piektdiena, 2010. gada 24. decembris

Par filmu un svētkiem

Labdien, lasītāji!

Vakar beidzot guvu iespēju noskatīties Kaspara Gobas dokumentālo filmu Homo@lv. Jāsaka, tā bija inteliģentākā filma par tēmu, kādu sen gadījies redzēt, un tas ir tāpēc, ka režisors no dokumentālo filmu veidošanas viedokļa ļoti prātīgā kārtā nolēma īpaši nenostāties nevienā no abām pusēm jautājumā par LGBT cilvēkiem Latvijā un to, ko viņi dara. Filmā ir redzami LGBT cilvēki, kā arī viņu pretinieki. Ļauts izteikties abām pusēm. Tiesa, tie, kuri par LGBT cilvēkiem bļaustās, arī šajā filmā pierāda paši savu ignoranci. Cita starpā ir skats pie tiesas zāles durvīm, kurā LGBT aktīvists un organizācijas ILGA Eiropa sabiedrisko attiecību vadītājs Juris Lavrikovs organizācijas NoPride vadītājam Igoram Maslakovam jautā, kā īsti Jura esamība traucē Igora dzīvi. Neko īpašu Igors nevar atbildēt. Daudz filmā dzirdam no sektas Jaunā paaudze vadītāja Ļedjajeva, tikai un vienīgi krievu valodā, kas kārtējo reizi atgādina, cik ļoti krieviska ir šī sekta par spīti tam, ka tajā piedalās arī atsevišķi latviešu tautības politiķi. Tajā skaitā filmā bļaustāmies redzama kādreizējā Saeimas deputāte Inta Feldmane.

Toties sieviete, kurai ikgadējais Draudzības dienu pasākums ir iespēja kārtējo reizi pierādīt mākslinieka Endija Vorhola reiz teikto, ka katram cilvēkam dzīvē 15 minūtes gadās būt slavenam, filmā tiek prezentēta kā ... nu, kā tāds vienkāršs sievišķis. Runa ir par Dimitera madāmu, kura Draudzības dienās vienmēr lakatā tērpta redzama vicinām krustu pa gaisu. Filmā viņa redzama mājās. Maizīti cep, cik var spriest -- malkas plītī. Savu izpratni par ticību skaidro. Apgalvo, ka nevienam nekad nav uzbrukusi. Šajā ziņā melo, un kadri, kas redzami, kamēr viņa galvo par savu nevainību, to apliecina pat ļoti skaidri. Viņas vīrs stāsta, ka ļaudis sievu saucot par "velna veceni" un piebilst, ka tas viņu netraucē, jo "vecene" viņu esot glābusi no bohēmas. Nu, ja tā, tad tā. Un vēl filmā redzami abi galvenie melnsvārču homofobi Vanags un Pujāts, arī viņiem dots vārds.

No LGBT puses filmā redzams minētais Juris Lavrikovs, kā arī Mozaīkas aktīvistes Linda Freimane, Evita Goša, Līga Kļaviņa (ļoti aizkustinošs kadrs filmā rāda, kā pēdējās divas laulājās), Vita Brakovska un Kristīne Gariņa, vēl arī Dzintars Skarbovskis. Cita starpā Kristīne redzama Londonas praidā, kur viņa sarunājas ar toreizējo pilsētas mēru Kenu Livingstonu un parakstīja sadarbības līgumu starp Mozaīku un Londonas Praida organizāciju. Diemžēl, redzami arī tie divi jaunieši, kuri savulaik dibināja LGBT organizāciju un sev pilnīgi bez jebkāda pamata piesavināja ILGA (Starptautiskā Lezbiešu un geju asociācija) nosaukumu -- par spīti tam, ka ILGA oficiālās saites Latvijā ir ar Mozaīku. Reiz abi jaunskungi nolēma, ka ar Mozaīku viņi par spīti savas organizācijas pilnīgai neveiksmei nevēlas saistīties, viņi tā vietā sasaistījās ar minēto NoPride organizāciju. Filmā redzams, kā abi jaunieši dodas vizītē pie Pujāta. Nu, kā teica Karlsons -- visi jau nevar būt apdāvināti.

Vēl filmā redzams dzejnieks Rihards Bargais un mākslinieks Armīns Ozoliņš, kuri abi nepārtraukti pīpē cigaretes un komentē LGBT notikumus, tā teikt, no malas. Vai, pareizāk sakot, komentē Rihards Bargais. Armīnam Ozoliņam visas filmas garumā vienīgais sakāmais ir "Mhm" atbildot uz kādu jautājumu. Tajā skaitā R. Bargais nāk ar interesantu domu -- ka Praida pasākumi vairāk ir vajadzīgi nevis LGBT cilvēkiem, bet gan viņu pretiniekiem, lai viņiem būtu kaut kas, pret ko cīnīties. Varbūt, tā prāto dzejnieks, NoPride paši nodrošināja pirmā Praida organizēšanu. Nē, tā nebija, bet doma vienalga interesanta.

Taču filmas centrā ir divi garīdznieki, Juris Cālītis un Māris Sants. Pirmais filmā redzams kā racionālisma balss pret ārprātīgo naidu, kāds plūst no minētās sektas, kā arī no mūsu valsts "tradicionālākajām" konfesijām, vai vismaz no to vadītājiem. Savukārt pēdējais redzams i filmas sākumā, i arī beigās, braucam prom no Latvijas. Lasītājs zinās, ka māc. Sants tagad dzīvo Londonā, un tas, ka viņš vairs nedzīvo Latvijā ir minētā naida dēļ. Žēl.

Paldies Kasparam Gobam par filmu. Teikšu vēlreiz -- tik sabalansētu un inteliģentu dokumentālo filmu par LGBT dienām un nedienām Latvijā nebiju redzējis.

Vēlu visiem lasītājiem skaistus Ziemassvētkus. Vai šovakar vai rīt no rīta, lai zem eglītes atrodas tieši tas, ko sirsniņa kāroja, lai gan atcerēsimies arī to, kas teikts Ziemassvētku dziesmā "Jūs bērniņi, nāciet": Tu negribi mantas, ko pasaule rod. Galvenais jau ir ģimene, tuvinieki un labi draugi. Un, piedevām, šī ir arī tā nakts, kad varam atcerēties mazu bērniņu, kurš piedzima kaut kad pirms 2000 gadiem, plus mīnus (vēsturiski, protams, mēs nezinām, kad Jēzus ir dzimis, ir pietiekami daudz ekspertu, kuri uzskata, ka vismaz decembrī tas gan nebūs bijis), un tad savos 33 gados pilnīgi pārmainīja pasauli. Žēl, ka mūsdienās arī baznīcā ir tik daudz ļaužu, kuri kropļo Viņa pamata vēsti: Esiet labi cits pret citu. Kā esmu rakstījis citreiz, ja tas būtu jēdziens, ko ievērotu visi, tad pasaule būtu daudz, daudz labāka vieta.

Jauku un burvīgu visiem šo vakaru!

pirmdiena, 2010. gada 20. decembris

Par gada balvām un mikroautobusiem

Labrīt, lasītāji!

Lielbritānijas ziņu žurnāla "The Economist" apskatnieks Eduards Lūkass nule kā ir publicējis rakstu (http://econ.st/ejou3u), kurā viņš piešķir "gada balvas" dažādām Austrumeiropas valstīm. Polija uzslavēta par to, ka laikā pēc aviokatastrofas, kurā gāja bojā valsts prezidents un liels skaits citu amatpersonu, "valsts aparāts pat nenotrīcēja, tā vietā ar cieņu un efektivitāti nodrošinot tukšo vietu aizpildīšanu un valsts motora nepārtrauktību." Čehija uzslavēta par pretkorupcijas centieniem, savukārt Rumānija un Slovākija nosodītas par necaurskatāmu un korumpētu tieslietu sistēmu.

Kas minētajā tekstā rakstīts par Baltijas valstīm? Lietuvas Valsts prezidente Daļa Gribauskaite norāta par "neveikliem izteicieniem," tajā skaitā par atteikšanos apmeklēt ASV prezidenta Baraka Obamas rīkotas vakariņas Prāgā šī gada aprīlī, par kurām pati stāsta varone toreiz teica, ka tāpēc, ka pasākumā nebija paredzēta nekāda lēmumu pieņemšana un viņai labākajā gadījumā būtu divas minūtes sarunai ar B. Obamu, uz Prāgu dosies Lietuvas premjerministrs, bet viņa pati paliks mājās.

Mūsu gadījumā "Hudini balvu par izdzīvošanu" saņēmis premjerministrs Dombrovskis, kurš "ieviesa masīvāko taupības programmu, kāda redzēta jebkurā Eiropas valstī pēdējo gadu desmitu laikā -- un vienalga viņu ievēlēja vēlreiz." E. Lūkass piebilst: "Gadījumā, ja viņam apniks politika Latvijā, viņš būs mīļi gaidīts Īrijā."

Tomēr kārtējo reizi vislielāko uzslavu guvuši kaimiņi igauņi. Viņu valsts pasludināta par Austrumeiropas labāko valsti šajā gadā. E. Lūkass konstatē, ka nu jau tikai pēc pāris nedēļām Igaunija pievienosies eiro zonai un būs "viena no tikai divām valstīm eiro zonā, kura patiešām atbilst prasībām par ārējo parādu un budžeta deficītu. Otra ir Luksemburga. Taču, ja izmantojam otru filtru -- gatavību apmierināt NATO prasību, ka aizsardzībai jāveltī 2% to IKP -- tad Igaunija (1,9%) ir tālu priekšā Luksemburgai (0,7%). Valstij, kura pirms mazāk nekā 20 gadiem iznira no PSRS okupācijas apdauzīta un acis blisinoša, būt vienīgai valstij, kura ievēro kontinenta galveno klubu galvenos noteikumus? Tas ir varoņdarbs."

Malači igauņi. Pēdējo pāris mēnešu laikā manā radio raidījumā ("Aktuālais temats", LR 1, darba dienās plkst. 18.30) atkal un atkal un atkal dažādos kontekstos nācies runāt par to, ka tādā vai citādā nozīmē Igaunija Latvijai ir priekšā. Ne vien eiro, bet arī labāki ceļi, mazākas budžeta problēmas, mazākas problēmas ar sabiedrības integrāciju u.tml. Neko labu par mūsu valsti tas nesaka. Arī stāsts par mikroautobusu diez vai notiktu Igaunijā, bet pie mums, diemžēl tas ir visnotaļ raksturīgs.

Stāsts ir par Latvijas kuģniecību, kurā jau ilgāku laiku notiek cīņa par ietekmi divu tā dēvēto "Ventspils grupējumu" starpā. Dažbrīd cīņa sasniedz absurda farsa līmeni. Jau ļoti sen nav izdevies apstiprināt uzņēmuma gada ziņojumu, cita starpā tas liedz finanšu lietas noslēgt LK akcionāram Ventspils naftai. Ne tikai tāpēc vien, bet arī domājot par to, šogad VN akcionāra Vitol pārstāvis kādā intervijā teica, ka Latvijā esot grūtāk strādāt nekā Āfrikā. LK akcionāru sapulces vairākkārt sasauktas, tad atceltas, tad sasauktas, tad atceltas. Pagājušajā piektdienā paredzēto sēdi uzņēmums taisījās pārcelt uz nākamā gada janvāri, taču viena grupa akcionāru uz to vienalga ieradās un sēdi noturēja ... mikroautobusā. Mikroautobusā tāpēc, ka namu, kurā bija paredzēts pasākums, apsargāja liels skaits bruņotu vīru, kuri pateica, ka telpās neviens netikšot ielaists tāpēc, ka akcionāru sapulce ir atcelta. Mikroautobusā arī tāpēc, ka tas atradās uz īpašuma piebraucamā ceļa un tāpēc, pēc tiesu izpildītājas, kura tur piedalījās, uzskata, var teikt, ka sapulce notika attiecīgajā vietā, nevis citur.

Tas nu reiz nav nopietni. Jau no paša sākuma Latvijas kuģniecības privatizācija ir bijusi ne bez nopietniem jautājumiem par tās tiesiskumu, piedevām valstij Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras personā joprojām uzņēmumā pieder 10 procenti akciju. Protams, mūsējā ir valsts, kurai, piemēram, airBaltic gadījumā pieder pat vairākums akciju, bet vienalga tā ļauj aviokompānijas vadītājam visus dancināt pēc savas stabules, un tāpēc var arī nebrīnīties par to, ka valsts nav neko darījusi par haosu Latvijas kuģniecības pārvaldības iekārtā. Taču godu tas valstij nedara, un noteikti arī tāpēc Latvijai "gada labākās valsts" statuss Ekonomista acīs nespīdēs vēl ilgi un dikti.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2010. gada 19. decembris

Labs gājiens ASV Kongresā

Labdien, lasītāji.

Vakar manas dzimtenes ASV Senāts izdarīja kaut ko ļoti labu -- ar ievērojamu balsu vairākumu senatori apstiprināja likumu, ar kuru tiks atcelts "nejautā, nestāsti" (Don't Ask, Don't Tell) princips valsts bruņotajos spēkos. Runa ir par principu, kurš homoseksuāliem cilvēkiem, kuri dienē bruņotajos spēkos, lika slēpt savu identitāti. Teorētiski tas arī paredzēja, ka neviens šādam cilvēkam par to nedrīkst jautāt, bet tas neliedza bruņotajiem spēkiem arī DADT pastāvēšanas laikā izraidīt ievērojamu skaitu personu. Minēto likumu jau pirms tam apstiprināja Tautas vietnieku palāta, ASV prezidents Baraks Obama ir solījis to apstiprināt, un tas stāsies spēkā pēc tam, kad bruņotie spēki rūpīgi izpētīs to, kā tam jānotiek. Cita starpā, DADT atcelšanu konkrēti atbalstīja arī lielais vairums ASV bruņoto spēku visaugstākā līmeņa komandieru un pavēlnieku.

Šajā nozīmē ASV ir spērusi vēl vienu soli civilizācijas virzienā. Par sevi atklāti LGBT cilvēki jau labu laiciņu dienē tādu valstu bruņotajos spēkos, kā Lielbritānija, Nīderlande, Kanāda, Norvēģija, Zviedrija, Izraēla u.c. Nekas traģisks minētajās valstīs nav noticis. Likuma oponenti cita starpā apgalvoja, ka geja klātbūtne kaujas situācijā varētu radīt apstākļus, kuros zaldāts vairāk domā par geju sev blakus nekā par cīņu kā tādu. Pagalam muļķīgs arguments. Kaujas apstākļos visi zaldāti domā par kauju un tās sekām. Tādi paši "argumenti" Amerikā tika lietoti tad, kad jautājums bija par tumšādainu cilvēku un sieviešu iekļaušanu bruņotajos spēkos. Taču vēl vairāk lēmums apliecina, ka arī LGBT cilvēki vēlas kalpot savai valstij. Geji un lezbietes Amerikas (un visu pārējo pasaules valstu) bruņotajos spēkos ir dienējuši vienmēr. Senajā Grieķija homoseksuālisms tika uzskatīts par kaut ko pagalam normālu un nebūt ne apkarojamu. Tas ir bijis baznīcas ietekmē, ka tas ir sludināts par kaut ko briesmīgu, savukārt mūsdienās arvien biežāk vismaz Rietumu pasaules valstis atzīst, ka tās ir muļķības. Nezinu, vai Latvijai šajā ziņā ir oficiāla politika, bet pazīstu gejus, kuri Latvijas bruņotajos spēkos ir kalpojuši pagātnē un arī tādus, kas to dara patlaban. Nav dzirdēts, ka tāpēc bruņotie spēki būtu piedzīvojuši kādas specifiskas problēmas.

Senātā par likumprojektu balsoja visi Demokrātu partiju, kā arī astoņi Republikāņu partiju pārstāvošie senatori. It īpaši republikāņu gadījumā tas ir apsveicami. Laikā kopš amatā stājās B. Obama, republikāņi lielākoties bijuši pazīstami ar to, ka viņi saka "nē" visam pēc kārtas, ja to iesaka prezidents. Tas sevišķi bijis tā kopš novembra vēlēšanām, kurās Republikāņu partija guva zināmus panākumus Senātā un ievērojamus panākumus Tautas vietnieku palātā. Republikāņi Senātā paziņoja, ka viņi neatbalstīs absolūti neko iekams nebūs apstiprināts nodokļu atlaižu pagarinājums valsts visbagātākajiem cilvēkiem, tātad -- tiem, kuriem tas vismazāk ir vajadzīgs. Cita starpā tas ir nozīmējis gumijas stiepšanu jautājumā par ārstniecības finansēšanu tiem ļoti daudzajiem cilvēkiem, kuri laikā pēc 11. septembra notikumiem dienām, nedēļām un mēnešiem ilgi darbojās ārkārtīgi toksiskā vidē, vispirms, lai meklētu notikuma upurus, un pēc tam, lai satīrītu vidi. Viņdien ASV raidījumā "The Daily Report" uzstājās četri šādi cilvēki. Visi cieš no vēža, viņiem ir arī citas veselības problēmas, bet naudas nav, lai ārstētos. Šī neapdomība no republikāņu puses nav citādi nosaucama, kā par grēku, par briesmīgu grēku. Nodokļu atlaižu pagarinājums tika apstiprināts. Nu ir apstiprināta arī DADT atcelšana. Labi, ka tā.

Jauku visiem atlikušo dienu!

trešdiena, 2010. gada 15. decembris

Par kristīgo (ne)piedošanu

Labdien, lasītāji!

Viņdien gadījās noskatīties dokumentālu filmu, kuru Amerikā ir veidojusi žurnāliste un kino producente Aleksandra Pelosi par tā dēvētās evaņģēlisko kristiešu baznīcas mācītāju, kuram gadījās, ka paslīdēja kāja. Viņa vārds -- Teds Hagarts. A. Pelosi par viņu jau bija veidojusi vienu dokumentālu filmu, "Dieva draugi," un tajā viņš bija redzams savas dzīves briedumā. T. Hagarts vadīja vienu no tā sauktajām megabaznīcām, tai bija 14 tūkstoši draudzes locekļu. Bet tad tapa zināms, ka mācītājs ir pircis narkotikas. Pēc tam -- ka mācītājs narkotikas ir pircis no vīrieša, kurš nodarbojas ar homoseksuālu prostitūciju. Un vēl pēc tam -- ka mācītājam ar minēto vīrieti ir bijušas arī seksuālas attiecības. Dažas dienas pēc tam, kad tas viss kļuva zināms, Teds Hagarts atkāpās no visiem amatiem baznīcā. Manis noskatītā filma, "Teda Hagarta tiesāšana," ir par to, kas ir noticis laikā pēc tam.

Stāsts vispār skumjš. T. Hagarts ir dzimis optimists, filmas laikā viņš lielākoties plaši smaida. Bet nav par ko. Viņa baznīca ne vien viņu izmeta no baznīcas, tā viņu arī izmeta no mājas, kurā viņš dzīvoja ar sievu un bērniem un vispār izraidīja no Kolorado štata, kurā tas viss notika. Laikā kopš tam viņš bijis spiests mitināties pie ģimenes draugiem, viesnīcās, mazos īrētos dzīvoklīšos. Filmā redzams, kā pirmo reizi mūžā cilvēks dodas darba intervijā, viņš nervozē. Darbu viņš nedabū, cita starpā tāpēc, ka darba devējs viņu ir atpazinis un tik bēdīgu slavu pie sevis negrib redzēt. Ar laiku bijušais mācītājs cenšas pārdot apdrošināšanas polises, arī tas nav darbs, kas dodas no rokas.

Taču būtībā filma ir mazāk par šo vienu cilvēku un vairāk par kristietību vai "kristietību," kuru viņš pārstāv. Tūlīt pēc skandāla izcelšanās, grupa mācītāju no T. Hagarta draudzes viņu izsauca uz pratināšanu, vairāku nedēļu garumā viņi sarunājās, un pēc tam viens no viņiem paziņoja, ka nu T. Hagarts esot "pilnīgi heteroseksuāls." Filmā A. Pelosi jautā, kāpēc T. Hagarts tā ir teicis. Viņa atbilde: "Es tā neesmu teicis." Laikā kopš tam viņš sevi ir aprakstījis ar vārdiem "heteroseksuāls cilvēks ar problēmām." Savukārt viņa kādreizējā baznīca ir paziņojusi, ka tās durvis viņam joprojām ir slēgtas. Šogad T. Hagarts izveidoja jaunu draudzi. Viņš ir teicis, ka kārdinājums "brīnumainā kārtā" esot pazudis. Nu, ja tā, tad tā, bet kārdinājumi nemēdz tāpat vien pazust.

Piedevām, ja nu reiz viens Bībelē ir atrunāts pietiekami konkrēti, tad tas ir jautājums par piedošanu. Mateja evaņgēlijā Pēteris Jēzum jautā: "Mans kungs, cik reizes man jāpiedod brālim, kad viņš pret mani ir grēkojis? Vai septiņas reizes?" Un Jēzus atbild: "Nē. Nevis septiņas, bet gan septiņdesmit septiņas reizes." Acīmredzot T. Hagarta baznīca uz to nebija spējīga pat vienu reizi. Tas sasaucas ar atsevišķiem notikumiem arī mūsu valstī un baznīcā. Arī Vanaga evaņģēliski luteriskā draudze, un ne tikai, jautājumos par cilvēka seksualitāti mēdz vienkārši aizcirst durvis, nevis domāt par piedošanu. Tas ir ironiski, jo turpat Mateja evaņģēlijā Jēzus arī ir teicis "Jo, ja tu piedosi tiem, kuri pret tevi ir grēkojuši, tad tavs Tēvs debesīs piedos arī tev. Bet, ja tu nepiedosi tiem, kuri pret tevi ir grēkojuši, tad tavs Tēvs nepiedos arī tavus grēkus." Interesanti, kuru daļu no tā visa tie mūsu pasaules melnsvārči, kuri sevi uzskata par pēdējo arbitru jautājumā par grēku un piedošanu ... nesaprot?

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 14. decembris

Pietiek slidināties!

Būdams Rīgas centrā dzīvojošs kājāmgājējs un riteņbraucējs, es šīs agrīnās ziemas „priekus” esmu izbaudījis, tā teikt, ar pilnu programmu. Kārtējo reizi šķiet, ka Rīgas pašvaldība ir uzskatījusi, ka Latvija atrodas kaut kur Āfrikā, kur sniegs ir liels retums. Vai arī, kā man skābi smaidot vakar teica kāda sarunas biedrene, pilsētas vadītāji uzskatīja, ka tāpēc, ka pērn sniega bija ļoti daudz, šogad tā nebūs vispār. Lika drusku pagaidīt.

Ziņots, ka pašvaldība jau izdevusi pusmiljonu latu sniega aizvākšanai. Saprotu, ka tas ir dārgs prieks, ne tik daudz sniega rakšana, kā sniega izvešana no pilsētas. Ziņots arī, ka sastādīta liela kaudze protokolu namīpašniekiem, kuri nav nodrošinājuši ietves notīrīšanu nama priekšā. Bet abos gadījumos man tomēr ir jājautā, kur īsti tas ir noticis? Jo ceļā, kuru es mēroju visregulārāk – no mājām uz Latvijas radio un atpakaļ – gandrīz vai katrs solis nozīmē slīdēšanu, it īpaši tajās vietās, kur ietve ir slīpa, nevis līdzena. Piedevām, pietiekami daudzās vietās sētnieks ir notīrījis sniega virskārtu, bet atstājis visu sacietējušo sniegu un ledu, kas ir zem tās. Vēl ir arī tas, ka sētnieki rakto sniegu sakrauj ielas malā, un tas nodrošina divas lietas. Pirmkārt, ka ietve kļūst pagalam šaura. Tas it īpaši tā ir Vecrīgā, kur, piemēram, Zirgu iela ir kļuvusi pavisam briesmīga. Abās ieliņas pusēs sniega čupas, trotuārs pavisam nepieejams, pa vidu pati iela, pa kuru arī brauc automobiļi. Diez kas nav. Otrkārt, ka ielu stūros veidojas briesmīga putra, kurai cauri brist nav pilnīgi nekāda prieka. Pēc katras ziemas nākas pirkt jaunas kurpes, jo esošās ir izkusušas.

Ziņots, ka sniega tīrīšanā piedalās arī tā dēvētie simtlatnieki, viņu galvenais uzdevums ir – tīrīt parkus. Tas ir jauki, bet kāpēc tikai parkus. Minētie ielu stūri būtu daudz pateicīgāks uzdevums, jo parkos tomēr ļaudis lielākoties dodas rotaļāties, un sniegs tur ir vajadzīgs ziemas izpriecām, savukārt pa ielu dodas ļoti daudz cilvēku, kuriem tomēr nenāktu par sliktu krietni labāk notīrītas ietves un ielas.

Protams, varam skaitīt svētības. Man ir draugs vienā no Latvijas mazpilsētām, kurš stāsta, ka tur tīrīts neesot absolūti nekas. Droši vien, patlaban atkārtojas jau šī gada sākumā pieredzētais – ka laukos ir daudz bērnu, kuri netiek uz skolu, jo transports nekursē. Rīgā laikam situācija ir salīdzinoši labāka. Bet tomēr. Nevienam nav noslēpums, ka patlaban laika apstākļi mūsu pasaulē ir mainījušies, un tas, ka vētru un ar to asociēto nokrišņu apjomi ir lielāki, ir pavisam skaidrs. Tam nu reiz vajadzētu nozīmēt, ka pašvaldības budžetā šo iespēju paredz konkrēti. Ja sniega nav, tad naudu var izdot kaut kam citam. Bet, kad sniegs ir, tad tas tomēr ir jātīra.

Protams, šausmas rada arī doma par atkusni. Tajā brīdī sniegs un ledus sāks velties no jumtiem, katru gadu cilvēki top traumēti, un tas ir viens no mūsu banānu republikas lielākajiem un ironiskākajiem paradoksiem, ka sods par jumta netīrīšanu ir krietni mazāks par summu, kāda ir jāmaksā par jumta notīrīšanu. Savukārt, uz ielas sāksies briesmu lietas. Peļķes, peļķes, peļķes. Manā radio raidījumā man Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Ameriks stāstīja, ka nelaime ir tāda, ka smiltis, kuras reizēm tiek kaisītas uz sniega un ledus, visas nonāk kanalizācijas sistēmā un daudzviet to ir aizdambējušas pavisam konkrēti. Katrā gadījumā Marijas ielā ir vajadzīgs apmēram piecu minūšu lietus, lai būtu peļķes, kuru saturu it īpaši trolejbusi pārceļ uz ietvi, kad tām brauc cauri. Arī tas nav nekas patīkams, un brīdī, kad kusīs tas sniega apjoms, kāds pilsētā ir jau tagad, situācija būs pavisam drūma. Skumji.

piektdiena, 2010. gada 12. novembris

Par patīkamu naivumu politikā

Labrīt, lasītāji!

Vienā nozīmē nudien priecē Raivis Dzintars un viņa "vislatvieši." Patiesi patīkami naivi ir šie bāleliņi (un viena māsa), kuri ir iekļuvuši lielās politikas dīķī. Raugi, nebūt viņi nav apmierināti ar to, kā lietas dara mūsu nabu kasošā politiskā "elite." Jau pirms vēlēšanām vislatvieši sašūmējās par to, cik nesmuki "tēvzemietis" Emīls Jakrins izdarījās ar Latvijas televīzijas Ziņu nodaļas vadītāju Mareku Gailīti. Pateica, ka par E. Jakrina pārstāvēto Satiksmes ministriju turpmāk vajagot tikai pozitīvus sižetus demonstrēt, citādi radīsies nepatikšanas M. Gailīša sievai, kura arī strādā valsts pārvaldes struktūrās. Vislatvieši pateica, ka viņu atbalstītājiem par cilvēku nevajag balsot, un raugi, raugi, Vidzemē cilvēks no 2. vietas sarakstā noslīdēja visu ceļu līdz pēdējai 30. vietai ar 4650 svītrojumiem. Nu Dzintars & Co. nav mierā ar to, ka savā pašā pēdējā darba dienā aizejošais tēvzemiešus pārstāvošais satiksmes ministrs Kaspars Gerhards Jakrinu iebīdīja labi apmaksātā darbā Ceļu satiksmes drošības direkcijas vadībā. Vislatvieši aicinājuši Jakrinu no nacionālās apvienības izslēgt. (Starp citu, arī Gerhardu vēlētāji sodīja -- Zemgales apgabalā nobīdīja no 2. līdz 13. vietai.)

Jādomā, ka pašam Jakrinam tas ir pilnīgi pie vienas kājas, vai viņu izslēgs vai neizslēgs. Darbs iegūts atbilstoši politiskās "elites" principiem (piedevām, ne gluži "šofera dēla" līmenī -- pirms doties uz CSDD, cilvēks bijis Satiksmes ministrijas biroja vadītājs, nebūs nu tā, ka drēbi nepazīst nemaz). Taču te visskaidrāk ir redzama atšķirība starp veco un jauno politiku jaunajā 10. Saeimā. Vecā politika uzskata, ka morāle un ētika ir pilnīgi amorfi jēdzieni. Ja kaut kas nav konkrēti aizliegts, tad acīmredzot tā var darīt. (Atsevišķos gadījumos vecā politika, tajā skaitā viens no vecās politikas pārstāvjiem, kurš kopš tam ir pārkvalificējies par vislatvieti, uzskata, ka tā var darīt arī tad, ja attiecīgā lieta tomēr ir konkrēti aizliegta.) Jaunā politika tomēr padomā arī par to jautājumu, kuru, skatoties no malas, esmu aicinājis politikāņus pašiem sev uzdot jau ļoti, ļoti sen: Kā tas izskatīsies? Paldies vislatviešiem par to, ka viņi nav ar mieru pieņemt domu, ka "visi dara tā."

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 9. novembris

Par "Zaļo zemnieku" kadru politiku

Labrīt, lasītāji!

Interesants stāsts šodien no Limbažiem, kur novada domes priekšsēdētājs Dzintars Zommers ir ievēlēts Saeimā, un tāpēc ir jāmeklē cits mērs. Izrādās, ka vietējie "zaļie zemnieki" amatam ir noskatījuši bankas darbinieku Armandu Krāģi. Nelaime vien tāda, ka 2009. gada pašvaldību vēlēšanās A. Krāģis neguva vēlētāju uzticību. Vēl vairāk, ZZS vēlēšanās ieguva piecas vietas, bet A. Krāģi vēlētāji nobīdīja no 3. vietas sarakstā uz 11. vietu. Plusiņu -- 243. Svītrojumu -- 331. Vietu domē cilvēks tāpēc neieguva.

Lai arī ZZS spices ļaudis (Brigmanis) sakās par notikumiem Limbažos neko nezinot, laikraksts Diena šodien ziņo, ka Limbažos notiekot spiediens, lai tās piecas personas, kurām tiesības tapt ievēlētiem ir lielākas nekā A. Krāģim, no mandāta atteiktos. Viens no šiem cilvēkiem esot jau tā izdarījis. Te jautājums ir ļoti būtisks. ZZS Limbažos diezgan skaidri pasaka, ka vēlētāju griba apvienībai ir vienaldzīga. A. Krāģi nepazīstu, pilnīgi iespējams, ka viņš ir brīnišķīgs cilvēks un būtu lielisks novada domes vadītājs. Bet vietējie iedzīvotāji tā neuzskatīja. No tā acīmredzot jāsecina, ka vietējiem ZZS aktīvistiem tas ir pie vienas kājas. Diez kas nav.

ZZS ir tā apvienība, kura 9. Saeimā vairāku gadu garumā mandātu saglabāt ļāva Leopoldam Ozoliņam, lai arī viņš bija tik slims, ka parlamenta darbā nevarēja piedalīties. Tas pats variants: Nevis mēs savā frakcijā vēlamies redzēt cilvēkus, kuri dara labu darbu Latvijas un tās sabiedrības labā, bet mēs tā vietā nesaredzam nekā slikta apstāklī, ka viena vieta mūsu aprindās ir vienmēr tukša, un tāpēc attiecīgais darbs nenotiek. No tās pašas apvienības Saeimā toreiz nāca svarcēlājs Viktors Ščerbatihs, kurš Saeimas darbā piedalījās tad, kad nebija aizņemts ar sportu, ja nemaldos, tribīnē nekāpa ne reizes, un valsts budžeta apstiprināšanas dienā, ja ticēt tam, kas toreiz tika rakstīts Atkarīgajā Rīta avīzē, kādu brīdi Saeimā pabija, tad nolēma, ka process esot bezjēdzīgs, un atkal aizgāja. Šogad vēlētāji to novērtēja. Lai arī V. Ščerbatihs "zaļo zemnieku" Latgales sarakstā bija 18. no 19 vietām un ievēlēšana tāpat nespīdēja, cilvēks saņēma tikai 1152 plusiņus un 4404 svītrojumus. Lūk, vēlētāju griba. Tāpat "zaļajos zemniekos" parlamentāro dzīvi uzsāka Visvaldis Lācis, kurš arī tagad, kad ir "VL!" pārstāvis, spītīgi atsakās saprast, kas ir nepotisms un kāpēc civilizēti demokrātiskās valstīs tas ir aizliegts tā, ka neviens neiedrošinās noteikumus pārkāpt. Tas ir aizliegts arī pie mums, bet V. Lācim acīmredzot interešu konflikta novēršanas likums ir tikpat vienaldzīgs, cik Limbažu "zaļajiem zemniekiem" vienaldzīga ir vēlētāju griba. Skumji. Lai neteiktu skarbāk.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2010. gada 5. novembris

Par liberālismu un antisemītismu

Labdien, lasītāji!

Varbūt atceraties, ka vakar rakstīju par to, kā patriotisms ir savienojams ar liberālismu. Šodien portālā Twitter caurkritušais politikānis Aleksandrs Kiršteins man rakstīja, ka es neesot nekāds liberālis, man esot jāizlasa britu akadēmiķa Naidžela Ašforda grāmata "Brīvas sabiedrības principi," un tad es sapratīšot, kas ir "īsts" liberālis. Būdams izpalīdzīgs, A. Kiršteins vairākos "tvitos" ir arī piedāvājis citātu no minētās grāmatas, kurā autors, savukārt, citē 19. gadsimta britu filozofu Džonu Stjuartu Milsu, proti:

"Pat tādās idejās, kuras ir nepatiesas, var, iespējams, atrast daļēju patiesību. Tāpēc, ka viedoklis reti, ja vispār, ir pilnīgi patiess, vienīgais veids, kādā varam konstatēt to, kā pietrūkst, ir pieļaut lielākoties nepatiesu viedokļu prezentēšanu, jo tā varētu būt iespējams atklāt pilnīgo patiesību." Šim citātam A. Kiršteins pielicis klāt vārdus: "Lūk, manuprāt, patiess liberālisms."

Konteksts, kādā cilvēks man minēto citātu atsūtīja, bija atbilde, kādu viņam nosūtīju uz pirmo apgalvojumu, ka neesmu "patiess liberālis." Proti: "Cilvēks, kas darbā pieņēma radikāli antisemītisku jaunkundzi, nu gan nelasīs lekcijas par liberālismu un tā trūkumu." Uz ko, pirms sūtīt citātu, A. Kiršteins atbildēja: "Nu re, te nu mēs redzam liberālu attieksmi pret citu uzskatiem."

Tiem, kas varbūt to neatceras, runa ir par to, ka kamēr viņš bija Saeimas deputāts (un pirms, ja kas, Tautas partija viņu izslēdza), A. Kiršteins darbā pieņēma vienu no tā dēvētajām "Gardas meitenēm" Lieni Apini un pēc tam skaidroja, ka tas esot tāpēc, ka viņa prot franču valodu. Es sašutumu par šo lietu minēju i savā blogā i arī Baltijas angļu valodas laikrakstā The Baltic Times, rakstot, ka tas ir tas pats, kas Vācijas parlamenta loceklim pieņemt darbā nacistu tāpēc, ka viņš prot darboties ar rakstāmmašīnu. Arī toreiz mums abiem bija savstarpēja polemika, bet savas domas par šo lietu neesmu mainījis un nemainīšu. Pretoties antisemītismam, kas ir neracionāla nepatika vai ienaids pret ebrejiem, tas ir liberāli. Savukārt antisemītismā, lai arī cik atsevišķi Latvijas censoņi tajā necenstos saskatīt "inteliģenci," nav ne kripatas patiesības, jo antisemītisms nāk ar argumentu, ka visi ebreji kaut kādā nozīmē ir slikti cilvēki. Lienes Apines gadījumā, viņa darbojas savas organizācijas apkārtrakstā, kurš pirms pāris gadiem absolūti bezkritiski publicēja 19. gadsimta Krievijas specpolicijas sacerēto viltus dokumentu "Ciānas gudro protokoli." Šis teksts, kur it kā esot sacerējuši konspiratīvi ebreji, visu laiku kopš tam ir bijis antisemītu bībele. Ticēt, ka to rakstīja ebreji, ir tas pats, kas ticēt, ka zeme ir 7000 gadus veca, jo Bībelē tā esot rakstīts. Citiem vārdiem sakot, tas ir uzskats, kurā nav nekāda patiesības grauda. Nevar tajā atrast "daļēju patiesību," tāpat, kā nevar atrast "daļēju patiesību" minētajā domā par zemes lodes vecumu.

Antisemītisms, tāpat kā rasisms un visa cita veida neracionāli aizspriedumi, ir rēta uz sabiedrības miesas. Un ar antisemītiem un rasistiem man, liberālam cilvēkam, pa ceļam nav un nebūs nekad.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2010. gada 4. novembris

Par patriotismu (un korupciju)

Labrīt, lasītāji!

Šorīt Ventspils trubas interešu tribunālā (Ne)atkarīgajā Rīta Avīzē ir intervija ar Latvijas Neatkarīgās televīzijas šefu Andreju Ēķi, kuru vada viens no Latvijas žurnālistikas lielākajiem hameleoniem Elita Veidemane. Nudien, šī ir dāma, kura ir spējusi pielāgoties darba devējam. Vajadzēja vadīt Latvijas Tautas frontes apkārtrakstu un demonstrēt tautiskumu un nacionālismu? Darīts. Vajadzēja vadīt tenku laikrakstu? OK. Vajadzēja visiem izstāstīt par visiem, ar kuriem kundze ir pārgulējusi? Darīts. Vajadzēja pēc tam kļūt par milzīgu morālisti un bārties par citiem, kuri ar kādu pārguļ? Kāpēc ne? Vajadzēja aptekalēt minētās trubas intereses? Uz priekšu.

Bet ne par to šis stāsts. Intervijā Veidemane un Ēķis diskutē tādu jēdzienu, kā patriotisms, pretstatot to ar jēdzienu "liberāls." Tātad -- vai nu cilvēks var būt patriotisks vai arī liberāls. Jautājums no Veidemanes: "Bet kas liedz LNT pārliecinoši rādīt, cik viena otra liberālā ideja ir nāvējoša latvietībai un Latvijas valstij?" Kūdīšana no Veidemanes: "Jūs tomēr skaisti aizgājāt no mana jautājuma par LNT iespējām vairāk vērsties pret liberālisma ideju ekspansiju Latvijā." Ēķa atbilde: "Tāpēc tāds Soross darīs visu, lai nīdētu patriotismu un nacionālismu, kas ir konservatīvisma sastāvdaļas." Un vēl: "Vai esat kādreiz dzirdējusi mūsu kultūras darbiniekus runājam par patriotismu? Tas taču nav seksīgi, kā tagad mēdz teikt. Acīmredzot mēs esam nonākuši šajā liberālajā pasaulē." Un piedevām: "Un tas arī ir bijis liberālo organizāciju mērķis - panākt, lai valsts nedomā par patriotismu."

Šis dalījums mani nudien mulsina, jo bez mazākās pauzes varu teikt, ka esmu gan patriots, gan liberāli noskaņots cilvēks. Kāda velna pēc konservatīviem cilvēkiem būtu jādod tiesības monopolizēt jēdzienu, kurš vienkārši nozīmē savas valsts un savas tautas uzticīgu un dedzīgu atbalstīšanu? (Lai arī šajā gadījumā būtu jādomā arī par tādiem, kuri vienkārši izliekas, ka ir konservatīvi -- Ēķa vadītā televīzija demonstrē vairākus seriālus, kurus par konservatīvo vērtību paudējiem būtu pagrūti uzskatīt; skat., piem., seriālu "Nabaga miljonāre," kurā šorīt varējām raudzīties, kā " Luiss Arturo lūdz Lulu palīdzību, lai atrastu Isabelu. Sieviete piekrīt ar nosacījumu, ka Luiss Arturo viņu vēl pēdējo reizi noskūpsta. Puisis gan šaubās, tomēr visbeidzot piekrīt. Abus kopā šajā mirklī ierauga Djego Salvadors" -- izraksts no anotācijas.) Šī nav monopolizējama joma, jo patriotisms neliedz saprast, ka svarīgas ir arī individuālās cilvēka brīvības. Latvijas Enciklopēdiskajā vārdnīcā vārds liberālisms definēts šādi: "Sabiedriski polit. un ideol. virziens, kura piekritēji aizstāv neierobežotu privātu iniciatīvu, personīgu brīvību, parlamentāru, dem. valsts iekārtu." Vai tad konservatīvi cilvēki neatbalsta parlamentāru un demokrātisku valsts iekārtu? Vai viņiem liekas, ka cilvēkam tomēr nav tiesību rīkoties brīvi? Šajā definīcijā nepiekrītu vārdam "neierobežotu" -- ir arī tādas lietas, kuras valsts dara labāk nekā to darītu "privāta iniciatīva," piemēram, valsts aizsardzība. Bet nekas minētajā definīcijā nenoliedz patriotismu. Tas ir nepatiess dalījums, kura pamatā tomēr ir doma "es esmu pareizais latvietis un tas otrs nav pareizs." Savukārt pretējā ir doma "mēs visi tomēr esam cilvēki, un kamēr mēs neesam kaitējuši otram, mums katram ir tiesības rīkoties atbilstoši savai izpratnei un sirdsapziņai." Vārdi "Dievs, svētī Latviju!" tomēr nepieder tikai (paš)izredzētajiem. Un katrā gadījumā Latvijas kultūras cilvēki, piemēram, Māra Zālīte vai jaunā Nacionālā teātra grāvēja "Latgola.lv" autore Anita Ločmele, un noteikti ne viņas vien, pilnīgi noteikti var justies apvainojušās par Ēķa apgalvojumu, ka "kultūras darbinieki nerunā par patriotismu."

Par Ēķa teikto arī vēl viena piebilde. Lūk, viņa apgalvojums: "Es varētu būt kaut vai erceņģelis Gabriels un runāt to, ko runā Meierovica biedrībā, bet mani sitīs tāpēc, ka atrodos pretējā nometnē." Nē, Ēķa kungs. Ja Jūs runātu to, ko runā Meierovica biedrībā, Jūs nebūtu pretējā nometnē.

***

Un vēl. Latvijas Avīzē šodien ir divi mazītiņi tekstiņi, proti: "Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sācis pārbaudīt par 10. Saeimas deputātes Silvas Bendrātes ("Jaunais Laiks") slēgto trasta līgumu ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Birojs vērtēs, vai nav pieļauts interešu konflikts."

Un: "Pēc Zviedrijas mediju saceltās kņadas Nacionālais pretkorupcijas birojs pētīs, vai uzsākt izmeklēšanu pret sociāldemokrātu līderi Monu Sālinu, kura pieņēmusi brīvbiļetes uz tenisa turnīru."

Kāds grib derēt, kurai dāmai ir lielāks risks, tapt oficiāli nosodītai?

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2010. gada 3. novembris

Politika šurp, politika turp

Labrīt, lasītāji!

Vakar manā pasaulē notika divi lieli politiski notikumi -- Latvijā darbu sāka 10. Saeima, savukārt manā dzimtajā Amerikā notika Kongresa vēlēšanas. Par abām pēc kārtas.

10. Saeimai, manuprāt, viegli neies. Pirmie procesi -- prezidija ievēlēšana -- veicās gludi, pozitīvi ir tas, ka valdību atbalstīt konkrētos jautājumos sola VL!/TB/LNNK. Taču opozīcija noteikti būs barga. Saskaņas centrs noteikti turpina uzskatīt, ka tam iedots pārāk liels kurvītis, lai gan apvienības bezkaunība, ļaujot mandātu saņemt cilvēkiem, kuri latviešu valodu prot maz vai nemaz ir elpu aizraujoša. Urbanovičs tagad sola, ka deputāti mācīšoties latviešu valodu, bet sarakstu apvienība veidoja pasen, un kopš tā laika vismaz pamata valodas prasmi taču šie cilvēki būtu varējuši ierubīt. Viens no tiem, kuram ar valodu ir vistrakāk, apgalvo, ka Liepājas domē, kur viņš strādāja pirms tam, krievu valodai esot "de facto" statuss. Ja tā, tad kauns Liepājas domei. Un, kas attiecas uz cilvēka apgalvojumu, ka viņš esot latviešu valodu iemācījies pietiekami daudz, lai nokārtotu naturalizācijas eksāmenu, un pēc tam atkal to aizmirsis -- tas tomēr liek uzdot jautājumu par naturalizācijas komisiju darba kvalitāti. Vēl no opozīcijas puses var gaidīt aktīvu pieeju no apvienības "Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem." Šo politikāņu politkorporatīvā attieksme diez vai ir kaut kur zudusi. Vēl ir "zaļie zemnieki," kuri no koalīcijas viedokļa pilnīgi noteikti atkāpsies katru reizi, kad jautājums skar viņu "premjerministra kandidāta" intereses. Pirmais pārbaudījums varētu būt sakarā ar KNAB un tā direktoru. Turpinu uzskatīt, ka šis ir valdībai ļoti steidzami risināms jautājums, un tad nu redzēsim, ko darīs ZZS ministri, jo fakts nepārprotami ir tāds, ka "premjerministra kandidātam" izdevīgs ir vājš, nevis stiprs birojs, tieši tāpat, kā tas ir ar Ģenerālprokuratūru. Ēriks Kalnmeiers ģenerālprokurora darbā, šķiet, nekādus podus nav gāzis, ja kāds domāja, ka tiek iebīdīts "pareizais" cilvēks, tad nekas vēl par to neliecina. Taču KNAB situācija nevar pastāvēt tāda, kā tā patlaban ir, un atteikties no tik ļoti pieredzējušiem pretkorupcijas speciālistiem, kā Strīķe un Vilks, lai apmierinātu viena Vilnīša ambīcijas -- nu, nē.

Vēl jākonstatē, ka nākamās valdības darba deklarācija ir viens riktīgs un pamatīgs ķīselis. Ja tiek sasolītas 300 dažādas lietas, tad jebkura viena no tām mikslī var pazust pavisam un politikāniskais arguments viegli tad varēs būt "visu jau nevarējām pagūt." Tas ir kaut kas tāds, kas būs jāaplūko gana aktīvi, it īpaši jautājumā par sabiedrības iesaisti politiskajos procesos. Par to savu manifestu šajās dienās ir sagatavojusi Latvijas Pilsoniskā alianse, un nav jautājuma, ka gandrīz vai vairāk par visu, 10. Saeimai ir jāatkopjas no 9. Saeimas piekoptā viedokļa par "vaukšķiem." Jautājums ir arī par to, cik parlaments būs aktīvs. Iepriekšējā sasaukumā spīkers Daudze reiz teica, ka Saeima jau tāds piedēklis vien esot, jo viss tiek nolemts valdībā un Satversmē neparedzētajā koalīcijas padomē. Arī no tā vajadzētu atteikties, jo mūsējā galu beigās taču ir parlamentāra, nevis Ministru kabineta vai koalīcijas padomes republika.

Vēlēsim visi 10. Saeimai veiksmi. Pirmais jautājums būs nākamā gada budžets, par to noteikti tiks lauzti pietiekami spēcīgi šķēpi, it īpaši, piemēram, ja jau tiek solīts, ka veselības budžets netiks aizskarts. Jo vairāk šādu solījumu, jo mazākas ir manevra iespējas. Turēsim īkšķus, ka izdosies atrast variantu, kas sabiedrībai, un it īpaši tās trūcīgākajam galam, būs pēc iespējas nesāpīgāks.

***

Savukārt Amerikā vakar zināmā mērā laurus plūca līdzšinējā opozīcijas partija, Republikāņu partija. Vēl visas balsis visur nav saskaitītas, bet skaidrs, ka Republikāņiem ir izdevies gūt kontroli Kongresa apakšpalātā, bet ne Senātā. Protams, tas zināmā mērā sarežģīs ASV prezidenta Baraka Obamas dzīvi nākamajos divos gados, taču Republikāņiem nu būs jāuzņemas atbildība par notiekošo, viņi vairs nevarēs visam, kas nāk no Baltā nama, vienkārši pateikt "nē," kā viņi to ar ļoti retiem izņēmumiem ir darījuši pēdējo divu gadu laikā. Prieks, ka zaudēja atsevišķi ļoti redzami tā dēvētās "tējas tusiņa" kustības aktīvisti. Piemēram, Delavēras štatā kandidēja dāma vārdā Kristīne Odonela, kura priekšvēlēšanu laikā cita starpā apgalvoja, ka Amerikas Konstitūcijā par baznīcas šķirtību no valsts nekas neesot teikts, lai gan par to ir ļoti konkrēti runāts Konstitūcijas 1. labojumā. Savukārt, Nevadas štatā zaudēja dāma vārdā Šarona Angela, viņa cita starpā iebilst pret abortu absolūti jebkādā gadījumā, tajā skaitā arī tad, ka grūtniecība ir iestājusies izvarošanas vai asinsgrēka rezultātā. Vakar pierādīts arī tas, ka nauda tomēr nevar visu nopirkt. Kādreizējās interneta ūtrupes portāla E-bay un informāciju tehnoloģijas uzņēmuma Hewlett-Packard vadītājas abas izdeva pasakainu naudu (pirmās gadījumā -- 140 miljonus dolāru), lai nopirktu vietu Senātā, bet abos gadījumos -- velti. Un Kalifornijā ļaudis referendumā noraidīja domu, ka vajadzētu legalizēt marihuānas audzēšanu un izmantošanu. Minētajā štatā tas jau kādu brīdi bijis dekriminalizēts jautājums, it īpaši vēža, AIDS u.c. slimību cietējiem, kuriem marihuāna ir ārstējošs līdzeklis. Šis ir viens no tiem jautājumiem, kuros Amerika lēnām, lēnām, virzās liberalizācijas virzienā.

***

Un pēdīgi, šāda doma. Interneta anonīmo komentētāju vidē ne reizi lasīts apgalvojums, ka homoseksuālisms un pedofīlija esot divi vienādi jēdzieni. Tagad, kad zinām, ka divi vīrieši, viens jau nelaiķis (vai šajā gadījumā, droši vien, laiķis), izvaroja divus gadus vecu meitenīti, vai kāds varēs teikt to pašu par heteroseksuālismu? Protams, ka nē. Un tāpēc derētu atteikties arī no muļķīgiem un nepamatotiem aizspriedumiem par gejiem.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2010. gada 1. novembris

Par KNAB un par pastu

Labdien, lasītāji!

Vispirms par situāciju Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā. Sestdien portālā Pietiek.com abi KNAB direktora vietnieki Juta Strīķe un Alvis Vilks pauda savas bažas par to, kas iestādē ir noticis kopš amatā stājās Normunds Vilnītis. Cita starpā viņi teica, ka Valsts prezidenta izveidotā komisija, kuras mērķis bija izvērtēt N. Vilnīša plānus par iestādes reformēšanu, tos neesot izvērtējusi "pēc būtības" (A. Vilks). Manuprāt, kolēģe Baiba Rulle šajā gadījumā ļoti konkrēti neuzdeva jautājumu, kāds pēc šī apgalvojuma būtu uzdodams automātiski, proti -- komisijas darbā piedalījās arī Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš un Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks. Ja apgalvojums ir tāds, ka komisija ir strādājusi pavirši, tad tas acīmredzot attiecas arī uz abiem minētajiem kungiem, bet viņi nu reiz nav tādi, kas mēdz strēbt karstu. Vai tas ir tas, ko sabiedrībai vēlas teikt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja otrā un trešā amatpersona, proti, ka mēs nevaram arī uzticēties darbam, kuru veic SAB un DP priekšnieki? Ja tā, tad gluži bail domāt, kādā valstī mēs dzīvojam.

Par nākotni Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā varu teikt tikai vienu. Tātad, ja ir iemesls domāt, ka Normunds Vilnītis KNAB darbā patiesībā ir diversants vai kaitnieks, tad pats pirmais darbiņš jaunajam Ministru kabinetam būs slēgta sēde, kurā tiks izvērtēts viss tas, ko ir teicis Vilnītis, ko ir teikuši Vilks un Strīķe, un kas ir rakstīts minētās komisijas ziņojumā. Jo nudien ir jāpiekrīt tam, kas šodien ir rakstīts Dienas Biznesā -- drošības iestādē (un zinu, ka KNAB oficiāli nav drošības iestāde, bet tālu no tā birojs tomēr nav) dumpji uz kuģa nav pieļaujami. Vēl vairāk, arī tiem, kuri vēlas ticēt Jutai Strīķei (un es pilnīgi noteikti esmu viens no tiem), tomēr ir jāuzstāj, ka process ir process. Es teicu "fui" tad, kad Kalvītis vienpersoniski pret Loskutovu vērsās uz absolūti baltiem diegiem šūta pamata. Teicu "fui" tad, kad Godmanis vienpersoniski izlēma, ka konkursā par KNAB vadītāja amatu nedrīkst piedalīties neviens, kas birojā jau strādā -- tam nebija pilnīgi nekāda sakara ar likumu. Tāpēc es nevaru tagad celt roku un teikt "Dombrovski, vienpersoniski ķeries pie darba!" Saku vēlreiz -- šis acīmredzot ir jautājums, kas ir jāizlemj Ministru kabinetam un pēc tam Saeimai. Galvenais tomēr ir darbs, kuru KNAB veic. Ja visu uzmanību trim vadošajām KNAB amatpersonām aizņem personīgais (un nesaku, ka ne arī profesionālais) kašķis, tad labi nav.

***

Kas attiecas uz pastu, vai atceramies, ka pirms pāris gadiem buldozers par to solīja visu to pašu, ko viņš solīja par visām sevis pārraudzītajām jomām proti -- izcilumu un lieliskumu un daiļumu un viedumu? Tā vietā pasts gandrīz nobankrotēja un tagad ir paziņojis, ka sestdienās pastu vairs nepiegādās. Šī procesa nesakārtotību lieliski uzrāda tas, ka pasta valde pie šī lēmuma pienāca tikai pēc tam, kad pastā jau bija sākusies nākamā gada preses abonēšanas kampaņa, tajā skaitā par avīzēm, kuru vadītāji tajā brīdī vēl uzskatīja, ka tās iznāks arī sestdienā. Latvijas Avīzei pārkārtoties uz to, ka tā tagad iznāks pirmdienā, nevis sestdienā, varētu nozīmēt neērtības atsevišķiem žurnālistiem, kuriem nu būs jāstrādā arī brīvdienās. Taču ļaudis, kas nedzīvojat lielākās apdzīvotās vietās -- sorry, bet nekāda prese Jums brīvdienās vairs nebūs. Dienas abonēšanas centrs ir solījis paplašināt savu darbības telpu, lai tam veicas, bet tāds izplatīšanas tīkls, kā Latvijas pastam DAC nebūs nekad. Lūk, progress mūsu banānu republikā.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2010. gada 29. oktobris

Turcijgeita

Labdien, lasītāji!

Lieliskajā portālā Pietiek.com ir uzpeldējusi informācija, ka kādreizējā sabiedriskās politikas centra Providus un pretkorupcijas organizācijas Delna aktīviste Lolita Čigāne pirms trim gadiem ir Latvijā ievedusi preces no Turcijas un nav tās deklarējusi paredzētajā kārtībā. Radušies jautājumi, vai šīs preces viņa ir pirkusi pati savām vajadzībām, kas ir viena lieta, vai arī tās ir importētas, lai tās varētu tirgot viņas dzīves biedram daļēji piederošā veikalā, kas būtu pavisam cita lieta -- tā jau būtu kontrabanda.

Pati stāsta varone ir teikusi, ka preces absolūti nekādā gadījumā nebija domātas tālāk pārdošanai. Piedevām, jau toreiz viņai uzlikts administratīvs sods 50 latu ar daļēju ievesto mantu konfiskāciju, viņa nolēmusi to nepārsūdzēt, viņa to samaksājusi, un līdz ar to administratīvais process ir beidzies. Pietiek.com materiālā uzdots jautājums par to, kā šī informācija ir nonākusi atklātībā. Mājiens ir par to, ka Vienotības iekšienē ir notikusi atriebība par to, ka L. Čigāne ir aktīvi aicinājusi partijas kolēģi Silvu Bendrāti atteikties no mandāta sakarā ar viņas kādreiz slepenajām attiecībām ar Lembergu. Pati L. Čigāne ir teikusi, "Tāpēc, ja sabiedrībai ir pamatotas bažas par to, ka šis var mani novest kaut kādā atkarības situācijā [..] es patiešām esmu gatava nolikt to mandātu."

Man tādu bažu nav. Grūti spriest, kādā veidā "lakati – 54 gab., somas – 7 gab., somu aksesuāri – 95 gab., pildspalvas – 3 gab., bižutērija – 13 gab., papīra maisiņi – 100 gab., guašas krāsas – 2 gab. un dāvanu maisiņi – 20 gab." (tā attiecīgās preces aprakstītas administratīvajā protokolā) varētu politiskajā nozīmē radīt kaut kādu atkarību. Bendrātes gadījumā jautājums ir cits -- kā esmu rakstījis citreiz, nevaru zināt, vai viņa ir kaut kādā ziņā pārkāpusi likumu, taču Vienotība viņas kontekstā acīmredzot ir nolēmusi ieturēt Mafijas stila "omerta" principu -- neteikt neko, acīmredzot cerībā, ka sabiedrība aizmirsīs. Par šo lietu vakar manā radio raidījumā kādreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga teica lūk, ko: "Bendrātes kundzes situācija mani ļoti satrauc un argumenti, ko es dzirdu viņas aizstāvībai, mani nepārliecina. Es domāju, ka te ir principa jautājums par slēpto iespaidu redziet, tas jau ir tas. Nav būtiski, kurā gadā tas notika un cik liela tā summa bija, bet tas, ka cilvēks ir pieņēmis naudu, lai acīmredzot slēptā veidā un citiem par to nestāstot, darbotos kāda oligarha -- būsim atklāti, ja? -- interesēs, taču ne jau par zilām acīm. Acīmredzot tur ir bijusi kāda noruna un kāda vajadzība, un kad to slēpj -- ja tas viss būtu pateikts atklāti, tā būtu pilnīgi cita situācija, bet, kas ir tik rūpīgi slēpts tik ilgus laikus, tas princips kā tāds man tiešām rada nopietnas bažas par Vienotības spēju savās rindās piemērot tikpat stingrus kritērijus un prasības, kādas viņa kā nekā ienākot politikā visi bija publiski pauduši."

Tieši tā. Turklāt, ja Vienotības iekšienē patlaban notiek vistu un gāganu karš, arī tas ir iemesls pietiekami nopietnām bažām.

Jauku visiem dienu.

trešdiena, 2010. gada 27. oktobris

Fui, Dombrovski, fui, Vienotība!

Labdien, lasītāji!

Nu, ko. Kārtējā prieka vēsts. Starptautiskā pretkorupcijas organizācija Transparency International ir konstatējusi, ka pēdējā gada laikā situācija ar korupciju Latvijā ir nevis uzlabojusies, bet gan pasliktinājusies. Lasītāji zinās, ka uz 10 punktu skalas, kurā 10 punkti ir korupcijas absolūts trūkums un 1 punkts ir korupcijas universālā klātbūtne, Latvija ir ieguvusi 4,3 punktus. Pērn bija labāks rezultāts.

Protams, nav jau tālu jāskatās, lai konstatētu, kāpēc TI pie šāda secinājuma ir nonākusi. Skandāls bērnu slimnīcā. Skandāls Latvenergo. Skandāls vienā valsts iepirkumā pēc nākamā. Skandāls ar prokuroru, kurš it kā piesavinājis citam prokuroram domātu kukuli. Digitalizācijas skandāls. Dienvidu tilts ar tā pasakainajām izmaksām. Kukuļdošana Rīgas domē. Taču galvenais TI aptaujā ir uzņēmēju vērtējums par to, cik liels valstī varētu būt korupcijas līmenis. Tā dēvētie 10 procenti pa virsu visiem iepirkumiem jau sen ir bijusi pilsētas leģenda, bet nav dūmu bez uguns, un privātās sarunās uzņēmēji vēl arvien runā par to, ka Latvijā korupcija joprojām sit augstu vilni.

Kāda pret to visu ir bijusi politikas reakcija? Godīgi sakot, nekāda jau īpašā. TI reitings Latvijai ir ļoti liels kauns, vēl jo vairāk, ja ņemam vērā, ka kārtējo reizi Igaunija mūsu valsti ir apsteigusi, pie tam pamatīgi. Taču Valda Dombrovska un viņa pārstāvētās Vienotības attieksmi pret korupciju patlaban visskaidrāk var redzēt jautājumā par Silvu Bendrāti. Nekāds izvērtējums par to, ka viņas darījums par Puzes ķeizaru nekad astoņu gadu garumā nav parādījies viņas kā Saeimas deputātes amatpersonas deklarācijā. Šorīt LNT Dombrovskis teica, ka partija viņai pilnīgi uzticoties un protams, viņa var turpināt darbu Saeimā. Tas pēc tam, kad par viņas demisijas vēlamību izteicās cits Vienotības pārstāvis, bijušais KNAB direktors Aleksejs Loskutovs. Manuprāt, te ir ļoti skaidra situācija, it īpaši ņemot vērā to, kā Vienotība laikā pirms vēlēšanām izrēķinājās ar Rīgas domes deputātu Šiliņu, kurš trafaretās mašīnās braukāja pa naktsklubiem. Priekšvēlēšanu laikā ir jāizskatās labi. Šiliņa Rīgas domē vairs nav. Bet tagad, lūk, Vienotība ir iekļuvusi Saeimā, un acīmredzot tā ir gatava akceptēt tieši to pašu attieksmi, kāda pirms četriem gadiem bija Kalvītim un viņa bandai -- mūs ievēlēja, mēs varam darīt da jebko, un sabiedrība var iet uzsēsties uz īkšķa un rotēt. Vēl tikai Dombrovskis nav pateicis vārdu "vaukšķi," bet attieksme ir pietiekami skaidri iezīmēta. Fui Vienotībai, citu neko es nevaru pateikt. Iespējams, Silva Bendrāte pret likumu nav nogrēkojusies. Bet tādā gadījumā, lūdzu, lai viņa noorganizē preses konferenci un skaidri pasaka, kāpēc ilgstošais darījums, kuru viņa pati sakās "atstrādājusi" esam, nekad nav parādījies viņas amatpersonas deklarācijā. Un vēl jo vairāk, kā tas var būt, ka stājoties partijā, kura kā karogu pirmām kārtām pacēla cīņu pret oligarhiem, viņai nevienā brīdī neienāca prātā, ka varbūt kolēģiem vajadzētu pateikt, ka viņai ir personīgas biznesa attiecības ar vislielāko oligarhu no visiem?

Pagāja diezgan ilgs laiks, pirms es sāku likt pēdiņas ap vārdu "Tautas" savienojumā "Tautas partija." Vienotība acīmredzot ir gatava tos, kuri par to balsoja tāpēc, ka cerēja, ka beidzot Latvijas politikā parādīsies godīgums, pievilt jau pirmajās nedēļās. Fui. Vēlreiz fui. Un, ja Dombrovska lielā "uzticība" ir pamatota tajā, ka viņš cer, ka Puzes ķeizars netraucēs viņa valdības darbam, tad vēl jo lielāks fui. Atkarība no oligarha -- ļoti labi, Dombrovska kungs. Tas ir tieši tas, kā dēļ Jums vēlētāji salika tik daudz krustiņu.

Nekāda jauka diena šodien pateicoties Valdim Dombrovskim un Vienotībai nav.

otrdiena, 2010. gada 26. oktobris

Vienotība. Nē, patiesībā "Vienotība." Žēl.

Labrīt, lasītāji!

Šķiet, tas bija politologs Ivars Ījabs, kurš pirms kāda brīža teica, ka 10. Saeimas valdošā koalīcija bija tikpat skaidra mirkli pēc 2. oktobra vēlēšanām, kā 9. Saeimas valdošā banda (atvainojiet, Zemīša jaunskungs un Kolātes jaunkundze, bet nu priekšvēlēšanu laiks ir beidzies un atgriezīsimies pie piemērotās leksikas) bija skaidra mirkli pēc 2006. gada vēlēšanām (esmu kolēģi Ījabu pārfrāzejis, par ko atvainojos un, ja tas patiesībā nebija viņš, bet kāds cits, tad atvainojos vēlreiz). Otrās vēlēšanās pēc kārtas uzvarēja tie, kuri bija pie teikšanas pirms tam. Loģiski, kā tajā pašā naktī stāstīja viens politikānis pēc nākamā, esošā koalīcija var turpināt darbu, piedevām nu jau ar lielāku balsu skaitu Saeimā.

Tālākā epopeja visiem ir zināma. Lielais samierinātājs Dombrovskis nolēma, ka vajag pie galda sasaukt visus pēc kārtas (izņemot tos, kuri tik ļoti bija sasmērējušies, ka smaka no viņiem bija jūtama jau no liela gabala, tāpēc viņus labāk atstāt aizdurvē). Notika ideoloģiska pozēšana, lūpu uzmešana, flirtēšana un klīrīgums, un galu galā valsts, kā jau tas mēdz notikt tad, kad lietas lemj mūsu "gudrās galvas," palika pie sasistas siles. Pie koalīcijas, kurā būs tikai "Vienotība" (diemžēl, tāpat kā ar vārdu "Tautas" Šķēles biznesa projekta gadījumā, acīmredzot turpmāk vārds "Vienotība" būs jāliek pēdiņās) un Lembergs.

Protams, tie divi precinieki, kuri brūtei Dombrovskim piedāvāja savas kamanas, nekādi staltie nebija. "Saskaņas" centrs (tās pašas pēdiņas to pašu iemeslu dēļ) ... kā vakar teicu raidījumā, nav liela muiža tas, vai kādreizējais kolēģis Ušakovs sadūšosies tik tālu, ka reiz atļausies vārdu "okupācija" pārspļaut pār lūpām. Lielāka muiža ir tā, ka "Saskaņas" centrs ir bijis pietiekami bezkaunīgs, lai ļautu Saeimā ievēlēt darba ļaudis (šī vārda vispadomiskākajā nozīmē), kuri latviešu valodā nudien neprot vairāk, kā "Labdien." Par vienu šādu eksemplāru šodien Atkarīgajā ir rakstījusi kādreizējā Atmodas redaktore Veidemane. Šķiet, ne vien biedrs Kravcovs neprot latviešu valodu, bet arī pilsonību naturalizācijas kārtā viņš varētu būt ieguvis tādā, nu, teiksim ... pagalam nelikumīgā veidā. Tā ir attieksme ne vien pret Saeimu, kura nav tā iestāde, kura pēdējo četru gadu laikā ir pelnījusi īpašu cieņu (ļoti maigi teikts), bet pret visu Latvijas Republiku. Un, kas attiecas uz otru precinieku "Visu Latvijai (vai, pareizāk sakot, Visu tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir pamanījušies piedzimt etniski latvieši, izņemot Dmitriju Mironovu)," ir arī pietiekami konkrēti jautājumi par atsevišķu VL censoņu dzīves uzskatiem, tajā skaitā par personu, kura nonāktu Saeimā, ja no VL/TB/LNNK kāds ieietu valdībā, Jāni Iesalnieku. Reizēm visnotaļ radikālā grupējumā tieši viņš ar savu daiļradi interneta vidē ir spējis izcelties pat ļoti. Cepuri nost viņa priekšā par to, ka viņš, atšķirībā no ļoti daudziem interneta skribentiem, vismaz lielākoties savas pārdomas par "inteliģentu antisemītismu" u.tml. ir publicējis zem sava vārda un uzvārda. Tādā ziņā malacis. Bet joprojām man ir noraidāma doma, ka latvietis var just pašlepnumu tikai uz kāda cita rēķina.

Taču abos gadījumos runa tomēr ir par salīdzinošiem sīkumiem, ja biedra Kravcova latviešu valodas neprasmi un bāleliņa Iesalnieka vecmodīgos un ļaunprātīgos aizspriedumus salīdzinām ar tādu sīkumu, kā nākamā gada valsts budžets un vispār Latvijas Republikas tautsaimniecības un sabiedrības nākotne. Nevienā brīdī brūte Dombrovskis netaisījās valdībā aicināt biedru Kravcovu vai bāleliņu Iesalnieku. Taču it īpaši "Saskaņas" centra gadījumā, manujoprojāmprāt, būtu vērts ņemt to valdībā, lai sabiedrība beidzot var redzēt, kas lācītim ir vēderā. SC galma latvietis Urbanovičs jau sen ir lielījies, ka viņa partijai ir pats labākais budžeta plāns un viss pārējais. Protams, finanšu ministra posteni neviens pat murgos partijai nedos, bet iekļaušana valdībā tomēr liktu partijai parādīt, kas tā ir kā valdības locekle, ne vairs, kā mūžīgā opozicionāre. Un, ja reiz ne SC, tad tomēr VL/TB/LNNK, lai vismaz Ministru kabinetā pie galda ir kāds cits, izņemot "Vienotību" un Lembergu. Vismaz tik daudz.

Jo "Vienotība" ar savu bezgalīgo ampelēšanos par krēsliem, krēsliem, krēsliem un acīmredzot pašu būtiskāko no visiem jautājumiem -- kuru krēslu dot Kristovskim -- jau tagad, tikai trīs nedēļas pēc vēlēšanām, ir sākusi pievilt, un krietni. Ir skaidri acīmredzams, ka arī šis reiz ir politveidojums, kurā sīkmanība ir pārāka par pilnīgi visu. Par to, kas notiek, ja katram organizācijas biedram tiek dots automātisks veto, laika gaitā ir nācies domāt arī nopietnākām struktūrām par Latvijas politisko "eliti," piemēram, Eiropas Savienībai, kura no individuālo dalībvalstu veto ir atteikusies. Būtu prāta darbs to pašu darīt arī mūsu valsts "gudrajām galvām," jo nudien nākamajos mēnešos būs risināmi būtiskāki jautājumi par to, vai Ušakovs spēj pateikt "okupācija" un vai Iesalnieks nesāks Saeimā izģērbties puspliks, lai protestētu pret aizgājušo vilcienu, kas saucas Abrene. Cita starpā tāpēc, ka Latvija tomēr ir parlamentāra republika, un būdams dzimis optimists, es gribu cerēt, ka kaut kad ... varbūt 2014., varbūt 2018., varbūt 2022., varbūt 2026., varbūt 2030., varbūt 2034. gadā (kad es jau būšu vecs), tautai izdosies parlamentā ievēlēt vairākumu, kuram krēsla ambīcijas nav lielākas par valsts un sabiedrības interesēm. Un, kas attiecas uz to, kas tapa ievēlēts šogad -- ja man ir jāizvēlas starp partiju, kura ļauj Saeimā darboties latviski nerunājošam proletariāta pārstāvim (un, būsim godīgi, ne jau tikai vienam, piedevām ne jau SC šajā ziņā ir vienīgā), partiju, kura uzstāj, ka par premjerministru ir jābūt cilvēkam, kuram visa dzīve ir paslēpta aiz septiņpadsmit ofšoriem, partiju, kuras vadībā ir aizvakarējā zupa ar sliktu smārdu, kas saucas Jūrmalgeita un viss pārējais, un partiju, kurai vienā galā gruzd pretīgais un riebīgais process, kas saucas antisemītisms (un ne tikai), tad gribot negribot man jānonāk pie "Vienotības." Un ļoti, ļoti gribu uzsvērt, ka šī politveidojuma atbalstītāji diez vai ir nonākuši tikai un individuāli pie kaut kāda Štokenberga vai kaut kādas Čepānes vai kaut kādas Druvietes. Nemaz nerunājot par kaut kādu Bendrāti. Patlaban notiekošais kārtējo reizi nekādu optimismu nevieš, it īpaši, ja runājam par tādu "gudrajām galvām" pagalam svešu jēdzienu, kā "tiesiskums."

Cerēsim, ka kādreiz būs kāda jauka diena arī Jēkaba ielā!

pirmdiena, 2010. gada 25. oktobris

Brīdinājums Citadeles bankas klientiem

Labdien vēlreiz, lasītāji. Šoreiz vēršos konkrēti pie tiem no Jums kuri, tāpat kā es, esat Citadeles bankas klienti.

Pieņemu, ka neesmu vienīgais šāds klients, kuram pirms pāris mēnešiem kāds no bankas zvanīja un visai uzstājīgi teica, ka vajag pilnīgi noteikti atteikties no esošās kartes par labu American Express kartei, jo American Express karte ir daudz prestižāka, krutāka, jaukāka un visādā veidā daudz, daudz, daudz, daudz, daudz labāka nekā acīmredzot neprestižā, nekrutā, nejaukā un visādā veidā daudz, daudz, daudz, daudz daudz nelabākā karte, kāda bija pirms tam. Dāma, kura zvanīja, garumplaši stāstīja par visām ļoti, ļoti, ļoti daudzajām priekšrocībām, kādas ir American Express kartei. Pēc tam, kad uz to visu parakstījos un savu karti saņēmu, zvanīja vēl viena dāma, kura arī garumplaši stāstīja par visām ļoti, ļoti, ļoti daudzajām priekšrocībām, kādas ir American Express kartei.

Taču vienu abas dāmas "piemirsa" pateikt, proti -- American Express kredītkarti Latvijā pieņem krietni mazāks skaits uzņēmumu nekā MasterCard, kura bija pirms tam. Konkrēti manā gadījumā tas saistās ar veikaliņu, kas atrodas netālu no manas dzīvesvietas un kurā es iepērkos ļoti regulāri. Tur man pateica, ka tirgotājiem American Express ir visai ķēpīga būšana. To atzina arī Citadeles bankas dāma, kurai es šodien par šo lietu zvanīju -- izmaksas, tā viņa, ir augstākas. Protams, var teikt, ka veikaliņā pie manām mājām es varu iepirkties arī skaidrā naudā, ja kas, tad turpat ap stūri ir Citadeles bankas ATM. Taču drošība vienmēr saka, ka skaidru naudu nevajag īpaši nēsāt, bet vēl vairāk, Citadelei, tāpat kā jebkuram pakalpojumu piedāvātājam, tomēr būtu jāpadomā arī par to, vai tā pakalpojumi klientam neradīs neērtības. Tāpēc, brīdinājums tiem lasītājiem, kuriem Citadele (nevienai citai bankai Latvijā ar American Express attiecību nav) ir piedāvājusi šo karti. Vispirms, aplūkojiet tās vietas, kurās Jūs visbiežāk iepērkaties. Ja tās American Express karti neņem, tad iesaku no piedāvājuma atteikties. Man droši vien atteikties no AE un atgūt MasterCard būtu lielāka ķēpa nekā tas ir tā vērts, bet varbūt kādam citam vēl ir izdevība tik tālu nenokļūt.

Jauku visiem dienu!

Secinājums: Pagaidām neapmierinošs

Labdien, lasītāji!

Brīvdienas mūs ar īpaši smuku laiku nelutināja, taču kādu brīdi gribējās izrauties no mājām un tāpēc aizčāpoju paskatīties, kā tad īsti izskatās viņdien ar mūziku un lielu pompu atvērtais mūsu galvaspilsētas jaunākais šopinga centrs. Pirmais secinājums: Pagaidām neapmierinošs. Gluži vai gribētos kādam no projekta autoriem pajautāt, kāda velna pēc šo iestādījumu vērt vaļā brīdī, kad tas ne tuvu nav gatavs? Viss liecina, ka centrs ar pagalam "latvisko" nosaukumu Galleria Riga būs pat ļoti smalks. Stikla griesti, strūklaku priekšnesumi -- viss kā nākas. Taču elegances sajūtu ļoti pamatīgi bojā zāģu un āmuru skaņa, kāda skan no tām pat ļoti daudzajām tirgošanas vietām, kuras patlaban vēl tikai tiek veidotas un remontētas. Septītajā stāvā, kur top solīta ēdināšana, sapriecājos par to, ka tur cita starpā ir britu paba tipa vieta. Sacerējos uz fišiem un čipsiem. Oficiants piedāvāja padzerties -- ūdeni, sulu, varbūt kaut ko grādīgu? Teicu, ka vispirms apskatīšos ēdienu karti un tad lemšu. Piedodiet, atvainojiet, bet šodien mums vēl ēdiena nav. Tātad -- pasākums, virs kura durvīm ir skaidri rakstīts vārds "restorāns," bet ēdiena nav. Secinājums: Vajadzēja vēl kādu nedēļu, divas pagaidīt. Galu galā, mākslinieks taču savu gleznu nepārdod brīdī, kad puse audekla vēl ir tukša un balta.

Ja reiz tas pateikts, tad jāsaka arī, ka tualetes telpa (visos astoņos stāvos, tiesa, tikai viena) ir ļoti smalka un eleganta, piedevām par to nav jāmaksā, kā tas ir citos it kā smalkos Rīgas veikalos (Galerija Centrs -- tas būtum par Jums). Savukārt, ja reiz pateikts arī tas, tad prieks, ka jaunajā Galleria Riga ir jumts, pa kuru var pastaigāties (ziemā tur būšot slidotava), bet pārsteidz, cik patiesībā neglīts skats no turienes atveras -- netīri jumti un desmitiem satelīta šķīvju. Diez kas nav.

***

Citāts no avīzes, kuru vajag izdrukāt un pielīmēt pie sienas, lai redzētu, cik lielā mērā tas izrādīsies patiess esam. Stāstītājs ir Rīgas mēra vietnieks, kurš tagad pārcelsies uz Jēkaba ielu kā ierindas deputāts, piedevām opozīcijā, un jautājums, uz kuru viņš ir lūgts atbildēt, ir par Mākoņu saimnieku Šķēli: "Vai viņam tika uzdots jautājums -- vai viņš domā četrus gadus Saeimā sēdēt?" Mēra vietnieka atbilde: "Šķēle skaidri pateica, ka viņš nākamos gadus strādās aktīvajā politikā, darbosies parlamentā, un tur nav nekādu šaubu. Visi ievēlētie deputāti plāno nopietni strādāt. Gan Andris Šķēle, gan Guntis Ulmanis." Pats sevi sev ierastajā trešajā personā (citur intervijā: "Neatkarīgi no tā, kādu amatu Šlesers ieņem, viņš no politikas nekur neaiziet") cilvēks nav minējis, droši vien tāpēc, ka pirms paies tie četri gadi, būs pašvaldību vēlēšanas un viņam nieze droši vien atkal niezēs, taču redzēsim, redzēsim, vai Šķēle tik tiešām visus nākamos četrus gadus darbosies Saeimā. Mani māc šaubas, lielākoties tāpēc, ka privātpersona var klīrēties par to, piemēram, kas ir uzņēmums Kempmayer un kādas privātpersonai ar to ir attiecības, bet valsts amatpersona vairs gluži tik brīva šādos un līdzīgos jautājumos nevar būt. Kaite tāda, ka valsts amatpersonas deklarācijā ir visādas lietas jāstāsta, un vismaz pagaidām šoreiz nav dzirdēts, ka cilvēks savu mantu taisās trastā vai vekselī likt, kā tas bija iepriekšējā reizē, kad viņš darbojās politikā (tas bija pirms tam, kad viņš nolika savu ierindas deputāta mandātu un paziņoja, ka no politikas aiziet "uz visiem laikiem"). Protams, cita lieta, ka ir izdevies neitralizēt to vienu laikrakstu, kurš kādreiz mēdza uzdot nepieklājīgus jautājumus par tādām lietām, kā Kempmayer, jo tagad avīze, Rīgas mēra vietnieka vārdiem runājot, būšot "pragmātiskāka." Taču galvenā persona šīs nepieklājības kontekstā tagad ir pārcēlusies uz portālu Pietiek.com un jautājumus uzdod joprojām. Labi, ka tā. Vien žēl par avīzi. Tagad mēs par pensionāriem Francijā no tās uzzinām daudz vairāk nekā par netīro politiku tepat mūsmājās.

Ja godīgi, šaubas māc arī par Ulmani. Pietiek jau ar to, ka viņš devalvēja valsts prezidentūras statusu, iesaistoties netīrajā spēlē, kas saucas elektorālā politika mūsu banānu republikā. Diez vai opozicionāra krēsla deldēšana Jēkaba ielā ir gluži tas, kas 71 gadu vecajam pensionāram bija padomā par to, kā pavadīt pensijas dienas. Hokejs taču ir daudz jestrāks.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2010. gada 22. oktobris

Vēl viens sveiciens no aizejošās Saeimas

Labrīt, lasītāji!

Tas, ka aizejošs parlaments turpina darbu kamēr jaunais vēl nav paspējis sapulcēties, tas pasaulē nav nekāds retums. Manā dzimtajā Amerikā patlaban dažs labs Demokrātu partijas pārstāvis kaļ plānus par to, ko vēl paveikt starp 2. novembri, kad vēlēšanās visticamāk labāki rezultāti būs Republikāņu partijas pārstāvjiem, un nākamā gada janvāri, kad sāksies jaunā ASV Kongresa sesija. Ar vēlēšanām Amerikā šogad vispār ir interesanti. Republikāņu partijā ievērojamu ietekmi ir ieguvuši tā dēvētie "tējas tusiņa" (tea party) pārstāvji, kuri ne tikai dažos gadījumos ir stipri apdauzīti ļautiņi. Tā, piemēram, Delavēras štatā partijas kandidāte vietai ASV Senātā kādās nesenās debatēs ar savu Demokrātu partijas oponentu klaji apgalvoja, ka valsts konstitūcijā valsts atdalīšana no baznīcas nav paredzēta. Kundzei par lielu nelaimi, debates notika jurisprudences studentu auditorijā, kurā pēc šī apgalvojuma izcēlās lieli smiekli, jo valsts atdalīšana no baznīcas ASV konstitūcijā ir paredzēta pavisam konkrēti. Vēl nesen televīzijā gadījās redzēt citu "tējas tusiņu" pārstāvi, kura nesarkstot apgalvoja, ka ASV prezidenta Baraka Obamas tautsaimniecības stimula plāns esot izmaksājis vairāk nekā viss karš Irākā. Arī tās ir prātam neaptveramas muļķības. Bet ne par to šis stāsts -- par vēlēšanām Amerikā vairāk droši vien rakstīšu tad, kad tās būs tuvāk.

Toties varu turpināt rakstīt par 2. novembri, jo tā ir tā diena, kad mēs, paldies Dievam, beidzot varēsim tikt vaļā no bēdīgi, bēdīgi slavenās 9. Saeimas. Vakar pieņemtie grozījumi Krimināllikumā (kā parasts, pa fikso, trešajā lasījumā, bet īpašām diskusijām) vēlreiz un pietiekami konkrēti parādīja, cik ļoti mūsu valstī teikšana ir politekonomiskajai un politkorumpētajai oligarhu mafijai. "Gudrās galvas," vai, precīzāk sakot, "gudrās galvas" no Lemberga biznesa projekta, no Šlesera biznesa projekta, no Šķēles biznesa projekta un no Kargina un Krasovicka biznesa projekta visas nobalsoja par to, ka turpmāk ļaudis varēs atbrīvot no kriminālatbildības, ja viņu lieta netiks izskatīta "saprātīgā termiņā." Protams, ka tūlīt šajā kontekstā ir jādomā galvenokārt jau par Lembergu, kura lieta turpinās vēl un vēl un vēl, ne mazums, protams, tāpēc, ka pats apsūdzētais cenšas stiept gumiju pēc iespējas ilgāk un ilgāk. Turklāt vakar notikušais ir skatāms tandēmā ar visiem pārējiem "zaļo zemnieku" centieniem, glābt Ventspils pirmo personu. Nav vērts tos atkārtot. Visi tos zina.

Laikam tā "zaļajiem zemniekiem" ir liela nelaime, ka viņi jau atkal Saeimā ir ievēlēti tik lielā pulkā, jo tas nozīmē, ka ir jāprot prasties. Citādi droši vien mēs jau būtu piedzīvojuši mēģinājumu grozīt Satversmi, lai noteiktu, ka Latvijas Republikā nedrīkst izvirzīt kriminālapsūdzības pret nevienu cilvēku, kuram iniciāļi ir "A.L.," plus vēl, lai nodrošinātu atbalstu no citu oligarhu bīdītājiem politiskajiem spēkiem, arī pret tādiem, kuriem iniciāļi ir "A.Š." un "V.K." Šādi grozījumi būtu pilnīgi atbilstoši ierastajai pieejai, piemēram, toreiz, kad piepeši radās doma, ka Latvijā vajag amnestēt visus pēc kārtas, bet it īpaši tos, kuri bija Latvijas PSR Augstākajā padomē un balsoja par Latvijas suverenitāti. Arī toreiz nebija nepieciešams trīs reizes minēt, kurš Augstākās padomes deputāts bija šī jautājuma centrā. Katrā ziņā tas nebija Dainis Īvāns vai Emerita Buķele. Turklāt būtu arī blakus priekšrocības. Nekādas kriminālapsūdzības nevarētu izvirzīt pret populārās latviešu grupas Čikāgas Piecīši vadītāju Albertu Legzdiņu. Brīvs no rūpēm varētu būt izcilais ķirurgs Viktors Kalnbērzs. Nesaku, protams, ka dziedātājam un ķirurgam citādi varētu būt kriminālklapatas, bet tomēr.

Piekrītu tam, ko šodien par šo lietu portālā Ir.lv ir rakstījis kolēģis Ozoliņš. Arī nākamajos četros gados, kad būs laiks glābt kādu no politkorumpētās vides korifejiem, jēdzieni "koalīcija" un "opozīcija" būs stipri vien nosacīti. Galu galā neaizmirsīsim, ka tajā brīdī, kad divas "zaļās zemnieces" piepeši nāca ar priekšlikumu, kuru pats Valsts prezidents nosauca par valsts sagrābšanu, "zaļie zemnieki" bija koalīcijā nevis ar Šķēles un Šlesera biznesa projektiem, bet gan ar Jauno laiku. Lūk, kādi koalīcijas partneri. Un nav iemesla domāt, ka tas tā neturpināsies arī pēc 2. novembra. Dažiem par laimi. Latvijai, Temīdai un tiesiskumam -- ne tik.

Jauku visiem dienu!
 

free counter