināšanas neatbilst prasībām." Neizglītots, neieinteresēts, likumu un reglamentu neievērojošs, latviešu valodu neprotošs -- jā, tās nav rakstura īpašības, kuras veido pašu labāko policistu (lai gan būtu pat ļoti jauki, ja valdošā (...) jēdzienu "disciplinārsods -- neatbilstība ieņemajamam amatam" attiecinātu plašāk, tajā skaitā arī citās valsts iestādēs).
Taču no otras puses. Citējam daiļrunīgo iekšlietu ministru un "Tautas" partijas vadoni Segliņu, kurš nesen uzstājās televīzijas raidījumā "Degpunktā": ""Valstī ir pasliktinājusies sociālekonomiskā situācija. Liels bankrotu vilnis, ir liels atlaisto cilvēku skaits, ir pasliktinājusies kopējā situācija valstī, un ir cilvēki, kuri ienākumus vēlas gūt noziedzīgā ceļā. Noziedzības līmenis Latvijā šogad ir palielinājies par desmito tiesu. Veikali apzagti vairāk nekā 2000 reižu, nozagtas 1400 automašīnas. Uzradušies arī krāpnieki, kuri apmānījuši jau vairāk nekā 1000 cilvēku. Kopumā policisti reģistrējuši gandrīz 18 tūkstošus zādzību. Neizklausās iepriecinoši, vai ne? Turklāt izrādās – sava īpašuma sargāšanā bieži vien varam paļauties tikai paši uz sevi."
Vai tie ir tie apstākļi, kuri ved pie domas, ka policistu skaitu vajadzētu samazināt? Nu, nē, taču nē. Pieļauju, ka katrs bloga lasītājs varētu pastāstīt par gadījumu, kurā policija neieradās gluži tik ātri, cik gribētos, lai risinātu dzīvokļa apzagšanu / tiktu galā ar ļaudīm, kuru spēkrati uz ceļa sadūrušies / meklētu laupītāju u.tml. Uzreiz gribu teikt, ka attiecībās ar mani policija vienmēr ir bijusi pieklājīga un profesionāla, reiz, kad man dzīvokli apzaga, pat speciāli piemeklēja kolēģi, kura prata latviešu valodu, jo zināja, ka krievu valodu es neprotu (tas bija sen -- pagājušā gadsimta 90. gadu vidū). Taču pieklājība un korektums veidojas tad, kad policija ir ieradusies. Nu acīmredzot daudzviet Latvijā būs jāpagaida vēl ilgāk.
Tiesa, budžeta lietas mūsu valstī kārto ļaudis, kuri reizēm, cik var spriest, arī paši šo to nesaprot. Tā, piemēram, mūsu finanšu ministrs -- tas pats, kurš budžeta veidošanas laikā pāris nedēļas pavadīja Štatos -- ir nācis ar šādu paziņojumu: "Starptautiskās reitingu aģentūras pēdējo mēnešu laikā ir kļuvušas par ne pārāk konsekventu un atbildīgu ziņu avotu." Finanšu ministrs ir kļūdījies. Ja nu reiz kas, tad konsekventas aģentūras ir bijušas gan -- tās visas pēc kārtas ir samazinājušas Latvijas kredītreitingu un tas (to saprotu pat es, ja arī to nesaprot "Tautas" partiju pārstāvošais finanšu ministrs) tomēr ietekmē valsti un tās budžetu pa tiešo. Atkal citēšu Dienas Biznesu: "Slaktera apgalvojums zināmā mērā atgādina mazu bērnu prātojumus."
Jauku visiem dienu!
Nemaz nejūtos nelaimīgs, ka man nav jāpiedalās 2009. gada valsts budžeta izstrādāšanā. Piekrītu vārda brāļa Leiškalna šodien Dienas Biznesa teiktajam -- procesā ir lietas, kuras es nesaprotu, ja es tās saprastu, tad es varētu būt premjerministrs, bet tas ir amats, kurā mani neviens negaida. Turklāt vārda brālis Leiškalns ir Saeimas Budžeta komisijas priekšsēdētājs un noteikti saprot vairāk, nekā vidēji aritmētiskais valsts iedzīvotājs.
Neizpratni rada tas, kā valdošā (elite/koalīcija/ļoti-jauko-un-vienmēr-godīgo-ļaužu-kuri-nekad-nedomā-ne-par-ko-citu-kā-vienīgi-un-tikai-un-ekskluzīvi-par-tautu-un-tās-interesēm grupa -- izvēlēties vēlamo) ar budžeta lietām ir rīkojusies. Raugi, pie visa taupības budžeta ir izdevies sameklēt 200 miljonus latu, kurus atdot Pareksa bankai. Prieks par to. Banka ir glābta. Bet vai no tā izriet, ka nauda ir atņemta kaut kam citam, ja nu reiz tās nav daudz?
Uz šo domu uzvedina valdošās (...) paziņojums, ka nākamgad tiks likvidētas veselas 500 policijas štata vietas ar vēl dažām klāt. No vienas puses, Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis ir piedāvājis pat ļoti sakarīgu problēmu sarakstu, kuru dēļ kādu no policijas varētu arī padzīt: "Pirmais — personai nav atbilstošas izglītības, un tā nemācās. Tas parāda, ka cilvēks necenšas sevi pilnveidot. Otrais: spēkā esošs disciplinārsods — neatbilstība ieņemamajam amatam. Trešais — novērtējuma kategorija C. Atstādināts no dienesta pienākumu pildīšanas. Faktiskās valodas zināšanas neatbilst prasībām." Neizglītots, neieinteresēts, likumu un reglamentu neievērojošs, latviešu valodu neprotošs -- jā, tās nav rakstura īpašības, kuras veido pašu labāko policistu (lai gan būtu pat ļoti jauki, ja valdošā (...) jēdzienu "disciplinārsods -- neatbilstība ieņemajamam amatam" attiecinātu plašāk, tajā skaitā arī citās valsts iestādēs).
Taču no otras puses. Citējam daiļrunīgo iekšlietu ministru un "Tautas" partijas vadoni Segliņu, kurš nesen uzstājās televīzijas raidījumā "Degpunktā": ""Valstī ir pasliktinājusies sociālekonomiskā situācija. Liels bankrotu vilnis, ir liels atlaisto cilvēku skaits, ir pasliktinājusies kopējā situācija valstī, un ir cilvēki, kuri ienākumus vēlas gūt noziedzīgā ceļā. Noziedzības līmenis Latvijā šogad ir palielinājies par desmito tiesu. Veikali apzagti vairāk nekā 2000 reižu, nozagtas 1400 automašīnas. Uzradušies arī krāpnieki, kuri apmānījuši jau vairāk nekā 1000 cilvēku. Kopumā policisti reģistrējuši gandrīz 18 tūkstošus zādzību. Neizklausās iepriecinoši, vai ne? Turklāt izrādās – sava īpašuma sargāšanā bieži vien varam paļauties tikai paši uz sevi."
Vai tie ir tie apstākļi, kuri ved pie domas, ka policistu skaitu vajadzētu samazināt? Nu, nē, taču nē. Pieļauju, ka katrs bloga lasītājs varētu pastāstīt par gadījumu, kurā policija neieradās gluži tik ātri, cik gribētos, lai risinātu dzīvokļa apzagšanu / tiktu galā ar ļaudīm, kuru spēkrati uz ceļa sadūrušies / meklētu laupītāju u.tml. Uzreiz gribu teikt, ka attiecībās ar mani policija vienmēr ir bijusi pieklājīga un profesionāla, reiz, kad man dzīvokli apzaga, pat speciāli piemeklēja kolēģi, kura prata latviešu valodu, jo zināja, ka krievu valodu es neprotu (tas bija sen -- pagājušā gadsimta 90. gadu vidū). Taču pieklājība un korektums veidojas tad, kad policija ir ieradusies. Nu acīmredzot daudzviet Latvijā būs jāpagaida vēl ilgāk.
Tiesa, budžeta lietas mūsu valstī kārto ļaudis, kuri reizēm, cik var spriest, arī paši šo to nesaprot. Tā, piemēram, mūsu finanšu ministrs -- tas pats, kurš budžeta veidošanas laikā pāris nedēļas pavadīja Štatos -- ir nācis ar šādu paziņojumu: "Starptautiskās reitingu aģentūras pēdējo mēnešu laikā ir kļuvušas par ne pārāk konsekventu un atbildīgu ziņu avotu." Finanšu ministrs ir kļūdījies. Ja nu reiz kas, tad konsekventas aģentūras ir bijušas gan -- tās visas pēc kārtas ir samazinājušas Latvijas kredītreitingu un tas (to saprotu pat es, ja arī to nesaprot "Tautas" partiju pārstāvošais finanšu ministrs) tomēr ietekmē valsti un tās budžetu pa tiešo. Atkal citēšu Dienas Biznesu: "Slaktera apgalvojums zināmā mērā atgādina mazu bērnu prātojumus."
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2008. gada 11. novembris
Par Dimiteru ģimeni un tās savdabīgajām domām
Labdien, lasītāji!
Ziņots, ka viņsaulē aizgājušās leģendārās aktrises Vijas Artmanes redzamākie ģimenes pārstāvji -- dēls Kaspars un viņa daiļā līgaviņa Līga -- ir paziņojuši, ka nelaiķei par godu būtu uzstādāmi divi pieminekļi, tajā skaitā viens no tiem -- vietā, kur kādreiz rēgojās Ļeņins. Otrs būtu kapos, kur aktrise ir apglabāta.
Par pēdējo strīdu it kā nevarētu būt. Dižai aktrisei pienākas pienācīga atdusas vieta. Taču citādi gan ir jāsaka, ka te kārtējo reizi V. Artmanes pēctecis ir nācis ar, teiksim, savdabīgu domu. Pavisam, pavisam ekstrēmu. Dimitera madāma, kuru visbiežāk sabiedrība redz minoritāšu pasākumu laikā babuškas kostīmā tērptu, naidā izviebtu ģīmi un ikonas pa gaisu vicinādamu, ir paziņojusi, ka vieta, kur stāvēja Ļeņineklis "mūs iedvesmo." Jā, iedvesmo gan -- katru gadu tur pulcējas bariņš ļaužu, kuri tā arī nevar samerināties ar to, ka Padumjās savienības vairs nav. Ļeņina dzimšanas dienā tur puķes tiek liktas joprojām. Protams, Vija Artmane Padumjajā savienībā bija milzīga zvaigzne, par PSRS tautas aktrisi viņa kļuva jau 1969. gadā, arī Kompartijā viņa bija aktīva. Taču no tā neizriet, ka viņai būtu jākļūst par jauno Ļeņinu, un ar visu savu "iedvesmu," Dimitera madāma tomēr varētu padomāt arī par to, ko minētā vieta nozīmē latviešu tautai. Ne velti daudzas reliģijas izprovējušais Dimiters ar ierosmi ir nācis laikrakstā Telegraf, nevis kādā latviešu laikrakstā.
Par aizgājējiem sliktu nerunā un nerunāšu, bet atvase gan šai aizgājējai ir savdabīgs cilvēks. Ilgu laiku apsūdzēja valsti, ka tā mammu pienācīgi neapgādājot (un to tā arī izrietēja briesmīgie meli, kādi pēc aktrises nāves parādījās Krievijas massaziņas līdzekļos), kā teicu, paprovēja vienu reliģiju pēc citas, iekams nonāca pie pašreizējās, un, protams, pēdējos gados ir pārkvalicējies par vienu no valsts galvenajiem homofobiem. Ļoti iedvesmojoši. Dimitera madāma ir pateikusi, ka Rīgas mērs Jānis Birks noteikti piekritīšot domai, ka Ļeņinekļa vietā ir jāliek Vijineklis, jo viņš esot "dvēselisks cilvēks." Bet viņš ir arī tēvzemietis un "smadzenisks cilvēks," kurš, jācer, nemaz nebūs priecīgs par domu, ka Ļeņina vietā ir uzslejams cits piemineklis. Šī nu reiz ir doma, kura ir pasūtāma trīs mājas tālāk.
Jauku visiem dienu!
Ziņots, ka viņsaulē aizgājušās leģendārās aktrises Vijas Artmanes redzamākie ģimenes pārstāvji -- dēls Kaspars un viņa daiļā līgaviņa Līga -- ir paziņojuši, ka nelaiķei par godu būtu uzstādāmi divi pieminekļi, tajā skaitā viens no tiem -- vietā, kur kādreiz rēgojās Ļeņins. Otrs būtu kapos, kur aktrise ir apglabāta.
Par pēdējo strīdu it kā nevarētu būt. Dižai aktrisei pienākas pienācīga atdusas vieta. Taču citādi gan ir jāsaka, ka te kārtējo reizi V. Artmanes pēctecis ir nācis ar, teiksim, savdabīgu domu. Pavisam, pavisam ekstrēmu. Dimitera madāma, kuru visbiežāk sabiedrība redz minoritāšu pasākumu laikā babuškas kostīmā tērptu, naidā izviebtu ģīmi un ikonas pa gaisu vicinādamu, ir paziņojusi, ka vieta, kur stāvēja Ļeņineklis "mūs iedvesmo." Jā, iedvesmo gan -- katru gadu tur pulcējas bariņš ļaužu, kuri tā arī nevar samerināties ar to, ka Padumjās savienības vairs nav. Ļeņina dzimšanas dienā tur puķes tiek liktas joprojām. Protams, Vija Artmane Padumjajā savienībā bija milzīga zvaigzne, par PSRS tautas aktrisi viņa kļuva jau 1969. gadā, arī Kompartijā viņa bija aktīva. Taču no tā neizriet, ka viņai būtu jākļūst par jauno Ļeņinu, un ar visu savu "iedvesmu," Dimitera madāma tomēr varētu padomāt arī par to, ko minētā vieta nozīmē latviešu tautai. Ne velti daudzas reliģijas izprovējušais Dimiters ar ierosmi ir nācis laikrakstā Telegraf, nevis kādā latviešu laikrakstā.
Par aizgājējiem sliktu nerunā un nerunāšu, bet atvase gan šai aizgājējai ir savdabīgs cilvēks. Ilgu laiku apsūdzēja valsti, ka tā mammu pienācīgi neapgādājot (un to tā arī izrietēja briesmīgie meli, kādi pēc aktrises nāves parādījās Krievijas massaziņas līdzekļos), kā teicu, paprovēja vienu reliģiju pēc citas, iekams nonāca pie pašreizējās, un, protams, pēdējos gados ir pārkvalicējies par vienu no valsts galvenajiem homofobiem. Ļoti iedvesmojoši. Dimitera madāma ir pateikusi, ka Rīgas mērs Jānis Birks noteikti piekritīšot domai, ka Ļeņinekļa vietā ir jāliek Vijineklis, jo viņš esot "dvēselisks cilvēks." Bet viņš ir arī tēvzemietis un "smadzenisks cilvēks," kurš, jācer, nemaz nebūs priecīgs par domu, ka Ļeņina vietā ir uzslejams cits piemineklis. Šī nu reiz ir doma, kura ir pasūtāma trīs mājas tālāk.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2008. gada 10. novembris
Par Pareksa banku: Nejūtu paniku, ko domā citi?
Labrīt, lasītāji!
Esmu bijis Pareksa bankas klients kopš paša, paša banku sistēmas sākuma, tas varēja būt 1991. gada rudens, kad tur atvēru kontu, kurš man ir joprojām. Man Pareksa bankā ir arī pensiju plāns, un banka ir tā, kura izsniedza kredītu, lai es varētu sev iegādāties mājokli.
Ziņa, ka bankas īpašnieki bijuši spiesti bankas kontrolpaketi pārdot valstij par apaļiem diviem latiem (!), protams, nekādas patīkamas izjūtas neuzjundīja. Prātā iezibsnījās vārdi "banka" un "Baltija." Taču panikā nekritu, neskrēju uz vienu no tām bankas filiālēm, kuras iepirkumu centros strādā arī svētdienā. Nē, pareizāk sakot, vienā tādā biju gan, jo naudiņa bija vajadzīga. Tur cilvēks teica, ka pa dienu bijuši ļaudis, kas nākuši visu naudu ņemt laukā, bet daudz viņu nav bijis. Šorīt agri pie manas vietājās filiāles 10 minūtes pirms bankas atvēršanas stāvēja divas sievietes, varbūt viņas gaidīja samaksāt gāzes rēķinu.
Zinu, ka pankai nav pamata, paraleles ar Banku Baltija ir nevietā, jo Banka Baltija tomēr lielākoties bija piramīdu shēma ar visu no tā izrietošo. Patlaban valsts garantē depozītus līdz summai 50 tūkstoši eiro. Man jau ļoti patiktos, ja man bankā regulāri glabātos vairāk kā 50 tūkstoši eiro, bet dzīve ir dārgs prieks, tik daudz tur nav nekad, un tāpēc šajā nozīmē jūtos pasargāts pavisam. Vēl vairāk, zinu, ka mūsdienās kontroles sistēma banku sektorā ir daudz, daudz nozīmīgāka, nekā tā bija pagājušā gadsimta 90. gados. Piemēram, Finanšu un kapitāla tirgus komisija komercbanku likviditāti pārbauda katru dienu.
Taču šī ir situācija, kurā diemžēl ir jādomā arī par politiku un politikāņiem. Hrestomātisks jēdziens masu informācijas pasaulē ir šāds: Ja gribi, lai ziņa izskan pēc iespējas novēlotāk, paziņo kaut ko sestdienas vakarā, jo svētdien Latvijā laikrakstu nav. Iespējams, ka tā bija vienkārši laika sakritība, bet tomēr. Otrkārt, Pareksa banka tomēr ir bijusi iesaistīta arī politiskos procesos. "Man šķiet, ka mūsu ietekmei nav būtiskas nozīmes" -- tā par to šodien intervijā apgalvo bankas nu jau bijušais direktoru padomes priekšsēdētājs, bet neesmu pārliecināts, ka visi politikas novērotāji būs gatavi šo domu akceptēt. Daudziem liksies, ka patiesāks būs kādreizējais atzinums, ka valsts politikā nenotiek nekas, par ko nav lietas kursā atevišķi no mūsu valsts bagātākajiem cilvēkiem, tajā skaitā arī Pareksa bankas veidotājs Kargins. Dievs zina, ka te nu nav tā joma, kurā pat minimāli var veidoties politikāņu ierastā indeve, visu darīt vispirms savu un savu sponsoru interešu apmierināšanas labad. Vēl jākonstatē arī tas, ka mūsu valstij nav laimējies ar politiķiem, kuri finanšu lietās ir paši gudrākie. Sestdien jau rakstīju par to, kas nopietnajam žurnālam The Economist ir sakāms par Kalvīša valdības pieeju lietām, nu mums ir valdība, kuras finanšu ministrs budžeta gatavošanas laikā pazūd Amerikas virzienā...
Pasaules krīze nevarēja neskart arī Latviju. Valsts iesaistīšanās Pareksa bankas glābšanā ir daļa no daudz, daudz plašāka procesa, cita starpā intervencei bija vajadzīga arī Eiropas Savienības piekrišana. Es pagaidām jūtos mierīgs. Lasītāji, kuriem Pareksa bankā ir konti - kā jūtaties jūs?
Jauku visiem dienu!
Esmu bijis Pareksa bankas klients kopš paša, paša banku sistēmas sākuma, tas varēja būt 1991. gada rudens, kad tur atvēru kontu, kurš man ir joprojām. Man Pareksa bankā ir arī pensiju plāns, un banka ir tā, kura izsniedza kredītu, lai es varētu sev iegādāties mājokli.
Ziņa, ka bankas īpašnieki bijuši spiesti bankas kontrolpaketi pārdot valstij par apaļiem diviem latiem (!), protams, nekādas patīkamas izjūtas neuzjundīja. Prātā iezibsnījās vārdi "banka" un "Baltija." Taču panikā nekritu, neskrēju uz vienu no tām bankas filiālēm, kuras iepirkumu centros strādā arī svētdienā. Nē, pareizāk sakot, vienā tādā biju gan, jo naudiņa bija vajadzīga. Tur cilvēks teica, ka pa dienu bijuši ļaudis, kas nākuši visu naudu ņemt laukā, bet daudz viņu nav bijis. Šorīt agri pie manas vietājās filiāles 10 minūtes pirms bankas atvēršanas stāvēja divas sievietes, varbūt viņas gaidīja samaksāt gāzes rēķinu.
Zinu, ka pankai nav pamata, paraleles ar Banku Baltija ir nevietā, jo Banka Baltija tomēr lielākoties bija piramīdu shēma ar visu no tā izrietošo. Patlaban valsts garantē depozītus līdz summai 50 tūkstoši eiro. Man jau ļoti patiktos, ja man bankā regulāri glabātos vairāk kā 50 tūkstoši eiro, bet dzīve ir dārgs prieks, tik daudz tur nav nekad, un tāpēc šajā nozīmē jūtos pasargāts pavisam. Vēl vairāk, zinu, ka mūsdienās kontroles sistēma banku sektorā ir daudz, daudz nozīmīgāka, nekā tā bija pagājušā gadsimta 90. gados. Piemēram, Finanšu un kapitāla tirgus komisija komercbanku likviditāti pārbauda katru dienu.
Taču šī ir situācija, kurā diemžēl ir jādomā arī par politiku un politikāņiem. Hrestomātisks jēdziens masu informācijas pasaulē ir šāds: Ja gribi, lai ziņa izskan pēc iespējas novēlotāk, paziņo kaut ko sestdienas vakarā, jo svētdien Latvijā laikrakstu nav. Iespējams, ka tā bija vienkārši laika sakritība, bet tomēr. Otrkārt, Pareksa banka tomēr ir bijusi iesaistīta arī politiskos procesos. "Man šķiet, ka mūsu ietekmei nav būtiskas nozīmes" -- tā par to šodien intervijā apgalvo bankas nu jau bijušais direktoru padomes priekšsēdētājs, bet neesmu pārliecināts, ka visi politikas novērotāji būs gatavi šo domu akceptēt. Daudziem liksies, ka patiesāks būs kādreizējais atzinums, ka valsts politikā nenotiek nekas, par ko nav lietas kursā atevišķi no mūsu valsts bagātākajiem cilvēkiem, tajā skaitā arī Pareksa bankas veidotājs Kargins. Dievs zina, ka te nu nav tā joma, kurā pat minimāli var veidoties politikāņu ierastā indeve, visu darīt vispirms savu un savu sponsoru interešu apmierināšanas labad. Vēl jākonstatē arī tas, ka mūsu valstij nav laimējies ar politiķiem, kuri finanšu lietās ir paši gudrākie. Sestdien jau rakstīju par to, kas nopietnajam žurnālam The Economist ir sakāms par Kalvīša valdības pieeju lietām, nu mums ir valdība, kuras finanšu ministrs budžeta gatavošanas laikā pazūd Amerikas virzienā...
Pasaules krīze nevarēja neskart arī Latviju. Valsts iesaistīšanās Pareksa bankas glābšanā ir daļa no daudz, daudz plašāka procesa, cita starpā intervencei bija vajadzīga arī Eiropas Savienības piekrišana. Es pagaidām jūtos mierīgs. Lasītāji, kuriem Pareksa bankā ir konti - kā jūtaties jūs?
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2008. gada 8. novembris
Prezidents un aizspriedumi, stabilitātes garants un eksperti -- pārdomas sestdienā
Labrīt, lasītāji!
Lai arī cik ļoti sadraudzīgs pasākums tas ir vai nav, Valsts prezidenta klātbūtne tā dēvētajās Lūgšanu brokastīs tomēr pauž valsts augstākās amatpersonas atbalstu radikāliem aizspriedumiem. Nešaubos, ka Valdis Zatlers patiešām vēlas valsts reliģisko organizāciju starpā iedvest iecietību, kā viņš paziņoja pirms minētā pasākuma. Taču Lūgšanu brokastu orgkomitejā ir tādi cilvēki, pirmkārt jau bļaustīgās (un, cik man zināms, savos pasākumos valsts valodu ignorējošās) organizācijas "Jaunā paaudze" pārstāvji, kuri iecietību nevēlas, ja tā nesaskan ar viņu šauri aizspriedumaino pasaules skatienu. To pašu var teikt arī par atsevišķiem "lielo" konfesiju vadītājiem. Ir arī jautājums par baznīcas šķirtību no valsts, taču galvenais tomēr ir valsts vadītāja klātbūtne pasākumā, kuru organizē arī ļaudis, kuriem saskaņa sabiedrībā nav nedz vajadzīga, nedz arī viņi to vēlas. Vaira Vīķe-Freiberga to saprata, pērn it kā to saprata arī pašreizējais Rīgas pils iemītnieks. Žēl, ka šogad šī sapratne pazuda.
***
Un vēl. Mūsu kādreizējais "stabilitātes garants" nenogurdams cenšas Latvijai iestāstīt divas lietas. Pirmkārt, ka viņa politika tā dēvētajos "treknajos gados" bija pavisam pareiza. Otrkārt, viņš nekad nav kļūdījies, ja nu vien nav vienmēr mācējis sevi paskaidrot. Latvijas iedzīvotāji, kuri ir spiesti paciest gan divciparu skaitlī mērāmu inflāciju, gan arī visu pārējo, kas radās no Everesta kāpēja pašpārliecības, to visu var uztvert kā vēlas (un "Tautas" partijas 2,9% reitings ļoti labi parāda, kāda šī attieksme ir), taču šo politiku novērtē arī eksperti no ārpasaules. Jaunākajā žurnāla The Economist numurā Kalvīša valdības politika ir apzīmēta ar vārdu "reckless," to tulkot var ar jēdzieniem "neapdomīgs", "pārgalvīgs" un "pārdrošs." Turklāt žurnāls arī atcerējās, ka viens no valdību veidojošajiem politikāņiem procesu aprakstīja ar jēdzienu "gāzi grīdā." Lieki teikt, ka neko pozitīvu The Economist par to visu nedomā.
Jauku visiem dienu!
Lai arī cik ļoti sadraudzīgs pasākums tas ir vai nav, Valsts prezidenta klātbūtne tā dēvētajās Lūgšanu brokastīs tomēr pauž valsts augstākās amatpersonas atbalstu radikāliem aizspriedumiem. Nešaubos, ka Valdis Zatlers patiešām vēlas valsts reliģisko organizāciju starpā iedvest iecietību, kā viņš paziņoja pirms minētā pasākuma. Taču Lūgšanu brokastu orgkomitejā ir tādi cilvēki, pirmkārt jau bļaustīgās (un, cik man zināms, savos pasākumos valsts valodu ignorējošās) organizācijas "Jaunā paaudze" pārstāvji, kuri iecietību nevēlas, ja tā nesaskan ar viņu šauri aizspriedumaino pasaules skatienu. To pašu var teikt arī par atsevišķiem "lielo" konfesiju vadītājiem. Ir arī jautājums par baznīcas šķirtību no valsts, taču galvenais tomēr ir valsts vadītāja klātbūtne pasākumā, kuru organizē arī ļaudis, kuriem saskaņa sabiedrībā nav nedz vajadzīga, nedz arī viņi to vēlas. Vaira Vīķe-Freiberga to saprata, pērn it kā to saprata arī pašreizējais Rīgas pils iemītnieks. Žēl, ka šogad šī sapratne pazuda.
***
Un vēl. Mūsu kādreizējais "stabilitātes garants" nenogurdams cenšas Latvijai iestāstīt divas lietas. Pirmkārt, ka viņa politika tā dēvētajos "treknajos gados" bija pavisam pareiza. Otrkārt, viņš nekad nav kļūdījies, ja nu vien nav vienmēr mācējis sevi paskaidrot. Latvijas iedzīvotāji, kuri ir spiesti paciest gan divciparu skaitlī mērāmu inflāciju, gan arī visu pārējo, kas radās no Everesta kāpēja pašpārliecības, to visu var uztvert kā vēlas (un "Tautas" partijas 2,9% reitings ļoti labi parāda, kāda šī attieksme ir), taču šo politiku novērtē arī eksperti no ārpasaules. Jaunākajā žurnāla The Economist numurā Kalvīša valdības politika ir apzīmēta ar vārdu "reckless," to tulkot var ar jēdzieniem "neapdomīgs", "pārgalvīgs" un "pārdrošs." Turklāt žurnāls arī atcerējās, ka viens no valdību veidojošajiem politikāņiem procesu aprakstīja ar jēdzienu "gāzi grīdā." Lieki teikt, ka neko pozitīvu The Economist par to visu nedomā.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2008. gada 7. novembris
Par kādreizējo haizivi un smirdoņu kultūras jomā -- pārdomas piektdienā
Labrīt, lasītāji!
Saki, ko gribi, bet saprātu zaudējis kādreizējā jūras haizivs Jānis Ādamsons tomēr nav, lai arī cik ļoti varēja šķist citādi tad, kad viņš brūķēja milzīgu muti tā dēvētā "pedofīlijas skandāla" laikā, par ko viņam arī nācās maksāt bargu naudu. Ādamsons kādreiz skaitījās "lokomotīve" gan nebūtībā aizgājušajam "Latvijas ceļam" (tā grupele, kura apvienojās ar Šlesera biznesa projektu nav "LC" vārda cienīga, manā uztverē "LC" ir miris), gan arī Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (LSDSP). Ādamsons, lūk, ir paziņojis, ka arī viņš pietieksies konkursā uz vakanto KNAB direktora amatu, bet viņš saprotot, ka izredžu uz to viņam nav nekādu. Tur arī ir veselā saprāta elements. Savā paziņojumā ex-deputāts ir pateicis, "ar korupciju man nav nekāda sakara, to neviens man nevar pārmest." To nu nevaram zināt, bet noteikti varam zināt, ka Ādamsona kādreiz pārstāvētā LSDSP Rīgas pārvaldīšanas laikā pieļāva visnotaļ daudz dažādu smuču, partijas vārds pavīdējis arī bēdīgi slavenajā "stipendiātu" sakarā. Saki, kas ir tavi draugi ... -- tas ir princips, kurš būtu attiecināms arī šoreiz, jo KNAB direktoram ir jābūt ne vien profesionālim savā jomā, viņam tomēr arī ir jābūt bez apšaubāmas politiskās vēstures. Nemaz nerunājot par to, ka KNAB direktora amatā nevajadzētu būt cilvēkam, kurš neprot atšķirt patiesību no ļaunām tenkām, kā tas bija redzams minētā "skandāla" laikā.
***
Varbūt es kaut ko nesaprotu, bet man attiecībā uz Kultūras fonda vadītāju Bankovski sanāk apmēram šādi: Cilvēks ar KF naudu ir rīkojies mistiski, lai neteiktu krietni, krietni smagāk, un tie, kuriem KF nauda bija jāimaksā, ir palikuši bešā. No tā pašam Bankovskim izriet nudien elpu aizraujošs paziņojums: KF valde, lūk, "nepārmet, ka man nav talanta uz finanšu darījumiem." Tas laikam nudien ir "talants," Imantam Ziedonim daudzu mēnešu garumā neizmaksāt naudu, kas vajadzīga veselības aprūpei. Vēl vairāk tas ir liels, liels "talants" pateikt, ka trūkstošo naudu atradīs pēc tam, kad Bankovskis būs pārdevis sev piederošu nekustāmo īpašumu. Lūk, kur rodas mana nesapratne -- vai no tā izriet, ka Bankovskis KF naudu ir piesavinājies, ja jau viņam tā būs jāatdod no personīgajiem līdzekļiem? Piedodiet, bet te ir divas lietas sakāmas. Pirmkārt, ir nudien jābrīnās par cilvēkiem, kuri atrodas KF valdē, vismaz tiem diviem, kuri šonedēļ piedalījās sēdē un acīmredzot neatrada nekādu iemeslu pārmetumiem par Bankovska "talantiem." Acīmredzot bezkaunības viņiem netrūkst. Otrkārt, te pilnīgi bez jebkāda jautājuma ir darbs likuma aizsardzības instancēm. Neviens nevaram zināt, kas tur īsti ir noticis, jo acīmredzot to pat nezina tie, kuri skaitās KF valdes locekļi, bet te ir kārtējā situācija, kura smird pa ļoti lielu gabalu. Kultūru gribas turēt svētu, bet te nu ir redzams, ka vismaz dažreiz tā atrodas tajā pašā mēslu bedrē, kurā atrodas tik ļoti daudz kas, kas mūsu republikā saistās ar naudas lietām.
Jauku visiem dienu!
Saki, ko gribi, bet saprātu zaudējis kādreizējā jūras haizivs Jānis Ādamsons tomēr nav, lai arī cik ļoti varēja šķist citādi tad, kad viņš brūķēja milzīgu muti tā dēvētā "pedofīlijas skandāla" laikā, par ko viņam arī nācās maksāt bargu naudu. Ādamsons kādreiz skaitījās "lokomotīve" gan nebūtībā aizgājušajam "Latvijas ceļam" (tā grupele, kura apvienojās ar Šlesera biznesa projektu nav "LC" vārda cienīga, manā uztverē "LC" ir miris), gan arī Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (LSDSP). Ādamsons, lūk, ir paziņojis, ka arī viņš pietieksies konkursā uz vakanto KNAB direktora amatu, bet viņš saprotot, ka izredžu uz to viņam nav nekādu. Tur arī ir veselā saprāta elements. Savā paziņojumā ex-deputāts ir pateicis, "ar korupciju man nav nekāda sakara, to neviens man nevar pārmest." To nu nevaram zināt, bet noteikti varam zināt, ka Ādamsona kādreiz pārstāvētā LSDSP Rīgas pārvaldīšanas laikā pieļāva visnotaļ daudz dažādu smuču, partijas vārds pavīdējis arī bēdīgi slavenajā "stipendiātu" sakarā. Saki, kas ir tavi draugi ... -- tas ir princips, kurš būtu attiecināms arī šoreiz, jo KNAB direktoram ir jābūt ne vien profesionālim savā jomā, viņam tomēr arī ir jābūt bez apšaubāmas politiskās vēstures. Nemaz nerunājot par to, ka KNAB direktora amatā nevajadzētu būt cilvēkam, kurš neprot atšķirt patiesību no ļaunām tenkām, kā tas bija redzams minētā "skandāla" laikā.
***
Varbūt es kaut ko nesaprotu, bet man attiecībā uz Kultūras fonda vadītāju Bankovski sanāk apmēram šādi: Cilvēks ar KF naudu ir rīkojies mistiski, lai neteiktu krietni, krietni smagāk, un tie, kuriem KF nauda bija jāimaksā, ir palikuši bešā. No tā pašam Bankovskim izriet nudien elpu aizraujošs paziņojums: KF valde, lūk, "nepārmet, ka man nav talanta uz finanšu darījumiem." Tas laikam nudien ir "talants," Imantam Ziedonim daudzu mēnešu garumā neizmaksāt naudu, kas vajadzīga veselības aprūpei. Vēl vairāk tas ir liels, liels "talants" pateikt, ka trūkstošo naudu atradīs pēc tam, kad Bankovskis būs pārdevis sev piederošu nekustāmo īpašumu. Lūk, kur rodas mana nesapratne -- vai no tā izriet, ka Bankovskis KF naudu ir piesavinājies, ja jau viņam tā būs jāatdod no personīgajiem līdzekļiem? Piedodiet, bet te ir divas lietas sakāmas. Pirmkārt, ir nudien jābrīnās par cilvēkiem, kuri atrodas KF valdē, vismaz tiem diviem, kuri šonedēļ piedalījās sēdē un acīmredzot neatrada nekādu iemeslu pārmetumiem par Bankovska "talantiem." Acīmredzot bezkaunības viņiem netrūkst. Otrkārt, te pilnīgi bez jebkāda jautājuma ir darbs likuma aizsardzības instancēm. Neviens nevaram zināt, kas tur īsti ir noticis, jo acīmredzot to pat nezina tie, kuri skaitās KF valdes locekļi, bet te ir kārtējā situācija, kura smird pa ļoti lielu gabalu. Kultūru gribas turēt svētu, bet te nu ir redzams, ka vismaz dažreiz tā atrodas tajā pašā mēslu bedrē, kurā atrodas tik ļoti daudz kas, kas mūsu republikā saistās ar naudas lietām.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2008. gada 6. novembris
Par smalkjūtīgiem deputātiem un viņu aizvainojumu
Labrīt, lasītāji!
Vakar visnotaļ plaši izskanējusi vēsts, ka Saeimas deputātā Dzintarā Ābiķī piepeši ir uzplūdis liels aizvainojums par to, ka es viņdien raidījumā "Skats no malas" valdošo koalīciju nosaucu par valdošo bandu. Dz. Ābiķis svētulīgi paziņoja, ka viņš neesot nekad darījis neko, kas liktu viņam sajusties bandīta lomā.
Kā es vakar teicu visiem, kuri man par to zvanīja, ja deputāts Ābiķis piepeši pēc ļoti, ļoti daudziem gadiem politikā ir kļuvis tik dikti smalkjūtīgs, tad protams, protams es atvainojos viņam par aizskartām jūtām. Dievs pasargi, mūsu deputāti taču nakt un dien to vien domā, kā kalpot sabiedrībai un vecināt tās labklājību. Ne mirkli negribas viņos radīt nervozitāti, kura -- atkal saku, Dievs pasargi -- varētu likt viņiem, piemēram, rīkoties neadekvāti un neatbilstoši valsts un sabiedrības interesēm.
Bet. Pirmkārt, ja atmiņa neviļ, tad deputāts Ābiķis kaut kad miglainajā senatnē kādu laiku ir strādājis kā skolotājs. Jādomā, ka viņš tomēr labi zina, ka ir atšķirība starp jēdzienu "bandas loceklis" un "bandīts," ja arī pirmie četri burti abos gadījumos ir vienādi. Otrkārt, esmu pat ļoti pārliecināts, ka deputāts Ābiķis lieliski zina, kas ir komentējošā žurnālistika. Un treškārt, esmu pārsteigts, ka šis sašutuma uzplūdums ir uzradies tieši tagad, jo šī bloga lasītāji, kā arī raidījuma "Skats no malas" skatītāji labi zina, ka vārdu salikumu "valdošā+banda" es šajā otrdienā nebūt nelietoju pašu pirmo reizi.
Te sakāmas divas lietas. Pirmkārt, nevaru atkratīties no domas, ka Dz. Ābiķa paziņojums saistās ar vēlmi "Tautas" partijai nodrošināt jelkādu publicitāti laikā, kad tā ir kļuvusi apmēram tikpat populāra, kā begemots trauku veikalā. Kā kādreiz ir atzinis Oskars Vailds, ir briesmīgi, ja tevi aprunā, bet ir vēl briesmīgāk, ja neviens par tevi vispār nerunā.
Taču ir arī otra lieta. Dz. Ābiķis nav pirmais deputāts, kuram piepeši ir uznākusi vēlme sašust par to, kas ir skanējis raidījumā "Skats no malas." Pirms nu jau daudziem gadiem kādā vakarā Sallija Benfelde teica, ja jau autovadītājiem Latvijā ir vajadzīga psihpārbaude, tad tāda būtu vajadzīga arī Saeimas deputātiem. Es smejoties teicu, ka tādā gadījumā liela daļa deputātu būtu spiesti pamest siltās vietiņas. Dabūjām pat ļoti, ļoti oficiālu dusmīgu vēstuli no toreizējās Saeimas spīkeres Ilgas Kreituses. Citreiz kāds no bļaustīgajiem labējā spārna deputātiem itin sparīgi centās apgalvot, ka viņam ir visas iespējamās tiesības nākt un piedalīties "Skatā no malas," jo raidījumā esot izskanējis viedoklis, kurš viņam nepatīk, un tas nekas, ka raidījumā piedalās žurnālisti un viņš, bļaustīgais deputāts, pilnīgi noteikti žurnālists nava.
Bet deputātam Ābiķim es varu teikt to pašu, ko es teicu cilvēkam no LETAs, kurš pirms pāris gadiem mani iesūdzēja tiesā par to, ka es raidījumā reiz teicu, ka viņš nav uzvedies tā, kā uzvedas "īsti žurnālisti." Arī viņš, tāpat kā deputāts Ābiķis, vēlējās panākt, lai es nākamajā reizē raidījumā atvainojos. Viņam es tiesā teicu, ka protams, es varu atvainoties raidījumā ... ja cilvēks patiešām vēlas, lai es viņu raidījumā pārrunāju vēlreiz. Deputāta Ābiķa gadījumā ir tieši tas pats variants. Varu atvainoties par viņa aizskartajām sirds stīgām arī raidījumā. Bet tad nāksies vēlreiz atgādināt, kāpēc es valdošo koalīciju uzskatu par bandu un visas tās locekļus par bandas dalībniekiem. Un savas sirsniņas dziļumā esmu pat pilnībā pārliecināts, ka deputāts Ābiķis ļoti labi zina, kāpēc tas tā ir.
Jauku visiem dienu!
Vakar visnotaļ plaši izskanējusi vēsts, ka Saeimas deputātā Dzintarā Ābiķī piepeši ir uzplūdis liels aizvainojums par to, ka es viņdien raidījumā "Skats no malas" valdošo koalīciju nosaucu par valdošo bandu. Dz. Ābiķis svētulīgi paziņoja, ka viņš neesot nekad darījis neko, kas liktu viņam sajusties bandīta lomā.
Kā es vakar teicu visiem, kuri man par to zvanīja, ja deputāts Ābiķis piepeši pēc ļoti, ļoti daudziem gadiem politikā ir kļuvis tik dikti smalkjūtīgs, tad protams, protams es atvainojos viņam par aizskartām jūtām. Dievs pasargi, mūsu deputāti taču nakt un dien to vien domā, kā kalpot sabiedrībai un vecināt tās labklājību. Ne mirkli negribas viņos radīt nervozitāti, kura -- atkal saku, Dievs pasargi -- varētu likt viņiem, piemēram, rīkoties neadekvāti un neatbilstoši valsts un sabiedrības interesēm.
Bet. Pirmkārt, ja atmiņa neviļ, tad deputāts Ābiķis kaut kad miglainajā senatnē kādu laiku ir strādājis kā skolotājs. Jādomā, ka viņš tomēr labi zina, ka ir atšķirība starp jēdzienu "bandas loceklis" un "bandīts," ja arī pirmie četri burti abos gadījumos ir vienādi. Otrkārt, esmu pat ļoti pārliecināts, ka deputāts Ābiķis lieliski zina, kas ir komentējošā žurnālistika. Un treškārt, esmu pārsteigts, ka šis sašutuma uzplūdums ir uzradies tieši tagad, jo šī bloga lasītāji, kā arī raidījuma "Skats no malas" skatītāji labi zina, ka vārdu salikumu "valdošā+banda" es šajā otrdienā nebūt nelietoju pašu pirmo reizi.
Te sakāmas divas lietas. Pirmkārt, nevaru atkratīties no domas, ka Dz. Ābiķa paziņojums saistās ar vēlmi "Tautas" partijai nodrošināt jelkādu publicitāti laikā, kad tā ir kļuvusi apmēram tikpat populāra, kā begemots trauku veikalā. Kā kādreiz ir atzinis Oskars Vailds, ir briesmīgi, ja tevi aprunā, bet ir vēl briesmīgāk, ja neviens par tevi vispār nerunā.
Taču ir arī otra lieta. Dz. Ābiķis nav pirmais deputāts, kuram piepeši ir uznākusi vēlme sašust par to, kas ir skanējis raidījumā "Skats no malas." Pirms nu jau daudziem gadiem kādā vakarā Sallija Benfelde teica, ja jau autovadītājiem Latvijā ir vajadzīga psihpārbaude, tad tāda būtu vajadzīga arī Saeimas deputātiem. Es smejoties teicu, ka tādā gadījumā liela daļa deputātu būtu spiesti pamest siltās vietiņas. Dabūjām pat ļoti, ļoti oficiālu dusmīgu vēstuli no toreizējās Saeimas spīkeres Ilgas Kreituses. Citreiz kāds no bļaustīgajiem labējā spārna deputātiem itin sparīgi centās apgalvot, ka viņam ir visas iespējamās tiesības nākt un piedalīties "Skatā no malas," jo raidījumā esot izskanējis viedoklis, kurš viņam nepatīk, un tas nekas, ka raidījumā piedalās žurnālisti un viņš, bļaustīgais deputāts, pilnīgi noteikti žurnālists nava.
Bet deputātam Ābiķim es varu teikt to pašu, ko es teicu cilvēkam no LETAs, kurš pirms pāris gadiem mani iesūdzēja tiesā par to, ka es raidījumā reiz teicu, ka viņš nav uzvedies tā, kā uzvedas "īsti žurnālisti." Arī viņš, tāpat kā deputāts Ābiķis, vēlējās panākt, lai es nākamajā reizē raidījumā atvainojos. Viņam es tiesā teicu, ka protams, es varu atvainoties raidījumā ... ja cilvēks patiešām vēlas, lai es viņu raidījumā pārrunāju vēlreiz. Deputāta Ābiķa gadījumā ir tieši tas pats variants. Varu atvainoties par viņa aizskartajām sirds stīgām arī raidījumā. Bet tad nāksies vēlreiz atgādināt, kāpēc es valdošo koalīciju uzskatu par bandu un visas tās locekļus par bandas dalībniekiem. Un savas sirsniņas dziļumā esmu pat pilnībā pārliecināts, ka deputāts Ābiķis ļoti labi zina, kāpēc tas tā ir.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2008. gada 5. novembris
Ļoti labs rezultāts -- malacis Obama!
Labrīt, lasītāji!
Ne gluži ciešā miegā izgulēta nakts, šorīt neatgriezeniski pamodos jau mazliet pirms sešiem, jo vajadzēja iet un ieslēgt CNN. Un mirkli pēc tam -- dziļš, dziļš aizkustinājums. Amerikas Savienotās Valstis pirmo reizi vēsturē ir ievēlējušas tumšādainu prezidentu, tas ir cilvēks, uz kuru vistiešākā veidā var attiecināt jēdzienu "Afroamerikānis," jo tēvs viņam -- no Kenijas. Redzēju, kā ļoti pieklājīgu un saturīgu runu ne īpaši lielas cilvēku grupas priekšā pateica senators Džons Makkeins, viņš klātesošajiem atgādināja, ka vēlēšanas ir beigušās, bet amerikāņi visi ir amerikāņi. Savu līdzgaitnieci Sāru Peilinu viņš nosauca par "lielisku kampaņas dalībnieci," bet jādomā, ka nākamajās dienās nāksies rūgti nožēlot šīs ārprātīgi nekompetentās sievietes izvirzīšanu augstajam amatam, jo nav absolūti nekādu šaubu, ka tā Makkeinam maksāja ļoti daudz balsu. Iespējams gan, ne tik daudz, ka citādi būtu uzvarēts, jo Baraks Obama ir uzvarējis spēcīgi. Man rakstot nozīmīgajā Elektorālajā koledžā viņam ir 338 balsis (vajadzēja 270), iespējams, ka viņš galu galā saņems 378 balsis, kas būtu līdzīgs rezultāts Bila Klintona uzvarai 1996. gadā, bet vienādi vai otrādi viņš ir uzvarējis, un tas ir lieliski.
Paša Obamas runa, protams, izskanēja daudz, daudz lielāka pūļā priekšā, manas dzimtās pilsētas Čikāgas Granta parkā sapulcējās, tā ziņoja CNN, 125 tūkstoši cilvēku, lai dzirdētu savu uzvarošo kandidātu paziņojam, ja nu gadījumā kādam vēl ir šaubās par to, ka Amerika ir valsts, kurā katrs cilvēks var sasniegt to, ko vēlas un ir spējīgs sasniegt, ja kāds vēl šaubās par to, ka demokrātija ASV ir stipra, tad nu gan vairs par to uzdot jautājumus vairs nevar. B. Obama atgādināja arī to, ka Amerikas tauta sastāv no ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem, viņš pilnīgi noteikti bija pirmais uzvarošais kandidāts ASV prezidenta vēlēšanu vēsturē, kurš šajā sarakstā iekļāva arī gejus un lezbietes. Malacis.
Obama stāsies amatā nākamā gada janvārī, un viņš mantojumā saņems valsti, kurā ir dziļa ekonomiska krīze, kura pasaulē ir stipri nepopulāra, un kura, kā viņš pats arī atzina, patlaban piedalās divos karos. Daudz ko noteiks tas, kā jaunais prezidents izvēlēsies savus padomdevējus un pārstāvjus pasaulē, tajā skaitā nozīmīgs būs Valsts sekretāra (ārlietu ministra) amats. Interesanta doma -- atbalstu B. Obamam pauda šī amata kādreizējais pārstāvis Kolins Pauelss, kuram ar B. Obamu varētu būt daudz saskanīgāka politika, nekā ar melīgi kareivīgo Bušu. B. Obamam darbu atvieglos arī tas, ka abās Kongresa palātās viņa pārstāvētajai Demokrātu partijai būs ievērojams vairākums.
Šorīt Dienā ir citēts kādreizējais mūsu valsts ārlietu ministrs Valdis Birkavs, kurš apgalvo, ka par Latviju Obama nezinot "pilnīgi neko." Tā pilnīgi noteikti nav taisnība. Amerika Latvijai ir labs draugs un otrādi. Globālajā jomā cerēsim, ka B. Obamam izdosies rast miermīlīgākus risinājumus attiecībā uz Irāku un Afganistānu, arī uz Irānu, ka viņam būs skaidrs skats attiecībā uz Krieviju, ka viņš nekavējoties grozīs Buša pretīgo politiku attiecībā uz globālo sasilšanu u.tml. Tas ir svarīgi arī mums.
Prieks par šo rītu!
Jauku visiem dienu!
Ne gluži ciešā miegā izgulēta nakts, šorīt neatgriezeniski pamodos jau mazliet pirms sešiem, jo vajadzēja iet un ieslēgt CNN. Un mirkli pēc tam -- dziļš, dziļš aizkustinājums. Amerikas Savienotās Valstis pirmo reizi vēsturē ir ievēlējušas tumšādainu prezidentu, tas ir cilvēks, uz kuru vistiešākā veidā var attiecināt jēdzienu "Afroamerikānis," jo tēvs viņam -- no Kenijas. Redzēju, kā ļoti pieklājīgu un saturīgu runu ne īpaši lielas cilvēku grupas priekšā pateica senators Džons Makkeins, viņš klātesošajiem atgādināja, ka vēlēšanas ir beigušās, bet amerikāņi visi ir amerikāņi. Savu līdzgaitnieci Sāru Peilinu viņš nosauca par "lielisku kampaņas dalībnieci," bet jādomā, ka nākamajās dienās nāksies rūgti nožēlot šīs ārprātīgi nekompetentās sievietes izvirzīšanu augstajam amatam, jo nav absolūti nekādu šaubu, ka tā Makkeinam maksāja ļoti daudz balsu. Iespējams gan, ne tik daudz, ka citādi būtu uzvarēts, jo Baraks Obama ir uzvarējis spēcīgi. Man rakstot nozīmīgajā Elektorālajā koledžā viņam ir 338 balsis (vajadzēja 270), iespējams, ka viņš galu galā saņems 378 balsis, kas būtu līdzīgs rezultāts Bila Klintona uzvarai 1996. gadā, bet vienādi vai otrādi viņš ir uzvarējis, un tas ir lieliski.
Paša Obamas runa, protams, izskanēja daudz, daudz lielāka pūļā priekšā, manas dzimtās pilsētas Čikāgas Granta parkā sapulcējās, tā ziņoja CNN, 125 tūkstoši cilvēku, lai dzirdētu savu uzvarošo kandidātu paziņojam, ja nu gadījumā kādam vēl ir šaubās par to, ka Amerika ir valsts, kurā katrs cilvēks var sasniegt to, ko vēlas un ir spējīgs sasniegt, ja kāds vēl šaubās par to, ka demokrātija ASV ir stipra, tad nu gan vairs par to uzdot jautājumus vairs nevar. B. Obama atgādināja arī to, ka Amerikas tauta sastāv no ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem, viņš pilnīgi noteikti bija pirmais uzvarošais kandidāts ASV prezidenta vēlēšanu vēsturē, kurš šajā sarakstā iekļāva arī gejus un lezbietes. Malacis.
Obama stāsies amatā nākamā gada janvārī, un viņš mantojumā saņems valsti, kurā ir dziļa ekonomiska krīze, kura pasaulē ir stipri nepopulāra, un kura, kā viņš pats arī atzina, patlaban piedalās divos karos. Daudz ko noteiks tas, kā jaunais prezidents izvēlēsies savus padomdevējus un pārstāvjus pasaulē, tajā skaitā nozīmīgs būs Valsts sekretāra (ārlietu ministra) amats. Interesanta doma -- atbalstu B. Obamam pauda šī amata kādreizējais pārstāvis Kolins Pauelss, kuram ar B. Obamu varētu būt daudz saskanīgāka politika, nekā ar melīgi kareivīgo Bušu. B. Obamam darbu atvieglos arī tas, ka abās Kongresa palātās viņa pārstāvētajai Demokrātu partijai būs ievērojams vairākums.
Šorīt Dienā ir citēts kādreizējais mūsu valsts ārlietu ministrs Valdis Birkavs, kurš apgalvo, ka par Latviju Obama nezinot "pilnīgi neko." Tā pilnīgi noteikti nav taisnība. Amerika Latvijai ir labs draugs un otrādi. Globālajā jomā cerēsim, ka B. Obamam izdosies rast miermīlīgākus risinājumus attiecībā uz Irāku un Afganistānu, arī uz Irānu, ka viņam būs skaidrs skats attiecībā uz Krieviju, ka viņš nekavējoties grozīs Buša pretīgo politiku attiecībā uz globālo sasilšanu u.tml. Tas ir svarīgi arī mums.
Prieks par šo rītu!
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2008. gada 4. novembris
Par vēlēšanām ASV
Labdien, lasītāji!
Nu tā diena ir pienākusi. Šodien Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotāji dosies uz iecirkņiem, lai ievēlētu nākamo ASV prezidentu, kā arī visu Tautas pārstāvju palātu un vienu trešo daļu ASV Senāta. Man rakstot ASV austrumkrastā ir pulksten 7.02 no rīta, tas nozīmē, ka iecirkņi jau veras vaļā. Tiesa, Ņuhempšīras štatā ir maza, maza pilsētiņa, Dixville Notch (nemaz nemēģināšu to latviskot), kurā ļaudis balso jau pirmajā mirklī pēc pusnakts (tas nav aizliegts). Kopā balsoja 21 Dixville Notch iedzīvotājs. Rezultāts: Baraks Obama 15, Džons Makkeins -- 6.
Turu visus iespējamos īkšķus par Obamu. Tas ir pirmkārt tāpēc, ka abu kandidātu starpā viņš visizteiktāk nav Džordžs Bušs, un Bušs jaunākais Amerikai ir bijusi nepārspējama traģēdija. Ir pat ļoti iespējams, ka viņš ieies vēsturē kā visu laiku vissliktākais ASV prezidents. Viņa avantūra Irākā ir izmaksājusi daudzus tūkstošus dzīvību, tajā skaitā tur gāja bojā arī trīs mūsu valsts iedzīvotāji. Viņš sev ir pievācis gandrīz diktatoriskas tiesības, kuras nav bijušas nevienam citam prezidentam, tajā skaitā tiesības smagi ierobežot ASV pilsoņu tiesības, apstiprināt spīdzināšanas izmantošanu "cīņā pret terorismu" u.c. Viņš ir sagrāvis ASV tautsaimniecību, kā arī savas valsts reputāciju visā pasaulē. Turu īkšķus par Obamu arī tāpēc, ka Makkeins kā savu kandidāti viceprezidenta amatam ir izvēlējies elpu aizraujoši nekvalificētu kandidāti, par kuru katru dienu no skapja gluži vai lec laukā skeleti. Ja ASV prezidents amatā esot nomirst, viceprezidents kļūst par prezidentu, ASV vēsturē tas ir noticis deviņas reizes, un doma, ka Sāra Peilina varētu kļūt par pasaules spēcīgākās lielvalsts prezidenti ir pietiekami atbaidoša arī viņas pārstāvētās Republikāņu partijas atbalstītājiem. Un treškārt, esmu lepns, ka Amerikas Savienotās Valstis ir pārvarējušas rasismu un ir gatavas valsts vadošajā amatā ievēlēt tumšādainu amerikāni. Tas ir ļoti, ļoti liels solis.
Protams, ir jau iespējams, ka Obama zaudēs, it īpaši, ja Republikāņu partija sekos iepriekšējos gados nodibinātajam piemēram un rupji krāpsies. Cita lieta, ka Obamas pārstāvētajai Demokrātu partijai šogad ir pietiekami daudz naudas, lai novērotājus izvietotu visur, tajā skaitā arī 2000. gadā apstrīdētajā Floridā. Ziedojis partijai esmu arī es.
Otrs lielais jautājums ASV vēlēšanās ir par to, vai ASV Senātā Demokrātu partija iegūs konstitucionālo vairākumu, proti -- pietiekami balsis, lai varētu rīkoties kā vien partija vēlas. Tas, protams, nav bez bīstamības. Pagājušā gadsimtā Republikāņi vairākuma tiesības ASV Kongresā izmantoja ar milzīgu bezkaunību, Demokrātiem var būt vēlme atriebties. Taču nepieciešamība atbrīvoties no Buša "politikas" ir tik milzīga, ka esmu gatavs šo iespēju pieciest. Cita starpā ASV prezidents ar Senāta apstiprinājumu ieceļ valsts tiesnešus, tieši viņiem pieder pēdējais vārds par likumu. Bušam 2000. gadā bija iespēja nozagt vēlēšanas tāpēc, ka Augstākajā tiesā vairākums tiesnešu bija konservatīvu Republikāņu iecelti, un viņi visai Amerikai darīja zināmu, ka nav nepieciešams vēlēšanās saskaitīt visas balsis. Turklāt konzervatīvie tiesneši arvien vairāk rada draudus par to, ka Amerikā, piemēram, varētu atkal aizliegt abortus, kura rezultātā neskaitāmām sievietēm rastos milzīgas veselības problēmas. Nemaz nerunājot par man tuvām geju un lezbiešu tiesībām. Visu šo iemeslu dēļ ceru, ka nākamos pāris gadus Demokrāti varēs rīkoties spēcīgi un netraucēti.
Latvijai savukārt ir jāatceras, ka pirms vārdiem "Baraks Obama" un "Džons Makkeins" nāk vārdi "ASV prezidents." ASV prezidents vienmēr aizstāvēs savas valsts intereses. Latvija amerikāņiem ir mazs pleķītis. Priecājas par mūsu valsts draudzību. Priecātos te redzēt godīgu valsts pārvaldi, nevis to korumpēto bandu, kura ir uzsēdusies valstij uz kakla patlaban. Bet varu apzvērēt, ka ASV prezidents par Latviju iedomājas reti. Obamas rokās varētu būt cita attieksme pret Afganistānu nekā Makkeina. Mums visiem ir jāinteresējas par to, kā ASV tiks galā ar savu finanšu krīzi, jo tā ietekmē arī mūs. Bet citādi Latvijai nav būtiski, kurš no viņiem abiem kļūs par ASV prezidentu. Būtiski tas ir amerikāņiem. Lai nu Obamam šodien veicas.
Jauku visiem dienu!
Nu tā diena ir pienākusi. Šodien Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotāji dosies uz iecirkņiem, lai ievēlētu nākamo ASV prezidentu, kā arī visu Tautas pārstāvju palātu un vienu trešo daļu ASV Senāta. Man rakstot ASV austrumkrastā ir pulksten 7.02 no rīta, tas nozīmē, ka iecirkņi jau veras vaļā. Tiesa, Ņuhempšīras štatā ir maza, maza pilsētiņa, Dixville Notch (nemaz nemēģināšu to latviskot), kurā ļaudis balso jau pirmajā mirklī pēc pusnakts (tas nav aizliegts). Kopā balsoja 21 Dixville Notch iedzīvotājs. Rezultāts: Baraks Obama 15, Džons Makkeins -- 6.
Turu visus iespējamos īkšķus par Obamu. Tas ir pirmkārt tāpēc, ka abu kandidātu starpā viņš visizteiktāk nav Džordžs Bušs, un Bušs jaunākais Amerikai ir bijusi nepārspējama traģēdija. Ir pat ļoti iespējams, ka viņš ieies vēsturē kā visu laiku vissliktākais ASV prezidents. Viņa avantūra Irākā ir izmaksājusi daudzus tūkstošus dzīvību, tajā skaitā tur gāja bojā arī trīs mūsu valsts iedzīvotāji. Viņš sev ir pievācis gandrīz diktatoriskas tiesības, kuras nav bijušas nevienam citam prezidentam, tajā skaitā tiesības smagi ierobežot ASV pilsoņu tiesības, apstiprināt spīdzināšanas izmantošanu "cīņā pret terorismu" u.c. Viņš ir sagrāvis ASV tautsaimniecību, kā arī savas valsts reputāciju visā pasaulē. Turu īkšķus par Obamu arī tāpēc, ka Makkeins kā savu kandidāti viceprezidenta amatam ir izvēlējies elpu aizraujoši nekvalificētu kandidāti, par kuru katru dienu no skapja gluži vai lec laukā skeleti. Ja ASV prezidents amatā esot nomirst, viceprezidents kļūst par prezidentu, ASV vēsturē tas ir noticis deviņas reizes, un doma, ka Sāra Peilina varētu kļūt par pasaules spēcīgākās lielvalsts prezidenti ir pietiekami atbaidoša arī viņas pārstāvētās Republikāņu partijas atbalstītājiem. Un treškārt, esmu lepns, ka Amerikas Savienotās Valstis ir pārvarējušas rasismu un ir gatavas valsts vadošajā amatā ievēlēt tumšādainu amerikāni. Tas ir ļoti, ļoti liels solis.
Protams, ir jau iespējams, ka Obama zaudēs, it īpaši, ja Republikāņu partija sekos iepriekšējos gados nodibinātajam piemēram un rupji krāpsies. Cita lieta, ka Obamas pārstāvētajai Demokrātu partijai šogad ir pietiekami daudz naudas, lai novērotājus izvietotu visur, tajā skaitā arī 2000. gadā apstrīdētajā Floridā. Ziedojis partijai esmu arī es.
Otrs lielais jautājums ASV vēlēšanās ir par to, vai ASV Senātā Demokrātu partija iegūs konstitucionālo vairākumu, proti -- pietiekami balsis, lai varētu rīkoties kā vien partija vēlas. Tas, protams, nav bez bīstamības. Pagājušā gadsimtā Republikāņi vairākuma tiesības ASV Kongresā izmantoja ar milzīgu bezkaunību, Demokrātiem var būt vēlme atriebties. Taču nepieciešamība atbrīvoties no Buša "politikas" ir tik milzīga, ka esmu gatavs šo iespēju pieciest. Cita starpā ASV prezidents ar Senāta apstiprinājumu ieceļ valsts tiesnešus, tieši viņiem pieder pēdējais vārds par likumu. Bušam 2000. gadā bija iespēja nozagt vēlēšanas tāpēc, ka Augstākajā tiesā vairākums tiesnešu bija konservatīvu Republikāņu iecelti, un viņi visai Amerikai darīja zināmu, ka nav nepieciešams vēlēšanās saskaitīt visas balsis. Turklāt konzervatīvie tiesneši arvien vairāk rada draudus par to, ka Amerikā, piemēram, varētu atkal aizliegt abortus, kura rezultātā neskaitāmām sievietēm rastos milzīgas veselības problēmas. Nemaz nerunājot par man tuvām geju un lezbiešu tiesībām. Visu šo iemeslu dēļ ceru, ka nākamos pāris gadus Demokrāti varēs rīkoties spēcīgi un netraucēti.
Latvijai savukārt ir jāatceras, ka pirms vārdiem "Baraks Obama" un "Džons Makkeins" nāk vārdi "ASV prezidents." ASV prezidents vienmēr aizstāvēs savas valsts intereses. Latvija amerikāņiem ir mazs pleķītis. Priecājas par mūsu valsts draudzību. Priecātos te redzēt godīgu valsts pārvaldi, nevis to korumpēto bandu, kura ir uzsēdusies valstij uz kakla patlaban. Bet varu apzvērēt, ka ASV prezidents par Latviju iedomājas reti. Obamas rokās varētu būt cita attieksme pret Afganistānu nekā Makkeina. Mums visiem ir jāinteresējas par to, kā ASV tiks galā ar savu finanšu krīzi, jo tā ietekmē arī mūs. Bet citādi Latvijai nav būtiski, kurš no viņiem abiem kļūs par ASV prezidentu. Būtiski tas ir amerikāņiem. Lai nu Obamam šodien veicas.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2008. gada 3. novembris
Aizsardzības ministrs par olām: Tipiska 'Tautas' partijas pārliecība
Labdien, lasītāji!
Šonedēļ žurnālā Nedēļa kolēģe Sallija Benfelde ir intervējusi aizsardzības ministru Vinetu Veldri, intervijā ministrs pārrunā Bruņoto spēku nākotni taupības apstākļos. Neko daudz par finansēm ministrs nevar stāstīt, jo gluži loģiskā kārtā militārajās lietās daudz kas ir slepens, taču nav cilvēks varējis atturēties no nepalūgtām pārdomām arī par gluži nesaistītām lietām, un par to tad šodien bloga ieraksts. Lūk, kas V. Veldrem izsprucis visumā no zila gaisa:
"Vēl viena mums raksturīga lieta ir runāt par to, ko galīgi nezinām. Piemēram, ir interesanti palasīt politologu komentārus par partijām, bet viņi paši nekad nevienā partijā nav bijuši un nezina, kas tas ir un kā tur izskatās. Tas būtu tāpat, kā kritizēt ēdienus no ceptām olām, ja nekad neesi ēdis nevienu olu."
Te nu ministrs ir atkāpies no ministrēšanas un ir atgriezies pie prasta politikāņa ar sevis pārstāvētās "Tautas" partijas absolūto pārliecību, ka neviens to nesaprot, jo tā nav pratusi "komunicēt" ar ārpasauli. Acīmredzot V. Veldre nesajēdz, ka politologi (un arī žurnālisti/komentētāji) komentē to, ko partijas dara, nevis to, kas tās ir. Nav jābūt partijā, lai par to runātu, tieši tāpat kā, piedodiet, nav jāiebāž deguns seskam pakaļā, lai zinātu, ka tas smird. Vēl vairāk, vai no ministra teiktā izriet, ka par kultūru drīkst rakstīt tikai operdziedātāja, par sportu tikai pasaules čempions, vai par militārajām lietām tikai pulkvežleitnants? Absurds kaut kāds! Gribētos teikt, lai Veldre paliek pie savas specialitātes, bet, ak vai, viņš atrodas pavisam kur citur.
Un šajā sakarā arī viens akmentiņš kolēģes Benfeldes dārziņā -- grūti saprast, kā garā intervijā neatradās brīdis pajautāt par to, par ko šis vetārsts ir vislabāk zināms, proti, par viņa ceremoniālo zirgu gvardi. Nesen kādā pasākumā runāju ar kādu Aizsardzības ministrijas pārstāvi, kurš teica, ka nauda tai ir nolikta, nekur tā nav pazudusi. Taupības laikmetā varbūt pat "Tautas" partijas pārstāvis ir nonācis pie saprašanas, ka par to labāk nerunāt, bet apmātā partijā, kuras spicē joprojām ir ļaudis, kuri uzskata, ka nekad nav ne par ko kļūdījušies, uzticēties šādai saprātnei nudien nebūtu prāta darbs.
Jauku visiem dienu!
Šonedēļ žurnālā Nedēļa kolēģe Sallija Benfelde ir intervējusi aizsardzības ministru Vinetu Veldri, intervijā ministrs pārrunā Bruņoto spēku nākotni taupības apstākļos. Neko daudz par finansēm ministrs nevar stāstīt, jo gluži loģiskā kārtā militārajās lietās daudz kas ir slepens, taču nav cilvēks varējis atturēties no nepalūgtām pārdomām arī par gluži nesaistītām lietām, un par to tad šodien bloga ieraksts. Lūk, kas V. Veldrem izsprucis visumā no zila gaisa:
"Vēl viena mums raksturīga lieta ir runāt par to, ko galīgi nezinām. Piemēram, ir interesanti palasīt politologu komentārus par partijām, bet viņi paši nekad nevienā partijā nav bijuši un nezina, kas tas ir un kā tur izskatās. Tas būtu tāpat, kā kritizēt ēdienus no ceptām olām, ja nekad neesi ēdis nevienu olu."
Te nu ministrs ir atkāpies no ministrēšanas un ir atgriezies pie prasta politikāņa ar sevis pārstāvētās "Tautas" partijas absolūto pārliecību, ka neviens to nesaprot, jo tā nav pratusi "komunicēt" ar ārpasauli. Acīmredzot V. Veldre nesajēdz, ka politologi (un arī žurnālisti/komentētāji) komentē to, ko partijas dara, nevis to, kas tās ir. Nav jābūt partijā, lai par to runātu, tieši tāpat kā, piedodiet, nav jāiebāž deguns seskam pakaļā, lai zinātu, ka tas smird. Vēl vairāk, vai no ministra teiktā izriet, ka par kultūru drīkst rakstīt tikai operdziedātāja, par sportu tikai pasaules čempions, vai par militārajām lietām tikai pulkvežleitnants? Absurds kaut kāds! Gribētos teikt, lai Veldre paliek pie savas specialitātes, bet, ak vai, viņš atrodas pavisam kur citur.
Un šajā sakarā arī viens akmentiņš kolēģes Benfeldes dārziņā -- grūti saprast, kā garā intervijā neatradās brīdis pajautāt par to, par ko šis vetārsts ir vislabāk zināms, proti, par viņa ceremoniālo zirgu gvardi. Nesen kādā pasākumā runāju ar kādu Aizsardzības ministrijas pārstāvi, kurš teica, ka nauda tai ir nolikta, nekur tā nav pazudusi. Taupības laikmetā varbūt pat "Tautas" partijas pārstāvis ir nonācis pie saprašanas, ka par to labāk nerunāt, bet apmātā partijā, kuras spicē joprojām ir ļaudis, kuri uzskata, ka nekad nav ne par ko kļūdījušies, uzticēties šādai saprātnei nudien nebūtu prāta darbs.
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2008. gada 1. novembris
Par meliem - baltiem, melniem, zaļiem, citiem
Labrīt, lasītāji!
Šomēnes žurnālā Klubs ir plaša intervija ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, kuras laikā, tā intervijas autors, žurnālam esot radusies pārliecība, ka saruna ir ar tādu pavisam riktīgu prezidentu. Intervijā ir daudz interesantu atziņu, bet manu uzmanību neizbēgami piesaistīja tā, kuru droši vien ne bez gudras ziņas Klubs izcēla uz vāka: "Gribat man pajautāt, kad es pēdējo reizi meloju?"
Politikas pazinējiem, vai vismaz tiem, kurus neapmierināja veids, kādā V. Zatlers kļuva par valsts augstāko amatpersonu, atbilde uz šo jautājumu nebūtu tālu jāmeklē. Pēdējo reizi Valsts prezidents meloja tad, kad pēdējo reizi iesniedza amatpersonas deklarāciju par darbu slimnīcā. Ja jēdzienu "melošana" definē kā "taisnības nestāstīšana," tad minētajā deklarācijā V. Zatlers nepārprotami nestāstīja patiesību par saviem ienākumiem. Taču prezidentam atbildot uz jautājumu ir cits variants: "Droši vien pamatskolā." Turklāt pamatskolā prezidents tikts "drusku pakaunināts," bet acīmredzot tik ļoti, ka viņš tagad var apgalvot: "Kopš tās dienas nemeloju." Un vēl: "Nav balto melu (..) Meli, it sevišķi neveikli, dod neuzticēšanos, šaubas un visu, kas tam seko."
Situācija ap V. Zatlera "pateicībām" nudien bija neveikla, un tā pavisam noteikti radīja neuzticēšanos un šaubas. Kā esmu rakstījis citreiz, manuprāt, viņš amatā ir krietni paaudzies kopš sākotnējiem mēnešiem, kad viņš mēdza izskatīties kā traucoša furgona apgaismots zaķītis uz šosejas un jautājumu "kas es esmu?" nebūt neuzdeva dziļi filozofiskā nozīmē. Taču šmuce par "pateicībām" tomēr nav nekur pazudusi, un tāpēc interesanta ir cita vieta minētajā Kluba intervijā, kurā žurnālists par "aploksnēm" jautā pat vairāakārt, bet skaidru atbildi no prezidenta tā arī nedabū. Prezidents runā par visu ko, izņemot par lietu, vien atļaujoties apgalvot, ka situāciju ar "pateicībām" esot radījuši nevis ārsti, bet "politiķi un viņu uzdevumā birokrāti."
Un tā, lūk, ir jautājuma sāls. Apgalvojumam par politiķiem pamats ir tajā ziņā, ka, ievēlot Valdi Zatleru par prezidentu, Latvijas valdošā "elite" visiem ļoti skaidri pateica priekšā, ka Latvijā nav nepieciešams maksāt nodokļus par visiem ieņēmumiem. Kādu mēnesi, divus sabiedrībā virmuļoja debates par to, ka, ja reiz dakteris "aplokšņu" ņēmējs ir kļuvis par prezidentu, tad nu varbūt reizi par visām reizēm situāciju varēs sakārtot. Arī pats teicās, ka tā tas varētu būt. Bet nu esam nodzīvojuši vēl vienu gadu, un neatceros, ka no Veselības ministrijas vai jebkuras citas instances minētajā lietā būtu nākuši kādi priekšlikumi. Nebūt ne.
Un tā, redziet, ir lieta, kura liek mazliet sagumt. Tā ir valsts, kurā naudas maksāšana zem galda un "aploksnē" ir ierasta lieta, visi zina, ka tā ir ierasta lieta, droši vien lielākā daļa saprot, ka tas tomēr ir pavisam garām -- bet kopsaucējs skan apmēram tā: "Eh, ko nu tur? Tā tas ir bijis kopš padomju laikiem, mainīt jau to nevarēs neviens." Un, ja "apoloksnes" medicīnā ir OK, tad laikam tās ir OK arī celtniecībā, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā un visur citur. Un tad vairs nav nekāds brīnums, ka valsts budžets nepildās tā, kā tā pārvaldītāji to vēlētos, nav nekāds brīnums, ka Pasaules banka tā arī nekad nav atsaukusi savu jau pasen pausto domu, ka Latvijas Republika ir valsts, kurā notiek valsts sagrābšana.
Jauku visiem dienu!
Šomēnes žurnālā Klubs ir plaša intervija ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, kuras laikā, tā intervijas autors, žurnālam esot radusies pārliecība, ka saruna ir ar tādu pavisam riktīgu prezidentu. Intervijā ir daudz interesantu atziņu, bet manu uzmanību neizbēgami piesaistīja tā, kuru droši vien ne bez gudras ziņas Klubs izcēla uz vāka: "Gribat man pajautāt, kad es pēdējo reizi meloju?"
Politikas pazinējiem, vai vismaz tiem, kurus neapmierināja veids, kādā V. Zatlers kļuva par valsts augstāko amatpersonu, atbilde uz šo jautājumu nebūtu tālu jāmeklē. Pēdējo reizi Valsts prezidents meloja tad, kad pēdējo reizi iesniedza amatpersonas deklarāciju par darbu slimnīcā. Ja jēdzienu "melošana" definē kā "taisnības nestāstīšana," tad minētajā deklarācijā V. Zatlers nepārprotami nestāstīja patiesību par saviem ienākumiem. Taču prezidentam atbildot uz jautājumu ir cits variants: "Droši vien pamatskolā." Turklāt pamatskolā prezidents tikts "drusku pakaunināts," bet acīmredzot tik ļoti, ka viņš tagad var apgalvot: "Kopš tās dienas nemeloju." Un vēl: "Nav balto melu (..) Meli, it sevišķi neveikli, dod neuzticēšanos, šaubas un visu, kas tam seko."
Situācija ap V. Zatlera "pateicībām" nudien bija neveikla, un tā pavisam noteikti radīja neuzticēšanos un šaubas. Kā esmu rakstījis citreiz, manuprāt, viņš amatā ir krietni paaudzies kopš sākotnējiem mēnešiem, kad viņš mēdza izskatīties kā traucoša furgona apgaismots zaķītis uz šosejas un jautājumu "kas es esmu?" nebūt neuzdeva dziļi filozofiskā nozīmē. Taču šmuce par "pateicībām" tomēr nav nekur pazudusi, un tāpēc interesanta ir cita vieta minētajā Kluba intervijā, kurā žurnālists par "aploksnēm" jautā pat vairāakārt, bet skaidru atbildi no prezidenta tā arī nedabū. Prezidents runā par visu ko, izņemot par lietu, vien atļaujoties apgalvot, ka situāciju ar "pateicībām" esot radījuši nevis ārsti, bet "politiķi un viņu uzdevumā birokrāti."
Un tā, lūk, ir jautājuma sāls. Apgalvojumam par politiķiem pamats ir tajā ziņā, ka, ievēlot Valdi Zatleru par prezidentu, Latvijas valdošā "elite" visiem ļoti skaidri pateica priekšā, ka Latvijā nav nepieciešams maksāt nodokļus par visiem ieņēmumiem. Kādu mēnesi, divus sabiedrībā virmuļoja debates par to, ka, ja reiz dakteris "aplokšņu" ņēmējs ir kļuvis par prezidentu, tad nu varbūt reizi par visām reizēm situāciju varēs sakārtot. Arī pats teicās, ka tā tas varētu būt. Bet nu esam nodzīvojuši vēl vienu gadu, un neatceros, ka no Veselības ministrijas vai jebkuras citas instances minētajā lietā būtu nākuši kādi priekšlikumi. Nebūt ne.
Un tā, redziet, ir lieta, kura liek mazliet sagumt. Tā ir valsts, kurā naudas maksāšana zem galda un "aploksnē" ir ierasta lieta, visi zina, ka tā ir ierasta lieta, droši vien lielākā daļa saprot, ka tas tomēr ir pavisam garām -- bet kopsaucējs skan apmēram tā: "Eh, ko nu tur? Tā tas ir bijis kopš padomju laikiem, mainīt jau to nevarēs neviens." Un, ja "apoloksnes" medicīnā ir OK, tad laikam tās ir OK arī celtniecībā, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā un visur citur. Un tad vairs nav nekāds brīnums, ka valsts budžets nepildās tā, kā tā pārvaldītāji to vēlētos, nav nekāds brīnums, ka Pasaules banka tā arī nekad nav atsaukusi savu jau pasen pausto domu, ka Latvijas Republika ir valsts, kurā notiek valsts sagrābšana.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)