Labrīt, lasitāji!
Lai arī daudz no tā, kas patlaban darās mūsu valstī, ir pietiekami smagi, ja tā labi padomā, tad šur tur var atrast arī jautrību, ja arī reizēm sāju.
Tā, piemēram, atliek vien drūmi pasmaidīt par kadru politikas veidošanos Rīgas domē. Pārsteigumu nav -- nepotisma karognesējs savas strīpas nemaina, "savējie" tiek virzīti visur kur. Jelgavas domnieks par Rīgas Centrāltirgus vadītāju -- tikai viens piemērs. Liela daļa kādreizējā "stabilitātes garanta" komandas nu iekārtojusies pilsētas pašvaldībā. Labs piemērs tam ir cilvēks vārdā Jānis Dzanuškāns. Viņš vadīja "stabilitātes garanta" biroju. Krita stabilitāte garants. Tad viņš vadīja lopu daktera biroju aizsardzības ministrijā. Krita lopu dakteris. Tad viņam bija ērta vietiņa Lattelecom padomē. Vairs ne. Tagad viņš ir ārštata padomnieks domē, lai arī -- vismaz tā apgalvo domes amatpersonas -- tur viņš algu nesaņem. Tas vismaz ir cēli. Lielāks jautājums ir par to, ka pilsētas mēram ir speciāls padomnieks "NVS jautājumos". Bet ne, piemēram, Eiropas Savienības jautājumos. Tas rāda attieksmi. Vēl jo vairāk, ja ņemam vērā, ka jaunais padomnieks "NVS lietās" ir Maskavas valdības ministra dēls.
Krietni jautrāka toties liekas ziņa par to, ko par sevi ir stāstījuši tie Igaunijas un Latvijas iedzīvotāji, kuri apsūdzēti kuģa Arctic Sea nolaupīšanā. Šodien presē ziņots, ka viņu skaidrojums bijis lūk, kāds: viņi visi ir ekologi, kuri bēgot no vētras uz kravas kuģa esot nonākuši "nejauši." Pēc tam ļaunprātīgais kuģa kapteinis ir atteicies viņus nogādāt kādā Eiropas ostā, un tāpēc viņi bijuši spiesti kuģot visu ceļu līdz Rietumāfrikai. Protams, es nevaru zināt, vai šie ļaudis pie kaut kā ir vainīgi -- vispār vakar divu apsūdzēto radinieki Mālpilī Latvijas Avīzei stāstīja, ka tā kaut ko par saviem tuviniekiem vispār nevar iedomāties. Taču jādomā, ka tiesa ar visai nopietni paceltu uzaci pārdomās, kā tas ir iespējams -- uz milzīga kuģa klaja no mazas laivas nonākt "nejauši." Gluži kā Potera filmās -- piepeša pārvietošanās no vienas vietas uz otru. Jauki.
Resignētu smaidu izraisa arī "Tautas" partijas jaunākā rosīšanās. Neslikts polittehnoloģijas triks ir flirtēšana ap Andra Šķēles iespējamo atgriešanos politikā. Par to pēdējā laikā sākusi runāt kādreizējā premjerministra dzīvesbiedre, bet pats stāsta varonis acīmredzot ir atturīgāks. Piemēram, Latvijas Radio šonedēļ tika pateikts, ka viņš intervijai piekritīs tikai tādā gadījumā, ja viņam netiks uzdots neviens jautājums par atgriešanos politikā. Tā nu intervēšana gan nenotiek, vēl jo vairāk raidījumā, kurā jautājumus var uzdot arī klausītāji. Un doma, ka nevienam neienāks prātā pajautāt par pēdējā laika redzamāko partijas aktualitāti -- nu, kas cits atliek, kā pasmīnēt? Tas pats sakāms par TP vecbiedra Leiškalna piepešo ideju, ka visu Latviju vajag pataisīt par vienu vēlēšanas apgabalu. Apstākļu spiesta atteikties no "lokomotīvju" principa, partija acīmredzot ir secinājusi, ka labāk tādā gadījumā būtu situācija, kurā var būt tikai viena "lokomotīve." Patiess smaids par to, ka šī doma nav guvusi atbalstu pat citos TP deputātos -- Kučinskis, piemēram, esot iebildis. Jācer, ka partijā ir vismaz daži cilvēki, kas šajā jautājumā ir izlasījuši Satversmes 7. pantu, kurā ir runa par valsts sadalīšanu vēlēšanu apgabalos.
Un pēdīgi -- izglītības ministre Tatjana Koķe šajās dienās ir apgalvojusi, ka šogad mācīties būs iespējams pilnīgi katram Latvijas skolēnam. Principā jau jā -- tiesa, citam ceļojot garāku ceļa gabalu, citam tāpēc ceļoties agrāk. Bet jautājums ir arī par mācību kvalitāti. Pats pazīstu jaunieti, kuru viena audzina bezdarbniece māte -- pašvaldība šogad par skolas grāmatām vairs nemaksā. Ģimenei naudas ir ļoti, ļoti maz. Ko viņam iesākt? T. Koķe viņdien visus aicināja 1. septembri uztvert ar prieku un bez "sēru lentām." Tas ir pliķis sejā tām visnotaļ daudzām skolotājām, kuras šoruden ir palikušas bez darba, bet arī tām pietiekami daudzām ģimenēm, kurām 1. septembris saistās ar izmisumu par to, kā bērnu apģērbt un apgādāt skolas vajadzībām. Baidos, ka par spīti ministres minētajām "iespējām," šogad tomēr skolā nebūt nemācīsies visi bērni, kuriem tur būtu jābūt. Laikam par to nevar pat smīnēt.
Jauku visiem dienu.
sestdiena, 2009. gada 29. augusts
trešdiena, 2009. gada 26. augusts
Lauvas aiziešana
Labrīt, lasītāji!
Šorīt 77 gadu vecumā mūžībā aizgāja cilvēks no tās amerikāņu ģimenes, kuru vislabāk var uzskatīt par "karalisku" dinastiju, ja arī traģēdijas un sāpju cauraustu. Runa ir par ASV Senatoru Eduardu Kenediju, par pēdējo no trim brāļiem, kuri ASV politikā bija patiesi giganti. Lasītāji zinās, ka atentātā lodes nogalināja abus vecākos brāļus -- ASV prezidentu Džonu Kenediju 1963., bet ASV tieslietu sekretāru (ministru) Robertu Kenediju -- 1968. gadā.
Eduards Kenedijs ASV Senātā ieradās 1962. gadā, tikai viens pašreizējais senators minētajā iestādē kalpojis ilgāk. E. Kenediju gan labvēļi, gan oponenti pazina kā "liberālo lauvu." Viņš bija nenogurdināms cīnītājs par pilsoniskām tiesībām. Mūža pēdējās nedēļās, lai arī viņu pamatīgi novārdzināja vēzis smadzenēs, senators darīja visu iespējamo, lai atbalstītu ASV prezidenta Baraka Obamas plānu par visaptverošas veselības apdrošināšanas ieviešanu Savienotajās Valstīs.
E. Kenedijs savulaik cerēja, ka pats varētu kļūt par prezidentu, bet šīs cerības lielā mērā beidzās 1969. gadā, kad viņa vadīts automobīlis iekrita upē un bojā gāja 28 gadus veca sieviete. E. Kenedijs no notikuma vietas aizmuka un par to paziņoja tikai nākamajā dienā. Vēlāk tiesa viņam piesprieda divu mēnešu nosacītu cietumsodu par negadījuma vietas pamešanu. 1980. gadā viņš startēja Demokrātu partijas priekšvēlēšanu cīņā, bet zaudēja ASV prezidentam Džimijam Kārteram, kurš savukārt tajā pašā gadā Balto namu zaudēja Ronaldam Rēganam. E. Kenedijs atgriezās Senātā un nekad vairs nemēģināja kļūt par ASV pirmo personu. Taču viņa mantojums ASV politikā tāpēc nav mazāks. Viņa likumdošanas sasniegumiem pieskaitāmi likumi par imigrāciju, par priekšvēlēšanu regulēšanu, par vēža pacientu aprūpi, par AIDS pacientu aprūpi, par pilsoniskām tiesībām, par cīņu pret Dienvidāfrikas aparteīda režīmu, par pilsonisko darbu valsts labā.
Pagājušā gada augustā, kad Demokrātu partija pulcējās Denverā, lai prezidenta amatam izvirzītu B. Obamu, E. Kenedijs jau bija nevesels, bet viņa uzruna neskaitāmiem amerikāņiem, un ne tikai, veidoja kamolu kaklā un asaras acīs. "Mums mēģina iestāstīt, ka Baraks Obama pārāk ļoti uzticas Amerikai, kuras pamatā ir augsti principi un varonīgi centieni, taču brīdī, kad Džons Kenedijs aicināja apmeklēt mēnesi, viņš neteica, ka tas ir pārāk tālu, ka mums nemaz nebūtu jācenšas. Mūsu tauta reaģēja uz viņa aicinājumu un izmantoja izaicinājumu. Vēl šodien uz mēness virsmas ir Amerikas karogs. Jā, mēs visi esam amerikāņi. Lūk, ko mēs darām. Mēs nokļūstam uz mēness. Mēs kāpjam kalnā. Es to zinu. Es to esmu redzējis. Es to esmu pierādījis. Un mēs to varam izdarīt atkal" -- tā leģendārais senators.
Un vēl: "Es jums apsolu -- es apsolu, ka nākamā gada janvārī es būšu ASV Senātā, kad mēs uzsāksim šo lielo pārbaudi." Dienā, kad Baraks Obama kļuva par prezidentu, Eduards Kenedijs bija savā Senātā. Viņam bija lemts vēl nodzīvot mazliet vairāk par septiņiem mēnešiem. Un nu viņa vairs nav. Vieglas viņam smiltis.
Jauku visiem dienu.
Šorīt 77 gadu vecumā mūžībā aizgāja cilvēks no tās amerikāņu ģimenes, kuru vislabāk var uzskatīt par "karalisku" dinastiju, ja arī traģēdijas un sāpju cauraustu. Runa ir par ASV Senatoru Eduardu Kenediju, par pēdējo no trim brāļiem, kuri ASV politikā bija patiesi giganti. Lasītāji zinās, ka atentātā lodes nogalināja abus vecākos brāļus -- ASV prezidentu Džonu Kenediju 1963., bet ASV tieslietu sekretāru (ministru) Robertu Kenediju -- 1968. gadā.
Eduards Kenedijs ASV Senātā ieradās 1962. gadā, tikai viens pašreizējais senators minētajā iestādē kalpojis ilgāk. E. Kenediju gan labvēļi, gan oponenti pazina kā "liberālo lauvu." Viņš bija nenogurdināms cīnītājs par pilsoniskām tiesībām. Mūža pēdējās nedēļās, lai arī viņu pamatīgi novārdzināja vēzis smadzenēs, senators darīja visu iespējamo, lai atbalstītu ASV prezidenta Baraka Obamas plānu par visaptverošas veselības apdrošināšanas ieviešanu Savienotajās Valstīs.
E. Kenedijs savulaik cerēja, ka pats varētu kļūt par prezidentu, bet šīs cerības lielā mērā beidzās 1969. gadā, kad viņa vadīts automobīlis iekrita upē un bojā gāja 28 gadus veca sieviete. E. Kenedijs no notikuma vietas aizmuka un par to paziņoja tikai nākamajā dienā. Vēlāk tiesa viņam piesprieda divu mēnešu nosacītu cietumsodu par negadījuma vietas pamešanu. 1980. gadā viņš startēja Demokrātu partijas priekšvēlēšanu cīņā, bet zaudēja ASV prezidentam Džimijam Kārteram, kurš savukārt tajā pašā gadā Balto namu zaudēja Ronaldam Rēganam. E. Kenedijs atgriezās Senātā un nekad vairs nemēģināja kļūt par ASV pirmo personu. Taču viņa mantojums ASV politikā tāpēc nav mazāks. Viņa likumdošanas sasniegumiem pieskaitāmi likumi par imigrāciju, par priekšvēlēšanu regulēšanu, par vēža pacientu aprūpi, par AIDS pacientu aprūpi, par pilsoniskām tiesībām, par cīņu pret Dienvidāfrikas aparteīda režīmu, par pilsonisko darbu valsts labā.
Pagājušā gada augustā, kad Demokrātu partija pulcējās Denverā, lai prezidenta amatam izvirzītu B. Obamu, E. Kenedijs jau bija nevesels, bet viņa uzruna neskaitāmiem amerikāņiem, un ne tikai, veidoja kamolu kaklā un asaras acīs. "Mums mēģina iestāstīt, ka Baraks Obama pārāk ļoti uzticas Amerikai, kuras pamatā ir augsti principi un varonīgi centieni, taču brīdī, kad Džons Kenedijs aicināja apmeklēt mēnesi, viņš neteica, ka tas ir pārāk tālu, ka mums nemaz nebūtu jācenšas. Mūsu tauta reaģēja uz viņa aicinājumu un izmantoja izaicinājumu. Vēl šodien uz mēness virsmas ir Amerikas karogs. Jā, mēs visi esam amerikāņi. Lūk, ko mēs darām. Mēs nokļūstam uz mēness. Mēs kāpjam kalnā. Es to zinu. Es to esmu redzējis. Es to esmu pierādījis. Un mēs to varam izdarīt atkal" -- tā leģendārais senators.
Un vēl: "Es jums apsolu -- es apsolu, ka nākamā gada janvārī es būšu ASV Senātā, kad mēs uzsāksim šo lielo pārbaudi." Dienā, kad Baraks Obama kļuva par prezidentu, Eduards Kenedijs bija savā Senātā. Viņam bija lemts vēl nodzīvot mazliet vairāk par septiņiem mēnešiem. Un nu viņa vairs nav. Vieglas viņam smiltis.
Jauku visiem dienu.
otrdiena, 2009. gada 25. augusts
Par nodokļiem -- rodas mieles
Labrīt, lasītāji!
Kaut kad visnotaļ nesenā pagātnē, ja nu atmiņa pilnībā neviļ, valdības pārstāvji dievojās, ka pirms sākt domāt par nodokļu celšanu, viņi izdarīs visu iespējamo, lai valsts budžetā atrastu visus iespējamos samazinājumus un darītu visu, lai palielinātu valsts ienākumus bez nodokļu paaugstināšanas. Nu šķiet, ka šī saruna ir beigusies, jo nodokļu jomā valdība virzās uz priekšu bez aiztures. Runa pirmām kārtām ir par dzīvojamā fonda nodokli. Ja savulaik runa bija par neapliekamu minimumu, tad tagad, kā ziņots presē, minimuma vairs nav nekāda, nodoklis attieksies uz visām platībām pēc kārtas -- vismaz tā tas paredzēts Finanšu ministrijas sagatavotajos priekšlikumos.
Pagaidām neatrisināti ir vairāki jautājumi. Saeimā pārstāvētās partijas jau teikušas, ka diskusijas par nodokļa apmēriem būs garas un sarežģītas. Runa būs i par likmi, i par kadastrālo vērtību, kura būs nodokļa pamatā. Valdības vadītājs ir teicis, ka darīs visu iespējamo, lai pārliecinātos, ka nevienai iedzīvotāju kategorijai nodoklis nekļūst par pārmērīgi lielu slogu. Piemēram, daudzbērnu ģimenēm varētu dot atlaidi. Taču te sanāks sprukas. Gaidot Saeimas vēlēšanas, kuras nu vairs ir tikai gadu un mēneša attālumā, diez vai partijas vēlēsies saērcināt vēlētājus. Padomājam, piemēram, par pensionāriem. Viņiem pensijas jau samazinātas, strādājošajiem -- par veseliem 70 procentiem. Un nu viņiem vēl grib likt maksāt nodokli par dzīvoklīti? Nesaredzu īpašu iespēju, ka politiķi kaut ko tādu nolems. Un tad tikai sāksies -- pensionāriem nē, bet ģimenēm jā? Trūcigiem cilvēkiem nē, bet tiem, kuri knapi vēl turas virs ūdens un katru mēnesi mokās, piemēram, ar kredīta atmaksāšanu jā? Piedevām tas viss vēl notiek tandēmā ar domu par tā dēvēto "progresīvo" nodokli, kurš vienkārši būtu paaugstināts nodoklis cilvēkiem ar augstākiem ienākumiem. Pagaidām vēl it kā sākot no 500 latiem mēnesī, ko par lielu naudu vismaz Rīgā uzskatīt ir pagrūti. Un vēl apritē ir doma par pievienotās vērtības nodokļa paaugstināšanu no 21 uz 23 procentiem. Tas ir pats regresīvākais no visiem iespējamiem nodokļiem, jo to maksā pilnīgi visi pēc kārtas.
Tiesa, nav jau gluži tā, ka neviens nerunātu par izmaksu optimizāciju. Raugi, pašvaldību ministrs izstrādājis plānu par ministriju skaita samazināšanu no 14 uz tikai astoņām ministrijām. Bet nav jau garantiju, ka skaita mehāniska samazināšana kaut ko dos, jo funkcijas jau nekur nepazudīs un to nodrošināšanai vajadzīgo darbinieku skaits -- arī ne. Droši varam ticēt domai, ka pārvaldes iekārtā nav absolūti neviena cilvēka, kurš necentīsies pierādīt, ka viņa darbs valstij ir izmisīgi vajadzīgs un bez tā nevar iztikt nu nekādi. Bet kur citur meklēt vajadzīgos miljonus? Viena doma, kāda radusies vismaz man, ir par aktīvu pārdošanu. Nav nekāda īsta iemesla, kāpēc valstij ir jāpiedalās telekomunikāciju biznesā (Lattelecom) un aviācijas biznesā (airBaltic). Jā, abi uzņēmumi valstij maksā ievērojamus nodokļus, bet tie ir arī pietiekami kārdinoši aktīvi it īpaši tagad, kad rietumu pasaule pamazām sāk atkopties no recesijas.
Taču ar tiem nodokļiem ... mieles šajā situācijā rada airBaltic paziņojums, ka aviokompānijas piloti turpmāk strādās citur, iespējams -- Kiprā reģistrētā uzņēmumā, jo tā sanāks lētāk. Aviokompānijai neko pārmest nevar -- zaudējumos slīkstošs uzņēmums gluži loģiski dara visu iespējamo, lai samazinātu izmaksas. Bet tas tomēr ir uzņēmums, kurā valstij pieder ievērojama daļa. Kāds signāls tiek sūtīts? Eiropas Savienībā uzņēmumi var izmantot citu valstu nodokļu kodeksu, tāpēc jau tika veidots kopējais tirgus. Bet pilnībā piekrītu tam, ko par šo lietu šorīt raksta laikraksts Dienas Bizness: "Protams, jau iepriekš bija dzirdēts, ka attapīgākie uzņēmēji savas firmas pēdējā laikā dibina nevis Latvijā, bet, piemēram, kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, vai arī šeit atstāj tikai filiāles, jo tā sanāk izdevīgāk. Taču, ja līdzīgu soli sper valsts kompānija, tas ir vērtējams kā skaidrs signāls pārējiem šeit strādājošiem uzņēmumiem — nodokļus Latvijā maksā tikai totāli lūzeri vai lokālpatrioti!"
Dzīvokļu īpašniekiem šādas iespējas nav. Dzīvokli nevar pārreģistrēt Berlīnē, Parīzē vai Atēnās. Un tāpēc vēl jāņem vērā lūk, kāds atzinums no premjerministra Valda Dombrovska: jauns emigrācijas vilnis no Latvijas tagad ir "praktiski neizbēgams."
Jauku visiem dienu!
Kaut kad visnotaļ nesenā pagātnē, ja nu atmiņa pilnībā neviļ, valdības pārstāvji dievojās, ka pirms sākt domāt par nodokļu celšanu, viņi izdarīs visu iespējamo, lai valsts budžetā atrastu visus iespējamos samazinājumus un darītu visu, lai palielinātu valsts ienākumus bez nodokļu paaugstināšanas. Nu šķiet, ka šī saruna ir beigusies, jo nodokļu jomā valdība virzās uz priekšu bez aiztures. Runa pirmām kārtām ir par dzīvojamā fonda nodokli. Ja savulaik runa bija par neapliekamu minimumu, tad tagad, kā ziņots presē, minimuma vairs nav nekāda, nodoklis attieksies uz visām platībām pēc kārtas -- vismaz tā tas paredzēts Finanšu ministrijas sagatavotajos priekšlikumos.
Pagaidām neatrisināti ir vairāki jautājumi. Saeimā pārstāvētās partijas jau teikušas, ka diskusijas par nodokļa apmēriem būs garas un sarežģītas. Runa būs i par likmi, i par kadastrālo vērtību, kura būs nodokļa pamatā. Valdības vadītājs ir teicis, ka darīs visu iespējamo, lai pārliecinātos, ka nevienai iedzīvotāju kategorijai nodoklis nekļūst par pārmērīgi lielu slogu. Piemēram, daudzbērnu ģimenēm varētu dot atlaidi. Taču te sanāks sprukas. Gaidot Saeimas vēlēšanas, kuras nu vairs ir tikai gadu un mēneša attālumā, diez vai partijas vēlēsies saērcināt vēlētājus. Padomājam, piemēram, par pensionāriem. Viņiem pensijas jau samazinātas, strādājošajiem -- par veseliem 70 procentiem. Un nu viņiem vēl grib likt maksāt nodokli par dzīvoklīti? Nesaredzu īpašu iespēju, ka politiķi kaut ko tādu nolems. Un tad tikai sāksies -- pensionāriem nē, bet ģimenēm jā? Trūcigiem cilvēkiem nē, bet tiem, kuri knapi vēl turas virs ūdens un katru mēnesi mokās, piemēram, ar kredīta atmaksāšanu jā? Piedevām tas viss vēl notiek tandēmā ar domu par tā dēvēto "progresīvo" nodokli, kurš vienkārši būtu paaugstināts nodoklis cilvēkiem ar augstākiem ienākumiem. Pagaidām vēl it kā sākot no 500 latiem mēnesī, ko par lielu naudu vismaz Rīgā uzskatīt ir pagrūti. Un vēl apritē ir doma par pievienotās vērtības nodokļa paaugstināšanu no 21 uz 23 procentiem. Tas ir pats regresīvākais no visiem iespējamiem nodokļiem, jo to maksā pilnīgi visi pēc kārtas.
Tiesa, nav jau gluži tā, ka neviens nerunātu par izmaksu optimizāciju. Raugi, pašvaldību ministrs izstrādājis plānu par ministriju skaita samazināšanu no 14 uz tikai astoņām ministrijām. Bet nav jau garantiju, ka skaita mehāniska samazināšana kaut ko dos, jo funkcijas jau nekur nepazudīs un to nodrošināšanai vajadzīgo darbinieku skaits -- arī ne. Droši varam ticēt domai, ka pārvaldes iekārtā nav absolūti neviena cilvēka, kurš necentīsies pierādīt, ka viņa darbs valstij ir izmisīgi vajadzīgs un bez tā nevar iztikt nu nekādi. Bet kur citur meklēt vajadzīgos miljonus? Viena doma, kāda radusies vismaz man, ir par aktīvu pārdošanu. Nav nekāda īsta iemesla, kāpēc valstij ir jāpiedalās telekomunikāciju biznesā (Lattelecom) un aviācijas biznesā (airBaltic). Jā, abi uzņēmumi valstij maksā ievērojamus nodokļus, bet tie ir arī pietiekami kārdinoši aktīvi it īpaši tagad, kad rietumu pasaule pamazām sāk atkopties no recesijas.
Taču ar tiem nodokļiem ... mieles šajā situācijā rada airBaltic paziņojums, ka aviokompānijas piloti turpmāk strādās citur, iespējams -- Kiprā reģistrētā uzņēmumā, jo tā sanāks lētāk. Aviokompānijai neko pārmest nevar -- zaudējumos slīkstošs uzņēmums gluži loģiski dara visu iespējamo, lai samazinātu izmaksas. Bet tas tomēr ir uzņēmums, kurā valstij pieder ievērojama daļa. Kāds signāls tiek sūtīts? Eiropas Savienībā uzņēmumi var izmantot citu valstu nodokļu kodeksu, tāpēc jau tika veidots kopējais tirgus. Bet pilnībā piekrītu tam, ko par šo lietu šorīt raksta laikraksts Dienas Bizness: "Protams, jau iepriekš bija dzirdēts, ka attapīgākie uzņēmēji savas firmas pēdējā laikā dibina nevis Latvijā, bet, piemēram, kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, vai arī šeit atstāj tikai filiāles, jo tā sanāk izdevīgāk. Taču, ja līdzīgu soli sper valsts kompānija, tas ir vērtējams kā skaidrs signāls pārējiem šeit strādājošiem uzņēmumiem — nodokļus Latvijā maksā tikai totāli lūzeri vai lokālpatrioti!"
Dzīvokļu īpašniekiem šādas iespējas nav. Dzīvokli nevar pārreģistrēt Berlīnē, Parīzē vai Atēnās. Un tāpēc vēl jāņem vērā lūk, kāds atzinums no premjerministra Valda Dombrovska: jauns emigrācijas vilnis no Latvijas tagad ir "praktiski neizbēgams."
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2009. gada 24. augusts
Par policistiem un ierakumiem
Labrīt, lasītāji!
Šorīt Latvijas televīzijas rīta raidījumā Valsts policijas priekšnieks Valdis Voins nāca ar šādu atzinumu: "Ir atbrīvots daudz cilvēku, kāds no viņiem varbūt pārgājis ierakumu otrā pusē." Runa bija par no darba atbrīvotajiem policistiem un jautājumu, vai viņi varbūt varētu pievienoties kriminālajai pasaulei.
Nu, būtu jācer gan, ka nē. V. Voins paudis cerību, ka policistu skaits, kurš pievienosies tumšajām aprindām, nebūs lielāks par citu profesiju pārstāvju skaitu. Taču policisti tomēr nav sekretāres vai grāvju racēji. Viņi zina pat ļoti daudz par to, kā darbojas noziedznieki, un izmeklēšanas laikā viņi uzzina vēl vairāk. Atceros gadījumu pirms kāda laiciņa, kad pie durvīm piezvanīja policisti. Neatceros, ko viņi toreiz meklēja, bet uz manu jautājumu, kā viņi tika garām drošības kodam uz priekšdurvīm policiste vien mazliet ironiski pasmīnēja. Ja noziedzniekiem pievienosies cilvēki, kuri attiecīgajā jomā var piedāvāt zināma līmeņa "ekspertīzi," tad labi nebūs.
Taču te ir arī sarežģīts apstāklis plašākā jautājumā. Bieži runājam par valsts pārvaldes optimizāciju, pilnveidošanu, u.tml., taču patiesībā mēs runājam par tās apjomu samazināšanu. Un tad nu runa ir par īstiem cilvēkiem, kuri zaudē īstu darbu. Pilnīgi neatkarīgi no tā, vai no darba atbrīvotais cilvēks ir policists, ierēdnis, medmāsa vai skolotāja, ģimene nekur nepazūd, bērniem joprojām gribas ēst un ne tikai, kredīta maksājumi spiež, apkures sezona tuvinās... Visā politiskajā diskusijā par izdevumu samazināšanu šis, lūk, ir jautājums, par kuru politikāņi runā maz: Kā valsts palīdzēs tiem ļoti, ļoti daudzajiem cilvēkiem, kuriem dzīvē jau ir radušies un turpmāk arī radīsies milzīgi sarežģījumi tāpēc, ka patlaban tiek ievērots "taupības" režīms? (Pēdiņās lieku vārdu "taupības" tāpēc, ka joprojām valsts pārvaldes iekārtā ir pietiekami daudz piemēru par to, ka taupība laikam ir domāta citiem, bet tikai ne tiem, kuri patlaban ir iekārtojušies pavisam ērti.) Ne jau visi varēs aizbraukt uz Īriju vai Spāniju. Daudzi paliks tepat, un izmisums var tuvoties pavisam reāli un draudoši. Gribas ticēt, ka lielais vairums visu cilvēku, ne tikai policistu, nekad mūžā neiedomātos par iespēju, kļūt par noziedznieku tāpēc, ka naudas vairs nav. Taču tas ir slidens kalniņš. Jau ziņots, ka mazumtirdzniecībā pieaugusi zādzība. Kam celsies roka pret vecmāmuliņu, kura azotē ir ieslidinājusi maizes klaipu? Un, ja ne pret viņu, tad vai pret kādu, kuram kabatā ir ieslīdējis kaut kas ne gluži tikpat pirmās nepieciešamības kārtā esošs?
Nedomāju, ka sabiedrība būtu jāspiež atbildēt uz jautājumu, "Kur ir novelkama svītra, ja domājam par noziedzību smagi trūcīgos apstākļos?" Gribu pateikt lielumlielu paldies visiem policistiem, kuri apzinīgi dara savu darbu arī pašreizējos apstākļos, un cerēt, ka tiem, kuriem liktenis ir piespriedis atbrīvošanu no darba, valsts tomēr varēs palīdzēt. Lai tajā brīdī, kad tautsaimniecība ir atveseļojusies un darba vietu skaits atkal var pieaugt, būtu, kur meklēt kadrus. Un lai tiem, kuri policijas darbā strādā joprojām, nekad, nekad nebūtu jānonāk aci pret aci ar kādreizējo kolēģi.
Jauku visiem dienu!
Šorīt Latvijas televīzijas rīta raidījumā Valsts policijas priekšnieks Valdis Voins nāca ar šādu atzinumu: "Ir atbrīvots daudz cilvēku, kāds no viņiem varbūt pārgājis ierakumu otrā pusē." Runa bija par no darba atbrīvotajiem policistiem un jautājumu, vai viņi varbūt varētu pievienoties kriminālajai pasaulei.
Nu, būtu jācer gan, ka nē. V. Voins paudis cerību, ka policistu skaits, kurš pievienosies tumšajām aprindām, nebūs lielāks par citu profesiju pārstāvju skaitu. Taču policisti tomēr nav sekretāres vai grāvju racēji. Viņi zina pat ļoti daudz par to, kā darbojas noziedznieki, un izmeklēšanas laikā viņi uzzina vēl vairāk. Atceros gadījumu pirms kāda laiciņa, kad pie durvīm piezvanīja policisti. Neatceros, ko viņi toreiz meklēja, bet uz manu jautājumu, kā viņi tika garām drošības kodam uz priekšdurvīm policiste vien mazliet ironiski pasmīnēja. Ja noziedzniekiem pievienosies cilvēki, kuri attiecīgajā jomā var piedāvāt zināma līmeņa "ekspertīzi," tad labi nebūs.
Taču te ir arī sarežģīts apstāklis plašākā jautājumā. Bieži runājam par valsts pārvaldes optimizāciju, pilnveidošanu, u.tml., taču patiesībā mēs runājam par tās apjomu samazināšanu. Un tad nu runa ir par īstiem cilvēkiem, kuri zaudē īstu darbu. Pilnīgi neatkarīgi no tā, vai no darba atbrīvotais cilvēks ir policists, ierēdnis, medmāsa vai skolotāja, ģimene nekur nepazūd, bērniem joprojām gribas ēst un ne tikai, kredīta maksājumi spiež, apkures sezona tuvinās... Visā politiskajā diskusijā par izdevumu samazināšanu šis, lūk, ir jautājums, par kuru politikāņi runā maz: Kā valsts palīdzēs tiem ļoti, ļoti daudzajiem cilvēkiem, kuriem dzīvē jau ir radušies un turpmāk arī radīsies milzīgi sarežģījumi tāpēc, ka patlaban tiek ievērots "taupības" režīms? (Pēdiņās lieku vārdu "taupības" tāpēc, ka joprojām valsts pārvaldes iekārtā ir pietiekami daudz piemēru par to, ka taupība laikam ir domāta citiem, bet tikai ne tiem, kuri patlaban ir iekārtojušies pavisam ērti.) Ne jau visi varēs aizbraukt uz Īriju vai Spāniju. Daudzi paliks tepat, un izmisums var tuvoties pavisam reāli un draudoši. Gribas ticēt, ka lielais vairums visu cilvēku, ne tikai policistu, nekad mūžā neiedomātos par iespēju, kļūt par noziedznieku tāpēc, ka naudas vairs nav. Taču tas ir slidens kalniņš. Jau ziņots, ka mazumtirdzniecībā pieaugusi zādzība. Kam celsies roka pret vecmāmuliņu, kura azotē ir ieslidinājusi maizes klaipu? Un, ja ne pret viņu, tad vai pret kādu, kuram kabatā ir ieslīdējis kaut kas ne gluži tikpat pirmās nepieciešamības kārtā esošs?
Nedomāju, ka sabiedrība būtu jāspiež atbildēt uz jautājumu, "Kur ir novelkama svītra, ja domājam par noziedzību smagi trūcīgos apstākļos?" Gribu pateikt lielumlielu paldies visiem policistiem, kuri apzinīgi dara savu darbu arī pašreizējos apstākļos, un cerēt, ka tiem, kuriem liktenis ir piespriedis atbrīvošanu no darba, valsts tomēr varēs palīdzēt. Lai tajā brīdī, kad tautsaimniecība ir atveseļojusies un darba vietu skaits atkal var pieaugt, būtu, kur meklēt kadrus. Un lai tiem, kuri policijas darbā strādā joprojām, nekad, nekad nebūtu jānonāk aci pret aci ar kādreizējo kolēģi.
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2009. gada 22. augusts
Par bruņotajiem spēkiem un "politiskas vadības pārstāvjiem"
Labdien, lasītāji!
Šodien Atkarīgajā ir savdabīga intervija ar Latvijas jūras spēku komandieri Aleksandru Pavloviču. Savdabīga tāpēc, ka augsti stāvošas militārpersonas nemēdz būt īpaši pļāpīgas attiecībās ar presi, taču šoreiz, šķiet, komandierim ir savs iemesls. Jo, proti, liekas, ka viņš top par grēkāzi pagalam savdabīgajā stāstā par kuģiem no Nīderlandes.
Lasītāji atcerēsies stāsta fabulu. 2005. gadā Latvija nopirka pretmīnu kuģus no nīderlandiešiem. Bet, ak tavu postu, izrādījās, ka kaut kā gadījies kuģus nopirkt ... bez instrukcijām! Vai ko tādu vispār ir iespējams iedomāties?! Mēs vienkāršie civiliedzīvotāji taču plīti nepērkam bez "papīriem," bet te, lūk, valsts par daudziem desmitiem miljonu nopirkusi kuģus bez dokumentācijas! Pagāja daudzi mēneši, un ar laiku instrukcijas atradās. Valsts tās nopirka nevis no nīderlandiešiem, bet no kādas firmas Francijā. Vispār marasms.
Nesen aizsardzības ministrs Imants Lieģis nolēma, ka A. Pavlovičs jāatbrīvo no amata. Pirms pāris dienām par šo domu sprieda Ministru kabinets. Lai arī valdošās koalīcijas partijas it kā visu bija sarunājušas, MK sēdē sarosījās "Tautas" partijas pārstāvji un teica, ka tik fiksi to lietu spriest nevar, vispirms būtu jāuzklausa Pavlovičs un arī NBS komandieris Maklakovs, turklāt Ministru kabineta mājaslapā neesot uzrādīts patiesais iemesls, kāpēc kāds gribētu no A. Pavloviča atbrīvoties. Dievs ar pagalam ākstīgo TP -- tai patlaban ir jādara viss iespējamais, lai atgādinātu par sevi, ja arī tas nozīmē neērtus jautājumus, piemēram par to, kāpēc par Bruņotajiem spēkiem un pretmīnu kuģiem ir kaut kas sakāms pašvaldību ministram. Taču te tomēr ir divi būtiski jautājumi.
Pirmkārt, A. Pavlovičam minētajā intervijā ir taisnība sakot, ka ne jau jūras spēki paši lemj par iepirkumiem un finanšu lietām. Tas ir Aizsardzības ministrijas un, galu galā, MK darbs. 2005. gadā aizsardzības ministrs bija visās lietās par sevi tik ļoti pārliecinātais Einars Repše. NBS komandieris bija Gaidis Zeibots. Ja kas, Bruņoto spēku virspavēlniece bija Vaira Vīķe-Freiberga. Diez vai A. Pavlovičs vienpersoniski parakstīja visus nepieciešamos līgumus. Taču tādā gadījumā te ir bijusi vetēšanas katastrofa, un vainīgais vai vainīgie tomēr ir jāatrod. Lai garantētu, ka šāds ārprāts turpmāk vairs nenotiek nekad.
Otrkārt, intervijā A. Pavlovičs pateica arī kaut ko tādu, kas liecina, ka viņš ir steigšus jāsūta kursos par to, kāda ir bruņoto spēku loma demokrātiskā valstī: "Es kā kaujas virsnieks vēlos, lai mani vērtē mans komandieris, nevis politiskas vadības pārstāvji." Nē! Nē, nē, nē! Visur demokrātiskās valstīs ir civila kontrole pār militārām lietām. Protams, mūsu valstī vienmēr var cerēt uz šīs kontroles kvalitatīvu uzlabošanos. Visi atceramies vetārstu Veldri un viņa zirgu gvardi. Taču tas nav galvenais. Aizsardzības ministram ir visas tiesības paziņot, ka kāds NBS komandieris ir pazaudējis viņa uzticību. Taču šajā gadījumā tomēr ir jāsaliek visi punktiņi uz "i." Saku vēlreiz -- neba jau A. Pavlovičs viens pirka kuģus. Un te nu ir darbs "politiskas vadības pārstāvjiem." Tikai -- vai viņi uz to ir spējīgi?
Jauku visiem dienu!
Šodien Atkarīgajā ir savdabīga intervija ar Latvijas jūras spēku komandieri Aleksandru Pavloviču. Savdabīga tāpēc, ka augsti stāvošas militārpersonas nemēdz būt īpaši pļāpīgas attiecībās ar presi, taču šoreiz, šķiet, komandierim ir savs iemesls. Jo, proti, liekas, ka viņš top par grēkāzi pagalam savdabīgajā stāstā par kuģiem no Nīderlandes.
Lasītāji atcerēsies stāsta fabulu. 2005. gadā Latvija nopirka pretmīnu kuģus no nīderlandiešiem. Bet, ak tavu postu, izrādījās, ka kaut kā gadījies kuģus nopirkt ... bez instrukcijām! Vai ko tādu vispār ir iespējams iedomāties?! Mēs vienkāršie civiliedzīvotāji taču plīti nepērkam bez "papīriem," bet te, lūk, valsts par daudziem desmitiem miljonu nopirkusi kuģus bez dokumentācijas! Pagāja daudzi mēneši, un ar laiku instrukcijas atradās. Valsts tās nopirka nevis no nīderlandiešiem, bet no kādas firmas Francijā. Vispār marasms.
Nesen aizsardzības ministrs Imants Lieģis nolēma, ka A. Pavlovičs jāatbrīvo no amata. Pirms pāris dienām par šo domu sprieda Ministru kabinets. Lai arī valdošās koalīcijas partijas it kā visu bija sarunājušas, MK sēdē sarosījās "Tautas" partijas pārstāvji un teica, ka tik fiksi to lietu spriest nevar, vispirms būtu jāuzklausa Pavlovičs un arī NBS komandieris Maklakovs, turklāt Ministru kabineta mājaslapā neesot uzrādīts patiesais iemesls, kāpēc kāds gribētu no A. Pavloviča atbrīvoties. Dievs ar pagalam ākstīgo TP -- tai patlaban ir jādara viss iespējamais, lai atgādinātu par sevi, ja arī tas nozīmē neērtus jautājumus, piemēram par to, kāpēc par Bruņotajiem spēkiem un pretmīnu kuģiem ir kaut kas sakāms pašvaldību ministram. Taču te tomēr ir divi būtiski jautājumi.
Pirmkārt, A. Pavlovičam minētajā intervijā ir taisnība sakot, ka ne jau jūras spēki paši lemj par iepirkumiem un finanšu lietām. Tas ir Aizsardzības ministrijas un, galu galā, MK darbs. 2005. gadā aizsardzības ministrs bija visās lietās par sevi tik ļoti pārliecinātais Einars Repše. NBS komandieris bija Gaidis Zeibots. Ja kas, Bruņoto spēku virspavēlniece bija Vaira Vīķe-Freiberga. Diez vai A. Pavlovičs vienpersoniski parakstīja visus nepieciešamos līgumus. Taču tādā gadījumā te ir bijusi vetēšanas katastrofa, un vainīgais vai vainīgie tomēr ir jāatrod. Lai garantētu, ka šāds ārprāts turpmāk vairs nenotiek nekad.
Otrkārt, intervijā A. Pavlovičs pateica arī kaut ko tādu, kas liecina, ka viņš ir steigšus jāsūta kursos par to, kāda ir bruņoto spēku loma demokrātiskā valstī: "Es kā kaujas virsnieks vēlos, lai mani vērtē mans komandieris, nevis politiskas vadības pārstāvji." Nē! Nē, nē, nē! Visur demokrātiskās valstīs ir civila kontrole pār militārām lietām. Protams, mūsu valstī vienmēr var cerēt uz šīs kontroles kvalitatīvu uzlabošanos. Visi atceramies vetārstu Veldri un viņa zirgu gvardi. Taču tas nav galvenais. Aizsardzības ministram ir visas tiesības paziņot, ka kāds NBS komandieris ir pazaudējis viņa uzticību. Taču šajā gadījumā tomēr ir jāsaliek visi punktiņi uz "i." Saku vēlreiz -- neba jau A. Pavlovičs viens pirka kuģus. Un te nu ir darbs "politiskas vadības pārstāvjiem." Tikai -- vai viņi uz to ir spējīgi?
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2009. gada 19. augusts
Astoņkājis distancē
Labrīt, lasītāji!
Šorīt presē ziņots, ka Rīgas Centrāltirgum ir jauns valdes priekšsēdētājs. Tas nav nekas jauns -- valdes priekšsēdētāji tur pēdējā laikā mainījušies itin bieži. Taču šoreiz cilvēks uzmanību piesaista vairāku apstākļu dēļ.
Pirmkārt, cik var spriest, jaunais valdes priekšsēdētājs darbu Centrāltirgū veiks amatu apvienošanas kārtībā, jo viņš ir arī domes deputāts. Varētu padomāt, ka domes deputātiem ir pietiekami daudz darba, lai lieki nenodarbotos ar tomēr pietiekami sarežģītu jomu. Galu galā, visi, kas šad tad iemaldāmies vai ar nolūku ierodamies Centrāltirgū, zinām, ka tur ir šis tas, kas vēl nav gluži vislabākajā kārtībā. Taču jaunā priekšnieka gadījumā tas vēl nav viss. Jo viņš pat nav Rīgas domnieks! Nē, cilvēks ir domnieks ... Jelgavā! Viņš tur piedalās Finanšu komisijas darbā.
Taču situācija par šo cilvēku automātiski kļūs skaidrāka, ja aplūkosim to, ko viņš (viņš, saucas Dainis Liepiņš, bet tas te nav īpaši svarīgi, jo viņam var būt arī cits identifikācijas elements, par ko pēc mirklīša) ir darījis pirms kļūt par Jelgavas domes deputātu. Viņš bija (skaitīsim) Rīgas lidostas padomes priekšsēdētājs, Latvijas pasta padomes priekšsēdētājs, Ceļu satiksmes drošības direkcijas padomes priekšsēdētājs, Latvijas valsts ceļu padomes priekšsēdētājs, Latvijas autoceļu uzutrētāja padomes priekšsēdētājs un Rīgas Brīvostas valdes priekšsēdētāja vietnieks -- visos šajos darbos cilvēks darbojās līdz pat 2009. gadam. Piedevām viņš bija arī satiksmes ministra ārštata padomnieks. Āaaaa! Nu, tad skaidrs, vai ne tā? Cilvēku var apzīmēt arī ar jēdzienu "Aināra zēns." Viņš ir astoņkāja viena no kājām. Un te nu viss ir noticis atbilstoši Aināra "principiem." Jelgavas domnieks kļuvis par Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētāju pilnīgi bez jebkāda konkursa, "jo tāds bijis koalīcijas lēmums" -- tā to atstāstījusi Rīgas mēra preses sekretāre. Kāpēc? Varat trīsreiz minēt. Visas trīs pareizās atbildes būs "tāpēc, ka Ainārs tā gribēja." Nav jau par ko būt pārsteigtiem -- pašvaldību kampaņas laikā cilvēks atklātā tekstā pateica, ka "savējo" būšana ir viņa zelta princips un viņš no tās neatteiksies arī galvaspilsētā darbojoties. Tātad -- nebūt nav svarīgi, ka Centrāltirgu tagad vadīs kāds, kurš visticamāk tur ierodas un iepērkas ļoti reti, jo jādomā taču, ka arī Jelgavā ir kāds tirgus. Nē, te ir "Aināra zēns." Un viss. "Sistēma" rullē tālāk arī Ušakova laikmetā. Varbūt Jelgavas domnieks ir pats talantīgākais no visiem iespējamiem. Bet tāpēc jau rīko konkursus. Lai nolemtu, vai tas tā tiešām ir. Bet ne šlesušakerova "tandēmā." Tajā jau atklātības un godīguma principi ... nu, nav vajadzīgi, nav.
***
Toties Rīgas domē attiecīgā struktūra ir arī pamanījusies izdarīt vienu labu darbiņu. Tā ir atcēlusi līdz āprātam idiotisko situāciju, kurā no ārvalstu tūristiem 22. autobusā kāsa naudu tāpēc, ka nekur viņiem netika pateikts, ka koferis skaitās bagāža. Tā kā 22. autobuss apkalpo lidostu, tas ir visai būtisks informācijas trūkums. Nu, sākot 1. septembrī, maksa par bagāžu 22. autobusā vairs netiks iekasēta. Bravi, domes Pasažieru komercpārvadājumu licensēšanas komisijas pārstāvji! Viens labs darbiņš kopējā šļurā.
Jauku visiem dienu!
Šorīt presē ziņots, ka Rīgas Centrāltirgum ir jauns valdes priekšsēdētājs. Tas nav nekas jauns -- valdes priekšsēdētāji tur pēdējā laikā mainījušies itin bieži. Taču šoreiz cilvēks uzmanību piesaista vairāku apstākļu dēļ.
Pirmkārt, cik var spriest, jaunais valdes priekšsēdētājs darbu Centrāltirgū veiks amatu apvienošanas kārtībā, jo viņš ir arī domes deputāts. Varētu padomāt, ka domes deputātiem ir pietiekami daudz darba, lai lieki nenodarbotos ar tomēr pietiekami sarežģītu jomu. Galu galā, visi, kas šad tad iemaldāmies vai ar nolūku ierodamies Centrāltirgū, zinām, ka tur ir šis tas, kas vēl nav gluži vislabākajā kārtībā. Taču jaunā priekšnieka gadījumā tas vēl nav viss. Jo viņš pat nav Rīgas domnieks! Nē, cilvēks ir domnieks ... Jelgavā! Viņš tur piedalās Finanšu komisijas darbā.
Taču situācija par šo cilvēku automātiski kļūs skaidrāka, ja aplūkosim to, ko viņš (viņš, saucas Dainis Liepiņš, bet tas te nav īpaši svarīgi, jo viņam var būt arī cits identifikācijas elements, par ko pēc mirklīša) ir darījis pirms kļūt par Jelgavas domes deputātu. Viņš bija (skaitīsim) Rīgas lidostas padomes priekšsēdētājs, Latvijas pasta padomes priekšsēdētājs, Ceļu satiksmes drošības direkcijas padomes priekšsēdētājs, Latvijas valsts ceļu padomes priekšsēdētājs, Latvijas autoceļu uzutrētāja padomes priekšsēdētājs un Rīgas Brīvostas valdes priekšsēdētāja vietnieks -- visos šajos darbos cilvēks darbojās līdz pat 2009. gadam. Piedevām viņš bija arī satiksmes ministra ārštata padomnieks. Āaaaa! Nu, tad skaidrs, vai ne tā? Cilvēku var apzīmēt arī ar jēdzienu "Aināra zēns." Viņš ir astoņkāja viena no kājām. Un te nu viss ir noticis atbilstoši Aināra "principiem." Jelgavas domnieks kļuvis par Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētāju pilnīgi bez jebkāda konkursa, "jo tāds bijis koalīcijas lēmums" -- tā to atstāstījusi Rīgas mēra preses sekretāre. Kāpēc? Varat trīsreiz minēt. Visas trīs pareizās atbildes būs "tāpēc, ka Ainārs tā gribēja." Nav jau par ko būt pārsteigtiem -- pašvaldību kampaņas laikā cilvēks atklātā tekstā pateica, ka "savējo" būšana ir viņa zelta princips un viņš no tās neatteiksies arī galvaspilsētā darbojoties. Tātad -- nebūt nav svarīgi, ka Centrāltirgu tagad vadīs kāds, kurš visticamāk tur ierodas un iepērkas ļoti reti, jo jādomā taču, ka arī Jelgavā ir kāds tirgus. Nē, te ir "Aināra zēns." Un viss. "Sistēma" rullē tālāk arī Ušakova laikmetā. Varbūt Jelgavas domnieks ir pats talantīgākais no visiem iespējamiem. Bet tāpēc jau rīko konkursus. Lai nolemtu, vai tas tā tiešām ir. Bet ne šlesušakerova "tandēmā." Tajā jau atklātības un godīguma principi ... nu, nav vajadzīgi, nav.
***
Toties Rīgas domē attiecīgā struktūra ir arī pamanījusies izdarīt vienu labu darbiņu. Tā ir atcēlusi līdz āprātam idiotisko situāciju, kurā no ārvalstu tūristiem 22. autobusā kāsa naudu tāpēc, ka nekur viņiem netika pateikts, ka koferis skaitās bagāža. Tā kā 22. autobuss apkalpo lidostu, tas ir visai būtisks informācijas trūkums. Nu, sākot 1. septembrī, maksa par bagāžu 22. autobusā vairs netiks iekasēta. Bravi, domes Pasažieru komercpārvadājumu licensēšanas komisijas pārstāvji! Viens labs darbiņš kopējā šļurā.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2009. gada 18. augusts
Ko Nils zina?
Labrīt, lasītāji!
Lai arī viņš latviešu valodu prot tīri labi, ir visai skaidrs, ka Nilam Ušakovam pirmā valoda tomēr nav Aspazijas un Annas Brigaderes valoda. Un domāšana viņam ne tik nav Jāņa Čakstes un Zigrīda Meierovica domāšana. To sākam redzēt atkal un atkal.
Vispirms atklātībā nāca jautājums par latviešu literatūras dedzināšanu Pārdaugavas sektantu izpildījumā. No Rīgas domes valdošās koalīcijas nāca plecu paraustīšana un nekas vairāk. Nav jau brīnums. "Slešera-Ušakova" tandema otra persona pārstāv partiju, kuras atsevišķi un redzami biedri reizēm piedalās sektantu orģijās -- atvainojos, "dievkalpojumos," vārtās pa grīdu, bļauj nebalsī un dara visu pārējo, ar ko ekstrēmākie "kristieši" cenšas sevi pierādīt. Neies jau Ainārs kost sabiedrotajiem, ja arī viņi sadedzināja Jāņa Jaunsudrabiņa grāmatu, kuru Ainārs, iespējams, jaunībā kaut kad lasīja. Vai varbūt arī nelasīja. Jaunsudrabiņš nerakstīja "no iekšām." Savukārt Ušakovam acīmredzot latviešu literatūras dedzināšana ir vienaldzīga. Varbūt viņš nemaz nezina, kas bija Jānis Jaunsudrabiņš. Gandrīz vai gribas ieteikt kādam no mūsu valsts apdauzītākajiem ultranacionālistiem iekurt ugunskuru, kurā tiek dedzināti Tolstoja, Dostojevska un Puškina gara darbi. Redzēsim, ko Nils teiks tad.
Vai pieminēju Puškinu? O, jā! Te ir nākamais jautājums. Ušakovs krievu "tautiešiem" esot apsolījis, ka Puškina piemineklis Rīgā tiks atklāts tieši 22. augustā, jo tad notiks Rīgas svētki, un tā būšot viena makten feina dāvana. Acīmredzot pilsētas mēram nav iekritis prātā tas cits, kas notiks minētajā nedēļas nogalē. Notiks Baltijas ceļa 20. gadadienas pieminēšana. Notiks groteskā un bēdīgi slavenā Molotova-Ribentropa pakta pieminēšana. Vai, pareizāk, sakot, Nilam tas noteikti ir iekritis prātā. Bet viņa "tauta" nav Rīgas iedzīvotāji, vai vismaz ne tie galvaspilsētas iedzīvotāji, kuriem liktenis lēma piedzimt par latviešiem. Viņa tauta ir Krievijā, un viņa tauta ir Krievijas piektā kolonna Latvijā. Puškinam tomēr ar Latviju nebija un nav absolūti ne mazākā sakara, vienalga, cik ģeniāls viņš bija kā dzejnieks. Te nu man ir pavisam konkrēts ieteikums. Krievijā ir arī latviešu organizācijas. Kādai no tām vajag Maskavai uzdāvināt Raiņa vai, piemēram, Aleksandra Grīna pieminekli, lai tik stutē augšā. Tajās 0,00000000002 sekundēs, kuras Maskavas fīreram Lužkovam būs vajadzīgas, lai uz šo priekšlikumu pateiktu nyet, Rīga tieši to pašu varēs pateikt "dāvinājumam" no krievu "tautiešiem" Latvijā. Bet acīmredzot Rīga tā nedarīs. Un, ak jā -- Puškina piemineklis nāk komplektā ar Nila paziņojumu, ka pilsēta vairs nevar atļauties uzturēt Oskara Kalpaka pieminekli. Laikam tāpēc, ka Oskars Kalpaks nebija krievu tautības cilvēks. Cik neuzmanīgi ir bijuši viņa vecāki, kuri uztaisīja ne vien latvieti, bet Latvijas varoni. Atkārtoju -- LATVIJAS varoni.
Pirms kāda brītiņa Ušakovs bija Latvijas Radio raidījumā "Krustpunkti," kuru kādu laiciņu tagad vadu es, kamēr kolēģis Tomsons ir atvaļinājumā. Ušakovs braši apliecināja, ka "Rīgas atbrīvošanas" svētkos viņš dosies pie falliskā pieminekļa Pārdaugavā un sveiks brašos veterānus, kuri cīnījās pret "absolūto ļaunumu, kāds bija nacisms." Lasītāji zina, ka es nekāds pārmērīgs nacionālists neesmu, bet tomēr nevarēju atturēties no jautājuma par to, ko mērs darīs martā, kad tiks pieminēti tie, kuri cīnījās pret "absolūto ļaunumu, kāds bija Staļins." Ušakovs brīdi klusēja un tad pateica, ka vispirms konsultēsies ar drošībniekiem, bet vispār viņam netīkot pasākumi, kuros "margināļi cenšas uzlabot savu reitingu no 1,5 uz 1,6 procentiem." Tur viņam ir taisnība, 16. marta notikumiem jau ļoti sen nav absolūti nekāda sakara ar Latvijas leģionu un leģionāriem, bet te tomēr ir šī diferencētā attieksme. Ušakovs akceptē Kremļa pārliecību, ka ierodoties Latvijā 1944. gadā, PSRS karaspēks Latviju "atbrīvoja." Vispār ir mazliet jautri paklausīties, kā mūsu mērs lokās, kad viņam jautā, kas Latvijā notika laikā no 1945. līdz 1991. gadam. Taču tas nav tikai lingvistikas jautājums. Tas ir arī jautājums par attieksmi. Par attieksmi, kāda ir Latvijas Republikas galvaspilsētas pirmajai personai. Ja viņam Puškins ir svarīgāks par Raini un Staļins ir mīļāks par Latvijas leģionu, tad nudien, nudien...
Vai vēl kādam ir šaubas par to, ka Latvija ir divkopienu valsts? Man vairs tādu nav. Ušakovs to ir demonstrējis ar šaušalīgu skaidrību.
Jauku visiem dienu.
Lai arī viņš latviešu valodu prot tīri labi, ir visai skaidrs, ka Nilam Ušakovam pirmā valoda tomēr nav Aspazijas un Annas Brigaderes valoda. Un domāšana viņam ne tik nav Jāņa Čakstes un Zigrīda Meierovica domāšana. To sākam redzēt atkal un atkal.
Vispirms atklātībā nāca jautājums par latviešu literatūras dedzināšanu Pārdaugavas sektantu izpildījumā. No Rīgas domes valdošās koalīcijas nāca plecu paraustīšana un nekas vairāk. Nav jau brīnums. "Slešera-Ušakova" tandema otra persona pārstāv partiju, kuras atsevišķi un redzami biedri reizēm piedalās sektantu orģijās -- atvainojos, "dievkalpojumos," vārtās pa grīdu, bļauj nebalsī un dara visu pārējo, ar ko ekstrēmākie "kristieši" cenšas sevi pierādīt. Neies jau Ainārs kost sabiedrotajiem, ja arī viņi sadedzināja Jāņa Jaunsudrabiņa grāmatu, kuru Ainārs, iespējams, jaunībā kaut kad lasīja. Vai varbūt arī nelasīja. Jaunsudrabiņš nerakstīja "no iekšām." Savukārt Ušakovam acīmredzot latviešu literatūras dedzināšana ir vienaldzīga. Varbūt viņš nemaz nezina, kas bija Jānis Jaunsudrabiņš. Gandrīz vai gribas ieteikt kādam no mūsu valsts apdauzītākajiem ultranacionālistiem iekurt ugunskuru, kurā tiek dedzināti Tolstoja, Dostojevska un Puškina gara darbi. Redzēsim, ko Nils teiks tad.
Vai pieminēju Puškinu? O, jā! Te ir nākamais jautājums. Ušakovs krievu "tautiešiem" esot apsolījis, ka Puškina piemineklis Rīgā tiks atklāts tieši 22. augustā, jo tad notiks Rīgas svētki, un tā būšot viena makten feina dāvana. Acīmredzot pilsētas mēram nav iekritis prātā tas cits, kas notiks minētajā nedēļas nogalē. Notiks Baltijas ceļa 20. gadadienas pieminēšana. Notiks groteskā un bēdīgi slavenā Molotova-Ribentropa pakta pieminēšana. Vai, pareizāk, sakot, Nilam tas noteikti ir iekritis prātā. Bet viņa "tauta" nav Rīgas iedzīvotāji, vai vismaz ne tie galvaspilsētas iedzīvotāji, kuriem liktenis lēma piedzimt par latviešiem. Viņa tauta ir Krievijā, un viņa tauta ir Krievijas piektā kolonna Latvijā. Puškinam tomēr ar Latviju nebija un nav absolūti ne mazākā sakara, vienalga, cik ģeniāls viņš bija kā dzejnieks. Te nu man ir pavisam konkrēts ieteikums. Krievijā ir arī latviešu organizācijas. Kādai no tām vajag Maskavai uzdāvināt Raiņa vai, piemēram, Aleksandra Grīna pieminekli, lai tik stutē augšā. Tajās 0,00000000002 sekundēs, kuras Maskavas fīreram Lužkovam būs vajadzīgas, lai uz šo priekšlikumu pateiktu nyet, Rīga tieši to pašu varēs pateikt "dāvinājumam" no krievu "tautiešiem" Latvijā. Bet acīmredzot Rīga tā nedarīs. Un, ak jā -- Puškina piemineklis nāk komplektā ar Nila paziņojumu, ka pilsēta vairs nevar atļauties uzturēt Oskara Kalpaka pieminekli. Laikam tāpēc, ka Oskars Kalpaks nebija krievu tautības cilvēks. Cik neuzmanīgi ir bijuši viņa vecāki, kuri uztaisīja ne vien latvieti, bet Latvijas varoni. Atkārtoju -- LATVIJAS varoni.
Pirms kāda brītiņa Ušakovs bija Latvijas Radio raidījumā "Krustpunkti," kuru kādu laiciņu tagad vadu es, kamēr kolēģis Tomsons ir atvaļinājumā. Ušakovs braši apliecināja, ka "Rīgas atbrīvošanas" svētkos viņš dosies pie falliskā pieminekļa Pārdaugavā un sveiks brašos veterānus, kuri cīnījās pret "absolūto ļaunumu, kāds bija nacisms." Lasītāji zina, ka es nekāds pārmērīgs nacionālists neesmu, bet tomēr nevarēju atturēties no jautājuma par to, ko mērs darīs martā, kad tiks pieminēti tie, kuri cīnījās pret "absolūto ļaunumu, kāds bija Staļins." Ušakovs brīdi klusēja un tad pateica, ka vispirms konsultēsies ar drošībniekiem, bet vispār viņam netīkot pasākumi, kuros "margināļi cenšas uzlabot savu reitingu no 1,5 uz 1,6 procentiem." Tur viņam ir taisnība, 16. marta notikumiem jau ļoti sen nav absolūti nekāda sakara ar Latvijas leģionu un leģionāriem, bet te tomēr ir šī diferencētā attieksme. Ušakovs akceptē Kremļa pārliecību, ka ierodoties Latvijā 1944. gadā, PSRS karaspēks Latviju "atbrīvoja." Vispār ir mazliet jautri paklausīties, kā mūsu mērs lokās, kad viņam jautā, kas Latvijā notika laikā no 1945. līdz 1991. gadam. Taču tas nav tikai lingvistikas jautājums. Tas ir arī jautājums par attieksmi. Par attieksmi, kāda ir Latvijas Republikas galvaspilsētas pirmajai personai. Ja viņam Puškins ir svarīgāks par Raini un Staļins ir mīļāks par Latvijas leģionu, tad nudien, nudien...
Vai vēl kādam ir šaubas par to, ka Latvija ir divkopienu valsts? Man vairs tādu nav. Ušakovs to ir demonstrējis ar šaušalīgu skaidrību.
Jauku visiem dienu.
pirmdiena, 2009. gada 17. augusts
Ļaunatminīgais Dievs
Labrīt, lasītāji!
Brīvdienas daudziem Latvijas iedzīvotājiem pagāja Aglonā, kur kārtējo reizi Romas katoļu baznīca atzīmēja Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkus. Pārliecība, ka Bībelē aprakstītā Jēzus māte mūža beigās fiziski tika pacelta debesīs, ir sena, lai arī par neapstrīdamu un doktrinālu pārliecību baznīca to pasludināja vien 1950. gadā. Svētkus atzīmē Romas katoļu, Austrumu pareizticīgā, un atsevišķas protestantu konfesijas.
Šogad Aglonā notika liela paššaustīšanās. Valsts prezidents paziņoja, ka mūsu sabiedrībā esot iestājies morāls pagrimums -- esam bijuši negausīgi savos tēriņos un neesam domājuši par nebaltām dienām. Šorīt Dienā ziņots, ka kāda skolotāja no Rēzeknes ar šo apgalvojumu nav bijusi mierā, jo, pirmkārt, baznīca nav tā vieta, kur būtu jāskan "šādai runai," un, otrkārt, ir "bezatbildīgi vainot visā tautu, kura tagad cīnās par izdzīvošanu, kad ir skaidri zināms, kas noveda mūs līdz tādai situācijai." Viedi vārdi no skolotājas. Morāles pagrimums saistās ne vien ar lielu tērēšanos, bet arī ar visatļautības pārliecību, kāda ir tās kompanjons. Cilvēks, kurš savulaik atzinās kā nodokļu nemaksātājs, droši vien to zina labāk nekā pārējie, bet tomēr.
Aglonā sapulcējušos ļaudis uzrunāja arī valsts galvenais katolis, un arī viņam bija savs skaidrojums par pašreizējo situāciju dzīvē. Pasaules krīze, tā pastāstīja mūsu kardināls, ir pašas pasaules sagādāta kā sodība par grēkiem. "Visus savstarpējos sadzīvošanas Dievs ir savilcis vienā īsā formulā, proti, mīli tuvāko kā sevi pašu. Kur šis likums darbojas, krīzes nav un nevar būt" -- tā kardināls. Vienu vārdu sakot, ekonomiskas likumsakarības nav nekas būtisks, Amerikā hipotekāro kredītu sistēma sabruka tāpēc, ka ļaudis nemīlēja citus. Būtībā jāsaka, ka Amerikā hipotekāro kredītu sistēma sabruka tāpēc, ka ļaudis pārāk ļoti mīlēja citus, viņi gluži vai mētājās ar kredītiem -- tāpat, kā pie mums. Bet droši vien tas nebija tas, kas kardinālam bija padomā.
Taču šī pārliecība, ka Dievs sēž savās debesīs un to vien gaida, ka pasaule sagrēkosies, lai tai varētu uzsūtīt atkal jaunu katastrofu -- tā ir visai savdabīga pārliecība. Pēc tam, kad 2001. gada 11. septembrī teroristi ietriecās Pasaules tirdzniecības centrā un ASV Aizsardzības ministrijas ēkā, viens no ērmīgākajiem melnsvārčiem televīzijā paziņoja, ka vainīgi ir nevis teroristi un Osama Binladens, bet gan aborta atbalstītāji, feministes, geji, lesbietes, un Amerikas Pilsonisko brīvību apvienība. "Es ar pirkstu duru Jums acīs un saku -- Jūs palīdzējāt tam notikt" -- tā apzvērējās televīzijas priesteris. Tiesa, pēc pāris dienām viņš atvainojās.
Bet te ir būtisks jautājums. Neatceros īpaši dzirdējis, ka tajos laikos, kad Latvijā valdība rausa naudu pa labi un kreisi, algas auga, ļaudis sāka pirkt mājas un automašīnas un ceļojumus ārzemēs, kad veidojās tā dēvētie "treknie gadi," kāds būtu kāpis kancelē ar atzinumu, ka nu gan Dievs tas kungs ir laimīgs par mums, jo nu gan ir labi. Ja atceramies, 2000. gadā mūsu valsts galvenais luterānis 18. novembrī pat atteicās piedalīties dievkalpojumā, jo bija tik ļoti sašutis par to, kā pats vēlāk skaidroja, ka "kaut kas iet greizi." Taču nu mums ir ekonomiskā krīze, un atkalreiz tajā var vainot nevis muļķīgus ekonomiskus lēmumus, bet gan cilvēces neatbilstību Dieva prasībām. Tik ļaunatminīgs Dievs! Vai dzirdējāt, pensionāri -- apgrēcība ir vainīga pie tā, ka nu jau pēc diviem mēnešiem jūs nevarēsit samaksāt apkures rēķinu. Ko sakāt? Katru svētdienu ejat baznīcā un cenšaties būt labi cilvēki? Ļoti žēl -- laikam tomēr tik labi tomēr neesat bijuši. Dievs ir tik sašutis, ka visai pasaulei ir uzsūtījis ekonomisku krīzi. Un laikam nemaz tik ļoti nav ņēmis vērā, kurš no Viņa bērniem mīl savu tuvāko un kurš nemīl. Tāda diferencēšana laikam ... nu, ar vārdu sakot, sēdi klusu un nes savu krustu. Pats vainīgs, vismaz tā Tev ir paskaidrojis valsts galvenais katolis.
Jā, un starp citu -- viena no tām valstīm, kurai krīze ir daudzmaz pagājusi secen, ir Ķīna. Vai tā kardinālprāt būtu tā valsts, kura citām rāda piemēru par kristīgo mīlestību pret tuvāko? Ja kas?
Jauku visiem dienu!
Brīvdienas daudziem Latvijas iedzīvotājiem pagāja Aglonā, kur kārtējo reizi Romas katoļu baznīca atzīmēja Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkus. Pārliecība, ka Bībelē aprakstītā Jēzus māte mūža beigās fiziski tika pacelta debesīs, ir sena, lai arī par neapstrīdamu un doktrinālu pārliecību baznīca to pasludināja vien 1950. gadā. Svētkus atzīmē Romas katoļu, Austrumu pareizticīgā, un atsevišķas protestantu konfesijas.
Šogad Aglonā notika liela paššaustīšanās. Valsts prezidents paziņoja, ka mūsu sabiedrībā esot iestājies morāls pagrimums -- esam bijuši negausīgi savos tēriņos un neesam domājuši par nebaltām dienām. Šorīt Dienā ziņots, ka kāda skolotāja no Rēzeknes ar šo apgalvojumu nav bijusi mierā, jo, pirmkārt, baznīca nav tā vieta, kur būtu jāskan "šādai runai," un, otrkārt, ir "bezatbildīgi vainot visā tautu, kura tagad cīnās par izdzīvošanu, kad ir skaidri zināms, kas noveda mūs līdz tādai situācijai." Viedi vārdi no skolotājas. Morāles pagrimums saistās ne vien ar lielu tērēšanos, bet arī ar visatļautības pārliecību, kāda ir tās kompanjons. Cilvēks, kurš savulaik atzinās kā nodokļu nemaksātājs, droši vien to zina labāk nekā pārējie, bet tomēr.
Aglonā sapulcējušos ļaudis uzrunāja arī valsts galvenais katolis, un arī viņam bija savs skaidrojums par pašreizējo situāciju dzīvē. Pasaules krīze, tā pastāstīja mūsu kardināls, ir pašas pasaules sagādāta kā sodība par grēkiem. "Visus savstarpējos sadzīvošanas Dievs ir savilcis vienā īsā formulā, proti, mīli tuvāko kā sevi pašu. Kur šis likums darbojas, krīzes nav un nevar būt" -- tā kardināls. Vienu vārdu sakot, ekonomiskas likumsakarības nav nekas būtisks, Amerikā hipotekāro kredītu sistēma sabruka tāpēc, ka ļaudis nemīlēja citus. Būtībā jāsaka, ka Amerikā hipotekāro kredītu sistēma sabruka tāpēc, ka ļaudis pārāk ļoti mīlēja citus, viņi gluži vai mētājās ar kredītiem -- tāpat, kā pie mums. Bet droši vien tas nebija tas, kas kardinālam bija padomā.
Taču šī pārliecība, ka Dievs sēž savās debesīs un to vien gaida, ka pasaule sagrēkosies, lai tai varētu uzsūtīt atkal jaunu katastrofu -- tā ir visai savdabīga pārliecība. Pēc tam, kad 2001. gada 11. septembrī teroristi ietriecās Pasaules tirdzniecības centrā un ASV Aizsardzības ministrijas ēkā, viens no ērmīgākajiem melnsvārčiem televīzijā paziņoja, ka vainīgi ir nevis teroristi un Osama Binladens, bet gan aborta atbalstītāji, feministes, geji, lesbietes, un Amerikas Pilsonisko brīvību apvienība. "Es ar pirkstu duru Jums acīs un saku -- Jūs palīdzējāt tam notikt" -- tā apzvērējās televīzijas priesteris. Tiesa, pēc pāris dienām viņš atvainojās.
Bet te ir būtisks jautājums. Neatceros īpaši dzirdējis, ka tajos laikos, kad Latvijā valdība rausa naudu pa labi un kreisi, algas auga, ļaudis sāka pirkt mājas un automašīnas un ceļojumus ārzemēs, kad veidojās tā dēvētie "treknie gadi," kāds būtu kāpis kancelē ar atzinumu, ka nu gan Dievs tas kungs ir laimīgs par mums, jo nu gan ir labi. Ja atceramies, 2000. gadā mūsu valsts galvenais luterānis 18. novembrī pat atteicās piedalīties dievkalpojumā, jo bija tik ļoti sašutis par to, kā pats vēlāk skaidroja, ka "kaut kas iet greizi." Taču nu mums ir ekonomiskā krīze, un atkalreiz tajā var vainot nevis muļķīgus ekonomiskus lēmumus, bet gan cilvēces neatbilstību Dieva prasībām. Tik ļaunatminīgs Dievs! Vai dzirdējāt, pensionāri -- apgrēcība ir vainīga pie tā, ka nu jau pēc diviem mēnešiem jūs nevarēsit samaksāt apkures rēķinu. Ko sakāt? Katru svētdienu ejat baznīcā un cenšaties būt labi cilvēki? Ļoti žēl -- laikam tomēr tik labi tomēr neesat bijuši. Dievs ir tik sašutis, ka visai pasaulei ir uzsūtījis ekonomisku krīzi. Un laikam nemaz tik ļoti nav ņēmis vērā, kurš no Viņa bērniem mīl savu tuvāko un kurš nemīl. Tāda diferencēšana laikam ... nu, ar vārdu sakot, sēdi klusu un nes savu krustu. Pats vainīgs, vismaz tā Tev ir paskaidrojis valsts galvenais katolis.
Jā, un starp citu -- viena no tām valstīm, kurai krīze ir daudzmaz pagājusi secen, ir Ķīna. Vai tā kardinālprāt būtu tā valsts, kura citām rāda piemēru par kristīgo mīlestību pret tuvāko? Ja kas?
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2009. gada 15. augusts
Nezinīši
Labdien, lasītāji!
"Tautas" partija raustās mirēja agonijā. Ja arī pašvaldību rezultāti daudzviet Latvijā tai nebija paši sliktākie, jo pašvaldībās tomēr būtiskis ir "savējais" pagastvecis kurš daudz vieglāk var apmierināt iedzīvotāju prasības nekā tas ir valsts līmenī, fakts ir tāds, ka reitings partijai ir zemāks par zemu, un nu ir jādomā, kā sev piesaistīt vismaz mazliet uzmanības. Te ministrs ar dzirkstošajām ačtelēm Zalāns piepeši piedāvā apvienot četras ministrijas bez jelkāda skaidrojuma par to, ko tas nozīmētu ministriju funkcijām. Te kā ļauns rēgs uzpeld kādreizējais stabilitātes garants ar savām pārdomām par politiku un dzīvi. Un te "Tautas" partija piespiež visu Saeimu vienas dienas garumā nodarboties ar gluži neko.
Lieta tāda, ka drīzumā paredzēta Saeimas ārkārtas sesija, kura sasaukta uz TP pieprasījuma pamata. Sēdes mērķis? Likt premjerministram un finanšu ministram sīki izstāstīt, ko tad Latvija ir sarunājusi ar Starptautisko valūtas fondu. Prasība tika izteikta 27. jūlijā, tātad -- tajā laikā, kad vēstuli parakstīja visu valdošās koalīcijas partiju pārstāvji. Taču kopš tam ir pagājušas gandrīz trīs nedēļas un, ja TP ļaudis joprojām nezina, kas ir minētajā vēstulē, tad viņi vai nu ir nezinīši, vai arī vienkārši neprot lasīt. Jo ar visu slepenības statusu vēstules saturs nav bijis gluži nevienam nezināms. Ziņu aģentūra LETA vēstules "neoficiālu tulkojumu" piedāvāja jau 29. jūlijā. Ja kāds no "Tautas" partijas to nav pamanījis, tad varu pateikt priekšā, ka Delfos šis tulkojums ir atrodams joprojām. Parezi par šo lietu ir pateikusi Saeimas deputāte Ilma Čepāne: " Šādas ārkārtas sēdes sasaukšanu drīzāk vērtēju kā Tautas partijas populistisku gājienu bez kādiem rezultātiem."
Protams, tautas kalpiem ir ne vien tiesības, bet arī pienākums sekot tam, ko dara valdība. Bet te nu ir vilciens, kurš ne vien ir aizgājis, bet jau atrodas aiz trejdeviņām jūrām. Teorētiski jau laikam Saeima varētu likt valdībai atteikties no parakstītā memoranda, bet tad atkal mēs atgrieztos pie situācijas, kurā nākamgad no valsts budžeta ir jāizgriež 1,5 miljardi latu, un tad nu gan mēs varētu pateikt čau burtiski tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku, kuri pēc darba pazaudēšanas emigrētu uz ārzemēm. Vārdu sakot, Saeima rīkos ārkārtas sēdi, lai klausītos informāciju, kura apzinīgajiem deputātiem jau ir zināma un ģeķīgajiem deputātiem tāpat pārlidos pāri galviņai. Tā nu ir valsts resursu laba izmantošana. Paldies, "oranžie." Un vēlreiz jautājums tiem TP deputātiem, kuri vēl ir saglabājuši vienu kripatiņu sirdsapziņas. Cik ilgi vēl Jūs sevi traipīsit, asociējoties ar šo varzu?
Jauku visiem dienu.
"Tautas" partija raustās mirēja agonijā. Ja arī pašvaldību rezultāti daudzviet Latvijā tai nebija paši sliktākie, jo pašvaldībās tomēr būtiskis ir "savējais" pagastvecis kurš daudz vieglāk var apmierināt iedzīvotāju prasības nekā tas ir valsts līmenī, fakts ir tāds, ka reitings partijai ir zemāks par zemu, un nu ir jādomā, kā sev piesaistīt vismaz mazliet uzmanības. Te ministrs ar dzirkstošajām ačtelēm Zalāns piepeši piedāvā apvienot četras ministrijas bez jelkāda skaidrojuma par to, ko tas nozīmētu ministriju funkcijām. Te kā ļauns rēgs uzpeld kādreizējais stabilitātes garants ar savām pārdomām par politiku un dzīvi. Un te "Tautas" partija piespiež visu Saeimu vienas dienas garumā nodarboties ar gluži neko.
Lieta tāda, ka drīzumā paredzēta Saeimas ārkārtas sesija, kura sasaukta uz TP pieprasījuma pamata. Sēdes mērķis? Likt premjerministram un finanšu ministram sīki izstāstīt, ko tad Latvija ir sarunājusi ar Starptautisko valūtas fondu. Prasība tika izteikta 27. jūlijā, tātad -- tajā laikā, kad vēstuli parakstīja visu valdošās koalīcijas partiju pārstāvji. Taču kopš tam ir pagājušas gandrīz trīs nedēļas un, ja TP ļaudis joprojām nezina, kas ir minētajā vēstulē, tad viņi vai nu ir nezinīši, vai arī vienkārši neprot lasīt. Jo ar visu slepenības statusu vēstules saturs nav bijis gluži nevienam nezināms. Ziņu aģentūra LETA vēstules "neoficiālu tulkojumu" piedāvāja jau 29. jūlijā. Ja kāds no "Tautas" partijas to nav pamanījis, tad varu pateikt priekšā, ka Delfos šis tulkojums ir atrodams joprojām. Parezi par šo lietu ir pateikusi Saeimas deputāte Ilma Čepāne: " Šādas ārkārtas sēdes sasaukšanu drīzāk vērtēju kā Tautas partijas populistisku gājienu bez kādiem rezultātiem."
Protams, tautas kalpiem ir ne vien tiesības, bet arī pienākums sekot tam, ko dara valdība. Bet te nu ir vilciens, kurš ne vien ir aizgājis, bet jau atrodas aiz trejdeviņām jūrām. Teorētiski jau laikam Saeima varētu likt valdībai atteikties no parakstītā memoranda, bet tad atkal mēs atgrieztos pie situācijas, kurā nākamgad no valsts budžeta ir jāizgriež 1,5 miljardi latu, un tad nu gan mēs varētu pateikt čau burtiski tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku, kuri pēc darba pazaudēšanas emigrētu uz ārzemēm. Vārdu sakot, Saeima rīkos ārkārtas sēdi, lai klausītos informāciju, kura apzinīgajiem deputātiem jau ir zināma un ģeķīgajiem deputātiem tāpat pārlidos pāri galviņai. Tā nu ir valsts resursu laba izmantošana. Paldies, "oranžie." Un vēlreiz jautājums tiem TP deputātiem, kuri vēl ir saglabājuši vienu kripatiņu sirdsapziņas. Cik ilgi vēl Jūs sevi traipīsit, asociējoties ar šo varzu?
Jauku visiem dienu.
trešdiena, 2009. gada 12. augusts
Par iecietību un sadzīvošanu: Divi piemēri
Labrīt, lasītāji!
Šodien masu informācijas līdzekļos ir divi materiāli, kuri liek domāt par savstarpējo iecietību un kopā sadzīvošanu. Vienā gadījumā runa ir par Latvijas un latviešu attiecībām ar Krieviju un krieviem, un otrā -- par kopējo tolerances vai netolerances demonstrēšanu Latvijas medijos. Abos gadījumos -- interesanta lasīšana.
Pirmkārt, manu uzmanību piesaistīja intervija Latvijas Avīzē, kuras ievadā tiekam informēti, ka intervijas varonis redakcijā ierodoties ir bijis "stipri norūpējies." Runa ir par advokātu Andri Grūtupu, kurš iepriekš sabiedrības uzmanību ir piesaistījis i ar diskutablo grāmatu "Ešafots," i arī ar savu šķietamo (vai patiesībā visai ticamo) piedalīšanos "kafijas dzeršanas" epopejā ar mūsu valsts tiesnešiem. Šoreiz advokāts ir "stipri norūpējies" par tēmu, kura bijusi arī manas uzmanības lokā, proti -- par konkursu Jaunais vilnis. A. Grūtups televīzijā esot saklausījis, ka uzvarētājs no Indonēzijas pateicības uzplūdumā ir pateicis paldies "Latvijas krievu tautai." Viņš kā Jūrmalas rezidents ir dzirdējis, kā trijos naktī skan salūts, tas, kā advokāts ir pateicis pilnīgi pareizi, ne katram tiek atļauts. Vēl jo vairāk, ja atceramies, ka JV arī bija pie vainas apstāklī, ka divām lidmašīnām bija jānosēžas nevis Rīgā, bet gan Tallinā un Viļņā. Tāpat A. Grūtups konstatē, ka Jūrmalā pagājušajā mēnesī ieradās ne vien Krievijas estrādes "naftalīns," kā viņam labpatīkas nosaukt tos, kuri kāpa uz skatuves, bet arī ievērojams skaits Krievijas politikāņu ar valsts trešo personu, Krievijas prezidenta administrācijas vadītāju priekšgalā. Ne vien skanēja mūzika, bet arī tika dāļāti Krievijas ordeņi u.c. regālijas.
A. Grūtupam ir pilnīga taisnība, arī es jau gadiem ilgi esmu rakstījis par to, ka JV ir Krievijas pasākums no A līdz Z. A. Grūtups intervijā smalkjūtīgi atsakās kritizēt tos divus latviešus, kuri šajā procesā ir iesaistīti līdz ausīm, Raimondu Paulu un Laimu Vaikuli. Man nav nekā sakāma par Vaikuli -- katrs cilvēks sev naudas pelnīšanas iespējas atrod tur, kur tās var atrast. Bet Pauls ir Saeimas deputāts, un daudz lielāku necieņas izrādīšanu pret savu valsti ir grūti iedomāties, neskatoties uz to, cik tūkstošus latu vai eiro Jūrmalā atstāja Pugačova ar savu toy boy un visi pārējie. Šogad neesot bijusi pat reversanse latviešu valodas virzienā. Grūtups iesaka Latvijai pašai rīkot festivālu un to tēmēt nevis austrumu, bet rietumu virzienā. Varbūt, bet katrā ziņā pašreizējais ļembasts, kurā kultūra nozīmes ziņā ir krietni, krietni pakārtota politikai, nav pieņemams. Paldies Andrim Grūtupam!
Otrs materiāls ir atrodams portālā Politika.lv. Grupa pētnieku nupat noslēgusi divu gadu pētījumu par iecietību un neiecietību Latvijas medijos. Nepārsteidzošā kārtā lielākās problēmas bijušas ar jau minēto Latvijas Avīzi, ar Atkarīgo, un ar atsevišķām "krievvalodīgām" avīzēm. Piemēram, pētnieki atstāsta kādas krievu žurnālistes sūdzību par to, ka valsts sievietēm ir izsūtījusi ielūgumu uz onkoloģisko pārbaudi, bet tikai latviešu valodā, un tas nozīmējot, ka krievu tautības sieviešu dzīvība ir apdraudēta. Pavisam nopietni, tā viņa ir apgalvojusi. Problēmas ar iecietību vai tās trūkumu saistītas ne vien ar etniskiem apsvērumiem (LA piesaukta par tās puslīdz histērisko kampaņu pret sabiedrības integrācijas pamatnostādņu apstiprināšanu), bet arī ar tā dēvētajām seksuālajām minoritātēm, nepilsoņiem, nevalstiskām organizācijām (pētījuma atreferējumā tā nav teikts, bet pieņemu, ka te runa vismaz daļēji ir par Atkarīgās ne pat puslīdz, bet pilnībā histērisko kampaņu pret Delnu un Sorosa fondu), arī ar sievietēm.
Pētījuma tekstu var atrast turpat Politika.lv portālā. Mani personīgi pārsteidz tas, cik ziņojums ir lakonisks, varbūt būtu gribējies vairāk, it īpaši piemēru ziņā par to, ko autori ir stāstījuši. Otrkārt, citāti no krievvalodīgās preses ziņojumā ir pasniegti krievu valodā bez tulkojuma. Varbūt pats esmu vainīgs, ka dzīvojot Latvijas Republikā tā arī 20 gadu laikā neesmu iemācījies citas valsts valodu, bet tomēr. Taču paldies autoriem par darbu divu gadu garumā. Cita starpā tekstā ir piesaukts arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā," un tur nu varu apliecināt no personīgas pieredzes, ka reizēm zvanītāji var būt pavisam un bezgalīgi aizspriedumaini, lai neteiktu stipri smagāk. Pētījuma autori aicina izveidot neatkarīgu žurnālistu organizāciju, kura varētu par šo lietu domāt tālāk. Pareizi atzīmēts, ka Latvijas Žurnālistu savienība, kuras priekšsēdētājs patlaban ir Atkarīgās posta kovārnim līdzīgais komentētājs Paiders, šajā jomā nedara absolūti neko, droši vien tāpēc, ka šāda veida organizācijai pietiekami daudz jautājumu būtu par pašu Atkarīgo -- ne velti Paiders ar kolēģiem no Ventspils vadītā mediju koncerna LŽS veica apvērsumu. Lai neitralizētu. Laikā kopš tam LŽS būtībā nav darījusi absolūti neko. Nezinu, vai no jaunas organizācijas būtu daudz jēgas, jo pētījuma autori arī pareizi ir atzīmējuši, ka nekas neliecina, ka tie mediji, kuros aizspriedumainība ir vislielākā problēma, vēlētos kaut ko lietas labā darīt. Piedevām, autori arī ir pamatoti konstatējuši, ka pārmaiņām medijos jānotiek plašākā kontekstā -- jāmainās arī sabiedrībai.
Gan Grūtupa pieminētajā lietā, gan arī Providus pētnieku radītajā ziņojumā -- sarunai jāturpinās!
Šodien masu informācijas līdzekļos ir divi materiāli, kuri liek domāt par savstarpējo iecietību un kopā sadzīvošanu. Vienā gadījumā runa ir par Latvijas un latviešu attiecībām ar Krieviju un krieviem, un otrā -- par kopējo tolerances vai netolerances demonstrēšanu Latvijas medijos. Abos gadījumos -- interesanta lasīšana.
Pirmkārt, manu uzmanību piesaistīja intervija Latvijas Avīzē, kuras ievadā tiekam informēti, ka intervijas varonis redakcijā ierodoties ir bijis "stipri norūpējies." Runa ir par advokātu Andri Grūtupu, kurš iepriekš sabiedrības uzmanību ir piesaistījis i ar diskutablo grāmatu "Ešafots," i arī ar savu šķietamo (vai patiesībā visai ticamo) piedalīšanos "kafijas dzeršanas" epopejā ar mūsu valsts tiesnešiem. Šoreiz advokāts ir "stipri norūpējies" par tēmu, kura bijusi arī manas uzmanības lokā, proti -- par konkursu Jaunais vilnis. A. Grūtups televīzijā esot saklausījis, ka uzvarētājs no Indonēzijas pateicības uzplūdumā ir pateicis paldies "Latvijas krievu tautai." Viņš kā Jūrmalas rezidents ir dzirdējis, kā trijos naktī skan salūts, tas, kā advokāts ir pateicis pilnīgi pareizi, ne katram tiek atļauts. Vēl jo vairāk, ja atceramies, ka JV arī bija pie vainas apstāklī, ka divām lidmašīnām bija jānosēžas nevis Rīgā, bet gan Tallinā un Viļņā. Tāpat A. Grūtups konstatē, ka Jūrmalā pagājušajā mēnesī ieradās ne vien Krievijas estrādes "naftalīns," kā viņam labpatīkas nosaukt tos, kuri kāpa uz skatuves, bet arī ievērojams skaits Krievijas politikāņu ar valsts trešo personu, Krievijas prezidenta administrācijas vadītāju priekšgalā. Ne vien skanēja mūzika, bet arī tika dāļāti Krievijas ordeņi u.c. regālijas.
A. Grūtupam ir pilnīga taisnība, arī es jau gadiem ilgi esmu rakstījis par to, ka JV ir Krievijas pasākums no A līdz Z. A. Grūtups intervijā smalkjūtīgi atsakās kritizēt tos divus latviešus, kuri šajā procesā ir iesaistīti līdz ausīm, Raimondu Paulu un Laimu Vaikuli. Man nav nekā sakāma par Vaikuli -- katrs cilvēks sev naudas pelnīšanas iespējas atrod tur, kur tās var atrast. Bet Pauls ir Saeimas deputāts, un daudz lielāku necieņas izrādīšanu pret savu valsti ir grūti iedomāties, neskatoties uz to, cik tūkstošus latu vai eiro Jūrmalā atstāja Pugačova ar savu toy boy un visi pārējie. Šogad neesot bijusi pat reversanse latviešu valodas virzienā. Grūtups iesaka Latvijai pašai rīkot festivālu un to tēmēt nevis austrumu, bet rietumu virzienā. Varbūt, bet katrā ziņā pašreizējais ļembasts, kurā kultūra nozīmes ziņā ir krietni, krietni pakārtota politikai, nav pieņemams. Paldies Andrim Grūtupam!
Otrs materiāls ir atrodams portālā Politika.lv. Grupa pētnieku nupat noslēgusi divu gadu pētījumu par iecietību un neiecietību Latvijas medijos. Nepārsteidzošā kārtā lielākās problēmas bijušas ar jau minēto Latvijas Avīzi, ar Atkarīgo, un ar atsevišķām "krievvalodīgām" avīzēm. Piemēram, pētnieki atstāsta kādas krievu žurnālistes sūdzību par to, ka valsts sievietēm ir izsūtījusi ielūgumu uz onkoloģisko pārbaudi, bet tikai latviešu valodā, un tas nozīmējot, ka krievu tautības sieviešu dzīvība ir apdraudēta. Pavisam nopietni, tā viņa ir apgalvojusi. Problēmas ar iecietību vai tās trūkumu saistītas ne vien ar etniskiem apsvērumiem (LA piesaukta par tās puslīdz histērisko kampaņu pret sabiedrības integrācijas pamatnostādņu apstiprināšanu), bet arī ar tā dēvētajām seksuālajām minoritātēm, nepilsoņiem, nevalstiskām organizācijām (pētījuma atreferējumā tā nav teikts, bet pieņemu, ka te runa vismaz daļēji ir par Atkarīgās ne pat puslīdz, bet pilnībā histērisko kampaņu pret Delnu un Sorosa fondu), arī ar sievietēm.
Pētījuma tekstu var atrast turpat Politika.lv portālā. Mani personīgi pārsteidz tas, cik ziņojums ir lakonisks, varbūt būtu gribējies vairāk, it īpaši piemēru ziņā par to, ko autori ir stāstījuši. Otrkārt, citāti no krievvalodīgās preses ziņojumā ir pasniegti krievu valodā bez tulkojuma. Varbūt pats esmu vainīgs, ka dzīvojot Latvijas Republikā tā arī 20 gadu laikā neesmu iemācījies citas valsts valodu, bet tomēr. Taču paldies autoriem par darbu divu gadu garumā. Cita starpā tekstā ir piesaukts arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā," un tur nu varu apliecināt no personīgas pieredzes, ka reizēm zvanītāji var būt pavisam un bezgalīgi aizspriedumaini, lai neteiktu stipri smagāk. Pētījuma autori aicina izveidot neatkarīgu žurnālistu organizāciju, kura varētu par šo lietu domāt tālāk. Pareizi atzīmēts, ka Latvijas Žurnālistu savienība, kuras priekšsēdētājs patlaban ir Atkarīgās posta kovārnim līdzīgais komentētājs Paiders, šajā jomā nedara absolūti neko, droši vien tāpēc, ka šāda veida organizācijai pietiekami daudz jautājumu būtu par pašu Atkarīgo -- ne velti Paiders ar kolēģiem no Ventspils vadītā mediju koncerna LŽS veica apvērsumu. Lai neitralizētu. Laikā kopš tam LŽS būtībā nav darījusi absolūti neko. Nezinu, vai no jaunas organizācijas būtu daudz jēgas, jo pētījuma autori arī pareizi ir atzīmējuši, ka nekas neliecina, ka tie mediji, kuros aizspriedumainība ir vislielākā problēma, vēlētos kaut ko lietas labā darīt. Piedevām, autori arī ir pamatoti konstatējuši, ka pārmaiņām medijos jānotiek plašākā kontekstā -- jāmainās arī sabiedrībai.
Gan Grūtupa pieminētajā lietā, gan arī Providus pētnieku radītajā ziņojumā -- sarunai jāturpinās!
otrdiena, 2009. gada 11. augusts
Grandiozas ambīcijas Kristovska izpildījumā
Labrīt, lasītāji!
Šorīt Latvijas Avīzē ir plaša intervija ar Pilsoniskās savienības (PS) vadītāju un Rīgas domes deputātu Ģirtu Kristovski, kurā intervijas varonis paziņo par nudien grandiozu mērķi: "Virsuzdevums – vismaz puse 10. Saeimas mandātu – paliek." Ģ. Kristovskis atzīst, ka vienam politiskam spēkam iegūt 50,000000000000001% balsu nav reāli, viņš piesauc pēdējo partiju, kura paziņoja par šādu mērķi un atceras, ka izpildījumā 2002. gadā čiks vien sanāca. Protams, tas bija "Jaunais laiks" ar ambīciju ziņā nepārspējamo Eināru Repši priekšgalā.
Nu, redzēsim, bet īpaši reāla šī cerība nudien neliekas, un netrūkst iemeslu, kāpēc tas tā ir. Pirmkārt, PS tomēr nav neierobežots potenciālo partneru skaits. Automātiski saredzama ir divvienība ar JL vai varbūt trejvienība arī ar Aigara Štokenberga pārstāvēto Sabiedrība citai politikai. Bet tālāk? Intervijā Ģ. Kristovskis atzīst, piemēram, ka "Tautas" partija un zaļie zemnieki konsolidācijai droši vien nederēs, jo "10. Saeimas vēlēšanas jāuztver kā savdabīgs siets, kas "latviskajā" spārnā sijās un sagrupēs politiķus pēc "nopelniem"." Kādiem nopelniem? Runa ir par "attieksmi pret demokrātiju, taisnīgu varu un tiesiskumu." Vārdu sakot, acīmredzot ne par partiju, kura joprojām par savu kandidātu premjerministra amatam uzskata līdz kliņķim kompromitētu mazpilsētas bosu no Kurzemes puses. Un katrā gadījumā ne par partiju, kura bija pašā varas kalna augšpusē tad, kad valsts izpildvara demonstrēja pašu kretiniskāko attieksmi pret demokrātiju (atcerēsimies sarunu par "kvaukšķiem"), pret taisnīgu varu (atcerēsimies centienus sagraut valsts drošības sistēmu), un pret tiesiskumu (kaut vai paskatīsimies uz to, kā abas lielās "trekno gadu" partijas cīnās pret domu, ka Valsts ieņēmumu dienestā nevajadzētu strādāt cilvēkiem ar aptraipītu (maigi teikts) reputāciju).
Ārpus tā ir divas iespējas. Viena ir aplūkot to lielo sīkpartiju pleijādi, kura rušinās pa Latvijas politikas dārziņu. Šorīt uzteicama ir Latvijas Avīzes šefa Krustiņa pašnoliedzība un atturība -- garā intervijā, sev pagalam neraksturīgi, viņš nav pat iepīkstējies par sava favorīta Raivja Dzintara veidoto "Visu Latvijai!" partiju. Ir arī tāda. Ir ļoti daudz dažādu partiju, kuras, iespējams, nākamgad varēs piedāvāt procentu vai pusotru procentu balsu. Bet cik tas ir nopietni, ja tas ir jāsamēro ar personīgām ambīcijām un tomēr arī apstākli, ka ne visas "latviskās" partijas dzied no vienas un tās pašas dziesmu lapiņas (SCP uzskati par nodokļu sistēmu visnotaļ radikāli atšķiras no JL viedokļa, un tas ir tikai viens piemērs)?
Otrs variants ir meklēt nesasmērētas personas no malas. Te runa ir par tādiem ļaudīm, kā Sarmīte Ēlerte, Inguna Sudraba, Mārtiņš Bondars, Andris Piebalgs, varbūt Egīls Levits vai Vaira Vīķe-Freiberga -- nu, par ļaudīm, kuri ir darbojušies tālu no politkorumpētās varzas, kas saucas Saeima un valdība. Bet te atkal jāsaka, uzmanīgi pār tiltu. Latvijai ir bijusi pietiekami konkrēta pieredze ar jātniekiem uz balta zirga, kuri nolaižas no debesīm, lai glābtu valsti un tās tautu. Viņi ir saukušies Zīgerists, Čevers, Šķēle un Repše. Attiecīgi katastrofa, neveiksminieks, sākotnēji cerīga bet pēc tam monstroza veidojuma autors, un pats savu skaļi bazūnēto principu pārkāpējs. Pat vispūkainākā persona mūsu sistēmā tomēr pēc vēlēšanām ir spiesta nodarboties ar koalīciju veidošanu. Un pat vispūkainākā persona tomēr ir tikai un vienīgi cilvēks, nevis Dievs tas kungs. Negribētu kārtējo reizi piedzīvot vilšanos.
Taču uzdevums tomēr ir smags. Jo nosacīti otrā spārnā pilnīgi noteikti veidojas sapņi par 50+1 vietu Saeimā, it īpaši ņemot vērā -- ja Rīgas domes rezultātus pārceltu uz Saeimu, "šlesušaerkovera" tandēmam tur būtu 63 vietas. Protams, Rīga nav Latvija. Diez vai Vidzemes vai Zemgales laukos kāds īpaši priecājas par "tandēmu," kurā viens spārns jūsmo par visu krievisko un nesaskata nekādu problēmu apstāklī, ka domē ir arī viens deputāts (Ivanovs), kurš "principa" pēc atsakās ar sabiedrību runāt latviešu valodā, bet otrs spārns ir gatavs raust naudu pilnīgi neatkarīgi no tādiem "maznozīmīgiem" principiem, kā tieiskums, godīgums un, jā, arī morāle. Taču vērts ņemt vērā arī to, ka Rīgas vēlēšanās ne jau tikai krievi balsoja par SC un LPP/LC. Pietiekami daudz balsu it īpaši pirmā no minētajām partijām saņēma tāpēc, ka ļaudīm ir līdz mielēm apriebies viss tas, ko "labējās" partijas mūsu valstī ir sastrādājušas. Piedevām, tas nav spārns, kuram ir tās problēmas, kādas ir otrā monētas pusē. Lielie šeptētāji no TP, ZZS un TB/LNNK nekļūst par mazākiem šeptētājiem tikai tāpēc, ka Saeimai patlaban sabiedrībā vairs uzticas tikai deputātu sievas un mīļākās, bet neviens cits ne. Diez vai tie ir politikāņi kuri nākamruden rātni noliks mandātu, sapratīs, ka ir sasmērējušies, un pārcelsies uz Indiju vai Zilo kalnu nožēlot grēkus un laboties. Stendzeniekam un Liepniekam arī nākamgad darba netrūks.
Atliek cerēt uz vēlētāju veselo saprātu. Bet arī uz pārdomātu piedāvājumu no tiem, kuri vēlas valsti vadīt. Patiesībā 50+1 vieta Saeimā kā tāda nav mērķis. "Stabilitātes garanta" vadītajai koalīcijai bija 50+6 vietas Saeimā, un tā gandrīz iznīcināja valsti un tās tautsaimniecību. Jautājums ir par to, kurā brīdī arī Latvijas vēlētājs kļūs prasīgāks tieši godīguma un tiesiskuma jomā, kurā viņš vairs neakceptēs kandidātu tikai tāpēc, ka viņam ir balti zobi, skaisti mati un bezgalīga reklāma un katra brandmūra un tilta. Ja tās joprojām ir elektorāta prasības, tad nekas nesanāks. Raugāmies vien uz to, kas patlaban darās Jūrmalā, kur acīmredzot pirms vēlēšanām neviens nevarēja sarunāt neko ne ar vienu, jo pīrāgs ir tik ļoti, ļoti, ļoti kārdinošs. Tur 15 vietas dala -- 10, jā, DESMIT politiskie spēki. Konsolidācija pret ambīcijām. Kura nākamgad izrādīsies spēcīgāka?
Jauku visiem dienu!
Šorīt Latvijas Avīzē ir plaša intervija ar Pilsoniskās savienības (PS) vadītāju un Rīgas domes deputātu Ģirtu Kristovski, kurā intervijas varonis paziņo par nudien grandiozu mērķi: "Virsuzdevums – vismaz puse 10. Saeimas mandātu – paliek." Ģ. Kristovskis atzīst, ka vienam politiskam spēkam iegūt 50,000000000000001% balsu nav reāli, viņš piesauc pēdējo partiju, kura paziņoja par šādu mērķi un atceras, ka izpildījumā 2002. gadā čiks vien sanāca. Protams, tas bija "Jaunais laiks" ar ambīciju ziņā nepārspējamo Eināru Repši priekšgalā.
Nu, redzēsim, bet īpaši reāla šī cerība nudien neliekas, un netrūkst iemeslu, kāpēc tas tā ir. Pirmkārt, PS tomēr nav neierobežots potenciālo partneru skaits. Automātiski saredzama ir divvienība ar JL vai varbūt trejvienība arī ar Aigara Štokenberga pārstāvēto Sabiedrība citai politikai. Bet tālāk? Intervijā Ģ. Kristovskis atzīst, piemēram, ka "Tautas" partija un zaļie zemnieki konsolidācijai droši vien nederēs, jo "10. Saeimas vēlēšanas jāuztver kā savdabīgs siets, kas "latviskajā" spārnā sijās un sagrupēs politiķus pēc "nopelniem"." Kādiem nopelniem? Runa ir par "attieksmi pret demokrātiju, taisnīgu varu un tiesiskumu." Vārdu sakot, acīmredzot ne par partiju, kura joprojām par savu kandidātu premjerministra amatam uzskata līdz kliņķim kompromitētu mazpilsētas bosu no Kurzemes puses. Un katrā gadījumā ne par partiju, kura bija pašā varas kalna augšpusē tad, kad valsts izpildvara demonstrēja pašu kretiniskāko attieksmi pret demokrātiju (atcerēsimies sarunu par "kvaukšķiem"), pret taisnīgu varu (atcerēsimies centienus sagraut valsts drošības sistēmu), un pret tiesiskumu (kaut vai paskatīsimies uz to, kā abas lielās "trekno gadu" partijas cīnās pret domu, ka Valsts ieņēmumu dienestā nevajadzētu strādāt cilvēkiem ar aptraipītu (maigi teikts) reputāciju).
Ārpus tā ir divas iespējas. Viena ir aplūkot to lielo sīkpartiju pleijādi, kura rušinās pa Latvijas politikas dārziņu. Šorīt uzteicama ir Latvijas Avīzes šefa Krustiņa pašnoliedzība un atturība -- garā intervijā, sev pagalam neraksturīgi, viņš nav pat iepīkstējies par sava favorīta Raivja Dzintara veidoto "Visu Latvijai!" partiju. Ir arī tāda. Ir ļoti daudz dažādu partiju, kuras, iespējams, nākamgad varēs piedāvāt procentu vai pusotru procentu balsu. Bet cik tas ir nopietni, ja tas ir jāsamēro ar personīgām ambīcijām un tomēr arī apstākli, ka ne visas "latviskās" partijas dzied no vienas un tās pašas dziesmu lapiņas (SCP uzskati par nodokļu sistēmu visnotaļ radikāli atšķiras no JL viedokļa, un tas ir tikai viens piemērs)?
Otrs variants ir meklēt nesasmērētas personas no malas. Te runa ir par tādiem ļaudīm, kā Sarmīte Ēlerte, Inguna Sudraba, Mārtiņš Bondars, Andris Piebalgs, varbūt Egīls Levits vai Vaira Vīķe-Freiberga -- nu, par ļaudīm, kuri ir darbojušies tālu no politkorumpētās varzas, kas saucas Saeima un valdība. Bet te atkal jāsaka, uzmanīgi pār tiltu. Latvijai ir bijusi pietiekami konkrēta pieredze ar jātniekiem uz balta zirga, kuri nolaižas no debesīm, lai glābtu valsti un tās tautu. Viņi ir saukušies Zīgerists, Čevers, Šķēle un Repše. Attiecīgi katastrofa, neveiksminieks, sākotnēji cerīga bet pēc tam monstroza veidojuma autors, un pats savu skaļi bazūnēto principu pārkāpējs. Pat vispūkainākā persona mūsu sistēmā tomēr pēc vēlēšanām ir spiesta nodarboties ar koalīciju veidošanu. Un pat vispūkainākā persona tomēr ir tikai un vienīgi cilvēks, nevis Dievs tas kungs. Negribētu kārtējo reizi piedzīvot vilšanos.
Taču uzdevums tomēr ir smags. Jo nosacīti otrā spārnā pilnīgi noteikti veidojas sapņi par 50+1 vietu Saeimā, it īpaši ņemot vērā -- ja Rīgas domes rezultātus pārceltu uz Saeimu, "šlesušaerkovera" tandēmam tur būtu 63 vietas. Protams, Rīga nav Latvija. Diez vai Vidzemes vai Zemgales laukos kāds īpaši priecājas par "tandēmu," kurā viens spārns jūsmo par visu krievisko un nesaskata nekādu problēmu apstāklī, ka domē ir arī viens deputāts (Ivanovs), kurš "principa" pēc atsakās ar sabiedrību runāt latviešu valodā, bet otrs spārns ir gatavs raust naudu pilnīgi neatkarīgi no tādiem "maznozīmīgiem" principiem, kā tieiskums, godīgums un, jā, arī morāle. Taču vērts ņemt vērā arī to, ka Rīgas vēlēšanās ne jau tikai krievi balsoja par SC un LPP/LC. Pietiekami daudz balsu it īpaši pirmā no minētajām partijām saņēma tāpēc, ka ļaudīm ir līdz mielēm apriebies viss tas, ko "labējās" partijas mūsu valstī ir sastrādājušas. Piedevām, tas nav spārns, kuram ir tās problēmas, kādas ir otrā monētas pusē. Lielie šeptētāji no TP, ZZS un TB/LNNK nekļūst par mazākiem šeptētājiem tikai tāpēc, ka Saeimai patlaban sabiedrībā vairs uzticas tikai deputātu sievas un mīļākās, bet neviens cits ne. Diez vai tie ir politikāņi kuri nākamruden rātni noliks mandātu, sapratīs, ka ir sasmērējušies, un pārcelsies uz Indiju vai Zilo kalnu nožēlot grēkus un laboties. Stendzeniekam un Liepniekam arī nākamgad darba netrūks.
Atliek cerēt uz vēlētāju veselo saprātu. Bet arī uz pārdomātu piedāvājumu no tiem, kuri vēlas valsti vadīt. Patiesībā 50+1 vieta Saeimā kā tāda nav mērķis. "Stabilitātes garanta" vadītajai koalīcijai bija 50+6 vietas Saeimā, un tā gandrīz iznīcināja valsti un tās tautsaimniecību. Jautājums ir par to, kurā brīdī arī Latvijas vēlētājs kļūs prasīgāks tieši godīguma un tiesiskuma jomā, kurā viņš vairs neakceptēs kandidātu tikai tāpēc, ka viņam ir balti zobi, skaisti mati un bezgalīga reklāma un katra brandmūra un tilta. Ja tās joprojām ir elektorāta prasības, tad nekas nesanāks. Raugāmies vien uz to, kas patlaban darās Jūrmalā, kur acīmredzot pirms vēlēšanām neviens nevarēja sarunāt neko ne ar vienu, jo pīrāgs ir tik ļoti, ļoti, ļoti kārdinošs. Tur 15 vietas dala -- 10, jā, DESMIT politiskie spēki. Konsolidācija pret ambīcijām. Kura nākamgad izrādīsies spēcīgāka?
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2009. gada 8. augusts
Meistarīgs piemērs par ķengu raksta rakstīšanu
Labdien, lasītāji!
Šodien Atkarīgās Rīta Avīzes pielikumā "Mēs" ir hrestomātisks piemērs par to, kā rakstīt ķengu rakstu. Autore Antra Gabre ir nolēmusi ņemt priekšā kādreizējo laikraksta Diena galveno redaktori Sarmīti Ēlerti. Laikam jau tāpēc, ka pēdējā ir likusi saprast, ka viņas nākotne varētu būt saistīta ar politiku.
Materiālā tiek apcerēta Dienas izveidošana un privatizācija -- lieki teikt, ka Ventspils Naftas orgānam šis process nav bijis pa prātam, lai arī tikpat būtiskus jautājumus par VN privatizāciju varētu uzdot vēl un vēl. Informācijas avoti A. Gabres materiālā ir tādi žurnālistikas "korifeji," kā Dzintars Zaļūksnis un Viktors Daugmalis, pēdējais S. Ēlertei pārmet "proebrejisku kosmopolītismu," no kā laikam būtu jāsecina, ka "pareizāks" variants būtu bijis antisemītisks provinciālisms. Citēti tādi politiskie smagsvari, kā "stabilitātes garants" un "buldozers," kuri Dienā ir kritizēti pietiekami daudz un bieži, un absolūti ne bez pamata. A. Gabre atļaujas kļūt par orākulu: "Atceroties, cik skarbu un pazemojoši pasniegtu kritiku izpelnījās tikko ieceltais Valsts prezidents Valdis Zatlers, jāvaicā, vai tiešām tas tika darīts augstu ētikas kritēriju vārdā. (..) Ārsta Zatlera vietā varēja būt jebkurš cits -- arī viņš dabūtu trūkties." Te, par laimi, lien laukā A. Gabres un viņas darba devēja āža kāja, jo vispār citi droši vien teiktu, ka V. Zatlers tika ievēlēts, nevis iecelts, bet patiesībā jau viņš tika iecelts vai iebīdīts. Un "jebkurš cits" tomēr nebūtu bijis cilvēks, kurš izvairījās no nodokļiem un meloja valsts amatpersonas deklarācijā. A. Gabre materiālā neatrod par vajadzīgu atcerēties visus līkločus, kādi minētajā laika posmā parādījās Atkarīgās komentāru lappusē, kur vairāki autori ar Krautmani priekšgalā pat ļoti centās izstrādāt pārliecinošu argumentu par to, kāpēc nodokļu nemaksāšana un melošana patiesībā nav nekas slikts, un nodokļu nemaksātājs un melis ir pats, pats labākais valsts prezidents, kādu vien var iedomāties.
Dienai S. Ēlertes izpildījumā tiek pārmesta arī nekonsekvence: "Dienas stils bija atbalstīt katru nākamo varas partiju -- vispirms Latvijas ceļu, tad Tautas partiju, tagad Jauno laiku." To arī Turības asoc. prof. Ainārs Dimants (A. Gabre kaut kā ir piemirsusi pieminēt, ka viņš pats ilgus gadus bija Dienas komentētājs) nosauc par konsekvences trūkumu. Šī nu ir lieta, kas man vienmēr bijusi interesanta, šī pārliecība, ka reiz cilvēkam ir viedoklis, tas nedrīkst mainīties nemaz un nekad, ja arī ir mainījušies apstākļi. Visas trīs minētās partijas arī manā skatījumā dzīvi sāka daudzsološi un pēc tam pievīla. Arī man ir nācies klausīties pārmetumus par to, ka kādreiz esmu par tām runājis pozitīvi un citreiz -- negatīvi. Tas, ka mainoties apstākļiem mainās arī viedoklis -- tas šādiem tādiem cilvēkiem nav akceptējami. Protams, Atkarīgajai tas nav svarīgi. Laikraksta galvenais un nozīmīgākais raison d'etre ir Puzes ķeizariņa un viņa interešu aptekalēšana, pilnīgi viss pārējais ir vērtējams tikai un vienīgi caur prizmu par to, vai un kā tas ietekmē vai neietekmē minētās intereses. Tāpēc jau histēriskā cīņa pret Jauno laiku un Latvijas Ģenerālprokuratūru, nemaz nerunājot par starptautiski atzīto pretkorupcijas organizāciju Transparency International un tās filiāli Latvijā. Ģenerālprokuratūra Atkarīgās komentāru lappusē parādās vai nu kā pati nekompetentākā iestāde, kāda jebkad bijusi visas pasaules vēsturē, vai arī visrafinētākā, viltīgākā un smalkākā sazvērestību organizācija, kāda vien ir iedomājama. Arī tas ir atkarīgs no tā, kā Ģenerālprokuratūra attiecīgajā brīdī ietekmē Puzes ķeizariņu un viņa intereses.
Nekur materiālā, kura centrā ir Sarmīte Ēlerte un, kā to apraksta Antra Gabre, "vienas sievietes ambīcijas," nav nekā, kas liecinātu, ka A. Gabre informācijas vākšanas procesa laikā būtu sazinājusies arī ar pašu stāsta varoni. Tā nu būtu visnotaļ elementāra žurnālistikas prasība, un materiālā varētu kaut vai būt teikums "Es sazinājos ar S. Ēlerti, bet viņa atteicās ar mani runāt." Jā, tā tas būtu, ja tas būtu piemērs par žurnālistiku. Ķengu rakstam, kurš vairāk par visu liecina, ka Atkarīgā sāk gatavoties nākamajām Saeimas vēlēšanām, tas laikam nav vajadzīgs. Galu galā, pat virsrakstā autore ir jutusies spiesta apgalvot, ka Sarmītes Ēlertes biogrāfijas fakti esot "garlaicīgi." Un tas nu laikam ir vienkārši lielisks iemesls, kāpēc uzšņāpt materiālu uz veselām trim žurnāla lapām.
Jauku visiem dienu!
Šodien Atkarīgās Rīta Avīzes pielikumā "Mēs" ir hrestomātisks piemērs par to, kā rakstīt ķengu rakstu. Autore Antra Gabre ir nolēmusi ņemt priekšā kādreizējo laikraksta Diena galveno redaktori Sarmīti Ēlerti. Laikam jau tāpēc, ka pēdējā ir likusi saprast, ka viņas nākotne varētu būt saistīta ar politiku.
Materiālā tiek apcerēta Dienas izveidošana un privatizācija -- lieki teikt, ka Ventspils Naftas orgānam šis process nav bijis pa prātam, lai arī tikpat būtiskus jautājumus par VN privatizāciju varētu uzdot vēl un vēl. Informācijas avoti A. Gabres materiālā ir tādi žurnālistikas "korifeji," kā Dzintars Zaļūksnis un Viktors Daugmalis, pēdējais S. Ēlertei pārmet "proebrejisku kosmopolītismu," no kā laikam būtu jāsecina, ka "pareizāks" variants būtu bijis antisemītisks provinciālisms. Citēti tādi politiskie smagsvari, kā "stabilitātes garants" un "buldozers," kuri Dienā ir kritizēti pietiekami daudz un bieži, un absolūti ne bez pamata. A. Gabre atļaujas kļūt par orākulu: "Atceroties, cik skarbu un pazemojoši pasniegtu kritiku izpelnījās tikko ieceltais Valsts prezidents Valdis Zatlers, jāvaicā, vai tiešām tas tika darīts augstu ētikas kritēriju vārdā. (..) Ārsta Zatlera vietā varēja būt jebkurš cits -- arī viņš dabūtu trūkties." Te, par laimi, lien laukā A. Gabres un viņas darba devēja āža kāja, jo vispār citi droši vien teiktu, ka V. Zatlers tika ievēlēts, nevis iecelts, bet patiesībā jau viņš tika iecelts vai iebīdīts. Un "jebkurš cits" tomēr nebūtu bijis cilvēks, kurš izvairījās no nodokļiem un meloja valsts amatpersonas deklarācijā. A. Gabre materiālā neatrod par vajadzīgu atcerēties visus līkločus, kādi minētajā laika posmā parādījās Atkarīgās komentāru lappusē, kur vairāki autori ar Krautmani priekšgalā pat ļoti centās izstrādāt pārliecinošu argumentu par to, kāpēc nodokļu nemaksāšana un melošana patiesībā nav nekas slikts, un nodokļu nemaksātājs un melis ir pats, pats labākais valsts prezidents, kādu vien var iedomāties.
Dienai S. Ēlertes izpildījumā tiek pārmesta arī nekonsekvence: "Dienas stils bija atbalstīt katru nākamo varas partiju -- vispirms Latvijas ceļu, tad Tautas partiju, tagad Jauno laiku." To arī Turības asoc. prof. Ainārs Dimants (A. Gabre kaut kā ir piemirsusi pieminēt, ka viņš pats ilgus gadus bija Dienas komentētājs) nosauc par konsekvences trūkumu. Šī nu ir lieta, kas man vienmēr bijusi interesanta, šī pārliecība, ka reiz cilvēkam ir viedoklis, tas nedrīkst mainīties nemaz un nekad, ja arī ir mainījušies apstākļi. Visas trīs minētās partijas arī manā skatījumā dzīvi sāka daudzsološi un pēc tam pievīla. Arī man ir nācies klausīties pārmetumus par to, ka kādreiz esmu par tām runājis pozitīvi un citreiz -- negatīvi. Tas, ka mainoties apstākļiem mainās arī viedoklis -- tas šādiem tādiem cilvēkiem nav akceptējami. Protams, Atkarīgajai tas nav svarīgi. Laikraksta galvenais un nozīmīgākais raison d'etre ir Puzes ķeizariņa un viņa interešu aptekalēšana, pilnīgi viss pārējais ir vērtējams tikai un vienīgi caur prizmu par to, vai un kā tas ietekmē vai neietekmē minētās intereses. Tāpēc jau histēriskā cīņa pret Jauno laiku un Latvijas Ģenerālprokuratūru, nemaz nerunājot par starptautiski atzīto pretkorupcijas organizāciju Transparency International un tās filiāli Latvijā. Ģenerālprokuratūra Atkarīgās komentāru lappusē parādās vai nu kā pati nekompetentākā iestāde, kāda jebkad bijusi visas pasaules vēsturē, vai arī visrafinētākā, viltīgākā un smalkākā sazvērestību organizācija, kāda vien ir iedomājama. Arī tas ir atkarīgs no tā, kā Ģenerālprokuratūra attiecīgajā brīdī ietekmē Puzes ķeizariņu un viņa intereses.
Nekur materiālā, kura centrā ir Sarmīte Ēlerte un, kā to apraksta Antra Gabre, "vienas sievietes ambīcijas," nav nekā, kas liecinātu, ka A. Gabre informācijas vākšanas procesa laikā būtu sazinājusies arī ar pašu stāsta varoni. Tā nu būtu visnotaļ elementāra žurnālistikas prasība, un materiālā varētu kaut vai būt teikums "Es sazinājos ar S. Ēlerti, bet viņa atteicās ar mani runāt." Jā, tā tas būtu, ja tas būtu piemērs par žurnālistiku. Ķengu rakstam, kurš vairāk par visu liecina, ka Atkarīgā sāk gatavoties nākamajām Saeimas vēlēšanām, tas laikam nav vajadzīgs. Galu galā, pat virsrakstā autore ir jutusies spiesta apgalvot, ka Sarmītes Ēlertes biogrāfijas fakti esot "garlaicīgi." Un tas nu laikam ir vienkārši lielisks iemesls, kāpēc uzšņāpt materiālu uz veselām trim žurnāla lapām.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2009. gada 6. augusts
"Baby box"
Labrīt, lasītāji!
To ļautiņu starpā, kuri uzskata, ka gejiem un lesbietēm nav tiesību eksistēt vispār, populārs arguments ir par homoseksuāli orientētu cilvēku bezatbildību pret sabiedrību, tipa, ja visi ļaudis pasaulē būtu geji, tad nevienam vairs nedzimtu bērni, un sabiedrība drīz vien izmirtu. Uz ko visbiežāk nākas atbildēt -- jā, un ja gejiem un lesbietēm būtu ritentiņi, viņi un viņas būtu autobusi vai motorolleri, bet tā nav, tieši tāpat, kā nekad nav bijusi un nekad nebūs situācija, kurā visi pasaules iedzīvotāji ir geji.
Taču par bezatbildību šorīt nācās domāt heteroseksuālās kategorijās. Dienā šodien ir stāsts par plānu, Latvijā izveidot tā dēvēto "baby box", vai jaundzimušā kastīti. Doma ir lūk, kāda: Ja kāda sieviete vai meitene ir dzemdējusi bērnu un to negrib, viņai nav vairs jaundzimušais jāatstāj kāpņu telpā vai miskastē. Viņa var doties uz šo "baby box," atvērt durtiņas, ielikt bērniņu gultiņā, kas ir otrpus durvīm, aizvērt durvis un doties projām. Durtiņas pēc tam no ārpuses vairs nevar atvērt. Šāda sistēma jau esot izveidota šur tur citur Eiropā un pasaulē.
Protams, tas ir daudzreiz labāk, nekā jaundzimušu bērnu atstāt izgāztuvē. Taču tiem, kuri mūsu valstī ir tik ļoti drausmīgi satraukušies par sabiedrisko morāli tad, kad tuvojas draudzības dienu pasākumi, noteikti derētu padomāt arī par šo lietu. Jo mazā radībiņa, kuru ir paredzēts likt "baby box", ir radusies ne jau viena, bet divu cilvēku lēmuma rezultātā. Un šis lēmums ir aprakstāms ar ļoti vienkāršu domu: "Šoreiz prezi nelietosim." Lūk, bezatbildība. Jo runa ir ne vien par iespēju, ka meitene kļūs par grūtnieci brīdī, kad viņa nebūt uz to nav gatava. (Dienā ir citēta Dzemdību nama pārstāve sakām, ka dažbrīd tur uzrodas kāda jaunkundze, kura dzemdē bērnu slepus, lai vecāki par to neuzzinātu, un tad nu acīmredzot ir jārunā par stipri neapķērīgiem vai vismaz kaut kur citur dzīvojošiem vecākiem.) Runa ir arī par seksuāli transmisīvām slimībām, kuru mūsdienās nudien netrūkst. Nemaz nerunājot par psiholoģisko faktoru meitenei, kura jūtas spiesta atteikties pati no sava bērna.
Televīzijas, kino un it īpaši interneta ietekmē bērni patlaban "pieaug" ļoti, ļoti daudz ātrāk, nekā tas bija pirms 20 vai 30 gadiem vai senāk. Tie paši "morāles" sargi var doties arī uz Vecrīgu un aplūkot augstpapēžos, īsos jo īsos bruncīšos un saspīlētā topiņā tērptas un līdz maksimumam sagrimētas meitenes, kurām, ja viņām ir 18 gadu, tad saule aust rietumos un debesis ir zaļas. Ja šīs meitenes, kā arī puiši, kuri viņas aplido, neko nezina par tā dēvēto "drošo seksu," tad briesmas ir pat ļoti, ļoti iespējamas. Pat bez grūtniecības, arī sifiliss, gonoreja un, Dievs pasargi, HIV vīruss nav nekas jauks un patīkams. Saku vēlreiz -- ja bezatbildības rezultātā ir dzimis negribēts bērniņš, tad "baby box" noteikti ir labāks variants par vietu zem krūma parkā. Bet bezatbildība tādā gadījumā ir bijusi ne tikai meitenē un puisī, kurš ir bērniņa tēvs. Runa ir arī par vecākiem, par skolu ... un arī par tām baznīcām, kuras apgalvo, ka viss, kas ir vajadzīgs, ir pateikt nē. Tīņi nemēdz būt tie, kuri prot pateikt nē. Un tāpēc acīmredzot arī mūsu valstī ir vajadzīgs "baby box."
Jauku visiem dienu.
To ļautiņu starpā, kuri uzskata, ka gejiem un lesbietēm nav tiesību eksistēt vispār, populārs arguments ir par homoseksuāli orientētu cilvēku bezatbildību pret sabiedrību, tipa, ja visi ļaudis pasaulē būtu geji, tad nevienam vairs nedzimtu bērni, un sabiedrība drīz vien izmirtu. Uz ko visbiežāk nākas atbildēt -- jā, un ja gejiem un lesbietēm būtu ritentiņi, viņi un viņas būtu autobusi vai motorolleri, bet tā nav, tieši tāpat, kā nekad nav bijusi un nekad nebūs situācija, kurā visi pasaules iedzīvotāji ir geji.
Taču par bezatbildību šorīt nācās domāt heteroseksuālās kategorijās. Dienā šodien ir stāsts par plānu, Latvijā izveidot tā dēvēto "baby box", vai jaundzimušā kastīti. Doma ir lūk, kāda: Ja kāda sieviete vai meitene ir dzemdējusi bērnu un to negrib, viņai nav vairs jaundzimušais jāatstāj kāpņu telpā vai miskastē. Viņa var doties uz šo "baby box," atvērt durtiņas, ielikt bērniņu gultiņā, kas ir otrpus durvīm, aizvērt durvis un doties projām. Durtiņas pēc tam no ārpuses vairs nevar atvērt. Šāda sistēma jau esot izveidota šur tur citur Eiropā un pasaulē.
Protams, tas ir daudzreiz labāk, nekā jaundzimušu bērnu atstāt izgāztuvē. Taču tiem, kuri mūsu valstī ir tik ļoti drausmīgi satraukušies par sabiedrisko morāli tad, kad tuvojas draudzības dienu pasākumi, noteikti derētu padomāt arī par šo lietu. Jo mazā radībiņa, kuru ir paredzēts likt "baby box", ir radusies ne jau viena, bet divu cilvēku lēmuma rezultātā. Un šis lēmums ir aprakstāms ar ļoti vienkāršu domu: "Šoreiz prezi nelietosim." Lūk, bezatbildība. Jo runa ir ne vien par iespēju, ka meitene kļūs par grūtnieci brīdī, kad viņa nebūt uz to nav gatava. (Dienā ir citēta Dzemdību nama pārstāve sakām, ka dažbrīd tur uzrodas kāda jaunkundze, kura dzemdē bērnu slepus, lai vecāki par to neuzzinātu, un tad nu acīmredzot ir jārunā par stipri neapķērīgiem vai vismaz kaut kur citur dzīvojošiem vecākiem.) Runa ir arī par seksuāli transmisīvām slimībām, kuru mūsdienās nudien netrūkst. Nemaz nerunājot par psiholoģisko faktoru meitenei, kura jūtas spiesta atteikties pati no sava bērna.
Televīzijas, kino un it īpaši interneta ietekmē bērni patlaban "pieaug" ļoti, ļoti daudz ātrāk, nekā tas bija pirms 20 vai 30 gadiem vai senāk. Tie paši "morāles" sargi var doties arī uz Vecrīgu un aplūkot augstpapēžos, īsos jo īsos bruncīšos un saspīlētā topiņā tērptas un līdz maksimumam sagrimētas meitenes, kurām, ja viņām ir 18 gadu, tad saule aust rietumos un debesis ir zaļas. Ja šīs meitenes, kā arī puiši, kuri viņas aplido, neko nezina par tā dēvēto "drošo seksu," tad briesmas ir pat ļoti, ļoti iespējamas. Pat bez grūtniecības, arī sifiliss, gonoreja un, Dievs pasargi, HIV vīruss nav nekas jauks un patīkams. Saku vēlreiz -- ja bezatbildības rezultātā ir dzimis negribēts bērniņš, tad "baby box" noteikti ir labāks variants par vietu zem krūma parkā. Bet bezatbildība tādā gadījumā ir bijusi ne tikai meitenē un puisī, kurš ir bērniņa tēvs. Runa ir arī par vecākiem, par skolu ... un arī par tām baznīcām, kuras apgalvo, ka viss, kas ir vajadzīgs, ir pateikt nē. Tīņi nemēdz būt tie, kuri prot pateikt nē. Un tāpēc acīmredzot arī mūsu valstī ir vajadzīgs "baby box."
Jauku visiem dienu.
trešdiena, 2009. gada 5. augusts
Fui, Ērika Grīnberga! Fui, fui, Aldi Brikmani!
Labrīt, lasītāji! Pirms pāris nedēļām man e-pasta kastītē iekrita pasts no kādas Ērikas Grīnbergas, kura jautri man paziņoja lūk, ko: "Tulks ar 12 gadu pieredzi piedava par draudzigam cenam rakstiskos tulkosanas pakalpojumus uz/no anglu, latviesu un krievu valodam."
Man uz šo paziņojumu bija reakcija, kura dalījās vairākās daļās. Pirmkārt, es pats esmu tulks. Man šajā jomā ir jau gandrīz 20 gadu pieredze. Manas cenas ir tik draudzīgas, ka reizēm nācies dzirdēt sūdzības no tulkošanas kantoriem par dempingu. Tiesa, es nevaru piedāvāt "rakstiskos tulkošanas pakalpojumus" uz/no krievu valodas, jo to neprotu. Toties, atšķirībā no Ē. Grīnbergas, es piedāvāju arī runiskos tulkošanas pakalpojumus, piemēram, vakar preses konferencē par japāņu lidmašīnu, kura atlidojusi uz mūsu krastiem. Arī sinhronās tulkošanas pakalpojumus. Likās jocīgi, ka Ērika Grīnberga savus "rakstiskos tulkošanas pakalpojumus" piedāvā tieši man (piedevām bez jebkādām garumzīmēm vai mīkstinājuma zīmēm, kas par profesionālismu nu gan īpaši neliecina).
Protams, svarīgāka bija reakcijas otra daļa, proti -- sasodīts, ka nolādētais un nolādējamais process, kas saucas spams un spamošana nu ir nonācis arī pie mums! Ja es sekotu visam tam, kas man uz e-pastu ir atsūtīts no angliski runājošās pasaules, es būtu miljardieris pateicoties loterijām un mirušiem nigēriešiem, man mājai būtu ļoti skaists alumīnija apšuvums, un mans krāniņš, piedodiet, būtu vismaz divarpus metrus garš. Protams, es neesmu nupat nokritis no kartupeļu vāģa. Es zinu, ka mirušiem nigēriešiem nemēdz būt miljoni, kurus viņi vēlas uzdāvināt tieši man, un es arī zinu -- ja būtu tablete, kura automātiski lielāku pataisa vienu ķermeņa daļu, tad vai lielākas nekļūtu arī visas pārējās ķermeņa daļas? Jo divmetrīgs kājas īkšķis man nudien nav vajadzīgs.
Bet galvenais ir tas, ka šis ir process, kuru citādi, kā par cūcību nav aprakstāms. Un šodien Dienā ir raksts, kurā ir paskaidrots, kā latviešu spamotāji tiek pie e-pasta adresēm. Kāds censonis, kurš materiālā identificēts kā Jānis, ir sācis izsūtīt e-pastus ar šādu piedāvājumu: "Pārdodu Latvijas iedzīvotāju e-pastus!" Kolēģis Ivo Leitāns "Jāni" ir sazvanījis, un Jānis ir apgalvojis, ka viss ir likumīgi -- adreses viņš esot dabūjis "no adminiem, kas strādā portālos. (..) Es visu parādīšu un izstāstīšu." Ērikas Grīnbergas un viņai līdzīgo rīcība esot likumīga, ja gada laikā netiek sūtīti vairāk par deviņiem šādiem e-pastiem. Diemžēl, likumā ir teikts, ka privātpersonai tādu drīkst sūtīt tikai ar iepriekšēju piekrišanu. Nepazīstu nevienu Ēriku Grīnbergu. Draugos.lv viņas ir divas. Vienai ir 22 gadu, diez vai ir 12 gadu pieredze ar tulkošanu. Otra vecumu nav norādījusi. Varbūt arī tā nav viņa. Bet vienalga, kura ir "pareizā" Ērika Grīnberga, kratu pirkstu viņas virzienā: Fui, Ērika! Fui! Un fui, Aldi Brikmani, kurš tikai vakar man atsūtīja šādu paziņojumu (atkal bez garumzīmēm un atkal radot lielas šaubas par profesionalitāti): "Piedavajam Jusu uznemumam par FIKSETU SAMAKSU iegut profesionalas marketinga komandas pakalpojumus." "Unzemumam?" Ar vai bez garumzīmēm es neesmu uzņēmums. Un arī A. Brikmaņa atsūtītais e-pasts nav nekas cits, kā spams.
Ceru, ka Datu Valsts inspekcija "Jāni," Ēriku un Aldi ņems pie dziesmas. Zinu, ka mūsdienās ļaudīm jāreklamējas, kā vien prot. Ekonomiskās krīzes laikā nudien varbūt kādam "uznemumam" derētu "profesionalas marketinga komandas" pakalpojumi par "FIKSETU SAMAKSU." Bet bombardēšana ar e-pastiem tomēr mūsu valstī likumīga nav. Saku vēlreiz: Fui, "Jāni"! Fui, Ērika. Fui, Aldi. Kauns! Un, starp citu, milzonīgi liels fui jekburam "adminam" jebkurā "portālā," kurš ir tirgojies ar sava portāla adresēm. Fui, fui, fui!
Jauku visiem dienu. Izņemot spamotājus -- viņiem lai uzkrīt meteors!
Man uz šo paziņojumu bija reakcija, kura dalījās vairākās daļās. Pirmkārt, es pats esmu tulks. Man šajā jomā ir jau gandrīz 20 gadu pieredze. Manas cenas ir tik draudzīgas, ka reizēm nācies dzirdēt sūdzības no tulkošanas kantoriem par dempingu. Tiesa, es nevaru piedāvāt "rakstiskos tulkošanas pakalpojumus" uz/no krievu valodas, jo to neprotu. Toties, atšķirībā no Ē. Grīnbergas, es piedāvāju arī runiskos tulkošanas pakalpojumus, piemēram, vakar preses konferencē par japāņu lidmašīnu, kura atlidojusi uz mūsu krastiem. Arī sinhronās tulkošanas pakalpojumus. Likās jocīgi, ka Ērika Grīnberga savus "rakstiskos tulkošanas pakalpojumus" piedāvā tieši man (piedevām bez jebkādām garumzīmēm vai mīkstinājuma zīmēm, kas par profesionālismu nu gan īpaši neliecina).
Protams, svarīgāka bija reakcijas otra daļa, proti -- sasodīts, ka nolādētais un nolādējamais process, kas saucas spams un spamošana nu ir nonācis arī pie mums! Ja es sekotu visam tam, kas man uz e-pastu ir atsūtīts no angliski runājošās pasaules, es būtu miljardieris pateicoties loterijām un mirušiem nigēriešiem, man mājai būtu ļoti skaists alumīnija apšuvums, un mans krāniņš, piedodiet, būtu vismaz divarpus metrus garš. Protams, es neesmu nupat nokritis no kartupeļu vāģa. Es zinu, ka mirušiem nigēriešiem nemēdz būt miljoni, kurus viņi vēlas uzdāvināt tieši man, un es arī zinu -- ja būtu tablete, kura automātiski lielāku pataisa vienu ķermeņa daļu, tad vai lielākas nekļūtu arī visas pārējās ķermeņa daļas? Jo divmetrīgs kājas īkšķis man nudien nav vajadzīgs.
Bet galvenais ir tas, ka šis ir process, kuru citādi, kā par cūcību nav aprakstāms. Un šodien Dienā ir raksts, kurā ir paskaidrots, kā latviešu spamotāji tiek pie e-pasta adresēm. Kāds censonis, kurš materiālā identificēts kā Jānis, ir sācis izsūtīt e-pastus ar šādu piedāvājumu: "Pārdodu Latvijas iedzīvotāju e-pastus!" Kolēģis Ivo Leitāns "Jāni" ir sazvanījis, un Jānis ir apgalvojis, ka viss ir likumīgi -- adreses viņš esot dabūjis "no adminiem, kas strādā portālos. (..) Es visu parādīšu un izstāstīšu." Ērikas Grīnbergas un viņai līdzīgo rīcība esot likumīga, ja gada laikā netiek sūtīti vairāk par deviņiem šādiem e-pastiem. Diemžēl, likumā ir teikts, ka privātpersonai tādu drīkst sūtīt tikai ar iepriekšēju piekrišanu. Nepazīstu nevienu Ēriku Grīnbergu. Draugos.lv viņas ir divas. Vienai ir 22 gadu, diez vai ir 12 gadu pieredze ar tulkošanu. Otra vecumu nav norādījusi. Varbūt arī tā nav viņa. Bet vienalga, kura ir "pareizā" Ērika Grīnberga, kratu pirkstu viņas virzienā: Fui, Ērika! Fui! Un fui, Aldi Brikmani, kurš tikai vakar man atsūtīja šādu paziņojumu (atkal bez garumzīmēm un atkal radot lielas šaubas par profesionalitāti): "Piedavajam Jusu uznemumam par FIKSETU SAMAKSU iegut profesionalas marketinga komandas pakalpojumus." "Unzemumam?" Ar vai bez garumzīmēm es neesmu uzņēmums. Un arī A. Brikmaņa atsūtītais e-pasts nav nekas cits, kā spams.
Ceru, ka Datu Valsts inspekcija "Jāni," Ēriku un Aldi ņems pie dziesmas. Zinu, ka mūsdienās ļaudīm jāreklamējas, kā vien prot. Ekonomiskās krīzes laikā nudien varbūt kādam "uznemumam" derētu "profesionalas marketinga komandas" pakalpojumi par "FIKSETU SAMAKSU." Bet bombardēšana ar e-pastiem tomēr mūsu valstī likumīga nav. Saku vēlreiz: Fui, "Jāni"! Fui, Ērika. Fui, Aldi. Kauns! Un, starp citu, milzonīgi liels fui jekburam "adminam" jebkurā "portālā," kurš ir tirgojies ar sava portāla adresēm. Fui, fui, fui!
Jauku visiem dienu. Izņemot spamotājus -- viņiem lai uzkrīt meteors!
otrdiena, 2009. gada 4. augusts
Par "jaunu 1934. gadu" un "kristīgo totalitārismu" -- paralēles
Labrīt, lasītāji!
Šorīt Latvijas Avīzē laikraksta kādreizējais avīzes līdzstrādnieks un partijas Visu Latvijai! līderis (arī laikā, kad skaitījās "žurnālists") Raivis Dzintars piedāvā savas pārdomas par tā dēvēto labējo partiju konsolidēšanos Latvijā. Autors pasūrojas par to, ka viņa pārstāvētais politiskais spēks šajā jautājumā nav sadzirdēts, laikam nejūtot, ka plašākā politsabiedrība reti ieklausās partijā, kurai līdz pieciem procentiem balsu ir bijis sūri grūti aizsniegties. Taču tad nāk patiešām baisā pēdējā komentāra rindkopa:
"Pieļauju, ka Latvijas pilsoņi partijām varētu pat piedot vienu otru pagātnes grēku, ja tās izveidotu tiešām plašu un spēcīgu vēlēšanu apvienību (..). Ja partijas to nespēs, tad atliek vien cerēt uz jauna 1934. gada atkārtošanos."
Jēziņ! Lai nu paliek tā pagātnes grēku piedošana, lai gan es personīgi neesmu gatavs tām partijām, kuras pie varas kloķiem bijušas visus šos pēdējos 10 gadus piedot neko. Jaunu 1934. gadu??! R. Dzintaram ambīciju netrūkst, varbūt Ulmaņa lomā viņš saredz pats sevi, bet puisis vēl jauniņš, vien 26 gadiņi. Tāpēc acīmredzot būs jāpiemeklē kāds cits, kas būs gatavs uzņemties ... diktatora lomu. Kas būs gatavs nodrošināt Latvijas izslēgšanu no Eiropas Savienības un NATO. Kas būs gatavs Latviju ierindot vienā strīpā ar Baltkrieviju, Krieviju, Zimbabvi un citām valstīm un "valstīm," kurās viens cilvēks nosaka visu ko pēc kārtas. Kas būs gatavs kļūt par Latvijas nodevēju vistīrākajā veidā. Jo pilnīgi vienalga, ko Kārlis Ulmanis darīja vai nedarīja, lai atveseļotu Latvijas tautsaimniecību, viņš bija diktators, viņa politiskie pretinieki sēdējā cietumā un koncentrācijas nometnē kā politiskie cietumnieki, un viņš kā diktators nolēma, ka latviešiem ir jāpaliek savā vietā un tāpēc pēc mazliet mazāk, kā pēc gada, pietiekami daudzos gadījumos jākāpj vilcienā uz iznīcību Sibīrijas tālajos ziemeļos. Pieļausim, ka tas nav gluži tas, kas R. Dzintaram ir padomā, bet arī cerēsim, ka šī nu būs saucēja balss plašā un tukšā tuksnesī. "Jauns 1934. gads." Johaidī!
Jo 1934. gadā pasaulē darījās vēl šis tas, kam atbalsis joprojām ir arī mūsu valstī. Vispirms, lūdzu, nevienam neuzskatīt, ka nākamo jautājumu jebkādā veidā saistu ar Raivi Dzintaru un viņa partiju. Cik man zināms, viņam un tai ar to nebija nekāda sakara. Bet pirms kāda laika, sektanti no Kazahstānas lepnākā dēla "draudzes" Pārdaugavā atcerējās mācību no Hitlera -- ja kādam ir tev netīkamas idejas, tad pareizais variants ir sadedzināt visu, ko viņš ir rakstījis. Sektantiem no Pārdaugavas, piemēram, netīk Jāņa Jaunsudrabiņa daiļrade. Viņiem netīk Mārtiņa Zandberga dziesmu izlase. Viņiem netīk latviešu bērnu literatūra. Jo tā esot "pagāniska." Ir bijis gluži uzjautrinoši raudzīties, kā tie mūsu valsts reliģikorpopolitiskās pasaules pārstāvji, kuriem sektanti no Pārdaugavas ir vajadzīgi kā redzamākie minētās pasaules kvazioficiālās homofobijas bļaustīgākie pārstāvji, kopš tam ir locījušies skaidrojumos par to, ka nu, tā jau laikam droši vien, ja tā padomā, būtībā acīmredzot nevajadzēja, bet, nu bet, nu bet...
Nē, nekādi bet. Grāmatu dedzināšana pasaulē ir process "ar bārdu," bet īpašu "slavu" tas ieguva tieši nacistu izpildījumā, tajā skaitā 1944. gadā tika nodedzināta viena no pasaules nozīmīgākajām bibliotēkām Varšavā. Saiknes ar R. Dzintara pārdomām par "jaunu 1934. gadu" veidoju tāpēc, ka Pārdaugavas sektantu Kazahstānas mīlulis kādreiz ir apcerējis domu, ka Latvijā esot vajadzīgs "kristīgs totalitārisms." To, protams, neviens viņam nedos. Bet "stipro roku" var meklēt visādās vietās. Vienīgi jācer, ka nevienam tādu neizdosies atrast. Nekādā kontekstā.
Jauku visiem dienu!
Šorīt Latvijas Avīzē laikraksta kādreizējais avīzes līdzstrādnieks un partijas Visu Latvijai! līderis (arī laikā, kad skaitījās "žurnālists") Raivis Dzintars piedāvā savas pārdomas par tā dēvēto labējo partiju konsolidēšanos Latvijā. Autors pasūrojas par to, ka viņa pārstāvētais politiskais spēks šajā jautājumā nav sadzirdēts, laikam nejūtot, ka plašākā politsabiedrība reti ieklausās partijā, kurai līdz pieciem procentiem balsu ir bijis sūri grūti aizsniegties. Taču tad nāk patiešām baisā pēdējā komentāra rindkopa:
"Pieļauju, ka Latvijas pilsoņi partijām varētu pat piedot vienu otru pagātnes grēku, ja tās izveidotu tiešām plašu un spēcīgu vēlēšanu apvienību (..). Ja partijas to nespēs, tad atliek vien cerēt uz jauna 1934. gada atkārtošanos."
Jēziņ! Lai nu paliek tā pagātnes grēku piedošana, lai gan es personīgi neesmu gatavs tām partijām, kuras pie varas kloķiem bijušas visus šos pēdējos 10 gadus piedot neko. Jaunu 1934. gadu??! R. Dzintaram ambīciju netrūkst, varbūt Ulmaņa lomā viņš saredz pats sevi, bet puisis vēl jauniņš, vien 26 gadiņi. Tāpēc acīmredzot būs jāpiemeklē kāds cits, kas būs gatavs uzņemties ... diktatora lomu. Kas būs gatavs nodrošināt Latvijas izslēgšanu no Eiropas Savienības un NATO. Kas būs gatavs Latviju ierindot vienā strīpā ar Baltkrieviju, Krieviju, Zimbabvi un citām valstīm un "valstīm," kurās viens cilvēks nosaka visu ko pēc kārtas. Kas būs gatavs kļūt par Latvijas nodevēju vistīrākajā veidā. Jo pilnīgi vienalga, ko Kārlis Ulmanis darīja vai nedarīja, lai atveseļotu Latvijas tautsaimniecību, viņš bija diktators, viņa politiskie pretinieki sēdējā cietumā un koncentrācijas nometnē kā politiskie cietumnieki, un viņš kā diktators nolēma, ka latviešiem ir jāpaliek savā vietā un tāpēc pēc mazliet mazāk, kā pēc gada, pietiekami daudzos gadījumos jākāpj vilcienā uz iznīcību Sibīrijas tālajos ziemeļos. Pieļausim, ka tas nav gluži tas, kas R. Dzintaram ir padomā, bet arī cerēsim, ka šī nu būs saucēja balss plašā un tukšā tuksnesī. "Jauns 1934. gads." Johaidī!
Jo 1934. gadā pasaulē darījās vēl šis tas, kam atbalsis joprojām ir arī mūsu valstī. Vispirms, lūdzu, nevienam neuzskatīt, ka nākamo jautājumu jebkādā veidā saistu ar Raivi Dzintaru un viņa partiju. Cik man zināms, viņam un tai ar to nebija nekāda sakara. Bet pirms kāda laika, sektanti no Kazahstānas lepnākā dēla "draudzes" Pārdaugavā atcerējās mācību no Hitlera -- ja kādam ir tev netīkamas idejas, tad pareizais variants ir sadedzināt visu, ko viņš ir rakstījis. Sektantiem no Pārdaugavas, piemēram, netīk Jāņa Jaunsudrabiņa daiļrade. Viņiem netīk Mārtiņa Zandberga dziesmu izlase. Viņiem netīk latviešu bērnu literatūra. Jo tā esot "pagāniska." Ir bijis gluži uzjautrinoši raudzīties, kā tie mūsu valsts reliģikorpopolitiskās pasaules pārstāvji, kuriem sektanti no Pārdaugavas ir vajadzīgi kā redzamākie minētās pasaules kvazioficiālās homofobijas bļaustīgākie pārstāvji, kopš tam ir locījušies skaidrojumos par to, ka nu, tā jau laikam droši vien, ja tā padomā, būtībā acīmredzot nevajadzēja, bet, nu bet, nu bet...
Nē, nekādi bet. Grāmatu dedzināšana pasaulē ir process "ar bārdu," bet īpašu "slavu" tas ieguva tieši nacistu izpildījumā, tajā skaitā 1944. gadā tika nodedzināta viena no pasaules nozīmīgākajām bibliotēkām Varšavā. Saiknes ar R. Dzintara pārdomām par "jaunu 1934. gadu" veidoju tāpēc, ka Pārdaugavas sektantu Kazahstānas mīlulis kādreiz ir apcerējis domu, ka Latvijā esot vajadzīgs "kristīgs totalitārisms." To, protams, neviens viņam nedos. Bet "stipro roku" var meklēt visādās vietās. Vienīgi jācer, ka nevienam tādu neizdosies atrast. Nekādā kontekstā.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2009. gada 3. augusts
Par partiju "konsolidēšanos": Smaids/smīns un nemierīga sajūta
Labrīt, lasītāji!
Saruna par to, ka nu vajag sanākt kopā visām "latviešu" partijām, lai nākamgad novērstu "kreiso spēku" nākšanu pie varas, liek pasmaidīt un arī justies mazliet nemierīgam. Pasmaidīt par to, ka politikāņi vienalga kurā politikas spārnā ir spējīgi ignorēt skaidri redzamas patiesības, ja vien ir iespēja tikt un palikt pie kloķiem. Justies nemierīgam tāpēc, ka situācija, iespējams, vismaz dažos gadījumos spiedīs viņus tā darīt arī šoreiz.
Vispirms par tiem "kreisajiem spēkiem." Uššlesakerovsa tandēms Rīgas domē jau ir paguvis izbazūnēt, ka protams, protams, nākamgad tam uzvara ir garantēta arī Latvijā, piedevām jau šoruden tas varētu stāties pie valsts stūres, izgāžoties pašreizējai valdībai. Taču par jaunās pašvaldības popularitāti vēl ir pāragri spriest. Pakāpeniski tuvojas apkures sezona, kura ļoti daudzus rīdziniekus iegrūdīs pavisam nepatīkamā situācijā, un tas pašvaldības vadītāju labo slavu var iedragāt pavisam konkrēti. Vēl tur nav pamanīti ne īpaši darbi, ne īpaši nedarbi. Vēl nav laiks skaitīt cāļus. Piedevām Rīga ir viena lieta, Vidzeme ir cita -- diez vai tur tikpat populāra būs partija, kura uzskata, ka valsts nodevējs ir jāapbalvo ar ērtu krēslu Strasbūrā.
Bet par tā dēvētajām "labējām" partijām. Tās tomēr dalās divās daļās -- tās, kuras ir bijušas pie varas stūres tajā brīdī, kad ir pieņemti valsti graujošie lēmumi, un tās, kuras tur nav bijušas. Pilnīgi piekrītu kādreizējās Dienas redaktores Sarmītes Ēlertes teiktajam, ka nekāda konsolidācija nevar būt konkrēti ar "Tautas" partiju, ar Šlesera biznesa projektu un ar tēvzemiešiem. Piemēram, pēdējie jau skaitās ļoti "tautiski" un "latviski," bet ceru, ka neesmu vienīgais, kurš ir pamanījis, ka TB/LNNK ir gluži šleseriska savā pārliecībā, ka visos iespējamos posteņos ir bīdāmi tikai un vienīgi pašas partijas "savējie." Tiesa, pagaidām vēl nav manīts neviens, kura "kvalifikācija" darbam ir tas, ka papiņš kādreiz bija ministra šoferis, bet šis nepotisms ir tikpat noraidāms TB/LNNK, kā LPP/LC gadījumā.
Piedevām jāpasmīn arī par šodien Dienā lasāmo -- ka par konsolidāciju "skeptiskākās" esot TP un ZZS. Autore Gunta Sloga min dažādus iemeslus -- personīgas ambīcijas, ķīviņi partiju iekšienē, cīņa par ietekmi un finansējumu. Jēdzienā "personīgas ambīcijas" ietilpst arī konkrētas personālijas. Zaļie zemnieki vēl tagad pie katras izdevības apgalvo, ka Puzes ķeizariņš joprojām esot partijas "premjerministra kandidāts." Konsolidēties uz tādas iespējas pamata? Nu, nē. Latvija tomēr nav Itālija, un paldies Dievam, ka tā. Savukārt TP? Ko konsolidācijas procesam tā piedāvātu? Spēju shēmot? Tiešsaiti ar mākoņiem? Atgādinājumu, ka tieši TP bija tā partija, kura bija varas augstienē tad, kad sākās galvu reibinošais kritiens? Saku vēlreiz -- nu, nē.
Līdz Saeimas vēlēšanām vēl ir aptuveni 14 mēneši. Tas ir laiks, kurā var notikt viskautkas. Taču jau tagad skaidrs ir viens: Konsolidēties varas saglabāšanai var tikai tādā gadījumā, ja procesam apakšā nav nebūšanas. Un ir tomēr jācer, ka nākamgad arī sabiedrība zem "trekno gadu" alkatīgās un politkorumpētās politikas novilks treknu, jo treknu svītru. Ja tas nozīmēs atteikties no labiem cilvēkiem, kuri savu ambīciju vārdā ir nolēmuši "konsolidēties" ar ne tiem, tad lai tā būtu. Vienreiz tomēr minētajai politikai ir jāpieliek punkts.
Jauku visiem dienu!
Saruna par to, ka nu vajag sanākt kopā visām "latviešu" partijām, lai nākamgad novērstu "kreiso spēku" nākšanu pie varas, liek pasmaidīt un arī justies mazliet nemierīgam. Pasmaidīt par to, ka politikāņi vienalga kurā politikas spārnā ir spējīgi ignorēt skaidri redzamas patiesības, ja vien ir iespēja tikt un palikt pie kloķiem. Justies nemierīgam tāpēc, ka situācija, iespējams, vismaz dažos gadījumos spiedīs viņus tā darīt arī šoreiz.
Vispirms par tiem "kreisajiem spēkiem." Uššlesakerovsa tandēms Rīgas domē jau ir paguvis izbazūnēt, ka protams, protams, nākamgad tam uzvara ir garantēta arī Latvijā, piedevām jau šoruden tas varētu stāties pie valsts stūres, izgāžoties pašreizējai valdībai. Taču par jaunās pašvaldības popularitāti vēl ir pāragri spriest. Pakāpeniski tuvojas apkures sezona, kura ļoti daudzus rīdziniekus iegrūdīs pavisam nepatīkamā situācijā, un tas pašvaldības vadītāju labo slavu var iedragāt pavisam konkrēti. Vēl tur nav pamanīti ne īpaši darbi, ne īpaši nedarbi. Vēl nav laiks skaitīt cāļus. Piedevām Rīga ir viena lieta, Vidzeme ir cita -- diez vai tur tikpat populāra būs partija, kura uzskata, ka valsts nodevējs ir jāapbalvo ar ērtu krēslu Strasbūrā.
Bet par tā dēvētajām "labējām" partijām. Tās tomēr dalās divās daļās -- tās, kuras ir bijušas pie varas stūres tajā brīdī, kad ir pieņemti valsti graujošie lēmumi, un tās, kuras tur nav bijušas. Pilnīgi piekrītu kādreizējās Dienas redaktores Sarmītes Ēlertes teiktajam, ka nekāda konsolidācija nevar būt konkrēti ar "Tautas" partiju, ar Šlesera biznesa projektu un ar tēvzemiešiem. Piemēram, pēdējie jau skaitās ļoti "tautiski" un "latviski," bet ceru, ka neesmu vienīgais, kurš ir pamanījis, ka TB/LNNK ir gluži šleseriska savā pārliecībā, ka visos iespējamos posteņos ir bīdāmi tikai un vienīgi pašas partijas "savējie." Tiesa, pagaidām vēl nav manīts neviens, kura "kvalifikācija" darbam ir tas, ka papiņš kādreiz bija ministra šoferis, bet šis nepotisms ir tikpat noraidāms TB/LNNK, kā LPP/LC gadījumā.
Piedevām jāpasmīn arī par šodien Dienā lasāmo -- ka par konsolidāciju "skeptiskākās" esot TP un ZZS. Autore Gunta Sloga min dažādus iemeslus -- personīgas ambīcijas, ķīviņi partiju iekšienē, cīņa par ietekmi un finansējumu. Jēdzienā "personīgas ambīcijas" ietilpst arī konkrētas personālijas. Zaļie zemnieki vēl tagad pie katras izdevības apgalvo, ka Puzes ķeizariņš joprojām esot partijas "premjerministra kandidāts." Konsolidēties uz tādas iespējas pamata? Nu, nē. Latvija tomēr nav Itālija, un paldies Dievam, ka tā. Savukārt TP? Ko konsolidācijas procesam tā piedāvātu? Spēju shēmot? Tiešsaiti ar mākoņiem? Atgādinājumu, ka tieši TP bija tā partija, kura bija varas augstienē tad, kad sākās galvu reibinošais kritiens? Saku vēlreiz -- nu, nē.
Līdz Saeimas vēlēšanām vēl ir aptuveni 14 mēneši. Tas ir laiks, kurā var notikt viskautkas. Taču jau tagad skaidrs ir viens: Konsolidēties varas saglabāšanai var tikai tādā gadījumā, ja procesam apakšā nav nebūšanas. Un ir tomēr jācer, ka nākamgad arī sabiedrība zem "trekno gadu" alkatīgās un politkorumpētās politikas novilks treknu, jo treknu svītru. Ja tas nozīmēs atteikties no labiem cilvēkiem, kuri savu ambīciju vārdā ir nolēmuši "konsolidēties" ar ne tiem, tad lai tā būtu. Vienreiz tomēr minētajai politikai ir jāpieliek punkts.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)