Labrīt, lasītāji! Šorīt pārdomas par dažādām lietām.
Allaž aktīvais Rīgas galvenais buldozers ir reanimējis domu par gājēju ielu Rīgā. Varbūt Tērbatas, varbūt Barona ielu, nu tā, no centra līdz varbūt Matīsa ielai. Neesmu autovadītājs un nevaru spriest par to, kas tādā gadījumā notiktu ar satiksmi, piemēram, jautājumā par to, ka nekur starp centru un Matīsa ielu nebūtu iespējams nokļūt no Čakmarijas uz Brīvības ielu un otrādi. Taču viens gan ir skaidrs. Gājēju ielā būtisks nav pats fakts, būtisks ir tas, kas ielā tiek piedāvāts. Pasaules leģendārās gājēju ielas -- Rambla Barcelonā, Via Dante Milanā, Strogets Kopenhāgenā -- ir leģendāras pateicoties veikaliem, kafejnīcām, ieskrietuvēm, kioskiem, ielas māksliniekiem u.tml. Ne vienmēr tās ir pilnīgi gājēju ielas -- Rambla ir plašākas ielas vidū esoša sala. Strogetu vietām šķērso autosatiksme. Vēl jāņem vērā fakts, ka pasaulē nav reti gadījumi, kad ar lielu pompu un vislabākajiem nodomiem kāda iela ir padarīta par gājēju ielu, bet neilgi vēlāk nācies to visu pārkārtot atpakaļ uz autosatiksmi, jo komercija vienkārši ir pārcēlusies citur ... tur, kur var piebraukt. Katrā gadījumā nedz Tērbatas, nedz Barona iela tomēr nav tik arhitekturāli un arhitektoniski skaista, lai gājēju uzmanību piesaistītu tāpat vien. Tad jau labāk par gājēju ielu pataisīt Alberta vai Antonijas ielu (piedevām varbūt tad tur beidzot varētu salabot katastrofālā situācijā esošo ietvi). Bet par visu vairāk tomēr liekas, ka pašvaldības dūžiem vajadzētu beidzot sadūšoties un par īstu un pilnīgu gājēju teritoriju padarīt vismaz vienu daļu no, ja ne visu Vecrīgu. Pašreizējā kārtība tur laikam ir nodrošinājusi spēkratu skaita samazināšanu, bet joprojām ne līdz nepieciešamajam līmenim. It īpaši tas ir jūtams šaurajās ieliņās, kur patlaban gājējs ir gluži izmisis, ja pretī brauc automobīlis, jo ielas abās pusēs ir sniega kupenas un mukt kur nav. Un arī siltā vasaras dienā nekas patīkams nav cilvēks, kurš ar saviem smalkajiem spēkratiem pāri Doma laukumam dodas Formulas cienīgā ātrumā.
***
Uzjautrina Latvijas Avīze, kura šorīt šausminās par jaunu valodas mācību grāmatu, kurā cita starpā ir atrunāti arī "populārie" krievu lamu vārdi, kas mūsdienās daudziem cilvēkiem ir kļuvuši par puslīdz automātisku leksikas sastāvdaļu. Avīze svētulīgi paziņo, ka tā šos vārdus ir prezentējusi ar "zvaigznītēm" -- bļ*n, bļ*ģ u.tml. Svētulīgumu gan krietni samazina tas, ka tieši virs šīm svētulīgajām "zvaigznītēm" ir attēls no pašas grāmatas, turklāt ar lupu palielināts, kurā bļa, bļeģ, pizģets, huiņa un ibio (jātzīst, pēdējais arī man ir svešs) ir lasāmi pilnā krāšņumā. Te nu lapas redaktors acīmredzot bija piemidzis.
***
Saeimā nudien ir jāuzmanās no fiksām idejām. Piemēram, no domas, ka kaut kas labs nāks no alkohola tirdzinecības aizliegšanas 1. septembrī, kā to vakar piepeši piedāvāja deputāte no "Jaunā Laika" Sarmīte Ķikuste. Ja 1. septembrī, tad kāpēc ne tajā dienā maijā vai jūnijā, kad skola ir beigusies un jauniešiem varētu nudien nesties prāts uz jautrību un dulburībām? Žetonu vakara dienā? Pēdējā dienā pirms Ziemassvētku vai Lieldienu brīvdienām? Dienā pēc valsts eksāmeniem? Te nu šķiet, ka deputāti ir pārcentušies. Pirmkārt, jauniešiem alkoholu nedrīkst pārdot ne 1., ne 2., ne jebkurā septembra vai cita mēneša dienā. Otrkārt, ja Saeima 3. lasījumā no šīs normas neatteiksies, varam skaidri paredzēt, ka augusta pēdējā nedēļā tai tiks pievērsta visai liela uzmanība, tā atgādinot, ka labi organizēts jaunietis sevi ar nepieciešamo devu aprūpēs jau 31. augustā. Treškārt, 1. septembris šogad būs trešdienā, un mazumtirgotājiem nāksies darīt ko īsti? Izslēgt gaismas tajā ejā, kur ir alkoholiskie dzērieni? Ejas katrā galā nolikt pa sargam? Skaidrot tūristiem, ka piedodiet, šodien pie mums nevar? Jā, alkhola pārmērīgs patēriņš Latvijā ir problēma. Bet populistiski un deklaratīvi lēmumi tādi, kā grādīgo dzērienu iegādi aizliegt 1. septembrī vai jebkurā citā dienā, ir mazītiņš plāksterītis uz neizsakāmi daudz lielākas vainas. Runa tomēr pirmām kārtām ir par bērna audzināšanu. Gadījumā, ja Basteja kalnā 1. septembrī parādās pārdzēries 13 gadus vecs puika, jautājums ir par divām ģimenēm. Par viņa ģimeni un par tā cilvēka ģimeni, kurš viņam alkoholu pārdeva vai piegādāja. Abos gadījumos tā ir problēma kuru neatrisinās alkohola pārdošanas vienkāršs un rupjš aizliegums. 3. lasījumā norma būtu noraidāma.
***
Un pēdīgi -- Saeimai vakar neizdevās labot situāciju, kurā cilvēks, kurš pērn 13. janvārī meta ar akmeni pa parlamenta ēkas logu, var tikt notiesāts uz bargāku sodu, nekā izvarotājs vai slepkava. No mūsu 100 "gudrajām galvām," balsojumā piedalījās tikai 40 deputātu. Visi pārējie vai nu atturējās vai balsojumā nepiedalījās vispār. Kādreizējais Latvijas radio galvenais cenzors Tabūns klārēja, ka 13. janvāra notikumi esot bijuši "ārkārtīgi prevalstiski." Citi stāstīja, ka vispirms jāpagaida Tiesletu ministrijas jaunā sodu politika. Te nu būs interesanti redzēt, kurš no mūspusē tradicionāli ārkārtīgi gausajiem procesiem notiks vispirms -- ministrijas darbs pie politikas izstrādāšanas, vai tiesas process, kādu gaida 46 pērnā grautiņa dalībnieki. Bet vienādi vai otrādi, kārtējo reizi tomēr ir redzams, kāpēc Saeimas Kārtības rullī no jēdziena "atturas" vajag vienkārši atteikties. Ja Tu esi par 15 gadu sodu akmens metējam, tad tā arī pasaki. Ja ne, tad tā arī pasaki.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2010. gada 29. janvāris
ceturtdiena, 2010. gada 28. janvāris
Par izredzēto politikāni un aizvainoto desantnieku
Labrīt, lasītāji!
Vakar -- ne pirmo reizi -- kolēģis Jānis Domburs savā "publisko debašu" raidījumā intervēja tikai vienu vienīgu cilvēku. Raidījuma tēma bija pieteikta šādi: "Kas notiek ar Andra Šķēles atgriešanos politikā?" No vienas puses šķiet skaidrs, ka uz to vismaz daļēji vislabāk var atbildēt pats stāsta "varonis." No otras puses tāpat arī šķiet skaidrs, ka par tēmu šis tas varētu būt sakāms krietni daudziem cilvēkiem, tajā skaitā A. Šķēles partijas biedriem, kā arī citiem politiskā procesa dalībniekiem un novērotājiem, kuriem, iespējams, varētu būt interesanti parunāt par tēmu "oligarhi un viņu savstarpējie sakari." Un ne tikai par to. Iespējams, nākamnedēļ kolēģis varētu veidot raidījumu "Kas notiek ar citiem cilvēkiem, kuriem ir kaut kas sakāms pr Andra Šķēles atgriešanos politikā?"
Taču galvenais te tomēr ir kaut kas cits, un tā ir A. Šķēles un viņa runasvīra Romāna Meļņika acīmredzamā pārliecība, ka Šķēle ir kaut kas eksaltēts un izredzēts. Šorīt Meļņiks Dienā skaidro, ka sarunās ar J. Domburu viņš esot nonācis pie secinājuma, ka šis būtu "visinteresantākais" raidījuma variants. Nu, nezinu vis. Vismaz man interesanti būtu redzēt pasākumu, kurā ir vairāki ļaudis, kuri "Tautas" partijas līderim runā pretim vai kuri komentē viņa teikto. Taču te ir arī stāsts par bezkaunību. Pirms vairākām nedēļām arī Latvijas Radio mums bija saruna par to, ka A. Šķēle varētu atnākt uz interviju, bet tad no viņa pienāca ziņa, ka viņš piekritīs tikai tādā gadījumā, ja viņam neuzdos nevienu jautājumu par to, to, un to. Lieki teikt, mēs viņu pasūtījām trīs mājas tālāk. Tā nu būs ļoti liela nemode, ja politikāņi mūsu valstī sāks diktēt, ko žurnālisti viņiem drīkst un nedrīkst vaicāt.
***
Vēl šorīt pāris domas par man līdz šim brīdim nezināmu organizāciju "Desantu brālības kareivju piemiņa," kuras vadītājs Sergejs Ņevoļskis par mani ir pasūdzējies Ģenerāprokuratūrā, apgalvojot, ka savos blogos es pāris reizes esot "kurinājis naidu." Šorīt laikrakstā Čas S. Ņevoļskis apgalvo, ka manā dzimtajā Amerikā par "līdzīgiem izteicieniem" nāktos stāties tiesas priekšā un sagaidīt naudas sodu "vairāku gadu algas" apmērā. Nezinu, kur cilvēks ir mācījies par Ameriku, bet tā nu nebūs, jo Amerikā, tāpat kā pie mums Latvijā, tiesas tomēr zina, kas ir komentārs un komentēšana. Vēl Čas pagūst piemetināt, ka "diemžēl mums neizdevās iegūt paša Streipa viedokli" -- arī tas ir interesanti, jo citos gadījumos kolēģi laikrakstā manu telefona numuru ir sameklējuši un piezvanījuši ar sev interesējošiem jautājumiem. Varbūt pazuda lapiņa, uz kura telefona numurs bija uzrakstīts. Gadās arī tā.
Čas stāstā S. Ņevoļskis žēlojas, ka "mēs, diemžēl, neceram, ka Streipam piespriedīs naudas vai cita veida sodu." Protams, neņemos prognozēt, ko darīs Ģenerālprokuratūra, bet tā laikam būs gan, jā, jo mūsu valstī sapratne par to, kas komentārs un komentēšana, ir izveidota pietiekami sen un pietiekami konkrēti. Pieļauju, ka pat S. Ņevoļskis saprot, ka frāze "krāniņveida piemineklis" ir uztverama pārnestā nozīmē. Čas stāstā viņš pagūst pajautāt, ko es domātu, ja viņš tā nosauktu ASV Brīvības pieminekli. Neko nedomātu, cilvēki mūsu pasaulē sarunā ne to vien. Taču vienu gan vēlos pateikt konkrēti. S. Ņevolskis ir sašutis par lūk, šo teikumu no mana bloga pagājušā gada augustā: "Bet [Nila Ušakova] "tauta" nav Rīgas iedzīvotāji, vai vismaz ne tie galvaspilsētas iedzīvotāji, kuriem liktenis lēma piedzimt par latviešiem. Viņa tauta ir Krievijā, un viņa tauta ir Krievijas piektā kolonna Latvijā." No tā cilvēks ir secinājis, ka vārdi "piektā kolonna" attiecas uz visiem krievu tautības iedzīvotājiem mūsu valstī. Protams, ka nē. Krievijas piektā kolonna Latvijā var sastāvēt no lielāka vai mazāka iedzīvotāju skaita, bet ne jau no visiem. Piemēram, ne no skolotājas Ludmilas Sočņevas, kura pati mūsu valsts šovinistiskākajos ļautiņos ir izraisījusi pagalam lielu sašutumu ar pārdomām par krievu tautu Latvijā. Ne no Marinas Kostaņeckas. Ne no Marijas Naumovas. Ne no mana laba drauga Igora. Bet no tiem, kuri turpina uzstāt, ka Latvija vienmēr ir piederējusi Krievijai un piederēs arī turpmāk ... no tiem gan. No tiem, kuri turpina uzstāt, ka latviešu valoda nav vajadzīga ... no tiem gan. Bet ne no visiem.
Jauku visiem dienu!
Vakar -- ne pirmo reizi -- kolēģis Jānis Domburs savā "publisko debašu" raidījumā intervēja tikai vienu vienīgu cilvēku. Raidījuma tēma bija pieteikta šādi: "Kas notiek ar Andra Šķēles atgriešanos politikā?" No vienas puses šķiet skaidrs, ka uz to vismaz daļēji vislabāk var atbildēt pats stāsta "varonis." No otras puses tāpat arī šķiet skaidrs, ka par tēmu šis tas varētu būt sakāms krietni daudziem cilvēkiem, tajā skaitā A. Šķēles partijas biedriem, kā arī citiem politiskā procesa dalībniekiem un novērotājiem, kuriem, iespējams, varētu būt interesanti parunāt par tēmu "oligarhi un viņu savstarpējie sakari." Un ne tikai par to. Iespējams, nākamnedēļ kolēģis varētu veidot raidījumu "Kas notiek ar citiem cilvēkiem, kuriem ir kaut kas sakāms pr Andra Šķēles atgriešanos politikā?"
Taču galvenais te tomēr ir kaut kas cits, un tā ir A. Šķēles un viņa runasvīra Romāna Meļņika acīmredzamā pārliecība, ka Šķēle ir kaut kas eksaltēts un izredzēts. Šorīt Meļņiks Dienā skaidro, ka sarunās ar J. Domburu viņš esot nonācis pie secinājuma, ka šis būtu "visinteresantākais" raidījuma variants. Nu, nezinu vis. Vismaz man interesanti būtu redzēt pasākumu, kurā ir vairāki ļaudis, kuri "Tautas" partijas līderim runā pretim vai kuri komentē viņa teikto. Taču te ir arī stāsts par bezkaunību. Pirms vairākām nedēļām arī Latvijas Radio mums bija saruna par to, ka A. Šķēle varētu atnākt uz interviju, bet tad no viņa pienāca ziņa, ka viņš piekritīs tikai tādā gadījumā, ja viņam neuzdos nevienu jautājumu par to, to, un to. Lieki teikt, mēs viņu pasūtījām trīs mājas tālāk. Tā nu būs ļoti liela nemode, ja politikāņi mūsu valstī sāks diktēt, ko žurnālisti viņiem drīkst un nedrīkst vaicāt.
***
Vēl šorīt pāris domas par man līdz šim brīdim nezināmu organizāciju "Desantu brālības kareivju piemiņa," kuras vadītājs Sergejs Ņevoļskis par mani ir pasūdzējies Ģenerāprokuratūrā, apgalvojot, ka savos blogos es pāris reizes esot "kurinājis naidu." Šorīt laikrakstā Čas S. Ņevoļskis apgalvo, ka manā dzimtajā Amerikā par "līdzīgiem izteicieniem" nāktos stāties tiesas priekšā un sagaidīt naudas sodu "vairāku gadu algas" apmērā. Nezinu, kur cilvēks ir mācījies par Ameriku, bet tā nu nebūs, jo Amerikā, tāpat kā pie mums Latvijā, tiesas tomēr zina, kas ir komentārs un komentēšana. Vēl Čas pagūst piemetināt, ka "diemžēl mums neizdevās iegūt paša Streipa viedokli" -- arī tas ir interesanti, jo citos gadījumos kolēģi laikrakstā manu telefona numuru ir sameklējuši un piezvanījuši ar sev interesējošiem jautājumiem. Varbūt pazuda lapiņa, uz kura telefona numurs bija uzrakstīts. Gadās arī tā.
Čas stāstā S. Ņevoļskis žēlojas, ka "mēs, diemžēl, neceram, ka Streipam piespriedīs naudas vai cita veida sodu." Protams, neņemos prognozēt, ko darīs Ģenerālprokuratūra, bet tā laikam būs gan, jā, jo mūsu valstī sapratne par to, kas komentārs un komentēšana, ir izveidota pietiekami sen un pietiekami konkrēti. Pieļauju, ka pat S. Ņevoļskis saprot, ka frāze "krāniņveida piemineklis" ir uztverama pārnestā nozīmē. Čas stāstā viņš pagūst pajautāt, ko es domātu, ja viņš tā nosauktu ASV Brīvības pieminekli. Neko nedomātu, cilvēki mūsu pasaulē sarunā ne to vien. Taču vienu gan vēlos pateikt konkrēti. S. Ņevolskis ir sašutis par lūk, šo teikumu no mana bloga pagājušā gada augustā: "Bet [Nila Ušakova] "tauta" nav Rīgas iedzīvotāji, vai vismaz ne tie galvaspilsētas iedzīvotāji, kuriem liktenis lēma piedzimt par latviešiem. Viņa tauta ir Krievijā, un viņa tauta ir Krievijas piektā kolonna Latvijā." No tā cilvēks ir secinājis, ka vārdi "piektā kolonna" attiecas uz visiem krievu tautības iedzīvotājiem mūsu valstī. Protams, ka nē. Krievijas piektā kolonna Latvijā var sastāvēt no lielāka vai mazāka iedzīvotāju skaita, bet ne jau no visiem. Piemēram, ne no skolotājas Ludmilas Sočņevas, kura pati mūsu valsts šovinistiskākajos ļautiņos ir izraisījusi pagalam lielu sašutumu ar pārdomām par krievu tautu Latvijā. Ne no Marinas Kostaņeckas. Ne no Marijas Naumovas. Ne no mana laba drauga Igora. Bet no tiem, kuri turpina uzstāt, ka Latvija vienmēr ir piederējusi Krievijai un piederēs arī turpmāk ... no tiem gan. No tiem, kuri turpina uzstāt, ka latviešu valoda nav vajadzīga ... no tiem gan. Bet ne no visiem.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2010. gada 27. janvāris
Par Jakāngeitu
Labrīt, lasītāji, no dzīvokļa, kurā jau trešo dienu nav ūdens, jo Dabas māte gluži vai ļaunprātīgi aplūko cilvēka centienus kausēt ledu caurulēs un pasmīn: "Gribēji gan, draudziņ? Nu, tad ņem pretī mīnus 25 grādus visas nakts garumā. Hahahahahahahahahahaha!"
Bet par lietu. Vakardien Ministru kabinets turpināja klaunādi, kas saucas "Jakāngeita." Finanšu ministrs cilvēku gribēja aizrotēt uz citu darbu. "Tautas" partijas pārstāvji iebilda, "zaļie zemnieki" savā itin samiernieciskajā veidā neteica neko, un lēmumprojekts tika noraidīts. Protams, nosodošais pirksts pirmām un galvenām kārtam vēršams "Tautas" partijas virzienā -- tās uzstājība, ka pats būtiskākais jautājums valsts dienas kārtībā patlaban ir un tam ir jābūt jautājumam par šo vienu cilvēku Jakānu, liek domāt, ka Jakānam seifā stāv fotogrāfijas, kurās "Tautas" partijas vadošie pārstāvji ir redzami seksuāli divdomīgā pozā un viņš tās var izmantot šantāžai. Vai arī varbūt vienkārši te ir jau "stabilitātes garanta" laikā iedibinātā "prakse," ka "savējie" ir jāsargā arī tad, ja visa pārējā politika un veselais saprāts saka, ka tā droši vien nevajadzētu.
Taču man tomēr pirksts ir jādur arī citā virzienā. Proti, mūsu allaž ekstravagantajam finanšu ministram, ja reiz viņš gribēja atbrīvoties no Jakāna, tomēr bija drusciņ cītīgāk jāpiestrādā pie pamatojuma, lai nerastos pietiekami konkrēts iemesls uzskatīt, ka atstādināšanas iemesli tomēr ir bijuši visnotaļ baltiem diegiem šūti un aiz matiem pievilkti. Repše bļaustījās par disciplināriem pārkāpumiem un komisija pateica, ka nekādu disciplināru pārkāpumu nav bijis. Tiesiskā valstī ar to arī tomēr lietai būtu bijis pielikts punkts. Dzintara Jakāna saimniekošanu Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja amatā var kritizēt milzīgi daudz iemeslu dēļ. Jaunalksnes skandāls. Līdz mielēm neizprotamā auklēšanās ar Vaškeviču. Pastāvīgie atzinumi, ka valsts var iekasēt nu knapi pusi no nodokļiem, kādi tai pienākas. Apstāklis, ka pašnodarbinātu personu gadījumā VID joprojām atrodas kaut kur 1987. gadā ar papīru blāķu blāķiem arī mūsdienu it kā "elektroniskajā" laikmetā. Tie visi ir iemesli, kāpēc pēc daudziem gadiem ir pilnīgi pamatoti apsvērt domu, ka VID vadību varbūt vajadzētu uzticēt kādam citam. Taču tas nav Repšes stils. Jau viņa premjerēšanas laikā viņam bija "pēc manis kaut vai plūdi" attieksme pret valsts Civildienestu, un plūdi bija gan -- kompensāciju plūdi, kurus nācās maksāt ļaudīm tad, kad tapa atzīts, ka viena politikāņa niķīgais "tāpēc, ka es tā gribu" tomēr nav pamats tiesiskas valsts rīcībai. Baidos, šoreiz ir tā pati lieta. Ar savu uzstājību par to, ka disciplinārlietu komisijas spriedumus ir ignorējams, Repše sava "Jaunā laika" oponentiem ir iedevis lielisku dāvanu -- spēju pateikt, kā to dara "zaļie zemnieki," ka par juridiski negatavu (tas ir maigi teikts) lēmumu viņi, atvainojiet, tomēr nav gatavi balsot. Un vēl jo vairāk tas ir sakāms, ja atceramies, ka Repše bija viens no pašiem skaļākajiem deputātiem protestējot toreiz, kad uz tikpat aiz matiem pievilktu "iemeslu" pamata "Tautas" partija centās izrēķināties ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadību.
Neapstrīdu to, ka Dzintaram Jakānam būtu jāmeklē cits darbs, jo pašreizējā amatā viņš tomēr sevi nav pierādījis. Taču tas, ar kādu prieku viņš skraida no viena masu informācijas līdzekļa uz nākamo, klārējot, cik ļoti absurda ir valsts rīcība un cik ļoti viņš visus sūdzēs tiesā un cik ļoti viņš dabūs visvisādas kompensācijas -- jā, tas nav augsti stāvoša Civildienesta pārstāvja cienīgi, bet viņam būtībā taisnība vien ir. Jaunajam laikam tomēr ir jāpadomā par to, kā rīkojas tās garīgais tēvs un dibinātājs. Jo patlaban vismaz man viņš šķiet kā akmens ap partijas kaklu, par kuru būs jādomā tad, kad oktobrī pienāks Saeimas vēlēšanas.
Jauku visiem dienu!
Bet par lietu. Vakardien Ministru kabinets turpināja klaunādi, kas saucas "Jakāngeita." Finanšu ministrs cilvēku gribēja aizrotēt uz citu darbu. "Tautas" partijas pārstāvji iebilda, "zaļie zemnieki" savā itin samiernieciskajā veidā neteica neko, un lēmumprojekts tika noraidīts. Protams, nosodošais pirksts pirmām un galvenām kārtam vēršams "Tautas" partijas virzienā -- tās uzstājība, ka pats būtiskākais jautājums valsts dienas kārtībā patlaban ir un tam ir jābūt jautājumam par šo vienu cilvēku Jakānu, liek domāt, ka Jakānam seifā stāv fotogrāfijas, kurās "Tautas" partijas vadošie pārstāvji ir redzami seksuāli divdomīgā pozā un viņš tās var izmantot šantāžai. Vai arī varbūt vienkārši te ir jau "stabilitātes garanta" laikā iedibinātā "prakse," ka "savējie" ir jāsargā arī tad, ja visa pārējā politika un veselais saprāts saka, ka tā droši vien nevajadzētu.
Taču man tomēr pirksts ir jādur arī citā virzienā. Proti, mūsu allaž ekstravagantajam finanšu ministram, ja reiz viņš gribēja atbrīvoties no Jakāna, tomēr bija drusciņ cītīgāk jāpiestrādā pie pamatojuma, lai nerastos pietiekami konkrēts iemesls uzskatīt, ka atstādināšanas iemesli tomēr ir bijuši visnotaļ baltiem diegiem šūti un aiz matiem pievilkti. Repše bļaustījās par disciplināriem pārkāpumiem un komisija pateica, ka nekādu disciplināru pārkāpumu nav bijis. Tiesiskā valstī ar to arī tomēr lietai būtu bijis pielikts punkts. Dzintara Jakāna saimniekošanu Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja amatā var kritizēt milzīgi daudz iemeslu dēļ. Jaunalksnes skandāls. Līdz mielēm neizprotamā auklēšanās ar Vaškeviču. Pastāvīgie atzinumi, ka valsts var iekasēt nu knapi pusi no nodokļiem, kādi tai pienākas. Apstāklis, ka pašnodarbinātu personu gadījumā VID joprojām atrodas kaut kur 1987. gadā ar papīru blāķu blāķiem arī mūsdienu it kā "elektroniskajā" laikmetā. Tie visi ir iemesli, kāpēc pēc daudziem gadiem ir pilnīgi pamatoti apsvērt domu, ka VID vadību varbūt vajadzētu uzticēt kādam citam. Taču tas nav Repšes stils. Jau viņa premjerēšanas laikā viņam bija "pēc manis kaut vai plūdi" attieksme pret valsts Civildienestu, un plūdi bija gan -- kompensāciju plūdi, kurus nācās maksāt ļaudīm tad, kad tapa atzīts, ka viena politikāņa niķīgais "tāpēc, ka es tā gribu" tomēr nav pamats tiesiskas valsts rīcībai. Baidos, šoreiz ir tā pati lieta. Ar savu uzstājību par to, ka disciplinārlietu komisijas spriedumus ir ignorējams, Repše sava "Jaunā laika" oponentiem ir iedevis lielisku dāvanu -- spēju pateikt, kā to dara "zaļie zemnieki," ka par juridiski negatavu (tas ir maigi teikts) lēmumu viņi, atvainojiet, tomēr nav gatavi balsot. Un vēl jo vairāk tas ir sakāms, ja atceramies, ka Repše bija viens no pašiem skaļākajiem deputātiem protestējot toreiz, kad uz tikpat aiz matiem pievilktu "iemeslu" pamata "Tautas" partija centās izrēķināties ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadību.
Neapstrīdu to, ka Dzintaram Jakānam būtu jāmeklē cits darbs, jo pašreizējā amatā viņš tomēr sevi nav pierādījis. Taču tas, ar kādu prieku viņš skraida no viena masu informācijas līdzekļa uz nākamo, klārējot, cik ļoti absurda ir valsts rīcība un cik ļoti viņš visus sūdzēs tiesā un cik ļoti viņš dabūs visvisādas kompensācijas -- jā, tas nav augsti stāvoša Civildienesta pārstāvja cienīgi, bet viņam būtībā taisnība vien ir. Jaunajam laikam tomēr ir jāpadomā par to, kā rīkojas tās garīgais tēvs un dibinātājs. Jo patlaban vismaz man viņš šķiet kā akmens ap partijas kaklu, par kuru būs jādomā tad, kad oktobrī pienāks Saeimas vēlēšanas.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2010. gada 25. janvāris
Par sasaldētu ūdeni
Labrīt, lasītāji! Šorīt domas rosās ap jēdzienu "sasaldēts ūdens." Par to domāju vienā jaukā, bet arīdzan vienā nejaukā izpausmē.
Vispirms par jauko. Vakar Arenā Rīga noskatījos daiļslidošanas šovu, kurā, cik sapratu (pasākums no pirmās zilbes līdz pēdējai notika krievu valodā, bet man līdz bija mana laba draudzene Loreta, kura ik pa brīdim patulkoja), uzstājās tie ļaudis, kuri Krievijā piedalās pasākumā "Daiļslido ar zvaigzni," vai kā nu to tur sauc. Jāsaka, tas liek atkārties žoklim. Iemācīties tango dejot -- tas ir viens. Iemācīties daiļslidot, tas nu reiz ir kaut kas pavisam cits, un jāatzīst, ka aktieri, aktrises un dziedātāja, kuri tur ņēmās, nebūt neizskatījās pēc amatieriem, kuri pirmo reizi uz slidām uzkāpa tikai pirms kāda maza brītiņa. Šova organizētāji bija sarūpējuši arī īstus daiļslidotājus -- divkārtējo pasaules čempioni Irinu Slutskaju, daudzkārtējo Eiropas un pasaules čempionu Alekseju Jagudinu, Turinas Olimpisko spēļu čempionus pāru slidošanā Tatjanu Totmijainu un Maksimu Malkinu, lielajā sportā daudz redzētos lietuviešu ledus dejotājus Povilu Vanagu un Margaritu Drobiazsko. Mazdrusciņ mieles radās, kad P. Vanags uzvilka mugurā Krievijas armijas uniformu un slidoja pie dziesmas, kura slavēja Krievijas armijas lielos "panākumus" pasaulē -- lietuvietim it kā nu gan tā neklātos darīt, bet cilvēkam kaut kā laikam nauda ir jāpelna. Taču tas bija tikai mazdrusciņ. Pasākumā uzstājās Latvijas čempioni pāru slidošanā. Viņi iznāca uz ledus un nostājās. Un stāvēja. Un stāvēja. Publika sāka ķiķināt. Slidotāji arī sāka ķiķināt. Pēc brītiņa uz ledus iznāca pasākuma vadītājs Ilja Averbuks un paziņoja, ka notikusi tehniska kļūme ar mūziku. Kaimiņvalsts diversija? Nu, laikam jau nē. Latvijas čempioni slidoja vēlāk. Un neslikti, lai gan līdz Eiropas un pasaules līmenim vēl patālu. Toties pašā sākumā slidoja maza, maza Latvijas meitene, ja nemaldos vārdā Aleksandra, un tur nu bija redzams pamatīgs talants. Viss pasākums ritēja trīsarpus stundu garumā un bija ļoti, ļoti jauks.
Un tad pārnācu mājās. Pārliecinājos, ka krāns tualetē ir atvērts, lai trubas nesasalst, un aizgāju gulēt. Šorīt piecēlos un konstatēju, ka pa nakti kāds no līdzdzīvotājiem, acīmredzot pusmiegā, krānu ir aizvēris. Šorīt dzīvoklī ūdens nav vispār. Ūdens ir sasaldēts. Esmu bijušajā PSRS nodzīvojis pietiekami ilgi, lai prastu nomazgāties spainī, spaini ūdens man piešķīra netālu esošs veikals. Taču ārpus tā tas ir depresīvi, un vairāk par to nerakstīšu. Gaidu santehniķi.
Jauku visiem dienu!
Vispirms par jauko. Vakar Arenā Rīga noskatījos daiļslidošanas šovu, kurā, cik sapratu (pasākums no pirmās zilbes līdz pēdējai notika krievu valodā, bet man līdz bija mana laba draudzene Loreta, kura ik pa brīdim patulkoja), uzstājās tie ļaudis, kuri Krievijā piedalās pasākumā "Daiļslido ar zvaigzni," vai kā nu to tur sauc. Jāsaka, tas liek atkārties žoklim. Iemācīties tango dejot -- tas ir viens. Iemācīties daiļslidot, tas nu reiz ir kaut kas pavisam cits, un jāatzīst, ka aktieri, aktrises un dziedātāja, kuri tur ņēmās, nebūt neizskatījās pēc amatieriem, kuri pirmo reizi uz slidām uzkāpa tikai pirms kāda maza brītiņa. Šova organizētāji bija sarūpējuši arī īstus daiļslidotājus -- divkārtējo pasaules čempioni Irinu Slutskaju, daudzkārtējo Eiropas un pasaules čempionu Alekseju Jagudinu, Turinas Olimpisko spēļu čempionus pāru slidošanā Tatjanu Totmijainu un Maksimu Malkinu, lielajā sportā daudz redzētos lietuviešu ledus dejotājus Povilu Vanagu un Margaritu Drobiazsko. Mazdrusciņ mieles radās, kad P. Vanags uzvilka mugurā Krievijas armijas uniformu un slidoja pie dziesmas, kura slavēja Krievijas armijas lielos "panākumus" pasaulē -- lietuvietim it kā nu gan tā neklātos darīt, bet cilvēkam kaut kā laikam nauda ir jāpelna. Taču tas bija tikai mazdrusciņ. Pasākumā uzstājās Latvijas čempioni pāru slidošanā. Viņi iznāca uz ledus un nostājās. Un stāvēja. Un stāvēja. Publika sāka ķiķināt. Slidotāji arī sāka ķiķināt. Pēc brītiņa uz ledus iznāca pasākuma vadītājs Ilja Averbuks un paziņoja, ka notikusi tehniska kļūme ar mūziku. Kaimiņvalsts diversija? Nu, laikam jau nē. Latvijas čempioni slidoja vēlāk. Un neslikti, lai gan līdz Eiropas un pasaules līmenim vēl patālu. Toties pašā sākumā slidoja maza, maza Latvijas meitene, ja nemaldos vārdā Aleksandra, un tur nu bija redzams pamatīgs talants. Viss pasākums ritēja trīsarpus stundu garumā un bija ļoti, ļoti jauks.
Un tad pārnācu mājās. Pārliecinājos, ka krāns tualetē ir atvērts, lai trubas nesasalst, un aizgāju gulēt. Šorīt piecēlos un konstatēju, ka pa nakti kāds no līdzdzīvotājiem, acīmredzot pusmiegā, krānu ir aizvēris. Šorīt dzīvoklī ūdens nav vispār. Ūdens ir sasaldēts. Esmu bijušajā PSRS nodzīvojis pietiekami ilgi, lai prastu nomazgāties spainī, spaini ūdens man piešķīra netālu esošs veikals. Taču ārpus tā tas ir depresīvi, un vairāk par to nerakstīšu. Gaidu santehniķi.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2010. gada 22. janvāris
Ko tik visu zinātnieki neizdomā!
Labvakar, lasītāji! Kā esmu rakstījis citreiz, ar eksaktajām zinātnēm esmu uz "jūs." Skolas laikā mums bioloģijā bija jāuzšķērž varde. Man likās, ka kāds to jau ir izdarījis pirms manis, un tāpēc visi jau zina, kas ir vardes iekšpusē. Ģeometrijā mums lika pierādīt teorijas. Es uzskatīju, ka Einšteins teoriju pierādīja jau pirms 50 gadiem un tāpēc man nebūtu jāpūlas. Lieki teikt, pie ļoti labām atzīmēm es tā netiku, bet zinātnieks no manis katrā gadījumā nesanāca.
Taču tas nenozīmē, ka mani neinteresē tas, kas zinātiskajā pasaulē notiek. Piemēram, šonedēļ žurnālā The Economist ir stāsts par jauna veida zālēm, kādas patlaban tiek izstrādātas un pārbaudītas. Tajās būs mikročips, kurš, tabletei vēderā kūstot, nosūtīs signālu uz vēl vienu mikročipu, kas būs pacientam iedēstīts zem ādas. Šis čips, savukārt, ar satelīta palīdzību nosūtīs ārstam vēsti, ka pacients ir iedzēris attiecīgās zāles. Ārsts tādējādi zinās, ka pacients tā ir izdarījis un varēs redzēt, vai zāles ir dzertas pareizajā daudzumā, pareizajā laikā u.tml.
Vai tas nav viens brīnums? Godīgi sakot, man neliekas īpaši patīkama doma, ka man zem ādas kāds gribētu likt datora čipu, taču cilvēkiem, kuriem ir grūtības ar atmiņu, šāda ierīce varētu būt gluži piemērota. Spēja, cilvēka veselību monitorēt no attāluma, šķiet pavisam laba lieta ļaudīm, kas ir gados vecāki un, iespējams, dzīvo vieni un vientuļi. Taču par visu vairāk šis stāsts demonstrē to, cik ļoti zinātnieki strādā, lai izgudrotu kaut ko jaunu un nepieciešamu. Pirms 15 gadiem mēs neviens nezinājām, kas ir internets, vismaz es dzīvi bez tā vairs nevarētu iedomāties. Kā esmu rakstījis citreiz, ir interesanti pafantazēt par to, ko zinātne izdomās nākamajos piecos, 10 vai 20 gados. Varbūt patlaban ārā ir neadekvāti auksts (un brīvdienās būšot vēl aukstāks -- nāksies turēt krānus visu nakti atvērtus, lai tie nesasalst), bet pasaule tomēr ir viena brīnumaini interesanta vieta, vai ne?
Jauku visiem vakaru!
Taču tas nenozīmē, ka mani neinteresē tas, kas zinātiskajā pasaulē notiek. Piemēram, šonedēļ žurnālā The Economist ir stāsts par jauna veida zālēm, kādas patlaban tiek izstrādātas un pārbaudītas. Tajās būs mikročips, kurš, tabletei vēderā kūstot, nosūtīs signālu uz vēl vienu mikročipu, kas būs pacientam iedēstīts zem ādas. Šis čips, savukārt, ar satelīta palīdzību nosūtīs ārstam vēsti, ka pacients ir iedzēris attiecīgās zāles. Ārsts tādējādi zinās, ka pacients tā ir izdarījis un varēs redzēt, vai zāles ir dzertas pareizajā daudzumā, pareizajā laikā u.tml.
Vai tas nav viens brīnums? Godīgi sakot, man neliekas īpaši patīkama doma, ka man zem ādas kāds gribētu likt datora čipu, taču cilvēkiem, kuriem ir grūtības ar atmiņu, šāda ierīce varētu būt gluži piemērota. Spēja, cilvēka veselību monitorēt no attāluma, šķiet pavisam laba lieta ļaudīm, kas ir gados vecāki un, iespējams, dzīvo vieni un vientuļi. Taču par visu vairāk šis stāsts demonstrē to, cik ļoti zinātnieki strādā, lai izgudrotu kaut ko jaunu un nepieciešamu. Pirms 15 gadiem mēs neviens nezinājām, kas ir internets, vismaz es dzīvi bez tā vairs nevarētu iedomāties. Kā esmu rakstījis citreiz, ir interesanti pafantazēt par to, ko zinātne izdomās nākamajos piecos, 10 vai 20 gados. Varbūt patlaban ārā ir neadekvāti auksts (un brīvdienās būšot vēl aukstāks -- nāksies turēt krānus visu nakti atvērtus, lai tie nesasalst), bet pasaule tomēr ir viena brīnumaini interesanta vieta, vai ne?
Jauku visiem vakaru!
trešdiena, 2010. gada 20. janvāris
Bērnudārzs Saeimā un valdībā -- nu, johaidī!
Labrīt, lasītāji!
Klaunāde un bērnudārzs, citādi pašreizējo Saeimu un valdību nudien vairs nevar aprakstīt. Jaunākais strīds starp divām partijām, kas uzvedas kā trīs gadus veci bērni, kas nevar sadalīt spainīti un lāpstiņu, ir starp Jauno laiku un "Tautas" partiju par to, kurai ir labāka ideja par Saeimas tiesībām pilnvarot valdību starptautisko aizdevumu jomā. JL ir paziņojis, ka TP iesniegtais likumprojekts bezmaz vai nodrošinās valsts pilnīgo iznīcību. TP uzstāj, ka tās likumprojekts ir pats labākais un cer, ka to vismaz atbalstīs kāds no opozīcijas. Vai esmu vienīgais, kuram liekas, ka tomēr labāk būtu abu partiju pārstāvjiem apsēsties pie viena galda un nonākt pie kopsaucēja? Neesmu, nē, bet patlaban acīmredzot galvenais abām partijām ir pozicionēties oktobrī gaidāmo Saeimas vēlēšanu kontekstā -- re, re, mēs gribējām, bet mums neļāva ļaunprātīgais bērns, kas pārņēma visu smilšukasti. Vainīgas ir abas partijas. Nu, cik nu var? Jā, es saprotu, ka TP manevrējas tā, lai tās garīgais tēvs no mākoņiem, iespējams, varētu pārņemt varu un ar savu "pēc manis kaut vai plūdi" pieeju dzīvei censties Latvijas sabiedrību pārliecināt, ka tieši viņš un tikai viņš var būt valsts glābējs. Saprotu arī to, ka Valdis Dombrovskis dara visu iespējamo, lai saglabātu valsts (NE valdības, bet valsts) stabilitāti laikā, ka Latvijai ir izmisīgi daudz svarīgāki jautājumi par ķīviņiem starp maziem bērniem politiskajā "elitē." Saprotu arī to, ka pašreizējās sabiedriskās aptaujas liecina, ka abām partijām varētu būt ne īpaši labas izredzes oktobra vēlēšanās, it īpaši tas ir sakāms par "Tautas" partiju. Bet johaidī -- vai šīs savstarpējās antipātijas un strīdi patiešām ir kaut kas tāds, no kā politikāņi vairs nespēj izvairīties?
Ja tā, tad Valsts prezidentam ir laiks šo Saeimu un valdību patriekt ar lielu mietu. Lai pēc tam kauliņi krīt, kur krizdami, bet marismātiskāku valdošo iekārtu diez vai mēs varētu sagaidīt.
Tas sakāms arī tāpēc, ka joprojām valdošā "elite" valsti uzskata par savu privātīpašumu. Raugi, "mākoņu pastnieks" Privātizācijas aģentūras valdē vairs nederēja -- pārāk politizēts. Kas izraudzīts viņa vietā? Šķēles znota tēvs! Johaidī! Raugi, Saeimas Juridiskās komitejas priekšsēdētāja Muižniece ir paziņojusi, ka nebūs nekādas steigas jautājumā par to, vai pagājušā gada 13. janvāra huligāniem tik tiešām būtu piespriežams nopietnāks sods nekā slepkavām, jo visa sodu politika esot jāskatās kompleksi un nevarot izdalīt vienu konkrētu noziedzīgo nodarījumu. Johaidī, kāpēc ne? It īpasi ņemot vērā to, ka valdība vakar Finanšu ministrijai uzdeva steidzamā kārtā labot likumu par valsts mantas izšķērdēšanu, lai Rīgas brīvosta varētu finansēt Latvijas piedalīšanos Šanhajas pasaules "Ekspo" izstādē šī gada pavasarī. Lūk, tas nu gan nav jautājums, kas ir jāskatās kompleksi. Par valsts mantas izšķērdēšanu nav jāraizējas tikpat ļoti, kā par sodu politiku. Saku vēlreiz -- johaidī!
Nogurstu no šī idiotisma. Tiesa, šur tur parādās arī pa gaismas stariņam. Saeimas Mandātu komisija (kuru, starp citu un ja kas, vada deputāts no "Saskaņas" centra) ir atļāvusi pie administratīvas atbildības saukt tās divas aunpieres mūsu valsts parlamentā, kuras tā arī nesaprot un nesaprot, ka interešu konflikta novēršana nozīmē, ka savu miesīgo sievu tomēr NEDRĪKST ņemt darbā par savu palīgu. Runa ir par Kalniņu no TB un Škesteri no ZZS. Aunpieres, un ceru, ka abus divus sodīs pamatīgi. Taču kopumā šī ampelēšanās valsts augstākajos ešelonos tomēr gandrīz vai rada izmisumu. Pēdējo reizi saku -- johaidī!
Jauku visiem dienu. Izņemot valdību un Saeimu. Tās var iet ieskrieties.
Klaunāde un bērnudārzs, citādi pašreizējo Saeimu un valdību nudien vairs nevar aprakstīt. Jaunākais strīds starp divām partijām, kas uzvedas kā trīs gadus veci bērni, kas nevar sadalīt spainīti un lāpstiņu, ir starp Jauno laiku un "Tautas" partiju par to, kurai ir labāka ideja par Saeimas tiesībām pilnvarot valdību starptautisko aizdevumu jomā. JL ir paziņojis, ka TP iesniegtais likumprojekts bezmaz vai nodrošinās valsts pilnīgo iznīcību. TP uzstāj, ka tās likumprojekts ir pats labākais un cer, ka to vismaz atbalstīs kāds no opozīcijas. Vai esmu vienīgais, kuram liekas, ka tomēr labāk būtu abu partiju pārstāvjiem apsēsties pie viena galda un nonākt pie kopsaucēja? Neesmu, nē, bet patlaban acīmredzot galvenais abām partijām ir pozicionēties oktobrī gaidāmo Saeimas vēlēšanu kontekstā -- re, re, mēs gribējām, bet mums neļāva ļaunprātīgais bērns, kas pārņēma visu smilšukasti. Vainīgas ir abas partijas. Nu, cik nu var? Jā, es saprotu, ka TP manevrējas tā, lai tās garīgais tēvs no mākoņiem, iespējams, varētu pārņemt varu un ar savu "pēc manis kaut vai plūdi" pieeju dzīvei censties Latvijas sabiedrību pārliecināt, ka tieši viņš un tikai viņš var būt valsts glābējs. Saprotu arī to, ka Valdis Dombrovskis dara visu iespējamo, lai saglabātu valsts (NE valdības, bet valsts) stabilitāti laikā, ka Latvijai ir izmisīgi daudz svarīgāki jautājumi par ķīviņiem starp maziem bērniem politiskajā "elitē." Saprotu arī to, ka pašreizējās sabiedriskās aptaujas liecina, ka abām partijām varētu būt ne īpaši labas izredzes oktobra vēlēšanās, it īpaši tas ir sakāms par "Tautas" partiju. Bet johaidī -- vai šīs savstarpējās antipātijas un strīdi patiešām ir kaut kas tāds, no kā politikāņi vairs nespēj izvairīties?
Ja tā, tad Valsts prezidentam ir laiks šo Saeimu un valdību patriekt ar lielu mietu. Lai pēc tam kauliņi krīt, kur krizdami, bet marismātiskāku valdošo iekārtu diez vai mēs varētu sagaidīt.
Tas sakāms arī tāpēc, ka joprojām valdošā "elite" valsti uzskata par savu privātīpašumu. Raugi, "mākoņu pastnieks" Privātizācijas aģentūras valdē vairs nederēja -- pārāk politizēts. Kas izraudzīts viņa vietā? Šķēles znota tēvs! Johaidī! Raugi, Saeimas Juridiskās komitejas priekšsēdētāja Muižniece ir paziņojusi, ka nebūs nekādas steigas jautājumā par to, vai pagājušā gada 13. janvāra huligāniem tik tiešām būtu piespriežams nopietnāks sods nekā slepkavām, jo visa sodu politika esot jāskatās kompleksi un nevarot izdalīt vienu konkrētu noziedzīgo nodarījumu. Johaidī, kāpēc ne? It īpasi ņemot vērā to, ka valdība vakar Finanšu ministrijai uzdeva steidzamā kārtā labot likumu par valsts mantas izšķērdēšanu, lai Rīgas brīvosta varētu finansēt Latvijas piedalīšanos Šanhajas pasaules "Ekspo" izstādē šī gada pavasarī. Lūk, tas nu gan nav jautājums, kas ir jāskatās kompleksi. Par valsts mantas izšķērdēšanu nav jāraizējas tikpat ļoti, kā par sodu politiku. Saku vēlreiz -- johaidī!
Nogurstu no šī idiotisma. Tiesa, šur tur parādās arī pa gaismas stariņam. Saeimas Mandātu komisija (kuru, starp citu un ja kas, vada deputāts no "Saskaņas" centra) ir atļāvusi pie administratīvas atbildības saukt tās divas aunpieres mūsu valsts parlamentā, kuras tā arī nesaprot un nesaprot, ka interešu konflikta novēršana nozīmē, ka savu miesīgo sievu tomēr NEDRĪKST ņemt darbā par savu palīgu. Runa ir par Kalniņu no TB un Škesteri no ZZS. Aunpieres, un ceru, ka abus divus sodīs pamatīgi. Taču kopumā šī ampelēšanās valsts augstākajos ešelonos tomēr gandrīz vai rada izmisumu. Pēdējo reizi saku -- johaidī!
Jauku visiem dienu. Izņemot valdību un Saeimu. Tās var iet ieskrieties.
otrdiena, 2010. gada 19. janvāris
Par neatkarības atjaunošanu -- un par "stabilitātes garantu" vilka lomā
Labdien, lasītāji!
Šodien ziņu portālos lasāms, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers ir izmantojis savas Satversmē paredzētās likuma ierosināšanas tiesības, lai ieteiktu pārmaiņas likumā par svētkiem un piemiņas dienām. Konkrēti, prezidents vēlas, lai turpmāk 4. maijs sauktos par "Neatkarības atjaunošanas dienu." Patlaban minētā diena saucas "Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena" un tā ir tā dēvētā sarkanā vai oficiāla svētku diena. Šogad tā būs otrdienā, kas droši vien nozīmē, ka mums visiem būs četru dienu brīvdienas.
Bet ne par to šis stāsts. Manuprāt, pašreizējais dienas nosaukums ir precīzs. Nu, netika 1990. gada 4. maijā atjaunota Latvijas Republikas neatkarība, netika. Minēto deklarāciju pieņēma Latvijas PSR Augstākā padome, Latviju turpināja okupēt PSRS karaspēks, un starptautisku atzinību valsts tobrīd sagaidīja tikai un vienīgi no Islandes, un tikai tāpēc, ka Lietuva jau bija pieteikusi pilnīgu neatkarību, kamēr mūsu valstī deklarācijā bija teksts tikai par tās atjaunošanu. Savā vēstulē Saeimai Valsts prezidents raksta, ka deklarācijas mērķis ir bijis Latvijas neatkarīgā valstiskuma atjaunošana, bet mērķis un fakts tomēr nav viens un tas pats. Savu de facto neatkarību Latvija atguva tikai 1991. gada augustā, kad sabruka pučs pret PSRS vadītāju Gorbačevu un piepeši (ļoti piepeši) vesela strīpa PSRS republiku, tajā skaitā Krievija, bija neatkarīgas.
Ar to, protams, es nevēlos teikt, ka 4. maijs nebūtu atzīmējams. Minētajā dienā es pats biju Augstākās padomes mājā un tulkoju notiekošo ārvalstu žurnālistiem, kuri tur bija sapulcējušies ļoti plašā skaitā. Kad kļuva skaidrs, ka pietiks balsu deklarācijas apstiprināšanai, man bija stingri jāraugās grīdsegā, jo, ja es ar kādu būtu saskatījies, es noteikti no aizkustinājuma būtu sācis raudāt, un tulkotājam tas nav pareizākais variants. Atceros, kad viss bija noticis, iespraucos AP sēžu zālē, kur visi dziedājām "Dievs, svētī Latviju!" Tad gan asaras bija acīs un kamols kaklā. Taču nedēļu vēlāk Jēkaba ielā notika sadursme ar interfrontistiem un viņu atbalstītājiem no drošības spēkiem, kas apliecināja, ka gluži neatkarīga Latvija vēl nebija. Čeka nekur nebija pazudusi -- tai bija jāsadedzina papīri. Valstī bija divas paralelas pārvaldes struktūras. Nemaz nerunājot par to, kas notika 1991. gada janvārī, kad tika pārņemts Preses nams un pie Iekšlietu ministrijas tika nošauti pieci cilvēki. 1990. g. maijā tomēr nekas akmenī netika iekalts, vēsture būtu varējusi pagriezties pavisam citā virzienā. Jā, bija jau kritis Berlīnes mūris. Bija nomušīts Rumānijas diktators. Taču PSRS joprojām nekur nebija pazudusi, piedevām pasaules lielvalstis par PSRS republiku, tajā skaitā Baltijas valstu neatkarību nemaz tik ļoti sajūsminātas nebija, tāpat, kā tās nebūt tik ļoti nepriecājās par Vācijas apvienošanas ideju. Tas nebija velti, ka Latvijas neatkarību pēc 1991. gada 21. augusta atzina ļoti liela strīpa valstu, pirms to izdarīja Amerikas Savienotās Valstis un Lielbritānija. Tur joprojām cilvēki (precīzi sakot Bušs vecākais un gudrākais un Tečere) cerēja, ka draugs "Gorbijs" saglabās savas pozīcijas.
Būtībā jau nav svarīgi, kā 4. maiju sauc vai nesauc, bet Valsts prezidenta ieteikums tomēr ir maldinošs. Jebkurš ārzemnieks vai nezinātājs, kurš ieraudzīs vārdus "Neatkarības atjaunošanas diena," pieņems, ka tieši tajā datumā neatkarība tika atjaunota. Netika. Un tas nu reiz ir fakts.
O ... un vēl viena lieta. Šonedēļ "Sporta avīzē" kādreizējais valsts "stabilitātes garants," jautāts par to, vai viņš gribētu atgriezties politikā, stāsta, ka lielu aicinājumu nejūt, bet, ja kāds viņu aicinātu nākt un valsti izglābt, tad varētu par to padomāt. Ņemot vērā to, ka tas būtu tas pats, ka vilku aicināt sargāt aitu kūti pēc tam, kad puse aitu ir noplosītas, jācer, ka neviens ar šādu aicinājumu nenāks.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Šodien ziņu portālos lasāms, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers ir izmantojis savas Satversmē paredzētās likuma ierosināšanas tiesības, lai ieteiktu pārmaiņas likumā par svētkiem un piemiņas dienām. Konkrēti, prezidents vēlas, lai turpmāk 4. maijs sauktos par "Neatkarības atjaunošanas dienu." Patlaban minētā diena saucas "Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena" un tā ir tā dēvētā sarkanā vai oficiāla svētku diena. Šogad tā būs otrdienā, kas droši vien nozīmē, ka mums visiem būs četru dienu brīvdienas.
Bet ne par to šis stāsts. Manuprāt, pašreizējais dienas nosaukums ir precīzs. Nu, netika 1990. gada 4. maijā atjaunota Latvijas Republikas neatkarība, netika. Minēto deklarāciju pieņēma Latvijas PSR Augstākā padome, Latviju turpināja okupēt PSRS karaspēks, un starptautisku atzinību valsts tobrīd sagaidīja tikai un vienīgi no Islandes, un tikai tāpēc, ka Lietuva jau bija pieteikusi pilnīgu neatkarību, kamēr mūsu valstī deklarācijā bija teksts tikai par tās atjaunošanu. Savā vēstulē Saeimai Valsts prezidents raksta, ka deklarācijas mērķis ir bijis Latvijas neatkarīgā valstiskuma atjaunošana, bet mērķis un fakts tomēr nav viens un tas pats. Savu de facto neatkarību Latvija atguva tikai 1991. gada augustā, kad sabruka pučs pret PSRS vadītāju Gorbačevu un piepeši (ļoti piepeši) vesela strīpa PSRS republiku, tajā skaitā Krievija, bija neatkarīgas.
Ar to, protams, es nevēlos teikt, ka 4. maijs nebūtu atzīmējams. Minētajā dienā es pats biju Augstākās padomes mājā un tulkoju notiekošo ārvalstu žurnālistiem, kuri tur bija sapulcējušies ļoti plašā skaitā. Kad kļuva skaidrs, ka pietiks balsu deklarācijas apstiprināšanai, man bija stingri jāraugās grīdsegā, jo, ja es ar kādu būtu saskatījies, es noteikti no aizkustinājuma būtu sācis raudāt, un tulkotājam tas nav pareizākais variants. Atceros, kad viss bija noticis, iespraucos AP sēžu zālē, kur visi dziedājām "Dievs, svētī Latviju!" Tad gan asaras bija acīs un kamols kaklā. Taču nedēļu vēlāk Jēkaba ielā notika sadursme ar interfrontistiem un viņu atbalstītājiem no drošības spēkiem, kas apliecināja, ka gluži neatkarīga Latvija vēl nebija. Čeka nekur nebija pazudusi -- tai bija jāsadedzina papīri. Valstī bija divas paralelas pārvaldes struktūras. Nemaz nerunājot par to, kas notika 1991. gada janvārī, kad tika pārņemts Preses nams un pie Iekšlietu ministrijas tika nošauti pieci cilvēki. 1990. g. maijā tomēr nekas akmenī netika iekalts, vēsture būtu varējusi pagriezties pavisam citā virzienā. Jā, bija jau kritis Berlīnes mūris. Bija nomušīts Rumānijas diktators. Taču PSRS joprojām nekur nebija pazudusi, piedevām pasaules lielvalstis par PSRS republiku, tajā skaitā Baltijas valstu neatkarību nemaz tik ļoti sajūsminātas nebija, tāpat, kā tās nebūt tik ļoti nepriecājās par Vācijas apvienošanas ideju. Tas nebija velti, ka Latvijas neatkarību pēc 1991. gada 21. augusta atzina ļoti liela strīpa valstu, pirms to izdarīja Amerikas Savienotās Valstis un Lielbritānija. Tur joprojām cilvēki (precīzi sakot Bušs vecākais un gudrākais un Tečere) cerēja, ka draugs "Gorbijs" saglabās savas pozīcijas.
Būtībā jau nav svarīgi, kā 4. maiju sauc vai nesauc, bet Valsts prezidenta ieteikums tomēr ir maldinošs. Jebkurš ārzemnieks vai nezinātājs, kurš ieraudzīs vārdus "Neatkarības atjaunošanas diena," pieņems, ka tieši tajā datumā neatkarība tika atjaunota. Netika. Un tas nu reiz ir fakts.
O ... un vēl viena lieta. Šonedēļ "Sporta avīzē" kādreizējais valsts "stabilitātes garants," jautāts par to, vai viņš gribētu atgriezties politikā, stāsta, ka lielu aicinājumu nejūt, bet, ja kāds viņu aicinātu nākt un valsti izglābt, tad varētu par to padomāt. Ņemot vērā to, ka tas būtu tas pats, ka vilku aicināt sargāt aitu kūti pēc tam, kad puse aitu ir noplosītas, jācer, ka neviens ar šādu aicinājumu nenāks.
Jauku visiem atlikušo dienu!
pirmdiena, 2010. gada 18. janvāris
Politikāņi tūļas, politikāņi rukši pie siles, politikāņi diversanti -- baisi!
Labrīt, lasītāji!
Tā vien liekas, ka atlikušajos astoņarpus mēnešos līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām varēsim rīkot totalizatoru par to, kas notiks vispirms -- vēlēšanas vai valsts pilnīgais sabrukums patiesā banānu republikas statusā. Katrā ziņā ar katru dienu kļūst skaidrāks, ka tie ļaudis, kuri patlaban valstī ir pie teikšanas, lielākoties labākajā gadījumā ir nezinīši, kas ir traki, un sliktākajā gadījumā aktīvi diversanti un valsts ienaidnieki, kas ir vēl trakāk.
Uz šādām domām uzvedina ziņa, ka Jaunā laika vadītā valdība ir nolēmusi vēl vairāk palielināt Latvijas atkarību no kaimiņvalsts Krievijas energoresursiem. Runa ir par tā dēvētā TEC-2 rekonstrukciju vai, pareizāk sakot, pavisam jauna energobloka celtniecību, lai vēl vairāk "nodrošinātu" minēto atkarību. Kā šodien portālā Citadiena.lv raksta politologs Andris Sprūds, šis ir sevišķi pārsteidzošs fakts, ja ņemam vērā, ka vēl pirms gada JL aktīvi cīnījās pret fosīlo izejvielu izmantošanu energoresursu nodrošināšanā: "Premjeram nekavējoties būtu jāpaziņo, ka Latvijā vietējie enerģijas resursi turpmāk būs prioritāri" -- tā paziņoja Artis Kampars, kurš tagad, ekonomikas ministra postenī būdams, ir pagriezies 180 grādus pretējā virzienā. Domājams, ka tas daļēji ir tāpēc, ka JL vadītajā valdībā ir arī tādi elementi, kuri uz Krievijas energoresursu interešu adatas ir uzsēdušies gluži kā narkomāni, kuriem ir vajadzīga steidzama ārstēšana (lasi -- steidzama izraidīšana no valsts politiskās dzīves un, ja vien tas ir iespējams, no valsts kā tādas). Ja tā, tad tas ir kārtējais iemesls, kāpēc oktobrī būs ieteicams atteikties no pilnīgi visiem politikāņiem, kuri patlaban ir Saeimā un valdībā, tajā skaitā arī tiem, kuri ir kādreiz tik ļoti daudzcerīgajā Jaunajā laikā. Diemžēl, diemžēl, diemžēl, diemžēl, acīmredzot šī partija ir kļuvusi par tikpat lielu siles rukša partiju, kā visas pārējās.
Jā, pāreju uz "zaļo" resursu izmantošanu valsts energoresursu nodrošināšanā nevar saorganizēt rīt uz brokastu laiku. Piedevām, neesmu pārliecināts, ka tas vispār paredzamajā nākotnē ir pilnībā iespējams. Valstī esot nepieciešamais daudzums koksnes, tā apgalvo "zaļie" -- viņi stāsta, ka patlaban lielākoties tā tiekot eksportēta. Jādomā, tās ražotāji par to arī attiecīgi nopelna. Vai mūsu valdība būtu gatava atrast naudu, kas būtu nepieciešama, lai koksni izmantotu tepat uz vietas un izveidot attiecīgo energoresursu sistēmu? Vai tā par to varētu maksāt tikpat daudz vai vairāk, nekā tie, kuri patlaban to importē? Savukārt, vai "zaļie" var pierādīt, ka Latvijā ir pietiekami daudz koksnes (protams, tandemā ar HESu darbību, vēja un solāro enerģētiku), lai nodrošinātu vajadzības ne vien nākamajā gadā, bet mūžīgi? Problēma, šķiet, ir tā, ka abas puses viena ar otru nesarunājas, vai precīzāk sakot, "zaļie" runā, bet valsts energoresursu sistēma un tās atbalstītāji politikāņu vidē viņus vienkārši ignorē. Nu sperts nākamais solis, bet viens gan ir skaidrs -- ja tiks uzcelts vēl viens milzīgs Krievijas gāzi izmantojošs energobloks, tad divas lietas varam paredzēt. Pirmkārt, augstākas cenas patērētājiem brīdī, kad gāze kļūs dārgāka (un nemānīsim sevi -- bezgalīgi daudz gāzes pasaulē nav, un tiklīdz tā kļūs retāka, tā kļūs arī dārgāka). Un, otrkārt, nekādu vairs vajadzību pēc ilgtspējīgiem energoresursiem, jo viss jau būs "sakārtots."
Šī lieta tandemā ar Saeimas "gudro galvu" (un it īpaši Juridiskās komisijas vadītājas Muižnieces) bezgalīgo tūļāšanos vēlēšanu un aģitācijas sistēmas sakārtošanā rada bezcerību par to, vai šie ļaudis vairs maz ir spējīgi uz kaut minimālo konstruktīvismu un loģiku savā darbībā. Būtiskākā ir Satversmē un likumā neparedzētā "koalīcijas padome." Būtiskākais ir censties arī šoreiz apiet noteikumus (Leiškalns ar savu "visa Latvija ir viens vēlēšanu apgabals" priekšlikumu). Būtiskākā ir "valdības stabilitāte" un nevis valsts ilgtermiņa intereses. Nožēlojami. Un baisi.
Jauku visiem dienu!
Tā vien liekas, ka atlikušajos astoņarpus mēnešos līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām varēsim rīkot totalizatoru par to, kas notiks vispirms -- vēlēšanas vai valsts pilnīgais sabrukums patiesā banānu republikas statusā. Katrā ziņā ar katru dienu kļūst skaidrāks, ka tie ļaudis, kuri patlaban valstī ir pie teikšanas, lielākoties labākajā gadījumā ir nezinīši, kas ir traki, un sliktākajā gadījumā aktīvi diversanti un valsts ienaidnieki, kas ir vēl trakāk.
Uz šādām domām uzvedina ziņa, ka Jaunā laika vadītā valdība ir nolēmusi vēl vairāk palielināt Latvijas atkarību no kaimiņvalsts Krievijas energoresursiem. Runa ir par tā dēvētā TEC-2 rekonstrukciju vai, pareizāk sakot, pavisam jauna energobloka celtniecību, lai vēl vairāk "nodrošinātu" minēto atkarību. Kā šodien portālā Citadiena.lv raksta politologs Andris Sprūds, šis ir sevišķi pārsteidzošs fakts, ja ņemam vērā, ka vēl pirms gada JL aktīvi cīnījās pret fosīlo izejvielu izmantošanu energoresursu nodrošināšanā: "Premjeram nekavējoties būtu jāpaziņo, ka Latvijā vietējie enerģijas resursi turpmāk būs prioritāri" -- tā paziņoja Artis Kampars, kurš tagad, ekonomikas ministra postenī būdams, ir pagriezies 180 grādus pretējā virzienā. Domājams, ka tas daļēji ir tāpēc, ka JL vadītajā valdībā ir arī tādi elementi, kuri uz Krievijas energoresursu interešu adatas ir uzsēdušies gluži kā narkomāni, kuriem ir vajadzīga steidzama ārstēšana (lasi -- steidzama izraidīšana no valsts politiskās dzīves un, ja vien tas ir iespējams, no valsts kā tādas). Ja tā, tad tas ir kārtējais iemesls, kāpēc oktobrī būs ieteicams atteikties no pilnīgi visiem politikāņiem, kuri patlaban ir Saeimā un valdībā, tajā skaitā arī tiem, kuri ir kādreiz tik ļoti daudzcerīgajā Jaunajā laikā. Diemžēl, diemžēl, diemžēl, diemžēl, acīmredzot šī partija ir kļuvusi par tikpat lielu siles rukša partiju, kā visas pārējās.
Jā, pāreju uz "zaļo" resursu izmantošanu valsts energoresursu nodrošināšanā nevar saorganizēt rīt uz brokastu laiku. Piedevām, neesmu pārliecināts, ka tas vispār paredzamajā nākotnē ir pilnībā iespējams. Valstī esot nepieciešamais daudzums koksnes, tā apgalvo "zaļie" -- viņi stāsta, ka patlaban lielākoties tā tiekot eksportēta. Jādomā, tās ražotāji par to arī attiecīgi nopelna. Vai mūsu valdība būtu gatava atrast naudu, kas būtu nepieciešama, lai koksni izmantotu tepat uz vietas un izveidot attiecīgo energoresursu sistēmu? Vai tā par to varētu maksāt tikpat daudz vai vairāk, nekā tie, kuri patlaban to importē? Savukārt, vai "zaļie" var pierādīt, ka Latvijā ir pietiekami daudz koksnes (protams, tandemā ar HESu darbību, vēja un solāro enerģētiku), lai nodrošinātu vajadzības ne vien nākamajā gadā, bet mūžīgi? Problēma, šķiet, ir tā, ka abas puses viena ar otru nesarunājas, vai precīzāk sakot, "zaļie" runā, bet valsts energoresursu sistēma un tās atbalstītāji politikāņu vidē viņus vienkārši ignorē. Nu sperts nākamais solis, bet viens gan ir skaidrs -- ja tiks uzcelts vēl viens milzīgs Krievijas gāzi izmantojošs energobloks, tad divas lietas varam paredzēt. Pirmkārt, augstākas cenas patērētājiem brīdī, kad gāze kļūs dārgāka (un nemānīsim sevi -- bezgalīgi daudz gāzes pasaulē nav, un tiklīdz tā kļūs retāka, tā kļūs arī dārgāka). Un, otrkārt, nekādu vairs vajadzību pēc ilgtspējīgiem energoresursiem, jo viss jau būs "sakārtots."
Šī lieta tandemā ar Saeimas "gudro galvu" (un it īpaši Juridiskās komisijas vadītājas Muižnieces) bezgalīgo tūļāšanos vēlēšanu un aģitācijas sistēmas sakārtošanā rada bezcerību par to, vai šie ļaudis vairs maz ir spējīgi uz kaut minimālo konstruktīvismu un loģiku savā darbībā. Būtiskākā ir Satversmē un likumā neparedzētā "koalīcijas padome." Būtiskākais ir censties arī šoreiz apiet noteikumus (Leiškalns ar savu "visa Latvija ir viens vēlēšanu apgabals" priekšlikumu). Būtiskākā ir "valdības stabilitāte" un nevis valsts ilgtermiņa intereses. Nožēlojami. Un baisi.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2010. gada 15. janvāris
Par Rubiku
Labvakar, lasītāji!
Šodien Latvijas radio raidījumā "Krustpunktā" mans viesis bija Latvijas Sociālistiskās partijas priekšsēdētājs un Eiropas parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks. Šī bija pirmā reize, kad man bija izdevība viņu intervēt un jāsaka, tā bija visnotaļ interesanta saruna. Ja dzirdējāt, tad labi, ja ne -- atkārtojums būs šovakar ap plkst. 21.05. Interviju varat atrast arī internetā, Latvijas radio mājas lapā.
Lasītājiem nebūs pārsteigums par to, ka man ar A. Rubiku domas daudzos jautājumos dalās, taču šodien abi piekritām, ka patlaban Latvijas pārvaldes sistēma ir gana draņķīga. Runājām par A. Rubika darbu Eiropas parlamentā, kur viņš darbojas Lauksaimniecības, kā arī Transporta lietu komitejā. Vairākkārt viņš raidījuma laikā pieminēja cukura industrijas "iznīcināšanu" Latvijā, par kuru blogā rakstīju vakar. Stāstīja viņš, ka valstij vajag krietni daudz vairāk iesaistīties ekonomiskos procesos -- visur nu esot atzīts, ka liberālais kapitālisms pats par sevi ne vienmēr visu var atrisināt. Pēc raidījuma cilvēks nopūtās, ka Briselē ir mīnus divi grādi, bet Rīgā -- mīnus 15. Rīt paskatīsies Dinamo, svētdien lidos atpakaļ uz Beļģiju. Raidījuma laikā viņš stāstīja, kā Briselē dzīvo vienistabas dzīvoklītī, kurā kādu brīdi nav bijis karstais ūdens. Nācis viens speciālists, nācis otrs. Beidzot atnācis tas, kurš pamanījis, ka boileris nav pieslēgts strāvai. Gadās arī tā. Runājot par šī gada Saeimas vēlēšanām, A. Rubiks noliedza, ka politorganizācija "Saskaņas centrs" no viņa vadītās LSP taisās atbrīvoties, lai gan tādas baumas politikā ir cirkulējušas jau labu brīdi. Pats viņš kandidāts uz Saeimu nebūs. Joprojām nedrīkst. Ja godīgi, tas sāk likties mazliet absurdi -- uz Eiropas parlamentu viņš (un, ja kas, arī Ždanokas madāma ar savu "krievi nāk" filozofiju) kandidēt drīkst, uz mūsu Saeimu nedrīkst. Šis "vienīgais čekists," "vienīgais komunists," "vienīgā interfrontiste" noteikums būtu jāaplūko no jauna, vien patlaban mūsu politiskās partijas cita caur citu cenšas pārliecināt sabiedrību, ka tās ir vistautiskākās un nacionālistiskākās, un laikam tas īpaši nespīd.
Vienu vārdu sakot, saruna bija saistoša. Nekad neesmu domājis, ka Alfrēdam Rubikam ir ragi un aste, šodien par to pārliecinājos (ragu pierē nebija; aste būtu vietā, kuru neaplūkoju). Pats viņš ne par ko vainīgs nejūtas, arī par to, ko viņš centās darīt 1991. gada augustā ne. Un tur nu mūsu domas dalās pavisam konkrēti. Rubiks centās novērst Latvijas neatkarības atgūšanu, par to divu domu nav. Šodien raidījumā viņš teica, ka vienpersoniski jau viņš to nebūtu varējis izdarīt, bet tā ir izvairīšanās no fakta, ka viņš vadīja sistēmu, kura kopumā izmisīgi un ne bez vardarbības palīdzības centās nobloķēt neatkarības centienus. Piedevām paša Rubika opozīcija jau nebija redzama 1991. gada augustā vien -- interfronte taču darbojās krietni ilgāku laiku. Joprojām uzskatu, ka tas Latvijai ir kauns, ka šis cilvēks to pārstāv Eiropas parlamentā. Taču no šodienas esmu krietni mērenāks uzskatos par to, kas viņš ir kā cilvēks. Nu, cilvēks kā cilvēks. Tāpat kā mēs visi.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Šodien Latvijas radio raidījumā "Krustpunktā" mans viesis bija Latvijas Sociālistiskās partijas priekšsēdētājs un Eiropas parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks. Šī bija pirmā reize, kad man bija izdevība viņu intervēt un jāsaka, tā bija visnotaļ interesanta saruna. Ja dzirdējāt, tad labi, ja ne -- atkārtojums būs šovakar ap plkst. 21.05. Interviju varat atrast arī internetā, Latvijas radio mājas lapā.
Lasītājiem nebūs pārsteigums par to, ka man ar A. Rubiku domas daudzos jautājumos dalās, taču šodien abi piekritām, ka patlaban Latvijas pārvaldes sistēma ir gana draņķīga. Runājām par A. Rubika darbu Eiropas parlamentā, kur viņš darbojas Lauksaimniecības, kā arī Transporta lietu komitejā. Vairākkārt viņš raidījuma laikā pieminēja cukura industrijas "iznīcināšanu" Latvijā, par kuru blogā rakstīju vakar. Stāstīja viņš, ka valstij vajag krietni daudz vairāk iesaistīties ekonomiskos procesos -- visur nu esot atzīts, ka liberālais kapitālisms pats par sevi ne vienmēr visu var atrisināt. Pēc raidījuma cilvēks nopūtās, ka Briselē ir mīnus divi grādi, bet Rīgā -- mīnus 15. Rīt paskatīsies Dinamo, svētdien lidos atpakaļ uz Beļģiju. Raidījuma laikā viņš stāstīja, kā Briselē dzīvo vienistabas dzīvoklītī, kurā kādu brīdi nav bijis karstais ūdens. Nācis viens speciālists, nācis otrs. Beidzot atnācis tas, kurš pamanījis, ka boileris nav pieslēgts strāvai. Gadās arī tā. Runājot par šī gada Saeimas vēlēšanām, A. Rubiks noliedza, ka politorganizācija "Saskaņas centrs" no viņa vadītās LSP taisās atbrīvoties, lai gan tādas baumas politikā ir cirkulējušas jau labu brīdi. Pats viņš kandidāts uz Saeimu nebūs. Joprojām nedrīkst. Ja godīgi, tas sāk likties mazliet absurdi -- uz Eiropas parlamentu viņš (un, ja kas, arī Ždanokas madāma ar savu "krievi nāk" filozofiju) kandidēt drīkst, uz mūsu Saeimu nedrīkst. Šis "vienīgais čekists," "vienīgais komunists," "vienīgā interfrontiste" noteikums būtu jāaplūko no jauna, vien patlaban mūsu politiskās partijas cita caur citu cenšas pārliecināt sabiedrību, ka tās ir vistautiskākās un nacionālistiskākās, un laikam tas īpaši nespīd.
Vienu vārdu sakot, saruna bija saistoša. Nekad neesmu domājis, ka Alfrēdam Rubikam ir ragi un aste, šodien par to pārliecinājos (ragu pierē nebija; aste būtu vietā, kuru neaplūkoju). Pats viņš ne par ko vainīgs nejūtas, arī par to, ko viņš centās darīt 1991. gada augustā ne. Un tur nu mūsu domas dalās pavisam konkrēti. Rubiks centās novērst Latvijas neatkarības atgūšanu, par to divu domu nav. Šodien raidījumā viņš teica, ka vienpersoniski jau viņš to nebūtu varējis izdarīt, bet tā ir izvairīšanās no fakta, ka viņš vadīja sistēmu, kura kopumā izmisīgi un ne bez vardarbības palīdzības centās nobloķēt neatkarības centienus. Piedevām paša Rubika opozīcija jau nebija redzama 1991. gada augustā vien -- interfronte taču darbojās krietni ilgāku laiku. Joprojām uzskatu, ka tas Latvijai ir kauns, ka šis cilvēks to pārstāv Eiropas parlamentā. Taču no šodienas esmu krietni mērenāks uzskatos par to, kas viņš ir kā cilvēks. Nu, cilvēks kā cilvēks. Tāpat kā mēs visi.
Jauku visiem atlikušo dienu!
ceturtdiena, 2010. gada 14. janvāris
Par cukuru
Labvakar, lasītāji!
Šodien Latvijas radio raidījumā "Krustpunktā," kuru vadu kolēģa Aida Tomsona prombūtnes laikā, diskutējām par tēmu, kura zināmā mērā bija bezjēdzīga -- atjaunot vai neatjaunot cukura ražošanu mūsu valstī. Bezjēdzīga tā bija tāpēc, ka cukura ražošana mūsu valstī vismaz paredzamajā nākotnē netiks atjaunota, un tas ir tāds punkts un āmen jautājums.
Raidījumā to pārrunājām tāpēc, ka patlaban jau atkal tiek vākti paraksti par cukura ražošanas atsākšanu mūsu valstī. Viens no redzamākajiem šī procesa pārstāvjiem ir cilvēks vārdā Georgs Bagātais. Viņš 2003. gadā, brīdi pirms Latvija iestājās Eiropas savienībā, kādā diskusijā paziņoja lūk, ko: "Mana dziļa pārliecība, ka šīs Eiropas Savienības nebūs jau 10 gadu laikā." Nu, nevaru palūrēt trīs gadus nākotnē, bet šis paziņojums visnotaļ liek saprast šīs personas pareģošanas spējas. Ar cukuru ir tieši tāpat. Latvija cukura jomā nav viena vai izolēta. Cukurs ir Eiropas kopējās lauksaimniecības programmas sastāvdaļa, un jau pirms vairākiem gadiem mūsu valsts no cukura ražošanas kvotām atteicās, ne mazums tāpēc, ka Latvijā ražotais cukurs bija krietni dārgāks ražošanas izmaksu ziņā, nekā cukurs citur pasaulē. Cukura fabriku īpašniekiem un zemniekiem, kuri audzēja cukurbietes, tika izmaksātas ļoti dāsna kompensācija. Un ar to arī viss bija pateikts.
Aktīvisti, kuri patlaban atkal kurbulē ūdeni, būtībā nodarbojas ar priekšvēlēšanu aģitāciju. Zīmīgi, ka parakstu vākšanā ir iesaistīta organizācija "Pirmie," kurai ir ciešas saites ar Šlesera biznesa projektu, kas saucas LPP/LC. Jācer, ka organizāciju nav veidojuši paši dumjākie Latvijas jaunieši, un tāpēc jādomā, ka viņi labi apzinās, ka patlaban viņi nodarbojas ar nonsensu. Vēlēšanu gads ir labs laiks, kad lētticīgiem letiņiem mēģināt atkal iestāstīt, ka kāds ļauns spēks no ārpuses viņiem kaut ko ir atņēmis, kaut ko ir iznīcinājis u.tml. Tā tas ir ar cukura industriju. Nu, neatņēma neviens neko. Neiznīcināja. Latvijas valdība bija tā, kura visu apsvēra un nolēma no cukura ražošanas Eiropas kopējās politikas ietvaros atteikties. Un tāpēc parakstu vācēji ir liekuļi. Tikpat labi viņi varētu vākt parakstus par to, lai Latvijā vasara sāktos nevis jūnijā, bet gan februārī. Vai arī par to, ka saule turpmāk leks ziemeļos un rietēs dienvidos. Protams, grib šie ļaudis bezjēdzīgi vākt parakstus -- lai vāc, gabals nevienam nenokritīs. Bet tāpēc process mazāk bezjēdzīgs nav.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Šodien Latvijas radio raidījumā "Krustpunktā," kuru vadu kolēģa Aida Tomsona prombūtnes laikā, diskutējām par tēmu, kura zināmā mērā bija bezjēdzīga -- atjaunot vai neatjaunot cukura ražošanu mūsu valstī. Bezjēdzīga tā bija tāpēc, ka cukura ražošana mūsu valstī vismaz paredzamajā nākotnē netiks atjaunota, un tas ir tāds punkts un āmen jautājums.
Raidījumā to pārrunājām tāpēc, ka patlaban jau atkal tiek vākti paraksti par cukura ražošanas atsākšanu mūsu valstī. Viens no redzamākajiem šī procesa pārstāvjiem ir cilvēks vārdā Georgs Bagātais. Viņš 2003. gadā, brīdi pirms Latvija iestājās Eiropas savienībā, kādā diskusijā paziņoja lūk, ko: "Mana dziļa pārliecība, ka šīs Eiropas Savienības nebūs jau 10 gadu laikā." Nu, nevaru palūrēt trīs gadus nākotnē, bet šis paziņojums visnotaļ liek saprast šīs personas pareģošanas spējas. Ar cukuru ir tieši tāpat. Latvija cukura jomā nav viena vai izolēta. Cukurs ir Eiropas kopējās lauksaimniecības programmas sastāvdaļa, un jau pirms vairākiem gadiem mūsu valsts no cukura ražošanas kvotām atteicās, ne mazums tāpēc, ka Latvijā ražotais cukurs bija krietni dārgāks ražošanas izmaksu ziņā, nekā cukurs citur pasaulē. Cukura fabriku īpašniekiem un zemniekiem, kuri audzēja cukurbietes, tika izmaksātas ļoti dāsna kompensācija. Un ar to arī viss bija pateikts.
Aktīvisti, kuri patlaban atkal kurbulē ūdeni, būtībā nodarbojas ar priekšvēlēšanu aģitāciju. Zīmīgi, ka parakstu vākšanā ir iesaistīta organizācija "Pirmie," kurai ir ciešas saites ar Šlesera biznesa projektu, kas saucas LPP/LC. Jācer, ka organizāciju nav veidojuši paši dumjākie Latvijas jaunieši, un tāpēc jādomā, ka viņi labi apzinās, ka patlaban viņi nodarbojas ar nonsensu. Vēlēšanu gads ir labs laiks, kad lētticīgiem letiņiem mēģināt atkal iestāstīt, ka kāds ļauns spēks no ārpuses viņiem kaut ko ir atņēmis, kaut ko ir iznīcinājis u.tml. Tā tas ir ar cukura industriju. Nu, neatņēma neviens neko. Neiznīcināja. Latvijas valdība bija tā, kura visu apsvēra un nolēma no cukura ražošanas Eiropas kopējās politikas ietvaros atteikties. Un tāpēc parakstu vācēji ir liekuļi. Tikpat labi viņi varētu vākt parakstus par to, lai Latvijā vasara sāktos nevis jūnijā, bet gan februārī. Vai arī par to, ka saule turpmāk leks ziemeļos un rietēs dienvidos. Protams, grib šie ļaudis bezjēdzīgi vākt parakstus -- lai vāc, gabals nevienam nenokritīs. Bet tāpēc process mazāk bezjēdzīgs nav.
Jauku visiem atlikušo dienu!
pirmdiena, 2010. gada 11. janvāris
Pērciet Latvijas preci? Šoreiz nē! Antireklāma par airBaltic
Labvakar, lasītāji!
Šovasar tāpat kā katru vasaru, es uz divām nedēļām pazudīšu Amerikas virzienā, lai apciemotu māsas un citus radiniekus, kārtīgi atpūstos un sakrātu spēkus rudens sezonai. Šodien esmu iegādājies aviobiļeti, un par to ir šis stāsts, jo tas var kalpot kā brīdinājums vai ieteikums citiem, kuri izmanto Latvijas aviokompānijas airBaltic pakalpojumus vai "pakalpojumus".
Es katru gadu sakrāju santīmus un latus un uz Ameriku ceļoju biznesa klasē. airBaltic par šo biļeti šodien vēlējās saņemt 4396,28 eiro ... un nesaņems. 4396,28 eiro ir 3096,09 lati. Naudu no manis tā vietā saņēma aviokompānija SAS, kura par TO PAŠU LIDOJUMU TAJĀ PAŠĀ LIDMAŠĪNĀ TAJĀ PAŠĀ DIENĀ UN TAJĀ PAŠĀ LAIKĀ iekasēja 1376,96 latus. Tātad -- tikai 31 procentu no tās cenas, kuras vēlējās sadabūt airBaltic. Tāpēc iesaku visiem lasītājiem -- kad gribēsit ceļot, aplūkojiet airBaltic mājas lapu un pēc tam aplūkojiet SAS mājaslapu (www.flysas.com). Ja trāpās viena no airBaltic biļetēm par kapeikām, tas protams nav tik būtiski, bet tajos gadījumos, kad liekas ka airBaltic pieprasītā cena ir, nu teiksim ne īpaši adekvāta, tad pietiekami bieži SAS acīmredzot var piedāvāt konkrēti lētāku alternatīvu.
Esmu ar airBaltic par šo lietu pāris reizes runājis. Reakcijas -- nekādas. Un līdz ar to vienam Latvijas uzņēmumam un Latvijai kā tādai aiziet garām tomēr pakrietna naudas summiņa. Žēl, ka tā. Bet tas kārtējo reizi vienkārši apliecina mūsu valsts statusu banānu republikas kārtā, jo centīsimies tomēr neaizmirst, ka valstij minētajā aviokompānijā pieder vairākums... ja kas.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Šovasar tāpat kā katru vasaru, es uz divām nedēļām pazudīšu Amerikas virzienā, lai apciemotu māsas un citus radiniekus, kārtīgi atpūstos un sakrātu spēkus rudens sezonai. Šodien esmu iegādājies aviobiļeti, un par to ir šis stāsts, jo tas var kalpot kā brīdinājums vai ieteikums citiem, kuri izmanto Latvijas aviokompānijas airBaltic pakalpojumus vai "pakalpojumus".
Es katru gadu sakrāju santīmus un latus un uz Ameriku ceļoju biznesa klasē. airBaltic par šo biļeti šodien vēlējās saņemt 4396,28 eiro ... un nesaņems. 4396,28 eiro ir 3096,09 lati. Naudu no manis tā vietā saņēma aviokompānija SAS, kura par TO PAŠU LIDOJUMU TAJĀ PAŠĀ LIDMAŠĪNĀ TAJĀ PAŠĀ DIENĀ UN TAJĀ PAŠĀ LAIKĀ iekasēja 1376,96 latus. Tātad -- tikai 31 procentu no tās cenas, kuras vēlējās sadabūt airBaltic. Tāpēc iesaku visiem lasītājiem -- kad gribēsit ceļot, aplūkojiet airBaltic mājas lapu un pēc tam aplūkojiet SAS mājaslapu (www.flysas.com). Ja trāpās viena no airBaltic biļetēm par kapeikām, tas protams nav tik būtiski, bet tajos gadījumos, kad liekas ka airBaltic pieprasītā cena ir, nu teiksim ne īpaši adekvāta, tad pietiekami bieži SAS acīmredzot var piedāvāt konkrēti lētāku alternatīvu.
Esmu ar airBaltic par šo lietu pāris reizes runājis. Reakcijas -- nekādas. Un līdz ar to vienam Latvijas uzņēmumam un Latvijai kā tādai aiziet garām tomēr pakrietna naudas summiņa. Žēl, ka tā. Bet tas kārtējo reizi vienkārši apliecina mūsu valsts statusu banānu republikas kārtā, jo centīsimies tomēr neaizmirst, ka valstij minētajā aviokompānijā pieder vairākums... ja kas.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Par optiku
Labrīt, lasītāji!
Šodien portālā CitaDiena ir gara intervija ar Lattelecom (LTC) padomes priekšsēdētāju Gati Kokinu, kurā cita starpā viņš lielās par LTC jauno optisko interneta pieslēgumu ar ātrumu līdz pat 500 m/b. Kā zināms, LTC šur tur to jau izvērš, bet tas notiek veidā, kas vismaz man šķiet mazliet mulsinošs.
Pirmkārt, LTC optisko internetu vispirms piedāvā Rīgas (un ne tikai) periferijā, konkrēti -- Zolitūdē, Imantā, Purvciemā. Uzreiz gribu teikt, ka man jau nav žēl. Tas ir jauki Zolitūdes, Imantas un Purvciema iedzīvotājiem, piedevām zinu arī to, ka LTC vispirms internetu ievieš tur, kur ir liels iedzīvotāju blīvums un tāpēc ir iespējams pieslēgt lielu skaitu klientu uzreiz.
Taču es nedzīvoju meža vidū, dzīvoju pašā Rīgas centrā, un šeit vēl nekas par optisko internetu nav zināms. Vai, pareizāk sakot, drusciņ ir zināms, bet arī šajā gadījumā pietiekami mulsinošā veidā. Vispirms jākonstatē, ka Rīgas centrā ir pietiekami liels dažādu valsts un pašvaldības iestāžu, kā arī uzņēmumu blīvums, un jāpieļauj, ka arī šīm instancēm ļoti ātrs internets varētu būt pietiekami interesants un vajadzīgs. Otrkāt, LTC mājas lapā ir karte, kurā ļaudis var balsot par to, kurās mājās internets būtu pieslēdzams. Kartē ir norādītas tās mājas, kurās ir paredzēts to ierīkot. Konkrētajā gadījumā šādi plāni ir paredzēti mājai, kura manējai ir pa kreisi, mājai, kura manējai ir pa labi, mājai, kura manējai ir ielas otrā pusē -- bet manai ne. Iespējams, ka savā mājā esam bijuši tikai divi, kas LTC mājas lapā ir balsojuši par konkrēto māju. Vispār manā mājā tiesvedības dēļ daudzi dzīvokļi stāv tukši, savukārt pietiekami daudzos ir pensionāri, kuri dzīvokli noprivatizēja par sertifikātiem, bet turīgi nebūt nav un par internetu, iespējams nedomā nemaz, jo internets ir viena lieta, bet tā lietošanai nepieciešamā datortehnika -- pavisam cita un daudz dārgāka.
Taču, pirmkārt, esmu gatavs sarunai ar LTC par to, cik maksātu optisko internetu ierīkot konkrēti man un kaimiņam. Gaidu piedāvājumu, jo zvans uz LTC info līniju 177 nedeva neko citu, kā solījumu manu jautājumu kādam iesniegt. Paldies ļoti laipnajai Ivetai, kura to solīja, bet no solīšanas internets ātrāks nekļūst. Un, otrkārt, ja internetu ievilks visās kaimiņmājās, vai no tā neizrietēs, ka nepieciešamā infrastruktūra kaut kur tuvumā jau ir? Vispār, LTC sadales infrastruktūra taču neatrodas kaut kur Portugālē vai Austrālijā, šķiet, tepat Rīgas centrā vismaz daļa no tās ir. Neesmu specs, nezinu, kas konkrēti ir vajadzīgs, lai manā Avotu ielā parādītos optiskais internets. Bet gaidu. Nepacietīgi gaidu. Un ceru, ka tas nebūs daudzu gadu jautājums.
Jauku visiem dienu!
Šodien portālā CitaDiena ir gara intervija ar Lattelecom (LTC) padomes priekšsēdētāju Gati Kokinu, kurā cita starpā viņš lielās par LTC jauno optisko interneta pieslēgumu ar ātrumu līdz pat 500 m/b. Kā zināms, LTC šur tur to jau izvērš, bet tas notiek veidā, kas vismaz man šķiet mazliet mulsinošs.
Pirmkārt, LTC optisko internetu vispirms piedāvā Rīgas (un ne tikai) periferijā, konkrēti -- Zolitūdē, Imantā, Purvciemā. Uzreiz gribu teikt, ka man jau nav žēl. Tas ir jauki Zolitūdes, Imantas un Purvciema iedzīvotājiem, piedevām zinu arī to, ka LTC vispirms internetu ievieš tur, kur ir liels iedzīvotāju blīvums un tāpēc ir iespējams pieslēgt lielu skaitu klientu uzreiz.
Taču es nedzīvoju meža vidū, dzīvoju pašā Rīgas centrā, un šeit vēl nekas par optisko internetu nav zināms. Vai, pareizāk sakot, drusciņ ir zināms, bet arī šajā gadījumā pietiekami mulsinošā veidā. Vispirms jākonstatē, ka Rīgas centrā ir pietiekami liels dažādu valsts un pašvaldības iestāžu, kā arī uzņēmumu blīvums, un jāpieļauj, ka arī šīm instancēm ļoti ātrs internets varētu būt pietiekami interesants un vajadzīgs. Otrkāt, LTC mājas lapā ir karte, kurā ļaudis var balsot par to, kurās mājās internets būtu pieslēdzams. Kartē ir norādītas tās mājas, kurās ir paredzēts to ierīkot. Konkrētajā gadījumā šādi plāni ir paredzēti mājai, kura manējai ir pa kreisi, mājai, kura manējai ir pa labi, mājai, kura manējai ir ielas otrā pusē -- bet manai ne. Iespējams, ka savā mājā esam bijuši tikai divi, kas LTC mājas lapā ir balsojuši par konkrēto māju. Vispār manā mājā tiesvedības dēļ daudzi dzīvokļi stāv tukši, savukārt pietiekami daudzos ir pensionāri, kuri dzīvokli noprivatizēja par sertifikātiem, bet turīgi nebūt nav un par internetu, iespējams nedomā nemaz, jo internets ir viena lieta, bet tā lietošanai nepieciešamā datortehnika -- pavisam cita un daudz dārgāka.
Taču, pirmkārt, esmu gatavs sarunai ar LTC par to, cik maksātu optisko internetu ierīkot konkrēti man un kaimiņam. Gaidu piedāvājumu, jo zvans uz LTC info līniju 177 nedeva neko citu, kā solījumu manu jautājumu kādam iesniegt. Paldies ļoti laipnajai Ivetai, kura to solīja, bet no solīšanas internets ātrāks nekļūst. Un, otrkārt, ja internetu ievilks visās kaimiņmājās, vai no tā neizrietēs, ka nepieciešamā infrastruktūra kaut kur tuvumā jau ir? Vispār, LTC sadales infrastruktūra taču neatrodas kaut kur Portugālē vai Austrālijā, šķiet, tepat Rīgas centrā vismaz daļa no tās ir. Neesmu specs, nezinu, kas konkrēti ir vajadzīgs, lai manā Avotu ielā parādītos optiskais internets. Bet gaidu. Nepacietīgi gaidu. Un ceru, ka tas nebūs daudzu gadu jautājums.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2010. gada 8. janvāris
Par Jāni Maizīti un demagoģisko histēriju Ventspils spārnā
Labrīt, lasītāji!
Vakar Ģenerālprokurors Jānis Maizītis pēc vairāku mēnešu ilgas minstināšanās pateica, ka jā, viņš ir gatavs amata pienākumus pildīt vēl piecu gadu garumā, ja viņu atkārtotai apstiprināšanai izvirzīs Augstākās tiesas priekšsēdētājs un par viņu nobalsos Saeimas deputātu vairākums.
Par to, ka J. Maizītis ir pareizais cilvēks pareizajā vietā, daiļrunīgi liecina histērija, ar kādu viņa vakardienas paziņojumu uzņēmis Ventspils ķeizariņš un viņa kabatas avīze Atkarīgā. Ķeizariņš aizbļaustījās tik tālu, ka apgalvoja, ka ar savu paziņojumu J. Maizītis esot pārkāpis likumu. Savukārt Atkarīgajā šorīt ķeizariņa galvenais pēcpuses aplaizītājs kārtējo reizi un ar kārtējo demagoģijas piešprici uzskaita visu, kas ir "nepareizi" ar Maizīti un viņa vadīto iestādi. Dziesma vecum vecā -- kukuļdošana, naudas atmazgāšana, necaurskatāmu ofšora ķēžu veidošana, sacīsim vēlreiz -- kukuļdošana, tajā skaitā Saeimas deputātiem -- tas nekas, tas nekas, apsūdzība pret ķeizariņu ir tikai un vienīgi politisks pasūtījums. Interesanti -- kāds? Pie Ventspils pupa ir barojušās teju vai visas Latvijas politiskās partijas. Piedevām, aplaizītājs par Ģenerālprokuratūras zaudētajām lietām var priecāties, cik vien grib, bet fakts ir tāds, ka zaudētas lietas sastāda ļoti, ļoti mazu procentu no visām pēdējo 10 gadu laikā tiesātajām lietām, lai arī atsevišķas zaudētas lietas, ne bez ķeizariņa kabatas avīzes informatīvā atbalsta, ir bijušas ļoti skaļas un trokšņainas.
Protams, Ventspils ķeizariņam dzīve būtu vieglāka, ja Ģenerālprokuratūras nebūtu vispār. Alternatīva būtu ģenerālprokurora amatā iebīdīt kādu marioneti, kura būtu gatava glābt ij ķeizaru, ij korumpantus, ij kukuļdevējus un ņēmējus, ja vien viņiem ir "pareizā" politiskā aizmugure. Nezinu un nevaru spriest, ko lems Augstākās tiesas priekšsēdētājs (jo arī viņam, ja kas, savulaik ir bijušas problēmas ar kristāltīro reputāciju, kāda tiesnešiem mūsu valstī it kā skaitās vajadzīga), bet ļoti ceru, ka viņš un Saeimas "gudrās galvas" necentīsies sabiedrībai iesmērēt kārtējo no piedurknes izvilkto un apšaubāmo kandidātu. Ģenerālkprokuratūra, tāpat kā KNAB, SAB un visas pārējās mūsu valsts likuma aizsardzības iestādes, nav tā, ar kuru rotaļāties politisku iegribu dēļ. Maizītis savu sakāmo vakar pateica tikai tāpēc, ka viņam bija apnicis katru dienu simtiem reižu atbildēt uz jautājumu par to, vai viņš grib vai negrib vēlreiz kļūt par ģenerālprokuroru. Grib. Viss. Tālākais ir citu cilvēku rokās, bet cerēsim nu gan, ka veselais saprāts pārtrumpos politkorumpēto demagoģiju un arī nākamo piecu gadu laikā J. Maizītis vadīs Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru. Un, starp citu, cerēsim arī, ka oktobrī ievēlēsim stipri sakarīgāku Saeimu, kura beidzot sāks uzklausīt Ģenerālprokuratūru un ģenerālprokuroru par to, kas patlaban Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā ir nepilnīgs.
Jauku visiem dienu!
Vakar Ģenerālprokurors Jānis Maizītis pēc vairāku mēnešu ilgas minstināšanās pateica, ka jā, viņš ir gatavs amata pienākumus pildīt vēl piecu gadu garumā, ja viņu atkārtotai apstiprināšanai izvirzīs Augstākās tiesas priekšsēdētājs un par viņu nobalsos Saeimas deputātu vairākums.
Par to, ka J. Maizītis ir pareizais cilvēks pareizajā vietā, daiļrunīgi liecina histērija, ar kādu viņa vakardienas paziņojumu uzņēmis Ventspils ķeizariņš un viņa kabatas avīze Atkarīgā. Ķeizariņš aizbļaustījās tik tālu, ka apgalvoja, ka ar savu paziņojumu J. Maizītis esot pārkāpis likumu. Savukārt Atkarīgajā šorīt ķeizariņa galvenais pēcpuses aplaizītājs kārtējo reizi un ar kārtējo demagoģijas piešprici uzskaita visu, kas ir "nepareizi" ar Maizīti un viņa vadīto iestādi. Dziesma vecum vecā -- kukuļdošana, naudas atmazgāšana, necaurskatāmu ofšora ķēžu veidošana, sacīsim vēlreiz -- kukuļdošana, tajā skaitā Saeimas deputātiem -- tas nekas, tas nekas, apsūdzība pret ķeizariņu ir tikai un vienīgi politisks pasūtījums. Interesanti -- kāds? Pie Ventspils pupa ir barojušās teju vai visas Latvijas politiskās partijas. Piedevām, aplaizītājs par Ģenerālprokuratūras zaudētajām lietām var priecāties, cik vien grib, bet fakts ir tāds, ka zaudētas lietas sastāda ļoti, ļoti mazu procentu no visām pēdējo 10 gadu laikā tiesātajām lietām, lai arī atsevišķas zaudētas lietas, ne bez ķeizariņa kabatas avīzes informatīvā atbalsta, ir bijušas ļoti skaļas un trokšņainas.
Protams, Ventspils ķeizariņam dzīve būtu vieglāka, ja Ģenerālprokuratūras nebūtu vispār. Alternatīva būtu ģenerālprokurora amatā iebīdīt kādu marioneti, kura būtu gatava glābt ij ķeizaru, ij korumpantus, ij kukuļdevējus un ņēmējus, ja vien viņiem ir "pareizā" politiskā aizmugure. Nezinu un nevaru spriest, ko lems Augstākās tiesas priekšsēdētājs (jo arī viņam, ja kas, savulaik ir bijušas problēmas ar kristāltīro reputāciju, kāda tiesnešiem mūsu valstī it kā skaitās vajadzīga), bet ļoti ceru, ka viņš un Saeimas "gudrās galvas" necentīsies sabiedrībai iesmērēt kārtējo no piedurknes izvilkto un apšaubāmo kandidātu. Ģenerālkprokuratūra, tāpat kā KNAB, SAB un visas pārējās mūsu valsts likuma aizsardzības iestādes, nav tā, ar kuru rotaļāties politisku iegribu dēļ. Maizītis savu sakāmo vakar pateica tikai tāpēc, ka viņam bija apnicis katru dienu simtiem reižu atbildēt uz jautājumu par to, vai viņš grib vai negrib vēlreiz kļūt par ģenerālprokuroru. Grib. Viss. Tālākais ir citu cilvēku rokās, bet cerēsim nu gan, ka veselais saprāts pārtrumpos politkorumpēto demagoģiju un arī nākamo piecu gadu laikā J. Maizītis vadīs Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru. Un, starp citu, cerēsim arī, ka oktobrī ievēlēsim stipri sakarīgāku Saeimu, kura beidzot sāks uzklausīt Ģenerālprokuratūru un ģenerālprokuroru par to, kas patlaban Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā ir nepilnīgs.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2010. gada 6. janvāris
Par VK, ampulām un kārtējām nebūšanām
Labrīt, lasītāji!
Divas interesantas lietas šorīt, kas daiļrunīgi liecina par to, kādas mūsu valstī ir attiecības starp sabiedrību un tā dēvēto "politisko eliti." Tiesa, viena saistās ar plašākām interesēm un otra -- ar viena cilvēka iegribām, kā arī viens stāsts ir negatīvs, bet otrs -- pozitīvs, taču abos gadījumos te tomēr ir redzams, kāpēc Latvijas tautsaimniecība buksē un buksē vēl vairāk.
Pirmais ir kārtējais stāsts par Valsts kontroli un kādas "elites" pārstāves smuidri izstiepto rokas vidējo pirkstu. Šoreiz (un ne pirmo reizi) tā ir veselības ministre Rozentāle, kura par VK atzinumu, ka jau atkal slimnīcu sektorā ir atklātas nebūšanas, būtībā ir pateikusi, ka VK var iet trīs mājas tālāk, viņa, Rozentāle, tur nekā slikta nesaskatot. Tāpat kā viņa neko sliktu nesaskatīja jautājumā par korupciju bērnu slimnīcā. Tāpat kā viņa neko sliktu nesaskatīja bļaurošanā par to, ka slimnīcas bezmaz būs jāslēdz ciet visas pēc kārtas, ja valdība nepratīsies un viņas sektoram nedos vairāk kā citiem -- un, jā, starp citu, ļoti daudz jādod Infektoloģijas centram, kurā -- kāda sakritība! -- Rozentāle strādāja pirms kļuva par ministri. Šī patoloģiskā augstprātība, protams, ir raksturīga visai Latvijas valdošajai šķirai, bet mazāk pretīga tā tāpēc nav. Risinājums ir tikai viens. Valsts kontrolei ir jādod represīvas tiesības tādas, kādas ir Konkurences padomei. Visi zinām, ka tieši šajās dienās KP ir uzlikusi krietnu sodu preses izplatītājiem, kā arī olu ražotājiem par neatļautu karteļošanos. VK ir vajadzīgas tieši tādas pašas tiesības, ja jau politikāņi mūsu valstī ir tik absolūti truli, ka pašatļautību tie tur augstāk par visu un absolūti visu pārējo. KP sodi ir pārsūdzami. Arī VK sodi būtu pārsūdzami, lai tiesa beidzot var politiskajai "elitei" pateikt, ka tā, mīļie, tomēr vairs uz priekšu nevar. Protams, pašreizējā "elite" VK nekādas tādas tiesības nedos. Varbūt oktobrī varēsim "eliti" padzīt ar vissmirdīgāko mietu un cerēt, ka tās vietā nāks cilvēki, kuriem vārds "tiesiskums" nav eksotisks un neizprotams svešvārds.
Savukārt otrs stāsts ir par "elitei" pietuvināto personu Kirovu Lipmanu, kurš tagad ir uzmetis lūpu. Izrādās, intensīva čomošanās ar Rīgas galvaspilsētas galveno buldozeru un lielas naudas ziedošana buldozera pārstāvētajai politkorumpmuļķorganizācijai nav Lipmanam nodrošinājusi situāciju, kurā viņa interešu dēļ var ignorēt Rīgas detaļplānojumu un noteikumus par apbūves augstumu, lai viens Lipmans varētu stutēt augšā augstceltni. Aizvainotais Lipmans tagad sola savu ražotni izvietot Slovākijā, jo Latvijas investīciju vidē valdot "visaugstākā nekaunības pakāpe." Šajā gadījumā, atšķirībā no stāsta par VK, ir jākonstatē pozitīvs elements, proti -- tomēr nav iespējama visas Latvijas šleserizācija, kurā valda nekontrolēts un nekontrolējams "gāzi grīdā" alkatības princips -- tas pats, kurš nudien ir aprakstāms ar jēdzienu "visaugstākā nekaunības pakāpe." Lai Lipmans brauc uz Slovākiju, Latvijai tāpēc gabals nenokritīs. Bet vienā gan viņam ir taisnība. Kamēr pasaules investori redzēs, ka Latvijā investīcijas ir sarunājamas aizmuguriski un uz dažādu politikāņu iegribu pamata, arī viņi raudzīsies uz Slovākiju, Igauniju un jebkuru citu valsti. Arī ir šī ir joma, kurā kādam -- ja ne tiesai, tad sabiedrībai vismaz -- ir jāpasaka "viss." Latvijai būtu labi, ja Kirovs Lipmans te celtu ampulu fabriku. Latvijai būtu slikti, ja tas notiktu ierastajā manierē, kurā liels partijas finansētājs pēc tam var rīkoties, kā vien viņam labpatīkas. Un Latvijai būtu vislabāk, ja tai būtu atvērta, godīga un tiesiska investīciju vide, nu, piemēram -- tāda, kā Igaunijā.
Jauku visiem dienu!
Divas interesantas lietas šorīt, kas daiļrunīgi liecina par to, kādas mūsu valstī ir attiecības starp sabiedrību un tā dēvēto "politisko eliti." Tiesa, viena saistās ar plašākām interesēm un otra -- ar viena cilvēka iegribām, kā arī viens stāsts ir negatīvs, bet otrs -- pozitīvs, taču abos gadījumos te tomēr ir redzams, kāpēc Latvijas tautsaimniecība buksē un buksē vēl vairāk.
Pirmais ir kārtējais stāsts par Valsts kontroli un kādas "elites" pārstāves smuidri izstiepto rokas vidējo pirkstu. Šoreiz (un ne pirmo reizi) tā ir veselības ministre Rozentāle, kura par VK atzinumu, ka jau atkal slimnīcu sektorā ir atklātas nebūšanas, būtībā ir pateikusi, ka VK var iet trīs mājas tālāk, viņa, Rozentāle, tur nekā slikta nesaskatot. Tāpat kā viņa neko sliktu nesaskatīja jautājumā par korupciju bērnu slimnīcā. Tāpat kā viņa neko sliktu nesaskatīja bļaurošanā par to, ka slimnīcas bezmaz būs jāslēdz ciet visas pēc kārtas, ja valdība nepratīsies un viņas sektoram nedos vairāk kā citiem -- un, jā, starp citu, ļoti daudz jādod Infektoloģijas centram, kurā -- kāda sakritība! -- Rozentāle strādāja pirms kļuva par ministri. Šī patoloģiskā augstprātība, protams, ir raksturīga visai Latvijas valdošajai šķirai, bet mazāk pretīga tā tāpēc nav. Risinājums ir tikai viens. Valsts kontrolei ir jādod represīvas tiesības tādas, kādas ir Konkurences padomei. Visi zinām, ka tieši šajās dienās KP ir uzlikusi krietnu sodu preses izplatītājiem, kā arī olu ražotājiem par neatļautu karteļošanos. VK ir vajadzīgas tieši tādas pašas tiesības, ja jau politikāņi mūsu valstī ir tik absolūti truli, ka pašatļautību tie tur augstāk par visu un absolūti visu pārējo. KP sodi ir pārsūdzami. Arī VK sodi būtu pārsūdzami, lai tiesa beidzot var politiskajai "elitei" pateikt, ka tā, mīļie, tomēr vairs uz priekšu nevar. Protams, pašreizējā "elite" VK nekādas tādas tiesības nedos. Varbūt oktobrī varēsim "eliti" padzīt ar vissmirdīgāko mietu un cerēt, ka tās vietā nāks cilvēki, kuriem vārds "tiesiskums" nav eksotisks un neizprotams svešvārds.
Savukārt otrs stāsts ir par "elitei" pietuvināto personu Kirovu Lipmanu, kurš tagad ir uzmetis lūpu. Izrādās, intensīva čomošanās ar Rīgas galvaspilsētas galveno buldozeru un lielas naudas ziedošana buldozera pārstāvētajai politkorumpmuļķorganizācijai nav Lipmanam nodrošinājusi situāciju, kurā viņa interešu dēļ var ignorēt Rīgas detaļplānojumu un noteikumus par apbūves augstumu, lai viens Lipmans varētu stutēt augšā augstceltni. Aizvainotais Lipmans tagad sola savu ražotni izvietot Slovākijā, jo Latvijas investīciju vidē valdot "visaugstākā nekaunības pakāpe." Šajā gadījumā, atšķirībā no stāsta par VK, ir jākonstatē pozitīvs elements, proti -- tomēr nav iespējama visas Latvijas šleserizācija, kurā valda nekontrolēts un nekontrolējams "gāzi grīdā" alkatības princips -- tas pats, kurš nudien ir aprakstāms ar jēdzienu "visaugstākā nekaunības pakāpe." Lai Lipmans brauc uz Slovākiju, Latvijai tāpēc gabals nenokritīs. Bet vienā gan viņam ir taisnība. Kamēr pasaules investori redzēs, ka Latvijā investīcijas ir sarunājamas aizmuguriski un uz dažādu politikāņu iegribu pamata, arī viņi raudzīsies uz Slovākiju, Igauniju un jebkuru citu valsti. Arī ir šī ir joma, kurā kādam -- ja ne tiesai, tad sabiedrībai vismaz -- ir jāpasaka "viss." Latvijai būtu labi, ja Kirovs Lipmans te celtu ampulu fabriku. Latvijai būtu slikti, ja tas notiktu ierastajā manierē, kurā liels partijas finansētājs pēc tam var rīkoties, kā vien viņam labpatīkas. Un Latvijai būtu vislabāk, ja tai būtu atvērta, godīga un tiesiska investīciju vide, nu, piemēram -- tāda, kā Igaunijā.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2010. gada 5. janvāris
Ādainis
Labdien, lasītāji!
Amizē, bet ne ļoti, internetā uzsāktā kampaņa par finanšu ministru Repši un ādas uzvalku, kādu viņš nēsā jau kopš septembra sākuma. Portālā Twitter šo procesu uzsākusi kāda līdz šim plašākā politikā nezināma persona. Īsā laikā aicinājumu, Repšem no uzvalka atteikties, parakstījuši krietni daudz cilvēku.
Internetā atsauksmes par šo procesu bijušas dažādas, tajā skaitā ir arī tādi ļaudis, kuri uzskata, ka Repšes apģērbs ir tikai un vienīgi paša Repšes darīšana. "Lai Repše kaut vai staigā tīģerādās" -- tā Dienas portālā rakstījis kāds (protams anonīms) censonis.
Atļaušos nepiekrist. Ja Repše būtu privātpersona, tad nudien kaut vai tīģerādas, lai gan droši vien tad viņu nāktos salīdzināt ar ukraiņu dziedātāju Ruslanu, un ne jau Repšem par labu. Taču Repše nav privātpersona, viņš ir valsts galvenā seja finanšu jautājumos, un tā nu nav pasaule, kurā ekstravagance tiek īpaši uzslavēta. Portāls Businessneweurope uzvalku angļu valodā ir nosaucis par "bizarre" -- tulkošanas vārdnīcā tam dots jēdziens "dīvains," bet angļu valodā tas nozīmē kaut ko krietni, krietni stiprāku. Nezinu, ko par Repšes pāvam līdzīgo uzvedību domā ļaudis Starptautiskajā valūtas fondā un Eiropas savienībā. Pieļauju, ka viņi ir pietiekami smalkjūtīgi, lai neko īpašu neteiktu. Bet tomēr. Cik var spriest, Repšem šis ādas uzvalks mugurā ir teju vai katru dienu, un arī par to var lietot vārdu "dīvaini" -- cik mēs pazīstam cilvēkus, kuri katru dienu valkā vienu un to pašu kostīmu, uzvalku vai kleitu? Repšes uzvalka dizainers Aleksandrs Pavlovs to ir salīdzinājis ar "rozīni" un pateicis, ka droši vien šogad neviens politiķis apģērba ziņā nebūs tik "drosmīgs," cik Repše.
Mjā. Ir tāda lieta, kā drošība. Ir tāda lieta, kā pārgalvība. Ir tomēr arī tāda lieta, kā pārdomas par cilvēka garīgo veselību...
Jauku visiem dienu.
Amizē, bet ne ļoti, internetā uzsāktā kampaņa par finanšu ministru Repši un ādas uzvalku, kādu viņš nēsā jau kopš septembra sākuma. Portālā Twitter šo procesu uzsākusi kāda līdz šim plašākā politikā nezināma persona. Īsā laikā aicinājumu, Repšem no uzvalka atteikties, parakstījuši krietni daudz cilvēku.
Internetā atsauksmes par šo procesu bijušas dažādas, tajā skaitā ir arī tādi ļaudis, kuri uzskata, ka Repšes apģērbs ir tikai un vienīgi paša Repšes darīšana. "Lai Repše kaut vai staigā tīģerādās" -- tā Dienas portālā rakstījis kāds (protams anonīms) censonis.
Atļaušos nepiekrist. Ja Repše būtu privātpersona, tad nudien kaut vai tīģerādas, lai gan droši vien tad viņu nāktos salīdzināt ar ukraiņu dziedātāju Ruslanu, un ne jau Repšem par labu. Taču Repše nav privātpersona, viņš ir valsts galvenā seja finanšu jautājumos, un tā nu nav pasaule, kurā ekstravagance tiek īpaši uzslavēta. Portāls Businessneweurope uzvalku angļu valodā ir nosaucis par "bizarre" -- tulkošanas vārdnīcā tam dots jēdziens "dīvains," bet angļu valodā tas nozīmē kaut ko krietni, krietni stiprāku. Nezinu, ko par Repšes pāvam līdzīgo uzvedību domā ļaudis Starptautiskajā valūtas fondā un Eiropas savienībā. Pieļauju, ka viņi ir pietiekami smalkjūtīgi, lai neko īpašu neteiktu. Bet tomēr. Cik var spriest, Repšem šis ādas uzvalks mugurā ir teju vai katru dienu, un arī par to var lietot vārdu "dīvaini" -- cik mēs pazīstam cilvēkus, kuri katru dienu valkā vienu un to pašu kostīmu, uzvalku vai kleitu? Repšes uzvalka dizainers Aleksandrs Pavlovs to ir salīdzinājis ar "rozīni" un pateicis, ka droši vien šogad neviens politiķis apģērba ziņā nebūs tik "drosmīgs," cik Repše.
Mjā. Ir tāda lieta, kā drošība. Ir tāda lieta, kā pārgalvība. Ir tomēr arī tāda lieta, kā pārdomas par cilvēka garīgo veselību...
Jauku visiem dienu.
pirmdiena, 2010. gada 4. janvāris
Par nejēgām, nelgām un noziedzniekiem
Labrīt, lasītāji!
Bloga virsraksts šorīt nočiepts no grāmatas, kāda šodien tiks atvērta. Tas ir jaunākais žurnālista Lato Lapsas gara darbs, un jēdzienus "nejēga," "nelga" un "noziedznieks" viņš attiecina uz tiem, kuri pērn un aizpērn risināja jautājumu par Pareksa banku un tās glābšanu. Ceru, ka kolēģis man piedos, ja es tomēr tos pašus vārdus attiecināšu uz citu jautājumu, proti -- uz nodokļiem un to (ne)iekasēšanu.
Šajā gadījumā par noziedzniekiem droši vien nav runa, bet par nejēgām un nelgām gan. Jau pagājušā gada nogalē Valsts ieņēmumu dienests brīdināja, ka milzīgā steigā pieņemtos lēmumums par nodokļu paaugstināšanu un grozīšanu nāksies kādu brīdi papētīt, pirms tos būs iespējams ieviest praksē. Runa, protams, ir par to, ka VID ļaudīm ir jāpārkārto datu programmatūra un jāpārliecinās, ka visi VID darbinieki ir lietas kursā par jaunajiem noteikumiem. Jādomā, ka vismaz uz kādu brīdi šajā jomā valdīs bardaks, jo arī mana ļoti ierobežotā pieredze ar Valsts ieņēmumu dienestu liecina, ka ne vienmēr viens tā pārstāvis pateiks precīzi to pašu, ko otrs. Katrā gadījumā es kā pašnodarbināta persona zinu, ka manu klientu grāmatvedības departamentos ir grāmatvedes ar diametrāli pretējiem uzskatiem par to, kā pašnodarbinātām personām tiek maksāts, lai arī likums par to, protams, ir tikai un vienīgi viens.
VID šorīt darba nudien netrūks. Paaugstināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, samazināti attaisnotie uzdevumi par izglītību un ārstniecību, ieviesti vairāki jauni akcīzes nodokļi, parādījies tā dēvētais mājokļa nodoklis. Atcerēsimies, tas viss tika radīts vien pirms mēneša. Tā teikt, davai uz priekšu, par sekām domāsim kaut kad vēlāk. Un tas jau neattiecas uz Ieņēmumu dienestu vien. Es, piemēram, nebūt nezinu, kā tiks aprēķināta mana dzīvokļa kadastrālā vērtība un kā tiks noteikts nodoklis. Nezinu, kas to darīs. Vai tas notiks man nezinot un pēc tam tiks piestādīts rēķins? Vispār, dzīvoju mājā, par kuru joprojām notiek tiesvedība un tāpēc Zemes grāmatā tā nav ierakstīta. Vai no tā izriet, ka pilnībā man dzīvoklis tomēr nepieder un tāpēc nodoklis nebūs jāmaksā? Vienu gan zinu -- pirms pāris mēnešiem intervijā Latvijas radio attiecīgie ļaudis visnotaļ atklātā tekstā stāstīja, ka metodoloģiskie jautājumi nebūt vēl nebija atrisināti. Vai tagad viss ir kārtībā?
Un te nākas domāt arī par vienu citu lietiņu, proti -- tuvojoties Saeimas vēlēšanām politikāņi visdrīzāk meklēs katru iespēju, lai iepriecinātu elektorātu, un ir pilnīgi iespējams, ja valsts tautsaimniecība tomēr nākamajos pāris mēnešos sāks atkopties kaut mazliet, mēs pieredzēsim priekšlikumus par decembrī paaugstināto nodokļu samazināšanu. Un tādā gadījumā viss būs jāpārkārto no jauna.
Jēdzienus "nejēga" un "nelga" attiecībā uz politikāņiem var pirmkārt izmantot tāpēc, ka krīzes laikā tik ļoti paaugstināt nodokļus ir vienkārši stulbi. Uzņēmumi pārvāksies citur, šogad valsti pametīs vēl desmitiem tūkstoši cilvēku, paplašināsies "pelēkais" sektors, no jauna nāksies domāt par tādu jēdzienu, kā "alga aploksnē" u.tml. Taču ir arī blogā minētais jautājums -- vai ir nodrošināta nepieciešamā infrastruktūra, lai pa fikso pieņemtie lēmumi būtu praktiski ieviešami dzīvē. Šajā gadījumā, acīmredzot, tā nav nodrošināta. Nejēdzīgi. Nelgaini.
Jauku visiem dienu!
Bloga virsraksts šorīt nočiepts no grāmatas, kāda šodien tiks atvērta. Tas ir jaunākais žurnālista Lato Lapsas gara darbs, un jēdzienus "nejēga," "nelga" un "noziedznieks" viņš attiecina uz tiem, kuri pērn un aizpērn risināja jautājumu par Pareksa banku un tās glābšanu. Ceru, ka kolēģis man piedos, ja es tomēr tos pašus vārdus attiecināšu uz citu jautājumu, proti -- uz nodokļiem un to (ne)iekasēšanu.
Šajā gadījumā par noziedzniekiem droši vien nav runa, bet par nejēgām un nelgām gan. Jau pagājušā gada nogalē Valsts ieņēmumu dienests brīdināja, ka milzīgā steigā pieņemtos lēmumums par nodokļu paaugstināšanu un grozīšanu nāksies kādu brīdi papētīt, pirms tos būs iespējams ieviest praksē. Runa, protams, ir par to, ka VID ļaudīm ir jāpārkārto datu programmatūra un jāpārliecinās, ka visi VID darbinieki ir lietas kursā par jaunajiem noteikumiem. Jādomā, ka vismaz uz kādu brīdi šajā jomā valdīs bardaks, jo arī mana ļoti ierobežotā pieredze ar Valsts ieņēmumu dienestu liecina, ka ne vienmēr viens tā pārstāvis pateiks precīzi to pašu, ko otrs. Katrā gadījumā es kā pašnodarbināta persona zinu, ka manu klientu grāmatvedības departamentos ir grāmatvedes ar diametrāli pretējiem uzskatiem par to, kā pašnodarbinātām personām tiek maksāts, lai arī likums par to, protams, ir tikai un vienīgi viens.
VID šorīt darba nudien netrūks. Paaugstināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, samazināti attaisnotie uzdevumi par izglītību un ārstniecību, ieviesti vairāki jauni akcīzes nodokļi, parādījies tā dēvētais mājokļa nodoklis. Atcerēsimies, tas viss tika radīts vien pirms mēneša. Tā teikt, davai uz priekšu, par sekām domāsim kaut kad vēlāk. Un tas jau neattiecas uz Ieņēmumu dienestu vien. Es, piemēram, nebūt nezinu, kā tiks aprēķināta mana dzīvokļa kadastrālā vērtība un kā tiks noteikts nodoklis. Nezinu, kas to darīs. Vai tas notiks man nezinot un pēc tam tiks piestādīts rēķins? Vispār, dzīvoju mājā, par kuru joprojām notiek tiesvedība un tāpēc Zemes grāmatā tā nav ierakstīta. Vai no tā izriet, ka pilnībā man dzīvoklis tomēr nepieder un tāpēc nodoklis nebūs jāmaksā? Vienu gan zinu -- pirms pāris mēnešiem intervijā Latvijas radio attiecīgie ļaudis visnotaļ atklātā tekstā stāstīja, ka metodoloģiskie jautājumi nebūt vēl nebija atrisināti. Vai tagad viss ir kārtībā?
Un te nākas domāt arī par vienu citu lietiņu, proti -- tuvojoties Saeimas vēlēšanām politikāņi visdrīzāk meklēs katru iespēju, lai iepriecinātu elektorātu, un ir pilnīgi iespējams, ja valsts tautsaimniecība tomēr nākamajos pāris mēnešos sāks atkopties kaut mazliet, mēs pieredzēsim priekšlikumus par decembrī paaugstināto nodokļu samazināšanu. Un tādā gadījumā viss būs jāpārkārto no jauna.
Jēdzienus "nejēga" un "nelga" attiecībā uz politikāņiem var pirmkārt izmantot tāpēc, ka krīzes laikā tik ļoti paaugstināt nodokļus ir vienkārši stulbi. Uzņēmumi pārvāksies citur, šogad valsti pametīs vēl desmitiem tūkstoši cilvēku, paplašināsies "pelēkais" sektors, no jauna nāksies domāt par tādu jēdzienu, kā "alga aploksnē" u.tml. Taču ir arī blogā minētais jautājums -- vai ir nodrošināta nepieciešamā infrastruktūra, lai pa fikso pieņemtie lēmumi būtu praktiski ieviešami dzīvē. Šajā gadījumā, acīmredzot, tā nav nodrošināta. Nejēdzīgi. Nelgaini.
Jauku visiem dienu!
svētdiena, 2010. gada 3. janvāris
Daudz laimes Jaunajā gadā!
Labrīt, lasītāji!
Ceru, ka visiem šis jaunais, 2010. gads ir sācies veiksmīgi. Pats vakar atgriezos no ļoti jaukas atpūtas Londonā. Paldies Ronam, Mārtiņam, Ģirtam, Ivo un Tomasam, kas sastādīja kompāniju. Paldies Džeimija Olivera restorānam "Fifteen," kur paēdu milzīgi ņammīgas un smalkas vakariņas. Paldies aktierim Arturo Bračeti, kurš mani izklaidēja ar izrādi "Change" -- tajā viņš neticamā ātrumā mainīja vienu kostīmu pret citu. Pieļauju, aiz aizkara bija 27 cilvēki, kuri viņam palīdzēja tā darīt, bet interesanti bija vienalga.
Paldies, ja arī nosacīts, arī aviokompānijai airBaltic. Nopietns paldies apkalpojošajam personālam, kurš mani lidojuma laikā apkalpoja pavisam jauki un skaisti. Mazāk nopietns paldies par to, ka lidojums kārtējo reizi kavējās par veselu stundu. Tālāk, nezinu, vai te vainojams airBaltic vai Getvika lidosta, bet, kad visi bijām sapulcējušies pie vārtiem, izskanēja paziņojums, ka patiesībā jāiet uz citiem vārtiem pavisam lidostas otrā galā. Tur mūs salādēja autobusā, aizveda kādu gabaliņu, ielaida pa durvīm -- un tad mēs atradāmies iekāpšanas rampā, pa kuru lidmašinā ieiet, ja nav jābrauc ar autobusu! Pat ļoti dīvaini. Arī Rīgā bija jābrauc ar autobusu, un te nu jāsaka, ka tā ir raksturīga situācija Šlesera rokaspuišu un draudziņu pasaulē. airBaltic gandrīz vai katru nedēļu bazūnē informāciju par jauniem un atkal jauniem reisiem. Lidosta plātās kā vistu mātīte ar sevišķi lielu olu par pasažieru miljoniem, kādi izmanto tās pakalpojumus. Taču lidostas infrastruktūra tam tomēr nevelk līdz. Nu, nevajadzētu 2010. gadā joprojām likt pasažieriem brist pa sniegu, lai kāptu autobusā un pēc tam no tā ieietu lidostā. Vēl vairāk, ja pasažieru un reisu skaits ir palielinājies milzum daudz, tad tomēr būtu arī jāpadomā par tādu lietu, kā bagāžas piegādāšana. Gaidīšana vakar kārtējo reizi bija pietiekami ilga, lai liktu pārdomāt, kāpēc lidosta uzgaidāmajā telpā nav ierīkojusi bāru vai kafejnīcu (lai gan pavisam nopietns paldies lidostas darbiniekam, kurš bagāžas atgūšanā bija pat ļoti jauks un izpalīdzīgs).
Nu sākas jaunais gads, jaunā sezona. Man pavisam jauna lieta šogad ir atgriešanās Latvijas radio, kur katru darba dienas vakaru plkst. 18.30 vadīšu raidījumu "Aktuālais temats." LR 1. programmai šogad ir interesanta koncepcija -- dienas garumā sekot galvenajam tematam vai tematiem, mans raidījums būs tāda noslēdzošs un apkopojošs pasākums. Turpināsies Skats no malas. Sākot ar 8. februāri kārtējo reizi studentiem Latvijas universitātē mācīšu ziņu rakstīšanu. Katru nedēļu rakstu sleju par kulinārijas vēsturi e-pasta kopai, kurā piedalos jau sen. Trīs reizes mēnesī rakstu sleju latviešu laikrakstiem Laiks un Brīvā Latvija. Pavasarī būs Eirovīzija. Plus vēl daudzie, daudzie tulkojumi, ar kuriem diendienā nodarbojos. Vārdu sakot, darīt ir ko, un kā vēl. Vēlu visiem lasītājiem veiksmīgu, raženu un veselīgu 2010. gadu, gan tiem dažiem, kuri paliks Latvijā, gan arī tiem ļoti daudzajiem, kuri pārcelsies vai jau ir pārcēlušies uz ārzemēm. Tajā skaitā arī iepriekš minētajiem Mārtiņam, Ivo, Ģirtam un Tomasam.
Jauku visiem dienu!
Ceru, ka visiem šis jaunais, 2010. gads ir sācies veiksmīgi. Pats vakar atgriezos no ļoti jaukas atpūtas Londonā. Paldies Ronam, Mārtiņam, Ģirtam, Ivo un Tomasam, kas sastādīja kompāniju. Paldies Džeimija Olivera restorānam "Fifteen," kur paēdu milzīgi ņammīgas un smalkas vakariņas. Paldies aktierim Arturo Bračeti, kurš mani izklaidēja ar izrādi "Change" -- tajā viņš neticamā ātrumā mainīja vienu kostīmu pret citu. Pieļauju, aiz aizkara bija 27 cilvēki, kuri viņam palīdzēja tā darīt, bet interesanti bija vienalga.
Paldies, ja arī nosacīts, arī aviokompānijai airBaltic. Nopietns paldies apkalpojošajam personālam, kurš mani lidojuma laikā apkalpoja pavisam jauki un skaisti. Mazāk nopietns paldies par to, ka lidojums kārtējo reizi kavējās par veselu stundu. Tālāk, nezinu, vai te vainojams airBaltic vai Getvika lidosta, bet, kad visi bijām sapulcējušies pie vārtiem, izskanēja paziņojums, ka patiesībā jāiet uz citiem vārtiem pavisam lidostas otrā galā. Tur mūs salādēja autobusā, aizveda kādu gabaliņu, ielaida pa durvīm -- un tad mēs atradāmies iekāpšanas rampā, pa kuru lidmašinā ieiet, ja nav jābrauc ar autobusu! Pat ļoti dīvaini. Arī Rīgā bija jābrauc ar autobusu, un te nu jāsaka, ka tā ir raksturīga situācija Šlesera rokaspuišu un draudziņu pasaulē. airBaltic gandrīz vai katru nedēļu bazūnē informāciju par jauniem un atkal jauniem reisiem. Lidosta plātās kā vistu mātīte ar sevišķi lielu olu par pasažieru miljoniem, kādi izmanto tās pakalpojumus. Taču lidostas infrastruktūra tam tomēr nevelk līdz. Nu, nevajadzētu 2010. gadā joprojām likt pasažieriem brist pa sniegu, lai kāptu autobusā un pēc tam no tā ieietu lidostā. Vēl vairāk, ja pasažieru un reisu skaits ir palielinājies milzum daudz, tad tomēr būtu arī jāpadomā par tādu lietu, kā bagāžas piegādāšana. Gaidīšana vakar kārtējo reizi bija pietiekami ilga, lai liktu pārdomāt, kāpēc lidosta uzgaidāmajā telpā nav ierīkojusi bāru vai kafejnīcu (lai gan pavisam nopietns paldies lidostas darbiniekam, kurš bagāžas atgūšanā bija pat ļoti jauks un izpalīdzīgs).
Nu sākas jaunais gads, jaunā sezona. Man pavisam jauna lieta šogad ir atgriešanās Latvijas radio, kur katru darba dienas vakaru plkst. 18.30 vadīšu raidījumu "Aktuālais temats." LR 1. programmai šogad ir interesanta koncepcija -- dienas garumā sekot galvenajam tematam vai tematiem, mans raidījums būs tāda noslēdzošs un apkopojošs pasākums. Turpināsies Skats no malas. Sākot ar 8. februāri kārtējo reizi studentiem Latvijas universitātē mācīšu ziņu rakstīšanu. Katru nedēļu rakstu sleju par kulinārijas vēsturi e-pasta kopai, kurā piedalos jau sen. Trīs reizes mēnesī rakstu sleju latviešu laikrakstiem Laiks un Brīvā Latvija. Pavasarī būs Eirovīzija. Plus vēl daudzie, daudzie tulkojumi, ar kuriem diendienā nodarbojos. Vārdu sakot, darīt ir ko, un kā vēl. Vēlu visiem lasītājiem veiksmīgu, raženu un veselīgu 2010. gadu, gan tiem dažiem, kuri paliks Latvijā, gan arī tiem ļoti daudzajiem, kuri pārcelsies vai jau ir pārcēlušies uz ārzemēm. Tajā skaitā arī iepriekš minētajiem Mārtiņam, Ivo, Ģirtam un Tomasam.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)