Par filmu pieejamību

Labrīt, lasītāji!

Šodien laikrakstā Diena ir kolēģa Normunda Naumaņa materiāls par dokumentālām filmām. Kolēģis raksta, ka atšķirībā no pagalam panīkušās spēlfilmu pasaules, dokumentālo filmu ražotāji bijuši itin naski sava darba darītāji, un patlaban minētajā jomā veidojies sava veida bums.

Man šajā ziņā, protams (un atvainojiet visi, kuri tagad kritīsit panikā un šausmās par to, ka Streips apcer geju lietas -- šodien, kā vienmēr, ja nepatīk, tad nomierinieties, izdzeriet kādu drapīti, kļūstiet mazliet pieaugušāki un, ja nu galīgi citādi nevar ... internetā sameklējiet kaut ko citu, ar ko nodarboties), interesanta ir režisora Kaspara Gobas filma "Homo.lv," kura ir par praidiem, to pirmsākumiem, un kā ar to visu mūsu dārgajā valstī ir veicies. Filma patlaban tiek demonstrēta kinoteātrī K suns, vien diemžēl brīžos, kuri vairāk vai mazāk sakrīt ar manis vadīto raidījumu Latvijas radio. Neredzu iespēju, kā es raidījumu varētu veidot kinoteātrī un seansa laikā, tāpēc šis variants man atkrīt. Citur pasaulē es par to neraizētos, jo zinātu, ka pēc kāda brītiņa, kad filma būs demonstrēta kinoteātrī un būs izstaigājusies pa kinofestivāliem, tā parādīsies mājās skatāmā variantā. Bet, acīmredzot, pie mums gan ne. Man personīgi dokumentālās filmas ir tuvs žanrs, esmu pats tajā darbojies, patīk redzēt, ko dara kolēģi. Ik pa retam kādam dokumentālo filmu režisoram izdodas izsisties pasaules slavas augšpusē, tā to ir izdarījis Maikls Mūrs, tā paveicās kādreizējam ASV viceprezidentam Alam Goram ar viņa filmu par klimata maiņu. Pamatoti slavens ir Kens Bērnss, vispār jau visa Discovery TV/National Geographic/History TV pasaule ir no dokumentālām filmām vien veidota. Bet, pirms kļūt pasaulē pazīstamam, režisoram tomēr ir jānodrošina, ka filmu kāds redzēs.

Latvijas gadījumā tas attiecas ne jau tikai uz Kaspara Gobas "Homo.lv." Tas attiecas arī uz Kaspara Gobas "Seda: Purva ļaudis." Tas attiecas arī uz Kaspara Gobas "Pieci stāsti par dabu." Tas attiecas arī uz Kaspara Gobas "Saldumu pilsēta." Uz Lailas Pakalniņas "Rubika ceļš." Uz Roberta Rubina "Kā klājas, Robert Ming?" Un tā tālāk un tā joprojām. Ēķa impērijā ļaudis šo lietu saprot ļoti labi, brīžos, kad nav jānodarbojas ar ne īpaši godīgu politiķu reklamēšanu, tādas filmas, kā "Rīgas sargi," tiek izbazūnētas pilnīgi visos iespējamos variantos. Protams, Ēķa impērijai noteikti ir krietni lielāka rocība nekā Kasparam Gobam un Lailai Pakalniņai. Bet tomēr.

Varbūt kaut ko neesmu pamanījis, un varbūt, ka visas minētās dokumentālās filmas, kā arī daudzas citas, kas Latvijā ir radītas pēdējo gadu laikā, kaut kur tiek tirgotas ar apgriezieniem. Bet baidos, ka nē. Protams, saprotu, ka kinofilmas sagatavošana DVD variantam nav lēts prieks, un ar naudu mūsu valsts kultūras pasaulē nudien tā ir, kā ir. Knapināšanās -- garantēta, vēl jo vairāk, ja filmas iespējamo pircēju skaits ir mērāms desmitos vai simtos un nevis tūkstošos un miljonos. Taču vienalga žēl. Dažs droši vien teiks, ka vajag rakņāties pa internetu, droši vien filma kaut kur atradīsies. Bet arī tas nav labs variants, raugi, kā nupat tiesa ir iepļaukājusi TV5 par to, ka telekompānija solīja demonstrēt kadrus no kāda pasākuma ģenerālmēģinājuma Krievu drāmas teātrī, bet tā vietā (un ļoti nesmuki) nodemonstrēja visu ģenerālmēģinājumu. Un, ja arī kāds ir sēdējis K suns vai Kino Rīga zālē ar video kameru klēpī, tas nudien ir nesmuki, lai neteiktu nelikumīgi un ar garantēti sliktu rezultātu. Taču vēlreiz -- žēl. Un ceru, ka kādreiz filmu (filmas) būs iespējams nopirkt.

Jauku visiem dienu!