trešdiena, 2010. gada 28. jūlijs

Par Valsts prezidenta kautrīgumu un par nākamajiem studentiem

Labrīt, lasītāji!

Kolēģis Juris Šleiers no žurnāla Klubs vakar savā blogā (http://bit.ly/dzxzr1) stāsta par žurnāla centieniem sarunāt interviju ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Process ierastais -- iesniegts lūgums, tas tiek apspriests, pēc tam Rīgas pils pavaicā, vai žurnālists varētu atsūtīt paredzēto tēmu sarakstu. Un tad lūk, kas: "Pirmais mans pārsteigums – “viņš nevēlētos runāt par gaidāmajām vēlēšanām”." Kolēģa reakcija: "Opā. Kā tad tā (svarīgi taču, tauta vēlētos zināt viņa viedokli, ja tāds ir, nu vismaz kaut kādus mājienus, kaut kādu agenda, kaut vai to, ka obligāti jāiet vēlēt, pilsoņa pienākums utt.)?" Un vēl šī piebilde: "Taču paklusēju, dažreiz – turēt muti atmaksājas."

Nu, ja "paklusēšana" ir vajadzīga, lai nodrošinātu interviju, tad laikam jau tas ir saprotams, lai arī vēl Juris ir minējis to, ka sarunās ar Valsts prezidenta ļaudīm "otrs pārsteigums bija par Kluba intervētāju sastāvu, kas izrādījās klupšanas akmens (vismaz šobrīd)" -- tā nu gan nav nekāda mode, ja politiķi sāk noteikt, kas viņus drīkst vai nedrīkst intervēt. Taču, ņemot vērā to, ka es neesmu minētajā "intervētāju sastāvā," man gan nav jāklusē, un es Jurim pilnīgi piekrītu. Tauta nevien vēlas, bet tā ir pelnījusi uzzināt valsts pirmās amatpersonas viedokli par gaidāmajām vēlēšanām. Droši vien būtu par daudz prasīts, no prezidenta sagaidīt konkrētu paziņojumu par atbalstāmajām vai noraidāmajām partijām. Galu galā viņam būs jāpieņem tāds Saeimas sastāvs, kādu ļaudis ievēlēs. Taču nedomāju, ka pārmērīga prasība būtu prezidentam publiski izanalizēt tās kļūdas, kādas lielajā politikā ir pieļautas viņa prezidentūras laikā, un sabiedrībai atgādināt, ka 2. oktobrī būs nepieciešams ne vien balsot, bet balsot gudri (šajā kontekstā arī iesaku izlasīt politologa Jāņa Ikstena pārdomas par "Saskaņas" centru un to, kā citas partijas patlaban ap to lakstojas -- skat. http://bit.ly/aQ3dWS).

Protams, nevaram aizmirst to, ka Valsts prezidentam nākamgad stāv priekšā pārvēlēšana vai nepārvēlēšana, ja viņš vēlas Rīgas pilī palikt vēl četru gadu garumā, tad politisko dīķi pārāk lielā mērā saduļķot viņš droši vien neuzdrīkstas. Taču te nu reiz ir tas gadījums, kurā politiķim (cik nu Valdi Zatleru var uzskatīt par politiķi) ir jākļūst par valstsvīru. Šogad patiešām ir paredzamas izšķirošas vēlēšanas, jo pagaidām pavisam reāla ir valdošā koalīcija pēc vēlēšanām, kura Latvijas seju pavērš austrumu virzienā un kuras dalībnieki turpina atbalstīt domu, ka pēc vēlēšanās tiem ir tiesības darīt da jebko, tajā skaitā pirmkārt apmierināt savas un savu sponsoru intereses, vājināt tās instances, kurām par to ir kaut kas sakāms (KNAB, Ģenerālprokuratūra, Satversmes tiesa) u.tml. Lūdzu, prezidenta kungs, atrodiet sevī tomēr spēju par šo lietu parunāt vismaz daļēji atklātā tekstā. (Un šis aicinājums tiklab attiecināms arī uz V. Zatlera priekšteci Valsts prezidenta amatā.)

***

Vēl par studēt gribošajiem. Latvijas universitāte šajās dienās ir ziņojusi, ka konkurss uz vietām Komunikāciju zinātņu katedrā esot 46 uz vienu vietu. Mans mērķis nav teikt, ka jaunietim, kuram interesē žurnālistika, būtu tā vietā jāstudē inženierzinātnes, lai arī inženieru mums valstī trūkst krietni vairāk nekā žurnālistu. Bet vienu gan es gribētu topošajiem studentiem lūgt pārdomāt: Kur pēc universitātes beigšanas jūs taisāties strādāt? Masu informācijas līdzekļu mūsu valstī ir tik, cik ir -- t.i., ne īpaši daudz. Piedevām, nopietnā žurnālistika iet mazumā. Jauncepts žurnālists, protams, var strādāt tenku presē vai vienā no tiem laikrakstiem, kuru politizācija ir situsi pagalam augstu vilni, bet vai patiešām profesionāls žurnālists tā vēlētos darīt?

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 27. jūlijs

Veci vēži ar pagalam nenopietnu "programmu"

Labrīt, lasītāji!

Politbiznesprojekta "Par labu Latviju" iesniegtais kandidātu saraksts apliecina divas lietas. Pirmkārt, pagalam īss rezerves soliņš ir šiem ļaudīm. Un, otrkārt, sabiedrībai tiek piedāvāta pārliecība, ka esošā valdošā "elite" ir bijusi vienkārši perfekta, un tai ir jāļauj darboties tālāk.

PLL sarakstā atrodami gandrīz visi pašreizējie "Tautas" partijas deputāti (vismaz no mistera "nasing spešal" politikāņi ir atteikušies -- paldies par to pašu), kā arī pilnīgi visi Latvijas pirmās partijas/Latvijas ceļa ļaudis, kuri Saeimā darbojas patlaban. Tajā skaitā pietiekami daudzi no tiem (Šlesers, Kastēns, Zalāns, Segliņš, Demakova, Riekstiņš), kuri valdībā bija tajā laikā, kad "elite" valsts tautsaimniecību iznīcināja gandrīz vai pilnībā, Saeimai cauri tika izdzīts viens muļķīgs un kaitīgs lēmums pēc nākamā, un politikāņu augstprātība sita sevišķi, sevišķi augstu vilni. Sarakstā ir arī viens otrs cilvēks, par kura politisko lietderību varētu šaubīties. Tas būtu sakāms par Rihardu Pīku, un it sevišķi par Aivaru Kreitusu, kura parādīšanās sarakstā, tā lasāms presē, esot bijusi liels pārsteigums vai visiem procesā iesaistītajiem (Kreituss nav nevienas partijas biedrs, sakās esam no "uzņēmēju kustības kvotas" nākam, bet "uzņēmēju kustības" vadītājs attiecībā uz viņa parādīšanos sarakstā pēc garākas pauzes, tā ziņo Diena, ir teicis šādus vārdus: "Es nemaz to nezināju. Katrā ziņā es viņu neesmu ieteicis.") Te nudien jājautā, kā to laikrakstam ir teicis politologs Ivars Ījabs, vai Kreituss Šleseram vai Šķēlem ir kaut ko parādā.

Vēl sarakstā, negatīvi interesantā kārtā, ir cilvēks no radikālo "kristiešu" sektas Jaunā paaudze, kā arī laikraksta Čas žurnāliste Ksenija Zagorovska, kura pirms četriem gadiem savas spējas politikā piedāvāja no pavisam cita -- PCTVL saraksta. Jautājums par tīģeriem un viņu strīpām tomēr nav ignorējams, un jābrīnās, ko viņas kompānijā vēlas atrast it kā ļoti "tautiskā" TP.

Un tad vēl politveidojuma "vēlēšanu programma." Tajā ir tik vien, kā LNT pirms pāris nedēļām demonstrētās ārkārtīgi "neitrālās" sapulces kopsaucēji, un daudz banālāku dokumentu būtu grūti iedomāties. Piemēram, "Ārpolitikā - Latvijas intereses pirmajā vietā." Vai tad patlaban mūsu valsts ārpolitikā "pirmajā vietā" ir Peru vai Zimbabves intereses? Ja šim jēdzienam apakšā ir politveidojuma pārliecība, ka ir "jāpārskata" attiecības ar Pasaules banku un SVF (par ko diez vai minētās instances īpaši priecātos, ņemot vērā to, ka tās ir kreditors un valsts ir parādnieks), tad tā arī vajadzētu pateikt. Vai arī: "Latvijas galvenā vērtība ir Latvijas cilvēki." Cik jauki, bet vēl jaukāk būtu, ja sarakstā nebūtu tik daudz ļaužu, kuri konsekventi ir pierādījuši, ka šo jēdzienu viņi attiecina tikai uz ļoti atsevišķiem "Latvijas cilvēkiem," pie tam kategorijās "sponsoru intereses ir apmierināmas vispirms" un "galvenais, ka mums pēc vēlēšanām ir tiesības darīt da jebko." Un tad vēl: "Bezmaksas veselības aprūpe bērniem un pensionāriem." Atkal jauka doma, bet tekstā visnotaļ uzskatāmi pietrūkst atbilde uz diviem jautājumiem: Cik tas maksās? Kas par to samaksās? Šis "solījums" nepārprotami ir salīdzināms ar saraksta galvenā buldozera bazūnēto -- ka nākamā valdība valstī radīs 150 000 darba vietas. Kā tad īsti ir bijis ar tām Rīgā sasolītajām 50 000 darba vietām, Buldozera kungs?

Veci vēži ar visnotaļ nenopietni uztveramu "programmu."

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2010. gada 22. jūlijs

Jaunākais piemērs par bezatbildību politikā

Labrīt, lasītāji!

Šorīt atvēru žurnālu "Rīgas viļņi" un uzzināju, ka ilggadīgais raidījuma "Degpunktā" vadītājs Kārlis Seržants ir nolēmis raidījumu pamest, jo viņš oktobrī būs "zaļo zemnieku" kandidāts Saeimas vēlēšanās. Uzmanību piesaistīja viņa atzinums, ka laikā pēc vēlēšanām viņš obligāti atgriezīsies raidījumā. Ja netiks ievēlēts, tad tas ir skaidrs, bet, ja tiks ievēlēts, tad vienalga vadīs raidījumu, jo "tas būtībā ir paradokss, jo kā kandidāts vadīt raidījumus nevaru, taču kā deputāts - varu."

Ja nu vienu gribētos cerēt par tiem ļaudīm, kuri laikā pēc vēlēšanām būs parlamenta locekļi, tad tā būtu pilnīga atdeve darbam. Taču "zaļie zemnieki" visuzskatāmāk ir tā partija, kurai ar šāda veida personālijām ir pat ļoti, ļoti lielas problēmas. Šajā Saeimas sasaukumā partijas deputātu rindās ir bijis Viktors Ščerbatihs, kurš parlamenta darbā piedalās tad, kad viņš nav aizņemts ar sportu. Turpat ir arī Leopolds Ozoliņš, kurš Saeimā nav redzēts jau vairāku gadu garumā, jo ir slims. Man vakar radio raidījumā partijas pārstāvis, labklājības ministrs Augulis, stāstīja, ka tas jau nebūtu pieklājīgi, Ozoliņu lūgt nolikt mandātu. Citiem vārdiem sakot, tas nekas, ka mums ir deputāts, kurš nedara pilnīgi neko, nav vajadzīgs kāds, kas patiešām var darīt tomēr ļoti svarīgo darbu.

No "zaļajiem zemniekiem" ir nācis, iespējams, haotiskākais premjerministrs, kāds Latvijai jebkad ir bijis, Indulis Emsis, ar savām sazvērestības teorijām par "tīkliem," ar savām "portfelīša problēmām," ar atzinumu, ka grib jau cilvēks doties pareizajā virzienā, vienīgi viņš nezina, kurš virziens ir pareizais. No turienes ir nācis Saeimas spīkers Daudze ar atzinumu, ka Saeima jau tā neko, patiesībā tās darbs ir apstiprināt to, ko ir lēmusi valdība. "Zaļos zemniekus" pārstāv arī tie deputāti, kuri reiz centās ar atpakaļejošu spēku legalizēt naudas atmazgāšanu, kā arī tie, kuri reiz centās ar atpakaļejošu spēku samazināt zemes kadastrālo vērtību, lai izpatiktu atsevišķiem lieliem zemes īpašniekiem.

Un šodien mēs visi uzzināsim, vai ar savu klātbūtni Saeimas vēlēšanās tautu pagodinās un aplaimos Puzes ķeizars. Šodien Dienā atkal ir kāda lasītāja viedoklis, ka viņš Saeimā būtu vēlams, jo, tipa, zog, bet citiem arī dod. Tas nu ir "lielisks" rādītājs. Par visu vairāk Latvijai ir vajadzīgs deputāts vai arī, Dievs pasargi, premjerministrs, kuram priekšā vēl stāv ilga un gara tiesāšana. Nu, tad mums būtu pašiem savs "Berluskoni." Bet vai Itālija mums ir labākais piemērs?

Bezatbildība politikā. Diez kas nav.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 20. jūlijs

Par laikraksta Diena pēdējo degradāciju

Labvakar, lasītāji!

Šodien es uzzināju, ka no laikraksta Diena nupat ir padzīta viena no galvenajām personām Baiba Rulle. Baiba man stāstīja, ka laikraksta jaunā "vadība" viņai esot pateikusi, ka "kāds" ir noteicis, ka viņai laikrakstā vietas vairs nebūs. Šis "kāds" viņai tā arī netika atšifrēts, bet nav jau grūti saprast, kas te īsti ir noticis.

Par to, kas ir Sergejs Ancupovs un Dzintars Zaļūksnis, portālā Politika.lv izsmeļoši ir rakstījis kolēģis Jānis Buholcs, un tāpēc pie tā es neapstāšos, ja nu vienīgi, lai ar ņirdzīgu smīnu atzīmētu Ancupova teikto, ka viņš laikam ir "nokritis no Marsa." Tālu no patiesības tas nebūs, ja ņemam vērā to, ar ko viņš ir nodarbojies pēdējos gados. Taču ievērības pat ļoti cienīgs ir tas, ka viņa vadītais Nacionālo Resursu institūts par neitrālu diez vai būtu uzskatāms, kā arī tas, ka Zaļūksnis pēdējos desmit gadus ir darbojies tajā iestādē, par kuru Juta Strīķe reiz teica, ka tajā korupcijai ir "sistēmisks raksturs," nemaz nerunājot par visu to, ko viņš samurgoja vēl tad, kad strādāja toreizējā Necīņā. Šie nu būs tie cilvēki, kuri Dienā spriedīs par saturu un par to, ko žurnālisti raksta. Sētas stabs pat smieties nevar, jo tas ir aizrijies un sācis vemt.

Te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, ir laiks uzdot pat ļoti nopietnus jautājumus par to, kam patlaban Diena patiesībā pieder. Roulendu ģimene Anglijā diez vai ir tā, kas nolēma, ka laikraksta vadībā ir jāliek divi cilvēki, kuriem par laikraksta vadīšanu un it īpaši par žurnālistiku ir labākajā gadījumā aptuvena sajēga. Nebūdams Dienas līdzstrādnieks es, protams, nevaru zināt, vai tas "kāds," kurš pateica, ka laikrakstam vairs nav vajadzīga Latvijas viena no labākajām, ja ne pati labākā izmeklējošā žurnāliste, ir kāds no tiem politikāņiem, kuri patlaban cierē Saeimas virzienā. Taču aizdomas par to man ir un būs, jo vienīgais politikānis, kuram ir vajadzīgs cīnīties pret izmeklējošo žurnālistiku, ir politikānis, kuram ir kaut kas slēpjams. Un, ņemot vērā to, ka vairāki no patlaban Latvijā pieteiktajiem "premjerministra kandidātiem" ir ar visnotaļ garu asti jautājumos par korupciju vienā, otrā, trešā, ceturtajā, piektajā, sestajā, septītajā ... nu, neturpināšu, bet tautsaimniecības jomā, šis jautājums ir pavisam, pavisam pamatots. Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka šī rokāde Dienā ir notikusi tikai divarpus mēnešus pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Patlaban vēl Dienā nekādas milzīgas āža kājas neesmu redzējis, lai gan komentāru lappuse ir degradēta pavisam konkrēti. Izsmeļošu komentāru vietā tur tagad ir mazītiņi, mazītiņi rakstiņi, kurus par izsmeļošiem būtu grūti, ja ne pilnībā neiespējami uzskatīt. Piedevām šī situācija ir aplūkojama tandēmā ar Jāņa Maizīša noraidīšanu, ar Vinetas Muižnieces iebīdīšanu Satversmes tiesā, ar paniskajiem centieniem neitralizēt KNAB un it īpaši Jutu Strīķi, u.tml.

Otrkārt, man ir nudien jābrīnās par tiem profesionālajiem žurnālistiem, kuri Dienā turpinās strādāt arī pēc Baibas Rulles padzīšanas. Pirmkārt tas ir sakāms par Gunti Bojāru, kurš laikrakstā skaitās it kā visu lietu noteicējs. Ja Baibas padzīšana notika ar viņa svētību, tad ir pilnīgi skaidrs, ka nopietna žurnālistika nav Gunta Bojāra prioritāte. Ļoti ceru, ka Dienā ir pietiekami daudz žurnālistu ar pietiekami daudz principialitātes, lai reaģējot uz Baibas padzīšanu iesniegtu atlūgumu, kura pamatā ir protests. Tas, kas tur patlaban notiek, ir vienkārši murgs. Jā, Dienai vienmēr ir bijusi politiska nostāja, bet, kā to Politikā.lv ir atzīmējis Buholcs, tā vienmēr bija uz delnas redzama un, piedevām, argumentēti paskaidrota. Uz delnas redzama ir tā politiskā nostāja, kādu patlaban prezentē LNT un citi atsevišķi mediji, bet ar sakarīgiem argumentiem tai ir ļoti maz sakara. Par Dienu es sēroju un sērošu. Kad notika pirmā profesionālo žurnālistu padzīšana, es rakstīju, ka Diena joprojām ir mana avīze. Tagad man savas avīzes Latvijā vairs nav. Profesionālu iemeslu dēļ es laikrakstu turpināšu abonēt, bet tas arī būs viss. Manu kulinārijas sleju tur vairs pilnīgi noteikti nebūs.

Vai Latvijas politikāņiem tik tiešām tik ļoti ir bail par savu nākotni, ka viņiem ir jāneitralizē vai jānopērk pilnīgi visi mediji? Tas, kas patlaban notiek LNT, ir atbaidoši, un vēl jo vairāk ir jāuzdod jautājums, kāpēc procesa konferensjē joprojām strādā Latvijas radio. Kas vēl ir palicis no medijiem, kuri pilnīgi un argumentēti stāstīs par Latvijas politiskajiem procesiem un to nebeidzamajām negācijām? Arta Ģiga -- turies!

Lasītājiem vēlu jauku vakaru. Dienas iznīcinātājiem -- ne jauku vakaru, ne jaukas nākamās dienas, nedēļas un mēnešus.

pirmdiena, 2010. gada 19. jūlijs

Par mājās braukšanu un gājējiem

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Esmu atgriezies no Štatiem. Atvaļinājums, kā jau allaž, bija gana jauks. Paldies par to māsām Žubītei, Katrīnai un Andārtei, svaiņiem Džekijam, Viesturam un Brendanam, māsas dēliem Aleksim (pēc pāris dienām būs 16 gadu, puisis ir viens no Amerikas 300 labākajiem volejbola spēlētājiem savā vecuma grupā), Jonasam, Rolītim, Oliveram un Andrejam, māsas meitai Līgiņai, Brendana vecākiem Džekam un Šaronai, kā arī pamātei Debijai, paldies arī labam draugam Deividam par lieliski pavadītām divām nedēļām. Bijām uz salūtu par godu ASV 234. dzimšanas dienai. Apmeklējām improvizācijas teātri Second City un jautri izsmējāmies. Daudz sēdēju uz māsas balkona un lasīju grāmatas, kopumā kādas 15 -- Latvijā darbu virpulī ne vienmēr ir tik daudz laika lasīšanai. Nu šis virpulis atkal ir sācies, nākamās piecas nedēļas es katru dienu Latvijas radio vadīšu Krustpunktus kamēr kolēģis Aidis Tomsons ir atvaļinājumā, kā arī pats savu raidījumu Aktuālais temats. Plus vēl visi tulkošanas darbi. Nesūdzos -- tāda dzīve, un nebūt ne nejauka.

Savukārt, ja runa ir par gājējiem, tad šodien laikrakstā Dienas Bizness ir izteikti lielisks komentārs no RTU arhitektūras profesora Jāņa Krastiņa par lietu, kuru viņš apraksta ar šādiem vārdiem: "Tās ir tādas skolnieciskas lietas, ko politiķi nezin kāpēc nesaprot." Runa ir par atsevišķu Rīgas politikāņu indevi, Tērbatas ielu izveidot par gājēju ielu. Par to esmu rakstījis arī es. Profesors atzīmē, ka "gājēju iela netop tāpēc, ka tādu izveidot būtu interesanti un smuki." Viņš apliecina, ka Tērbatas ielas veidošana par gājēju ielu radītu "ļoti smagas problēmas krustojumos," jo šķērsielās -- Dzirnavu, Lāčplēša, Ģertrūdes, Stabu, Matīsa ielā -- transporta plūsmu likvidēt nevar. Tur ir tas "skolnieciskais" jautājums, kuru politiķi šķiet nesaprotam.

Taču visaktuālākā, manuprāt, ir profesora komentāra pēdējā rindkopa, kuru atļaušos citēt pilnībā tāpēc, ka tieši vakar milzīgās lietusgāzes laikā viņa minētais ieteikums kārtējo reizi bija pat ļoti aktuāls: "Summas, ko Rīgas dome paredz jautājuma par Tērbatas ielas kā gājēju ielas pētīšanai, izklausās smieklīgas -- tērēt nezin cik tūkstošus latu, lai vienkārši laistu muļķi. Daudz noderīgāk būtu šos līdzekļus izlietot lietusūdeņu notekas sistēmu sakārtošanai Rīgā.

ceturtdiena, 2010. gada 1. jūlijs

Par komponista pārdomām

Labrīt, lasītāji!

Šodien portālā Ir.lv ir atrodama intervija ar komponistu un Saeimas deputātu Imantu Kalniņu, kurā ir paustas pāris domas, kuras ir pārdomu vērtas un, diemžēl, ne īpaši pozitīvā nozīmē. Sāksim ar šādu atzinumu:

"Mūsu valsts likumu sistēma joprojām pietiekoši lielā mērā ir nesakārtota. Ja man jāatbild, kas būs tālāk, man ir cerība. Lai gan likumdošanas sakārtošana ir bezgalīgs process, ne pārāk tālā nākotnē Latvijā tā tiks novesta līdz stadijai, kuru var uzskatīt par daudzmaz kvalitatīvu."

Tā nu gan ir visnotaļ savdabīga atzīšanās no cilvēka, kurš ir bijis deputāts visos Saeimas sasaukumos, izņemot 6. Saeimu, piedevām lielākoties valdības koalīcijas pozīcijās. Protams, deputātam ir liela taisnība. Valsts prezidenta šomēnes pieņemtais lēmums, trīs liela apmēra likumus nosūtīt atpakaļ uz Saeimu, uz to norāda pietiekami skaidri, nemaz nerunājot par manis viņdien blogā minēto Valsts prezidenta likumdošanas konsultantes teikto, ka pietiekami bieži problēmas rada tas, ka trešajā lasījumā "gudrās galvas" zaudē veselo saprātu un tekstā iebalso visvisādas, nereti savstarpēji konfliktējošas normas. Taču kas par to ir atbildīgs? Taču tā pati Saeima un tās deputāti. Taču tās pašas valdības, kuras šajā laikā ir tikušas pie teikšanas. Neaizmirsīsim ne mirkli, ka Pasaules bankas teiktais par "valsts sagrābšanu" nāca vēl krietni pirms jaunāko laiku "gāzi grīdā" filozofijas ar visu no tā izrietošo. Ja valsts likumdošanas process ir nesakārtots, tad kādam, kas Saeimā ir bijis kopš Jēzus bija pusaudzis, par to tomēr būtu jākaunas. Vēl jo vairāk, ja viņš joprojām ir viens no tām aunpierēm, kuras nu nekādi nevar saprast, kāpēc likums liedz darbā ņemt savus radiniekus. Nu, negribas domāt, ka Imants Kalniņš nudien ir, aizņemoties vārdu no klasiķa Radio un televīzijas padomē, "aprobežots." Drīzāk viņš pavisam labi zina, kāpēc likumdošanas process nav sakārtots, kāpēc atsevišķi deputāti nepotisma jomā joprojām likuma virzienā var rādīt izstieptu rokas vidējo pirkstu u.tml.

Nākamais jautājums un atbilde:

Ko jūs kampaņā teiksiet cilvēkiem, kuri prasīs: Imant, ko jūs esat izdarījis 20 gados Saeimā?
Uzdot vienam parlamenta loceklim tādu jautājumu ir jocīgi, jo neviens nevar pateikt konkrēti, ko viņš izdarījis. Tad man būtu jāpaņem stenogrammas, darba kārtības, visi likumi jāizskata cauri. Tad es varētu uzrakstīt milzīgu sarakstu, ko es šeit esmu izdarījis. Es atvainojos, man šķiet ļoti amatieriski tā jautāt.

Atļaušos atkal nepiekrist. Pirmkārt, materiāla autore Sanita Jemberga nekāda amatiere nav. Otrkārt, "neviens nevar pateikt konkrēti, ko viņš izdarījis"??! Amnēzija valsts vadošai amatpersonai nudien nav piemērota, vēl vairāk, ja intervijā ir arī šāda domu apmaiņa:

Vai prezidents labi tiek galā ar saviem pienākumiem?
Vai man ir jāatbild?

Jā.
Valsts nav sabrukusi, tā es varētu atbildēt.

Nu, paldies par to pašu, bet, ja ir prieks par to, ka valsts nav sabrukusi, tad ir jājautā, kāpēc valsts ir nonākusi stāvoklī, kurā tā, iespējams, varētu sabrukt. Un tur nu reiz atkal jau ir jāraugās to ļautiņu virzienā, kuri mūsu valstī politiku ir bīdījuši kopš pašiem pirmsākumiem. Kalniņa kungs, tas attiektos arī uz Jums.

Un tad vēl lūk, kas, runājot par pērnajiem protestiem pie Saeimas un deputāta Kalniņa pietiekami skarbo reakciju: "Cilvēkiem vajadzētu teikt – tagad, mīļie, mēs visi iesim uz vēlēšanām, un saskaņā ar Latvijas konstitūciju ievēlēsiet cilvēkus, kas četrus gadus būs jūsu parlaments, un izturieties atbildīgi pret šo uzdevumu. Ziniet, ka četrus gadus tas būs tieši tāds, kādu jūs ievēlēsiet, un jums nebūs iespēju to revidēt jebkurā brīdī, kad tas jums ienāks prātā vai kāds uz to pamudinās. Tā es teiktu cilvēkiem." Un, ja kādam tas nepatīk un tas tomēr vēlas to "revidēt"? "No pilsonības vienmēr var atteikties."

Piedodiet, bet tā jau ir bezkaunība. Saprotu, ka atsevišķi deputāti ir nolēmuši, ka viņiem ir tiesības uz "vaukšķiem" raudzīties no augšas. Konkrētā nozīmē tas ir bijis raksturīgi tām divām "gudrajām galvām," kuras brīvajā laikā no parlamentāriem pienākumiem nodarbojas ar komponēšanu un muzicēšanu. Taču no pilsonības neviens no tiem, kuriem viss tas, kas ir noticis it īpaši šī pēdējā Saeimas sasaukuma laikā, tomēr nav bijis pieņemams, netaisās atteikties. Un, ja pēc 10. Saeimas vēlēšanām process turpināsies tāpat, kā līdz šim, tad vismaz es varu apsolīt, ka es turpināšu to "revidēt" pilnīgi neatkarīgi no tā, vai tā tiek aizskartas acīmredzot ļoti smalkjūtīgas sirds stīgas.

Jauku visiem dienu!

NB -- Uz kādu laiciņu pēdējais bloga ieraksts. Rīt došos ciemos pie māsām. Tāpēc -- jauku visiem ne tikai šo dienu, bet jaukas visiem nākamās divas nedēļas!

 

free counter