Labdien, lasītāji!
Nu, ko. Zināms, kas Latviju pārstāvēs šī gada Eirovīzijas dziesmu konkursā. Tas būs duets Musiqq no Liepājas ar dziesmu "Angel in Disguise." Esmu dziesmu vairākas reizes noklausījies internetā, un jāsaka, ka pirms lielā pasākuma Diseldorfā, puišiem būs jāpiestrādā pie angļu valodas izrunas. Patlaban tā ir ap 90%, vajag pacensties. Zinu, ka ir lasītāji, kuri uzskata, ka tam nekādas nozīmes, bet nepiekrītu. Ja dzied, tad jādzied tā, lai citi varētu saprast, kas tiek dziedāts. Citādi, redzēsim, kā Musiqq klāsies. Puiši piedalīsies otrā pusfinālā, tātad -- 12. maijā. Viņu konkurenti būs pārstāvji no Austrijas, Baltkrievijas, Beļģijas, Bosnijas, Bulgārijas, Kipras, Dānijas, Igaunijas, Maķedonijas, Īrijas, Izraēlas, Moldovas, Rumānijas, Slovākijas, Zviedrijas, Nīderlandes un Ukrainas.
Kā vienmēr, reiz tauta un žūrija ir izvēlējusies savus pārstāvjus, es automātiski kļūstu par to lielāko fanu. Bet, saku vēlreiz: Piestrādājiet pie izrunas! (Un, rakstot dziesmas angļu valodā, padomājiet arī par gramatiku: "Kill me with killer kiss" nav gramatiski, jo ir jābūt "with A killer kiss".)
Jauku visiem dienu!
svētdiena, 2011. gada 27. februāris
ceturtdiena, 2011. gada 24. februāris
Muižniecgeita (un žurnāls Ir)
Labrīt, lasītāji!
Nu, ko. Atrauga vai, piedodiet, purkšķis no aizgājušās Saeimas -- visai skaļš, visai smirdīgs. Tapis konstatēts, ka kādā jaukā dienā toreizējās "gudrās galvas" sapulcējās Juridiskās komisijas telpās, lai apspriestu jautājumu par to, vai politiskas partijas, kuras krāpjas ar finansēšanas lietām, būtu uzskatāmas par kriminālnoziedzniecēm un nevis tikai par administratīvo noteikumu pārkāpējām, kā tas bija toreiz. Ziņots, ka deputāti visnotaļ lielā vienprātībā ir nobalsojuši, ka likumprojekts par šo tēmu būtu apstiprināms komisijas līmenī, lai Saeima pēc tam to varētu apspriest pirmajā lasījumā un nākt ar labojumiem, ja tādi būtum nepieciešami. Septiņi deputāti esot balsojuši "par," viens esot atturējies.
Kas notika tālāk? Nu, viens, kas būtu konstatējams ir tas, ka likumprojekta apspriešana pirmajā lasījumā nenotika īsi pēc minētā Juridiskās komisijas lēmuma, nenotika arī ilgākā laika posmā pēc tam. Ak, tavu brīnumu! Patiesībā apspriešana līdz 9. Saeimas beigām pagājušā gada novembrī ... nenotika vispār. Kā tad tā? Pašreizējās Saeimas Juridiskās komisijas Pretkorupcijas apakškomisija ir konstatējusi, ka protokolā par toreizējo Juridiskās komisijas sēdi nekas par deputātu balsojumu, ka likumprojekts sūtāms uz Saeimu pirmajai apspriešanai, nav teikts. Tā vietā protokolā ir rakstīts, ka KNAB sagatavotais likumprojekts esot nepilnīgs, un tāpēc pie tā vēl jāpiestrādā, pirms par to var sākt runāt arī "gudrās galvas." Pretkorupcijas apakškomisijas priekšsēdētājs Aleksejs Loskutovs man vakar radio raidījumā stāstīja, ka viņa rīcībā ir minētās sēdes audioieraksts, kurā ir skaidri dzirdams, ka deputāti par šo lietu ir balsojuši. Un te nu mēs nonākam pie šīs situācijas, iespējams, patiesā skaidrojuma.
Juridiskās komisijas vadītāja toreiz bija pašreizējā Satversmes tiesas tiesnese Vineta Muižniece no bēdīgi slavenās "Tautas" partijas. Savukārt, bēdīgi slavenā "Tautas" partija tajā brīdī bija izcilniece tādā nozīmē, ka neviena cita partija vai apvienība laikā pirms 2006. gada Saeimas vēlēšanām nepārtērējās (lasi -- krāpās) tik ļoti, cik TP. Pat tuvu ne. Un te nu nāca Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ar domu, ka šis fakts būtu jāizvērtē nevis Administratīvajā tiesā, kur lietas var tapt skatītas līdz pastarai dienai (atcerēsimies, ka pirmā tiesas sēde par Šlesera biznesa projekta LPP/LC pārtērēšanos (lasi -- krāpšanos) 2006. gadā notika tikai pēc 2010. gada Saeimas vēlēšanām), bet gan krimināltiesā. Protams, diez vai tas būtu attiecināms ar atpakaļejošu spēku, taču toreizējais politiskais "klimats" Saeimā tik ļoti bija saistāms ar nesodāmības pārliecību, ka nebūtu nemaz pārsteigums, ja kādam liktos, ka no kriminalizēšanas tomēr vajadzētu atteikties, ja nu savajag pret partijas finansēšanas lietām izturēties "radoši" arī turpmāk.
Pati Muižniece, kā jau "Tautas" partijai tas vienmēr ir bijis raksturīgi, ir paziņojusi, ka Pretkorupcijas apakškomisijas apgalvojumi esot politiski motivēts process. Patiesībā, šoreiz viņai ir taisnība. Tas ir politisks jautājums, vai valsts galvenajā likumdevējā vajag darboties personām, kuras tīši nobēdzina sev netīkamus likumprojektus. Muižniece apgalvo, ka sēdes protokols neesot "stenogramma" un sēdes vadītājs varot norādīt, kuras lietas tajā būtu "akcentējamas." Savukārt, Muižnieces toreizējais vietnieks komisijā Dzintars Rasnačs (TB/LNNK), kurš arī parakstīja protokolu, kurā par deputātu balsojumu nekas nebija teikts, ir apgalvojis, ka protokolus gatavojot konsultanti un politikāņi tos nekad nelasot, jo viņi tiem uzticoties. Paši konsultanti, tā mums stāstījusi pašreizējā Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne (Vienotība), apgalvo, ka Muižniece esot viņiem devusi tiešus norādījumus par to, kas protokolā ir un nav rakstāms.
Tas liecina, ka te ir notikusi viena no divām lietām. Viena iespēja: Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja apzināti konsultantiem protokolā lika neminēt lietas patiesos apstākļus. Otra iespēja: konsultanti paši nolēma, ka protokolā par deputātu balsojumu nekas nebūtu rakstāms, un ievēlētās amatpersonas to nepamanīja. Abos gadījumos -- kategoriski nepieņemama situācija. Protams, var jautāt, kāpēc laikā pēc minētās sēdes neviens visā Juridiskajā komisijā nepamanīja, ka par spīti balsojumam, likumprojekts Saeimas dienas kārtībā kā neparādās, tā neparādās. Taču tas lietas būtību nemaina. Politikāņiem netīkams likumprojekts tika nobēdzināts. Un normālā parlamentārā iekārtā tas tomēr nav pieņemami, lai arī cik ļoti politikāņiem negribētos sevi pasargāt pret visa veida problēmām, kas izriet no jēdziena "mūs ievēlēja, mēs varam darīt da jebko." A. Loskutovs šodien ar audioierakstu un rakstīto protokolu dosies uz Ģenerālprokuratūru. Par to, vai notikušajā ir saskatāms kriminālnoziegums, kas saucas noziedzīgs darījums valsts dienestā, spriedīs prokurori. Ja viņuprāt kriminālnoziegums ir noticis, tad jānotiek tiesāšanai, un tas ir gluži vienalga, vai toreizējā Juridiskās komisijas vadītāja tagad ir vai nav konstitucionālās tiesas tiesnese. Kaut kādā brīdī politikāņu patvaļai mūsu republikā tomēr ir jāpieliek punkts.
Un šajā kontekstā vērts rekomendēt šīs nedēļas žurnāla Ir numuru. Tajā ļoti vispusīgi ir aplūkota mūsu kaimiņvalsts Igaunija, kurā nav oligarhu, kurā reformas ir nozīmējušas reformas un nevis "reformas," kā tas ir pie mums. Iesaku izlasīt, kā viņiem tas izdevās. Un tad nopūsties.
Nu, ko. Atrauga vai, piedodiet, purkšķis no aizgājušās Saeimas -- visai skaļš, visai smirdīgs. Tapis konstatēts, ka kādā jaukā dienā toreizējās "gudrās galvas" sapulcējās Juridiskās komisijas telpās, lai apspriestu jautājumu par to, vai politiskas partijas, kuras krāpjas ar finansēšanas lietām, būtu uzskatāmas par kriminālnoziedzniecēm un nevis tikai par administratīvo noteikumu pārkāpējām, kā tas bija toreiz. Ziņots, ka deputāti visnotaļ lielā vienprātībā ir nobalsojuši, ka likumprojekts par šo tēmu būtu apstiprināms komisijas līmenī, lai Saeima pēc tam to varētu apspriest pirmajā lasījumā un nākt ar labojumiem, ja tādi būtum nepieciešami. Septiņi deputāti esot balsojuši "par," viens esot atturējies.
Kas notika tālāk? Nu, viens, kas būtu konstatējams ir tas, ka likumprojekta apspriešana pirmajā lasījumā nenotika īsi pēc minētā Juridiskās komisijas lēmuma, nenotika arī ilgākā laika posmā pēc tam. Ak, tavu brīnumu! Patiesībā apspriešana līdz 9. Saeimas beigām pagājušā gada novembrī ... nenotika vispār. Kā tad tā? Pašreizējās Saeimas Juridiskās komisijas Pretkorupcijas apakškomisija ir konstatējusi, ka protokolā par toreizējo Juridiskās komisijas sēdi nekas par deputātu balsojumu, ka likumprojekts sūtāms uz Saeimu pirmajai apspriešanai, nav teikts. Tā vietā protokolā ir rakstīts, ka KNAB sagatavotais likumprojekts esot nepilnīgs, un tāpēc pie tā vēl jāpiestrādā, pirms par to var sākt runāt arī "gudrās galvas." Pretkorupcijas apakškomisijas priekšsēdētājs Aleksejs Loskutovs man vakar radio raidījumā stāstīja, ka viņa rīcībā ir minētās sēdes audioieraksts, kurā ir skaidri dzirdams, ka deputāti par šo lietu ir balsojuši. Un te nu mēs nonākam pie šīs situācijas, iespējams, patiesā skaidrojuma.
Juridiskās komisijas vadītāja toreiz bija pašreizējā Satversmes tiesas tiesnese Vineta Muižniece no bēdīgi slavenās "Tautas" partijas. Savukārt, bēdīgi slavenā "Tautas" partija tajā brīdī bija izcilniece tādā nozīmē, ka neviena cita partija vai apvienība laikā pirms 2006. gada Saeimas vēlēšanām nepārtērējās (lasi -- krāpās) tik ļoti, cik TP. Pat tuvu ne. Un te nu nāca Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ar domu, ka šis fakts būtu jāizvērtē nevis Administratīvajā tiesā, kur lietas var tapt skatītas līdz pastarai dienai (atcerēsimies, ka pirmā tiesas sēde par Šlesera biznesa projekta LPP/LC pārtērēšanos (lasi -- krāpšanos) 2006. gadā notika tikai pēc 2010. gada Saeimas vēlēšanām), bet gan krimināltiesā. Protams, diez vai tas būtu attiecināms ar atpakaļejošu spēku, taču toreizējais politiskais "klimats" Saeimā tik ļoti bija saistāms ar nesodāmības pārliecību, ka nebūtu nemaz pārsteigums, ja kādam liktos, ka no kriminalizēšanas tomēr vajadzētu atteikties, ja nu savajag pret partijas finansēšanas lietām izturēties "radoši" arī turpmāk.
Pati Muižniece, kā jau "Tautas" partijai tas vienmēr ir bijis raksturīgi, ir paziņojusi, ka Pretkorupcijas apakškomisijas apgalvojumi esot politiski motivēts process. Patiesībā, šoreiz viņai ir taisnība. Tas ir politisks jautājums, vai valsts galvenajā likumdevējā vajag darboties personām, kuras tīši nobēdzina sev netīkamus likumprojektus. Muižniece apgalvo, ka sēdes protokols neesot "stenogramma" un sēdes vadītājs varot norādīt, kuras lietas tajā būtu "akcentējamas." Savukārt, Muižnieces toreizējais vietnieks komisijā Dzintars Rasnačs (TB/LNNK), kurš arī parakstīja protokolu, kurā par deputātu balsojumu nekas nebija teikts, ir apgalvojis, ka protokolus gatavojot konsultanti un politikāņi tos nekad nelasot, jo viņi tiem uzticoties. Paši konsultanti, tā mums stāstījusi pašreizējā Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne (Vienotība), apgalvo, ka Muižniece esot viņiem devusi tiešus norādījumus par to, kas protokolā ir un nav rakstāms.
Tas liecina, ka te ir notikusi viena no divām lietām. Viena iespēja: Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja apzināti konsultantiem protokolā lika neminēt lietas patiesos apstākļus. Otra iespēja: konsultanti paši nolēma, ka protokolā par deputātu balsojumu nekas nebūtu rakstāms, un ievēlētās amatpersonas to nepamanīja. Abos gadījumos -- kategoriski nepieņemama situācija. Protams, var jautāt, kāpēc laikā pēc minētās sēdes neviens visā Juridiskajā komisijā nepamanīja, ka par spīti balsojumam, likumprojekts Saeimas dienas kārtībā kā neparādās, tā neparādās. Taču tas lietas būtību nemaina. Politikāņiem netīkams likumprojekts tika nobēdzināts. Un normālā parlamentārā iekārtā tas tomēr nav pieņemami, lai arī cik ļoti politikāņiem negribētos sevi pasargāt pret visa veida problēmām, kas izriet no jēdziena "mūs ievēlēja, mēs varam darīt da jebko." A. Loskutovs šodien ar audioierakstu un rakstīto protokolu dosies uz Ģenerālprokuratūru. Par to, vai notikušajā ir saskatāms kriminālnoziegums, kas saucas noziedzīgs darījums valsts dienestā, spriedīs prokurori. Ja viņuprāt kriminālnoziegums ir noticis, tad jānotiek tiesāšanai, un tas ir gluži vienalga, vai toreizējā Juridiskās komisijas vadītāja tagad ir vai nav konstitucionālās tiesas tiesnese. Kaut kādā brīdī politikāņu patvaļai mūsu republikā tomēr ir jāpieliek punkts.
Un šajā kontekstā vērts rekomendēt šīs nedēļas žurnāla Ir numuru. Tajā ļoti vispusīgi ir aplūkota mūsu kaimiņvalsts Igaunija, kurā nav oligarhu, kurā reformas ir nozīmējušas reformas un nevis "reformas," kā tas ir pie mums. Iesaku izlasīt, kā viņiem tas izdevās. Un tad nopūsties.
piektdiena, 2011. gada 18. februāris
Kāda sabiedrība, tāda ...
Labrīt, lasītāji!
Kā jau tas bija paredzams, Saeimas "gudrās galvas" viņdien kārtējo reizi nolēma atteikties no atklātības un no jauna apstiprināt domu, ka politikāņiem labāk ir darboties aizkulisēs tā, lai neviens izņemot zoodārza iemītniekus viņus neredz. Runa, protams, ir par Vienotības priekšlikumu, ka veselu sēriju valsts amatpersonu, piemēram, Saeimas sekretāres biedru, varētu vēlēt atklāti, nevis slepus. Bet, nē. Un, protams, jāatzīst, ka ne jau par Dzintaru Rasnaču (Saeimas sekretāra biedrs) deputāti bija "uztraukušies." Nē, vislabāk tomēr ir slepenībā domāt par tādiem kadriem, kā ... hmm .. par kuru varētu būt bijusi runa?.... Nu, varbūt par ģenerālprokuroru? Varbūt par viņu?
Jā, tieši par viņu, un to "gudro galvu," kuras kārtējo reizi balsoja pret atklātību un par slepenību, domāšanu perfekti ilustrēja censonis no "zaļajiem zemniekiem" Staņislavs Šķesteris: "Piemēram, ja deputāts atklāti nobalso pret ievēlamo amatpersonu, piemēram, ģenerālprokuroru, pastāv iespēja, ka ievēlētā amatpersona deputātam atriebjas."
Un te, lūk, mēs nonākam pie lielākās problēmas, kāda pastāv mūsu republikas likumdevējā, proti -- it kā labi un apzinīgi cilvēki, bet, kolīdz ieiet pa Jēkaba ielas durtiņām, tā kļūst par nūģiem, kuri vien pazīst smilšu kastes bērnu "ētiku": "Tu man spainīti atņēmi? Nu, tad tici, ka līdz mūža galam es tev būšu ienaidnieks un tev centīšos pāri nodarīt." Šķestera teiktais apliecina, ka viņš ir cilvēks, kurš nevar iedomāties, ka kandidāts atklāti vēlēta ģenerālprokurora amatam varētu būt tāds, kuram pirmā vietā ir nevis personīgo lietu kārtošana, bet, teiksim, profesionāls darbs. Cita starpā, tas ir visai liels aizvainojums Latvijas prokuroriem -- Saeimā, lūk, ir deputāts (un, protams, ne jau viņš ir viens), kurš uzskata, ka jūs visi esat sazvērnieki, kuri to vien grib, kā Staņislavam Šķesterim pāri nodarīt, ja kundziņš izrunāsies ne tā. Protams, republikā, kurā Saeimas deputātu izdošana administratīvai tiesāšanai ir tikai un vienīgi atkarīga no tā, cik lielā mērā attiecīgais deputāts ir "savējais," Šķestera pārdomas nebūt nav ārpus kārtas, bet tas tomēr neatņem apstākli, ka Saeima nav bērnudārzs vai cietums, kurā lietas tiek "kārtotas" atbilstoši "savējo" un "ienaidnieku" principam. Šķesteram, starp citu, ir pieblējis arī deputāts no Šlesera un Šķēles biznesa projekta, kurš ir apgalvojis, ka slēgtos balsojumus deputāti balso "godīgāk." Bet, ārpus jautājuma par to, kāpēc šim censonim liekas, ka godīgums ir iespējams tikai tad, kad neviens neskatās, viņu varam mazāk ņemt vērā, jo viņš pārstāv pagalam nenozīmīgu opozīcijas partiju.
Toties Šķesters it kā pārstāv valdošo koalīciju, un balsojums par atklātību bija kārtējā reize, kurā "zaļie zemnieki" vispirms nolēma darīt tieši pretējo no tā, ko paģērēja koalīcijas "partneris," tad bloķējās ar Maskavas interešu pārstāvjiem no "Saskaņas" centra, un pēc tam nevainīgiem ģīmīšiem skaidroja, ka tā vajadzēja, tā vajadzēja. Aptuveni tas pats patlaban risinās ar tiesībsarga "meklēšanu," arī tur būs vajadzīgs slepens balsojums, un šoreiz ļaudis ir pat sacerējušies, ka šī slepenība ļaus pa sētas pusi tiesībsarga birojā iešmaukt nevis opozicionāru no SC un kvaziopozicionāru no ZZS atrasto nevienam īpaši nezināmajam likvidatoram, bet gan Vienotības piemeklētajai Administratīvās tiesas tiesnesei, jo šajā gadījumā, tā mums šodien ir pastāstīts laikraksta Diena redakcijas replikā, "tā kā balsojums būs aizklāts, varbūt kādam deputātam ierunājas Latvijas politikā ātri pazaudējamā lieta -- sirdsapziņa." Citiem vārdiem sakot, arī "sirdsapziņa," tāpat, kā "godīgums," mūsu republikas likumdevējā lielākoties ir iespējama tikai balsojot aizklāti.
Cita vārda, kā "bardaks" šīs situācijas aprakstīšanai ir grūti aprakstīt. Vienīgais, kas šajos apstākļos pietrūkst Vienotībai, ir pašai savs meža rūķis, kurš pēc tam, kad viņa partija ir izdarījusi to, ko ir izdarījusi, izlien no sava Puzes sila, sarīko preses konferenci un sabiedrību aplaimo ar skaidrojumu, ko tad tas viss tā pa īstam nozīmē. (Nudien nevaru iedomāties nevienu citu pilsētas mēru mūsu republikā, kurš tik naski rīko preses konferences, lai pats par sevi patīksminātos -- pat Ušakovs tā nedara.) Bet patlaban jau Vienotībai nav laika meklēt savu meža rūķi. Vispirms jāizdomā, ko darīt ar Mūrnieci, par kuru premjerministrs jau ir paguvis pateikt, ka pag, pag, vispirms kādu brītiņu pagaidīsim, un tad lemsim, vai pieņemt viņas demisiju. Spītīga atteikšanās atzīt, ka valsts automašīnas nav lietojamas privātām vajadzībām -- tas lielākoties bija iemesls, kāpēc pagājušā gada oktobrī Linda Mūrniece gandrīz palika aiz svītras. Protams, nesaku, ka tieši tāpēc Dombrovskim vajadzēja viņas demisiju pieņemt tūlīt pat un uz vietas, taču arī tas ir rādītājs, tāpat, kā rādītājs ir Silva Bendrāte un viņas "slepenais" līgums ar Puzes meža rūķi, rādītājs ir Vienotības redzamas sejas Solvitas Āboltiņas gluži vaļsirdīgi atzītais, ka Dombrovska valdība ir gatava tirgoties ar amatiem un amatos bīdīt vairāk vai mazāk kliedzoši nepiemērotus cilvēkus tāpēc, ka tāda esot stabilitātes "cena." U.tml.
Runāsim atklāti. Latvijas politiskā "elite" negrib spēcīgu likuma aizsardzības sistēmu. Tāpēc jau tik ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti ilgi notiek čammāšanās ar KNAB direktoru, kura gadījumā, cik var spriest, Dombrovskis katru vakaru pirms gulētiešanas uzvelk pidžamu un tad nometas ceļos pie gultiņas un no visas sirds lūdz dieviņu uztaisīt tā, lai Vilnītis nogrēkojas kaut kā pavisam redzami un visiem, visiem saprotami, jo tad gan būs iespējams no viņa tikt vaļā, citādi laikam nevar. Tāpēc jau Dombrovskis un Āboltiņa ir tik gatavi galveno balsi visā šajā jezgā dot krimināli apsūdzētajam meža rūķim no Puzes -- lai tik runā, pašiem nav jādomā. Tāpēc jau visos Saeimas kaktos patlaban tiek organizētas komisijas, lai spriestu par nākamo Valsts prezidentu -- varbūt tomēr otrā piegājienā izdosies atrast to marioneti, kuru neizdevās atrast zoodārzā? Arī šeit "zaļajiem zemniekiem" ir visas iespējas vienoties ar opozīciju un nemaz nedomāt par to, ka viņi tomēr ir koalīcijas partneri.
Un tas viss nozīmē, ka milzīgi svarīgs datums mūsu republikas politiskajā kalendārā šogad būs 2. oktobris (šogad tā būs svētdiena). Jo tad būs pagājis tieši gads, kopš šī "gudro galvu" komplekta ievēlēšanas, un tad, atbilstoši Satversmei, varēs sākt vākt parakstus par to, lai viņus visus padzītu ar mietu. Vien laikam žēl, ka tādā gadījumā droši vien kārtējo reizi Saeimā tiktu ievēlēti tie paši vecie vēži, vien drusciņ citādā kombinācijā. Ne priekš mums Ungārijas variants, kur "elite" tautai apriebās tik ļoti, ka tika aizmēzta pavisam. Tiesa, tās vietā nāca jauna "elite," kuras pirmie darbiņi arī bija atklātības novēršanā un "savējo" būšanas nodrošināšanā ar pavisam pilnu klapi. Arī tas nebija labākais variants. Un tā nu laikam tomēr ir jānonāk pie senās un klasiskās atziņas par sabiedrību un pārvaldes iekārtu, kādu tā ir pelnījusi. Jo mūsējā, reiz, ir sabiedrība, kurā policijas pārstāvji nodarbojas ar spēļu zāļu un automobiļu aplaupīšanu. Tā ir sabiedrība, kurā Mis un Misters Latvijas glābējs konkursā joprojām katru reizi skatītāji vislielākajā skaitā nobalso par minēto meža rūķi no Puzes, un tas nekas, ka viņam inkriminēts viens likuma pārkāpšanas grēks pēc otra. Atkārtoju -- kāda sabiedrība, tāda ...
Bet cik ilgi?
Kā jau tas bija paredzams, Saeimas "gudrās galvas" viņdien kārtējo reizi nolēma atteikties no atklātības un no jauna apstiprināt domu, ka politikāņiem labāk ir darboties aizkulisēs tā, lai neviens izņemot zoodārza iemītniekus viņus neredz. Runa, protams, ir par Vienotības priekšlikumu, ka veselu sēriju valsts amatpersonu, piemēram, Saeimas sekretāres biedru, varētu vēlēt atklāti, nevis slepus. Bet, nē. Un, protams, jāatzīst, ka ne jau par Dzintaru Rasnaču (Saeimas sekretāra biedrs) deputāti bija "uztraukušies." Nē, vislabāk tomēr ir slepenībā domāt par tādiem kadriem, kā ... hmm .. par kuru varētu būt bijusi runa?.... Nu, varbūt par ģenerālprokuroru? Varbūt par viņu?
Jā, tieši par viņu, un to "gudro galvu," kuras kārtējo reizi balsoja pret atklātību un par slepenību, domāšanu perfekti ilustrēja censonis no "zaļajiem zemniekiem" Staņislavs Šķesteris: "Piemēram, ja deputāts atklāti nobalso pret ievēlamo amatpersonu, piemēram, ģenerālprokuroru, pastāv iespēja, ka ievēlētā amatpersona deputātam atriebjas."
Un te, lūk, mēs nonākam pie lielākās problēmas, kāda pastāv mūsu republikas likumdevējā, proti -- it kā labi un apzinīgi cilvēki, bet, kolīdz ieiet pa Jēkaba ielas durtiņām, tā kļūst par nūģiem, kuri vien pazīst smilšu kastes bērnu "ētiku": "Tu man spainīti atņēmi? Nu, tad tici, ka līdz mūža galam es tev būšu ienaidnieks un tev centīšos pāri nodarīt." Šķestera teiktais apliecina, ka viņš ir cilvēks, kurš nevar iedomāties, ka kandidāts atklāti vēlēta ģenerālprokurora amatam varētu būt tāds, kuram pirmā vietā ir nevis personīgo lietu kārtošana, bet, teiksim, profesionāls darbs. Cita starpā, tas ir visai liels aizvainojums Latvijas prokuroriem -- Saeimā, lūk, ir deputāts (un, protams, ne jau viņš ir viens), kurš uzskata, ka jūs visi esat sazvērnieki, kuri to vien grib, kā Staņislavam Šķesterim pāri nodarīt, ja kundziņš izrunāsies ne tā. Protams, republikā, kurā Saeimas deputātu izdošana administratīvai tiesāšanai ir tikai un vienīgi atkarīga no tā, cik lielā mērā attiecīgais deputāts ir "savējais," Šķestera pārdomas nebūt nav ārpus kārtas, bet tas tomēr neatņem apstākli, ka Saeima nav bērnudārzs vai cietums, kurā lietas tiek "kārtotas" atbilstoši "savējo" un "ienaidnieku" principam. Šķesteram, starp citu, ir pieblējis arī deputāts no Šlesera un Šķēles biznesa projekta, kurš ir apgalvojis, ka slēgtos balsojumus deputāti balso "godīgāk." Bet, ārpus jautājuma par to, kāpēc šim censonim liekas, ka godīgums ir iespējams tikai tad, kad neviens neskatās, viņu varam mazāk ņemt vērā, jo viņš pārstāv pagalam nenozīmīgu opozīcijas partiju.
Toties Šķesters it kā pārstāv valdošo koalīciju, un balsojums par atklātību bija kārtējā reize, kurā "zaļie zemnieki" vispirms nolēma darīt tieši pretējo no tā, ko paģērēja koalīcijas "partneris," tad bloķējās ar Maskavas interešu pārstāvjiem no "Saskaņas" centra, un pēc tam nevainīgiem ģīmīšiem skaidroja, ka tā vajadzēja, tā vajadzēja. Aptuveni tas pats patlaban risinās ar tiesībsarga "meklēšanu," arī tur būs vajadzīgs slepens balsojums, un šoreiz ļaudis ir pat sacerējušies, ka šī slepenība ļaus pa sētas pusi tiesībsarga birojā iešmaukt nevis opozicionāru no SC un kvaziopozicionāru no ZZS atrasto nevienam īpaši nezināmajam likvidatoram, bet gan Vienotības piemeklētajai Administratīvās tiesas tiesnesei, jo šajā gadījumā, tā mums šodien ir pastāstīts laikraksta Diena redakcijas replikā, "tā kā balsojums būs aizklāts, varbūt kādam deputātam ierunājas Latvijas politikā ātri pazaudējamā lieta -- sirdsapziņa." Citiem vārdiem sakot, arī "sirdsapziņa," tāpat, kā "godīgums," mūsu republikas likumdevējā lielākoties ir iespējama tikai balsojot aizklāti.
Cita vārda, kā "bardaks" šīs situācijas aprakstīšanai ir grūti aprakstīt. Vienīgais, kas šajos apstākļos pietrūkst Vienotībai, ir pašai savs meža rūķis, kurš pēc tam, kad viņa partija ir izdarījusi to, ko ir izdarījusi, izlien no sava Puzes sila, sarīko preses konferenci un sabiedrību aplaimo ar skaidrojumu, ko tad tas viss tā pa īstam nozīmē. (Nudien nevaru iedomāties nevienu citu pilsētas mēru mūsu republikā, kurš tik naski rīko preses konferences, lai pats par sevi patīksminātos -- pat Ušakovs tā nedara.) Bet patlaban jau Vienotībai nav laika meklēt savu meža rūķi. Vispirms jāizdomā, ko darīt ar Mūrnieci, par kuru premjerministrs jau ir paguvis pateikt, ka pag, pag, vispirms kādu brītiņu pagaidīsim, un tad lemsim, vai pieņemt viņas demisiju. Spītīga atteikšanās atzīt, ka valsts automašīnas nav lietojamas privātām vajadzībām -- tas lielākoties bija iemesls, kāpēc pagājušā gada oktobrī Linda Mūrniece gandrīz palika aiz svītras. Protams, nesaku, ka tieši tāpēc Dombrovskim vajadzēja viņas demisiju pieņemt tūlīt pat un uz vietas, taču arī tas ir rādītājs, tāpat, kā rādītājs ir Silva Bendrāte un viņas "slepenais" līgums ar Puzes meža rūķi, rādītājs ir Vienotības redzamas sejas Solvitas Āboltiņas gluži vaļsirdīgi atzītais, ka Dombrovska valdība ir gatava tirgoties ar amatiem un amatos bīdīt vairāk vai mazāk kliedzoši nepiemērotus cilvēkus tāpēc, ka tāda esot stabilitātes "cena." U.tml.
Runāsim atklāti. Latvijas politiskā "elite" negrib spēcīgu likuma aizsardzības sistēmu. Tāpēc jau tik ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti ilgi notiek čammāšanās ar KNAB direktoru, kura gadījumā, cik var spriest, Dombrovskis katru vakaru pirms gulētiešanas uzvelk pidžamu un tad nometas ceļos pie gultiņas un no visas sirds lūdz dieviņu uztaisīt tā, lai Vilnītis nogrēkojas kaut kā pavisam redzami un visiem, visiem saprotami, jo tad gan būs iespējams no viņa tikt vaļā, citādi laikam nevar. Tāpēc jau Dombrovskis un Āboltiņa ir tik gatavi galveno balsi visā šajā jezgā dot krimināli apsūdzētajam meža rūķim no Puzes -- lai tik runā, pašiem nav jādomā. Tāpēc jau visos Saeimas kaktos patlaban tiek organizētas komisijas, lai spriestu par nākamo Valsts prezidentu -- varbūt tomēr otrā piegājienā izdosies atrast to marioneti, kuru neizdevās atrast zoodārzā? Arī šeit "zaļajiem zemniekiem" ir visas iespējas vienoties ar opozīciju un nemaz nedomāt par to, ka viņi tomēr ir koalīcijas partneri.
Un tas viss nozīmē, ka milzīgi svarīgs datums mūsu republikas politiskajā kalendārā šogad būs 2. oktobris (šogad tā būs svētdiena). Jo tad būs pagājis tieši gads, kopš šī "gudro galvu" komplekta ievēlēšanas, un tad, atbilstoši Satversmei, varēs sākt vākt parakstus par to, lai viņus visus padzītu ar mietu. Vien laikam žēl, ka tādā gadījumā droši vien kārtējo reizi Saeimā tiktu ievēlēti tie paši vecie vēži, vien drusciņ citādā kombinācijā. Ne priekš mums Ungārijas variants, kur "elite" tautai apriebās tik ļoti, ka tika aizmēzta pavisam. Tiesa, tās vietā nāca jauna "elite," kuras pirmie darbiņi arī bija atklātības novēršanā un "savējo" būšanas nodrošināšanā ar pavisam pilnu klapi. Arī tas nebija labākais variants. Un tā nu laikam tomēr ir jānonāk pie senās un klasiskās atziņas par sabiedrību un pārvaldes iekārtu, kādu tā ir pelnījusi. Jo mūsējā, reiz, ir sabiedrība, kurā policijas pārstāvji nodarbojas ar spēļu zāļu un automobiļu aplaupīšanu. Tā ir sabiedrība, kurā Mis un Misters Latvijas glābējs konkursā joprojām katru reizi skatītāji vislielākajā skaitā nobalso par minēto meža rūķi no Puzes, un tas nekas, ka viņam inkriminēts viens likuma pārkāpšanas grēks pēc otra. Atkārtoju -- kāda sabiedrība, tāda ...
Bet cik ilgi?
trešdiena, 2011. gada 16. februāris
Par uzņēmumu Sony un autortiesībām
Labrīt, lasītāji!
Šorīt, tēju dzerot un atkopjoties no procesa, kas saucas gulēšana, es, kā vienmēr, parakņājos pa internetu, lai paskatītos, kas tur interesants. Izpildīju krustvārdu mīklu savas dzimtās pilsētas Čikāgās laikrakstā (The Chicago Tribune). Konstatēju, ka Čikāgā, kamēr pie mums Rīgā temperatūra ir -19, temperatūra ir +4, un tas ir pusdivos naktī. Saviebos. Un, caur vienu linku un pēc tam nākamo, nonācu lapā, kurā tapa demonstrēti 10 visšokējošākie notikumi Grammy mūzikas balvu pasniegšanas laikā, vismaz ciktāl attiecīgā portāla autori kaut ko uzskata par šokējošu vai nešokējošu. Katram no šiem desmit notikumiem blakus bija YouTube klips. Bet lika drusku pagaidīt. Uzklikšķinot uz YouTube linka, parādījās paziņojums, ka nekā nebija, nekāda šokējošu notikumu skatīšanās nebūs, jo mana IP adrese neatrodas Amerikas Savienotajās Valstīs un tāpēc globālais izklaides industrijas begemots Sony man šokējošo notikumu skatīties neļaus. Sorry. Skatieties kaut ko citu.
Tas pats notika pirms pāris nedēļām, kad internetā aplūkoju tā dēvētos "flešmobus" -- pasākumus, kuros konkrētā brīdī kāds bariņš cilvēku konkrētā vietā sāk kaut ko darīt. Man sevišķi patīk tie "flešmobi," kuros operas zvaigznes piepeši universālveikalā sāk dziedāt ārijas, un esmu sazinājies ar Latvijas Nacionālo operu ar domu, ka tāpat varētu darīt arī mūsu operdziedātāji, piemēram -- Galerijā Rīga. Tas būtu lustīgi. Pagaidām esmu priecājies par operdziedātājiem Filadelfijā, Sidnejā u.citur, kas dziedājuši toreadoru dziesmu no Karmenas un, it īpaši, dzērāju dziesmu no Traviatas -- pēdējā ir tāda "visu laiku lielākie hīti" eksemplārs āriju pasaulē, to mēdz dziedāt arī mūsu republikas opersvētkos. Lūk, tur problēmu nebija. Verdi un Bizē acīmredzot par autortiesībām neraizējas, lielākoties, droši vien, tāpēc, ka abi divi jau sen nomira. Taču linkojot no viena "flešmoba" uz nākamo, konstatēju, ka Briselē savulaik viens bariņš cilvēku ir piepeši dziedājis nevis āriju no operas, bet gan dziesmu no pasaulslavenā mūzikla "Mūzikas skaņas." Bet, atkal -- lika drusku pagaidīt. Arī tur Sony piesauca autortiesības.
Jā, autortiesības -- svēta lieta. Bet te nu tomēr šķiet, ka globāls begemots uzvedas piekasīgi, lai neteiktu krietni skarbāk. Pat pie labākās gribēšanas es kā nevaru, tā nevaru izdomāt, kā uzņēmuma Sony finanšu rezultātus pasliktina tas, ka es četras minūtes skatos, kā Briselē ļaudis dzied dziesmu, kura acīmredzot kaut kā ir nonākusi Sony katalogā un tātad -- īpašumā. Nebija tā, ka pēc tam, kad Sony man neļāva skatīties dziesmu no Briseles, es jutu tik panisku "Mūzikas skaņu" iztrūkumu savā dzīvē, ka momentā metos interneta dzīlēs, lai kaut kur atrastu oficiāli pārdodamu filmas ierakstu un maksātu lielu naudu, lai man to atsūta jau parīt (nesen iznākušais "oficiālais 45 gadu jubilejas" variants filmai ar ātro sūtīšanu no uzņēmuma Amazon maksātu apmēram 40 latus). Tāpat nezinu, kā Sony finanšu rezultātiem traucētu tas, ka es noskatos, kā Grammy balvu pasniegšanas laikā viens reperis uzvedas nesmuki, kamēr balva tiek piešķirta citam reperim. Tiesa, Sony pērn finanšu gadu noslēdza ar ļoti ievērojamiem zaudējumiem, bet diez vai tas ir tāpēc, ka YouTube klienti skatās amatierus, kuri dzied "Do, a deer, a female deer; re -- a drop of golden sun; mi - a name I call myself; fa -- a long, long way to run; sol - a needle pulling threat; la - a note to follow sol; ti -- a drink with jam and bread; and that brings us back to do-oh-oh-oh." Ceru, ka neesmu pārkāpis Sony izpratni par autortiesībām, šos vārdus reproducējot šeit. Un tas, ka es tos zinu no galvas, laikam nozīmē, ka kādreiz filmu "Mūzikas skaņas" esmu skatījies gluži oficiāli un ar visiem nepieciešamajiem maksājumiem Sony kabatā. Piedevām ne tikai vienu vai divas vai padsmit reizes vien.
Protams, saprotu, ka mūsdienās tādiem uzņēmumiem, kā Sony, viegli neiet, jo, ja godīgi, tad, protams, ja man piepeši savajadzētos skatīties "Mūzikas skaņas," es droši vien nevis maksātu 40 latus uzņēmumam Amazon, lai filmu saņemtu aizparīt, bet filmu atrastu internetā, "nokačātu" par velti, un skatītos jau šodien. Tas, lūk, uzņēmumam Sony ir lielais jautājums -- kā turpināt pelnīt naudu laikmetā, kad hakeri pasaulē intensīvi sacenšas viens ar otru, kurš attiecīgo filmu vai raidījumu internetā var izvietot visātrāk. Bet nobloķējot "flešmobu" Briselē ar attieksmi "mēs tā varam izdarīt -- bīstieties, jel, Jūs nelikumīgie satura lietotāji!" ... nu, diez kas nav. Ļaudis Briselē gribēja citiem uztaisīt priecīgu brīdi. Nezinu, vai viņi par dziesmas prezentēšanu centrālstacijā kādam kaut ko maksāja. Bet vienalga, vai jā, vai nē -- acīmredzot begemotiem nemēdz būt humora izjūtas.
Jauku visiem dienu.
Šorīt, tēju dzerot un atkopjoties no procesa, kas saucas gulēšana, es, kā vienmēr, parakņājos pa internetu, lai paskatītos, kas tur interesants. Izpildīju krustvārdu mīklu savas dzimtās pilsētas Čikāgās laikrakstā (The Chicago Tribune). Konstatēju, ka Čikāgā, kamēr pie mums Rīgā temperatūra ir -19, temperatūra ir +4, un tas ir pusdivos naktī. Saviebos. Un, caur vienu linku un pēc tam nākamo, nonācu lapā, kurā tapa demonstrēti 10 visšokējošākie notikumi Grammy mūzikas balvu pasniegšanas laikā, vismaz ciktāl attiecīgā portāla autori kaut ko uzskata par šokējošu vai nešokējošu. Katram no šiem desmit notikumiem blakus bija YouTube klips. Bet lika drusku pagaidīt. Uzklikšķinot uz YouTube linka, parādījās paziņojums, ka nekā nebija, nekāda šokējošu notikumu skatīšanās nebūs, jo mana IP adrese neatrodas Amerikas Savienotajās Valstīs un tāpēc globālais izklaides industrijas begemots Sony man šokējošo notikumu skatīties neļaus. Sorry. Skatieties kaut ko citu.
Tas pats notika pirms pāris nedēļām, kad internetā aplūkoju tā dēvētos "flešmobus" -- pasākumus, kuros konkrētā brīdī kāds bariņš cilvēku konkrētā vietā sāk kaut ko darīt. Man sevišķi patīk tie "flešmobi," kuros operas zvaigznes piepeši universālveikalā sāk dziedāt ārijas, un esmu sazinājies ar Latvijas Nacionālo operu ar domu, ka tāpat varētu darīt arī mūsu operdziedātāji, piemēram -- Galerijā Rīga. Tas būtu lustīgi. Pagaidām esmu priecājies par operdziedātājiem Filadelfijā, Sidnejā u.citur, kas dziedājuši toreadoru dziesmu no Karmenas un, it īpaši, dzērāju dziesmu no Traviatas -- pēdējā ir tāda "visu laiku lielākie hīti" eksemplārs āriju pasaulē, to mēdz dziedāt arī mūsu republikas opersvētkos. Lūk, tur problēmu nebija. Verdi un Bizē acīmredzot par autortiesībām neraizējas, lielākoties, droši vien, tāpēc, ka abi divi jau sen nomira. Taču linkojot no viena "flešmoba" uz nākamo, konstatēju, ka Briselē savulaik viens bariņš cilvēku ir piepeši dziedājis nevis āriju no operas, bet gan dziesmu no pasaulslavenā mūzikla "Mūzikas skaņas." Bet, atkal -- lika drusku pagaidīt. Arī tur Sony piesauca autortiesības.
Jā, autortiesības -- svēta lieta. Bet te nu tomēr šķiet, ka globāls begemots uzvedas piekasīgi, lai neteiktu krietni skarbāk. Pat pie labākās gribēšanas es kā nevaru, tā nevaru izdomāt, kā uzņēmuma Sony finanšu rezultātus pasliktina tas, ka es četras minūtes skatos, kā Briselē ļaudis dzied dziesmu, kura acīmredzot kaut kā ir nonākusi Sony katalogā un tātad -- īpašumā. Nebija tā, ka pēc tam, kad Sony man neļāva skatīties dziesmu no Briseles, es jutu tik panisku "Mūzikas skaņu" iztrūkumu savā dzīvē, ka momentā metos interneta dzīlēs, lai kaut kur atrastu oficiāli pārdodamu filmas ierakstu un maksātu lielu naudu, lai man to atsūta jau parīt (nesen iznākušais "oficiālais 45 gadu jubilejas" variants filmai ar ātro sūtīšanu no uzņēmuma Amazon maksātu apmēram 40 latus). Tāpat nezinu, kā Sony finanšu rezultātiem traucētu tas, ka es noskatos, kā Grammy balvu pasniegšanas laikā viens reperis uzvedas nesmuki, kamēr balva tiek piešķirta citam reperim. Tiesa, Sony pērn finanšu gadu noslēdza ar ļoti ievērojamiem zaudējumiem, bet diez vai tas ir tāpēc, ka YouTube klienti skatās amatierus, kuri dzied "Do, a deer, a female deer; re -- a drop of golden sun; mi - a name I call myself; fa -- a long, long way to run; sol - a needle pulling threat; la - a note to follow sol; ti -- a drink with jam and bread; and that brings us back to do-oh-oh-oh." Ceru, ka neesmu pārkāpis Sony izpratni par autortiesībām, šos vārdus reproducējot šeit. Un tas, ka es tos zinu no galvas, laikam nozīmē, ka kādreiz filmu "Mūzikas skaņas" esmu skatījies gluži oficiāli un ar visiem nepieciešamajiem maksājumiem Sony kabatā. Piedevām ne tikai vienu vai divas vai padsmit reizes vien.
Protams, saprotu, ka mūsdienās tādiem uzņēmumiem, kā Sony, viegli neiet, jo, ja godīgi, tad, protams, ja man piepeši savajadzētos skatīties "Mūzikas skaņas," es droši vien nevis maksātu 40 latus uzņēmumam Amazon, lai filmu saņemtu aizparīt, bet filmu atrastu internetā, "nokačātu" par velti, un skatītos jau šodien. Tas, lūk, uzņēmumam Sony ir lielais jautājums -- kā turpināt pelnīt naudu laikmetā, kad hakeri pasaulē intensīvi sacenšas viens ar otru, kurš attiecīgo filmu vai raidījumu internetā var izvietot visātrāk. Bet nobloķējot "flešmobu" Briselē ar attieksmi "mēs tā varam izdarīt -- bīstieties, jel, Jūs nelikumīgie satura lietotāji!" ... nu, diez kas nav. Ļaudis Briselē gribēja citiem uztaisīt priecīgu brīdi. Nezinu, vai viņi par dziesmas prezentēšanu centrālstacijā kādam kaut ko maksāja. Bet vienalga, vai jā, vai nē -- acīmredzot begemotiem nemēdz būt humora izjūtas.
Jauku visiem dienu.
pirmdiena, 2011. gada 14. februāris
Par deputātu 'sirdsapziņu' un krējumu - pārdomas Valentīna dienā
Labrīt, lasītāji, un vispirms daudz laimes Valentīna dienā visiem tiem, kuri kādu mīl un uzskata, ka diena ar maziem, plikiem eņģelīšiem un sarkanām sirsniņām ir šīs mīlestības lielisks apliecinājums. Vai arī visiem tiem, kuri mīl un uzskata, ka Valentīna diena piedāvā vēl vienu iespēju patusoties.
Nezinu, cik ļoti daudz mīlestības pastāv mūsu "gudro galvu" starpā, bet acīmredzot ar sirdsapziņu gan vismaz vienai daļai viss ir kārtībā. Vai, pareizāk sakot, "sirdsapziņu" -- šajā gadījumā arī šis vārds ir liekams pēdiņās. Runa ir par Vienotības priekšlikumu, turpmāk Saeimā vēlēšanas par dažādām amatpersonām rīkot atklāti. Izņēmums joprojām būtu Valsts prezidents, jo par šī balsojuma slepenību ir rakstīts Satversmē, tāpat arī tur ir slepenības teksts par Satversmes tiesas tiesnešiem un Saeimas prezidija locekļiem. Taču visos pārējos gadījumos -- SAB direktors, KNAB direktors, CVK direktors, tiesībsargs, ģenerālprokurors, u.tml. -- balsojums turpmāk būtu atklāts. Vienā momentā pēc tam, kad kļuva zināms, ka Vienotība nākusi ar šādu priekšlikumu, sabuntojās "gudrās galvas" no tā dēvētā "Saskaņas" centra un cēli paziņoja, ka slepens balsojums ir vajadzīgs tāpēc, lai deputāti varētu balsot atbilstoši savai "sirdsapziņai." Viens no viņiem aizrunājās pat tik tālu, ka Staļins, lūk, esot bijis atklātu vēlēšanu piekritējs, jo citādi neesot iespējams atmaskot "tautas ienaidnieku," un tāpēc atklātas vēlēšanas arī mūsu republikā būtu "antidemokrātiskas."
No visa tā, ko mūsu "gudrās galvas" laika gaitā ir sagvelzušas, lielākas muļķības būtu grūti iedomāties. Lai paliek Staļina piesaukšana, "Saskaņas" centram vēsturiskā nostaļģija par mātušku reizēm līst pāri malām. Būtība te ir cita: Kā īsti SC (un varam būt visai droši, ka turpat nostāsies arī Šlesera un Šķēles neizdevušais biznesa projekts, kā arī "zaļie zemnieki," kuru patronam piepīpētas aizkulises vienmēr ir atraktīvākas par saules gaismu) saprot "sirdsapziņu"? Vai tā bija sirdsapziņa, kura pērn lika noraidīt Jāni Maizīti un vismaz 12 deputātiem pēc tam nesarkstot par to melot? Melošana ir sirdsapziņas rādītājs, vai? Un, ja SC bosi ir tik ļoti norūpējušies, ka viņu kolēģi var būt būt spiesti balsot "pēc valdošās koalīcijas norādījuma vai sponsoru diktāta," kā to ir apgalvojis viens no minētās apvienības censoņiem Valērijs Agešins, tad kāpēc, pirmkārt, viņam liekas, ka valdošā koalīcija opozīcijas partijai kaut ko var diktēt un, otrkārt, vai tad tik briesmīgi ir SC sponsori, ka viņi nabaga deputātiņus spiež balsot ne tā? Tieši SC varētu būt ieinteresēta diktātā, kāds pastāv minēto "zaļo zemnieku" gadījumā, un tā atklāšanā. Taču arī tas ir politisks aprēķins. Būtība šeit ir cita: Nav absolūti neviena iemesla, kāpēc ievēlētam tautas pārstāvim Latvijas Republikas likumdevējā būtu jāslēpj savs balsojums jebkurā jautājumā. Tautai ir pilnīgas un absolūtas tiesības zināt, kā ir balsojuši tās priekšstāvji un, ja kas, tas attiecas arī uz Valsts prezidentu, Satversmes tiesas tiesnešiem (arī tās abas ir jomas, kurās slēptais balsojums ir nozīmējis pietiekami konkrētas nebūšanas), un, Dievs pasargi, Saeimas prezidiju. Kāda velna pēc būtu jābūt slepenam balsojumam par to, kas ir Saeimas sekretāra biedrs?!!
Vienotības priekšlikums ir loģisks un atbalstāms!
***
To pašu gan nevar teikt par to, ko mūsu valsts lingvisti ir sacepuši jautājumā par to, kā turpmāk saukt produktu, kas patlaban top visnotaļ neeleganti saukts par "skāba krējuma izstrādājumu." Piedāvātie jēdzieni "krēmelis," "krējumelis," "taupkrējums" u.c. -- nu, diez ko neizklausās. Patiesībā arī te ir visnotaļ būtisks jautājums -- par to, ka ražotāji reizēm uzvedas pavisam nesmuki un nabaga patērētājam mēģina iesmērēt "krējumu," kas patiesībā nemaz nav krējums. Eiropas savienība uz šo lietu skatās ar šķību aci, jo uz iepakojumiem, kuros ir "skāba krējuma izstrādājums," vārds "krējuma" mēdz būt ar ļoti daudz lielākiem burtiem nekā vārds "izstrādājums." Tas ir elementārs reklāmas un brendinga (oi, atvainojos -- zīmološanas) jautājums. Taču drīzāk te būtu jādomā par informāciju, kāda ir uz iepakojuma ārpus paša produkta nosaukuma, proti -- ja "skābajā krējumā" ir vairāk palmu eļļas nekā piena produktu, tad tas arī skaidri un gaiši ir jāpasaka, piedevām ne tik maziņos burtiņos, ka tos nespētu redzēt pat zaķītis, kas ir saēdies burkānus un tāpēc labi redz. Jo man personīgi "krējumelis", piedodiet kaimiņi brāļu tautā, izklausās kā vārds "krējums," vien ... lietuviešu valodā.
Jauku visiem dienu! Ar vai bez mīlestības, sirdsapziņas un krējuma izstrādājumiem.
Nezinu, cik ļoti daudz mīlestības pastāv mūsu "gudro galvu" starpā, bet acīmredzot ar sirdsapziņu gan vismaz vienai daļai viss ir kārtībā. Vai, pareizāk sakot, "sirdsapziņu" -- šajā gadījumā arī šis vārds ir liekams pēdiņās. Runa ir par Vienotības priekšlikumu, turpmāk Saeimā vēlēšanas par dažādām amatpersonām rīkot atklāti. Izņēmums joprojām būtu Valsts prezidents, jo par šī balsojuma slepenību ir rakstīts Satversmē, tāpat arī tur ir slepenības teksts par Satversmes tiesas tiesnešiem un Saeimas prezidija locekļiem. Taču visos pārējos gadījumos -- SAB direktors, KNAB direktors, CVK direktors, tiesībsargs, ģenerālprokurors, u.tml. -- balsojums turpmāk būtu atklāts. Vienā momentā pēc tam, kad kļuva zināms, ka Vienotība nākusi ar šādu priekšlikumu, sabuntojās "gudrās galvas" no tā dēvētā "Saskaņas" centra un cēli paziņoja, ka slepens balsojums ir vajadzīgs tāpēc, lai deputāti varētu balsot atbilstoši savai "sirdsapziņai." Viens no viņiem aizrunājās pat tik tālu, ka Staļins, lūk, esot bijis atklātu vēlēšanu piekritējs, jo citādi neesot iespējams atmaskot "tautas ienaidnieku," un tāpēc atklātas vēlēšanas arī mūsu republikā būtu "antidemokrātiskas."
No visa tā, ko mūsu "gudrās galvas" laika gaitā ir sagvelzušas, lielākas muļķības būtu grūti iedomāties. Lai paliek Staļina piesaukšana, "Saskaņas" centram vēsturiskā nostaļģija par mātušku reizēm līst pāri malām. Būtība te ir cita: Kā īsti SC (un varam būt visai droši, ka turpat nostāsies arī Šlesera un Šķēles neizdevušais biznesa projekts, kā arī "zaļie zemnieki," kuru patronam piepīpētas aizkulises vienmēr ir atraktīvākas par saules gaismu) saprot "sirdsapziņu"? Vai tā bija sirdsapziņa, kura pērn lika noraidīt Jāni Maizīti un vismaz 12 deputātiem pēc tam nesarkstot par to melot? Melošana ir sirdsapziņas rādītājs, vai? Un, ja SC bosi ir tik ļoti norūpējušies, ka viņu kolēģi var būt būt spiesti balsot "pēc valdošās koalīcijas norādījuma vai sponsoru diktāta," kā to ir apgalvojis viens no minētās apvienības censoņiem Valērijs Agešins, tad kāpēc, pirmkārt, viņam liekas, ka valdošā koalīcija opozīcijas partijai kaut ko var diktēt un, otrkārt, vai tad tik briesmīgi ir SC sponsori, ka viņi nabaga deputātiņus spiež balsot ne tā? Tieši SC varētu būt ieinteresēta diktātā, kāds pastāv minēto "zaļo zemnieku" gadījumā, un tā atklāšanā. Taču arī tas ir politisks aprēķins. Būtība šeit ir cita: Nav absolūti neviena iemesla, kāpēc ievēlētam tautas pārstāvim Latvijas Republikas likumdevējā būtu jāslēpj savs balsojums jebkurā jautājumā. Tautai ir pilnīgas un absolūtas tiesības zināt, kā ir balsojuši tās priekšstāvji un, ja kas, tas attiecas arī uz Valsts prezidentu, Satversmes tiesas tiesnešiem (arī tās abas ir jomas, kurās slēptais balsojums ir nozīmējis pietiekami konkrētas nebūšanas), un, Dievs pasargi, Saeimas prezidiju. Kāda velna pēc būtu jābūt slepenam balsojumam par to, kas ir Saeimas sekretāra biedrs?!!
Vienotības priekšlikums ir loģisks un atbalstāms!
***
To pašu gan nevar teikt par to, ko mūsu valsts lingvisti ir sacepuši jautājumā par to, kā turpmāk saukt produktu, kas patlaban top visnotaļ neeleganti saukts par "skāba krējuma izstrādājumu." Piedāvātie jēdzieni "krēmelis," "krējumelis," "taupkrējums" u.c. -- nu, diez ko neizklausās. Patiesībā arī te ir visnotaļ būtisks jautājums -- par to, ka ražotāji reizēm uzvedas pavisam nesmuki un nabaga patērētājam mēģina iesmērēt "krējumu," kas patiesībā nemaz nav krējums. Eiropas savienība uz šo lietu skatās ar šķību aci, jo uz iepakojumiem, kuros ir "skāba krējuma izstrādājums," vārds "krējuma" mēdz būt ar ļoti daudz lielākiem burtiem nekā vārds "izstrādājums." Tas ir elementārs reklāmas un brendinga (oi, atvainojos -- zīmološanas) jautājums. Taču drīzāk te būtu jādomā par informāciju, kāda ir uz iepakojuma ārpus paša produkta nosaukuma, proti -- ja "skābajā krējumā" ir vairāk palmu eļļas nekā piena produktu, tad tas arī skaidri un gaiši ir jāpasaka, piedevām ne tik maziņos burtiņos, ka tos nespētu redzēt pat zaķītis, kas ir saēdies burkānus un tāpēc labi redz. Jo man personīgi "krējumelis", piedodiet kaimiņi brāļu tautā, izklausās kā vārds "krējums," vien ... lietuviešu valodā.
Jauku visiem dienu! Ar vai bez mīlestības, sirdsapziņas un krējuma izstrādājumiem.
piektdiena, 2011. gada 4. februāris
Par deputātu intelektu
Labrīt, lasītāji!
Šķietami inteliģenta dāma. Maģistra grāds arhitektūrā. Lektore bijusi, Rīgas domes deputāte bijusi, Saeimas deputāte bijusi, Saeimas prezidijā darbojusies, Trīs zvaigžņu ordeni saņēmusi, par kultūras ministri kādu laiku sabijusi. Un tāpēc ir pat ļoti grūti saprast, kā viņa var iekļauties visnotaļ neintelektuālo cilvēku kategorijā, kas saucas "neredzēju, bet nepatika."
Runa ir par Saeimas deputāti no Vienotības Ingūnu Rībenu. Vakar Saeimas komisijā tapa apspriests finansējums kino mūsu valstī, un censone it īpaši emocionāli, tā vēstīts medijos, esot vērsusies pret Kaspara Gobas filmu "Homo.lv," sakot, ka tai nu gan finansējumu nevajadzēja dot, jo Latvijā esot visvisādas citādas problēmas, par kurām taisīt filmas. Vai I. Rībena filmu ir redzējusi? Nē. Vai viņa plāno to noskatīties? Arī nē. Vispār, tā kādreizējā ministre, arī Lailas Pakalniņas filmai par Alfrēdu Rubiku droši vien naudu nevajadzēja dot. Minētajā preses materiālā nebija pateikts, vai arī šajā gadījumā dāma ir izmantojusi "neredzēju, bet nepatika" principu, taču lietas būtību tas nemaina.
Pareizi par deputātes teikto ir izteicies pats režisors: "Esmu neizpratnē, ka deputāti veltīja tik daudz laika nosodīt kaut ko, ar ko nav iepazinušies. Es biju gaidījis diskusijas par tehniskām lietām, par atainojumu, bet ne to, ka man pateiks - filma ir sūds pēc definīcijas, tāpēc mēs to neskatīsimies." Ja kas, tad "Homo.lv" ir akceptēts demonstrēšanai vienā no Eiropas galvenajiem kino festivāliem Berlīnē. Bet Ingūna Rībena, lūk, to neskatīsies, bet vienalga teiks, ka tā nav tīkama. Lai arī Nacionālais kino centrs filmas eksemplārus piešķīra visiem komisijas locekļiem pēc kārtas. Bez maksas. Par intelekta, augsta vai citādi, piemēru to būtu pat ļoti grūti nosaukt.
Vēl par deputātu un viņu informatīvo atbalstītāju intelekta trūkumu liecina situācija ap valsts budžeta konsolidēšanu. Šorīt vēl citā laikrakstā (varat trīs reizes minēt -- kurā), esmu nostrostēts no komentētāja puses par viņdien rakstīto, ka "zaļo zemnieku" paziņojums, ka Finanšu ministrijas piedāvātais "konsolidācijas" variants esot "nožēlojams," bet paši "zaļie zemnieki" neko no savas puses nepiedāvās, jo tā neesot viņu "kompetence," ir bezatbildības piemērs. Brašais komentētājs, protams, nav atradis par vajadzīgu pieminēt to, ka ZZS boss Saeimā ir pateicis, ka kaut kur nauda mētājas un vajag tikai to paņemt, bet nav pateicis, kas tā par naudu un kur tā būtu rodama. Tāpat kā Ingūna Rībena, "zaļie zemnieki" vienkārši pateiks nē un tālāk nedomās. Komentētājs man, kopā ar premjerministru un finanšu ministru, uzdevis šādu jautājumu: Pieņemot, ka "zaļie zemnieki" akceptēs ministrijas piedāvājumu un pratīs saviem vēlētājiem paskaidrot, kāpēc -- kas notiks tālāk? Kas notiks ar 2012. gada budžetu? Uz to mana atbilde būtu lūk, kāda: Patlaban to mēs nevaram zināt, jo patlaban mēs nezinām un nevaram zināt, kas šogad notiks ekonomikas attīstības jomā. Cita starpā, šomēnes kļūs skaidrāks jautājums par to, kad un kā pārdot Pareksa banku un Citadeles banku, arī tā būtu nauda, kuru varētu izmantot budžeta deficīta samazināšanai un, tādējādi, valsts ekonomiskās situācijas uzlabošanai. Tomēr uzskatu, ka Saeimas deputātiem, piedevām tādiem, kuri skaitās valdošajā koalīcijā esam, pateikt, ka viņi neko par to nedomās (izņemot domu, ka vispār visu jautājumu vajag atlikt vēl par pāris mēnešiem, tad jau redzēs) -- tas nav atbildības un intelekta apliecinājums. Nu, nav.
Jauku visiem dienu!
Šķietami inteliģenta dāma. Maģistra grāds arhitektūrā. Lektore bijusi, Rīgas domes deputāte bijusi, Saeimas deputāte bijusi, Saeimas prezidijā darbojusies, Trīs zvaigžņu ordeni saņēmusi, par kultūras ministri kādu laiku sabijusi. Un tāpēc ir pat ļoti grūti saprast, kā viņa var iekļauties visnotaļ neintelektuālo cilvēku kategorijā, kas saucas "neredzēju, bet nepatika."
Runa ir par Saeimas deputāti no Vienotības Ingūnu Rībenu. Vakar Saeimas komisijā tapa apspriests finansējums kino mūsu valstī, un censone it īpaši emocionāli, tā vēstīts medijos, esot vērsusies pret Kaspara Gobas filmu "Homo.lv," sakot, ka tai nu gan finansējumu nevajadzēja dot, jo Latvijā esot visvisādas citādas problēmas, par kurām taisīt filmas. Vai I. Rībena filmu ir redzējusi? Nē. Vai viņa plāno to noskatīties? Arī nē. Vispār, tā kādreizējā ministre, arī Lailas Pakalniņas filmai par Alfrēdu Rubiku droši vien naudu nevajadzēja dot. Minētajā preses materiālā nebija pateikts, vai arī šajā gadījumā dāma ir izmantojusi "neredzēju, bet nepatika" principu, taču lietas būtību tas nemaina.
Pareizi par deputātes teikto ir izteicies pats režisors: "Esmu neizpratnē, ka deputāti veltīja tik daudz laika nosodīt kaut ko, ar ko nav iepazinušies. Es biju gaidījis diskusijas par tehniskām lietām, par atainojumu, bet ne to, ka man pateiks - filma ir sūds pēc definīcijas, tāpēc mēs to neskatīsimies." Ja kas, tad "Homo.lv" ir akceptēts demonstrēšanai vienā no Eiropas galvenajiem kino festivāliem Berlīnē. Bet Ingūna Rībena, lūk, to neskatīsies, bet vienalga teiks, ka tā nav tīkama. Lai arī Nacionālais kino centrs filmas eksemplārus piešķīra visiem komisijas locekļiem pēc kārtas. Bez maksas. Par intelekta, augsta vai citādi, piemēru to būtu pat ļoti grūti nosaukt.
Vēl par deputātu un viņu informatīvo atbalstītāju intelekta trūkumu liecina situācija ap valsts budžeta konsolidēšanu. Šorīt vēl citā laikrakstā (varat trīs reizes minēt -- kurā), esmu nostrostēts no komentētāja puses par viņdien rakstīto, ka "zaļo zemnieku" paziņojums, ka Finanšu ministrijas piedāvātais "konsolidācijas" variants esot "nožēlojams," bet paši "zaļie zemnieki" neko no savas puses nepiedāvās, jo tā neesot viņu "kompetence," ir bezatbildības piemērs. Brašais komentētājs, protams, nav atradis par vajadzīgu pieminēt to, ka ZZS boss Saeimā ir pateicis, ka kaut kur nauda mētājas un vajag tikai to paņemt, bet nav pateicis, kas tā par naudu un kur tā būtu rodama. Tāpat kā Ingūna Rībena, "zaļie zemnieki" vienkārši pateiks nē un tālāk nedomās. Komentētājs man, kopā ar premjerministru un finanšu ministru, uzdevis šādu jautājumu: Pieņemot, ka "zaļie zemnieki" akceptēs ministrijas piedāvājumu un pratīs saviem vēlētājiem paskaidrot, kāpēc -- kas notiks tālāk? Kas notiks ar 2012. gada budžetu? Uz to mana atbilde būtu lūk, kāda: Patlaban to mēs nevaram zināt, jo patlaban mēs nezinām un nevaram zināt, kas šogad notiks ekonomikas attīstības jomā. Cita starpā, šomēnes kļūs skaidrāks jautājums par to, kad un kā pārdot Pareksa banku un Citadeles banku, arī tā būtu nauda, kuru varētu izmantot budžeta deficīta samazināšanai un, tādējādi, valsts ekonomiskās situācijas uzlabošanai. Tomēr uzskatu, ka Saeimas deputātiem, piedevām tādiem, kuri skaitās valdošajā koalīcijā esam, pateikt, ka viņi neko par to nedomās (izņemot domu, ka vispār visu jautājumu vajag atlikt vēl par pāris mēnešiem, tad jau redzēs) -- tas nav atbildības un intelekta apliecinājums. Nu, nav.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2011. gada 1. februāris
Cik jauki būt zaļzemniekam
Labrīt, lasītāji!
Jauki gan būt deputātam no tā dēvētajiem "zaļajiem zemniekiem." Vieta pie siles ir, bet atbildības nav absolūti nekādas. Ziņots, ka ZZS Finanšu ministrijas piedāvājumu par to, kā šogad "konsolidēt" valsts budžetu par 50 miljoniem latu, ir nosaucis par absolūti, pilnīgi, kategoriski un totāli nepieņemamu, bet paši "zaļie zemnieki" ne ar kādiem ieteikumiem nenāks, jo tā neesot viņu "kompetence."
ZZS tas ir pagalam raksturīgi -- visam pēc kārtas teikt "nē," kamēr nav pakasīta partijas nieze (vēl ziņots, ka "zaļie zemnieki" visžēlīgi ir piekrituši apstiprināt Ievu Jaunzemi Konkurences padomes vadītājas amatā uz vēl vienu termiņu pēc tam, kad viņi, lai nodrošinātu "savējā" iebīdīšanu citā amatā, šo jautājumu zelēja vairāku nedēļu garumā). Taču teikt, ka valsts finanses nav valdošās koalīcijas partijas "kompetence" vienkārši nozīmē atzīties nekompetencē, un tas nu reiz nav labs rādītājs par ļaudīm, kuri skaitās "gudrās galvas" esam. Tiesa, "zaļzemnieku" vadonis Saeimā Brigmanis ir teicis, ka esot jāmeklē vietas, kur "nauda stāv un to var paņemt," bet, protams, cilvēks nav pateicis priekšā, kur šādas "vietas" būtu meklējamas. Tā vairs nav nekompetence, tā ir vienkārša un pretīga bezatbildība par valsti un tās nākotni. Pareizi par šo lietu ir izteicies finanšu ministrs Andris Vilks: "ZZS liekas, ka nav nepieciešamas nekādas strukturālas reformas, konsolidācija nav jāveic, ar aizdevējiem var nesadarboties un ka dzīve pati par sevi visu atrisinās. Diemžēl tā ir ilūzija."
"Zaļajiem zemniekiem" šādas ilūzijas nav nekas svešs. Pagājušajā Saeimas sasaukumā viņi uzturēja "ilūziju," ka tas nekas, ja viens no viņu deputātiem mēnešiem un gadiem ilgi ir tik slims, ka nevar piedalīties Saeimas darbā. Viņi uzturēja "ilūziju," kas tas nekas, ja cits deputāts Saeimas darbā piedalās tikai tad, kad nav aizņemts ar sportu. Viņi atbalstīja "ilūziju," ka noteikumi mūsu valstī par naudas atmazgāšanas aizliegšanu būtu mīkstināmi vai atceļami pavisam. Tāpat ar domu, ka zemes vērtības noteikumus vajag mainīt tikai dažu izredzēto, bet ne visas sabiedrības labā. Tāda, lūk, mums ir partija, kura tomēr pie siles un pie teikšanas bijusi visnotaļ nepārtraukti. Tā skaitās laba pārvalde? Nu, nē. Absolūti nē.
Vai visi ZZS deputāti Saeimā ir gatavi spēlēt bezatbildīgu statistu lomu? Arī Raimonds Vējonis, kura uzvārds locīts visādu augstu amatu kontekstā? Kārlis Seržants? Aija Barča? Ingmārs Līdaka? Abi Andri Bērziņi? Vai viņi visi ir gatavi Latvijas sabiedrībai teikt "Tā, mīļie, tagad esam ievēlēti, bet no mums likumdošanas iniciatīvu ziņā negaidiet neko"? Protams, var jau saprast, ka šie politikāņi vēlas būt labiņie, visiem budžeta konsolidācijas pasākumiem vienkārši pasakot prastu "nē." Bet saku vēlreiz -- par atbildību valsts un sabiedrības priekšā tas neliecina absolūti neko.
Jauku visiem dienu!
Jauki gan būt deputātam no tā dēvētajiem "zaļajiem zemniekiem." Vieta pie siles ir, bet atbildības nav absolūti nekādas. Ziņots, ka ZZS Finanšu ministrijas piedāvājumu par to, kā šogad "konsolidēt" valsts budžetu par 50 miljoniem latu, ir nosaucis par absolūti, pilnīgi, kategoriski un totāli nepieņemamu, bet paši "zaļie zemnieki" ne ar kādiem ieteikumiem nenāks, jo tā neesot viņu "kompetence."
ZZS tas ir pagalam raksturīgi -- visam pēc kārtas teikt "nē," kamēr nav pakasīta partijas nieze (vēl ziņots, ka "zaļie zemnieki" visžēlīgi ir piekrituši apstiprināt Ievu Jaunzemi Konkurences padomes vadītājas amatā uz vēl vienu termiņu pēc tam, kad viņi, lai nodrošinātu "savējā" iebīdīšanu citā amatā, šo jautājumu zelēja vairāku nedēļu garumā). Taču teikt, ka valsts finanses nav valdošās koalīcijas partijas "kompetence" vienkārši nozīmē atzīties nekompetencē, un tas nu reiz nav labs rādītājs par ļaudīm, kuri skaitās "gudrās galvas" esam. Tiesa, "zaļzemnieku" vadonis Saeimā Brigmanis ir teicis, ka esot jāmeklē vietas, kur "nauda stāv un to var paņemt," bet, protams, cilvēks nav pateicis priekšā, kur šādas "vietas" būtu meklējamas. Tā vairs nav nekompetence, tā ir vienkārša un pretīga bezatbildība par valsti un tās nākotni. Pareizi par šo lietu ir izteicies finanšu ministrs Andris Vilks: "ZZS liekas, ka nav nepieciešamas nekādas strukturālas reformas, konsolidācija nav jāveic, ar aizdevējiem var nesadarboties un ka dzīve pati par sevi visu atrisinās. Diemžēl tā ir ilūzija."
"Zaļajiem zemniekiem" šādas ilūzijas nav nekas svešs. Pagājušajā Saeimas sasaukumā viņi uzturēja "ilūziju," ka tas nekas, ja viens no viņu deputātiem mēnešiem un gadiem ilgi ir tik slims, ka nevar piedalīties Saeimas darbā. Viņi uzturēja "ilūziju," kas tas nekas, ja cits deputāts Saeimas darbā piedalās tikai tad, kad nav aizņemts ar sportu. Viņi atbalstīja "ilūziju," ka noteikumi mūsu valstī par naudas atmazgāšanas aizliegšanu būtu mīkstināmi vai atceļami pavisam. Tāpat ar domu, ka zemes vērtības noteikumus vajag mainīt tikai dažu izredzēto, bet ne visas sabiedrības labā. Tāda, lūk, mums ir partija, kura tomēr pie siles un pie teikšanas bijusi visnotaļ nepārtraukti. Tā skaitās laba pārvalde? Nu, nē. Absolūti nē.
Vai visi ZZS deputāti Saeimā ir gatavi spēlēt bezatbildīgu statistu lomu? Arī Raimonds Vējonis, kura uzvārds locīts visādu augstu amatu kontekstā? Kārlis Seržants? Aija Barča? Ingmārs Līdaka? Abi Andri Bērziņi? Vai viņi visi ir gatavi Latvijas sabiedrībai teikt "Tā, mīļie, tagad esam ievēlēti, bet no mums likumdošanas iniciatīvu ziņā negaidiet neko"? Protams, var jau saprast, ka šie politikāņi vēlas būt labiņie, visiem budžeta konsolidācijas pasākumiem vienkārši pasakot prastu "nē." Bet saku vēlreiz -- par atbildību valsts un sabiedrības priekšā tas neliecina absolūti neko.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
