Labdien, lasītāji!
Nepatikšanās iekūlusies Latvijas kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, jo izrādījies, ka viņa pārdevusi īpašumu diviem ārzemniekiem, kuri tā rezultātā ir tikuši pie Latvijas personas koda un uzturēšanās atļaujas. Kā zināms, jau labu laiku ārzemniekiem bijis iespējams iegūt uzturēšanās atļauju, vai nu kaut ko Latvijā nopērkot vai ieguldot naudu. Ž. Jaunzemes-Grendes gadījumā problēma ir divkārša. Pirmkārt, viņa Ministru kabinetā pārstāv politorganizāciju VL!-TB/LNNK, kura nekad nav bijusi mierā ar minēto procesu. Un, otrkārt, ja ticēt portālam Pietiek.com., viņa ir samelojusies par to, kad darījums ir noticis. VL!-TB/LNNK līderim viņa esot teikusi, ka tas notika pirms viņa iestājās partijā, bet dati no Zemes grāmatu liecinot par pretējo.
Te nu sakāmas vairākas lietas. Pirmkārt, arī es neesmu nekāds uzturēšanās atļauju dāļāšanas fans. Doma iepriekšējā Saeimas sasaukumā nāca no hiperaktīvā buldozera, kurš kaut kad pirms tam pat bija nācis ar ideju, ka gadījumā, ja kāds Latvijā vēlas investēt veselu miljonu latu, tam cilvēkam būtu piešķirama Latvijas pilsonība. Protams, pilsonība un uzturēšanās atļauja nav viens un tas pats, bet doma vienalga ir aptuveni viena un tā pati, un man neliekas, ka statusam mūsu valstī būtu jābūt atkarīgam no cilvēka maka biezuma. Vislatviešus, protams, visvairāk uztrauc tas, ka lielākoties šajā procesā ir iesaistīti ļaudis no valsts, kura mums ir uz austrumiem, tajā skaitā iespējams, ka viņējā nav pati tīrākā nauda. Tiesa, man radio raidījumā attiecīgās amatpersonas ir stāstījušas, ka pieteikumi tiekot vērtēti ļoti rūpīgi, lai atļauju nedotu konkrētam noziedzniekam, bet kaut kas jancīgs par procesu šķiet vienalga esam.
Taču ir arī jautājums par to, cik nopietni pret to visu attiecas vislatvieši. Raivis Dzintars minētajam portālam ir stāstījis, ka gadījumā, ja Ž. Jaunzemes-Grendes lēmuma pamatā bija biznesa intereses, tad viņu abu pārstāvētā apvienība esot gatava pievērt acis politiskā principa pārkāpumam. Tas nu reiz rāda to, cik ļoti VL!-TB/LNNK ir gatava būt par siles partiju. Ja runa ir par naudu, principus var aizmirst -- tas ir precīzi tas pats jēdziens, kādu daudzu gadu gaitā ir uzturējušas mūsu valsts korporatīvi politiskās partijas, un tas ir nožēlojami. Pati stāsta varone ir teikusi, ka viņas mērķis īpašuma pārdošanā absolūti nav bijis nodrošināt, ka pircēji var tikt pie uzturēšanās atļaujas, pieņemsim, ka tas tā arī ir, bet gadījumā, ja VL!-TB/LNNK šajā gadījumā ir gatava atteikties no principiem, tad ir pilnīgi pamatoti jautāt, kādos citos gadījumos apvienība būs gatava darīt tāpat. Visnotaļ tipiska uzvedība Latvijas politiskajā vidē, bet ne tāpēc mazāk noraidāma, precīzi tāpat kā tas bija toreiz, kad Vienotība izvēlējās ignorēt kliedzošo interešu pārkāpumu, kādā atradās deputāte no Kurzemes, kuras radio stacijai bija slepens līgums ar Ventspils fīreru par satura jautājumiem.
***
Kas attiecas uz mūzikas klausīšanos, absolūti absurda ir mūsu valsts autortiesību sargu prasība, autortiesības maksāt arī tiem, kuri mūziku atskaņo taksometros, autobusos u.tml. vietās. Ja taksometrā skan radio, tad autortiesības ir apmaksājis radio. Ja skan kompaktdisks, tad autortiesības ir samaksātas kopā ar pašu disku. Protams, mūsdienās mūziku var atrast internetā un ierakstīt dažādās ierīcēs, tādā gadījumā acīmredzot autortiesības netiek maksātas, bet, pirmkārt, es nekad neesmu bijis taksometrā, kurā kāds ir spēlējis jebko citu, kā radio un, otrkārt, kā īsti autortiesību aģentūras varētu zināt, vai mūzika no interneta ir pumpēta likumīgi vai nelikumīgi, jo arī internetā mūziku ir iespējams nopirkt gluži oficiāli. Te drīzāk ir jādomā par attiecīgo iestāžu alkatību, un tieši tas pats arī sakāms par prasību, iekasēt atsevišķu nodevu par datu nesējiem, kuros kaut ko var ierakstīt. Arī tādā gadījumā nav iespējams zināt, no kurienes saturs nācis, piedevām, kā to šodien Ventspils trubas avīzē rakstīja kolēģis, aģentūras tādā gadījumā varētu arī prasīt nodokli uzlikt papīram, jo uz papīra var izdrukāt ne tur atrastus rakstiskus materiālus.
Protams, autortiesības ir nopietns jautājums, laikā, kad internetā var atrast absolūti visu pēc kārtas, ir skaidrs, ka sistēma, ar kuras starpniecību pārdota mūzika, filmas u.c. saturs, ļodzās. Bet tas nenozīmē, ka ir jāveido ekstrēmas prasības. Ceru, ka aģentūru prasību kāds taksometra šoferis pārsūdzēs, jo nopietni tas nav nemaz.
Jauku visiem atlikušo dienu!
piektdiena, 2012. gada 27. aprīlis
ceturtdiena, 2012. gada 26. aprīlis
Ja Rīga ir Sodoma, tad kur ir Gomorra?
Labdien, lasītāji!
Nu, nevar rimties tas muļķīgais radījums, kurš sakās visās politiskajās lietās pārstāvam Dieva tā kunga gribu un prātu. Runa ir par Rīgas domes deputātu Jāni Šmitu, par viņu jau rakstīju pirms mēneša un īpaši neatkārtošos jautājumā par to, cik ārprātīgi perversi viņš izturas pret Bībeles centrālo vēsti, taču šajā gadījumā gribas gan parunāt par to, ka acīmredzot šim dabas bērnam ir gluži vienalga, ar ko nodarbojas Rīgas pašvaldība, kā arī citas instances.
Viņdien Šmita pārstāvētā Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas komiteja izplatīja depešu, kurā teikts, ka gadījumā, ja Rīgā notiks pēc pāris mēnešiem paredzētais Draudzības dienu pasākums, tad Latvijas galvaspilsētu (un visu valsti) varētu piemeklēt "Sodomas liktenis." Tiem lasītājiem, kuri neorientējas Bībeles stāstos, atgādināšu, ka Sodoma un Gomorra bija divas pilsētas, kuras Dievs iznīcināja tāpēc, ka cilvēki tur neuzvedās pēc Dieva prāta. Šmitveidīgi "kristieši" mēģina apgalvot, ka tas bija tāpēc, ka Sodomā dzīvoja geji, Bībeles zinātnieki lielākoties uzskata, ka problēma bija viesmīlības trūkums, bet ne par to šis stāsts. Stāsts ir par to, ka Sodoma bija aizvēsturiska pilsēta, kamēr Rīga ir 21. gadsimta pilsēta, savukārt Latvija ir valsts, ne pilsēta. Ja Rīga ir Sodoma, tad vai Gomorra ir Tīnūži vai Pampāļi? To Šmits un viņa biedri nav atšifrējuši (depešu parakstīja deviņi no 11 komitejas deputātiem, tajā skaitā arī Vienotības pārstāvis Elmārs Vēbers, kas skaitās "izglītības eksperts" esam -- tas, pirmkārt, liecina, ka pašam Vēberam ar to izglītību tā ir kā ir un, otrkārt, ir visnotaļ liels kauns organizācijai, kura ir piesavinājusies vārdu "vienotība"). Grib kāds izlasīt minēto depešu, to var atrast šeit: http://www.scribd.com/kristineg8602/d/91172952-Rig-as-Dome.
Vai tiešām Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas komitejai nav nekā labāka, ko darīt? Kaut vai beidzot sākt nopietni domāt par korupciju, piemēram, Rīgas brīvostā (šodien žurnālā Ir ir lielisks materiāls par Rīgas brīvostas bosu Loginovu, tajā skaitā konstatējot, ka tas ir cilvēks, kuram tiesas spriedumi nenozīmē pilnīgi neko -- iesaku!). Cenšoties savu tumsonību ietērpt ar "drošību" saistītās lietās, deputāti ir paziņojuši, ka Draudzības dienu pasākums esot "agresija," pret kuru viņiem esot tiesības "aizstāvēties." Ir kāds kādreiz bijis Draudzības dienu pasākumā, tad tas skaidri zina, ka agresija nav pasākuma dalībniekos, tā ir tajos it kā "kristiešos," kuri bļaustās un ālējas aiz policijas kordona, bet, kā Karlsons teica Bokas jaunkundzei, visi jau nevar būt apdāvināti, un acīmredzot tas ir uzskatāmi sakāms par minētajiem deviņiem deputātiem. Tas pats sakāms arī par viņu depešā apgalvoto, ka "praids nozīmē parādi." Laikam jau nevar sagaidīt, ka visi Rīgas domes deputāti pratīs svešvalodas, bet, nē, "praids" nenozīmē "parādi" un nekad to nav nozīmējis, ja arī abos vārdos lielākoties ir vieni un tie paši burti. Un, vispār Draudzības dienu organizētāji nerunā ne par vienu, ne par otru no šiem vārdiem. Tās ir Draudzības dienas, ne praids, un tas ir gājiens, ne parāde. Putrošanās no deputātu puses grandioza.
Ir arī, starp citu, jautājums par organizāciju, kuru depešas sakarā sakās pārstāvam Šmits, proti, tā esot "Rīgas pilsētas kristīgo draudžu kolēģija." Kas tas par zvēru? Izrādās, šī "kolēģija" veidota Rīgas domes Labklājības departamenta (!) paspārnē, un to vada tas pats Šmits. Te, protams, var rasties jautājums par jēdzieniem "baznīca" un "valsts" un "atšķirtība" un "Satversme," bet tas acīmredzot Rīgas domes Labklājības departamentam nav interesanti.
Taču vēl vairāk ir jājautā, vai šie dabas bērni absolūti neko nezina par tādu jēdzienu, kā "precedents"? Vai viņi neatceras, ka pagājušajā reizē, kad Rīgā notika Draudzības dienas, pilsēta centās tās aizliegt, bet tiesa aizliegumu atcēla, jo tiesa, atšķirībā no Rīgas domes, acīmredzot saprot Satversmē garantētās pulcēšanās tiesības? Vai neatceras, ka tas pats notika arī iepriekšējā reizē un reizē pirms tam? Rīgas domes deputāti paši var spriest par savu dienas kārtību un, ja grib nodarboties ar klajām muļķībām, tad OK, bet kāpēc likt Administratīvajai tiesai, kurai jau tā darba ir pārpārēm, vēlreiz spriest par to pašu, absolūti bez šaubām ar to pašu rezultātu? Kārtējo reizi nāk prātā ģeniālā Einšteina aforisms: "Pasaulē ir vien divas lietas, kas ir bezgalīgas. Viena ir Visums un otra ir cilvēka stulbums, bet par Visumu vēl neesmu pārliecināts."
Jauku visiem dienu!
Nu, nevar rimties tas muļķīgais radījums, kurš sakās visās politiskajās lietās pārstāvam Dieva tā kunga gribu un prātu. Runa ir par Rīgas domes deputātu Jāni Šmitu, par viņu jau rakstīju pirms mēneša un īpaši neatkārtošos jautājumā par to, cik ārprātīgi perversi viņš izturas pret Bībeles centrālo vēsti, taču šajā gadījumā gribas gan parunāt par to, ka acīmredzot šim dabas bērnam ir gluži vienalga, ar ko nodarbojas Rīgas pašvaldība, kā arī citas instances.
Viņdien Šmita pārstāvētā Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas komiteja izplatīja depešu, kurā teikts, ka gadījumā, ja Rīgā notiks pēc pāris mēnešiem paredzētais Draudzības dienu pasākums, tad Latvijas galvaspilsētu (un visu valsti) varētu piemeklēt "Sodomas liktenis." Tiem lasītājiem, kuri neorientējas Bībeles stāstos, atgādināšu, ka Sodoma un Gomorra bija divas pilsētas, kuras Dievs iznīcināja tāpēc, ka cilvēki tur neuzvedās pēc Dieva prāta. Šmitveidīgi "kristieši" mēģina apgalvot, ka tas bija tāpēc, ka Sodomā dzīvoja geji, Bībeles zinātnieki lielākoties uzskata, ka problēma bija viesmīlības trūkums, bet ne par to šis stāsts. Stāsts ir par to, ka Sodoma bija aizvēsturiska pilsēta, kamēr Rīga ir 21. gadsimta pilsēta, savukārt Latvija ir valsts, ne pilsēta. Ja Rīga ir Sodoma, tad vai Gomorra ir Tīnūži vai Pampāļi? To Šmits un viņa biedri nav atšifrējuši (depešu parakstīja deviņi no 11 komitejas deputātiem, tajā skaitā arī Vienotības pārstāvis Elmārs Vēbers, kas skaitās "izglītības eksperts" esam -- tas, pirmkārt, liecina, ka pašam Vēberam ar to izglītību tā ir kā ir un, otrkārt, ir visnotaļ liels kauns organizācijai, kura ir piesavinājusies vārdu "vienotība"). Grib kāds izlasīt minēto depešu, to var atrast šeit: http://www.scribd.com/kristineg8602/d/91172952-Rig-as-Dome.
Vai tiešām Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas komitejai nav nekā labāka, ko darīt? Kaut vai beidzot sākt nopietni domāt par korupciju, piemēram, Rīgas brīvostā (šodien žurnālā Ir ir lielisks materiāls par Rīgas brīvostas bosu Loginovu, tajā skaitā konstatējot, ka tas ir cilvēks, kuram tiesas spriedumi nenozīmē pilnīgi neko -- iesaku!). Cenšoties savu tumsonību ietērpt ar "drošību" saistītās lietās, deputāti ir paziņojuši, ka Draudzības dienu pasākums esot "agresija," pret kuru viņiem esot tiesības "aizstāvēties." Ir kāds kādreiz bijis Draudzības dienu pasākumā, tad tas skaidri zina, ka agresija nav pasākuma dalībniekos, tā ir tajos it kā "kristiešos," kuri bļaustās un ālējas aiz policijas kordona, bet, kā Karlsons teica Bokas jaunkundzei, visi jau nevar būt apdāvināti, un acīmredzot tas ir uzskatāmi sakāms par minētajiem deviņiem deputātiem. Tas pats sakāms arī par viņu depešā apgalvoto, ka "praids nozīmē parādi." Laikam jau nevar sagaidīt, ka visi Rīgas domes deputāti pratīs svešvalodas, bet, nē, "praids" nenozīmē "parādi" un nekad to nav nozīmējis, ja arī abos vārdos lielākoties ir vieni un tie paši burti. Un, vispār Draudzības dienu organizētāji nerunā ne par vienu, ne par otru no šiem vārdiem. Tās ir Draudzības dienas, ne praids, un tas ir gājiens, ne parāde. Putrošanās no deputātu puses grandioza.
Ir arī, starp citu, jautājums par organizāciju, kuru depešas sakarā sakās pārstāvam Šmits, proti, tā esot "Rīgas pilsētas kristīgo draudžu kolēģija." Kas tas par zvēru? Izrādās, šī "kolēģija" veidota Rīgas domes Labklājības departamenta (!) paspārnē, un to vada tas pats Šmits. Te, protams, var rasties jautājums par jēdzieniem "baznīca" un "valsts" un "atšķirtība" un "Satversme," bet tas acīmredzot Rīgas domes Labklājības departamentam nav interesanti.
Taču vēl vairāk ir jājautā, vai šie dabas bērni absolūti neko nezina par tādu jēdzienu, kā "precedents"? Vai viņi neatceras, ka pagājušajā reizē, kad Rīgā notika Draudzības dienas, pilsēta centās tās aizliegt, bet tiesa aizliegumu atcēla, jo tiesa, atšķirībā no Rīgas domes, acīmredzot saprot Satversmē garantētās pulcēšanās tiesības? Vai neatceras, ka tas pats notika arī iepriekšējā reizē un reizē pirms tam? Rīgas domes deputāti paši var spriest par savu dienas kārtību un, ja grib nodarboties ar klajām muļķībām, tad OK, bet kāpēc likt Administratīvajai tiesai, kurai jau tā darba ir pārpārēm, vēlreiz spriest par to pašu, absolūti bez šaubām ar to pašu rezultātu? Kārtējo reizi nāk prātā ģeniālā Einšteina aforisms: "Pasaulē ir vien divas lietas, kas ir bezgalīgas. Viena ir Visums un otra ir cilvēka stulbums, bet par Visumu vēl neesmu pārliecināts."
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2012. gada 25. aprīlis
Žēl Mades
Labdien, lasītāji!
Žēl lācenes Mades, kura pirms pāris dienām devās brīvsolī un šodien, pēc veltīgiem centieniem viņu iedabūt atpakaļ savā mītnē, tapa nošauta.
Tie, kuri tā darīja, teica, ka cita varianta nav bijis. Kad lācene izmuka no sava voljera pērn, viņu izdevās pielabināt un atgriezt mājās. Šogad viņa labprāt ēda ēsmu, kas viņai bija izlikta, bet atpakaļ uz voljeru netaisījās doties. Tā vietā viņa devās dziļāk mežā, un tur arī viņa tika nogalināta. Protams, neesmu lāču speciālists, bet vienalga rodas jautājums, vai nevarēja citādāk? Pērn Madei iešpricēja miega zāles, bet neefektīvi. Varbūt tāpēc šogad to nemēģināja. Bet vai nevarēja izmēģināt tīklu vai kādu citu dzīvnieka sagūstīšanas metodi? Nav jau tik daudz to lāču nedz Līgatnes dabas parkā, ne vispār.
Prātā stāv gadījums pirms pāris gadiem, kad manā dzimtajā pilsētā Čikāgā iemaldījās lūsis. Internetā bija redzama lieliska fotogrāfija, kurā redzams policists un aiz viņa lūsis, kam uz sejas nudien šķita esam smīns, kas teica "Tu mani nevari redzēt!" Ar laiku lūsi ieraudzīja gan, un arī viņu cilvēki nevis sagūstīja, bet nošāva. Man radās tie paši jautājumi, kā šodien par Madi -- vai nudien nevarēja citādāk?
Mūsdienu pasaulē pilsētas un lauki kļūst arvien tuvāki un tuvāki, tas nav nekas neparasts, meža dzīvniekam iemaldīties cilvēku pasaulē. Amerikā jau ļoti sen pilsētās aktīvi darbojas rakūni (radinieki mūsu pusē pazīstamajiem jenotiem), bieži var dzirdēt viņu darbošanos ap atkritumu kannām, kur tie meklē barību. Čikāgā redzētas stirnas un brieži, manas māsas mājās vēl pirms pāris gadiem katru vakaru dārzā ienāca skunkss, kādu brīdi pačāpoja apkārt un tad devās savās gaitās. Protams, tajos brīžos uz balkona sēdēju gluži nekustīgs, ja skunkss cilvēku apšpricē, tad tas nudien ir vakars uz ezera, jo tā nu reiz ir smaka, no kuras atbrīvoties ir pavisam grūti. Tiesa, no attāluma tā nebūt nav tik slikta smarža, un skunksa eļļa ir atrodama arī smaržās, kuras lieto cilvēki. Pagājušajā vasarā skunksu vairs nemanīju, laikam kaut kas ar to notika. Taču vienalga cilvēkiem ir jāaprod ar to, ka sašaurinoties dzīvnieku dabiskajai videi, kas ir neizbēgams urbanizācijas blakus efekts, dzīvnieki sāks ēdmaņu meklēt arvien plašākās teritorijās un, ja katru reizi šāds dzīvnieks tiks nošauts, tad labi nebūs vis. Protams, Mades gadījumā gluži brīvsolī laikam viņu nevarēja atstāt, jo, kā ziņots, pēdējo reizi lācene tika pamanīta kādas privātmājas pagalmā, kur viņai noteikti nebija jābūt. Bet vienalga, žēl ir ļoti, ka viņai bija jāmirst.
Protams, ir arī jautājums Līgatnes dabas parkam, proti, ja reiz Made pērn atrada veidu, kā izrakt bedri zem sētas un mukt prom, vai šogad nebija jādara viss iespējamais, lai tā kaut kas vairs neatkārtotos? Jo nebrīvē audzis dzīvnieks ārpus savas mājvietas var būt krietni neprognozējams. Pērn oktobrī Ohaio štatā Amerikā kāds cilvēks, kuram fermā bija liels skaits eksotisku dzīvnieku, nolēma veikt pašnāvību, bet vispirms viņš visus dzīvniekus palaida brīvē, tajā skaitā arī lauvas, Bengalas tīģerus u.c. Arī toreiz liels skaits dzīvnieku tika nogalināts (lai gan vairāki tīģeri, kas tomēr var būt krietni bīstamāki par lāci, tika sagūstīti un palika dzīvi). Izrādījās, ka Ohaio ir viens no retajiem štatiem Amerikā, kurā nav nekādu noteikumu par eksotisku dzīvnieku turēšanu mājās, un lūk, kā tas varēja beigties. Līgatnes dabas parks, protams, nav privātpersona, bet arī tur ir jādomā par to, lai bīstami dzīvnieki tomēr paliktu aiz sētas. Jādomā, ka tagad lāču mītne tiks nodrošināta pret šāda veida mukšanu, bet Madei tas nāks par vēlu. Saku vēlreiz - žēl.
Jauku visiem dienu!
Žēl lācenes Mades, kura pirms pāris dienām devās brīvsolī un šodien, pēc veltīgiem centieniem viņu iedabūt atpakaļ savā mītnē, tapa nošauta.
Tie, kuri tā darīja, teica, ka cita varianta nav bijis. Kad lācene izmuka no sava voljera pērn, viņu izdevās pielabināt un atgriezt mājās. Šogad viņa labprāt ēda ēsmu, kas viņai bija izlikta, bet atpakaļ uz voljeru netaisījās doties. Tā vietā viņa devās dziļāk mežā, un tur arī viņa tika nogalināta. Protams, neesmu lāču speciālists, bet vienalga rodas jautājums, vai nevarēja citādāk? Pērn Madei iešpricēja miega zāles, bet neefektīvi. Varbūt tāpēc šogad to nemēģināja. Bet vai nevarēja izmēģināt tīklu vai kādu citu dzīvnieka sagūstīšanas metodi? Nav jau tik daudz to lāču nedz Līgatnes dabas parkā, ne vispār.
Prātā stāv gadījums pirms pāris gadiem, kad manā dzimtajā pilsētā Čikāgā iemaldījās lūsis. Internetā bija redzama lieliska fotogrāfija, kurā redzams policists un aiz viņa lūsis, kam uz sejas nudien šķita esam smīns, kas teica "Tu mani nevari redzēt!" Ar laiku lūsi ieraudzīja gan, un arī viņu cilvēki nevis sagūstīja, bet nošāva. Man radās tie paši jautājumi, kā šodien par Madi -- vai nudien nevarēja citādāk?
Mūsdienu pasaulē pilsētas un lauki kļūst arvien tuvāki un tuvāki, tas nav nekas neparasts, meža dzīvniekam iemaldīties cilvēku pasaulē. Amerikā jau ļoti sen pilsētās aktīvi darbojas rakūni (radinieki mūsu pusē pazīstamajiem jenotiem), bieži var dzirdēt viņu darbošanos ap atkritumu kannām, kur tie meklē barību. Čikāgā redzētas stirnas un brieži, manas māsas mājās vēl pirms pāris gadiem katru vakaru dārzā ienāca skunkss, kādu brīdi pačāpoja apkārt un tad devās savās gaitās. Protams, tajos brīžos uz balkona sēdēju gluži nekustīgs, ja skunkss cilvēku apšpricē, tad tas nudien ir vakars uz ezera, jo tā nu reiz ir smaka, no kuras atbrīvoties ir pavisam grūti. Tiesa, no attāluma tā nebūt nav tik slikta smarža, un skunksa eļļa ir atrodama arī smaržās, kuras lieto cilvēki. Pagājušajā vasarā skunksu vairs nemanīju, laikam kaut kas ar to notika. Taču vienalga cilvēkiem ir jāaprod ar to, ka sašaurinoties dzīvnieku dabiskajai videi, kas ir neizbēgams urbanizācijas blakus efekts, dzīvnieki sāks ēdmaņu meklēt arvien plašākās teritorijās un, ja katru reizi šāds dzīvnieks tiks nošauts, tad labi nebūs vis. Protams, Mades gadījumā gluži brīvsolī laikam viņu nevarēja atstāt, jo, kā ziņots, pēdējo reizi lācene tika pamanīta kādas privātmājas pagalmā, kur viņai noteikti nebija jābūt. Bet vienalga, žēl ir ļoti, ka viņai bija jāmirst.
Protams, ir arī jautājums Līgatnes dabas parkam, proti, ja reiz Made pērn atrada veidu, kā izrakt bedri zem sētas un mukt prom, vai šogad nebija jādara viss iespējamais, lai tā kaut kas vairs neatkārtotos? Jo nebrīvē audzis dzīvnieks ārpus savas mājvietas var būt krietni neprognozējams. Pērn oktobrī Ohaio štatā Amerikā kāds cilvēks, kuram fermā bija liels skaits eksotisku dzīvnieku, nolēma veikt pašnāvību, bet vispirms viņš visus dzīvniekus palaida brīvē, tajā skaitā arī lauvas, Bengalas tīģerus u.c. Arī toreiz liels skaits dzīvnieku tika nogalināts (lai gan vairāki tīģeri, kas tomēr var būt krietni bīstamāki par lāci, tika sagūstīti un palika dzīvi). Izrādījās, ka Ohaio ir viens no retajiem štatiem Amerikā, kurā nav nekādu noteikumu par eksotisku dzīvnieku turēšanu mājās, un lūk, kā tas varēja beigties. Līgatnes dabas parks, protams, nav privātpersona, bet arī tur ir jādomā par to, lai bīstami dzīvnieki tomēr paliktu aiz sētas. Jādomā, ka tagad lāču mītne tiks nodrošināta pret šāda veida mukšanu, bet Madei tas nāks par vēlu. Saku vēlreiz - žēl.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2012. gada 23. aprīlis
Leģendai aizejot
Labvakar, lasītāji!
Šodien mani pārsteidza smagā vēsts, ka mūžībā aizgājis cilvēks, kurš latviešu luterāņu lietās bijis milzīgi nozīmīgs dalībnieks. Runa ir par prāvestu Vili Vārsbergu. Lai arī lielāko mūža daļu viņš pavadīja Amerikas Savienotajās Valstīs, tajā skaitā kā Čikāgas Ciānas draudzes mācītājs, prāvests Vārsbergs labu laiku pavadīja arī tepat Latvijā. Dzimis praulēnietis, viņš bija ļoti redzams cilvēks Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātē, kurā viņš kādu laiku bija dekāns. Viņš vadīja dievkalpojumus manā sv. Glābēja anglikāņu draudzē. Viņš saņēma Trīszvaigžņu ordeni. Un viņš, tāpat kā pietiekami daudz aizjūras latviešu luterāņu mācītāju, krita mūsu aizspriedumainā luterāņu arhibīskapa nežēlastībā. Par to vien viņam gods un cieņa.
Es Vili Vārsbergu pazinu kopš jaunības dienām. Viņa meita, Anita Vārsberga Pāže, ir mācītāja ASV galvaspilsētā Vašingtonā, bet viņa ir arī mana un manas māsas Žubītes ļoti laba draudzene. Vilis bija ļoti jautrs cilvēks, bet arī ļoti gudrs. Viens, ko viņš man iemācīja, bija tas, ka dievkalpojuma laikā viņš vienmēr visu pierakstīja uz lapiņas, tajā skaitā arī Tēvreizi, ja nu kādreiz gadās samisēties. Baznīcā dievkalpojumus vadot, es vienmēr daru tāpat. Viņa sprediķi vienmēr bija interesanti, viņš nebija no tiem, kurš uzskatīja, ka baznīca joprojām atrodas 17. gadsimtā, kā tas ir raksturīgi mūsu valsts luterāņu garīdzniekiem. Esmu bijis viņa vadītos dievkalpojumos gan Amerikā, gan Latvijā, un atceros tos ar lielu labpatiku. Atceros arī ko citu, proti -- Vilis bija aktīvs korporāciju cilvēks, un korporāciju saietos neviens cits nenāca ar tik ļoti lielu rupju anekdošu bagāžu, kā viņš. Jautrība sita ļoti augstu vilni.
Vilis bija arī liels trimdas latviešu aktīvists. No Latvijas Okupācijas muzeja mājaslapas: "Prāvests Vārsbergs savos garajos trimdas gados ir ne tikvien daudz darījis luterāņu draudzēs, gan amerikāņu, gan latviešu, kuras viņš ir izveidojis, iedvesmojis un palīdzējis tām attīstīties, bet trimdas latvieši pazīst viņu un atcerēsies par ieguldījumu Garezerā īpašuma iegūšanā tajos tālajos 60. gados, kad latviešu emigranti Ziemeļamerikas kontinentā, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, bija tikko iebraukuši, cīnījās ar materiālām grūtībām. Viņiem šāds ieguldījums no saviem līdzekļiem bija ļoti nopietns solis, ļoti nopietna atbildība, un tas prasīja prāvesta Vārsberga augstākās daiļrunības un pārliecināšanas spējas, lai neskaitāmus tautiešus pārliecinātu un pierunātu ziedot un lai Garezers kā vasaras nometne, vidusskola kļūtu par institūciju trimdas sabiedrības vidū, kur pulcējās jaunieši ne tikai no Amerikas Savienotajām Valstīm, bet arī no Kanādas un citām tālām vietām."
Ja kāds vēlas Vili Vārsbergu aplūkot, varat meklēt šo linku YouTube, kur viņš runā par trimdas un Latvijas luterāņu baznīcas iespējamo apvienošanu: http://www.youtube.com/watch?v=JCR25E_xgKs. Cik jauki, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj cilvēku iemūžināt uz visiem laikiem!
Vieglas smiltis Vilim Vārsbergam un Dieva mieru viņa atraitnei Birutai un viņa bērniem. No mums ir aizgājis patiess Dieva kalps un patiess draugs.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Šodien mani pārsteidza smagā vēsts, ka mūžībā aizgājis cilvēks, kurš latviešu luterāņu lietās bijis milzīgi nozīmīgs dalībnieks. Runa ir par prāvestu Vili Vārsbergu. Lai arī lielāko mūža daļu viņš pavadīja Amerikas Savienotajās Valstīs, tajā skaitā kā Čikāgas Ciānas draudzes mācītājs, prāvests Vārsbergs labu laiku pavadīja arī tepat Latvijā. Dzimis praulēnietis, viņš bija ļoti redzams cilvēks Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātē, kurā viņš kādu laiku bija dekāns. Viņš vadīja dievkalpojumus manā sv. Glābēja anglikāņu draudzē. Viņš saņēma Trīszvaigžņu ordeni. Un viņš, tāpat kā pietiekami daudz aizjūras latviešu luterāņu mācītāju, krita mūsu aizspriedumainā luterāņu arhibīskapa nežēlastībā. Par to vien viņam gods un cieņa.
Es Vili Vārsbergu pazinu kopš jaunības dienām. Viņa meita, Anita Vārsberga Pāže, ir mācītāja ASV galvaspilsētā Vašingtonā, bet viņa ir arī mana un manas māsas Žubītes ļoti laba draudzene. Vilis bija ļoti jautrs cilvēks, bet arī ļoti gudrs. Viens, ko viņš man iemācīja, bija tas, ka dievkalpojuma laikā viņš vienmēr visu pierakstīja uz lapiņas, tajā skaitā arī Tēvreizi, ja nu kādreiz gadās samisēties. Baznīcā dievkalpojumus vadot, es vienmēr daru tāpat. Viņa sprediķi vienmēr bija interesanti, viņš nebija no tiem, kurš uzskatīja, ka baznīca joprojām atrodas 17. gadsimtā, kā tas ir raksturīgi mūsu valsts luterāņu garīdzniekiem. Esmu bijis viņa vadītos dievkalpojumos gan Amerikā, gan Latvijā, un atceros tos ar lielu labpatiku. Atceros arī ko citu, proti -- Vilis bija aktīvs korporāciju cilvēks, un korporāciju saietos neviens cits nenāca ar tik ļoti lielu rupju anekdošu bagāžu, kā viņš. Jautrība sita ļoti augstu vilni.
Vilis bija arī liels trimdas latviešu aktīvists. No Latvijas Okupācijas muzeja mājaslapas: "Prāvests Vārsbergs savos garajos trimdas gados ir ne tikvien daudz darījis luterāņu draudzēs, gan amerikāņu, gan latviešu, kuras viņš ir izveidojis, iedvesmojis un palīdzējis tām attīstīties, bet trimdas latvieši pazīst viņu un atcerēsies par ieguldījumu Garezerā īpašuma iegūšanā tajos tālajos 60. gados, kad latviešu emigranti Ziemeļamerikas kontinentā, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, bija tikko iebraukuši, cīnījās ar materiālām grūtībām. Viņiem šāds ieguldījums no saviem līdzekļiem bija ļoti nopietns solis, ļoti nopietna atbildība, un tas prasīja prāvesta Vārsberga augstākās daiļrunības un pārliecināšanas spējas, lai neskaitāmus tautiešus pārliecinātu un pierunātu ziedot un lai Garezers kā vasaras nometne, vidusskola kļūtu par institūciju trimdas sabiedrības vidū, kur pulcējās jaunieši ne tikai no Amerikas Savienotajām Valstīm, bet arī no Kanādas un citām tālām vietām."
Ja kāds vēlas Vili Vārsbergu aplūkot, varat meklēt šo linku YouTube, kur viņš runā par trimdas un Latvijas luterāņu baznīcas iespējamo apvienošanu: http://www.youtube.com/watch?v=JCR25E_xgKs. Cik jauki, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj cilvēku iemūžināt uz visiem laikiem!
Vieglas smiltis Vilim Vārsbergam un Dieva mieru viņa atraitnei Birutai un viņa bērniem. No mums ir aizgājis patiess Dieva kalps un patiess draugs.
Jauku visiem atlikušo dienu!
piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis
Un ko (ne)zina skolotāji?
Labdien, lasītāji!
Kādā no iepriekšējiem bloga ierakstiem rakstīju par saviem žurnālistikas studentiem un apstākli, ka neviens no viņiem nezināja neko par tā dēvēto Tulūzas slepkavu (tiesa, pagājušajā nedēļā viņi visi zināja, kādam notikumam tuvojas simtgade, proti -- kuģa Titāniks bojāejai). Šodien ir iespēja to pašu zināšanu vai to trūkuma līmeni izvērtēt skolotāju starpā.
Proti, laikraksts Diena šodien publicēja aptauju, kādu tas veicis atsevišķu skolotāju starpā, lai uzzinātu, ko tad viņi īsti zina par sevis pārstāvēto jomu. Laikraksts atzina, ka atsevišķi jautājumi ar nolūku bijuši sarežģīti. Aptaujā skolotāji varēja iegūt līdz 10 punktiem. Pilns punkts par pareizu, puspunkts par daļēji pareizu atbildi. Kopā skolotāju bija septiņi, un rezultātu diapazons ir no 8,5 punktiem līdz pat vienam vien punktiņam.
"Gudrinieks" šajā procesā izrādījies esam ģeogrāfijas skolotājs Andris Ģērmanis no Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas. Viņš ir tas, kurš pareizi atbildēja uz lielāko skaitu jautājumu un saņēma tos 8,5 punktus. Rodas iespaids, ka A. Ģērmanis pats skolā ir bijis viens no tiem visgudriem skolēniem, kuri visiem pārējiem krīt uz nerviem. Atbildot uz jautājumu par to, "kurā pasaules vietā novērojama vislielākā paisuma un bēguma starpība, viņš ne vien atbildējis pareizi, ka tas Fandi līcis Kanādā, bet arī ir pieminējis, ka "to izraisa Mēness pievilšanās spēks. Līcis sekls, šaurs." Savukārt jautājumā par jaunāko starptautiski atzīto valsti, viņš pareizi atbildējis, ka tā ir Dienvidsudāna, bet piebildis: "galvaspilsēta Džūba. Atrodas Āfrikā, nodalījās no Sudānas." Kā teicu, visgudrs cilvēks. Salīdzinot, viņa kolēģe Kristīne Zelča no Rīgas Teikas vidusskolas spēja savākt vien 3,5 punktus. Piemēram, viņa nezināja, bet A. Ģērmanis zināja, ka pasaulē nav tādas valsts, kā "Krokozija." Savukārt, geokešingu, kas saistāms ar orientēšanos, viņa aprakstīja ar vārdiem "kaut kas saistībā ar ģeoloģiju."
Daudz sliktāk veicies literatūras skolotājai Initai Ozolai no Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas -- tikai viens vien punktiņš par to, ka viņa zināja, ka Eiropas Savienības Literatūras balvu pērn saņēma Inga Žolude. Toties, viņa nezināja, ka vairs nebūs Harija Potera grāmatu ("Nezinu, jo ar šo lasāmvielu jābūt ļoti uzmanīgiem - tā neaicina uz cēlumu, drīzāk popularizē mistiku"). Tāpat viņa neprata pateikt, kuru valsti nesen ar dzejoli nokaitināja vācu tautības rakstnieks Ginters Grass (Izraēla), un varbūt vistrakāk, nezināja, kas ir portāls Amazon.com (grāmatu tirgotava). Savukārt sporta skolotājs Didzis Drinks nav zinājis, kas saņēma pirmo olimpisko zelta medaļu pēc neatkarības atjaunošanas (tas bija vingrotājs Igors Vihrovs), bet kopā savāca septiņus punktus. Vēstures skolotājam samisējās provokatīvajā jautājumā "Kur pagājušajā gadā tika atrasti Kārļa Ulmaņa pīšļi?" Viņš atbildēja "Baškīrijā," lai gan diktatora mirstīgās atliekas patiesībā nav atrastas. Tāpat nezināja, kā sauc Lielbritānijas prinča Viljamsa sievu (Keita Midltone, bet skolotājs atbildējis, ka "jautājums šķiet interesants žurnālistiem, bet ne vēsturniekiem"). Kopā 5,5 punkti. Savukārt, divi fizikas skolotāji ieguva 5,5 un 4 punktus attiecīgi, tas, kuram zemāks rezultāts, nezināja atbildi uz jautājumu, kuru kolēģi dienā īpaši izcēla kā piemēru par to, ka "skolotājs nedrīkst būt atpalicis no realitātes" -- kā sauc Somijā radītu un jauniešu starpā ļoti populāru spēli, kuras pamatā ir fizikas likumi? Gados jaunākais skolotājs (attēlu aplūkojot šķiet, ka viņš pats nav tālu no jaunieša statusa) zināja, bet vecākais -- nezināja, ka runa ir par tā dēvētajiem "piktajiem putniem" ("Angry birds").
Sliecos piekrist Dienas secinājumam par šo lietu -- skolotājam tomēr jābūt daudzmaz lietas kursā par to, kas ir interesanti skolēniem, vai tās būtu Potera grāmatas vai "piktie putni." Džoanas Roulingas grāmatas par mazo burvi Hariju Poteru tomēr ir bijušas pārdotāko grāmatu topā i Latvijā, i arī pasaulē, savukārt "piktie putni" šķiet visnotaļ visuresoši (lai arī, ja godīgi, man personīgi nav ne jausmas, kādā veidā tie saistāmi ar fizikas likumiem). Protams, skolotājam nav jābūt skolēnu čomam, bet būt pilnīgi ārpus bērnu un jauniešu pasaules arī neder. Ir tomēr pat ļoti iespējams, ka skolotāju, kurš neko nezina par Poteru un "piktajiem putniem" skolēni ne īpaši cienīs, un tas nebūt nav pozitīvs process.
Protams, no septiņiem skolotājiem nesanāk universāls pētījums, ļoti iespējams, ka Latvijā vairums literatūras skolotāju ir lietas kursā par Hariju Poteru. Taču sava veida rādītājs tas tomēr ir.
***
Un vēl pāris vārdu par norvēģu slepkavu Bēringu-Breiviku. Tiesa viņam nav nekas cits, kā skatuve, no kuras paust savu baiso viedokli par notikušo un par pasauli kā tādu. Viņš teicis, ka patiesībā plānoja vēl daudz baisāku noziegumu, viņš teicis, ja būtu iespēja, viņš to pašu darītu atkal. Un viņš tā arī nepaskaidroja, kā liela skaita norvēģu nogalināšana palīdzēja novērst to "multikulturālismu," no kuras viņš sakās baidāmies. Taču galvenais, manuprāt, te ir kas cits, proti -- cilvēks ir teicis, ka vai nu viņš ir jāattaisno, vai arī viņam jāpiespriež nāves sods. Abi varianti -- neiespējami. Ja reiz pats ir atzinies notikušajā, tad nekāda attaisnošana nesanāks, savukārt, Norvēģijā nāves soda nav vispār. Tā rezultātā vai nu viņš nonāks psihiatriskā iestādē vai arī viņam piespriedīs 21 gada cietumsodu (to pagarinot, ja pēc 21 gada šķiet, ka viņš joprojām ir sabiedrībai bīstams). Manuprāt, piemērots sods būtu cits. Lai Norvēģija cilvēku izraida uz Saūda Arābiju vai kādu citu arābu un musulmaņu valsti. Nāves sods visticamāk tāpat sanāks, bet vismaz cilvēks uz kādu laiku varēs redzēt, ka arī arābi un musulmaņi ir tādi pat cilvēki, kā viņš pats. Tas ir kaut kas, ko derētu atcerēties arī mūsu valsts multikulturālisma pretiniekiem.
Jauku visiem dienu!
Kādā no iepriekšējiem bloga ierakstiem rakstīju par saviem žurnālistikas studentiem un apstākli, ka neviens no viņiem nezināja neko par tā dēvēto Tulūzas slepkavu (tiesa, pagājušajā nedēļā viņi visi zināja, kādam notikumam tuvojas simtgade, proti -- kuģa Titāniks bojāejai). Šodien ir iespēja to pašu zināšanu vai to trūkuma līmeni izvērtēt skolotāju starpā.
Proti, laikraksts Diena šodien publicēja aptauju, kādu tas veicis atsevišķu skolotāju starpā, lai uzzinātu, ko tad viņi īsti zina par sevis pārstāvēto jomu. Laikraksts atzina, ka atsevišķi jautājumi ar nolūku bijuši sarežģīti. Aptaujā skolotāji varēja iegūt līdz 10 punktiem. Pilns punkts par pareizu, puspunkts par daļēji pareizu atbildi. Kopā skolotāju bija septiņi, un rezultātu diapazons ir no 8,5 punktiem līdz pat vienam vien punktiņam.
"Gudrinieks" šajā procesā izrādījies esam ģeogrāfijas skolotājs Andris Ģērmanis no Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas. Viņš ir tas, kurš pareizi atbildēja uz lielāko skaitu jautājumu un saņēma tos 8,5 punktus. Rodas iespaids, ka A. Ģērmanis pats skolā ir bijis viens no tiem visgudriem skolēniem, kuri visiem pārējiem krīt uz nerviem. Atbildot uz jautājumu par to, "kurā pasaules vietā novērojama vislielākā paisuma un bēguma starpība, viņš ne vien atbildējis pareizi, ka tas Fandi līcis Kanādā, bet arī ir pieminējis, ka "to izraisa Mēness pievilšanās spēks. Līcis sekls, šaurs." Savukārt jautājumā par jaunāko starptautiski atzīto valsti, viņš pareizi atbildējis, ka tā ir Dienvidsudāna, bet piebildis: "galvaspilsēta Džūba. Atrodas Āfrikā, nodalījās no Sudānas." Kā teicu, visgudrs cilvēks. Salīdzinot, viņa kolēģe Kristīne Zelča no Rīgas Teikas vidusskolas spēja savākt vien 3,5 punktus. Piemēram, viņa nezināja, bet A. Ģērmanis zināja, ka pasaulē nav tādas valsts, kā "Krokozija." Savukārt, geokešingu, kas saistāms ar orientēšanos, viņa aprakstīja ar vārdiem "kaut kas saistībā ar ģeoloģiju."
Daudz sliktāk veicies literatūras skolotājai Initai Ozolai no Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas -- tikai viens vien punktiņš par to, ka viņa zināja, ka Eiropas Savienības Literatūras balvu pērn saņēma Inga Žolude. Toties, viņa nezināja, ka vairs nebūs Harija Potera grāmatu ("Nezinu, jo ar šo lasāmvielu jābūt ļoti uzmanīgiem - tā neaicina uz cēlumu, drīzāk popularizē mistiku"). Tāpat viņa neprata pateikt, kuru valsti nesen ar dzejoli nokaitināja vācu tautības rakstnieks Ginters Grass (Izraēla), un varbūt vistrakāk, nezināja, kas ir portāls Amazon.com (grāmatu tirgotava). Savukārt sporta skolotājs Didzis Drinks nav zinājis, kas saņēma pirmo olimpisko zelta medaļu pēc neatkarības atjaunošanas (tas bija vingrotājs Igors Vihrovs), bet kopā savāca septiņus punktus. Vēstures skolotājam samisējās provokatīvajā jautājumā "Kur pagājušajā gadā tika atrasti Kārļa Ulmaņa pīšļi?" Viņš atbildēja "Baškīrijā," lai gan diktatora mirstīgās atliekas patiesībā nav atrastas. Tāpat nezināja, kā sauc Lielbritānijas prinča Viljamsa sievu (Keita Midltone, bet skolotājs atbildējis, ka "jautājums šķiet interesants žurnālistiem, bet ne vēsturniekiem"). Kopā 5,5 punkti. Savukārt, divi fizikas skolotāji ieguva 5,5 un 4 punktus attiecīgi, tas, kuram zemāks rezultāts, nezināja atbildi uz jautājumu, kuru kolēģi dienā īpaši izcēla kā piemēru par to, ka "skolotājs nedrīkst būt atpalicis no realitātes" -- kā sauc Somijā radītu un jauniešu starpā ļoti populāru spēli, kuras pamatā ir fizikas likumi? Gados jaunākais skolotājs (attēlu aplūkojot šķiet, ka viņš pats nav tālu no jaunieša statusa) zināja, bet vecākais -- nezināja, ka runa ir par tā dēvētajiem "piktajiem putniem" ("Angry birds").
Sliecos piekrist Dienas secinājumam par šo lietu -- skolotājam tomēr jābūt daudzmaz lietas kursā par to, kas ir interesanti skolēniem, vai tās būtu Potera grāmatas vai "piktie putni." Džoanas Roulingas grāmatas par mazo burvi Hariju Poteru tomēr ir bijušas pārdotāko grāmatu topā i Latvijā, i arī pasaulē, savukārt "piktie putni" šķiet visnotaļ visuresoši (lai arī, ja godīgi, man personīgi nav ne jausmas, kādā veidā tie saistāmi ar fizikas likumiem). Protams, skolotājam nav jābūt skolēnu čomam, bet būt pilnīgi ārpus bērnu un jauniešu pasaules arī neder. Ir tomēr pat ļoti iespējams, ka skolotāju, kurš neko nezina par Poteru un "piktajiem putniem" skolēni ne īpaši cienīs, un tas nebūt nav pozitīvs process.
Protams, no septiņiem skolotājiem nesanāk universāls pētījums, ļoti iespējams, ka Latvijā vairums literatūras skolotāju ir lietas kursā par Hariju Poteru. Taču sava veida rādītājs tas tomēr ir.
***
Un vēl pāris vārdu par norvēģu slepkavu Bēringu-Breiviku. Tiesa viņam nav nekas cits, kā skatuve, no kuras paust savu baiso viedokli par notikušo un par pasauli kā tādu. Viņš teicis, ka patiesībā plānoja vēl daudz baisāku noziegumu, viņš teicis, ja būtu iespēja, viņš to pašu darītu atkal. Un viņš tā arī nepaskaidroja, kā liela skaita norvēģu nogalināšana palīdzēja novērst to "multikulturālismu," no kuras viņš sakās baidāmies. Taču galvenais, manuprāt, te ir kas cits, proti -- cilvēks ir teicis, ka vai nu viņš ir jāattaisno, vai arī viņam jāpiespriež nāves sods. Abi varianti -- neiespējami. Ja reiz pats ir atzinies notikušajā, tad nekāda attaisnošana nesanāks, savukārt, Norvēģijā nāves soda nav vispār. Tā rezultātā vai nu viņš nonāks psihiatriskā iestādē vai arī viņam piespriedīs 21 gada cietumsodu (to pagarinot, ja pēc 21 gada šķiet, ka viņš joprojām ir sabiedrībai bīstams). Manuprāt, piemērots sods būtu cits. Lai Norvēģija cilvēku izraida uz Saūda Arābiju vai kādu citu arābu un musulmaņu valsti. Nāves sods visticamāk tāpat sanāks, bet vismaz cilvēks uz kādu laiku varēs redzēt, ka arī arābi un musulmaņi ir tādi pat cilvēki, kā viņš pats. Tas ir kaut kas, ko derētu atcerēties arī mūsu valsts multikulturālisma pretiniekiem.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2012. gada 16. aprīlis
Par kreisumu, labumu un vēl šo to
Labdien, lasītāji!
Šodien daudzviet presē ziņots par pētījumu, kādu pasūtījuši mēslainē ieslaucītās Tautas partijas kādreizējie pārstāvji, lai secinātu, cik lielā mērā Latvijas ļaudis ir konservatīvi vai liberāli, kreisi vai labēji noskaņoti. Šo darbiņu veicis "konservatīvo ideju institūts" Populares Latvija un medijos ziņots, ka ļoti daudz respondentu piedāvāja atbildes uz jautājumiem, kas nebūt neatbilda viņu pašvērtējumam par to, cik viņi ir kreisi vai labēji. Piemēram, vien 16 procenti Latvijas iedzīvotāju sevi apraksta kā kreisi noskaņotus cilvēkus un 4 procenti uzskata, ka tie ir galēji kreisi noskaņoti, bet viņu atbildes uz jautājumiem apliecināja, ka patiesībā 55 procentiem valsts iedzīvotāju būtu sevi jāuzskata par kreisi noskaņotiem cilvēkiem, turklāt 12 procentiem būtu sevi jāuzskata par galīgi kreisiem cilvēkiem. Līdzīgs rezultāts konstatēts to cilvēku starpā, kuri sevi uzskata par labēji noskaņotiem -- atbildes liecina, ka tikai pieciem procentiem vien būtu patiess pamats tā domāt. Rezultātā veidojas krietns ķīselis: Vienā laikrakstā minēts, ka "Latvijas sabiedrība ir vairāk kreisi konservatīva nekā labēja." Kreisi konservatīva?!
Pētījuma tekstu var atrast SKDS mājaslapā, tur konstatēts, ka liels skaits respondentu ir gatavi teikt urravas par (nosacīti) kreisiem jēdzieniem, piemēram, ka valstij ir lielāka, nevis mazāka atbildība parūpēties par dzīves pabērniem, kuri paši netiek galā. Tas, savukārt, ir liberāls viedoklis, ja ņemam vērā jēdzienu "liberāls" un "konservatīvs" nozīmi. Tradicionāli liberāli cilvēki vairāk uzsver valsts, bet konservatīvi -- privātā sektora lomu. Liberāli cilvēki ir gatavāki pārmaiņām nekā konservatīvi cilvēki u.tml. Šajā kontekstā minētajā pētījumā runa ir par sociālām vērtībām -- konservatīvi cilvēki uzskata, ka tikai laulībā var veidot labu kopdzīvi, liberāli cilvēki tam nepiekrīt. Konservatīvi cilvēki vēlas, lai televīzijā demonstrētu tikai "morālas" filmas. Konservatīvi ļaudis uzsver tikai savas, bet liberāli noskaņoti cilvēki -- arī citu cilvēku un tautu vērtības. Abos gadījumos "konservatīvo" skaits te ir bijis lielāks nekā "liberālo."
Te problēma ir tā, ka politiskajā apritē jēdzieni "liberāls" un "kreiss" ir sinonīmi, tas pats sakāms par jēdzieniem "konservatīvs" un "labējs." Drīzāk pētījumā būtu jākonstatē, ka Latvijas iedzīvotāji dažos jautājumos (valsts loma) ir liberālāki un citos (sabiedriski jautājumi) konservatīvāki. Jo citādi nudien sanāk ķīselis. Piemēram, konstatēts, ka 49 procenti(!) VL!-TB/LNNK atbalstītāju ir vai nu "kreisi" vai "galīgi kreisi," un diez vai ikdienas kontekstā kāds īpaši piekritīs, ka minētā ir liberāli vai kreisi noskaņota partija. Te ir terminoloģijas problēma. Vai visas Latvijas valdošās partijas pēc kārtas sevi ir aprakstījušas ar jēdzienu "konservatīva," vien Latvijas ceļš sevi centās pozicionēt liberālajā nišā, bet "konservatīvās" partijas laika gaitā ir darījušas ļoti daudz kā, kas nebūt nav konservatīvs (piemēram, liberalizēt īpašuma tirgu un tajā nodrošināt daudz lielāku komu privātajam, nevis valsts sektoram -- tas ir uzskatāmi liberāls viedoklis), savukārt LC savu "liberālisma" trūkumu pierādīja tad, kad apvienojās ar izteikti konservatīvo Šlesera biznesa projektu. Būtībā jau šie apzīmējumi no milzīgi lielas nozīmes nav -- visi Latvijas iedzīvotāji vienkārši vēlas labāku dzīvi un dzīvi normālā, sakārtotā un tiesiskā valstī. Tas nav ne labēji, ne kreisi. Citiem vārdiem sakot, no institūta pasūtītā pētījuma nekādas lielas jēgas nav.
Savukārt, ja par galīgi labējiem ļaudīm. Nupat Latvijā ir uzradusies grupa cilvēku, kuri vēlas aizliegt abortus. Tas nu ir galēji "labējs" jēdziens -- būtībā sievietei pateikt, ka viņai nav tiesību spriest pašai par savu ķermeni. Te ir atbalss politikai Amerikā, kur radikāli konservatīvi ļaudis ne vien vēlas aizliegt abortus (tajā skaitā arī tajos gadījumos, kad grūtniecība ir iestājusies izvarošanas vai asinsgrēka rezultātā), bet Arizonas štata gadījumā ir nodrošinājuši likuma pieņemšanu, kurā ir teikts ka cilvēka dzīve sākas nevis brīdī, kad sieviete top grūta, bet divas nedēļas pēc viņas pēdējās mēnešreizes (!!). Tas ir tik idiotisks jēdziens, ka ne velti satīrisks televīzijas raidījums Arizonai piešķīra "stulbākā štata" titulu. Latvijā neviens tik tālu nav gājis, bet doma, ka vajadzētu abortu padarīt par kriminālnoziegumu? Ļoti tālu no tā tas nav. Doma nepieņemama.
Vēl viens izteikti konservatīvs process ir bērnu nesūtīšana skolā, lai viņus apmācītu mājās. Amerikā tas lielākoties saistās ar cilvēkiem, kuru "reliģiskā" pārliecība liek viņiem uzskatīt, ka skolā viņu bērniem tiks mācītas "nepieņemamas" lietas, piemēram, evolūcija. Mazliet pārsteigts biju šorīt vienā no laikrakstiem uzzināt, ka šis process notiek arī Latvijā. Izglītības ministrijas pārstāvis citēts sakām, ka aizliegt nevar, jo likums jau tagad paredz mājas apmācību bērniem no 1. līdz 4. klasei, ja bērna veselība vai psiholoģiskā sagatavotība skolai klibo. Taču tie ir izņēmuma stāvokļi, un nudien nevaru saprast, kā šo procesu pieļauj Amerika vai Latvija. Skola jau nav tikai izglītības iestāde, tur arī notiek dzīvē ļoti būtiskais socializācijas process. Bērns, kurš līdz pilngadībai atrodas tikai un vienīgi ģimenes azotē, neuzzinās, ka ir cilvēki, kuriem viņš nepatīk, kuri vēlas ar viņu strīdēties u.tml. Iznākot "īstajā pasaulē" tas var būt krietni nepatīkams šoks. Piedevām, kā tiek kontrolēts tas, kas šādiem bērniem tiek un netiek mācīts? Laikrakstā bija teikts, ka patlaban mājās apmācīto bērnu skaits mērāms zemos divos ciparos. Ļoti ceru, ka skaitlis nepalielināsies, un tomēr uzskatu, ka process tomēr būtu aizliedzams.
Vēl šodien jādomā par procesu, kuram ar konservatīvismu vai liberālismu nav nekāda sakara, bet krietnu mēru stulbuma tas uzrāda gan. Runa ir par kārtējo kūlas dedzināšanas procesu. Raugi, atkal jau kāds cilvēks šajā kontekstā tapis ievainots, šogad kāda sieviete arī gājusi bojā. Absolūti atbalstu domu, ka par zemi, kurā notikusi kūlas dedzināšana, nav maksājamas Eiropas un valsts subsīdijas. Jā, ir jautājums par to, ka ne vienmēr var zināt, kurš ir uzsācis ugunsgrēku, bet jādomā, ka lielākoties tie tomēr nav gadījuma rakstura huligāni. Kūlas dedzināšana iznīcina ne vien pērno zāli, bet arī visu dzīvo radību, kas tajā dzīvo, un tas nav nekas cits, kā slinkuma lāpīšana to starpā, kuri nevēlas zāli vienkārši nopļaut. Jau šogad Valsts Ugunsdzēsības dienests ir dzēsis teju vai tūkstoti (!!!) kūlas ugunsgrēku. Šī nu reiz ir sērga, no kuras derētu atbrīvoties pavisam.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Šodien daudzviet presē ziņots par pētījumu, kādu pasūtījuši mēslainē ieslaucītās Tautas partijas kādreizējie pārstāvji, lai secinātu, cik lielā mērā Latvijas ļaudis ir konservatīvi vai liberāli, kreisi vai labēji noskaņoti. Šo darbiņu veicis "konservatīvo ideju institūts" Populares Latvija un medijos ziņots, ka ļoti daudz respondentu piedāvāja atbildes uz jautājumiem, kas nebūt neatbilda viņu pašvērtējumam par to, cik viņi ir kreisi vai labēji. Piemēram, vien 16 procenti Latvijas iedzīvotāju sevi apraksta kā kreisi noskaņotus cilvēkus un 4 procenti uzskata, ka tie ir galēji kreisi noskaņoti, bet viņu atbildes uz jautājumiem apliecināja, ka patiesībā 55 procentiem valsts iedzīvotāju būtu sevi jāuzskata par kreisi noskaņotiem cilvēkiem, turklāt 12 procentiem būtu sevi jāuzskata par galīgi kreisiem cilvēkiem. Līdzīgs rezultāts konstatēts to cilvēku starpā, kuri sevi uzskata par labēji noskaņotiem -- atbildes liecina, ka tikai pieciem procentiem vien būtu patiess pamats tā domāt. Rezultātā veidojas krietns ķīselis: Vienā laikrakstā minēts, ka "Latvijas sabiedrība ir vairāk kreisi konservatīva nekā labēja." Kreisi konservatīva?!
Pētījuma tekstu var atrast SKDS mājaslapā, tur konstatēts, ka liels skaits respondentu ir gatavi teikt urravas par (nosacīti) kreisiem jēdzieniem, piemēram, ka valstij ir lielāka, nevis mazāka atbildība parūpēties par dzīves pabērniem, kuri paši netiek galā. Tas, savukārt, ir liberāls viedoklis, ja ņemam vērā jēdzienu "liberāls" un "konservatīvs" nozīmi. Tradicionāli liberāli cilvēki vairāk uzsver valsts, bet konservatīvi -- privātā sektora lomu. Liberāli cilvēki ir gatavāki pārmaiņām nekā konservatīvi cilvēki u.tml. Šajā kontekstā minētajā pētījumā runa ir par sociālām vērtībām -- konservatīvi cilvēki uzskata, ka tikai laulībā var veidot labu kopdzīvi, liberāli cilvēki tam nepiekrīt. Konservatīvi cilvēki vēlas, lai televīzijā demonstrētu tikai "morālas" filmas. Konservatīvi ļaudis uzsver tikai savas, bet liberāli noskaņoti cilvēki -- arī citu cilvēku un tautu vērtības. Abos gadījumos "konservatīvo" skaits te ir bijis lielāks nekā "liberālo."
Te problēma ir tā, ka politiskajā apritē jēdzieni "liberāls" un "kreiss" ir sinonīmi, tas pats sakāms par jēdzieniem "konservatīvs" un "labējs." Drīzāk pētījumā būtu jākonstatē, ka Latvijas iedzīvotāji dažos jautājumos (valsts loma) ir liberālāki un citos (sabiedriski jautājumi) konservatīvāki. Jo citādi nudien sanāk ķīselis. Piemēram, konstatēts, ka 49 procenti(!) VL!-TB/LNNK atbalstītāju ir vai nu "kreisi" vai "galīgi kreisi," un diez vai ikdienas kontekstā kāds īpaši piekritīs, ka minētā ir liberāli vai kreisi noskaņota partija. Te ir terminoloģijas problēma. Vai visas Latvijas valdošās partijas pēc kārtas sevi ir aprakstījušas ar jēdzienu "konservatīva," vien Latvijas ceļš sevi centās pozicionēt liberālajā nišā, bet "konservatīvās" partijas laika gaitā ir darījušas ļoti daudz kā, kas nebūt nav konservatīvs (piemēram, liberalizēt īpašuma tirgu un tajā nodrošināt daudz lielāku komu privātajam, nevis valsts sektoram -- tas ir uzskatāmi liberāls viedoklis), savukārt LC savu "liberālisma" trūkumu pierādīja tad, kad apvienojās ar izteikti konservatīvo Šlesera biznesa projektu. Būtībā jau šie apzīmējumi no milzīgi lielas nozīmes nav -- visi Latvijas iedzīvotāji vienkārši vēlas labāku dzīvi un dzīvi normālā, sakārtotā un tiesiskā valstī. Tas nav ne labēji, ne kreisi. Citiem vārdiem sakot, no institūta pasūtītā pētījuma nekādas lielas jēgas nav.
Savukārt, ja par galīgi labējiem ļaudīm. Nupat Latvijā ir uzradusies grupa cilvēku, kuri vēlas aizliegt abortus. Tas nu ir galēji "labējs" jēdziens -- būtībā sievietei pateikt, ka viņai nav tiesību spriest pašai par savu ķermeni. Te ir atbalss politikai Amerikā, kur radikāli konservatīvi ļaudis ne vien vēlas aizliegt abortus (tajā skaitā arī tajos gadījumos, kad grūtniecība ir iestājusies izvarošanas vai asinsgrēka rezultātā), bet Arizonas štata gadījumā ir nodrošinājuši likuma pieņemšanu, kurā ir teikts ka cilvēka dzīve sākas nevis brīdī, kad sieviete top grūta, bet divas nedēļas pēc viņas pēdējās mēnešreizes (!!). Tas ir tik idiotisks jēdziens, ka ne velti satīrisks televīzijas raidījums Arizonai piešķīra "stulbākā štata" titulu. Latvijā neviens tik tālu nav gājis, bet doma, ka vajadzētu abortu padarīt par kriminālnoziegumu? Ļoti tālu no tā tas nav. Doma nepieņemama.
Vēl viens izteikti konservatīvs process ir bērnu nesūtīšana skolā, lai viņus apmācītu mājās. Amerikā tas lielākoties saistās ar cilvēkiem, kuru "reliģiskā" pārliecība liek viņiem uzskatīt, ka skolā viņu bērniem tiks mācītas "nepieņemamas" lietas, piemēram, evolūcija. Mazliet pārsteigts biju šorīt vienā no laikrakstiem uzzināt, ka šis process notiek arī Latvijā. Izglītības ministrijas pārstāvis citēts sakām, ka aizliegt nevar, jo likums jau tagad paredz mājas apmācību bērniem no 1. līdz 4. klasei, ja bērna veselība vai psiholoģiskā sagatavotība skolai klibo. Taču tie ir izņēmuma stāvokļi, un nudien nevaru saprast, kā šo procesu pieļauj Amerika vai Latvija. Skola jau nav tikai izglītības iestāde, tur arī notiek dzīvē ļoti būtiskais socializācijas process. Bērns, kurš līdz pilngadībai atrodas tikai un vienīgi ģimenes azotē, neuzzinās, ka ir cilvēki, kuriem viņš nepatīk, kuri vēlas ar viņu strīdēties u.tml. Iznākot "īstajā pasaulē" tas var būt krietni nepatīkams šoks. Piedevām, kā tiek kontrolēts tas, kas šādiem bērniem tiek un netiek mācīts? Laikrakstā bija teikts, ka patlaban mājās apmācīto bērnu skaits mērāms zemos divos ciparos. Ļoti ceru, ka skaitlis nepalielināsies, un tomēr uzskatu, ka process tomēr būtu aizliedzams.
Vēl šodien jādomā par procesu, kuram ar konservatīvismu vai liberālismu nav nekāda sakara, bet krietnu mēru stulbuma tas uzrāda gan. Runa ir par kārtējo kūlas dedzināšanas procesu. Raugi, atkal jau kāds cilvēks šajā kontekstā tapis ievainots, šogad kāda sieviete arī gājusi bojā. Absolūti atbalstu domu, ka par zemi, kurā notikusi kūlas dedzināšana, nav maksājamas Eiropas un valsts subsīdijas. Jā, ir jautājums par to, ka ne vienmēr var zināt, kurš ir uzsācis ugunsgrēku, bet jādomā, ka lielākoties tie tomēr nav gadījuma rakstura huligāni. Kūlas dedzināšana iznīcina ne vien pērno zāli, bet arī visu dzīvo radību, kas tajā dzīvo, un tas nav nekas cits, kā slinkuma lāpīšana to starpā, kuri nevēlas zāli vienkārši nopļaut. Jau šogad Valsts Ugunsdzēsības dienests ir dzēsis teju vai tūkstoti (!!!) kūlas ugunsgrēku. Šī nu reiz ir sērga, no kuras derētu atbrīvoties pavisam.
Jauku visiem atlikušo dienu!
pirmdiena, 2012. gada 2. aprīlis
Kurp dodas Latvijas zaļie?
Labdien, lasītāji!
Latvijas Zaļo partijai pirms pāris dienām bija gadskārtējs kongress, kur tapa runāts par divām galvenām tēmām. Pirmkārt, LZP noraidīja domu par kodolspēkstacijas celtniecību Lietuvā. Tas nav pārsteigums, jo pasaules "zaļie" pret šāda veida stacijām vienmēr ir iebilduši. Tiesa, ne vienmēr pasakot, kas varētu nākt to vietā. Kādreizējais premjerministrs Indulis Emsis teica, ka energoneatkarību Latvija varot iegūt pavisam reāli, bet, vismaz cik ziņots presē, neko vairāk par to neteica. Grūti spriest, no kurienes šāda neatkarība varētu nākt, jo "zaļie" arī nepriecājas par koksnes izmantošanu -- tā tiek traucēta dabiskā vide. Var jau runāt par papildu naudu vēja un saules enerģijas izmantošanas pētīšanai, bet pagaidām tas joprojām ir ļoti dārgs prieks, un patiesa energoneatkarība Latvijai diez vai tuvākajā laikā būtu paredzama.
Tas tā. Otrs jautājums "zaļajiem" bija par nākamgad gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, un tur delegāti nosprieda, ka ZP ir vajadzīgs pašai savs saraksts, ne vairs kopā ar Latvijas zemnieku savienību (LZS). Vismaz Rīgas gadījumā to var saprast, jo tandēmā ar LZS pēdējās divās vēlēšanās apvienība ir izgāzusies ar pietiekami lielu blīkšķi -- 2005. gadā 2,82, bet 2009. gadā -- vien 1,98 procentus balsu. Arī citur Latvijā "zaļie" izveidojuši atsevišķas nodaļas.
Ko teikt? Nu, uz priekšu. Zaļas idejas var būt pietiekami populāras, šur tur citur pasaulē zaļām partijām bijuši visnotaļ labi rezultāti, tajā skaitā Vācijā ilgu laiku ļoti populārs ārlietu ministrs bija "zaļais" Joške Fišers. Taču Latvijas gadījumā jādomā, ka attiecības ar zemniekiem "zaļos" ir sasmērējušas tik ļoti, ka diez vai vēlētāji to tik ātri aizmirsīs. Kā esmu rakstījis pietiekami bieži, nekur citur pasaulē vides aizsargi nepārojas ar pesticīdus lietojošiem zemniekiem, vien pie mums "zaļie" to ir darījuši tā, lai tiktu pie siles (1993. gadā "Zaļais saraksts" palika tālu aiz strīpas, 1995. gadā "zaļie" bija apvienībā ar LNNK, kas Saeimā ieguva astoņas vietas, 1998. gadā viņi apvienojās ar visnotaļ bezcerīgo Darba partiju un Kristīgi demokrātisko savienību un palika aiz barjeras, un 2002. gadā sākās perversā apvienība ar LZS). Ar zemniekiem Saeimā "zaļie" netaisoties šķirties, bet pašvaldību gadījumā tas ir labs solis. Acīmredzot atsevišķi ZP pārstāvji to saprot -- Ropažu novada domes deputāts kongresā stāstīja, ka pirms iepriekšējām vēlēšanām viņš nav uzdrīkstējies pat pieminēt redzamos LZS pārstāvjus Augustu Brigmani un Mārtiņu Rozi, jo tie esot bijuši pietiekami nepopulāri, lai par tiem nerunātu.
Eiropas "zaļo" kustība par apvienību ar zemniekiem nepriecājas, tāpat tā atceras, ka no "zaļajiem" nāca gan viens no Saeimas pretīgākajiem deputātiem Leopolds Ozoliņš, kā arī Arvīds Ulme, kurš darbā pieņēma vienu no tā dēvētajām "Gardas meitenēm" tāpēc, ka viņa prata franču valodu, un tas nekas, ka meitene nāca no visnotaļ radikāli aizspriedumainas organizācijas, kurai Latvijas lielajā politikā pirms tam nebija absolūti ne mazākās teikšanas. Savukārt, Latvijas vēlētāji diez vai ir aizmirsuši, ka Emsis bija haotiskākais no Latvijas premjerministriem ar visu murgošanu par "sazvērestības tīkliem" un pagalam mīklaino stāstu par diplomātu ar lielu naudas summu, kuru viņš it kā pazaudēja.
Vides aizsardzība ir izmisīgi svarīga nepieciešamība, nekad neesmu sapratis, kāpēc zaļām partijām Eiropā un pasaulē lielajā politikā īpaši neveicas (Eiropā valdības koalīcijās "zaļie" bijuši minētajā Vācijā, kā arī Somijā, Īrijā, parlamentos frakcijas bijušas arī Francijā, Beļģijā un Nīderlandē, bet ar to arī apmēram viss ir pateikts). Taču Latvijas gadījumā ZP sevi ir diskreditējusi pavisam, un tāpēc diez vai nākamgad kaut kas īpaši spīd, it īpaši Rīgā. Dzīvosim, redzēsim.
Un, jā, kongress brīvdienās bija arī Zatlera reformu partijai. Bija domāts atteikties no vārda "Zatlera" partijas nosaukumā, kā arī papildināt valdi. Nekas nesanāca -- nesapulcējās vajadzīgais kvorums. Likums nosaka, ka tādā gadījumā kongresu var rīkot atkārtoti bez jebkādām kvoruma prasībām, bet tas tomēr ir rādītājs par to, cik (ne)nopietns šis spēks patiesībā ir. No ZRP nāk ļoti labas domas. Būtu žēl, ja partija sabruktu, tā īsti darbu nesākusi.
Jauku visiem atlikušo dienu.
Latvijas Zaļo partijai pirms pāris dienām bija gadskārtējs kongress, kur tapa runāts par divām galvenām tēmām. Pirmkārt, LZP noraidīja domu par kodolspēkstacijas celtniecību Lietuvā. Tas nav pārsteigums, jo pasaules "zaļie" pret šāda veida stacijām vienmēr ir iebilduši. Tiesa, ne vienmēr pasakot, kas varētu nākt to vietā. Kādreizējais premjerministrs Indulis Emsis teica, ka energoneatkarību Latvija varot iegūt pavisam reāli, bet, vismaz cik ziņots presē, neko vairāk par to neteica. Grūti spriest, no kurienes šāda neatkarība varētu nākt, jo "zaļie" arī nepriecājas par koksnes izmantošanu -- tā tiek traucēta dabiskā vide. Var jau runāt par papildu naudu vēja un saules enerģijas izmantošanas pētīšanai, bet pagaidām tas joprojām ir ļoti dārgs prieks, un patiesa energoneatkarība Latvijai diez vai tuvākajā laikā būtu paredzama.
Tas tā. Otrs jautājums "zaļajiem" bija par nākamgad gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, un tur delegāti nosprieda, ka ZP ir vajadzīgs pašai savs saraksts, ne vairs kopā ar Latvijas zemnieku savienību (LZS). Vismaz Rīgas gadījumā to var saprast, jo tandēmā ar LZS pēdējās divās vēlēšanās apvienība ir izgāzusies ar pietiekami lielu blīkšķi -- 2005. gadā 2,82, bet 2009. gadā -- vien 1,98 procentus balsu. Arī citur Latvijā "zaļie" izveidojuši atsevišķas nodaļas.
Ko teikt? Nu, uz priekšu. Zaļas idejas var būt pietiekami populāras, šur tur citur pasaulē zaļām partijām bijuši visnotaļ labi rezultāti, tajā skaitā Vācijā ilgu laiku ļoti populārs ārlietu ministrs bija "zaļais" Joške Fišers. Taču Latvijas gadījumā jādomā, ka attiecības ar zemniekiem "zaļos" ir sasmērējušas tik ļoti, ka diez vai vēlētāji to tik ātri aizmirsīs. Kā esmu rakstījis pietiekami bieži, nekur citur pasaulē vides aizsargi nepārojas ar pesticīdus lietojošiem zemniekiem, vien pie mums "zaļie" to ir darījuši tā, lai tiktu pie siles (1993. gadā "Zaļais saraksts" palika tālu aiz strīpas, 1995. gadā "zaļie" bija apvienībā ar LNNK, kas Saeimā ieguva astoņas vietas, 1998. gadā viņi apvienojās ar visnotaļ bezcerīgo Darba partiju un Kristīgi demokrātisko savienību un palika aiz barjeras, un 2002. gadā sākās perversā apvienība ar LZS). Ar zemniekiem Saeimā "zaļie" netaisoties šķirties, bet pašvaldību gadījumā tas ir labs solis. Acīmredzot atsevišķi ZP pārstāvji to saprot -- Ropažu novada domes deputāts kongresā stāstīja, ka pirms iepriekšējām vēlēšanām viņš nav uzdrīkstējies pat pieminēt redzamos LZS pārstāvjus Augustu Brigmani un Mārtiņu Rozi, jo tie esot bijuši pietiekami nepopulāri, lai par tiem nerunātu.
Eiropas "zaļo" kustība par apvienību ar zemniekiem nepriecājas, tāpat tā atceras, ka no "zaļajiem" nāca gan viens no Saeimas pretīgākajiem deputātiem Leopolds Ozoliņš, kā arī Arvīds Ulme, kurš darbā pieņēma vienu no tā dēvētajām "Gardas meitenēm" tāpēc, ka viņa prata franču valodu, un tas nekas, ka meitene nāca no visnotaļ radikāli aizspriedumainas organizācijas, kurai Latvijas lielajā politikā pirms tam nebija absolūti ne mazākās teikšanas. Savukārt, Latvijas vēlētāji diez vai ir aizmirsuši, ka Emsis bija haotiskākais no Latvijas premjerministriem ar visu murgošanu par "sazvērestības tīkliem" un pagalam mīklaino stāstu par diplomātu ar lielu naudas summu, kuru viņš it kā pazaudēja.
Vides aizsardzība ir izmisīgi svarīga nepieciešamība, nekad neesmu sapratis, kāpēc zaļām partijām Eiropā un pasaulē lielajā politikā īpaši neveicas (Eiropā valdības koalīcijās "zaļie" bijuši minētajā Vācijā, kā arī Somijā, Īrijā, parlamentos frakcijas bijušas arī Francijā, Beļģijā un Nīderlandē, bet ar to arī apmēram viss ir pateikts). Taču Latvijas gadījumā ZP sevi ir diskreditējusi pavisam, un tāpēc diez vai nākamgad kaut kas īpaši spīd, it īpaši Rīgā. Dzīvosim, redzēsim.
Un, jā, kongress brīvdienās bija arī Zatlera reformu partijai. Bija domāts atteikties no vārda "Zatlera" partijas nosaukumā, kā arī papildināt valdi. Nekas nesanāca -- nesapulcējās vajadzīgais kvorums. Likums nosaka, ka tādā gadījumā kongresu var rīkot atkārtoti bez jebkādām kvoruma prasībām, bet tas tomēr ir rādītājs par to, cik (ne)nopietns šis spēks patiesībā ir. No ZRP nāk ļoti labas domas. Būtu žēl, ja partija sabruktu, tā īsti darbu nesākusi.
Jauku visiem atlikušo dienu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)