Labrīt, lasītāji!
Sabiedriskās politikas pētījumu centrs Providus ir paziņojis rezultātus pētījumam par slēpto reklāmu. Nekādu pārsteigumu tur nav. Tas, ko Providus uzskata par, iespējams, slēpto reklāmu, visvairāk attiecas uz politekonomiski korumpēto savārstījumu, kurā piedalās "Latvijas ceļš" (izveidoja korporatīvo sistēmu, kurā bija iespējami "stipendiāti" un viss pārējais, kas mūsu valsts politisko "eliti" laika gaitā padarīja par banānu republikas cienīgu), "Latvijas pirmā partija" (biznesa projekts vienam cilvēkam, kura attieksme pret politiku (politika, tā mēs šodien uzzinām kādā intervijā, viņam "patīkot," jo "man patīk ietekmēt procesus, kad ar saviem lēmumiem vari virzīt valsti" -- jā, jā, šeptēšanos un "šofera dēlu" biznesu laikam var saukt arī tā), un "Tautas partija," kura politikāņu augstprātību pacēla neiedomājamos augstumos (Kalvītis un viņa "vaukšķi" tandēmā ar pārliecību, ka reiz ievēlēti, politikāņi drīkst darīt da jebko). Šis savārstījums par piecu procentu pārsniegšanu sestdien nevar būt pārliecināts, un tāpēc tas izmisis dara pilnīgi visu ko pēc kārtas, lai sev piesaistītu uzmanību. Neviena cita šogad vēlēšanās pārstāvēta partija nav tik ļoti bombardējusi e-pastus ar paziņojumiem par visu, visu, visu ko. Savārstījums ir parakstījis sadarbības līgumu ar Latvijas zīmuļu asinātāju asociāciju. Savārstījums priecājas par to, ka saule spīd. Savārstījuma "premjerministra kandidāts" ir pakasījis pēcpusi. U.tml.
Tomēr, manuprāt, te runa ir mazāk par slēptu reklāmu un vairāk par nedisciplinētu un angažētu "žurnālistiku." Ja televīzijas diskusijas laikā uz grīdas ir vienas partijas simbolika, tas nav nekas slēpts. Ja "krievvalodīga" avīze apjūsmo pati savu kolēģi, kurš kandidē vēlēšanās, tad arī tas nav nekas slēpts. Taču jautājums minēto iestāžu darbiniekiem tomēr ir lūk, kāds: Kauna nav? Vai, pareizāk sakot, profesionālā pašcieņa ir devusies atvaļinājumā? Jo pats baismīgākais, ko buldozers ir savāvuļojis minētajā intervijā ir pārliecība, ka tagad, kad viņa kādreizējais biznesa partneris Koziols it kā ir nopircis kontrolpaketi laikrakstā Diena, "avīze kļūs pragmātiskāka, daudz valstiskāka." Es ļoti ceru, ka katrs Dienas līdzstrādnieks to izlasot norausa pa asarai, jo te nu skaidrāk par skaidru ir redzama mūsu valsts "gudro galvu" indeve kontrolēt medijus, jo ir bail, ko neatkarīgi mediji varētu sarakstīt. Patlaban galvenais Dienā nav tas, kas tur ir. Galvenais ir tas, kā tur vairs nav. Nav vairs satura par buldozeram līdzīgo politikāņu neizdarībām un grēkiem. Moris savu ir padarījis. Pēc vēlēšanām moris varēs iet. Un visticamāk nākamgad starptautiskā organizācija Freedom House Latviju pazeminās reitingos līdz atzinumam, ka mūsu valstī prese ir tikai daļēji brīva. Un tad nu mūsējā būs vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurai ir piešķirts šāds "gods," un mūsu banānu republika būs kopā ar tādām valstīm, kā Pakistāna un Nigērija. Urrā!
Taču šodien presē ir arī kaut kas tāds, ka lika pasmaidīt no sirds. Žurnāls Ir intervēja grupu 1. kursa studentu no Latvijas universitātes, kuri šogad pirmo reizi piedalīsies vēlēšanās. No viņiem 90 procenti paredz, ka parīt dosies uz iecirkni. Lieliski. Uzmundrina tas, ka 78 procenti atzina, ka godīgums politikāņos ir vēlama īpašība. Un nudien liels, liels paldies tam vārdā nenosauktajam studentam, kurš atbildot uz jautājumu "Kurš politiķis ir pelnījis, ka viņu uz gadu aizsūta padzīvot uz skarbas, vientuļas salas?" ir atbildējis šādi: "Šķēli, bet ne uz ilgu laiku, jo parādīsies jauns meitasuzņēmums, kas būs reģistrēts tur." Kā ir ierasts rakstīt mūsdienu interneta vidē -- LOL. Vai arī ROFLMAO.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2010. gada 30. septembris
svētdiena, 2010. gada 26. septembris
Par mūsdienu karaļiem
Labdien, lasītāji!
Viens no amerikāņu raidījumiem, kuriem cenšos sekot arī Latvijā, saucas "The Daily Show." To vada cilvēks vārdā Džons Stjuarts, un tas ir komēdijas "ziņu" raidījums, kurā viņš apspriež lielākoties Amerikas politiskās aktualitātes, bet ne tikai. Piemēram, par bībeles principiem: "Tev nebūs nogalināt. Tev nebūs laulību pārkāpt. Neēd cūkgaļu. Piedodiet -- kāds bija pēdējais variants? Neēdiet cūkgaļu?! Dievs tas kungs ir runājis. Bet vai tas tiešām ir Dieva vārds, vai arī cūkas cenšas būt gudrākas par visiem pārējiem?" Vai par to, ka Amerikas bruņotie spēki joprojām neļauj karot "seksuālo minoritāšu" pārstāvjiem, ja viņi par savu dzīvi vēlas būt atklāti: "Kāpēc geji nedrīkst būt bruņotajos spēkos? Manuprāt tas ir tāpēc, ka viņi baidās no tūkstošiem vīriešu ar M-16 automātu un jautājumu 'Kuru tu nupat nosauci par pidaru?'" Tā apmēram.
Raidījumā arī katru vakaru ir viesis. Tie var būt politiķi (pēdējo pāris nedēļu laikā raidījumā ir uzstājies kādreizējais ASV prezidents Džimijs Kārters, kā arī pašreizējais ASV viceprezidents Džo Baidens), aktieri (Saša Barons Koens ir piedalījies gan kā viņš pats, gan arī kā Borats), vai citādi interesantas personas. Vakar tas bija karalis. Konkrēti -- Jordānijas karalis Abdula otrais. Šo interviju gaidīju ar lielu interesi. Kāds būs šis karalis? Ko viņš teiks? Iedomājos, ka parādīsies cilvēks garā tērpā ar galvas segu, nu, apmēram tā, kā Lībijas dīvainais līderis Kadafi. Bet, nē. Ēterā parādījās pusmūža cilvēks melnā uzvalkā ar zilu kreklu un sarkanu kaklasaiti. Viņš runāja nevainojamā angļu valodā (viņš kādreiz ir mācījies gan Amerikā, gan Lielbritānijā). Un viņš stāstīja par Tuvo austrumu politiku sakot, ja patlaban pasaule netiks galā ar strīdu starp Izraēlu un palestīniešiem, tad jauns karš ir ne vien iespējams, bet pat ļoti iespējams. Tāpat viņš pateica, ka organizācija "al Qaida" vairs nav starptautisks, bet gan ir katras valsts iekšzemes jautājums, jo Binladens ir viens, bet teroristu ir daudz un dažādās vietās. Karalis teica, ka Jeruzālemei jākļūst par miera ostu, nevis konflikta zonu. Un viņš brīdināja, ja tuvākajā laikā netiks atrasts darbs tiem 200 miljoniem gados jauno arābu, kuri ir jaunākās paaudzes pārstāvji, tad arī no tā var rasties sprādziens.
Lūk, karalis politiķis. Mūsdienās kronētās galvas laikam var būt, tā teikt, vienkāršākas vai ne tik vienkāršas. Grūti iedomāties, piemēram, Lielbritānijas karalieni vispār uzstājoties kādā televīzijas raidījumā, kur nu komiskā pasākumā. Taču, raugoties karalī Abudlā, es visvairāk domāju par Dānijas karalieni Margarētu. Pirms nu jau diezgan daudziem gadiem, karaliene posās braukt uz Latviju, un pirms tam grupa Latvijas žurnālistu tika nokomandēti uz Kopenhāgenu. Es pārstāvēju Latvijas televīziju, un toreizējais LTV Ziņu nodaļas vadītājs Olafs Pulks pārkvalificējās par operatoru, tieši tāpat kā viņš daudzus gadus vēlāk pārkvalificēsies par ostu speciālistu. Tā nu mēs abi sēdējām karalienes vasaras pils telpā un gaidījām viņu parādāmies. Atkal, nezinu, ko es gaidīju, bet pilnīgi noteikti negaidīju dāmu, kura parādījās pavisam, pavisam vienkāršā mājas kleitā. Olafs man pieliecās pie auss un čukstēja "Viss, kas vēl pietrūka, ir sēņu groziņš uz rokas." Ja karaliene pārdomāja, kāpēc pirmajā rindā kāds iespurdzas, viņa bija pieklājīga un tā neteica. Viņa nepārtraukti smēķēja un atzina, ka tā nevajagot. Mēs uzzinājām, ka viņa glezno. Vīrs francūzis bija vīndaris. Mēs pagaršojām viņa ražoto vīnu un piekritām, ka viņam laimējās, ka tā ir tikai haltūra un viņam ir arī darbs "karalienes vīrs." Dažus gadus vēlāk es lasīju kāda ceļotāja aprakstu par Kopenhāgenu, kurā viņš konstatēja, ka bieži vien Dānijas karaliene no savas pils pati staigā pa pilsētu, lai pirktu ziedus un pārtiku. Ceļotājs jautāja, "Bet kas viņu tādos brīžos pasargā?" Viņa sarunu biedrs likās nesaprotam un atbildēja, "Mēs taču visi tā darām." Pieņemu, ka mūsdienu sarežģītākajā pasaulē Dānijas karaliene vairs nestaigā par Strogetu viena pati. Pilnīgi noteikti Jordānijas karalis neko tamlīdzīgu nedara. Varbūt mūsdienās kronēta galva ir anahronisms. Mūsdienās monarhi vairāk vai mazāk valda 44 pasaules valstīs, tajā skaitā ir 16 Lielbritānijas sadraudzības valstis, arī Kanāda un Austrālija, kuras karalieni Elizabeti atzīst par savu valsts galvu. Absolūta monarhija vairs pastāv tikai četrās Tuvo austrumu un vienā Āfrikas valstī, kā arī ... un tas nu reiz pilnīgi noteikti ir anahronisms ... Vatikānā. Bet bija interesanti redzēt Jordānijas karali televīzijā. Viņam bija ko teikt. Un tas, ka viņš Ņujorkā būdams piekrita uzstāties komēdijas raidījumā -- vēl jo jaukāk.
Jauku visiem dienu!
Viens no amerikāņu raidījumiem, kuriem cenšos sekot arī Latvijā, saucas "The Daily Show." To vada cilvēks vārdā Džons Stjuarts, un tas ir komēdijas "ziņu" raidījums, kurā viņš apspriež lielākoties Amerikas politiskās aktualitātes, bet ne tikai. Piemēram, par bībeles principiem: "Tev nebūs nogalināt. Tev nebūs laulību pārkāpt. Neēd cūkgaļu. Piedodiet -- kāds bija pēdējais variants? Neēdiet cūkgaļu?! Dievs tas kungs ir runājis. Bet vai tas tiešām ir Dieva vārds, vai arī cūkas cenšas būt gudrākas par visiem pārējiem?" Vai par to, ka Amerikas bruņotie spēki joprojām neļauj karot "seksuālo minoritāšu" pārstāvjiem, ja viņi par savu dzīvi vēlas būt atklāti: "Kāpēc geji nedrīkst būt bruņotajos spēkos? Manuprāt tas ir tāpēc, ka viņi baidās no tūkstošiem vīriešu ar M-16 automātu un jautājumu 'Kuru tu nupat nosauci par pidaru?'" Tā apmēram.
Raidījumā arī katru vakaru ir viesis. Tie var būt politiķi (pēdējo pāris nedēļu laikā raidījumā ir uzstājies kādreizējais ASV prezidents Džimijs Kārters, kā arī pašreizējais ASV viceprezidents Džo Baidens), aktieri (Saša Barons Koens ir piedalījies gan kā viņš pats, gan arī kā Borats), vai citādi interesantas personas. Vakar tas bija karalis. Konkrēti -- Jordānijas karalis Abdula otrais. Šo interviju gaidīju ar lielu interesi. Kāds būs šis karalis? Ko viņš teiks? Iedomājos, ka parādīsies cilvēks garā tērpā ar galvas segu, nu, apmēram tā, kā Lībijas dīvainais līderis Kadafi. Bet, nē. Ēterā parādījās pusmūža cilvēks melnā uzvalkā ar zilu kreklu un sarkanu kaklasaiti. Viņš runāja nevainojamā angļu valodā (viņš kādreiz ir mācījies gan Amerikā, gan Lielbritānijā). Un viņš stāstīja par Tuvo austrumu politiku sakot, ja patlaban pasaule netiks galā ar strīdu starp Izraēlu un palestīniešiem, tad jauns karš ir ne vien iespējams, bet pat ļoti iespējams. Tāpat viņš pateica, ka organizācija "al Qaida" vairs nav starptautisks, bet gan ir katras valsts iekšzemes jautājums, jo Binladens ir viens, bet teroristu ir daudz un dažādās vietās. Karalis teica, ka Jeruzālemei jākļūst par miera ostu, nevis konflikta zonu. Un viņš brīdināja, ja tuvākajā laikā netiks atrasts darbs tiem 200 miljoniem gados jauno arābu, kuri ir jaunākās paaudzes pārstāvji, tad arī no tā var rasties sprādziens.
Lūk, karalis politiķis. Mūsdienās kronētās galvas laikam var būt, tā teikt, vienkāršākas vai ne tik vienkāršas. Grūti iedomāties, piemēram, Lielbritānijas karalieni vispār uzstājoties kādā televīzijas raidījumā, kur nu komiskā pasākumā. Taču, raugoties karalī Abudlā, es visvairāk domāju par Dānijas karalieni Margarētu. Pirms nu jau diezgan daudziem gadiem, karaliene posās braukt uz Latviju, un pirms tam grupa Latvijas žurnālistu tika nokomandēti uz Kopenhāgenu. Es pārstāvēju Latvijas televīziju, un toreizējais LTV Ziņu nodaļas vadītājs Olafs Pulks pārkvalificējās par operatoru, tieši tāpat kā viņš daudzus gadus vēlāk pārkvalificēsies par ostu speciālistu. Tā nu mēs abi sēdējām karalienes vasaras pils telpā un gaidījām viņu parādāmies. Atkal, nezinu, ko es gaidīju, bet pilnīgi noteikti negaidīju dāmu, kura parādījās pavisam, pavisam vienkāršā mājas kleitā. Olafs man pieliecās pie auss un čukstēja "Viss, kas vēl pietrūka, ir sēņu groziņš uz rokas." Ja karaliene pārdomāja, kāpēc pirmajā rindā kāds iespurdzas, viņa bija pieklājīga un tā neteica. Viņa nepārtraukti smēķēja un atzina, ka tā nevajagot. Mēs uzzinājām, ka viņa glezno. Vīrs francūzis bija vīndaris. Mēs pagaršojām viņa ražoto vīnu un piekritām, ka viņam laimējās, ka tā ir tikai haltūra un viņam ir arī darbs "karalienes vīrs." Dažus gadus vēlāk es lasīju kāda ceļotāja aprakstu par Kopenhāgenu, kurā viņš konstatēja, ka bieži vien Dānijas karaliene no savas pils pati staigā pa pilsētu, lai pirktu ziedus un pārtiku. Ceļotājs jautāja, "Bet kas viņu tādos brīžos pasargā?" Viņa sarunu biedrs likās nesaprotam un atbildēja, "Mēs taču visi tā darām." Pieņemu, ka mūsdienu sarežģītākajā pasaulē Dānijas karaliene vairs nestaigā par Strogetu viena pati. Pilnīgi noteikti Jordānijas karalis neko tamlīdzīgu nedara. Varbūt mūsdienās kronēta galva ir anahronisms. Mūsdienās monarhi vairāk vai mazāk valda 44 pasaules valstīs, tajā skaitā ir 16 Lielbritānijas sadraudzības valstis, arī Kanāda un Austrālija, kuras karalieni Elizabeti atzīst par savu valsts galvu. Absolūta monarhija vairs pastāv tikai četrās Tuvo austrumu un vienā Āfrikas valstī, kā arī ... un tas nu reiz pilnīgi noteikti ir anahronisms ... Vatikānā. Bet bija interesanti redzēt Jordānijas karali televīzijā. Viņam bija ko teikt. Un tas, ka viņš Ņujorkā būdams piekrita uzstāties komēdijas raidījumā -- vēl jo jaukāk.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2010. gada 22. septembris
Par līdaciskām pārdomām zaļo zemnieku sakarā
Labrīt, lasītāji! Šodien jauns Politika.lv laidiens, kā vienmēr interesants un saistošs. Viens teksts, kas tur atrodams ir kolēģa Didža Melnbikša apcere par "zaļajiem zemniekiem," kura centrā ir intervija ar vienu no minētās partijas nekaitīgākajiem eksemplāriem, zoodārza patieso iemītnieku Ingmāru Līdaku. Cita starpā I. Līdaka pamanās nākt ar domu, ka nākamajai Saeimai vajadzētu piešķirt 100 "saudzības" dienas, lai, tā teikt, iestrādājas; ar domu, ka ļaunprātīgi "zaļie zemnieki" nekad nav bijuši, bet varbūt dikti par daudz dumji gan; un ar domu, ka ļaunprātīgi žurnālisti ne tā apraksta "zaļo zemnieku" idejisko tēvu Puzē. Visos trīs gadījumos tomēr atļaušos nepiekrist.
Pirmkārt, nekādas 100 saudzības dienas vismaz no manas puses nebūs, jo tajās 100 dienās tiem, kas 2. oktobrī taps ievēlēti, būs jāliek kopā nākamā gada budžets un tad mēs visi redzēsim, kas lācītim ir vēderā. Jo patlaban neviena no "gudrajām galvām" (pelnīti pēdiņās, Līdakas kungs!) par to nerunā (Līdakas pārstāvētie "zaļie zemnieki" pat savu priekšvēlēšanu programmu ir pasludinājuši par slepenu dokumentu), un tādēļ viņiem nav absolūti nekādu tiesību cerēt, ka pēc vēlēšanām viņiem tiks dotas kaut kādas atlaides. Tas, starp citu, attiecas arī uz jauncepto "zaļo zemnieku" Kalniņu, kuram ir raksturīga pārliecība, ka reiz cilvēks ir ievēlēts Saeimā, neviens vairs vispār par viņu neko nedrīkst teikt, vēl jo vairāk, ja viņam dzīvē ir pagadījies izcelties kultūras laukā. Protams, tā bija pagalam apdauzīta pārliecība tēvzemiešos, un tā ir pagalam apdauzīta pārliecība arī tagad. Un vēl, starp citu -- ir kāds pamanījis, kāda šogad izskatās tēvzemiešu televīzijas reklāma? Ne vārda par to, ka jaunajā burtu savirknējumā VLTBLNNK būtu arī tāds TB un tāds LNNK, reklāmas sauklis ir tikai un vienīgi "Visu Latvijai," vismaz tajā variantā, kuru es viņvakar ieraudzīju zilajā ekrānā. Ko īsti tēvzemieši vēlas, lai vēlētājs 2. oktobrī neatceras? Varbūt to, ka viņi ir bijuši klāt visos graujošajos "gāzi grīdā" brīžos? Varbūt to, ka viņi Saeimā ir absolūtākās mēbeles un tā arī neko lielu nav paveikuši? Varbūt bjatku?
Otrkārt, epopeja ap "mutatis mutandis" un kadastrālajām vērtībām tomēr ir klasificējama ar vārdu "ļaunprātība," jo citādi sanāk, ka kādreizējā Lauksaimniecības akadēmijas rektore un profesore ir muļķe, kura kaut kā pamanījās arī kļūt par valdības ministru. Protams, "zaļajiem zemniekiem," kuriem šķiet, ka svarīgi Saeimas deputāta darbā ir būt populāram sportistam vai trīs gadus guļošam invalīdam, bet absolūti nekādā gadījumā ne kādam, kas patiešām ar interesi un zināšanām var darīt to darbu, kas "gudrajām galvām" ir piešķirts, tas var būt pie pakaļas, vai kādreizējo Lauksaimniecības akadēmijas rektori uzskata par muļķi vai intriganti, bet tas lietas būtību nemaina.
Un, treškārt, es pats personīgi nemēdzu attiecībā uz Puzes ķeizaru lietot frāzi "smagos noziegumos apsūdzētais," jo tas, ka viņš ir smagos noziegumos apsūdzēts ir redzams visiem, kam deguns nav pārāk dziļi iebāzts minētā Puzes ķeizara pēcpusē, kā tas mēdz gadīties vienam otram laikraksta skribentam ar informatīvu atbalstu no anonīmiem gļēvuļiem interneta portālos. Taču, ja vajag, varu turpmāk lietot frāzi "smagos noziegumos apsūdzētais un vienā pagalam muļķīgā farsā attaisnotais," bet arī tas lietas būtību nemaina.
Paldies Didzim Melbiksim par interviju! Un jauku visiem dienu. Arī neļaunprātīgiem muļķīšiem, jo viņiem droši vien dzīve nav viegla.
Pirmkārt, nekādas 100 saudzības dienas vismaz no manas puses nebūs, jo tajās 100 dienās tiem, kas 2. oktobrī taps ievēlēti, būs jāliek kopā nākamā gada budžets un tad mēs visi redzēsim, kas lācītim ir vēderā. Jo patlaban neviena no "gudrajām galvām" (pelnīti pēdiņās, Līdakas kungs!) par to nerunā (Līdakas pārstāvētie "zaļie zemnieki" pat savu priekšvēlēšanu programmu ir pasludinājuši par slepenu dokumentu), un tādēļ viņiem nav absolūti nekādu tiesību cerēt, ka pēc vēlēšanām viņiem tiks dotas kaut kādas atlaides. Tas, starp citu, attiecas arī uz jauncepto "zaļo zemnieku" Kalniņu, kuram ir raksturīga pārliecība, ka reiz cilvēks ir ievēlēts Saeimā, neviens vairs vispār par viņu neko nedrīkst teikt, vēl jo vairāk, ja viņam dzīvē ir pagadījies izcelties kultūras laukā. Protams, tā bija pagalam apdauzīta pārliecība tēvzemiešos, un tā ir pagalam apdauzīta pārliecība arī tagad. Un vēl, starp citu -- ir kāds pamanījis, kāda šogad izskatās tēvzemiešu televīzijas reklāma? Ne vārda par to, ka jaunajā burtu savirknējumā VLTBLNNK būtu arī tāds TB un tāds LNNK, reklāmas sauklis ir tikai un vienīgi "Visu Latvijai," vismaz tajā variantā, kuru es viņvakar ieraudzīju zilajā ekrānā. Ko īsti tēvzemieši vēlas, lai vēlētājs 2. oktobrī neatceras? Varbūt to, ka viņi ir bijuši klāt visos graujošajos "gāzi grīdā" brīžos? Varbūt to, ka viņi Saeimā ir absolūtākās mēbeles un tā arī neko lielu nav paveikuši? Varbūt bjatku?
Otrkārt, epopeja ap "mutatis mutandis" un kadastrālajām vērtībām tomēr ir klasificējama ar vārdu "ļaunprātība," jo citādi sanāk, ka kādreizējā Lauksaimniecības akadēmijas rektore un profesore ir muļķe, kura kaut kā pamanījās arī kļūt par valdības ministru. Protams, "zaļajiem zemniekiem," kuriem šķiet, ka svarīgi Saeimas deputāta darbā ir būt populāram sportistam vai trīs gadus guļošam invalīdam, bet absolūti nekādā gadījumā ne kādam, kas patiešām ar interesi un zināšanām var darīt to darbu, kas "gudrajām galvām" ir piešķirts, tas var būt pie pakaļas, vai kādreizējo Lauksaimniecības akadēmijas rektori uzskata par muļķi vai intriganti, bet tas lietas būtību nemaina.
Un, treškārt, es pats personīgi nemēdzu attiecībā uz Puzes ķeizaru lietot frāzi "smagos noziegumos apsūdzētais," jo tas, ka viņš ir smagos noziegumos apsūdzēts ir redzams visiem, kam deguns nav pārāk dziļi iebāzts minētā Puzes ķeizara pēcpusē, kā tas mēdz gadīties vienam otram laikraksta skribentam ar informatīvu atbalstu no anonīmiem gļēvuļiem interneta portālos. Taču, ja vajag, varu turpmāk lietot frāzi "smagos noziegumos apsūdzētais un vienā pagalam muļķīgā farsā attaisnotais," bet arī tas lietas būtību nemaina.
Paldies Didzim Melbiksim par interviju! Un jauku visiem dienu. Arī neļaunprātīgiem muļķīšiem, jo viņiem droši vien dzīve nav viegla.
otrdiena, 2010. gada 21. septembris
Uzmini nu!
Labdien vēlreiz, lasītāji. Šoreiz vēlos piedāvāt tekstu, kuru ir rakstījis kāds no mūsu valsts redzamajiem politikāņiem par kādu citu no mūsu valsts redzamajiem politikāņiem. Centieties uzminēt, kas ir vēstules autors. Un tad parunāsim tālāk.
Jauku visiem atlikušo dienu.
„Šķēles kungs, Jūs aicināt runāt skaidru valodu, Jūs pretendējat uz Latvijas glābēja, tās goda, prāta un sirdsapziņas lomu. Jūs esat mācījis Latvijas tautu dzīvot, tīrīt zobus un nezagt, bargi kritizējis savus kolēģus politiķus.
Neviens cits šajā valstī nav tik daudz runājis par politisko morāli un ētiku kā Jūs. Manuprāt, tieši šodienas politiķis Šķēle vislabāk varētu novērtēt lauksaimniecības ministra vietnieka Šķēles darbības atbilstību Korupcijas novēršanas likumam, kurš gan tad vēl nebija pieņemts. Taču arī šis laiks prasa novērtējumu no Jūsu paša izvirzītajiem visaugstākās morāles kritērijiem.
Diemžēl no visiem politiķiem, kuri pretendē uz ievēlēšanu (..) Saeimā, vēl tikai Stendzenieka uzvārds ir saistīts ar tik skandalozām lietām kā Jūsējais. Jūs pats esat atzinis, ka politiķim ir jābūt kristāltīram un esat daudzkārt atkārtojis, ka prokuratūra ir pētījusi Jūsu lietas un nav atradusi neko krimināli sodāmu. Taču vai katrs, kurš nav kriminālnoziedznieks, var pretendēt ieņemt augstus valsts amatus?
Iespējams, ka Jūsu dibināta ofšora firma izvairījās no Latvijas nodokļu maksāšanas likumīgā ceļā, taču kā tas saskan ar Jūsu pašu teikto, ka nodokļu nemaksāšanai jākļūst tikpat nosodāmai kā nodevībai vai sadarbībai ar čeku?
Kad Jūs bijāt lauksaimniecības ministra vietnieks, pazuda „Lata International” miljoni, kad bijāt premjers, pazuda „Latvenergo” 3 miljoni. Jūs runājāt par politisko atbildību, kam tā ir jāuzņemas šajos gadījumos?
Jūs joprojām neesat publiski aizstāvējis savu godu arī pēc Jums izteiktajiem pārmetumiem, kuriem šodien veltīta vesela grāmata un kuri saistās ar Jūsu darbību lauksaimniecības ministra vietnieka un premjera amatos, kā arī „Ave Lat” grupā.
Jūsu klusēšana, Šķēles kungs, šodien nerunā Jums par labu, ja Jūs nekādi neatbildat uz apvainojumiem, kuri Jūs padara par cilvēku, kuram runāt par morāli ir vismazākās tiesības.
Jauku visiem atlikušo dienu.
„Šķēles kungs, Jūs aicināt runāt skaidru valodu, Jūs pretendējat uz Latvijas glābēja, tās goda, prāta un sirdsapziņas lomu. Jūs esat mācījis Latvijas tautu dzīvot, tīrīt zobus un nezagt, bargi kritizējis savus kolēģus politiķus.
Neviens cits šajā valstī nav tik daudz runājis par politisko morāli un ētiku kā Jūs. Manuprāt, tieši šodienas politiķis Šķēle vislabāk varētu novērtēt lauksaimniecības ministra vietnieka Šķēles darbības atbilstību Korupcijas novēršanas likumam, kurš gan tad vēl nebija pieņemts. Taču arī šis laiks prasa novērtējumu no Jūsu paša izvirzītajiem visaugstākās morāles kritērijiem.
Diemžēl no visiem politiķiem, kuri pretendē uz ievēlēšanu (..) Saeimā, vēl tikai Stendzenieka uzvārds ir saistīts ar tik skandalozām lietām kā Jūsējais. Jūs pats esat atzinis, ka politiķim ir jābūt kristāltīram un esat daudzkārt atkārtojis, ka prokuratūra ir pētījusi Jūsu lietas un nav atradusi neko krimināli sodāmu. Taču vai katrs, kurš nav kriminālnoziedznieks, var pretendēt ieņemt augstus valsts amatus?
Iespējams, ka Jūsu dibināta ofšora firma izvairījās no Latvijas nodokļu maksāšanas likumīgā ceļā, taču kā tas saskan ar Jūsu pašu teikto, ka nodokļu nemaksāšanai jākļūst tikpat nosodāmai kā nodevībai vai sadarbībai ar čeku?
Kad Jūs bijāt lauksaimniecības ministra vietnieks, pazuda „Lata International” miljoni, kad bijāt premjers, pazuda „Latvenergo” 3 miljoni. Jūs runājāt par politisko atbildību, kam tā ir jāuzņemas šajos gadījumos?
Jūs joprojām neesat publiski aizstāvējis savu godu arī pēc Jums izteiktajiem pārmetumiem, kuriem šodien veltīta vesela grāmata un kuri saistās ar Jūsu darbību lauksaimniecības ministra vietnieka un premjera amatos, kā arī „Ave Lat” grupā.
Jūsu klusēšana, Šķēles kungs, šodien nerunā Jums par labu, ja Jūs nekādi neatbildat uz apvainojumiem, kuri Jūs padara par cilvēku, kuram runāt par morāli ir vismazākās tiesības.
Politika un faktors "nē"
Labrīt, lasītāji!
Cik var spriest no presē lasītā, Zviedrijā ir izveidojusies sarežģīta politiska situācija, jo, acīmredzot ne gluži negaidīti, valsts parlamentā 20 no 349 vietām ir ieguvusi partija, kura nupat notikušajās vēlēšanās ieguva 5,7 procentus balsu. Tā ir partija "Zviedrijas demokrāti," un tās centrālā doma, šķiet, ir apmēram šāda: "Mēs esam demokrāti, bet tikai paši sev." Jo "Zviedrijas demokrātu" centrālā doma ir par to, ka musulmaņu kopiena valstī esot lielākais drauds kopš 2. pasaules kara. Vienu vārdu sakot, mūsu politika ir: nē.
Šī ir lieta, kura pasaulē kļūst visnotaļ smacējoša. Tā dēvētie "galēji labējie spēki" nav bijuši bez panākumiem arī Dānijā, Nīderlandē. Francijā, kā visi zinām, valsts ir sākusi aktīvi izraidīt romu tautības ļaudis, šos mūžīgos Eiropas pabērnus, un, lai arī Parīzē visi ir apgalvojuši, ka runa ir tikai un vienīgi par nelikumīgām apmetnēm, kā jau vienmēr tas mēdz notikt, internetā kāds nopludināja memorandu, kurā bija redzams, ka patiesībā process bija galvenokārt un tieši pret romiem vērsts. Runa ir arī par Centrāleiropu. Romu tautības cilvēkiem tādās valstīs, kā Rumānija un Bulgārija, viegli nekad nav gājis, ne velti liels skaits ir pārcēlies uz civilizētākām pasaules malām. Runa nav tikai par romiem. Piemēram, Ungārijā zināmus rezultātus ir sasniegusi partija, kura gluži oficiāli ir antisemītiska (tiesa, visās lietās it kā ļoti tautiskā "Latvijas avīze" šo partiju ir apzīmējusi ar vārdiem "nacionālistiski noskaņota" un ir arī pamanījusies internetā sameklēt vienu zviedru, kurš priecājas par savas valsts rasistiem -- ļoti jauki, kolēģi). Visos gadījumos tā ir politika ar atbildi: nē. Nē, mēs tevi negribam mūsu valstī redzēt. "Zviedrijas demokrāti" demonstrēja reklāmu, kurā tradicionālajā islāma tērpā ģērbusies sieviete aplaupa pensionāri. Cik smalkjūtīgi. Cik tieši pa pieri ar bomi. Acīmredzot "Zviedrijas demokrātiem" ir vajadzīgs kāds pī-er spečuks, kas prot pretīgas domas pasniegt saldākā mērcē. Mūsu valstī ir ne viens vien polittehnologs ar attiecīgo pieredzi, varētu padomāt par ārpakalpojumu sniegšanu.
Gribētos teikt, ka 21. gadsimta pirmās dekādes beigās tas viss mulsina, jo gribētos domāt, ka civilizācija, vismaz Eiropā, laikā kopš Viduslaikiem ir pastāvīgi kļuvusi civilizētāka. Bet patiesībā tas viss nemulsina nemaz. Pasaules vēsturē netrūkst gadījumu, kuros viena grupa cilvēku, kurai klājas plāni, vēršas pret citu, skaitliski mazāku grupu ar domu, ka tā pie visa ir vainīga. Redzamākais mūslaiku piemērs, protams, ir tas, kas 2. pasaules kara laikā notika ar Eiropas ebrejiem. No tā, protams, neizriet, ka "Zviedrijas demokrāti," Ungārijas antisemīti vai jebkuras citas Eiropas valsts rasisti slepeni plāno no jauna atvērt gāzes krāsnis un karātavas. Taču ir pavisam pamatoti divi jautājumi. Pirmkārt, no kurienes rodas ne vien pretīgā, bet arī pavisam idiotiskā doma, ka visi cilvēki kādā konkrētā grupā (vīrieši, sievietes, pensionāri, musulmaņi, katoļi, tumšādaini cilvēki, ebreji, invalīdi, krievi, romi, zimbabvieši, cittautieši...) absolūti visos gadījumos ir labi, slikti, pieņemami, nepieņemami, piedevām ne vien pieaugušie, bet arī visi bērni pēc kārtas, tajā skaitā jaundzimušie? Tas taču ir pagalam muļķīgi. Un, otrkārt, vai tev par savas valsts politiku un attīstību nekas nav sakāms tik ļoti, ka tu tikai proti neglīti vērsties pret citiem? Jo diez vai imigranti Zviedrijā, Francijā, Dānijā vai Nīderlandē tiešām kaut ko tik ļoti apdraud. Ja kāds pārkāpj likumu, tāpēc ir policija un tiesas. Bet no tā izsecināt, ka bezmaz vai atkārtojas pasaules kara draudi -- nu, cienītais! Prātiņš būtu jāsauc mājās. Cita starpā tāpēc, ka patīk tas "Zviedrijas demokrātiem" vai nepatīk, bet viņu valsts ir Eiropas Savienībā, kuras viens no pamatpostulātiem tomēr ir cilvēku brīva kustība (tas pats sakāms par Franciju un tās romiem).
Par laimi, pie mums Latvijā šāda veida tipāži ir atrodami tikai pagalam aptaurētajos ekstrēmistu galos, kā arī interneta anonīmo gļēvuļu "kopienā". Viens otrs "krievvalodīgo" bļauris ir atrodams attiecīgo partiju sarakstos mūsu politikas it kā "kreisajā" galā, kur atbalstītāju kopienā ir arī cilvēki, kuri uzskata, ka Latvijas neatkarība ir "vēsturiska nejaušība" un neiebilst, ka TV5 kliedzoši pārkāpj valodas likumu, un ne jau latviešu valodas virzienā, bet visredzamākie bļauri no latviešu puses Saeimas vēlēšanās ar lielu pompu piedalījās 2002. gadā, saņēma savus null-komma-nullpadsmit procentus balsu un no politikas pazuda. Labi, ka tā. Pietiek jau ar to, ka mums šoruden ir liels bars politikāņu, kurš acīs skatoties melo, sola visu pa labi, pa kreisi, absolūti atsakās runāt par to, kas patlaban valstij ir būtiski, piedāvā balsot par pierādāmi un pierādīti negodīgiem censoņiem, u.tml. Antisemītisms un rasisms lielajā politikā ir pavīdējis tikai paretam, piemēram, Ziedoņa Čevera centienos reanimēt savu papluinīto politisko karjeru ar domu, ka latviešu daiļavām nenāktos precēt tumšādainus vīriešus, jo mammai tas varētu nepatikt. Šī "doma" guva pelnīto nosodījumu, un nekas no karjeras reanimācijas nesanāca. Taču rasisms un antisemītisms (kā arī viens otrs cits jautājums, par kuru varbūt šodien nerunāšu, lai tiem portāla lasītājiem, kuri ir pietiekami infantili, lai justu apakšbikšu čokarošanos katru reizi, kad ieminos par jēdzienu "geji un lesbietes," nebūtu jāmeklē sirds drapes) mūsu valstī pastāv joprojām, kaut vai, bet ne vienmēr, ķēķa līmenī. Kamēr tas tā būs, situācija laba nebūs. Arī Zviedrijā ne. Labi, ka zviedru tautā ir sākusies dvēseles izanalizēšana. Vispār valsts lielās partijas ir pateikušas, ka ar "Zviedrijas demokrātiem" pa ceļam nekas nebūs. Bet, iespējams, tas valstī nozīmēs mazāk nekā stabilu mazākumvaldību. Zviedriem būtu pamatots iemesls sev pajautāt, kas tur īsti notika un kāpēc. Tieši tāpat, kā tas bija jādara austriešiem, kad uz brīdi valdībā iekļuva ekstrēmista Haidera ļaudis (nemaz nerunājot par to, ka laikā no 1986. līdz 1992. gadam Austrijas prezidents, iespējams, bija kādreizējais nacistu kara noziedznieks). Ļoti ceru, ka latviešiem šāds jautājums sev nebūs jāuzdod, lai gan arī pie mums dažam labam derētu sev pajautāt: Kāpēc gan es tik ļoti nīstu šīs vienas grupas cilvēkus?
Jauku visiem dienu. Tiesa, rasistiem un antisemītiem nē. Jums jauka diena nepienākas.
Cik var spriest no presē lasītā, Zviedrijā ir izveidojusies sarežģīta politiska situācija, jo, acīmredzot ne gluži negaidīti, valsts parlamentā 20 no 349 vietām ir ieguvusi partija, kura nupat notikušajās vēlēšanās ieguva 5,7 procentus balsu. Tā ir partija "Zviedrijas demokrāti," un tās centrālā doma, šķiet, ir apmēram šāda: "Mēs esam demokrāti, bet tikai paši sev." Jo "Zviedrijas demokrātu" centrālā doma ir par to, ka musulmaņu kopiena valstī esot lielākais drauds kopš 2. pasaules kara. Vienu vārdu sakot, mūsu politika ir: nē.
Šī ir lieta, kura pasaulē kļūst visnotaļ smacējoša. Tā dēvētie "galēji labējie spēki" nav bijuši bez panākumiem arī Dānijā, Nīderlandē. Francijā, kā visi zinām, valsts ir sākusi aktīvi izraidīt romu tautības ļaudis, šos mūžīgos Eiropas pabērnus, un, lai arī Parīzē visi ir apgalvojuši, ka runa ir tikai un vienīgi par nelikumīgām apmetnēm, kā jau vienmēr tas mēdz notikt, internetā kāds nopludināja memorandu, kurā bija redzams, ka patiesībā process bija galvenokārt un tieši pret romiem vērsts. Runa ir arī par Centrāleiropu. Romu tautības cilvēkiem tādās valstīs, kā Rumānija un Bulgārija, viegli nekad nav gājis, ne velti liels skaits ir pārcēlies uz civilizētākām pasaules malām. Runa nav tikai par romiem. Piemēram, Ungārijā zināmus rezultātus ir sasniegusi partija, kura gluži oficiāli ir antisemītiska (tiesa, visās lietās it kā ļoti tautiskā "Latvijas avīze" šo partiju ir apzīmējusi ar vārdiem "nacionālistiski noskaņota" un ir arī pamanījusies internetā sameklēt vienu zviedru, kurš priecājas par savas valsts rasistiem -- ļoti jauki, kolēģi). Visos gadījumos tā ir politika ar atbildi: nē. Nē, mēs tevi negribam mūsu valstī redzēt. "Zviedrijas demokrāti" demonstrēja reklāmu, kurā tradicionālajā islāma tērpā ģērbusies sieviete aplaupa pensionāri. Cik smalkjūtīgi. Cik tieši pa pieri ar bomi. Acīmredzot "Zviedrijas demokrātiem" ir vajadzīgs kāds pī-er spečuks, kas prot pretīgas domas pasniegt saldākā mērcē. Mūsu valstī ir ne viens vien polittehnologs ar attiecīgo pieredzi, varētu padomāt par ārpakalpojumu sniegšanu.
Gribētos teikt, ka 21. gadsimta pirmās dekādes beigās tas viss mulsina, jo gribētos domāt, ka civilizācija, vismaz Eiropā, laikā kopš Viduslaikiem ir pastāvīgi kļuvusi civilizētāka. Bet patiesībā tas viss nemulsina nemaz. Pasaules vēsturē netrūkst gadījumu, kuros viena grupa cilvēku, kurai klājas plāni, vēršas pret citu, skaitliski mazāku grupu ar domu, ka tā pie visa ir vainīga. Redzamākais mūslaiku piemērs, protams, ir tas, kas 2. pasaules kara laikā notika ar Eiropas ebrejiem. No tā, protams, neizriet, ka "Zviedrijas demokrāti," Ungārijas antisemīti vai jebkuras citas Eiropas valsts rasisti slepeni plāno no jauna atvērt gāzes krāsnis un karātavas. Taču ir pavisam pamatoti divi jautājumi. Pirmkārt, no kurienes rodas ne vien pretīgā, bet arī pavisam idiotiskā doma, ka visi cilvēki kādā konkrētā grupā (vīrieši, sievietes, pensionāri, musulmaņi, katoļi, tumšādaini cilvēki, ebreji, invalīdi, krievi, romi, zimbabvieši, cittautieši...) absolūti visos gadījumos ir labi, slikti, pieņemami, nepieņemami, piedevām ne vien pieaugušie, bet arī visi bērni pēc kārtas, tajā skaitā jaundzimušie? Tas taču ir pagalam muļķīgi. Un, otrkārt, vai tev par savas valsts politiku un attīstību nekas nav sakāms tik ļoti, ka tu tikai proti neglīti vērsties pret citiem? Jo diez vai imigranti Zviedrijā, Francijā, Dānijā vai Nīderlandē tiešām kaut ko tik ļoti apdraud. Ja kāds pārkāpj likumu, tāpēc ir policija un tiesas. Bet no tā izsecināt, ka bezmaz vai atkārtojas pasaules kara draudi -- nu, cienītais! Prātiņš būtu jāsauc mājās. Cita starpā tāpēc, ka patīk tas "Zviedrijas demokrātiem" vai nepatīk, bet viņu valsts ir Eiropas Savienībā, kuras viens no pamatpostulātiem tomēr ir cilvēku brīva kustība (tas pats sakāms par Franciju un tās romiem).
Par laimi, pie mums Latvijā šāda veida tipāži ir atrodami tikai pagalam aptaurētajos ekstrēmistu galos, kā arī interneta anonīmo gļēvuļu "kopienā". Viens otrs "krievvalodīgo" bļauris ir atrodams attiecīgo partiju sarakstos mūsu politikas it kā "kreisajā" galā, kur atbalstītāju kopienā ir arī cilvēki, kuri uzskata, ka Latvijas neatkarība ir "vēsturiska nejaušība" un neiebilst, ka TV5 kliedzoši pārkāpj valodas likumu, un ne jau latviešu valodas virzienā, bet visredzamākie bļauri no latviešu puses Saeimas vēlēšanās ar lielu pompu piedalījās 2002. gadā, saņēma savus null-komma-nullpadsmit procentus balsu un no politikas pazuda. Labi, ka tā. Pietiek jau ar to, ka mums šoruden ir liels bars politikāņu, kurš acīs skatoties melo, sola visu pa labi, pa kreisi, absolūti atsakās runāt par to, kas patlaban valstij ir būtiski, piedāvā balsot par pierādāmi un pierādīti negodīgiem censoņiem, u.tml. Antisemītisms un rasisms lielajā politikā ir pavīdējis tikai paretam, piemēram, Ziedoņa Čevera centienos reanimēt savu papluinīto politisko karjeru ar domu, ka latviešu daiļavām nenāktos precēt tumšādainus vīriešus, jo mammai tas varētu nepatikt. Šī "doma" guva pelnīto nosodījumu, un nekas no karjeras reanimācijas nesanāca. Taču rasisms un antisemītisms (kā arī viens otrs cits jautājums, par kuru varbūt šodien nerunāšu, lai tiem portāla lasītājiem, kuri ir pietiekami infantili, lai justu apakšbikšu čokarošanos katru reizi, kad ieminos par jēdzienu "geji un lesbietes," nebūtu jāmeklē sirds drapes) mūsu valstī pastāv joprojām, kaut vai, bet ne vienmēr, ķēķa līmenī. Kamēr tas tā būs, situācija laba nebūs. Arī Zviedrijā ne. Labi, ka zviedru tautā ir sākusies dvēseles izanalizēšana. Vispār valsts lielās partijas ir pateikušas, ka ar "Zviedrijas demokrātiem" pa ceļam nekas nebūs. Bet, iespējams, tas valstī nozīmēs mazāk nekā stabilu mazākumvaldību. Zviedriem būtu pamatots iemesls sev pajautāt, kas tur īsti notika un kāpēc. Tieši tāpat, kā tas bija jādara austriešiem, kad uz brīdi valdībā iekļuva ekstrēmista Haidera ļaudis (nemaz nerunājot par to, ka laikā no 1986. līdz 1992. gadam Austrijas prezidents, iespējams, bija kādreizējais nacistu kara noziedznieks). Ļoti ceru, ka latviešiem šāds jautājums sev nebūs jāuzdod, lai gan arī pie mums dažam labam derētu sev pajautāt: Kāpēc gan es tik ļoti nīstu šīs vienas grupas cilvēkus?
Jauku visiem dienu. Tiesa, rasistiem un antisemītiem nē. Jums jauka diena nepienākas.
pirmdiena, 2010. gada 20. septembris
Gribat zināt? Ejiet dillēs!
Labrīt, lasītāji!
Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija šajās dienās kārtējo reizi ir demonstrējusi, kāpēc pašreizējai valdošajai "elitei" vairs nevar uzticēties nemaz. Komisija ir noraidījusi Korupcijas novēršanas un apkarošanas paģērētos, Eiropas Savienības principos pamatotos un Ministru kabineta apstiprinātos grozījumus likumā par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonu darbā, kas būtu ļāvuši (nevis uzlikuši par pienākumu, bet ļāvuši) valsts amatpersonām sabiedrību informēt par gadījumiem, kad cita amatpersona ir darbojusies neatbilstoši likuma prasībām. Doma, ka tas varētu būt pienākums, no politikāņu darba kārtības pazuda jau sen, bet tagad acīmredzot likumā pat nebūs pateikts, ka tas būtu vēlams, ja godīgas valsts amatpersonas citiem pastāstītu par negodīgām valsts amatpersonām.
Civilizētās valstīs šāda "svilpes pūtēju" (no angļu val. - whistleblower) lieta nav nekas neparasts. Kliedzošākie gadījumi ir ar senu bārdu. Amerikas tā dēvētajā Votergeitas skandālā žurnālistiem ļoti daudz informācijas nopludināja cilvēks ar palamu "Dziļā rīkle," un tā rezultātā ASV prezidentam Ričardam Niksonam nācās no amata aiziet ar lielu negodu. Tikai 2005. gadā sabiedrība uzzināja, ka "Dziļā rīkle" bija augsti stāvoša FIB amatpersona. Savukārt 1998. gadā auditors Eiropas komisijā "pūta svilpē," lai norādītu uz pastāvošu korupciju komisijas darbā. Ne tikai tāpēc, bet daļēji tomēr tādēļ notika Žaka Santēra vadītās komisijas atkāpšanās no amata. Runai nav par visu varu jābūt par amatpersonām. 2001. gadā Šveicē divi cilvēki paziņoja, ka cilvēks, kurš ir uzstājies kā "eksperts" jautājumā par tabakas preču kaitīgumu, patiesībā slepus ir bijis nodarbināts kādā lielā cigarešu ražošanas uzņēmumā.
Komisijā "argumenti" bija ierasti un nogurdinoši. Deputāta Oskara Spurdziņa (TP) vadītajā diskusijā notika kārtējā šausmināšanās par to, ka likuma grozījumi nozīmētu "atgriešanos staļinismā" un "stučīšanu." Minētais deputāts nācis no tās pašas partijas, kurā darbojas kādreizējais valdības ministrs Mareks Segliņš, viņš to pašu centās apgalvot par likuma grozījumiem, kuros noziegumos apsūdzētām personām ļautu nodrošināt mīkstāku sodu, ja tās sniegtu liecības par noziegumos nopietnāk iesaistītām personām. Arī tā tika nosaukta par "štučīšanu," lai gan ar laiku šī opozīcija tika pārvarēta un jaunie noteikumi tika ieviesti praksē.
Te nav redzams nekas cits, kā politikāņu ierastā pārliecība, ka par viņu un "savējo" darbu nevienam nedrīkst būt nekādas intereses. Taču politiskā iekārtā, kurā nebūšanas nereti ir ierastākas par labiem darbiem, tas būtu tikai lieliski, ja tie, kuri valsts un pašvaldību pārvaldē saskata nekārtības, to kārtu pie zvana. Protams, tā nedrīkst būt politiska izrēķināšanās, jo arī tā mūsu banānu republikā ir pārāk ierasta, taču tāpēc jau mums ir tiesas. Nebūšanu atklāšanā nozīmīgu un pozitīvu lomu spēlē atsevišķi masu informācijas līdzekļi, pirmkārt jau raidījumi "Nekā personīga" un "De Facto," kā arī portāls Politika.lv un individuāli žurnālisti, piemēram, no laikraksta Diena padzītā Baiba Rulle, kā arī ne vienmēr pavisam pārliecinošais, bet tomēr nopietni uztveramais Lato Lapsa. Taču nekas slikts nebūtu, ja procesā piedalītos arī amatpersonas, pirmkārt jau no Civildienesta, kur nebūšanas noteikti ir redzamas, tā teikt, kā uz delnas.
Komisijā man pastāstīja, ka individuāli balsojumi tajā netiek piefiksēti, bet balsojumā pieci deputāti balsoja "par," neviens nebalsoja "pret" ... bet sešas "gudrās galvas" atturējās. Vārdu sakot, sešiem politikāņiem nebija viedokļa par to, vai pretkorupcijas centienos būtu jāiesaista arī amatpersonas. Pret šo domu acīmredzot pat "gudrās galvas" negribēja balsot, tas nu izskatītos visai nesmuki. Bet rezultāts tomēr bija tieši tāds pats. Un kārtējo reizi "gudrās galvas" sabiedrības virzienā demonstrēja paceltu rokas vidējo pirkstu. Gribējāt zināt? Ejiet dillēs!
Jauku visiem dienu!
Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija šajās dienās kārtējo reizi ir demonstrējusi, kāpēc pašreizējai valdošajai "elitei" vairs nevar uzticēties nemaz. Komisija ir noraidījusi Korupcijas novēršanas un apkarošanas paģērētos, Eiropas Savienības principos pamatotos un Ministru kabineta apstiprinātos grozījumus likumā par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonu darbā, kas būtu ļāvuši (nevis uzlikuši par pienākumu, bet ļāvuši) valsts amatpersonām sabiedrību informēt par gadījumiem, kad cita amatpersona ir darbojusies neatbilstoši likuma prasībām. Doma, ka tas varētu būt pienākums, no politikāņu darba kārtības pazuda jau sen, bet tagad acīmredzot likumā pat nebūs pateikts, ka tas būtu vēlams, ja godīgas valsts amatpersonas citiem pastāstītu par negodīgām valsts amatpersonām.
Civilizētās valstīs šāda "svilpes pūtēju" (no angļu val. - whistleblower) lieta nav nekas neparasts. Kliedzošākie gadījumi ir ar senu bārdu. Amerikas tā dēvētajā Votergeitas skandālā žurnālistiem ļoti daudz informācijas nopludināja cilvēks ar palamu "Dziļā rīkle," un tā rezultātā ASV prezidentam Ričardam Niksonam nācās no amata aiziet ar lielu negodu. Tikai 2005. gadā sabiedrība uzzināja, ka "Dziļā rīkle" bija augsti stāvoša FIB amatpersona. Savukārt 1998. gadā auditors Eiropas komisijā "pūta svilpē," lai norādītu uz pastāvošu korupciju komisijas darbā. Ne tikai tāpēc, bet daļēji tomēr tādēļ notika Žaka Santēra vadītās komisijas atkāpšanās no amata. Runai nav par visu varu jābūt par amatpersonām. 2001. gadā Šveicē divi cilvēki paziņoja, ka cilvēks, kurš ir uzstājies kā "eksperts" jautājumā par tabakas preču kaitīgumu, patiesībā slepus ir bijis nodarbināts kādā lielā cigarešu ražošanas uzņēmumā.
Komisijā "argumenti" bija ierasti un nogurdinoši. Deputāta Oskara Spurdziņa (TP) vadītajā diskusijā notika kārtējā šausmināšanās par to, ka likuma grozījumi nozīmētu "atgriešanos staļinismā" un "stučīšanu." Minētais deputāts nācis no tās pašas partijas, kurā darbojas kādreizējais valdības ministrs Mareks Segliņš, viņš to pašu centās apgalvot par likuma grozījumiem, kuros noziegumos apsūdzētām personām ļautu nodrošināt mīkstāku sodu, ja tās sniegtu liecības par noziegumos nopietnāk iesaistītām personām. Arī tā tika nosaukta par "štučīšanu," lai gan ar laiku šī opozīcija tika pārvarēta un jaunie noteikumi tika ieviesti praksē.
Te nav redzams nekas cits, kā politikāņu ierastā pārliecība, ka par viņu un "savējo" darbu nevienam nedrīkst būt nekādas intereses. Taču politiskā iekārtā, kurā nebūšanas nereti ir ierastākas par labiem darbiem, tas būtu tikai lieliski, ja tie, kuri valsts un pašvaldību pārvaldē saskata nekārtības, to kārtu pie zvana. Protams, tā nedrīkst būt politiska izrēķināšanās, jo arī tā mūsu banānu republikā ir pārāk ierasta, taču tāpēc jau mums ir tiesas. Nebūšanu atklāšanā nozīmīgu un pozitīvu lomu spēlē atsevišķi masu informācijas līdzekļi, pirmkārt jau raidījumi "Nekā personīga" un "De Facto," kā arī portāls Politika.lv un individuāli žurnālisti, piemēram, no laikraksta Diena padzītā Baiba Rulle, kā arī ne vienmēr pavisam pārliecinošais, bet tomēr nopietni uztveramais Lato Lapsa. Taču nekas slikts nebūtu, ja procesā piedalītos arī amatpersonas, pirmkārt jau no Civildienesta, kur nebūšanas noteikti ir redzamas, tā teikt, kā uz delnas.
Komisijā man pastāstīja, ka individuāli balsojumi tajā netiek piefiksēti, bet balsojumā pieci deputāti balsoja "par," neviens nebalsoja "pret" ... bet sešas "gudrās galvas" atturējās. Vārdu sakot, sešiem politikāņiem nebija viedokļa par to, vai pretkorupcijas centienos būtu jāiesaista arī amatpersonas. Pret šo domu acīmredzot pat "gudrās galvas" negribēja balsot, tas nu izskatītos visai nesmuki. Bet rezultāts tomēr bija tieši tāds pats. Un kārtējo reizi "gudrās galvas" sabiedrības virzienā demonstrēja paceltu rokas vidējo pirkstu. Gribējāt zināt? Ejiet dillēs!
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2010. gada 16. septembris
Nu, nemācās!
Labdien, lasītāji!
Arvien vairāk un vairāk rodas pārliecība, ka pašreizējā Latvijas politiķu paaudze nekad neiemācās neko. Stāsts par LTV Ziņu nodaļas vadītāju Mareku Gailīti un ar tēvzemiešiem saistīto Emīlu Jakrinu ir nogurdinoši pazīstams. Ja var ticēt tam, kas par to ir stāstīts, tad Jakrins pie Gailīša gāja ar pārliecību, ka ar "savējiem" visu var sarunāt. Tu par manu jomu ziņo tikai labu, un es uztaisīšu tā, ka tavai sievai ir labākas karjeras iespējas. Ar procesu netieši saistītais satiksmes ministrs Gerhards pēc tam klārēja, ka par Jakrina teikto esot vajadzīga "lingvistiska" ekspertīze. Nē. Vēl var jautāt, kas notiks tagad, kad situācija ir nākusi atklātībā? Vai M. Gailīša sieva tagad var rēķināties ar to, ka viņai nekāda tālāka karjera attiecīgajā struktūrā nespīd? Nu, cerēsim, ka ne. Te tomēr galvenais ir centrāls jautājums, proti -- politikāņi mūsu valstī acīmredzot kā nevar, tā nevar iemācīties, ka masu informācijas līdzekļiem ir jāļauj darboties bez viņu iejaukšanās, ja arī Latvijas televīzijas gadījumā tās finansējums daļēji nāk no tiem pašiem politikāņiem. Te ir tā pati situācija, kāda bija pirms pāris gadiem, kad NRTVP šefs Kleckins pārkvalificējās par Krievijas vēlēšanu sistēmas partorgu Latvijā. Toreiz tas maksāja amatu LTV šefam Holšteinam. Šoreiz visticamāk NRTVP (jauno organizācijas nosaukuma saīsinājumu neesmu iemācījies, jo iestādes bezjēdzīgais raksturs kļūst arvien redzamāks un redzamāks -- tas, kas patlaban darās LNT, tā neesot slēpta reklāma...) neteiks neko. Droši vien neko neteiks arī tikpat absolūti bezjēdzīgā Latvijas Žurnālistu savienība. Karavāna rullēs tālāk. Un visticamāk nākamajā gadā Latvija organizācijas Freedom House reitingos noslīdēs to valstu kategorijā, kurās masu informācijas līdzekļi neskaitās brīvi. Cik ļoti jauki.
Savukārt ministre Linda Mūrniece acīmredzot kā nevar, tā nevar dabūt galvai cauri domu, ka lietot dienesta automašīnas, lai bērnus transportētu uz skolu, nav pieņemami. Ziņots, ka viņas advokāti ir nolēmuši pārsūdzēt KNAB uzlikto sodu. Nav šaubu, ka likums par dienesta automašīnām ir viens briesmīgs un mūsu politikāņu darbā pārāk raksturīgs brāķis, taču valdības ministrei, piedevām no partijas, kura apgalvo, kā tā esot visa godīgā un tiesiskā etalons, tomēr būtu jāprotas. Ko Linda Mūrniece un viņas pārstāvētā Vienotība vēlas mums pateikt -- ka ir pilnīgi OK dienesta automašīnas lietot privātām vajadzībām, ja likumā nav noteikts pavisam, pavisam, pavisam, pavisam precīzi, ka tā nedrīkst darīt? Te ir tā pati situācija, kāda ir ar tām aunpierēm Saeimā, kuras nu nekādi un nekādi nevar apjēgt iemeslu, kāpēc mūsu valstī nav atļauts nodarbināt pašam savas radinieces. Abos gadījumos, gan ar Mūrnieci, gan ar aunpierēm, runa ir par centrālu tiesiskuma jēdzienu: Politikāņi NEDRĪKST darīt neko tādu, kas rada jautājumu par viņu godīgumu. Zinu, ka tā esmu rakstījis vairākkārt, bet Mūrniecei derētu atjēgties un atcerēties stāstu par Zviedrijas latviešu izcelsmes tieslietu ministri, kura no amata atkāpās ne tāpēc, ka viņa būtu pārkāpusi likuma prasības, bet tāpēc, ka tas, ko viņa izdarīja, nesaskanēja ar viņas partijas principiem par godīgumu. Nesaku, ka ministrei par visu varu ir jāiet prom no amata, bet sodu nu gan viņai vajadzētu samaksāt, lai apliecinātu, ka cilvēks, kurš tomēr valstī ieņem pietiekami būtisku likumaizsardzības posteni, saprot, kas ir godīgums un tiesiskums. Ja kas, tad viņa varētu arī aplūkot to, ko pavisam nesen darīja vēl viens viņas partijas biedrs, Rīgas domnieks Šiliņš.
Un tad vēl ir tā cilvēku grupa, kura kaut kā ir ieņēmusi galvā, ka es nekad, nekad, nekad neko neanalizēju, ja vien tas nesaistās ar geju lietām. Lielākoties tie ir anonīmie gļēvuļi, kuri ganās pa dažādiem portāliem, bet šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē viens no tās galvenajiem skribentiem Latkovskis ir nācis ar šādu atziņu: "...Streipu maz interesē politiķu praktiskā darbība. Viņam galvenais, ja ne vienīgais politiķu vērtēšanas kritērijs -- attieksme pret praidu." Nu, paldies vismaz Latkovskim, ka viņš tekstu šajā gadījumā ir rakstījis pats zem sava uzvārda, nevis anonīmi, bet tas nesamazina teiktā absolūto absurdumu. Šī bloga ieraksta pirmajās divās rindkopās, ja arī Latkovskis nav pietiekami apķērīgs, lai to konstatētu, politiķi tiek vērtēti absolūti bez jebkāda sakara par "praidu." Tas pats ir sakāms par vismaz 99 procentiem visa tā, ko es rakstu un runāju. Un tie no jums, lasītāji, kuri tagad teiks, ka tā nav ... teikšu to pašu, ko savulaik esmu teicis vienam no anonīmajiem gļēvuļiem, kurš ir nācis ar to pašu apgalvojumu -- ka lielākoties es rakstu tikai par geju lietām. Aplūkojiet visus manus ierakstus šajā portālā. Saskaitiet, cik daudzos no tiem par to ir rakstīts. Un tad runāsim tālāk.
Jauku visiem dienu!
Arvien vairāk un vairāk rodas pārliecība, ka pašreizējā Latvijas politiķu paaudze nekad neiemācās neko. Stāsts par LTV Ziņu nodaļas vadītāju Mareku Gailīti un ar tēvzemiešiem saistīto Emīlu Jakrinu ir nogurdinoši pazīstams. Ja var ticēt tam, kas par to ir stāstīts, tad Jakrins pie Gailīša gāja ar pārliecību, ka ar "savējiem" visu var sarunāt. Tu par manu jomu ziņo tikai labu, un es uztaisīšu tā, ka tavai sievai ir labākas karjeras iespējas. Ar procesu netieši saistītais satiksmes ministrs Gerhards pēc tam klārēja, ka par Jakrina teikto esot vajadzīga "lingvistiska" ekspertīze. Nē. Vēl var jautāt, kas notiks tagad, kad situācija ir nākusi atklātībā? Vai M. Gailīša sieva tagad var rēķināties ar to, ka viņai nekāda tālāka karjera attiecīgajā struktūrā nespīd? Nu, cerēsim, ka ne. Te tomēr galvenais ir centrāls jautājums, proti -- politikāņi mūsu valstī acīmredzot kā nevar, tā nevar iemācīties, ka masu informācijas līdzekļiem ir jāļauj darboties bez viņu iejaukšanās, ja arī Latvijas televīzijas gadījumā tās finansējums daļēji nāk no tiem pašiem politikāņiem. Te ir tā pati situācija, kāda bija pirms pāris gadiem, kad NRTVP šefs Kleckins pārkvalificējās par Krievijas vēlēšanu sistēmas partorgu Latvijā. Toreiz tas maksāja amatu LTV šefam Holšteinam. Šoreiz visticamāk NRTVP (jauno organizācijas nosaukuma saīsinājumu neesmu iemācījies, jo iestādes bezjēdzīgais raksturs kļūst arvien redzamāks un redzamāks -- tas, kas patlaban darās LNT, tā neesot slēpta reklāma...) neteiks neko. Droši vien neko neteiks arī tikpat absolūti bezjēdzīgā Latvijas Žurnālistu savienība. Karavāna rullēs tālāk. Un visticamāk nākamajā gadā Latvija organizācijas Freedom House reitingos noslīdēs to valstu kategorijā, kurās masu informācijas līdzekļi neskaitās brīvi. Cik ļoti jauki.
Savukārt ministre Linda Mūrniece acīmredzot kā nevar, tā nevar dabūt galvai cauri domu, ka lietot dienesta automašīnas, lai bērnus transportētu uz skolu, nav pieņemami. Ziņots, ka viņas advokāti ir nolēmuši pārsūdzēt KNAB uzlikto sodu. Nav šaubu, ka likums par dienesta automašīnām ir viens briesmīgs un mūsu politikāņu darbā pārāk raksturīgs brāķis, taču valdības ministrei, piedevām no partijas, kura apgalvo, kā tā esot visa godīgā un tiesiskā etalons, tomēr būtu jāprotas. Ko Linda Mūrniece un viņas pārstāvētā Vienotība vēlas mums pateikt -- ka ir pilnīgi OK dienesta automašīnas lietot privātām vajadzībām, ja likumā nav noteikts pavisam, pavisam, pavisam, pavisam precīzi, ka tā nedrīkst darīt? Te ir tā pati situācija, kāda ir ar tām aunpierēm Saeimā, kuras nu nekādi un nekādi nevar apjēgt iemeslu, kāpēc mūsu valstī nav atļauts nodarbināt pašam savas radinieces. Abos gadījumos, gan ar Mūrnieci, gan ar aunpierēm, runa ir par centrālu tiesiskuma jēdzienu: Politikāņi NEDRĪKST darīt neko tādu, kas rada jautājumu par viņu godīgumu. Zinu, ka tā esmu rakstījis vairākkārt, bet Mūrniecei derētu atjēgties un atcerēties stāstu par Zviedrijas latviešu izcelsmes tieslietu ministri, kura no amata atkāpās ne tāpēc, ka viņa būtu pārkāpusi likuma prasības, bet tāpēc, ka tas, ko viņa izdarīja, nesaskanēja ar viņas partijas principiem par godīgumu. Nesaku, ka ministrei par visu varu ir jāiet prom no amata, bet sodu nu gan viņai vajadzētu samaksāt, lai apliecinātu, ka cilvēks, kurš tomēr valstī ieņem pietiekami būtisku likumaizsardzības posteni, saprot, kas ir godīgums un tiesiskums. Ja kas, tad viņa varētu arī aplūkot to, ko pavisam nesen darīja vēl viens viņas partijas biedrs, Rīgas domnieks Šiliņš.
Un tad vēl ir tā cilvēku grupa, kura kaut kā ir ieņēmusi galvā, ka es nekad, nekad, nekad neko neanalizēju, ja vien tas nesaistās ar geju lietām. Lielākoties tie ir anonīmie gļēvuļi, kuri ganās pa dažādiem portāliem, bet šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē viens no tās galvenajiem skribentiem Latkovskis ir nācis ar šādu atziņu: "...Streipu maz interesē politiķu praktiskā darbība. Viņam galvenais, ja ne vienīgais politiķu vērtēšanas kritērijs -- attieksme pret praidu." Nu, paldies vismaz Latkovskim, ka viņš tekstu šajā gadījumā ir rakstījis pats zem sava uzvārda, nevis anonīmi, bet tas nesamazina teiktā absolūto absurdumu. Šī bloga ieraksta pirmajās divās rindkopās, ja arī Latkovskis nav pietiekami apķērīgs, lai to konstatētu, politiķi tiek vērtēti absolūti bez jebkāda sakara par "praidu." Tas pats ir sakāms par vismaz 99 procentiem visa tā, ko es rakstu un runāju. Un tie no jums, lasītāji, kuri tagad teiks, ka tā nav ... teikšu to pašu, ko savulaik esmu teicis vienam no anonīmajiem gļēvuļiem, kurš ir nācis ar to pašu apgalvojumu -- ka lielākoties es rakstu tikai par geju lietām. Aplūkojiet visus manus ierakstus šajā portālā. Saskaitiet, cik daudzos no tiem par to ir rakstīts. Un tad runāsim tālāk.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2010. gada 9. septembris
Naivums, muļķīgi sapņi un melošana zem sarkanās mices, kā arī zaļi zemnieciski nedarbi
Labdien, lasītāji!
Nu nevar un nevar rimties pensionārs un seksa speciālists Pujats. Šodien ar viņu ir intervija laikrakstā Diena, kurā viņš izrāda kārtējo naivitāti ("Kurš tad ir bez grēka? Kaut gan nevaru nosaukt nevienu konkrētu, ko būtu darījis Šlesers vai Šķēle. Dzirdu ka viņus lamā, bet nezinu par kādu konkrētu afēru" -- acīmredzot cienīgtēvam nekas nav zināms par digitālās TV afēru, par Jūrmalgeitu, par "šofera dēliem"...), kārtējos sapņus par nerealizējamu kārtību ("Bet vajag taču vienreiz pateikt, ka sekss ir rezervēts precētiem. Pārējiem -- pilnīgi nē"), kā arī atklātus melus (attiecībā uz katoļu priesteriem, kuriem rokas atradušās ne tur: "Tiklīdz kāds tiek pieķerts, tā tiek no pienākumiem padzīts vispār" -- neticu, ka Pujats, kurš jau sen skaitās kardināla kārtā, neko nav dzirdējis par tiem ļoti, ļoti daudzajiem gadījumiem, kuros rokas palaiduši priesteri vienkārši tikuši pārcelti no vienas vietas uz citu un atkal uz citu un atkal uz citu).
Naivums, muļķīgi sapņi un atklāta melošana acīmredzot neskaitās tajos "grēkos," kurus melnsvārcis intervijā piesauc vēl un vēl. Galvenais intervijas temats ir vēl cita lieta, kurā Pujats negrib rimties par spīti tam, ka tajā viņš ir konkrēti Latvijas iedzīvotāju mazākumā -- uzspiesta Bībeles mācīšana visiem Latvijas skolēniem, grib viņi to vai ne, kristieši viņi vai ne. Cilvēks visu ir izdomājis: Saturu izstrādās baznīcas. Par skolotājiem kļūs "priesteri un garīdznieki" (acīmredzot cilvēks arī nav pamanījis, ka mūsu valstī kurš katrs par skolotāju nevar kļūt -- aizmidzis bija toreiz, kad liels bars mīļu bērnudārzu audzinātāju tika padzītas tāpēc, ka nebija attiecīgais diploms no universitātes?). Vecākiem vispār procesā nebūs nekādas lomas ("Vecāki nav spējīgi tikumiski audzināt bērnus, jo viņi paši nav tādi" -- dabūjāt, vecāki?). Tas būšot ļoti nopietns process ("Vidusskolā jau nenodarbosies ar Bībeles stāstiņiem, tā būs Bībeles pētniecība" -- labi jau būtu, ja skolēni uz brīvprātības pamata pētītu Bībeles centrālo vēsti par tuvākā mīlēšanu, bet arī to, piemēram, kāpēc mūsdienās cilvēki, arī kristieši, lielākoties ignorē ļoti daudzas no tām instrukcijām, piemēram, par sieviešu lomu pasaulē, kādas Bībelē ir atrodamas pietiekami konkrēti, bet diez vai tas ir tas, ka melnsvārcim ir padomā). Un, pats trakākais -- ja politikāņi sasparosies un visiem Latvijas skolēniem uzspiedīs vienas reliģijas tekstu, tad "ar tādu labu darbu visi politiķi varētu izpirkt visus savus nedarbus." Te nu gan cilvēkam ir sakāpis galvā. Latvijas Republikā piedošana par "nedarbiem" ir vēlētāju rokās. Tur nekas nav sakāms vienam cilvēkam, lai arī cik ļoti viņš sevi neuzskatītu par Dieva izvirzītu visu lietu noteicēju, piedevām diez vai mūsu politikāņiem kontā ir tik maz "nedarbu," ka tos visus varētu izpirkt ar vienu balsojumu Saeimā. Pujata prātā varbūt. Citiem par to ir pietiekami labs iemesls šaubīties, un tas ir maigi teikts.
***
Un, starp citu, "nedarbu" skaitā ir iekļaujams lūk, kas: Šodien žurnālā Ir ir intervija ar zaļo zemnieku vadoni Brigmani, kurā viņam cita starpā tiek jautāts par partijas garo priekšvēlēšanu programmu. Vai tādas vispār nav, viņam tiek jautāts. Atbilde: "Mums ir. Es nepaņēmu līdzi, mēs to nepubliskojam, jo programmas publiskošana -- tas arī ir ļoti slidens variants." Vienu vārdu sakot, vēlētāji, Jums nav nekādu tiesību zināt, ko partija paredz darīt pēc vēlēšanām. Varbūt būsit padzirdējuši, ka tā solījusies nekavējoties izvākt Latvijas zaldātus no Afganistānas? Brigmanis: "Ja būs jautājums par Afganistānu - vai saglabāt karaspēku - mēs balsosim par." Vārdu sakot, arī īsajā programmā ZZS ir fleitējusi, bet garo un izvērsto programmu mums neredzēt. Kaķis maisā, un arī tas ir maigi teikts.
Jauku visiem dienu!
Nu nevar un nevar rimties pensionārs un seksa speciālists Pujats. Šodien ar viņu ir intervija laikrakstā Diena, kurā viņš izrāda kārtējo naivitāti ("Kurš tad ir bez grēka? Kaut gan nevaru nosaukt nevienu konkrētu, ko būtu darījis Šlesers vai Šķēle. Dzirdu ka viņus lamā, bet nezinu par kādu konkrētu afēru" -- acīmredzot cienīgtēvam nekas nav zināms par digitālās TV afēru, par Jūrmalgeitu, par "šofera dēliem"...), kārtējos sapņus par nerealizējamu kārtību ("Bet vajag taču vienreiz pateikt, ka sekss ir rezervēts precētiem. Pārējiem -- pilnīgi nē"), kā arī atklātus melus (attiecībā uz katoļu priesteriem, kuriem rokas atradušās ne tur: "Tiklīdz kāds tiek pieķerts, tā tiek no pienākumiem padzīts vispār" -- neticu, ka Pujats, kurš jau sen skaitās kardināla kārtā, neko nav dzirdējis par tiem ļoti, ļoti daudzajiem gadījumiem, kuros rokas palaiduši priesteri vienkārši tikuši pārcelti no vienas vietas uz citu un atkal uz citu un atkal uz citu).
Naivums, muļķīgi sapņi un atklāta melošana acīmredzot neskaitās tajos "grēkos," kurus melnsvārcis intervijā piesauc vēl un vēl. Galvenais intervijas temats ir vēl cita lieta, kurā Pujats negrib rimties par spīti tam, ka tajā viņš ir konkrēti Latvijas iedzīvotāju mazākumā -- uzspiesta Bībeles mācīšana visiem Latvijas skolēniem, grib viņi to vai ne, kristieši viņi vai ne. Cilvēks visu ir izdomājis: Saturu izstrādās baznīcas. Par skolotājiem kļūs "priesteri un garīdznieki" (acīmredzot cilvēks arī nav pamanījis, ka mūsu valstī kurš katrs par skolotāju nevar kļūt -- aizmidzis bija toreiz, kad liels bars mīļu bērnudārzu audzinātāju tika padzītas tāpēc, ka nebija attiecīgais diploms no universitātes?). Vecākiem vispār procesā nebūs nekādas lomas ("Vecāki nav spējīgi tikumiski audzināt bērnus, jo viņi paši nav tādi" -- dabūjāt, vecāki?). Tas būšot ļoti nopietns process ("Vidusskolā jau nenodarbosies ar Bībeles stāstiņiem, tā būs Bībeles pētniecība" -- labi jau būtu, ja skolēni uz brīvprātības pamata pētītu Bībeles centrālo vēsti par tuvākā mīlēšanu, bet arī to, piemēram, kāpēc mūsdienās cilvēki, arī kristieši, lielākoties ignorē ļoti daudzas no tām instrukcijām, piemēram, par sieviešu lomu pasaulē, kādas Bībelē ir atrodamas pietiekami konkrēti, bet diez vai tas ir tas, ka melnsvārcim ir padomā). Un, pats trakākais -- ja politikāņi sasparosies un visiem Latvijas skolēniem uzspiedīs vienas reliģijas tekstu, tad "ar tādu labu darbu visi politiķi varētu izpirkt visus savus nedarbus." Te nu gan cilvēkam ir sakāpis galvā. Latvijas Republikā piedošana par "nedarbiem" ir vēlētāju rokās. Tur nekas nav sakāms vienam cilvēkam, lai arī cik ļoti viņš sevi neuzskatītu par Dieva izvirzītu visu lietu noteicēju, piedevām diez vai mūsu politikāņiem kontā ir tik maz "nedarbu," ka tos visus varētu izpirkt ar vienu balsojumu Saeimā. Pujata prātā varbūt. Citiem par to ir pietiekami labs iemesls šaubīties, un tas ir maigi teikts.
***
Un, starp citu, "nedarbu" skaitā ir iekļaujams lūk, kas: Šodien žurnālā Ir ir intervija ar zaļo zemnieku vadoni Brigmani, kurā viņam cita starpā tiek jautāts par partijas garo priekšvēlēšanu programmu. Vai tādas vispār nav, viņam tiek jautāts. Atbilde: "Mums ir. Es nepaņēmu līdzi, mēs to nepubliskojam, jo programmas publiskošana -- tas arī ir ļoti slidens variants." Vienu vārdu sakot, vēlētāji, Jums nav nekādu tiesību zināt, ko partija paredz darīt pēc vēlēšanām. Varbūt būsit padzirdējuši, ka tā solījusies nekavējoties izvākt Latvijas zaldātus no Afganistānas? Brigmanis: "Ja būs jautājums par Afganistānu - vai saglabāt karaspēku - mēs balsosim par." Vārdu sakot, arī īsajā programmā ZZS ir fleitējusi, bet garo un izvērsto programmu mums neredzēt. Kaķis maisā, un arī tas ir maigi teikts.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2010. gada 7. septembris
No dažādām pusēm skatoties
Labrīt, lasītāji!
No vienas puses viņu var saprast, jo 2. oktobrī viņš, atšķirībā no simtiem citu cilvēku, nebūs kandidāts 10. Saeimas vēlēšanās un tāpēc var būt principiāls, vismaz pats pēc savas saprašanas par to, kas ir principialitāte. No otras puses, šī principialitāte un šī apziņa, ka 2. oktobrī viņš netiks tiesāts, viņam, cik var spriest no šodien avīzēs rakstītā, liek darīt kaut ko tādu, kas sabiedrībai būtu gana, gana sāpīgi, lai arī, pēc viņa paša teiktā, tā tiktu sameklēti 95 no tiem 400 miljoniem latu, par kuriem nākamajai Saeimai un valdībai būs "jāoptimizē" 2011. gada valsts budžets. No trešās puses, varbūt viņam ir taisnība, ka citādi nekas nesanāks un plāni ir jāizstrādā, jo viņam visapkārt ir politikāņi, kuriem valsts tautsaimniecības veselība patlaban ir pilnīgi pie vienas pakaļas, galvenais ir pēc trīsarpus nedēļām saglabāt vietu pie siles. No ceturtās puses, tas ir vienkārši nožēlojami, ka kārtējo reizi Latvijas pilsoņiem ir lemts paciesties, kamēr pāri viņiem vairāku nedēļu garumā velsies demagoģijas, muldēšanas, reklāmisku triku un melošanas vilnis, nevis konkrēta un nopietna diskusija par valsts ekonomisko nākotni. No piektās puses, var jau saprast, ka patlaban politikāņi patiesībā vislabprātāk neteiktu neko ārpus nodrillētajām reklāmas frāzēm par to, cik viens kandidāts ir "ciets" un cik otrs kandidāts ir lielisks ārsts par spīti tam, ka viņš no darba brīvajā laikā it kā skaitās valsts otra augstākā amatpersona, jo vismaz daļai politikāņu joprojām kaut kur iekšās ir sirdsapziņa, kura pasaka priekšā, ka pārāk daudz muldēt un melot nevajag, jo 3. oktobrī no rīta neviens vairs tāpat neatcerēsies, ko kāds ir solījis vai nesolījis, un vēl jo daudz vairāk tas tā būs pēc četriem gadiem, kad visa balle sāksies no jauna. No sestās puses, gribētos tomēr no šiem ļaudīm redzēt un dzirdēt kaut ko nopietnāku. No septītās puses, gribēt jau var visu pēc kārtas, bet kas to dos?
Stāsts, protams, ir par citplanētieti finanšu ministru kurš, kamēr politikāņi vienā korī dzied dziesmiņu par to, ka nākamajā gadā nekad, nekad, nekad, nekad, nekad neviens, neviens, neviens, neviens nodoklis netiks celts, vienā mierā brauc uz priekšu ar plāniem, paaugstināt pazemināto PVN likmi visam pēc kārtas, tajā skaitā grāmatām un medikamentiem, kā arī krietni paaugstināt nekustamā īpašuma nodokli. Politikāņi, tajā skaitā no ministra paša partijas, par to rāda platas acis un atkārtu žokli -- ko?! Nodokļa paaugstināšana??! Bet acīmredzot Einārs Repše tomēr saprot kaut ko tādu, ko viņš var atļauties saprast tāpēc, ka pats nav kandidāts. Tūlīt pēc vēlēšanām politikāņiem būs jāsāk nodarboties ar nākamā gada valsts budžetu. Tā ir mūsu vēlēšanu sistēmas liela problēma, ka Saeimu vēl rudenī un jaunievēlētie deputāti vēl tā īsti nav atraduši tualetes atslēgas, pirms jāsāk domāt par budžetu. Šogad tas ir sevišķi būtiski, jo tomēr būs jānotiek minētajai budžeta "optimizācijai." To, cik gatavi politikāņi ir pieciest konkrētu savas jomas sašaurināšanu, mēs redzam šajās dienās, kad Valsts kanceleja ir paziņojusi funkciju audita rezultātus un konstatējusi, ka taupīt vēl var daudz un dikti, savukārt politikāņi ministri ir sākuši brēkt, ka nē, nē, viņu jomā neko samazināt vairs nedrīkst, un viss!
Vai ir iemesls cerēt, ka pēc vēlēšanām visi nomierināsies un ievēlētie politikāņi nopietni ķersies pie jau gadiem muļļātajām strukturālajām reformām? Diez vai. Atsevišķu, it īpaši "Tautas" partiju pārstāvošo politikāņu apceres par ministriju skaita samazināšanu līdz 10 vai pat astoņām ministrijām, labi izklausās tad, kad tas nav jādara, bet pēc vēlēšanām pilnīgi noteikti valdību veidos koalīcija, un tad nu būs jāatrod portfelis visiem tiem, kas to vēlas. To, ka patlaban pie teikšanas esošie politikāņi tikumu nemet, mēs redzējām vakar, kad kārtējo reizi kāda uzņēmuma padomē (šoreiz runa ir par aviokompāniju airBaltic) tika sabāzti ļaudis ar partejiskām saitēm, lai arī gluži "šofera dēla" līmeņa cilvēki tie nav.
Man jau personīgi liekas, ka PVN paaugstināšana grāmatām būtu amorāla un medikamentiem -- gandrīz vai noziedzīga. Saprotu, ka budžeta "optimizācija" būs neizbēgama, jo tas saistās ar starptautiskajiem aizdevējiem, un bramanīgie solījumi no dažu redzamu politikāņu puses, ka attiecības ar aizdevējiem pēc vēlēšanām tiks "pārskatītas," neņem vērā to, ka šajā tango piedalās divas puses, un Starptautiskais valūtas fonds nav vecmāmiņa, kura piekāpsies, kad bērns piecirtīs kāju un paziņos, ka nē, viņš negrib un viss. Bet ņemot vērā to, ka Saeimas virzienā pat ļoti lielā mērā cierē tie, kuri tur jau ir bijuši visus iepriekšējos četrus gadus, kaut kā neveidojas pārliecība, ka pēc vēlēšanām visi piepeši kļūs viedi un apzinīgi un budžetu "optimizēs" uz savu funkciju sašaurināšanas, nevis nodokļu kārtējās paaugstināšanas pamata. Nevaru neatcerēties to, kas notika pirms un pēc pērnajām pašvaldību vēlēšanām -- pirms tam visi dievojās, ka pensijas netiks aiztiktas, un tūlīt pēc vēlēšanām tās tika aiztiktas, piedevām veidā, kuru Satversmes tiesa vēlāk atzina par nekonstitucionālu. Cerēt jau var, ka šoreiz notikumi neatkārtosies, bet kāds bija senais teiciens par muļķi un viņa mierinājumu? Protams, tautsaimniecība lēnām sāk atkopties, varbūt tik traki nebūs. Bet nodokļu paaugstināšana bez šaubām veicinās atkal jau jaunu emigrācijas vilni, un vai kaut kādā brīdī tomēr nebūtu jāapstājas un jākonstatē, ka tas ir Latvijas dzīvais spēks, kas katru piektdienas vakaru un katru svētdienas vakaru pilda RyanAir un airBaltic lidmašīnas, lai brīvdienas pavadītu pie ģimenes un nedēļu -- kaut kur citur, vienalga, kur citur, bet šajā banānu republikā ar tās 20 procentu bezdarbu un jau tā sāpīgajiem nodokļiem ne? Skaties no vienas puses, otras puses vai trešās -- optimisms neveidojas.
Jauku visiem dienu!
No vienas puses viņu var saprast, jo 2. oktobrī viņš, atšķirībā no simtiem citu cilvēku, nebūs kandidāts 10. Saeimas vēlēšanās un tāpēc var būt principiāls, vismaz pats pēc savas saprašanas par to, kas ir principialitāte. No otras puses, šī principialitāte un šī apziņa, ka 2. oktobrī viņš netiks tiesāts, viņam, cik var spriest no šodien avīzēs rakstītā, liek darīt kaut ko tādu, kas sabiedrībai būtu gana, gana sāpīgi, lai arī, pēc viņa paša teiktā, tā tiktu sameklēti 95 no tiem 400 miljoniem latu, par kuriem nākamajai Saeimai un valdībai būs "jāoptimizē" 2011. gada valsts budžets. No trešās puses, varbūt viņam ir taisnība, ka citādi nekas nesanāks un plāni ir jāizstrādā, jo viņam visapkārt ir politikāņi, kuriem valsts tautsaimniecības veselība patlaban ir pilnīgi pie vienas pakaļas, galvenais ir pēc trīsarpus nedēļām saglabāt vietu pie siles. No ceturtās puses, tas ir vienkārši nožēlojami, ka kārtējo reizi Latvijas pilsoņiem ir lemts paciesties, kamēr pāri viņiem vairāku nedēļu garumā velsies demagoģijas, muldēšanas, reklāmisku triku un melošanas vilnis, nevis konkrēta un nopietna diskusija par valsts ekonomisko nākotni. No piektās puses, var jau saprast, ka patlaban politikāņi patiesībā vislabprātāk neteiktu neko ārpus nodrillētajām reklāmas frāzēm par to, cik viens kandidāts ir "ciets" un cik otrs kandidāts ir lielisks ārsts par spīti tam, ka viņš no darba brīvajā laikā it kā skaitās valsts otra augstākā amatpersona, jo vismaz daļai politikāņu joprojām kaut kur iekšās ir sirdsapziņa, kura pasaka priekšā, ka pārāk daudz muldēt un melot nevajag, jo 3. oktobrī no rīta neviens vairs tāpat neatcerēsies, ko kāds ir solījis vai nesolījis, un vēl jo daudz vairāk tas tā būs pēc četriem gadiem, kad visa balle sāksies no jauna. No sestās puses, gribētos tomēr no šiem ļaudīm redzēt un dzirdēt kaut ko nopietnāku. No septītās puses, gribēt jau var visu pēc kārtas, bet kas to dos?
Stāsts, protams, ir par citplanētieti finanšu ministru kurš, kamēr politikāņi vienā korī dzied dziesmiņu par to, ka nākamajā gadā nekad, nekad, nekad, nekad, nekad neviens, neviens, neviens, neviens nodoklis netiks celts, vienā mierā brauc uz priekšu ar plāniem, paaugstināt pazemināto PVN likmi visam pēc kārtas, tajā skaitā grāmatām un medikamentiem, kā arī krietni paaugstināt nekustamā īpašuma nodokli. Politikāņi, tajā skaitā no ministra paša partijas, par to rāda platas acis un atkārtu žokli -- ko?! Nodokļa paaugstināšana??! Bet acīmredzot Einārs Repše tomēr saprot kaut ko tādu, ko viņš var atļauties saprast tāpēc, ka pats nav kandidāts. Tūlīt pēc vēlēšanām politikāņiem būs jāsāk nodarboties ar nākamā gada valsts budžetu. Tā ir mūsu vēlēšanu sistēmas liela problēma, ka Saeimu vēl rudenī un jaunievēlētie deputāti vēl tā īsti nav atraduši tualetes atslēgas, pirms jāsāk domāt par budžetu. Šogad tas ir sevišķi būtiski, jo tomēr būs jānotiek minētajai budžeta "optimizācijai." To, cik gatavi politikāņi ir pieciest konkrētu savas jomas sašaurināšanu, mēs redzam šajās dienās, kad Valsts kanceleja ir paziņojusi funkciju audita rezultātus un konstatējusi, ka taupīt vēl var daudz un dikti, savukārt politikāņi ministri ir sākuši brēkt, ka nē, nē, viņu jomā neko samazināt vairs nedrīkst, un viss!
Vai ir iemesls cerēt, ka pēc vēlēšanām visi nomierināsies un ievēlētie politikāņi nopietni ķersies pie jau gadiem muļļātajām strukturālajām reformām? Diez vai. Atsevišķu, it īpaši "Tautas" partiju pārstāvošo politikāņu apceres par ministriju skaita samazināšanu līdz 10 vai pat astoņām ministrijām, labi izklausās tad, kad tas nav jādara, bet pēc vēlēšanām pilnīgi noteikti valdību veidos koalīcija, un tad nu būs jāatrod portfelis visiem tiem, kas to vēlas. To, ka patlaban pie teikšanas esošie politikāņi tikumu nemet, mēs redzējām vakar, kad kārtējo reizi kāda uzņēmuma padomē (šoreiz runa ir par aviokompāniju airBaltic) tika sabāzti ļaudis ar partejiskām saitēm, lai arī gluži "šofera dēla" līmeņa cilvēki tie nav.
Man jau personīgi liekas, ka PVN paaugstināšana grāmatām būtu amorāla un medikamentiem -- gandrīz vai noziedzīga. Saprotu, ka budžeta "optimizācija" būs neizbēgama, jo tas saistās ar starptautiskajiem aizdevējiem, un bramanīgie solījumi no dažu redzamu politikāņu puses, ka attiecības ar aizdevējiem pēc vēlēšanām tiks "pārskatītas," neņem vērā to, ka šajā tango piedalās divas puses, un Starptautiskais valūtas fonds nav vecmāmiņa, kura piekāpsies, kad bērns piecirtīs kāju un paziņos, ka nē, viņš negrib un viss. Bet ņemot vērā to, ka Saeimas virzienā pat ļoti lielā mērā cierē tie, kuri tur jau ir bijuši visus iepriekšējos četrus gadus, kaut kā neveidojas pārliecība, ka pēc vēlēšanām visi piepeši kļūs viedi un apzinīgi un budžetu "optimizēs" uz savu funkciju sašaurināšanas, nevis nodokļu kārtējās paaugstināšanas pamata. Nevaru neatcerēties to, kas notika pirms un pēc pērnajām pašvaldību vēlēšanām -- pirms tam visi dievojās, ka pensijas netiks aiztiktas, un tūlīt pēc vēlēšanām tās tika aiztiktas, piedevām veidā, kuru Satversmes tiesa vēlāk atzina par nekonstitucionālu. Cerēt jau var, ka šoreiz notikumi neatkārtosies, bet kāds bija senais teiciens par muļķi un viņa mierinājumu? Protams, tautsaimniecība lēnām sāk atkopties, varbūt tik traki nebūs. Bet nodokļu paaugstināšana bez šaubām veicinās atkal jau jaunu emigrācijas vilni, un vai kaut kādā brīdī tomēr nebūtu jāapstājas un jākonstatē, ka tas ir Latvijas dzīvais spēks, kas katru piektdienas vakaru un katru svētdienas vakaru pilda RyanAir un airBaltic lidmašīnas, lai brīvdienas pavadītu pie ģimenes un nedēļu -- kaut kur citur, vienalga, kur citur, bet šajā banānu republikā ar tās 20 procentu bezdarbu un jau tā sāpīgajiem nodokļiem ne? Skaties no vienas puses, otras puses vai trešās -- optimisms neveidojas.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2010. gada 2. septembris
Bērnudārzs, ne priekšvēlēšanu kampaņa (un par tukliem ogļračiem)
Labrīt, lasītāji!
Vienotība sev noīrēja biroju. Kustība "Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem" nolēma tam priekšā nolikt mikroautobusu, uz kura rēgojas Latvijas galvenais buldozers ar pat ļoti izteiksmīgo lozungu "CIETI!" Vienotības jaunieši uz to reaģēja, mikroautobusu apkarinot ar Vienotības baloniem. Kustība "Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem" uz to reaģēja, izsūtot preses relīzi, lai paustu prieku par to, ka Vienotība atbalsta kustību "Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem."
Smilšu kaste mīļie, kur spainīti un lāpstiņu nevar pārdalīt. "Diskusija," kuras pamatā ir jēdziens "ja tu man šitā, tad es tev tā." Vispār šogad priekšvēlēšanu kampaņā tas ir vadmotīvs. Politiķi un politikāņi visnotaļ paniski neko nevēlas teikt par valstij un sabiedrībai šogad vissvarīgāko jautājumu, proti -- par valsts budžetu un tā "optimizāciju," un tāpēc nopietnas diskusijas vietā mēs redzam šo bērnudārzu. Vienotība baida ar bubuli, kas saucas Urbanovičs. Saskaņas centrs baida ar bubuli, kas saucas "Biškeka." Kustība "Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem" baida ar bubuli, kas saucas geji. Tēvzemieši, kas tagad ir apvienojušies ar lāpu gājienu organizēšanas speciālistiem, kārtējo reizi baida ar bubuli, kas saucas Krievija. Re, re, satiksmes ministrs demonstratīvi ir pametis televīzijas raidījumu kanālā TV5, kur viņš aicināts uz jautājumiem atbildēt krievu valodā. Vai satiksmes ministrs nekad, nekad, nekad, nekad, nekad Latvijā nav ar žurnālistiem runājis krievu valodā? Diez vai. Taču tāda mums šoruden ir mode. Pat Ušakovs preses konferencē ar Maskavas fīreru uz krievu valodā uzdotu jautājumu atbildēja valsts valodā.
Tik, cik kāds ir runājis par valsts tautsaimniecību nākamajā gadā, tas lielākoties ir bijis deklaratīvu frāžu ("Valsts bez parādiem, atbrīvojoties no faktiskās fiskālās okupācijas") un tukšu solījumu cerībā, ka vēlētājs būs liels muļķis un uzķersies, līmenī ("Darbs katram," "Bezmaksas veselības aprūpe bērniem un pensionāriem"). Nezinu, kam ir jānotiek, lai atlikušajā mēnesī pirms vēlēšanām notiktu nudien nopietna saruna par to, kas valsti gaida 3. oktobrī un pēc tam. Politikāņi jau mums lielākoties ir glancēti, žurnālists var uzdot vienalga kuru jautājumu un politikānis mals savu maļamo. Atsevišķi eksemplāri uz to ir ļoti trenēti, jo negribētos jau pēc 10 gadiem un vairāk joprojām atkārtot tīņa līmeņa pārdomas par iekšām un visu pārējo. Protams, vienā ziņā politikāņus var saprast, jo patlaban varbūt pāris lietas ir konkrēti skaidras, bet vietu sadalījums 10. Saeimā ir pat ļoti miglā tīts. Un tāpēc drošāk ir neteikt neko. Vien vēlētājiem derētu atcerēties vēl vienu lietu, kas ir konkrēti skaidra: Viss, ko politikāņi pauž un sola patlaban, ir ar lietošanas termiņu līdz 2010. gada 2. oktobrim, plkst. 20.00, kad beigsies balsošana. Pēc tam, varat zināt ļoti droši, absolūti nekas no solītā vairs netiks ņemts vērā. Un dzīvosim tālāk nākamos četrus gadus vai vismaz līdz brīdim, kad pašreizējam vai kādam citam Valsts prezidentam šis cirks apniks. Banānu republikas cienīgs process.
***
Un vēl. Padomā tu, cilvēks. Tu esi ogļracis Čīlē. Notikusi avārija, tu kopā ar vēl 32 ogļračiem esi iesprostots mazā telpā (50 kvadrātmetri) tālu zem zemes. Tev tiek piegādāts ūdens un ēdiens, tu vari sazināties ar mīļotajām personām ar interneta video starpniecību, bet vispār tev ir pateikts, ka pakaļ tev kāds atnāks tikai tā ap Ziemassvētkiem, jo ātrāk to nav iespējams izdarīt. Tev top paskaidrots, ka tiek būvēts īpašs lifts un rakta šahta, un ar šo liftu tu un visi tavi likteņa biedri tiksit izcelti saulīte. Bet viens gan. Ja tu esi tāds raženāks augumā padevies, tad derētu notievēt, jo lifts īpaši liels nebūs. Pavingro. Nudien liktenis ir skarbs. Ne vien esi mēnešiem ilgi iesprostots pazemē pie temperatūras +33 grādu, bet nu tev likts vingrot! Bļāviens!
Jauku visiem dienu.
Vienotība sev noīrēja biroju. Kustība "Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem" nolēma tam priekšā nolikt mikroautobusu, uz kura rēgojas Latvijas galvenais buldozers ar pat ļoti izteiksmīgo lozungu "CIETI!" Vienotības jaunieši uz to reaģēja, mikroautobusu apkarinot ar Vienotības baloniem. Kustība "Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem" uz to reaģēja, izsūtot preses relīzi, lai paustu prieku par to, ka Vienotība atbalsta kustību "Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem."
Smilšu kaste mīļie, kur spainīti un lāpstiņu nevar pārdalīt. "Diskusija," kuras pamatā ir jēdziens "ja tu man šitā, tad es tev tā." Vispār šogad priekšvēlēšanu kampaņā tas ir vadmotīvs. Politiķi un politikāņi visnotaļ paniski neko nevēlas teikt par valstij un sabiedrībai šogad vissvarīgāko jautājumu, proti -- par valsts budžetu un tā "optimizāciju," un tāpēc nopietnas diskusijas vietā mēs redzam šo bērnudārzu. Vienotība baida ar bubuli, kas saucas Urbanovičs. Saskaņas centrs baida ar bubuli, kas saucas "Biškeka." Kustība "Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem" baida ar bubuli, kas saucas geji. Tēvzemieši, kas tagad ir apvienojušies ar lāpu gājienu organizēšanas speciālistiem, kārtējo reizi baida ar bubuli, kas saucas Krievija. Re, re, satiksmes ministrs demonstratīvi ir pametis televīzijas raidījumu kanālā TV5, kur viņš aicināts uz jautājumiem atbildēt krievu valodā. Vai satiksmes ministrs nekad, nekad, nekad, nekad, nekad Latvijā nav ar žurnālistiem runājis krievu valodā? Diez vai. Taču tāda mums šoruden ir mode. Pat Ušakovs preses konferencē ar Maskavas fīreru uz krievu valodā uzdotu jautājumu atbildēja valsts valodā.
Tik, cik kāds ir runājis par valsts tautsaimniecību nākamajā gadā, tas lielākoties ir bijis deklaratīvu frāžu ("Valsts bez parādiem, atbrīvojoties no faktiskās fiskālās okupācijas") un tukšu solījumu cerībā, ka vēlētājs būs liels muļķis un uzķersies, līmenī ("Darbs katram," "Bezmaksas veselības aprūpe bērniem un pensionāriem"). Nezinu, kam ir jānotiek, lai atlikušajā mēnesī pirms vēlēšanām notiktu nudien nopietna saruna par to, kas valsti gaida 3. oktobrī un pēc tam. Politikāņi jau mums lielākoties ir glancēti, žurnālists var uzdot vienalga kuru jautājumu un politikānis mals savu maļamo. Atsevišķi eksemplāri uz to ir ļoti trenēti, jo negribētos jau pēc 10 gadiem un vairāk joprojām atkārtot tīņa līmeņa pārdomas par iekšām un visu pārējo. Protams, vienā ziņā politikāņus var saprast, jo patlaban varbūt pāris lietas ir konkrēti skaidras, bet vietu sadalījums 10. Saeimā ir pat ļoti miglā tīts. Un tāpēc drošāk ir neteikt neko. Vien vēlētājiem derētu atcerēties vēl vienu lietu, kas ir konkrēti skaidra: Viss, ko politikāņi pauž un sola patlaban, ir ar lietošanas termiņu līdz 2010. gada 2. oktobrim, plkst. 20.00, kad beigsies balsošana. Pēc tam, varat zināt ļoti droši, absolūti nekas no solītā vairs netiks ņemts vērā. Un dzīvosim tālāk nākamos četrus gadus vai vismaz līdz brīdim, kad pašreizējam vai kādam citam Valsts prezidentam šis cirks apniks. Banānu republikas cienīgs process.
***
Un vēl. Padomā tu, cilvēks. Tu esi ogļracis Čīlē. Notikusi avārija, tu kopā ar vēl 32 ogļračiem esi iesprostots mazā telpā (50 kvadrātmetri) tālu zem zemes. Tev tiek piegādāts ūdens un ēdiens, tu vari sazināties ar mīļotajām personām ar interneta video starpniecību, bet vispār tev ir pateikts, ka pakaļ tev kāds atnāks tikai tā ap Ziemassvētkiem, jo ātrāk to nav iespējams izdarīt. Tev top paskaidrots, ka tiek būvēts īpašs lifts un rakta šahta, un ar šo liftu tu un visi tavi likteņa biedri tiksit izcelti saulīte. Bet viens gan. Ja tu esi tāds raženāks augumā padevies, tad derētu notievēt, jo lifts īpaši liels nebūs. Pavingro. Nudien liktenis ir skarbs. Ne vien esi mēnešiem ilgi iesprostots pazemē pie temperatūras +33 grādu, bet nu tev likts vingrot! Bļāviens!
Jauku visiem dienu.
trešdiena, 2010. gada 1. septembris
Par anonīmām balamutēm un šmitveidīgiem "kristiešiem"
Labrīt, lasītāji!
Aizvakar politiskās reklāmas projektā, kas slēpjas zem nosaukuma "raidījums Mēs tevi dzirdam, Latvija," tika pateikts kaut kas tāds, kas mazliet rada šaubas gan teicēja, gan arī teiktā aptuvenības kontekstā, bet vērā ņemams ir tomēr. Runātājs bija Atkarīgās Rīta Avīzes viens no autoriem Juris Paiders, kurš kādā citā avīzē, kurā šorīt viņa teiktais ir atreferēts, tika identificēts ar vārdiem "Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājs." Formāli jau tas tā ir, bet patiesībā LŽS Paidera izpildījumā nav pilnīgi un absolūti un totāli nekas, to apliecina fakts, ka pēdējais ieraksts savienības mājas lapā ir par Gada balvu žurnālistikā -- 2008. gadā. Paidera teiktais, savukārt, bija lūk, kas: "Mans viens attāls paziņa strādā PR aģentūrā, un katru dienu ar 30 nikiem viņš apgāna tos, ko ir pasūtījusi attiecīgā firma. Vienā dienā viņš aplej ar samazgu spaiņiem Tautas partiju, nākamajā atnāk cits klients, un viņš apgānīs Jauno laiku, un tā tālāk."
"Mans viens attāls paziņa" nebūs pats precīzākais identificējums, bet Paiders ar teikto ir apliecinājis kaut ko tādu, par ko šaubu nu nekādi nevar būt. Šajā blogā un citur anonīmās balamutes es mēdzu aprakstīt ar vārdu "gļēvs," bet saprotu, ka atsevišķos gadījumos būtu nepieciešams lietot vārdus "sava darba darītājs." PR aģentūrām tāda dzīve -- maksātājs pasūta mūziku, un PR aģentūra popularizē to, par ko tiek maksāts, ja arī sirdsapziņa sāp un naktī ir grūti gulēt. Vismaz es ceru, ka cilvēkam, kurš "katru dienu ar 30 nikiem apgāna tos, ko ir pasūtījusi attiecīgā firma" sirdsapziņa mazliet sūrst. Taču viņu gadījumā, tāpat kā ar tiem, kuri pa portāliem ganās tāpēc, ka tukšajā dzīvē nav nekā labāka ko darīt nekā sērfot un pierādīt savu kretīnismu, nopietni ņemt to, ko viņi dara, tomēr nav iespējams. Neviens no tiem, kuri te bļaustās, vienalga, kādu niku vai nikus viņi ir izvēlējušies, publiskā vietā tā neuzvestos nekad. Ne televīzijas, ne radio raidījumā viņi tā neuzdrīkstētos bļaut, kā viņi bļauj šeit (protams, nav īpaši ticams, ka tik neaptēstus radījumus kāds vispār uz radio vai televīziju aicinātu). Bet tajos gadījumos, kad tā patiesībā ir slēpta politiska reklāma -- kretīnisms ir pavisam konkrēts. Jo vēl jo vairāk šajā gadījumā ir jāsaka, ja politiska partija vai apvienība cilvēkus var pārliecināt tikai ar anonīmu gānīšanos, tad par ko politiskajā procesā vispār ir runa? Piedevām Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājs par to varētu būt daudz vairāk satraukts, jo viņa minētais cilvēks "ar 30 nikiem" tomēr darbojas žurnālistikas portālos, droši vien tajā skaitā arī Paidera pārstāvētajā nra.lv.
***
Un vēl, šorīt vienā no avīzēm Rīgas domnieks un viendzimuma seksa speciālists Šmits kārtējo reizi klārē mūsdienu kristiešu ierasto mītu -- Bībele skolās ir obligāti jāmāca tāpēc, ka latviešu tauta ir veidojusies uz kristības pamata. Šis ir mīts, kurš pastāv ne tikai Latvijā. Arī manā dzimtajā Amerikā vairāk vai mazāk apdauzītie kristieši un "kristieši" brēc par to, ka Amerika ir veidota uz kristīgiem pamatiem, lai gan absolūti nekas nevarētu būt tālāk no patiesības. Amerikas veidotāji tieši uzsvēra to, ka baznīcai ir jābūt tālu, tālu, tālu atdalītai no valsts." Citiem vārdiem sakot -- gribi būt metodists, baptists, anabaptists, septītās dienas adventists, vai viens no tiem, kuri "dievkalpojuma" laikā rokā tur klaburčūskas, davai, uz priekšu, bet valstij par to nav nekas sakāms, un tev nav nekas sakāms par valsti, vismaz reliģijas kontekstā nē. Zemteksts šmitveidīgo meļu apgalvojumam ir tas, ka cilvēki, kuriem ir iebildumi pret dažādo baznīcu tumsonīgo aizspriedumainību, ir "anti-kristīgi." It kā baznīca mūsu valstī vai citur būtu tik ārkārtīgi vārga, ka to bez problēmām var sagraut citi -- tie ļaudis, kuri saprot, ka Jēzus bija iekļaujošs sociālists, nevis aizspriedumains lielkapitālists. Protams, "tradicionālās" baznīcas mūsu valstī un citur ir darījušas pietiekami daudz, lai ļaudis aizraidītu, bet vienalga baznīcas spēja izdzīvot vai neizdzīvot tomēr ir tikai un vienīgi baznīcas lieta. Un mēģināt procesam pa pakšiem iegūt valsts finansējumu, apgalvojot, ka visās Latvijas skolās visiem Latvijas bērniem ir jāmāca "Bībeles mācība" -- nu, tas ir nesmuki. Kā esmu rakstījis citreiz, ja šmitveidīgajiem patiešām interesē bērnu spēja uzzināt par latviešu tautas un civilizācijas izveidošanos pirmsākumos ... zvaniet dievturiem.
Jauku visiem dienu!
Aizvakar politiskās reklāmas projektā, kas slēpjas zem nosaukuma "raidījums Mēs tevi dzirdam, Latvija," tika pateikts kaut kas tāds, kas mazliet rada šaubas gan teicēja, gan arī teiktā aptuvenības kontekstā, bet vērā ņemams ir tomēr. Runātājs bija Atkarīgās Rīta Avīzes viens no autoriem Juris Paiders, kurš kādā citā avīzē, kurā šorīt viņa teiktais ir atreferēts, tika identificēts ar vārdiem "Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājs." Formāli jau tas tā ir, bet patiesībā LŽS Paidera izpildījumā nav pilnīgi un absolūti un totāli nekas, to apliecina fakts, ka pēdējais ieraksts savienības mājas lapā ir par Gada balvu žurnālistikā -- 2008. gadā. Paidera teiktais, savukārt, bija lūk, kas: "Mans viens attāls paziņa strādā PR aģentūrā, un katru dienu ar 30 nikiem viņš apgāna tos, ko ir pasūtījusi attiecīgā firma. Vienā dienā viņš aplej ar samazgu spaiņiem Tautas partiju, nākamajā atnāk cits klients, un viņš apgānīs Jauno laiku, un tā tālāk."
"Mans viens attāls paziņa" nebūs pats precīzākais identificējums, bet Paiders ar teikto ir apliecinājis kaut ko tādu, par ko šaubu nu nekādi nevar būt. Šajā blogā un citur anonīmās balamutes es mēdzu aprakstīt ar vārdu "gļēvs," bet saprotu, ka atsevišķos gadījumos būtu nepieciešams lietot vārdus "sava darba darītājs." PR aģentūrām tāda dzīve -- maksātājs pasūta mūziku, un PR aģentūra popularizē to, par ko tiek maksāts, ja arī sirdsapziņa sāp un naktī ir grūti gulēt. Vismaz es ceru, ka cilvēkam, kurš "katru dienu ar 30 nikiem apgāna tos, ko ir pasūtījusi attiecīgā firma" sirdsapziņa mazliet sūrst. Taču viņu gadījumā, tāpat kā ar tiem, kuri pa portāliem ganās tāpēc, ka tukšajā dzīvē nav nekā labāka ko darīt nekā sērfot un pierādīt savu kretīnismu, nopietni ņemt to, ko viņi dara, tomēr nav iespējams. Neviens no tiem, kuri te bļaustās, vienalga, kādu niku vai nikus viņi ir izvēlējušies, publiskā vietā tā neuzvestos nekad. Ne televīzijas, ne radio raidījumā viņi tā neuzdrīkstētos bļaut, kā viņi bļauj šeit (protams, nav īpaši ticams, ka tik neaptēstus radījumus kāds vispār uz radio vai televīziju aicinātu). Bet tajos gadījumos, kad tā patiesībā ir slēpta politiska reklāma -- kretīnisms ir pavisam konkrēts. Jo vēl jo vairāk šajā gadījumā ir jāsaka, ja politiska partija vai apvienība cilvēkus var pārliecināt tikai ar anonīmu gānīšanos, tad par ko politiskajā procesā vispār ir runa? Piedevām Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājs par to varētu būt daudz vairāk satraukts, jo viņa minētais cilvēks "ar 30 nikiem" tomēr darbojas žurnālistikas portālos, droši vien tajā skaitā arī Paidera pārstāvētajā nra.lv.
***
Un vēl, šorīt vienā no avīzēm Rīgas domnieks un viendzimuma seksa speciālists Šmits kārtējo reizi klārē mūsdienu kristiešu ierasto mītu -- Bībele skolās ir obligāti jāmāca tāpēc, ka latviešu tauta ir veidojusies uz kristības pamata. Šis ir mīts, kurš pastāv ne tikai Latvijā. Arī manā dzimtajā Amerikā vairāk vai mazāk apdauzītie kristieši un "kristieši" brēc par to, ka Amerika ir veidota uz kristīgiem pamatiem, lai gan absolūti nekas nevarētu būt tālāk no patiesības. Amerikas veidotāji tieši uzsvēra to, ka baznīcai ir jābūt tālu, tālu, tālu atdalītai no valsts." Citiem vārdiem sakot -- gribi būt metodists, baptists, anabaptists, septītās dienas adventists, vai viens no tiem, kuri "dievkalpojuma" laikā rokā tur klaburčūskas, davai, uz priekšu, bet valstij par to nav nekas sakāms, un tev nav nekas sakāms par valsti, vismaz reliģijas kontekstā nē. Zemteksts šmitveidīgo meļu apgalvojumam ir tas, ka cilvēki, kuriem ir iebildumi pret dažādo baznīcu tumsonīgo aizspriedumainību, ir "anti-kristīgi." It kā baznīca mūsu valstī vai citur būtu tik ārkārtīgi vārga, ka to bez problēmām var sagraut citi -- tie ļaudis, kuri saprot, ka Jēzus bija iekļaujošs sociālists, nevis aizspriedumains lielkapitālists. Protams, "tradicionālās" baznīcas mūsu valstī un citur ir darījušas pietiekami daudz, lai ļaudis aizraidītu, bet vienalga baznīcas spēja izdzīvot vai neizdzīvot tomēr ir tikai un vienīgi baznīcas lieta. Un mēģināt procesam pa pakšiem iegūt valsts finansējumu, apgalvojot, ka visās Latvijas skolās visiem Latvijas bērniem ir jāmāca "Bībeles mācība" -- nu, tas ir nesmuki. Kā esmu rakstījis citreiz, ja šmitveidīgajiem patiešām interesē bērnu spēja uzzināt par latviešu tautas un civilizācijas izveidošanos pirmsākumos ... zvaniet dievturiem.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)