trešdiena, 2011. gada 27. aprīlis

Par prezidentiem un rakstāmmašīnām

Labrīt, lasītāji!

Šorīt, tēju dzerot un laikrakstus lasot, atdūros pret divām ziņām, kuras lika padomāt -- viena politiskā, bet otra -- nostalģiskā nozīmē.

Vispirms par to politisko. Latvijas Avīzē šodien ir intervija ar karjeras diplomātu Mārtiņu Virsi, kurš patlaban ir Latvijas vēstnieks Lietuvā. Jautāts par to, kāpēc Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite bauda "mūsu apvidū gluži neticamu sabiedrības atbalstu -- 80 un vairāk procentu iedzīvotāju pozitīvu vērtējumu," vēstnieks atbild, ka cita starpā "intervijās un sarunās Valsts prezidente neko nemudžina un runā ar cilvēkiem skaidru valodu par to, ko viņa domā. Nesen atkāpās ekonomikas ministrs -- interešu konflikta dēļ. Prezidente tā arī pateica, ka ministram jāizšķiras, uz kura krēsla -- biznesmeņa vai politiķa -- viņš vēlas sēdēt. Pēc pailgām pārdomām ministrs atkāpās."

Pie šī teksta, protams, es apstājos, lai padomātu, vai mūsu Valsts prezidents būtu bildis kaut vārdu par to, piemēram, ka mūsu valsts premjerministram ir visnotaļ kliedzošs interešu konflikts saistībā ar sievas biznesa interesēm, nemaz nerunājot par -- ak, kāda sakritība! -- par mūsu pašu ekonomikas ministru, kura personīgajās finansēs ir pietiekami daudz visnotaļ jancīga, lai neteiktu vairāk. Ja kaut ko esmu palaidis garām, tad atvainojos, bet šķiet, ka mūsu prezidents nav dalījies ar savām pārdomām par abiem minētajiem kungiem.

Un droši vien visi lasītāji labi saprot, kur te ir aprakts suns. Daļa Grībauskaite savu mandātu prezidenta amatam ieguva no lietuviešu tautas. Valdis Zatlers savu mandātu prezidenta amatam ieguva no piecdesmit astoņiem politikāņiem, piedevām apstākļos, par kuriem viņš pats vakar savā uzrunā Latvijas universitātē pateica, ka "es nevaru lepoties ar to, kā tika izvirzīta mana kandidatūra prezidenta amatam. Toreiz gan sabiedrībai, gan man centās atvēlēt statista lomu." Patlaban tā nelāgi sanāk, ka minētās problēmas ar politisko ētiku ir diviem džentlmeņiem tieši no tās partiju apvienības, kura vismaz patlaban visskaidrāk ir pateikusi, ka tā atbalsta domu, ka V. Zatleram Rīgas pilī būtu jāsaimnieko vēl četru gadu garumā.

Diskusijas par to, vai arī Latvijā būtu vēlams tautas vēlēts Valsts prezidents, turpinās jau visnotaļ sen, arī pašreizējais Valsts prezidents vakar par to teica, ka "apsveicu to, ka vairāki politiski spēki ir gatavi šo jautājumu apspriest Saeimā, sabiedrībā un ekspertu lokā." Šī jautājuma kontekstā runāts arī par to, vai tautas vēlēta prezidenta gadījumā būtu arī jāpaplašina viņa(s) patlaban visnotaļ ierobežoto tiesību loku. Lietuvā, piemēram, Valsts prezidentei ir tiesības izvirzīt kandidātus Valsts kontroliera, Valsts centrālas bankas vadītāja, Augstākās tiesas vadītāja, Augstākās tiesas tiesnešu, kā arī Ģenerālprokurora amatam. Viņa bez Seima iesaistīšanas ieceļ zemāka līmeņa tiesnešus. Tāpat Valsts prezidentei ir tiesības izvirzīt trīs no deviņiem Konstitucionālās tiesas tiesnešu, kā arī no visu minēto tiesnešu skaita -- tiesas priekšsēdētāja kandidatūru. Arī par šādām tiesībām runāts arī mūsu valstī.

Taču jautājums ir arī par kandidātu kvalitāti. Lietuvieši krietni apdedzināja politiskos pirkstus, augstākajā amatā ievēlot populistu Rolandu Paksu. Viņš prezidentūrā noturējās tikai mazliet vairāk par vienu gadu, kad Seims viņu atcēla no amata sakarā ar apšaubāmām attiecībām ar krievu biznesmeni Juriju Borisovu. Domājot par to, kuri politikāņi patlaban mūsu valstī skaitās populāri, atsevišķos gadījumos rodas pietiekami nopietnas pārdomas par cilvēka personīgajām finansēm un darījumiem. Protams, demokrātiskā iekārtā tas, ko tauta lemj, ir vērā ņemams, taču man jau sen ir licies, ka viens no iemesliem, kāpēc Igaunijai visās lietās pēc kārtas iet labāk nekā Latvijai (tajā skaitā, kā šodien vēstīts laikrakstā, pērn pirmo reizi 20 gadu laikā nodrošināt lielāku dzimušo nekā mirušo skaitu -- arī tas nav maz), ir tas, ka igauņiem pirmais prezidents pēc neatkarības atjaunošanas bija cilvēks leģenda Lenarts Meri, savukārt latviešiem pirmais prezidents bija komunālo pakalpojumu strādnieks, kuram galvenais trumpis bija uzvārds un nekas cits. Ar to es negribu teikt, ka komunālo pakalpojumu strādnieks bija slikts prezidents, taču kļūt par sabiedrības sirdsapziņas un morāles simbolu viņam neizdevās un nevarēja izdoties, un, diemžēl, tas pats ir sakāms par tiem, kuri nāca pēc viņa. Arī Vaira Vīķe-Freiberga par politikāņu nedarbiem būtu varējusi runāt krietni skarbāk, it īpaši viņas prezidentūras pēdējā gadā, kad "stabilitātes garanta" valdība valsts tautsaimniecību dzina nelaimes virzienā ar bēdīgi slavenā "gāzi grīdā" principa palīdzību.

Kas būtu bijuši mūsu valsts prezidenti, ja visu laiku arī mums būtu bijis tautas vēlēts prezidents? Kā vakar manā radio raidījumā teica sociologs Māris Brants, visticamāk pirmais Valsts prezidents būtu bijis Anatolijs Gorbunovs (Sandra Kalniete savā grāmatā "Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza" atceras, ka laikā pirms neatkarības atjaunošanas Padomju Latvijas Juristu biedrība aktīvi aicināja izveidot Latvijas PSR prezidenta posteni, un "juristu pozīciju stiprināja arī tas, ka vairums tautas iztēlē par nākamo prezidentu jau redzēja Anatoliju Gorbunovu), bet otrs -- Raimonds Pauls. Par pēdējo pilnīgi droši mēs nevaram būt, jo Vairas Vīķes-Freibergas vistiešākais analogs Lietuvā ir Valds Adamkuss, kurš tāpat kā mūsu prezidente valstī ieradās salīdzinoši neilgi pirms ievēlēšanas 1998. un tad atkal 2004. gadā (2003. gadā viņš zaudēja Paksam). Taču, pirmkārt, diez vai pirms četriem gadiem doma par kandidēšanu būtu radusies slimnīcas vadītājam, un, otrkārt, kopumā ņemot mūsdienās ir pietiekami daudz iemesla domāt par to, ka Valsts prezidenta ievēlēšanas likumā ir teikts, ka par prezidentu var ievēlēt "Latvijas pilsoni ar nevainojamu reputāciju." Valstī, kurā redzamākie politikāņi ir iesaistīti institūcijās (Saeima, Ministru kabinets), kuras sabiedrībā ir apmēram tikpat populāras, kā hrestomātiskais sesks parfimērijas veikalā, ar to "nevainojamo reputāciju" tā ir kā ir. Raugi, pat eiropeiskais paraugbērns, kurš patlaban ir Ministru kabineta priekšgalā, ir ar minētajām ētikas problēmām.

Vienu vārdu sakot, lai arī gribētos, un pat ļoti, ka mums būtu prezidents, kurš tāpat kā kolēģe Lietuvā par politikāņu nedarbiem runātu atklātā un skaidrā valodā, domājot par tautas vēlētu prezidentu pilnīgi noteikti ir jāatceras vecais teiciens par to, ka ļoti rūpīgi jāmērī, pirms sākt griezt.

***

Savukārt, nostalģiskās pārdomas radās no šādas vēsts: "Indijas pilsētā Mumbajā slēgta rūpnīca Godrej and Boyce -- pēdējā visā pasaulē, kas vēl ražoja rakstāmmašīnas." Es uz klaviatūras esmu rakstījis visu ko pēc kārtas kopš agras bērnības, tajā skaitā 5. klasē es savā skolā uzstādīju ātrrakstīšanas rekordu, kas stāvēja vēl ilgi un, iespējams, pastāv vēl joprojām. Elektriska rakstāmmašīna mūsu mājā mehānisko atvietoja visai drīz, kā liels tehnoloģisks brīnums likās tas, ka tajā bija mehānisms, kas ļāva izdzēst nepareizi uzrakstītu burtu, jo pirms tam tādā gadījumā bija jāķēpājas ar mazu pudelīti, kurā bija balts šķidrums. Protams, salīdzinoši drīz parādījās pirmie datori, manai mammai bija Makintoša dators, kuru viņa sauca Anšlāvs, un par rakstāmmašīnām mēs visi aizmirsām. Bet vienalga laikam kaut kā žēl, ka nekur vairs tās neražo. Man mehāniska rakstāmmašīna būtu apmēram tikpat vajadzīga, kā koka kaste ar ledu ledusskapja vietā, bet tomēr. Atkal ierīce no cilvēka mūža, kura kļuvusi par muzeja eksponātu.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2011. gada 23. aprīlis

Nezināšana

Labrīt, lasītāji! Ceru, ka visiem veidojas jaukas Lieldienu brīvdienas, kā nu katrs ir izvēlējies tās pavadīt. Vieniem tie ir pavasara saulgrieži, kad dabā viss pēc kārtas plaukst un zeļ. Citiem tie ir kristīga rakstura svētki. Tiesa, ne visiem ir gluži skaidra sajēga par to, kas tad tie svētki tā īsti ir. Šodien žurnālā SestDiena ir saruna ar aktrisi Madaru Saldoveri, kura šajās dienās Nacionālajā teātrī piedalās lugā "Lūgšana resnajai tantei." Žurnālists Raitis Strautiņš aktrisei jautā: "Kā svinēsi Lieldienas?" Aktrise atbild: "Nu, domāju, kādas divas olas es apēdīšu. Nezinu, vai Lieldienas ir reliģiski svētki. Kurš to teicis?" Un R. Strautiņš atbild: "Bībele."

Grūti būs Bībelē atrast to vietu, kur rītā, kad Marija un viņas draudzenes devās pie Jēzus kapa un atrada to tukšu, kāds turpat uz vietas teica "Davaj, turpmāk šo dienu mēs visi sauksim par Lieldienām." Patiesība šajā ziņā ir divējāda. Pirmkārt, kristiešu Lieldienas ir neizbēgami sajauktas ar ebreju Lieldienām, tajā skaitā iemesls, kāpēc pati Lieldienu diena var lēkāt amplitūdā no 22. marta līdz 25. aprīlim (šogad Lieldienas ir priekšpēdējā iespējamā dienā, 25. aprīlī tās nākamreiz būs vien 2038. gadā, un attiecīgais cikls ir 5,7 miljonus (!!) gadu garš) ir tas, ka datuma pamatā ir ebreju izpratne ne vien par saules, bet arī mēness ciklu. Un, otrkārt, pilnīgi konkrēta izpratne par to, ka Lieldienas ir svinamas konkrētā svētdienā, nemaz nerunājot par visu greznību, kas saistās ar pūpolu svētdienu (nezinu, kā no Tuvo austrumu palmām latvieši nonāca līdz pūpoliem, bet tā nu tas ir), zaļo ceturtdienu (līdzīgi attiecībās ar vārdu "mandāts," kurš ir attiecīgās dienas pamatā), lielo piektdienu, u.tml., nāca krietni pēc Jēzus nāves kā tādas. Pašā Bībelē par to nekas nav un nevarēja būt teikts.

Protams, es nebaros. Latvija jau kādu labu laiciņu bija pagalam ateistiska zeme, laikā kopš tā atguva neatkarību, pie mums reliģijas ziņā ir redzēti zili zaļi brīnumi, tajā skaitā no Amerikas importēta un pie mums pilnīgi krieviska sekta, visvisādas austrumu gudrības (piedodiet tie, kuri tajā ir iesaistīti, bet es nevaru citādi, kā ar smīnu uztvert blondus latviešus, kuri lēkā pa ielu krišnaīta ritmos, nu nevaru) u.tml. Aktrise Madara Saldovere minētās intervijas beigās pasaka: "Un kurš ir teicis, ka Dievam ir saistība ar Bībeli? Nē, es jau nesaku, ka nav. Es to vienkārši nezinu." Un ar to viņa, droši vien pati nezinot, ir pateikusi vienu ļoti, ļoti lielu patiesību, proti: Bībeli -- pilnīgi katru burtu, katru vārdu, katru teikumu, katru rindkopu un katru nodaļu -- rakstīja nevis Dievs, bet gan cilvēks. Cilvēks ar visām viņa vājībām un aizspriedumiem un zināšanu un nezināšanu, piedevām kopš pirmajiem pierakstiem tas viss ir tulkots un interpretēts pilnīgi uz nebēdu. Manuprāt, ja Dievs slepus ierastos uz Zemes virsas un pastaigātu pa dažādajām baznīcām, kādas it kā Viņa vārdā ir radītas, Viņam būtu gana daudz par ko būt pārsteigtam un jā, arī niknam. Par to SestDienā šodien ir arī ļoti smieklīga un arī ne bez savas ļoti lielas patiesības devas anekdote, bet to es lasītājiem par brīvu nedošu. Pērciet žurnālu paši (jo tajā ir arī ļoti interesantas intervijas ar hokeja leģendu Irbi, kā arī ar Romas katoļu šefu mūsu valstī, kurš pirmo reizi, cik varu atcerēties intervijas ar Romas katoļu šefiem, nav atradis par vajadzīgu diskutēt par cilvēka seksualitāti, par kuru viņš, kā jau celibāts cilvēkbērns, neko nezina).

Taču i reliģiski, i arī pavisam laicīgi ļaudis var būt šausmināti un sašutuši par citu nezināšanas piemēru mūsu republikā, proti -- izziņu, ka kādā aptaujā vairāk nekā trešā daļa atbildētāju ir teikuši, ka saule griežas ap Zemi un nevis otrādi. Grūti spriest, kas te ir pie vainas, vai skolā ļoti daudzi jaunieši astronomijas stundas laikā gulēja vai kā, bet tas tomēr pārsteidzoši, un neteiksim, ka īpaši pozitīvā nozīmē. Nemaz nē.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2011. gada 19. aprīlis

Par katoļu baznīcu un tās atvainošanos

Labdien, lasītāji!

Kaut kad drīz Latvijā tiks laista klajā grāmata, kurā Romas pāvests Benedikts "atvainosies" par to, ka divu tūkstošu gadu garumā baznīca vainoja ebrejus par Jēzus kristus nāvi. Te nu ir sakāmas pāris lietas.

Pirmkārt, acīmredzot Romas katoļu melnsvārči nekad nav pamanījuši vienu būtisku faktu, proti: Jēzus kristus pats bija ebrejs. Leģendārais pēdējais mielasts bija ebreju rituāls, un tas, ka laikā pēc Jēzus nāves cilvēki viņa vārdā nosauca citu reliģisku kustību, tas to nemaina nemaz.

Taču ir arī otra un daudz nozīmīgāka lieta. Romas katoļu baznīcai ir daudz kā vairāk, par ko atvainoties. Par Krusta kariem, kuri ir salīdzināmi ar genocīdu. Par to, ka daudzu gadsimtu garumā "pieeja debesīm" tika "garantēta" nevis tiem, kuri labi uzvedās, bet gan tiem, kuri finansēja pāvesta galmu (tā dēvēto indulģenču tirgošana). Par neticamo korupciju. Par to, ka 2. pasaules kara laikā Vatikāns pilnībā ignorēja holokaustu pret ebrejiem pat tik tālu, ka par toreizējo pāvestu Piju divpadsmito ir sarakstīta grāmata "Hitlera pāvests." Un, galvenais, par elpu aizraujošo liekulību cilvēka seksualitātes jomā.

Jo Romas katoļu baznīcu vada izkurtējušu veču bars, kuriem, vismaz teorētiski, seksuālas attiecības nav bijušas nekad, ja neskaita mazu bērnu seksuālu izmantošanu. Tieši šajā pēdējā gadījumā Vatikāns ir pieļāvis visbaisāko grēku, jo ļoti, ļoti daudzu gadu garumā priesterus pedofilus baznīca vienkārši sūtīja uz citu draudzi, nevis viņus novāca no trases pavisam. Tādēļ Amerikā vairākas Romas katoļu diakonijas ir bankrotējušas vai bankrota priekšā, jo upuriem ir jāmaksā kompensācija.

Šajā kontekstā jāaplūko arī kaut kas tāds, ko nesen Apvienoto nāciju organizācijā teica Vatikāna starptautiskais runasvīrs Silvano Tomasi, proti, ka patiesie upuri mūsu pasaulē ir tie, kuri iebilst pret geju un lezbiešu cilvēka tiesībām. No tā laikam izriet, ka nacisti ir ebreju un Kukluksklana rasisti -- tumšādaino amerikāņu upuri. Staļins bija deportēto personu upuris. Krievija ir Gruzijas upuris. Un tā tālāk.

Ir labi, ka vairums pasaules Romas katoļu šo veču kliķi vienkārši ignorē, ja runa ir par cilvēka seksualitāti. Jau ļoti sen vairums neņem vērā apgalvojumu, ka trūcīga sieviete, kurai ir septiņi bērni, nedrīkst darīt neko, lai novērstu astotā bērna piedzimšanu. Atkal grēks, un ne jau no sievietes puses. Jautājumā par seksuālajām minoritātēm ir tas pats variants -- Amerikā 63 procenti katoļu atbalsta civillaulības viendzimuma pāriem, 69 procenti neuzskata, ka seksualitāte ir morāls jautājums. ANO Cilvēka tiesību padomes rezolūciju par LGBT tiesībām parakstīja visas katoliskās valstis Eiropā un Latīņamerikā, civillaulības viendzimuma pāriem atļauj tādas katoliskas valstis, kā Spānija, Portugāle, Beļģija, Argentīna un Meksika. Citiem vārdiem sakot, Romas katoļi ir krietni liberālāki par vecajiem vīriešiem, kuri baznīcā ir pie teikšanas un šajā jomā nezina neko. Būtu ļoti labi, ja baznīca uz kādu laiku pārtrauktu gvelzt par minēto jomu un ļoti dziļi ieskatītos sevī. Jo nedarbu baznīcā ir tik daudz, ka bez īpaša pārspīlējuma var teikt, ka neviena cita organizēta struktūra cilvēces vēsturē nav radījusi tik daudz posta, kā Vatikāns.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2011. gada 14. aprīlis

Par šokējošo un ne tikpat šokējošo

Labdien, lasītāji!

Nudien šoks, lai arī pozitīvā nozīmē, ka Saeimā ir atradies cilvēks, kurš pats, bez spiešanas, ir sapratis, ka ir nogrēkojies, un tāpēc pats, bez spiešanas, ir nolēmis nolikt mandātu. Tas ir deputāts Juris Silovs no "Saskaņas centra," kurš nudien pārsteidzošā kārtā, ja domājam par "ētikas" līmeni, kāds ir raksturīgs mūsu "gudrajām galvām," ir sapratis, ka krāpšanā apsūdzēts cilvēks nerada tādu piemēru, lai būtu parlamenta cienīgs. Te mēs viņu varam salīdzināt, piemēram, ar tēvzemiešu deputātu, arī Juri, bet šoreiz Boldānu, kurš no sava mandāta neatteicās pat pēc tam, kad bija ietupināts cietumā. Ja atceramies, tad par balsu pirkšanu. Cepuri nost deputāta Silova priekšā. Bravo!

Tieši šajā kontekstā minama pirmā nešokējošā lieta, proti -- Vienotības "ūdens mutē" klusēšana par sava biedra Arta Kampara nedienām ar finansēm. Ja vien jau labu laiku nebūtu skaidrs, ka Vienotības bļaurošana par to, cik ļoti tā aizstāv godīgumu un tiesiskumu, ir tikai un vienīgi priekšvēlēšanu kampaņas metode, kurai ar darbu parlamentā nav nekāda sakara (skat. attiecīgi, kas notika ar Vienotības pārstāvi Rīgas domē, arī Juri, bet šoreiz Šiliņu, pirms vēlēšanām, un Vienotības pārstāvi Saeimā, šoreiz Silvu un šoreiz Bendrāti, pēc tam, kad vēlēšanas jau bija vēsture) -- ja tas nebūtu skaidrs, tad šokējoši būtu tas, ka pat pazīstamā pretkorupcijas cīnītāja un politoloģijas profesore Rasma Šilde Kārkliņa uzskata, ka apstāklī, ka Saeimas deputātam un valdības, piedevām ekonomikas ministram ir slepenas attiecības ar nezināmu uzņēmēju, nav nekā slikta. Diemžēl jāsaka, ka arī Rasmas Šildes Kārkliņas gadījumā -- nudien diemžēl -- nekā šokējoša te vairs nav.

Ja, savukārt, par finansēm, tad pagalam nešokējoši ir tas, kā Puzes ķeizars šajās dienās vāvuļo par savām finanšu lietām. Tapa zināms, ka Luksemburgā arestēti 85 miljoni ķeizaram un viņa ģimenei piederoši dolāri, un ķeizars nekavējoties paziņoja, ka viņam un viņa ģimenei Luksemburgā nav neviena santīma, pensa, jēnas vai eiro centa. No tā laikam jāsaprot, ka Luksemburgā ir kāds patiesi ļaunprātīgs likuma sargs, kas pats uz savu galvu ir izdomājis, ka Lembergiem tur ir nauda, lai arī patiesībā tādas tur nav. Vēl, kad tapa zināms, ka Puzes ķeizaram amatpersonas deklarācijā redzami lieli parādi, ķeizars pasteidzās paziņot, ka viņš nav neko parādā bankām vai citām kredītiestādēm, bet tikai bērniem. Lai paliek tas, ka būtībā nav svarīgi, vai parāds ir bērnam, bankai vai kaimiņsētas Miķelim, parāds tas ir vienalga. Otrs jautājums ir par to, kā tieši Puzes ķeizara bērni kļuva tik ļoti, ļoti, ļoti bagāti, lai papucim varētu aizdot 9,1 miljonus. Un, ja kas, kāpēc papucim pašam ar naudas lietām iet tik sāji, ka no bērniem jāņem tik liels aizdevums. Šajā sakarā man ir konkrēts priekšlikums: Latvijas diplomātiem vajag pa kluso sarunāt ar kolēģiem Luksemburgā, lai pēdējie pieprasa Puzes ķeizara izdošanu, lai viņu varētu tiesāt tur. Luksemburgā Puzes ķeizaram nav savas kabatas avīzes, piedevām jādomā, ka Luksemburgā nav tā, ka pietiek ar viena advokāta slimību vai "slimību", un viss process tiek atlikts uz vairākiem mēnešiem, kā tas mēdz būt pie mums.

Ja, savukārt, par Puzes ķeizara kabatas avīzi, absolūti nav šokējoši, ka abi laikraksta lielākie "žurnālisti" Rozenblats un Dreibergs, vai kā nu viņus tur sauc, pēdējās trīs dienas ir vienkārši šausminājušies par Vikilīku materiālos atrodamo ziņu, ka ASV vēstniecība 2008. gadā ir saņēmusi vēstis no Valsts prezidenta kancelejas par to, kas runāts kādā Nacionālās drošības padomes sēdē. Sev tipiskā kārtā, Rozenblats un Dreibergs ir intervējuši tikai bijušos politikāņus, piedevām ne gluži tos, kuriem būtu pati labākā reputācija (runa ir par piensaimnieku Jaundžeikaru un lopu dakteri Veldri), kā arī tādus pašreizējos opozīcijas "spīdekļus," kā Mākoņpapus no nebūtībā aizgājušās "Tautas" partijas, bet ne, piemēram, kādu no valdības, kurš varbūt pacietīgi Rozenblatam un Dreibergam varētu paskaidrot, ka Amerikas Savienotās Valstis, čabulīši, ir Latvijas Republikas stratēģiskais partneris, un minētajā gadījumā nupat bija noticis Krievijas iebrukums Gruzijā, par ko tādiem NATO stratēģiskiem partneriem, kā Latvijas Republika un Amerikas Savienotās Valstis, protams ir kopēja ieinteresētība. Pat Puzes ķeizara kabatas avīzes skribents Paiders komentārā atzina, ka patiesībā tas ir pilnīgi normāli, vien oficiālajai Latvijai varbūt vajadzētu sabiedrībai skaidrāk pateikt, ka tā dalās informācijā ar saviem sabiedrotajiem. Vien Rozenblatam un Dreibergam acīmredzot liekas, ka NATO dalībvalstis katra savas lietas tur cieši pie krūts piekļautas un nevienam citam neko ne rāda, ne stāsta.

Un, pēdīgi, ja, savukārt, mēs domājam par korupciju, kura nepārprotami ir saistāma ar iepriekšminētajiem ķeizariem u.c. personām, tad jādomā arī par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, kura direktoram jaunākā (un nebūt ne šokējošā) domu pērle ir tāda, ka vietniekiem vajadzētu piedalīties melu detektora procesā, jo viņam netīk tas ... nu, patiesībā nav vairs svarīgi, kas viņam tīk vai netīk. Diemžēl, diemžēl un vēlreiz diemžēl ir jānonāk pie šāda secinājuma: Ja Jutai Strīķei un Alvim Vilkam galvenais ir nodrošināt cīņu pret korupciju mūsu banānu republikā, tad nupat ir pienācis laiks viņiem abiem no KNAB aiziet. Jo pēdējā laikā vienīgais, ko par knābi mēs zinām publiski, ir tas, ka notiek nemitīga un līdz absurdam bezgalīga knābāšanās starp viņiem no vienas puses un direktoru no otras. Tas nudien ir kļuvis par farsu -- direktors atlaiž vietnieku, premjers vietnieku atkal ieceļ, direktors atkal atlaiž vietnieku. Vai tas skaitās nopietni? Tāpēc, ka Saeimā vairākums ir par to, ka valstī nav vajadzīga nopietna cīņa pret korupciju, lielākoties, protams, tāpēc, ka tas apdraudētu attiecīgā vairākuma naudas maisus un sponsorus, ir pilnīgi skaidrs, ka gāzt direktoru patlaban nav iespējams. Tāpēc, manuprāt, Strīķei un Vilkam vajadzētu no iestādes aiziet ar paceltu galvu un lepnumu par savu darbu, un tad lai direktors pierāda, vai tomēr ir vai nav taisnība tiem, kuri uzskata, ka viņu "gudrās galvas" tur iebīdīja ar mērķi, KNAB likvidēt pavisam. Nešaubos, ka abiem vietniekiem nebūtu grūti atrast citu darbu, piedevām tādu, kurā viņi varētu turpināt cīņu pret to, ka mūsu valsts tomēr ir pamatīga banānu republika ar visiem tās "tikumiem" (bet ne ar banāniem). Galvenais ir tas, ka nevar bezgalīgi būt tā, ka viss, kas notiek knābī ir minētā knābāšana.

Tā, lūk. Šoks par deputātu. Absolūti nekāda šoka par vircas bedri, kura ir Latvijas "lielā" politika.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2011. gada 9. aprīlis

Par Kamparu

Labdien, lasītāji!

Jo tālāk, jo trakāk ar mūsu valsts ekonomikas ministru Kamparu. Kā atceramies, pagājušajā nedēļā tapa zināms, ka ministrs pērn ir saņēmis "dāvanu" no savas sievas -- 27 tūkstošus latu. Ļoti dāsna sieva gan, piedevām interesanti, ka šis acīmredzot ir laulāts pāris, kurā katrs dalībnieks savas finanses pārvalda pats un nevis kopīgi. Taču par dāvināto summu radās arī jautājumi, jo tapa apgalvots, ka astoņi tūkstoši ir nākuši par dzīvokļa pārdošanu, un atlikušie 15 tūkstoši par divām garāžām un par dzīvokļa iekārtu. It kā aizdomīgi zema summa pirmajā, bet, iespējams, visnotaļ augsta summa otrā gadījumā.

Tagad kļuvis zināms vēl šis tas. Piemēram, Kampara ģimene finanšu ziņā ir varējusi atviegloti uzelpot (atcerēsimies, Kampars ir tas politiķis, kurš pirms kāda laiciņa teica, ka ar 500-600 latiem mēnesī viņam esot grūti uzturēt ģimeni ar trim bērniem), jo, kā vēstījis pats ministrs, kāds ļoti jauks investors avansā viņam esot samaksājis par kapitāldaļām sadzīves tehnikas uzņēmumā, kurš ministram pieder. Tas ir ļāvis atdot visai apjomīgu parādu, tātad -- no vienas likstas ministra ģimene ir atbrīvojusies.

Taču te ir divas lietas, kuras liek situāciju apraudzīt ar skeptisku aci, lai neteiktu vairāk. Pirmkārt, 27 tūkstošus latu ministra sieva acīmredzot ir turējusi zeķē un, par to taujāta, viņa ir skaidrojusi, ka bankām viņa neuzticoties. Protams, sieva nav ministrs, bet tas nu nav īpaši pozitīvs apgalvojums par valsti, kurā bankas, kā nekā, pārrauga arī vīra pārstāvētā pārvaldes iekārta. Taču vēl būtiskāk ir tas, ka ministrs ir kategoriski atteicies atklāt, kas tas ir bijis par investoru, kurš ir nācis kā glābējs, pērkot daļas uzņēmumā, turklāt tādā, kas pēdējos trīs gadus ir strādājis ar zaudējumiem. Tas nu ne mazākajā mērā neatbilst Kampara pārstāvētās Vienotības nepārtraukti bazūnētajiem apgalvojumiem par atklātību un godīgumu politikā un tautsaimniecībā. Būtu ministrs privātpersona, taujātājus par viņa investora identitāti viņš varētu pasūtīt trīs mājas tālāk. Bet viņš nav privātpersona. Viņš ir ievēlēts Saeimas deputāts un valdības ministrs, un tāpēc (kārtējo reizi), jautājums nav tikai par to, ko konkrēti viņš ir vai nav darījis, bet arī un it īpaši par to, kā tas izskatās un kādu vēsti tas sūta sabiedrībai. Proti -- uzņēmējdarbība labāk notiek aizkulisēs un slepeni, un Latvijas bankām nevar uzticēties. Tā ir piemērota vēsts no ekonomikas ministra?

Diez vai Vienotība kaut ko īpaši grasās šajā situācijā darīt. Ziņots, ka Kampara situāciju pārrunāšot apvienības ētikas komisijā, savukārt galvenās Vienotības personas premjerministra Valda Dombrovska runassieva ir teikusi, ka premjeram interesējot, vai "atbildīgie dienesti Kampara deklarācijā konstatēs informācijas nepilnības vai pārkāpumus." Taču arī tad, ja tie nekonstatēs "informācijas nepilnības vai pārkāpumus," te tomēr ir arī politiskas ētikas jautājums, un ne tikai. Piekrītu tam, ko šodien par šo lietu ir teicis politologs Valts Kalniņš: "Ja ministram ir tādā putrā privātais bizness, tad skaidrs, ka viņš ir diezgan vārīgā vai ietekmējamā stāvoklī. [..] Ir grūti paļauties nopietnos lēmumos uz cilvēku, kuram tie ienākumu avoti ir tik ļoti milglaini, īpaši es domāju par avansa maksājumu par acīmredzami bēdīgā stāvoklī esošu kapitālsabiedrību." Un es piebildīšu: Vai nebūtu jāzina, ko Latvijas Republikas ekonomikas ministrs savam anonīmajam ziedotājam pateicībā ir solījis pretī?

Kamparam ir jāiet. Bet mūsu satrunējušajā politiskajā iekārtā -- kas to dos?

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2011. gada 8. aprīlis

Ļaudis, kuriem uzvārds sākas ar "U" -- viss saprāts pazudis?

Labdien, lasītāji!

Ziņots, ka divas Latvijas politiskās personas -- viena no paldies Dievam aizgājušās pagātnes un otra pavisam ļoti no nožēlojamās tagadnes -- ir nākušas ar domu par to, kurš cilvēks mūsu republikā būtu pats, pats labākais premjerministrs. "Manuprāt, tas nebūtu sliktākais variants. Varbūt pat labāks" -- tā ir teicis rēgs no pagātnes. "Iespējams, ka viņs premjera amatā būtu labākais un godīgākais risinājums" -- tā rēgs no tagadnes.

Runa ir par kādreizējo Saeimas spīkeri Ingrīdu Ūdri un pašreizējo "Saskaņas centra" galveno latvieti Jāni Urbanoviču. Ko tad viņi saredz "pat labākā" un it īpaši "godīgākā" statusā? Ticiet vai neticiet, viņi abi ir runājuši par Puzes ķeizaru Lembergu. Tas nu visnotaļ skaidri apliecina, ka Latvijas politikā ir cilvēki, kuri ir pazaudējuši pilnīgi pēdējās veselā saprāta atliekas.

Vai varat iedomāties? Premjerministrs, kuram ik pa pāris dienām nav laika nodarboties ar valsts lietām, jo viņam ir jāsēž tiesā? Premjerministrs, kuram būtu jālūdz ģenerālprokurora atļauja katru reizi, kad viņam būtu vajadzīgs izbraukt no valsts? Nezinu par Ūdri, kura no lielās politikas jau labu laiku ir bijusi patālu, un labi, ka tā, bet Urbanovičs taču sevi prezentē kā vienu no sakarīgākajiem politikāņiem mūsu valstī. Laikam jau jārunā nevis par veselā saprāta pazušanu, bet gan par prātam neaptveramu cinismu. Jā, var jau bikstīt ar pirkstu Itālijas virzienā un konstatēt, ka tur ir premjerministrs, kuram pat ir inkriminēta pedofilija (piedevām heteroseksuāla rakstura pedofilija, visi tie lasītāji, kuri liek vienādības zīmi starp pedofiliju un homoseksualitāti). Bet vai tas ir tas, kam Latvija vēlas līdzināties? Vai nepietiek ar to, ka mēs esam visdraņķīgākā Eiropas Savienības valsts gandrīz visos iespējamos rādītājos?

Protams, Lembergs droši vien valsts vadīšanai būtu piemērots, ja runa ir tikai un vienīgi par valsts pārvaldes iekārtu. Jo arī Vienotības laikmetā joprojām ir skaidrs, ka reiz ievēlēti, politikāņi uzskata, ka viņi var darīt pilnīgi jebko. Būsim skaidri. Kārtīgi tiesiskā valstī ekonomikas ministrs Kampars jau būtu vēsture, jo ar tik neskaidri šmucīgu personīgo finanšu situāciju cilvēks par galveno ekonomisko personu valsts pārvaldē tomēr nedrīkst būt. Taču, protams, Vienotība par Kamparu neko neteiks, jo viņš ir "savējais." Tieši tāpat, kā Dombrovskis neko nesaka par Auguļa un Lāča nepotismu, par Bendrātes slepenajiem līgumiem ... savējie. Sasodīts, bet savējie, savējie, savējie. Ar ko, līdz ar to, Vienotība ir par sprīdi labāka par citām politikāņu veidotām partijām? Pagaidām joprojām ar to, ka tajā tomēr ir viens bariņš ļaužu, kuri vēl nav pavisam samaitāti. Bet klusēšana laikā, kad apvienības vadītajā valdībā joprojām notiek visdažādākās šmuces un žuļicības, ar skaidrojumu a la Āboltiņa, ka tā ir valdības stabilitātes cena? Nu, piedodiet, bet daudz vairs nebūs vajadzīgs pirms Vienotības atbalstītāji no apvienības vienkārši novērsīsies. Paldies Dievam, vismaz vēl ir trīs gadi un vairāk pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām, lai varētu atrast kaut ko labāku. Bet nekādu paldies Dievam par to, ka Dombrovskis ir teicis, ka mērķis ir pašreizējo valdību noturēt amatā līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām.

To, cik ļoti Dombrovskis un co. ir gatavi ignorēt šmuces un žuļicības, vēl varētu saprast uz tāda "visi dara tā" principa -- ja reiz pie siles, ar ko Vienotības rukši ir sliktāki par zaļo zemnieku rukšiem? Bet tandēmā ar arvien acīmredzamāku nekompetenci valsts pārvaldīšanā tas tomēr jau kļūst par daudz sūri. Ar Dienas Biznesu priekšgalā ekonomisti un speciālisti arvien izmisīgāk ir centušies Dombrovska valdību pārliecināt, ka nē, tas, kas patlaban tiek darīts, NAV pareizais variants. NAV pareizais variants krīzes laikā nodokļus celt atkal un atkal un atkal. NAV pareizais variants celt akcīzes nodokli uz precēm, kuru kontrabanda jau ir problēma un tikai kļūs par lielāku problēmu. Nezinu, vai Dombrovskis un co. ir kurli vai vienkārši ļaunprātīgi. Glābiņš nav arī Saeimā, kur "strādājošie" vakar jaunāko budžeta "konsolidācijas" variantu apstiprināja pilnīgi bez jebkādām debatēm vispār. Tas saucas parlaments?!

Manuprāt, vispirms vajadzētu paprovēt variantu, kurā valdību veido Vienotība un "Saskaņas" centrs. Pēdējais mūždien bijis opozīcijā, lai nāk un parāda, ko māk. Ārlietu ministriju, Aizsardzības ministriju, Izglītības ministriju tam dot, protams, nevar, bet, lai paņem, piemēram Satiksmes ministriju -- daudz skaidrāku pagriezienu Maskavas virzienā un prom no Eiropas par pašreizējo ministru SC ministrs pat gribēdams nevarētu nodrošināt. Veselības ministriju. Labklājības ministriju. Kaut vai kultūras ministriju, ja jau tur patlaban ir nocentrējies jautājums par sabiedrības integrāciju. Ja arī tas neizdosies -- nu tad, davai, kriminālapsūdzētu mazpilsētas mēru par premjerministru! Ja reiz valsts pārvalde ir katastrofa, kāda papildu vaina būs, ja tā arī kļūs par melnu klaunādi?

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2011. gada 7. aprīlis

Pirms 20 gadiem

Labdien, lasītāji!

Šodien pirms 20 gadiem biju Ņujorkā, kur notika Amerikas latviešu apvienības kongress. Es tur biju kā protokolētājs -- man bija dators un, tā kā es uz klaviatūras rakstu ļoti ātri, es būtībā varēju kongresa notikumus pierakstīt nekavējoties. Bija otrs kongresa rīts, biju gatavs atkal sēsties pie datora, bet tad pie manis pienāca toreizējais Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) vadītājs Gunārs Meierovics un lūdza panākt nostāk -- viņam bija kas sakāms. Pienākusi ziņa no Rīgas, viņš teica. Ir mirusi tava mamma. Biju apstulbis: Kā, mirusi? Vēl pirms pāris dienām bijām sarakstījušies. Viņai taču ir tikai 54 gadi! Kā, mirusi?!

Viņas vārds bija Līga Korsts Streipa. Viņa piedzima 1936. gada 14. maijā Liepājā, bet tikai tāpēc, ka vecmāmiņai tobrīd gadījās būt Liepājā, patiesībā mamma bija rīdziniece. Protams, tikai dažus gadus, tad ceļš veda vispirms uz nometni Vācijā, kur viņas tēvs un mans vectēvs Voldemārs Korsts bija nometnes komendants. Viņš bija ļoti šiverīgs cilvēks. Mamma nometni atcerējās kā interesantu vietu, kā jau bērna acīm skatītu. No turienes ģimenes ceļš veda uz Ameriku, vispirms uz austrumu piekrasti, vēlāk uz Čikāgu. Pagājušā gadsimta 50. gadu beigās viņa saskatījās ar manu tēvu Laimonu Streipu. Viņi abi bija aktīvi latviešu sabiedrībā -- Čikāgas latviešu jaunatnes organizācijā, Amerikas latviešu jaunatnes apvienībā u.tml. Viņi apprecējās 1959. gada 15. augustā.

Mammas pirmā augstākā izglītība bija žurnālistikā, bet manā profesijā viņa nenostrādāja ne dienas. Patiesībā viņa bija rakstniece un māksliniece. Kad māsa Žubīte un es jau bijām drusciņ paaugušies, mamma iestājās Čikāgas mākslas institūta skolā, tur guva bakalaura un pēc tam maģistra grādu. Viņa bija tekstīlmāksliniece, zīmētāja, fotografētāja. Daudzu gadu garumā viņa kopā ar tēti rediģēja bērnu žurnālu Mazputniņš, mamma rakstīja pasakas un arī tās ilustrēja, viņai bija vairāki segvārd, lai nesanāktu tā, ka visu raksta viena un tā pati persona. Viņa sarakstīja latviešu valodas mācību grāmatu amerikāņiem, kuriem gadījās sapāroties ar latvieti, es tai lasīju korektūru un priecājos par jēdzienu "vakars uz ezera." Vēlāk mamma grāmatu sarakstīja arī otrā virzienā -- Vieglais ceļš uz angļu valodu Latvijā pagājušā gadsimta 90. gados, kad viņas jau vairs nebija, kļuva par bestselleru.

Mūža pēdējos gadus mamma arvien vairāk pavadīja Latvijā. Brīdī, kad viņa nomira, viņa darīja brīvprātīgu darbu Latvijas tautas frontē, kā arī mācīja angļu valodu toreizējam Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam. Viņš bija cītīgs skolnieks, viņa man rakstīja uz Amerikas latviešu apvienību, pat Lieldienās viņš ņēma līdz materiālus, lai pamācītos tālāk. Tās bija katoļu un luterāņu Lieldienas. Mammas sirds apstājās pēc nedēļas -- Pareizticīgo Lieldienās. Bija paredzēts, ka viņa ar draugiem brauks tās svinēt. Viņa neieradās paredzētajā vietā, neatsaucās, kad draugi klauvēja pie viņas durvīm toreizējā Augstākās padomes, tagadējā Saeimas viesnīcā Valdemāra ielā. Viņas vairs nebija.

Līgas Korsts Streipas mūžs bija īss, bet nebūt ne tukšs. Viņa uzaudzināja četrus bērnus, kuri visi tekoši runā latviešu valodā, Amerikā tas nebija maz. Kad ierados bērnu dārzā nevienu vārdu angļu valodā neprazdams, skolotāja mammu nostrostēja -- bērns ir amerikānis, kā tad tā? Mamma smaidīja, un mājās mēs tāpat runājām latviešu valodā, kā pirms tam. Virs klavierēm ēdamistabā bija izšūta sedziņa ar tekstu no Blaumaņa: Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods. Mamma ar visu sirdi un dvēseli bija latviete un ticēja, ka kādreiz Latvija atkal būs brīva. Viņa nomira četrarpus mēnešus pirms tas patiešām notika, bet esmu pārliecināts, ka viņa ne mirkli nešaubījās, ka tā tas arī būs. Viņa ir apglabāta Slokas kapos, kur dus arī viņas vectēvs, kādreizējais Slokas pilsētas galva Augusts Korsts. Kad māsa un es atbraucām viņu apbedīt, Tautas frontē man stāstīja, ka viņa reizēm drusku rūca par to, ka visiem viņa bija nevis Līga, bet Kārļa mamma, jo es jau Latvijā un Tautas frontē biju bijis. Bet, kā es teicu Tautas frontē, kad māsa un es tur aizgājām atvadīties, es nebūtu bijis Latvijā un Tautas frontē, ja es nebūtu bijis Līgas dēls. Patlaban viņai būtu 74 gadi. Viņai ir seši mazbērni. Man ir neizsakāmi žēl, ka viņa nav redzējusi visu to, kas viņas mīļajā Latvijā ir noticis laikā kopš tam. Divdesmit gadi ir paskrējuši kā stirna. Vieglas smiltis Līgai Korsts Streipai.

otrdiena, 2011. gada 5. aprīlis

Prezidents Amerikā

Labrīt, lasītāji!

Valsts prezidents Valdis Zatlers šajās dienās ir viesojies manā dzimtenē Amerikas Savienotajās Valstīs. Vašingtonā tikās ar ASV viceprezidentu un Kongresa pārstāvjiem, Mičiganas štatā pabija, viesojās arī manā dzimtajā pilsētā Čikāgā.

Protams, ir tādi cilvēki, kuriem nekas nekad nav pietiekami labi. Tā, piemēram, laikraksts Dienas Bizness šodien Valsts prezidentu ir ierindojis "zaudētājos" ar šādu tekstu: "Par zaudētāju droši var uzskatīt Valsts prezidentu Valdi Zatleru, ņemot vērā viņa piedzīvoto vizītes laikā ASV. Vispirms ASV viceprezidents Džo Baidens nekādi neatcerējās viņa vārdu, pat saņemot Latvijas augstāko apbalvojumu - Triju zvaigžņu ordeni. Vēlāk vietējie mediji, kuros notikušais ticis apspriests, pauduši arī neizpratni, par kādiem nopelniem vispār Latvijas prezidents Dž. Baidenam šo orderi pasniedzis."

Nudien, oficiālajā Baltā nama paziņojumā par prezidenta vizīti vārds "Valdis" neparādās vispār, tā vietā četras reizes ir vārdi "prezidents Zatlers." Savukārt, pats viceprezidents, tā ziņots, vārdu "Valdis" esot aizmirsis vispār. Amerikas viceprezidents vispār ir tāds drusku jocīgs padevies, bet nezinu, vai te ir runa par starptautisku incidentu. Un, kas attiecas uz Triju zvaigžņu ordeni, varbūt tas ir par daudz prasīts, lai amerikāņu mediji pārzinātu Latvijas ordeņu piešķiršanas politiku, taču Dienas Bizness tomēr darbojas tepat mūsu valstī un droši vien nav gluži nezinošs par tādu jēdzienu, kā valsts protokols. Triju zvaigžņu ordeni Latvija piešķir protokolārās apmaiņas kontekstā, pie tāda būtībā ir tikuši visi ārvalstu līderi, kuri ir oficiāli vai valstiski viesojušies Latvijā vai kuri ir uzņēmuši mūsu valsts prezidentu(-i) pie sevis. Cita starpā tāds ir arī ļaudīm, kuri ir ar visnotaļ apšaubāmu reputāciju, piemēram Centrālāzijas diktatori. Tāds ir protokols. Bet, kas attiecas uz ASV viceprezidentu, runa nav tikai par protokolu. Džo Baidens vēsturiski bijis ļoti aktīvs Baltijas valstu atbalstītājs, ASV Senātā viņš ir darbojies jau kopš 1973. gada. Tas nozīmē, ka viņš tur bija tad, kad bija jārunā par PSRS sabrukumu un diplomātisko kontaktu atjaunošanu ar Latviju, kā arī tad, kad ASV Senātam bija jāratificē NATO paplašināšanās. Nenovērtēsim, lūdzu, pārāk zemu to, cik svarīgs bija tieši ASV Senāta lēmums.

Savukārt, pie Viestura ordeņa Valsts prezidenta vizītes laikā tika Mičiganas pavalsts Nacionālās gvardes bijušais komandieris, un te jau ir pavisam konkrēts sadarbības piemērs. Nevienam, kas pat minimāli kaut ko sajēdz par Latvijas bruņotajiem spēkiem, nebūs paslīdējis garām tas, ka tieši minētā gvarde bruņoto spēku attīstībā ir piedalījusies pat ļoti, ļoti aktīvi. Arī šajā gadījumā -- pelnīts ordenis un paldies!

Savukārt, ir arī tie, kuri rūc, ka nav nekādas jēgas Valsts prezidentam braukt uz Ameriku, ja viņam nav iespēja tikties ar Amerikas prezidentu. Muļķības. Šī bija darba, nevis oficiāla vai valsts vizīte. Ko būtu devis tas, ka Valdis Zatlers un Baraks Obama 20 minūtes būtu viens uz otru smaidījuši, apmainījušies pieklājības frāzēm, un piekrituši, ka jā, tas ir jauki, ka Latvija piedalās Afganistānas procesos, tajā skaitā arī nodrošinot nemilitāro preču tranzītu caur Rīgas ostu? Aptuveni to pašu prezidents droši vien pārrunāja ar Džo Baidenu, visi bija laimīgi un viss. Bet ārpus tā Valsts prezidents darīja divas lietas, kas, manuprāt, ir pietiekami būtiskas. Viņš tikās ar latviešiem -- Čikāgā baznīcas zāle bija pārpildīta, dziedāja kori, tapa sumināti leģendārie Čikāgas piecīši (Valsts prezidents piecīšu līderim Albertam Legzdiņam paģērēja jaunas dziesmas rakstīšanu ar tekstu "Mēs esam tik daudz, tik daudz, cik mēs varam būt, bet mūsu var būt vēl vairāk." Raugi, arī Amerikā prezidents neaizmirst par demogrāfisko jautājumu). Vēl Čikāgā tapa atvērts jauns goda konsulāts, goda konsuls būs Roberts Blumbergs -- tas pats, kurš laikā pirms pašvaldību vēlēšanām nolēma, ka Ainārs Šlesers ir pats, pats labākais no visiem iespējamiem kandidātiem, un par to tika apsaukts no citu Amerikas latviešu puses. Jācer, konsulāta vadīšanā viņš būs gudrāks, nav tālu tā diena, kad Amerikā dzīvojošie latvieši varēs pieteikties uz Latvijas pilsonību. Un vēl prezidents izdarīja to, kas ir jādara visiem, kas ierodas Čikāgā -- uzbrauca augšā vienā no pilsētas masīvajiem debesskrāpjiem, tas ir elpu aizraujoši, jo tie ir pat augstāki par mūsu televīzijas torni. Pat ļoti.

Taču otra lieta. Prezidentam līdz brauca uzņēmēji, visur, kur viņš bija, notika sarunas par enerģētikas jautājumiem, par Latvijas preču tirgošanu Štatos (prezidents tikās ar mazumtirdzniecības giganta Walgreens pārstāvjiem un piedāvāja domu, ka tur, piemēram, varētu tirgot Lāču maizi. Manuprāt, tas būtu lieliski -- amerikāņiem īsta, kārtīga rupjmaize ir sveša lieta). Prezidents runāja par investīciju piesaistīšanu Latvijai. Vārdu sakot, prezidents darīja to, ko prezidenti mūsdienās dara. Ticiet, kad augsti stāvošas amerikāņu amatpersonas ierodas Latvijā, tās ne tikai runā par ģeopolitiskām lietām, tās arī pieskata un apčubina amerikāņu ekonomiskās intereses mūsu valstī. Lieki teikt, Latvijas prezidenti dara tāpat. Ja Amerikā brīvāk būs nopērkamas Latvijas preces (protams -- ne tikai Lāču maize), un, piemēram, vēja enerģētikas industrijā iesaistīsies amerikāņu uzņēmumi, tad par to, vai Džo Baidens zina vai nezina vārdu "Valdis," diez vai kāds īpaši vairs škrobēsies. Vēl jo vairāk, jo varbūt ar amerikāņu iesaistīšanos, mums vairs nebūs vēja enerģētikas industrija, kura ir pilnīgi paslēpusies dažādos mūspuses politikāņu iecienītajos ofšoros.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2011. gada 2. aprīlis

Par svētvietām un balagāniem

Labrīt, lasītāji!

Presē ziņots, ka mūsu salīdzinoši nesenā kultūras ministre ir satraukusies par to, ka Rīgas Esplanādē ir izvietots liels panorāmas rats kopā ar vēl citām atrakcijām. "Ar savu rīcību pašvaldība izrādījusi klaju necieņu pret vienu no spilgtākajām Latvijas personībām, jo atrakciju iekārtas apgrūtina piekļuvi piemineklim, to gandrīz pilnībā aizsedzot" -- tā rakstījusi ministre. Protams, runa ir par dzejnieka Raiņa pieminekli.

Te nu, manuprāt, ir sakāmas pāris lietas. Pirmkārt, neatceros, ka par balagānismu kultūras ministre būtu bildusi tad, kad panorāmas rats atradās Līvu laukumā, lai arī no kultūrvēsturisko dārgumu viedokļa arī tas nav zemē metams. Jautājums par panorāmas ratu Līvu laukumā, vismaz manā uztverē, bija cits, proti -- kam likās laba doma, panorāmas ratu Rīgā izvietot brīdī, kad ārā ir mīnus divdesmit grādu?! Jo tā sanāk, ka dodoties uz savu raidījumu Latvijas radio un pēc tam no tā atkal nākot mājās, es Līvu laukumam eju cauri katru dienu, un, šķiet, visu to laiku, kamēr panorāmas rats tur stāvēja, es tajā neredzēju nevienu pat dzīvu būtni. Varbūt tagad, kad aiz loga termometrs jau labu laiciņu ir plusos, panorāmas rats būs atraktīvāks un labāk izmantojams.

Bet, otrkārt, no kurienes, lūdzu, ir radusies šī doma, ka pieminekļiem ir emocijas? Kultūras ministres bāršanās man atgādina brīdī, kad nu jau pirms daudziem gadiem Rīgā tapa atvērts pirmais Makdonalds (par ko, starp citu, sveiciens tautiešiem Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā, jo šodien presē arī ziņots, ka Makdonalds šogad nāks arī pie Jums). Toreiz sacēlās liela brēka tāpēc, ka telpās, kurās tika veidots Makdonalds, pirms tam kādreiz bija bijusi grāmatu bode, piedevām Makdonalda priekšdurvis varēja arī redzēt mūsu Mildiņa, kura stāv uz pjedestāla Brīvības ielas galā. Toreiz uzrakstīju komentāru, kurā teicu ka, pirmkārt, starp grāmatu bodi un Makdonaldu telpās bija sieviešu apakšveļas veikals, kas droši vien Brīvības piemineklim nebija tīkamāks par ēstuvi, un, otrkārt, ka pieminekļi neko neredz un nejūt, un tāpēc tiem, kuri baras par Makdonaldu Basteja bulvārī vajadzētu nomierināties un pieaugt. Pēc tam es uz divām nedēļām aizbraucu atvaļinājumā un atgriežoties konstatēju, ka pirmo (bet nebūt ne pēdējo) reizi esmu pasludināts par latviešu tautas ienaidnieku.

Tomēr palieku pie sava. Raiņa piemineklim, ja tam būtu emocijas, droši vien daudz lielāku škrobi un rebes radītu tas, ka putni uz tā sēž un kārto savas dabiskās vajadzības. Ja pieminekli personificējam un domājam par īstu cilvēku, nedomāju, ka Rainim būtu iebildumu, ka Esplanādē ir atrakciju parks, jo viņa laikā Esplanādē notika visvisādas lietas, tajā skaitā militāra defilēšana un, jā, arī gada tirgi un tingeltangeļi. Vispār, ja kas, pa vasaru Esplanādē atrakcijas un tirgošanās iet uz pilnu klapi joprojām, tur ir alus dārzs, tur ir batuti, pa kuriem gados jaunāki un vecāki bērni var lēkāt. Panorāmas rata grēks, acīmredzot, ir tas, ka tas ir ļoti liels panorāmas rats. Bet nav jau tā, ka tas tur ir nolikts pastāvīgi. Kultūras ministre baras, ka panorāmas rats nav atbilstošs Rīgas centra statusam UNESCO kultūras mantojuma sarakstos, bet diez vai UNESCO tagad nāks un šo statusu atņems gadsimtus vecai Jūgendstila videi tāpēc, ka uz pāris mēnešiem kāds tur ir uzslējis panorāmas ratu. Drīzāk šajā kontekstā ministrei būtu jāraizējas par alkatīgajiem skatiem, kādi tiek vērsti Andrejsalas virzienā, jo, ja tur tiks uzbūvēts viss tas, kas biznesmeņiem ir padomā, Rīgas centra panorāmu tas mainīs krietni vairāk nekā viens atrakciju parks jebkad to spētu izdarīt.

Kultūras ministrei varu teikt to pašu, ko Makdonalda aprējējiem pirms 20 gadiem. Tiešām patlaban nav nekā nozīmīgāka par ko uztraukties? Sabiedrības integrācija? Apstāklis, ka kultūras augstskolām draud iznīcība? Jaunā bibliotēka un piebūve Mākslas muzejam? Panorāmas rats ar laiku aizbrauks. Ļoti lielās problēmas, kādas patlaban ir Latvijas kultūras jomā, nekur nepazudīs. Un, jā, ceru, ka arī man būs izdevība ar panorāmas ratu pabraukt un paskatīties uz skaisto Rīgu no augšas.

Jauku visiem dienu!
 

free counter